JG58 Atbalsis

KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUALITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

Baltistiski jautājumi

Kopš 1964. g. Polijā iznāk ballistikai un slavistikai veltīts gadskārtējs žurnāls Acta Baltico-Slavica. To izdod Belostokas Zinātniskā biedrība, bet īstais izdevuma noorganizētājs, dvēsele un galvenais redaktors ir enerģiskais poļu archaiologs J. Antoņevičs (Antoniewiez).

Gadagrāmatas veltītas problēmām, kas skaŗ reizē baltu (senprūšu, lietuviešu un latviešu) un slavu tautas, par to starptautisko raksturu liecina žurnāla mērķi un nodomi, kas publicēti uz grāmatu vākiem ne vien poļu, krievu un baltkrievu, bet arī latviešu, lietuviešu un angļu valodā. Par līdzstrādniekiem aicināti nozares speciālisti neatkarīgi no viņu pašreizējās dzīves vietas.

Pirmais sējums ir poļu valodā un aptveŗ Belostokā notikušās vēsturnieku konferences materiālus (277 lp.), otrs sējums ir plašāks un daudzpusīgāks (534 lp.). Šai Acta Baltico-Slavica otrā numurā iespiests arī plašs Andreja Johansona apcerējums par ūdens gariem baltu un slavu ticējumos (vācu valodā), dots Latvijas Brīvdabas muzeja apskats ar bagātīgu illustrāciju klāstu, un kritikas daļā aplūkoti vairāki Andreja Johansona, Valdemāra Ģintera un Eduarda Šturma pētījumi, kā arī pievienoti profesoru Jāņa Endzelīna un Artura Ozola nekrologi.

Lietuvā 1965. gadā nācis klajā jauns žurnāls Baltistica. Pirmā burtnīca (94 lp.) aptveŗ lielāko tiesu lituanistiku. Solītas ir divas šādas burtnīcas gadā. Kā minēts ievadā, jaunajā izdevumā lūgti piedalīties ar rakstiem „visi, kas darbojas baltu valodniecības laukā”, iesūtot savus pētījumus lietuviešu, latviešu, krievu, angļu, vācu vai franču valodā un pievienojot kopsavilkumu vienā vai divās no augšā minētajām valodām.

Par atdzimušo interesi liecina arī ziņa, ka Itālijā prof. Dž. Devo to atjaunojis Studi Baltici, kuŗa pirmie deviņi sējumi iznākuši jau agrāk, bet pēc tam bija iestājies ilgu gadu pārtraukums. Jauno izdevumu sērijā labi iederas nupat iznākusī Terēzes Budiņas-Lazdiņas Teach Yourself Latvian, ko izdevis Anglijas universitāšu apgāds The English Universities Ltd., St. Paul’s House, Warwick Lane, London, C.4.

V.R.–D.

Publicēti pētījumu rezultāti

Latviešu akadēmiķi, dzīvodami ārpus Latvijas, paveikuši ne mazumu pētījumu gan baltoloģijas, gan vēstures un polītisko zinātņu novados. Diemžēl, dažs labs šāds pētījumu rezultāts iegūlies institūtu plauktos plašāk neiepazīts. Daļa publicēta gadagrāmatās vai žurnālos, kas arī informācijas trūkuma dēļ pagājuši gaŗām vienam otram interesentam.

Kopš 1954. gada Vācijā iznāk Baltijas pētīšanas institūta (Baltisches Forschungsinstitut, Bonn, Universitaet, Am Hof 34) izdotā gadagrāmata Commentationes Balticae, kuŗu saturā liels skaits latviešu zinātnieku darbu. Pirmajā sējumā, piemēram, publicējušies E. Dunsdorfs, V. Rūķe-Draviņa un Ed. Šturms. Otrā sējumā publicēts A. Gatera „Beitrag zur Untersuchung der adnominalen Artbezeichnung im Lettischen”, trešajā – Ed. Šturma „Der Ursprung der kamm- und gruebchenkeramischen Kulturen Osteuropas”, H. Biezā „Einige unbekannte Gedichte von Georg Mancelius” u.c. Jāpiemin arī latviešiem interesants L. Šulca (L. Schultz) pētījums „Die Verfassungsentwicklung der Baltischen Staaten seit 1940” CB piektajā sējumā.

