Kārlis Upatnieks

Sava patiesība

 

Piezīmes pie Astrīdes Ivaskas pārdomām par Posta puķi.

Pēc trim gadiem Astrīde Ivaska JG 51. n-rā atgriežas pie M.Kovaļevskas Posta puķes, izteikdama savas pārdomas. Romāna iznākšanas laikā ap šo grāmatu presē izraisījās dzīvas pārrunas, īpaši par darba māksliniecisko pusi, neiztirzājot tā idejisko saturu. Tagad pārdomu autore, izceldama formu valodas poētiku, pievēršas arī idejiskai pusei un Putnu Līzbetes tēlā atrod morāliski pozitīvas vērtības, kā „garīgu patstāvību, neatkarību no augstākas varas (8. lp.) un patiesības meklēšanu” (6.). A. Ivaska domā, ka ar šo ievirzi „Līzbete Putns no negatīva tēla kļūst par pozitīvu”, jo, „kaut patiesība, ko viņa atrod, ir viņai vien derīga, tomēr katra atrasta patiesība palīdz dzīvot” (6.). Šīs pārdomas, lai cik labi domātas autorei pelnītas atzinības izteikšanai un varbūt lai palīdzētu lasītājiem labāk izprast romānu, ierosina dažas piezīmes, jā, izraisa pat veselu problēmu par mākslas un ētikas attieksmēm un jautājumu, vai vispār te varētu rasties kādas attieksmes? Tādā problēmā neizbēgami ietilpst jautājums, kā gan negatīvs raksturs literātūrā var parādīties kā pozitīva vērtība?

Te nav vietas sīki iztirzāt šos jautājumus, jāaizrāda tikai uz divi viedokļiem, no kādiem lasītājam jāvēro Putnu Līzbete. Tie ir: 1) Līzbetes raksturs no ētiskā viedokļa un 2) šī rakstura mākslinieciskais tēlojums. Lasītāju ietekmē divu avotu gaismas, kas krīt uz priekšstatā tveŗamo tēlu. Viena gaisma nāk no viņa paša garīgās satversmes, no subjektīvās rezonances, kā tā atbalso tēla morāliskos toņus. Ja te radīsies disonance, skatāmais tēls, un varbūt viss darbs, kļūs nepatīkams un aizsprostos ceļu katrai mākslinieciskai pacilātībai. Lai tas nenotiktu, rakstnieks no savas puses uzlaiž savu gaismu, sava talanta izstarojumu, kas veido mākslinieciskās formas. Lasītājam šinīs divi gaismās skatāmais tēls nav vairs reālā ikdienā sastopamais, bet tomēr ir arī daļa no viņa paša apzināti eksistējošā subjekta. Mākslinieciskās formas notušē disonances; un kaut mūsu saprāts zina, ka notēlotais raksturs ir nelietīgs, „nešpetns”, kā saka pārdomu autore, priecājamies par radīto tēlu. Tātad īstenībā mēs aplaudējam tēla radītājas veikumam, ne Putnu Līzbetes raksturam, kas nekādā ziņā no negatīvā nav un nevar pārvērsties par pozitīvu. Šādā aspektā tad arī varam saskatīt ētikas un mākslas saskari.

Bet šinī situācijā, tuvojoties mākslas darbam, dažkārt ceļā var gadīties arī kāds klupšanas akmens, ja autors to pietiekami droši nav novācis malā, it īpaši tādos darbos, kur apstrādāta ētiska satura viela. Ar to ir domāta rakstnieka stāja, cik un kā tā saskatāma darbā. Te daudz kas atkarīgs no autora temperamenta, garīgā pasaules skatījuma, mākslinieciskās pārliecības un no citām īpašībām. Mākslas darbi visi ir subjektīvi individuāli, un intensitāte, kādā tā izpaužas, vērojama dažādās pakāpēs un nokrāsās, atklātāka vai aizplīvurotāka. Atklātāko parasti mēdzam uzskatīt par subjektīvāku, apslēptāko par objektīvāku. Par Posta puķes autori jāsaka, ka viņa savus dziļākos subjektīvos toņus nav slēpusi, bet mācējusi tos tik teicami ievīt formu valodā, ka lasītāja intellektam dažkārt var paslīdēt gaŗām nepamanīti. Līzbetes tēls šķiet veidots tik objektīvi, ka tikko samanām autores subjektīvo stāju, t.i. vai viņa to skatījusi ar pozitīvām vai negatīvām acīm, vai viņa nosoda vai attaisno Līzbetes raksturu? Var jau būt, ka apzināti viņa nav gribējusi izteikties ne vienādi, ne otrādi, bet tikai vēlējusies tēlot. Ja tā, tad viņas ļoti reljefā tēlojuma formu valodā mākslinieciskais Līzbetes tēls stipri apēnojis cilvēcīgi morālo pusi tik spēcīgi, ka viss negatīvais uztverams kā pozitīvi attaisnojams. Manuprāt tā būs noticis arī ar pārdomu autori un visiem tiem, ko ietekmējis romāna autores krāšņais stils.