Aktuālam tematam gadagrāmatas jaunākajā sējumā (X/XI) pievērsies Gunars Irbe ar „The Formation of Public Opinion in Soviet Latvia”, kur ar satura analizes palīdzību noskaidrota preses un arī publicētās lirikas nozīme sabiedriskās domas veidošanā Latvijā piecdesmito gadu beigās un sešdesmito gadu sākumā, sniegti kvantitatīvi dati par latviešu padomju lirikas struktūru un galvenajām ietekmes līnijām un veidiem. Tajā pašā sējumā par rudzu cenām Rīgā 16. gadsimtā raksta Edgars Dunsdorfs, un Ernests Blese rakstījis par „Dichterin der Tat, des freien menschlichen Geistes und der Vaterlandsliebe”, eseja, kas veltīta Aspazijai sakarā ar dzejnieces aiziešanu aizsaulē priekš divdesmit gadiem. Aspaziju Blese apzīmē par autori, kuŗai dzimtenes mīlestība bijusi noenkurota dziļi sirdī un izpaudusies viņas dzejā, savienota ar pārdomātu un noturīgu demokratisku pārliecību kā polītiskajā, tā sociāli cilvēciskajā aspektā. Diemžēl, šī vērtīgā zinātnisko publikāciju sērija diez vai turpmāk iznāks, jo institūta iniciatori izklīduši pa visu pasauli vai miruši. Kaut kāda „statūtu kļūme” liedz arī drosmīgāku iniciatīvu, jo – ja informācija pareiza – katram pasākumam nepieciešams vienprātīgs visu triju Baltijas tautu pārstāvju lēmums. Ļoti interesantam tematam savā maģistra darbā pieskāries Andris Skreija (Interests and Interest Orientations of Latvian Refugees as Reflected in Their Newspaper, University of Kentucky, USA, manuskriptā), kas sava veida pionieŗdarbs latviešu trimdas preses pētniecības laukā. Cita starpā Skreija atklājis, ka trimdas laikraksti publicē tikai apm. 10% no iesūtītām lasītāju vēstulēm, ka laikrakstu satura liela daļa veltīta notikumiem pagātnē un par nākotni tikpat kā nerunā. Diemžēl, darba ievada daļā, vēsturiskajā apskatā, autors pielaidis pa rupjai kļūdai, piem., apgalvodams, ka starp latviešiem pirms pirmā pasaules kaŗa neesot bijis neviena, kas piederētu pie virsšķiras.

G. Gr.

Kustīga piramīda

14. Rietumpiekrastes jaunatnes dienas

Ir lasīts, ka viss labi izdevies. Mākslinieku priekšnesumi bijuši labi sagatavoti, augstas kvalitātes, patiesi baudāmi; rīkotāji – dūšīgi strādājuši vairākus mēnešus, un apmeklētāji bijuši līdz sirds dziļumiem aizkustināti, neskopojušies ar bagātīgiem aplausiem un aizbraukuši mājās ar skaistām atmiņām. Tā rakstīts par jaunatnes dienām. Rietumpiekrastes, Austrumpiekrastes. Pēdējām, priekšpēdējām un tām, kas notika priekš pieciem gadiem. Tikai ne kritizēt!

Kritizēt esot pārāk viegli tam, kas pats neesot roku darbam pielicis, bet rīkotājiem tādām lietām neatliekot laika, vai arī viņi nespējot būt objektīvi, jo tā būtu paškritika, kas ir gandrīz vai nedzirdēta parādība. Arī 14.Rietumpiekrastes jaunatnes dienām bija konvencionālā forma – atklāšanas akts, referāts, izbraukums ar kuģīti, skices uzvedums, balle, dievkalpojums, referāts, paneļa diskusijas, koncerts, balle, rakstnieku cēliens. Tieši tādā secībā. Pa vidu maltīšu un atpūtas pārtraukumi. Vai – vienkārši starpbrīži. Stundu pirms jaunatnes dienu atklāšanas Sanfrancisko Latviešu nama priekštelpa mudžēja un sanēja. Ja kādam bija kas svarīgs sakāms, šeit būtu bijusi īstā vieta. Lielākā daļa jauniešu, nespēdama turēties ļaužu straumei pretī, uz atklāšanas aktu iekļuva zālē. Tad paziņoja, ka „sekos referāts”. Nobrikšķēja 50 krēsli. Vēl labu laiku pēc tam čīkstēja grīda un klaudzēja kurpes zāles mugurpusē. Kas var šos dezertierus vainot? Vai ikviens no mums nav pārdzīvojis fazi, kad interesantāki par referātu šķituši spontānie notikumi priekštelpā vai ārā uz ielas? Citam tas bijis septiņu, citam divpadsmit un lielai daļai astoņpadsmit gadu vecumā. Ir varbūt daži, kuri šādu fazi nav pārdzīvojuši; tie agri mācējuši atšķirt graudus no pelavām. Un ir arī tādi, kuŗus ne mūžam neredzēt vaļā ausīm referātos.

Vakarā interesantākie brīži norisinājās skices uzveduma laikā. Spriest par uzvedumu es neuzdrošinos, jo to bija grūti sadzirdēt. Publika šai gadījumā bija izvēlējusies spēlēt galveno lomu. Laikam taču šai vakarā masa bija noskaņota pēkšņai, neierobežotai izpriecai un gaŗo, pārdomas izraisītāju priekšnesumu dēļ jutās iesprostota, kādēļ balansēja uz naža asmens starp dumpi un chaosu. Kāds uzmanīgs klausītājs gan mēģināja cirkulēt zīmīti ar vārdiem: „Tas nemaz nav tik slikti.” Nākošās dienas referents izstaroja žirgtumu un apmierinātību ar dzīvi; ar acu skatu noglāstīdams katra otra tukšā krēsla atzveltni, viņš neizrādīja ne mazāko pārsteigumu nedz vilšanos. Šī situācija, t.i., pustukša zāle referātā esot parasta, sagaidāma un pat neizbēgama parādība. Viņš uzzīmēja uz tāfeles piramīdu un sadalīja to trīs daļās ar horizontālām līnijām. Lūk, šeit galotnē ir vadoņi – un to, dabiski, nevar būt daudz. Vidējā daļa ir vadoņu tiešie sekotāji, uzklausītāji un izpratēji, kulturālo un garīgo vērtību pazinēji. To ir tikai viduvēji daudz, ieskaitot referātu apmeklētājus. Apakša resp. pamats ir vislielākā. Tā ir tautas masa; tā ir daļa, kas vakarā, džezam dunot, piepilda zāli no vienas malas līdz otrai. Mums, kas ērti zvilnam katrā otrā krēslā, nav ne mazāko šaubu, ka mēs visi kopā veidojam pilnīgu tautas piramidu – ar pamatu, vidusdaļu un galotni.