Bet var domāt arī tā, ka tādu Līzbetes tēla iespaidu sekmēja Heidegera garā populārā eksistenciālā filozofija. To apliecina arī pati pārdomu autore: „Garīgajā stājā Līzbete saradojusies ar daudziem mūsdienu eksistenciālisma ievirzes romānu varoņiem” (8.). Var jautāt, vai arī autorei, tēlu veidojot, prātā ir bijis eksistenciālisms? Atbilde nemaz nav svarīga, jo, ja apzināti viņa pie tā būtu turējusies kā pie pozitīvi skaidras mācības, tad, liekas, neapzināti viņai ir izdevies parādīt tieši pretējo, kā to redzēsim no dažiem piemēriem. Ir zināms, ka eksistenciālajai filozofijai ir arī otrs nozarojums, ko Francijā pārstāv Marsels un Vācijā Jasperss (pēc prof. P. Jurēviča atreferējuma Kultūras sejās). Marselam eksistences jautājumā izdevies ieskatīties dziļāk, un viņš atzīst, ka esme nav gluži tas pats kas eksistence. „Esme ir transcendence (t.i. pāri uztveres robežām esošais, – ar to pretstatā eksistencei, kas ir dota mūsu pārdzīvojumos), tā ir transcendenta ne tikai domās, bet vispilnīgākā nozīmē kā tas, kas patiesi ir, bet tomēr nav mums tveŗams” (Kultūras sejas 204.). Ar to, protams, esmes jēdziens no problēmu loka ieiet mistērijā. Te jāievēro atšķirība starp mistēriju un problēmu. Problēmas ir tādi jautājumi, no kuŗiem varam distancēties, aplūkot no dažādām pusēm un reģistrēt visu, kas ar to sakarā. „Mistērija, turpretim, ir kaut kas, par ko tiek jautāts, bet kam mēs paši esam piejaukti klāt, kas pa daļai sakrīt ar mūsu eksistenci un no kā tāpēc nespējam distancēties” (turpat 205.). Bet ja eksistence sevī iekļauj esmi, tad arī tā ieiet mistērijas robežās. „Ja tām tuvojas, mēģinot tās saprast, tad tās izplata zināmu gaišumu, tikai šim gaišumam nav atziņas dabā, bet tas ir kaut kas, kas veicina atziņu uzdīgšanu, līdzīgi kā saule veicina koka augšanu vai puķes uzziedēšanu” (205.).Tāda „atziņu uzdīgšana” nav viegli tveŗama, bet, sekojot Marsela domām, tā jāsaprot kā kāds transcendentāls spēks mūsos, ko pārdzīvojam, bet nespējam formulēt racionālā atziņā. Ja domā par „uzdīgšanu”, tad saprātā vistuvāk šim pārdzīvojumam var pieiet, salīdzinot to ar tikko uzdīgušu asniņu, no kuŗa nevaram vēl saprast, kas no tā izaugs, tā „esmi” nespējam tvert. Lai pie šī gaišuma tiktu, jāatbrīvojas no dažiem domāšanas aizspriedumiem, kuŗos esam sapinušies, proti, ka cilvēks ir it kā izolēts no citiem, jā, pat no visas pasaules. Tas nav un nevar būt. Mēs vienmēr esam kādās attieksmēs, lai arī apzināti dažkārt to nemanām un nedomājam par dziļākām saitēm. Tādu iedomātu izolācijas stāju ierosina un sekmē patika dzīvot kā bauda, ko sniedz mūsu jutekļi, kas fizioloģiski un psīcholoģiski saistās ar pašu dzīvības mistēriju. Šīs saistības determinētas vispār dzīvajā dabā, ko visspilgtāk vērojam dzīvnieku valsts augstākajās kategorijās. Taču cilvēkam bez šī vispārējā dzīvības nolikuma ir spējas sevi apzināties, spējas, ko parasti saucam par saprātu, kas gan laikam nāk no viņa dziļākās un augstākās būtības – no esmes. Bet tā kā dzīvības impulss jau tīri fizioloģiski saistās ar sajūtām un izjūtām, tad, apziņai un saprātam attīstoties, indivuduālā nozīme dažādu apstākļu dēļ, gluži neapzināti var palikt par primāro virzītāju visā garīgajā attīstībā. Tā izveidojas tas tips, ko saucam par egocentriķi, kas neiziet no sava „es pats”, ieslēdzas sevī kā centrā, ap kuŗu jāgriežas visiem citiem. Pats sevi viņš iecēlis sev par Dievu, un ja citi to neatzīst, tad mostas spītīgais lepnums parādīt savu varenību. Tāda ir Putnu Līzbete – „Es pati sev stipra pils”, un no kristīgi ētiskā viedokļa, ieskatot transcendentālās rosmes, nevaram uzskatīt viņu par pozitīvu tipu. Egocentriķim nav mīlestības, un bez tās cilvēks ir tikai neizbēgamu nelaimju čupiņa kā Līzbete, jo visas viņas izdarības ir cīņa neielaist apziņā atzīšanos par savām vainām. Lai šinī cīņā stiprinātu apziņu, neapzināti apsegtu savu vainu dzeloņus, kas varētu urdīt sirdsapziņu, baznīcas tornī viņa meklē „savu patiesību” un to arī atrod: „Tik vien ir kur tverties – tepat virs zemes” (Posta puķe 122.), citiem vārdiem – pie materiāliem, jutekliskiem labumiem, ko var no dzīves izraut, „jāsteidzas dzīvot un būt” kā dzīvniekam, degradējot ar to savu garīgo esmi. Lieliski notēlotā tornī kāpšana izvēršas par kardinālu stimulu visai tālākai Līzbetes rīcībai. Te, un Līzbetes domās braucot pie Kristapa, autore visskaidrāk parāda viņas turēšanos pie dzīvnieciski kailās dzīvības, bez garīgā apstarojuma. Kad Līzbete atmiņu brīdī domā par savām „mīlestības stundām”, neviļus lejā paskatoties, ierauga uz ielas pakritušu ubagu ar asiņaini sadauzītu galvu. „Pēkšņi viņa sajūta krūtīs dīvainu prieka guldzienu. Līzbete dzīvo!” (120.). Šim Līzbetes priekam dzīvot autore blakus noliek zirgu, kas „augstu izslējis galvu, atņirgtiem zobiem izzviedza savu zirga prieku”. Cik līdzīgi šie prieki! Līzbetes atrastā „patiesība” derīga tikai viņai pašai, un ja arī šī „patiesība palīdz citiem dzīvot”, kā domā pārdomu autore, tad tikai negatīvā nozīmē – māca, kā nevajag dzīvot. No baznīcas izejot, iekšēji gavilējošo Līzbeti vēro zvaniķis un nodomā: ...” tur aizgāja laimīga nelaimīgā” (121.). Par Kristapu autore Līzbetei liek domāt: „Ieņemot to bez mīlestības, bija aizmirsies ielikt viņa krūtīs sirdi. Un, ja tomēr kāds asns bija aizmeties, viņas pašas dotie naudas gabali to saspieda plakanu. Asns nodzeltēja kā zāles stiebrs zem akmeņiem” (P.p. 36.) Pie Kristapa nāves gultas Līzbete atzīstas: „Jā, dzīve mani svaidīja, mānīja, pati sev apkārt vien esmu staigājusi, pati sevi knaibījusi un staipījusi” (169.). Kad Jelgavas stacijā pēc daudziem gadiem Līzbetei gadās atkal redzēt Gauru Jukānu, viņa atceras savu lielo mīlestību un Gustei saka: „Jā, jā – izvilināja mani, aitu, no siltas kūts, izsūca sirds asinis, pusžņaugtu aizspēra liesās ganībās. Iekšās nu tukšums” (P.p. 79.). Vai Tērbatas students viņu izvilināja? Viņa pati to ar savām „ugunīgajām acīm” ievilināja dēkainā rotaļā. Tagad viņa atzīst, cik dumja bijusi, bet savu „aitību” ir iemainījusi tikai citā valūtā, kas nav gudrāka par pirmo. Tā autore Līzbetes tēlu, varbūt gluži neapzināti, ir ielikusi populārā eksistenciālisma logatā, kas neiztur pozitīvas kritikas. Kā to tālāk redzēsim, sabrūk visi pārdomu autores labi domātie argumenti.