Sekoja paneļa diskusijas par tematu „Emigranti vai trimdinieki”. Paneli veidoja cienījama izskata septiņi kungi – visi pāri par 30 gadiem. Ārā vilināja neparasti dzidra, saulaina Sanfrancisko diena. Tā aizvilināja piramīdas pamatu. Stundas laikā, vairākiem cilvēkiem citējot dažādas vārdnīcas, tika definēti vārdi „emigrants” un „trimdinieks”. Ko nu? Sirmās galvas un nobriedušo vīru un sievu pleci sakustējās, lai jautājot ielūkotos nedaudzo jauniešu sejās. Ak tā, – šīs ir jaunatnes dienas. Kur ir jaunieši? Nebija grūti iztēlē redzēt jautro pulku Zelta Vārtu parkā vai Okeana krastā. Bet tie nebija ne trimdinieki, ne emigranti. Daļa no tiem šai brīdī atradās savā dzimtenē vai arī jutās it kā tur būtu, jo viņu atmiņas nesniedzās līdz laikam pirms iztuntuļošanas no mātes klēpja, speŗot soli uz šīs zemes.

Ko gan lai viņi meklē diskusijās, kuŗās runā par kādiem obskūriem cilvēkiem, kas paši nezina, kas ir?

Ne visiem jaunajiem neinteresēšanās par nezināmo bija attaisnojama. Zālē sēdēja vairāki duči jaunu meiteņu un zēnu. Tomēr lielāko tiesu runāja vecākā vai vidējā paaudze. Kādēļ jūs, jaunie, nerunājat? Piecēlās kāda trausla, blonda meitene: Mums ir bail. – No kā? – No jums, latviešu ģimnāziju un Latvijas universitāti beigušajiem, kas pārzināt latviešu valodas pareizrakstību, izrunu un vārdu seku. Ja mēs ko nepareizi pasakām, pārmetums jūsu acīs nepaiet nepamanīts. – Labi, teica kāds paneļa dalībnieks, – lai jaunie izsakās angliski, ja nepieciešams. Svarīgākais ir, ka viņi izsakās. Atskanēja milzīgs blīkšķis. Kāds cits panelists bija triecis dūri pret galdu un strauji nokāris galvu. Latviešiem esot jāprot runāt latviski. Aizbildinājumu neesot.

Te ieradās kāds ziņnesis ar zīmīti diskusiju vadītājam. Diskusijas esot jāpārtrauc, jo zāle esot jāsagatavo ballei. Tautas piramīdas pamats drīz atgriezīšoties.

Daudziem vēl arvien nav izprotams, kāpēc rakstnieku cēlienus rīko rīta stundā, kas seko galvenajai ballei, pie tam svētku pēdējā dienā. Vai tāpēc, lai klausītāji un varbūt arī rakstnieki šai laikā būtu iespējami dziļā transā, kāds vēlams, lai izjustu abstraktu literātūru? Vai tāpēc, lai uz šo sarīkojumu ierastos tikai tie, kas spēj pārvarēt visus miesas vārgumus, lai mielotu savas dvēseles? Bet varbūt tikai tāpēc, ka šāda rakstura sarīkojumam nav iespējams atrast citu laiku?

Rakstnieku cēlienu apmeklēja ap 130 cilvēku, kas pierādīja, ka ir iespējams spītēt transam, miesas vārgumam un nepateicīgai stundai. Rīta stundā pēc spēcīgas balles cilvēkiem vislabāk patīk smieties. Vismaz tā šķita, ja ieklausījās atvieglinātā elpas ievilkšanā un burbuļojošos smieklos, kas sekoja ikvienai komiskai ieskaņai dzejnieku un rakstnieku priekšnesumos. Cilvēkiem arī netīk sevi atzīt par muļķiem. Nopietni un gudri klanījās galvas, kad cienījams dzejnieks lasīja labi skanošu dzeju, kuŗas katrs vārds izklausījās pilnīgi latvisks, bet tomēr nekā nenozīmēja. Oficiālie sarīkojumi bija beigušies. Rādīdama ar pirkstu uz pēdējo programmas punktu, zilace meitene vaicāja savam pavadonim: „Are we going to this too?” Zēns atbildēja latviski: „Mēs visi uz to iesim. Tās ir beigas.”