 

1. Putnu Līzbetes patiesības meklēšanu nevar salīdzināt ar Poruka Pērļu zvejnieku. Poruka varoņi nemeklē savu, bet vispār kādu ideālu patiesību, kas ceļas pāri individuālām interesēm. Viņus vada iekšējs garīgs gaišums, kāda Līzbetei nav. Viņas meklēšana un atrastā patiesība ir tikai ielāps, ar ko aizklāt tukšās sirds plaisu, ievainoto egoistisko lepnumu. Visa torņa aina, kas lieliski atklāj šo vizuļojošo tukšumu, notēlota ar grotesku pamattoni. Varam tikai priecāties par autores garīgi aso skatu.

 

2. Kāpēc pārdomu autore domā, ka Zeķiene un Guste dzīvo ar „gatavu nopirktu patiesību”? (5.). Griguļa kundzi gan viņa tām nepielīdzina, tomēr liekas kā Līzbetes pretstatu nostāda tām blakus. Ar to laikam ir domāts, ka viņu patiesība būtu iegūta kā manta bez pašu līdzdalības, kā lieta, kas nākusi no ārpuses, bet ne sirdi un domās izauklēta. Neviena „patiesība” tāda nevar būt, lai cik tā liela vai maza, aplama vai īsta, vērtīga vai nevērtīga. Tā ir izaugusi mūsu apziņā, un paši esam to izaudzinājuši. Un vai tā patiesība, pie kādas ir nonākusi Griguļa kundze un ko viņa domā sarunā ar Līzbeti, kad tā cenšas viņu pierunāt, lai atļauj adoptēt Mariju, nav daudzkārt vērtīgāka un īstāka, vairāk skatīta garīgām acīm nekā Līzbetes patiesība? Viņa domā: „Gudrs ir debess un zemes Radītājs. Viņš tādēļ radījis tik daudz cilvēku, sējis tik daudz bēdu un maz prieka, lai cilvēki paši celtu viens otru augstāk līdz Viņa žēlastībai un apskaidrībai, jo kā gan Viņš citādi mācētu cilvēku pazīt, ja viņam nebūtu brīvas izvēles ļaunumam un labam darbam. Kā Viņš citādi iemācītu cilvēkam mīlēt savu tuvāku vairāk nekā sevi pašu, ja tos allaž tikai aplaimotu un lutinātu? Cilvēkiem vairs nebūtu sirds un nebūtu prāta, cilvēki kļūtu kā barokļi, kas zina tikai šauru aploku un savu pilno sili” (P.p. 239.). Tā ir garīga vērtība, kas tuvāk pieiet esmes būtībai nekā Līzbetes patiesība. Jā, Zeķienes patiesība un „Dievs ir tautasdziesmu baltais dieviņš”, bet vai tas tādēļ it kā jānoniecina kā „gatavs nopirkts”? Tāpat nav svarīgi, kā Griguļa kundze tika pie savas ticības, bet ja tā ir pārdzīvota, – un to mēs jūtam katrā viņas vārdā un darbā – tad nevar runāt tikai kā par „ārējām izdarībām”. Līzbetei gan, ja tā grib „kāpt visam pāri”, jācenšas ārēji savaldīties (P.p. 167.).

 