Māra Lāce-Celle

Latviešu amatieri Līdsā

Savā ziņā īpatnēja bija šāgada februāŗa sākumā Līdsā, Anglijā, krievu un angļu tuvināšanās biedrības ierosinātā un organizētā Padomju nedēļa, kuŗu angļu sabiedrība vienkārši dēvēja par krievu nedēļu. Šāda veida sarīkojums Ziemeļanglijā notika pirmo reizi, tādējādi izraisīdams diezgan dzīvu preses uzmanību. No plašās programmas vispirms jāatzīmē krievu jaunā pianista Krainova klavieŗu koncerts, tad lirikas vakars ar dzejnieka Orlova piedalīšanos (savus darbus lasīja arī pazīstamie angļu dzejnieki Redgrovs, Hils, Prais un Silkins); filmu izrādes un speciāla preses Konference; padomju grāmatu un pastmarku klāsts; Maskavas universitātes dzīve foto attēlos; turienes amatieru čechova lugas iestudējums; krievu mākslinieku illustrāciju izstāde Šekspīra darbiem; moderno krievu tēlotāju mākslinieku darbu izstāde Kvīns Skvēra galerijā un, beidzot, uz ko sevišķi vēršama latviešu sabiedrības uzmanība – Padomju Latvijas tēlotāju mākslas „pašdarbinieku” skate Līdsas institūta galerijā. Lielāko daļu sarīkojumu atklāt ieradās Padomju Savienības jaunais ārlietu viceministrs Soldatovs (bijušais sūtnis Londonā), kas arī uzrunāja Līdsas rūpnieku kameru.

Angļu interese par šiem sarīkojumiem ir saprotama, arī saimnieciskie, polītiskie un kulturālie apsvērumi un to konsekvences ir viņu pašu ziņā. Tomēr apstāklis, ka šais izdarībās tiek iejaukts arī latviešu vārds, nav mums izdevīgs – Austrumeiropas apstākļu nepazinējam var rasties iespaids, ka latvieši un krievi ir viens un tas pats jēdziens. Fakts, ka šodien Latvija nav neatkarīga valsts, bet ar varu ietilpināta un turēta Padomju Savienības sastāvā, ir tiešas Otra pasaules kaŗa sekas. Tāpēc arī Soldatova apgalvojums žurnālistiem, ka, ja Latvija vēloties, tā varot no Vissavienības izstāties, lika pasmaidīt pat polītiski visnaīvākam anglim. Daudz nepatikšanu organizētājiem un ‘viesiem’ sagādāja latviešu protesti un izplatītās skrejlapas.

Tā kā Maskava ieradusies Lidsā uzstāties ar saviem profesionāliem māksliniekiem, gleznotājus ieskaitot, un to viņiem nevar liegt, tad lai atļauts jautāt, kāds nolūks ir bijis latviešus reprezentēt ar amatieŗu tēlotāju mākslas skati? Ar to nav gribēts teikt, ka šais laikos tik populāros amatieŗu devumus vispār nebūtu vērts izstādīt, kā šinī, tā otrā pusē. Bet vai ir gluži viens un tas pats, ja reprezentē vienā laikā latviešu amatieŗus pretim krievu profesionāļiem, un, būsim atklāti – it sevišķi tad, kad, pat pēc vairāk nekā divdesmit šeit pavadītiem gadiem, mūsu mākslu rietumos pazīst relatīvi maz?

Laba reprezentatīva latviešu tēlotājas mākslas izstāde apceļoja Angliju 1939. gadā. Tā bija skatāma arī Līdsas pilsētas mākslas galerijā, kuŗai Latvijas valdība uzdāvināja kādu gleznotāja Vardauņa pelēcīgos toņos ieturētu priekšpilsētas ainavu. Šodien kas līdzīgs mums emigrācijā nav pa spēkam, bet teorētiski gan būtu iespējams Rīgai – piemēram, sistemātiski iepazīstinot rietumu pasauli ar latviešu mākslu, kā to dara poļi, čechi, jugoslavi un šogad Londonā rumāņi. Vai Maskava to atvēlēs?