3. Nevar teikt, ka Līzbetei zeme un mājas ir „svētas”. Tas, ka „visu mūžu viņa ilgojas atpakaļ uz Putnu mājām, tās viņai nedod miera”, nepavisam nenorāda uz kādu svētumu. Līzbetei vispār nav nekā svēta. Griguļa kundzes dievbijība viņai tikai pliekanums. Visa tiekšanās uz Putniem – būt tur atkal par saimnieci, justies šinī godā. Svētumam vienmēr tuvojamies ar zināmu bijību un mīlestību. Zeme viņai tikai tik daudz svarīga, cik bagātības no tās var izraust. Ja zeme viņai ko vairāk nozīmētu, tad arī Zābas varētu būt tikpat „svētas”. Pie zemes mīlestības pieder arī mājīga un koša sēta. Bet kādas ir Zābas? – neprātīgā spīta dēļ – „Zemgalei pašā vidū kā sapūdēta ābola serde, kā naida perēklis un nešķīstuma pilns...” (P.p. 36.). Arī Putnu mājām nav citāda „svētuma”. Kad viņa ir atpakaļ Putnos, sapņodama par nākotni, kā mācīs un audzinās Mariju, viņa pati sev saka: „Jā, Līzbete, uz dārga un mūžīga pamata, uz Kristapa gadiem ilgi mītās, Juŗa acu modri sargātās zemes garozas ceļas Marijas godības kalns” (251.). Un šī godība ir klēts apcirkņos, tīnēs, spaiņos, podos u.t.t. Te grūti domāt par kādu īstāku svētumu, nav „esmes gaišuma”, ir tikai eksistence.

 

4. „Kad apskatām trimdas rakstniecības ražu, tad Posta Puķe liekas viens no lielākajiem veikumiem tieši sava dzīvīgā latviskuma dēļ” (JG 8., retin. K.U.). Jā, varam jau saskatīt arī „latviskumu”, bet ka tas būtu viens no lielākajiem dzīvīguma dēļ, liekas ir mazliet par stipru teikts un met nepatīkamu ēnu uz citiem mūsu rakstniekiem, kuŗos tas varbūt vēl spilgtāks, piemēram, kaut vai Valdemāra Kārkliņa darbos. Ja arī viņa formu valoda nemirdz tādā poētiskā spožumā kā Posta puķes autorei, taču tēlotajā latviskajā vidē un personās „latviskuma” bagātības atlikulikām. Tādu apgalvojumu vajadzēja motīvēt, parādīt, ar ko Posta puķe tādā ziņā izceļas pāri citiem darbiem. Var arī jautāt – kas ir „latviskums”? Uz tādu jautājumu žurnāla Mēs redaktors A. Ruņģis kādā vietā atbild, ka tas ir latviskais gars, kas neskaitāmās paaudzēs izveidojis latviešu tradīcijas un tikumus. No tāda viedokļa Posta puķē latviskuma gaužām maz. Līzbetē pašā nav tikumiski latviskā pamata. Līzbetes spīts nav identificējams ar latvisko sīkstumu, kas ir garīgas dabas. Spīts ir bez sirdsprāta un pieder pie netikuma. Eksistenciālisms nav rados ar latviskajiem tikumiem. Par Līzbeti autore saka tā: „Trīspadsmitajai – pastarītei Līzbetei – nekas vairs pāri nepalika, tikai pašas daiļums. Un to līdz ar smuidro augumu gudrā Līzbete mācēja vērtēt. Aukstu prātu, ar laipnību vaigā, viņa aiznesa daiļumu uz muižu vieglām dienām. Putnu mājās viņa iebrauca kā muižkunga pārlutināta klēpja kaķene” (P.p. 31.-2.). Cik tur varēja būt dzīvīga latviskuma?

Varbūt latviskums saskatāms romāna it kā pasakas gaisotnē? Pārdomu autore ir pieturējusies pie pirmās atsauksmes atzinuma, kur V. Kalve saskatīja pasakas elementus un to, ka romāns vispār izaudzis no pasakas. (Ap šo jautājumu izcēlās polemika). V. Kalve savu atzinumu motīvēja ar to, ka te saskatāms mātes meitas un pameitas, pelnrušķītes, motīvs. A. Ivaska tam pievieno vēl mošķus, raganas, lietuvēnus kā „pirmatnējās briesmas un šausmas”. Tiesa, viss tas ir pasakas sastāvdaļa, elementi, no kuŗiem saausta pasaka. Bet visā šinī audumā galvenais ir morāliskā jēga, kas ar tiem izteikta. Posta puķē tā tik neuzsvērta, ka, ja Kalve nebūtu vērsis uzmanību, diezin vai jel maz būtu saskatāma. Tas, ka Zeķiene mīl stāstīt pasakas, ka Marija ar saviem brāļiem dzīvo pasaku fantāzijās un ilgo lietavu plūdi tiešām notēloti kā kaut kas pasakains, – gan vairāk no bērnu viedokļa – nav pietiekams iemesls uzsvērt tieši pasakas elementus kā sevišķu romāna māksliniecisko vērtību. Ja Līzbetē saskatām „mātes meitu” vai „raganu”, tad pretspēlētāja ir Griguļa kundze. Bet visā lielajā Līzbetes aktivitātē ar savu pasivitāti viņa tik maz manāma, ka gandrīz pazūd, pelnurušķītes morālais spēks paliek pietiekami neizpaudies. Tas atklājas tikai Gauru gaiļos ar Marijas aktivitāti.