Var vērot, ka pašreiz Latvijā zināmu iemeslu dēļ latviešu māksla nedrīkst būt pārāka par krievu mākslu. Tādēļ jājautā, vai izstāde Līdsā nav daļa no labi pārdomāta krievu šovinistu uzbrukuma? Neaizmirsīsim arī, ka pēdējos gados bija pārtraukta jauno audzēkņu uzņemšana tīrās mākslas fakultātēs Rīgas Mākslas akadēmijā. Tagad gan pienākušas ziņas, ka tā esot atkal atsākta.

Bet tagad dažus vārdus par pašām izstādēm. Padomju Latvijas tēlotāju mākslas „pašdarbinieku” darbu skatē bija redzami 67 eksponāti, to skaitā eļļas gleznas, akvareļi, linogriezumi un koka sīkskulptūras. Autoru rindās sastopami visdažādāko profesiju locekļi, kā – inženieri, skolotāji, mechaniķi, kolchoznieki, mājsaimnieces, arī milicijas darbinieki u.t.t. Nevar no tik raiba amatieru pulka prasīt profesionāla mākslinieka darba izpratni un pieeju. Tomēr tai ir pieņemams standarts, kas var diezgan sekmīgi sacensties ar līdzīgām angļu bezproblēmu „svētdienas gleznotāju” izstādēm. Katrā ziņā tā labāka par līdz šim redzētām Anglijas latviešu mākslas amatieŗu jauktajām skatēm, kuŗās nekad nav trūkusi kvalitatīva „daudzpusība”.

Jāatzīmē samērā kompetentā, ar labu krāsas un virsmas apdares izjūtu gleznotā Edgara Vintera Daugava (eļļa). Tāpat pieņemama ir Jāna Zariņa Sēnes (eļļa), Jāņa Selgas Ceļš (eļļa) u.c. Ja akvareļi techniski bija ļoti svaigi, piemēram, Visvalža Vilniņa Novakare, tad to pašu gan nevar teikt par linogriezumiem. Bernharda Freidenfelda koka sīkskulptūrā Štrausēns attapīgi izmantots atrasts koka zars. Interesanti, ka neredzēja nevienu no tipiskās padomju propagandas mākslas paraugiem, ko, spriežot pēc attiecīgiem preses izdevumiem, reprezentē arī amatieŗi. Tomēr tālas šīs ‘polītiskās literātūras’ atskaņas bija samanāmas Jāņa Skromaņa Ostā (eļļa), Jāņa Sprūdža Ledus vedēji (eļļa) u.c.

Vēl vairāk uzmanīgu vērotāju pārsteidza tas, ka nevienā no izstādītajiem darbiem nejuta latviešu emigrantu sabiedrībā tik populāro un dažreiz līdz gluži neiespējamai salkanībai novesto romantiski nacionālo sentimentu. Šo parādību varbūt varēs vislabāk izskaidrot no psīcholoģijas viedokļa.

Šī amatieŗu skate – un bieži vien arī mūsu pašu rīkotās – mūsu nacionālajām interesēm par labu nenāk. Tomēr jānožēlo, ka izstāde dažas dienas bija slēgta, pēc tam kad nezināmas personas sabojāja pāris eksponātu. Šāda ‘centība’ neliecina par augstu garīgās attīstības līmeni, bet ir vienkārša huligānisma izpausme.

Arī moderno krievu gleznotāju darbu vidū neredzēja neviena propagandas mākslas parauga. Toties tā vietā bija bagātīgi pārstāvēts tradicionālais krievu naturālisms, kas techniski ļoti augstas kvalitātes, piemēram, Končalovska Ābele (eļļa). Vienīgi Tjapuškina Klusā dabā ar zilo aizkaru varēja manīt Matīsu – kas tā gleznoja ap 1910. gadu. Skulptors Neizvestnijs reprezentējās ar pieticīgu tušas technikā darinātu vīrieša aktu.

Abu izstāžu darbi gandrīz bez izņēmumiem bija ļoti stingrā tradicionālā reālisma garā, kas, droši vien, iepriecināja dažu labu modernās mākslas noliedzēju. Saprotamu iemeslu dēļ te bija veltīga to problēmu meklēšana, kas šodien nodarbina katru progresīvu mākslinieku, arī labu amatieri.

Tradicionālais reālisms, vienalga, kuŗā zemes lodes daļā tas tiktu kultivēts, nenozīmē neko citu kā sava veida nogrimšanu mietpilsoniskā pašapmierinātībā. Progresīva māksla var būt tikai tad, kad tā balstās nevis uz tradīciju, bet eksperimentu.

Vai krievu mākslinieki (arī latviešu) būtu immūni pret modernisma iespaidiem? Viņiem ir pieejama rietumu mākslas periodika. Protams, īpaši līdzšinējā kontakta trūkuma dēļ mēs maz zinām, kas īsti notiek Padomju Savienības mākslinieku darbnīcās aiz slēgtām durvīm. Taču jāpieņem, ka dumpjošanās pret kompartijas diktātu (vai arī kādas citas ‘partijas’) nav sastopama tikai starp literātiem vien, bet skaŗ visus māksliniekus.

Tā polītiskā iekārta, kas dižojas un sevi dēvē par visprogresīvāko pasaulē, ne tikai atbalsta, bet arī mēģina piespiest māksliniekus iet visreakcionārākos ceļus. Krievu kompartijas uzspiestais naturālisms joprojām dzīvo 19. gadu simteņa gaisotnē. Šādu nostāju netieši veicina arī mūsmāju mietpilsoniskās sabiedrības konservatīvisms. Ironija ir tā, ka tie ir ‘kapitālistiskie rietumi’, kas mākslā meklē jaunu valodu, jaunus izteiksmes līdzekļus.

Padomju daudzinātā kultūras apmaiņa, vismaz līdz šim, praktiski nozīmējusi stāvēt un gaidīt ar atplestām rokām. Tāpēc tā ir vienpusīga. Pašreizējos apstākļos nevar būt runas, piemēram, par trimdas latviešu tēlotājas mākslas avangarda izstādi Rīgā. Zinātāji liecina, ka Latviešu un krievu valsts mākslas muzejā Grosvalda, Kazaka, Matveja un citu modernistu darbi novietoti pagrabos ar sejām pret sienu.

Laimonis Mieriņš

Apziņa un vēsture

Apceres autors Andrievs Ezergailis augstāko izglītību ieguvis Mičigenas valsts un Ņujorkas universitātē. Pašlaik strādā par palīgprofesoru Itakas kolledžā Ņujorkas pavalstī, kur māca Krievijas un Eiropas vēsturi. Doktora disertāciju, ko cer nobeigt šovasar, raksta par Latviešu sociāldemokratu partiju 1917. gadā.