 

5. Posta puķes dzejiskā valoda tiešām pārsteidza kā „neizbrīnojams brīnums”, kā saka A. Ivaska, bet vai tā romānā bija nepieciešama un vai ar to darba mākslinieciskā vērtība sevišķi cēlusies, paliek atklāts jautājums, ap kuŗu arī saistījās pieminētā polemika, – jo izteiksme vien dzejiskās valodas ziņā vēl neizceļ, darba vērtību. Te jāpievieno vēl daudzas citas lietas, kā pati apstrādātā viela, tās izkārtojums un, galvenais, idejiskais kodols un autora garīgā stāja, t.i. visa viņa personības izpausme, kas veido viņa stilu. Kovaļevskas valoda tiešām dod bagātu aistētisku prieku ar neizsīkstošo metaforu un citu tēlošanas līdzekļu birumu. Bet visi šie līdzekļi, kas rubricēti poētikā, dažkārt var apgrūtināt episko plūdumu, ja ar tiem pārāk pieblīvē katru tēlojuma niansi, priekšstatu drūzma it kā aizsprosto episko plūdumu. Nereti dzeja, kas dziļāk spēj ieurbties, ir tā, ko nevaram ievietot nevienā klasifikācijā, ko dažkārt panāk viens vienīgs vārdiņš frazē. Ir taču darbi, kas nemaz nemirdz tādā „dzejiskā” krāšņumā, bet tēlojumos tomēr sasniegta skaidra un iespaidīga plastika. Posta puķes mākslinieciskā vērtība varbūt neslēpjas tik daudz pašā valodā, cik skaidri individualizētos raksturos, it īpaši pašā Līzbetes tēlā, kas rāda konsekventi izturētu tipisku egocentriķi. Var jaust, ka dzīvi autore skata ar gleznotājas acīm, un vārdos cenšas izteikt to, ko nevar ar krāsām un līnijām, kas neatvairāmi spiež piepildīt savas personības īstenošanos. Visa Posta puķes formu valoda ir autores individuālais neatdarināmais stils, un būtu gaužām aplam, ja kāds pie tā gribētu turēties kā pie parauga.

Beigās pārdomu autore atrod, ka „Galvenais ir tas, vai mākslinieks spējis radīt pats savu stilu un valodas izteiksmi. Kovaļevskai tas ir izdevies” (9.), – it kā citiem rakstniekiem, kuŗu valoda nav tik piesātināta ar rubricējamu poētiku, nebūtu pašiem sava stila. Vai V. Kārkliņam, Anšl. Eglītim, J. Sarmam u.c. nav pašiem sava stila?

 

6. Nevar pievienoties pārdomu autores uzskatam, „ka Posta puķe ir arī zemnieku dzīves romāns”... (8.). Tik cik romānā saskatām zemnieku dzīvi, tas ir tikai fons, logats, kuŗa ielikti individuāli, sevišķi akcentēti psīcholoģiski motīvi. Visa romāna viela ir specifiski ētiski psīcholoģiska, kas ar tādu pašu māksliniecisku vērienu varēja būt apstrādāta arī citā vidē.

 

*

 

Šo piezīmju nolūks ir bijis parādīt mazliet pārspīlētu Posta puķes māksliniecisko vērtību. Lai gan raksturi lieliski veidoti, vielas apdarē saskatāmi arī daži trūkumi, piemēram, 1) tas nedod vesela, organiski noapaļota darba iespaidu. Ar Marijas iecelšanu par mantinieci un ņemšanu savā gādībā spēcīgi iezīmējas jauns sarežģījums, kas tikai satrauc un modina interesi tālākajam, bet nedod atrisinājuma visā romānā šķetinātam sarežģījumam – Līzbetes spītīgi lepnai nostājai pret sabiedrību un tās morāli. Lai arī Posta puķe ir tikai daļa (pirmais sējums) no vēlāk deklarētā Zemgales romānu cikla, taču šī daļa pati par sevi arī prasa kādu veselu noapaļojumu kā katrs atsevišķs posms darba kompozīcijā. 2) Kā jau aizrādīts, romānā nav saskatāms pietiekami spēcīgs pretspiediens Līzbetes „nešpetnumam”. Griguļa kundze paliek kā ēnā, bet Gustes naīvi groteskā „dzīves pušķošana” izvilina tikai smīnu, un Amadeuss tikai viegli ieskicēts. Darba noapaļots veselums rodas tikai ar Gauru gaiļiem. Lai arī te Marijas sviestais akmens atkal liktenīgi aizmet jaunu sarežģījumu, tomēr abu sējumu darbības risinājums te nobeidzas ar kaut ko organiski veselu. Gauru gaiļos arī Līzbetei, kā kvantitatīvi, tā kvalitatīvi ir pilnvērtīgi pretspēlētāji – Marija un Amadeuss.

 

 

 

 

Atbilde

Kārlim

Upatniekam

 

Ar gandarījumu lasīju Kārļa Upatnieka Savu patiesību, kuŗā viņš ne tikvien kritiski vērtējis manas Pārdomas par Posta puķi, bet tanīs, kā arī pašā Posta puķē iedziļinājies, par ko katram autoram prieks.

Kaut arī saņēmu Savas patiesības manuskriptu Somijā, kur man nav pieejama ne Posta puķe, ne manis pašas Pārdomas, vēlos tomēr īsi atspēkot K. Upatnieka apgalvojumu, ka „sabrūk visi pārdomu autores labi domātie argumenti”.

K. Upatnieks pareizi norāda, ka viņa dialogs ar mani pārsniedz individuālas gaumes atšķirības robežas un pieskaŗas jau klasiskajam literātūras kritikas strīdus punktam, mākslas un ētikas attieksmēm. Ir bijuši un laikam vienmēr būs mākslas cienītāji, kas vērtēs mākslas darbu vai nu no filozofiski teoloģiskā vai arī no aistētiski mākslinieciskā viedokļa. Visretākie ir tie mākslas vērtētāji, kas spēj saskatīt aistētisko un ētisko elementu īpato līdzsvarojumu mākslas darbā. Ar savām Pārdomām esmu mazākais mēģinājusi iet šai trešajā virzienā. Pēc K. Upatnieka domām man tas nav pietiekami izdevies. Man šķiet, ka šais teorētiskajos jautājumos ieinteresētajam lasītājam būtu vēlreiz jāpārlasa kā manas Pārdomas, tā K. Upatnieka Sava patiesība.

Uz K. Upatnieka jautājumu – „kā gan negatīvs raksturs literātūrā var parādīties kā pozitīva vērtība?” varētu atbildēt tā: negatīvs raksturs var parādīties kā pozitīva vērtība tādēļ, ka mākslas darbs pirmām kārtām mērojams ar mākslas, nevis ētikas mērauklām. Šādi mērojot, dažs pozitīvs tēls ir bāls un stīvs, dažs negatīvs tēls krāsains, dzīvs un neaizmirstams. Un literātūrā pastāvēt un pozitīvi ietekmēt lasītāju var tikai tēls, kas ir dzīvs. (Šeit varētu pievienot veselu apceri par to, kādēļ ideālo varoņu tēli tik bieži paliek mazasinīgu allegoriju vai abstraktu simbolu plaknē, kamēr ievērojamākie un iecienītākie literātūras tēli ir dažādi grēcinieki un nemiera gari – ar vārdu sakot, ētiski negatīvi tipi. Varbūt tas ir tādēļ, ka literātūra izceļ to, kas ir, atstājot to, kas varētu būt filozofijas un teoloģijas gādībā).

Labākais piemērs tam, ka negatīvs tēls var parādīties literātūrā kā pozitīva vērtība, ir pirmais spāņu romāns La Celestina (Selestīna), kas sarakstīts 15. g.s. beigās. Tā autors, Fernando de Rohas (Fernando de Rojas), iecerējis to kā divu jauniešu mīlestības romānu, nosaukdams par Kalisto un Melibejas traģikomēdiju. Bet vecā vidiniece Selestīna, kuŗas uzdevums romānā ir par varu savest mīlētājus kopā, tā iekarojusi lasītājus, ka pamazām pilnīgi aizēnojusi galvenās personas, dodama romānam savu vārdu un sava – no kristīgi ētiskā viedokļa negatīvā – rakstura zīmogu. Izšķirīgais faktors šeit izrādījies literārā tēla vitalitāte un iekšējā patiesība – sava patiesība – kuŗu nevar mērot ar kristīgās ētikas mērauklām vien. Iedrošinos pareģot, ka Putnu mamma kļūs par šādu nemirstīgu tēlu, kas ar literārās alķīmijas palīdzību spēj radīt pozitīvas vērtības, pats būdams negatīvs. Tādēļ nevietā ir K. Upatnieka brīdinājums, ka Putnu mamma „māca, kā nevajag dzīvot”. To taču dara dažs labs literātūras tēls (atcerēsimies kaut vai Annu Karēņinu un Bovari kundzi), bet par to kopš Jura Neikena un didaktiskās literātūras laikiem neviens vairs neuztraucas. No šī viedokļa raugoties, irrelevants kļūst arī K.Upatnieka pareizais un labi dokumentētais pierādījums attiecē pret Putnu mammu: „No kristīgi ētiskā viedokļa, ieskatot transcendentālas rosmes, nevaram uzskatīt viņu par pozitīvu tipu.”

Domāju, ka 2. punktā minētos argumentus varētu atspēkot, ja „patiesības” vietā liktu „ticību”. Nav taču šaubu, ka bezgala daudz cilvēku dzīvo ar ticību, kas nav nedz „sirdī un domās izauklēta”, nedz „izaugusi mūsu apziņā”, bet gan mantota kā tradicija no vecākiem vai baznīcas. Sevišķi to varētu teikt par tām konfesijām, kuŗās iesvēte un uzņemšana draudzē notiek bērna gados, kad patstāvīga domāšana nav iespējama. Tāpat vien liekas, ka Gustes ticība vai patiesība nav bezmiega naktīs izauklēta.

Šķiet arī, ka K. Upatnieks pārāk šauri un šovinistiski tveŗ latviskuma jēdzienu: „Eksistenciālisms nav rados ar latviskajiem tikumiem”, un „Līzbetē pašā nav tikumiski latviskā pamata”. Vai tad nu tikai tikumos izteicas latviskums! Manuprāt ir arī tipiski latviski netikumi, kuŗus noklusējot noklusējam pusi patiesības. Esmu dzirdējusi vairākus lasītājus sakām, ka Putnu mamma viņiem atgādinot vienu vai otru Zemgales saimnieci, tā ka kaut kur tādas būs bijušas. Bet nav laikam pasaulē tautas, kas nesaskatītu tikumā savas būtības izpausmi. Tomēr tikai tikumā un netikumā kādas tautas būtība izteicas pilnīgi. Lai saskatītu abas puses, vajadzīgs vai nu svešinieks, vai liels mākslinieks. Dažreiz māksliniekam izdodas kādu savas tautas netikumu tik pilnīgi iemiesot literātūras tēlā, ka tas kļūst par tautisku simbolu. To varētu teikt par Gončarova Oblomovu un vairākiem Mērnieku laiku tēliem.

Posta puķes latviskums neslēpjas „latviskajos tikumos”, bet gan romāna valodā, uzburtajā gaisotnē, reālistiski notēlotajā vidē un pašos tēlos ar to tikumiem un netikumiem.

K. Upatniekam nav pa prātam, ka uzsveŗu M. Kovaļevskas spējas radīt savu stilu un valodas izteiksmi, jo ar to es it kā noliedzot šīs spējas citiem autoriem. Tāda nolūka man nav bijis, jo nedomāju, ka slavējot vienu autoru, neizbēgami nopeļam citus. Apskatot kāda autora pirmo literāro darbu, taču neizbēgami jājautā, vai viņš spējis radīt pats savu stilu un valodas izteiksmi. Šī jautājuma noskaidrošana manuprāt ir kritikas galvenais uzdevums, kam tad var sekot idejiskā kodola pētīšana. Jo rakstniecībā, tāpat kā glezniecībā un citās mākslas nozarēs, galvenais ir kā tēlo, nevis ko tēlo. Šķiet, ka tieši šai punktā, t.i. aistētikas un ētikas attieksmēs mākslā, K. Upatnieka un manas domas dalās.

 

Astrīde Ivaska

 

[Skat. K. Upatnieka Atbildi Astrīdes Ivaskas atbildei, JG58]