Pagātnes pētīšana ir rietumu civilizācijas īpatība. Starp visām bijušām un esošām civilizācijām mūsējā ir vienīgā, kas ir vēstures apmākta; tā pētī, māca un atsaucas uz vēsturi simt dažādākos veidos kā uz taisnības tiesnesi. Ja dažās pasaules malās varam novērot dažu tautu interesi par savu pagātni, tad šī interese radusies tikai rietumu kultūras ietekmē un norāda uz šo tautu pievienošanos rietumu kultūrai. Definējot savu tematu drusku precīzāk, gribu apskatīt, ko nozīmē dzīvot, domāt, funkcionēt šādā civilizācijā, īpaši rietumu kultūras veidotājiem un atspoguļotājiem. Sašaurinot tematu vēl vairāk, gribu dalīties domās par to, kādu daļu no mūsu apziņas vai domāšanas vēsture kultivē, padarot mūs par šis civilizācijas līdzdalībniekiem. Iesāksim šo diskusiju samērā naivi ar plaši pazīstamu vēstures definīciju: vēsture ir pagātnes atklāšana tagadnei. Ko tas īsti nozīmē? Pirmkārt, vēsture nav pagātne. Nevēsturnieki bieži uzskata, ka vēsture kaut kādā veidā ir pagātnes sinonīms. Bet šis ir aplams uzskats, jo ir tik daudz pagātnes un tik maz vēstures. Un pat visoptimistiskākie vēsturnieki neapgalvo, ka visu pagātni ir iespējams apskatīt. Daži vēsturnieki apgalvo, ka tikai nozīmīgā pagātne ir vēsture, bet šeit mums būtu jāstrīdas, kas īsti ir domāts ar vārdu „nozīmīgā”, un ir jāšaubās, vai divi vēsturnieki varētu saprasties šinī jautājumā. Tādēļ mēs varētu secināt, ka vēsture ir tikai atklātā pagātne. Pagātne ir vēstures viela, un tās abas ir tiešā attiecībā viena ar otru, bet nav sinonimas. Šeit ir kāda sveša elementa iejaukšanās, kas šķiŗ pagātni no tagadnes, t.i., atklāšanas process un arī atklājējs – vēsturnieks – pats. Šo procesu mēs varētu saukt par pagātnes kultivēšanu. Jautājums, vai vēsture ir iespējama bez apzinātas, uzrakstītas, atklātas pagātnes, bez šī kultivēšanas procesa, ir tāds pats jautājums kā – vai ir troksnis, ja neviens to nedzird. Šī ir viena no tādām kniepadatas galvām, uz kuŗas vairākas filozofiskas skolas tiekas un šķiŗas, tādēļ varbūt varam pieņemt, vismaz pagaidām, ka tas ir nezināms, nenoskaidrojams fakts. Uz šāda jautājuma eksistenci norādīju tikai tāpēc, lai pasvītrotu, ka šis atklāšanas vai kultivēšanas process ir svarīgs vēstures jēdzienu izpratnei.

Atgriezīsimies pie jautājuma raksta sākumā: Ko vēsture mums dod kā rietumu civilizācijas veidotājiem? Kādu no mūsu apziņas sastāvdaļām tā veido? Vispirms tomēr vēl viens drusku elementārāks jautājums: No kā un kur mūsos rodas šī pagātnes atklāšanas dziņa? Neiztirzājot sīkumus, varam atbildēt ļoti vienkārši, ka tā rodas no kaut kā gluži primitīva, varētu pat teikt, bioloģiska – atmiņas.

Visprimitīvākajiem cilvēkiem, jā – pat dzīvniekiem ir atmiņa. Ka cilvēks jau savā agrajā primitīvajā eksistencē sarežģījis un izsmalcinājis savu atmiņu – salīdzinot ar dzīvniekiem – to varam pieņemt. Bet lai cik izsmalcinātas būtu mūsu agro senču atmiņas, tās vēl nebija kultivētas, izsmalcinātas līdz tam līmenim, ko varētu saukt par vēsturi. Var pat teikt, ka atmiņas nekļūst vēsture tik ilgi, kamēr tās kultivē tikai atsevišķs individs. Atmiņas kļūst par vēsturi tikai tad, kad visa tauta vai civilizācija piedalās atmiņu kultivēšanā. Ir vajadzīga kollektīva dziņa vai laika gars, kas attīsta šo dziņu, iekams pagātnes atklāšanu varam saukt par vēsturi, kā mēs šo vardu šodien saprotam.

Vēstures kultivēšana nav visām tautām vienādi intensīva. Dažas nerietumnieku tautas ar to tikpat kā nenodarbojas. Tas pats arī novērojams starp atsevišķiem indivīdiem. Bērniem šāda dziņa ir pilnīgi neizprotama, jo viņiem nav ne vajadzīgās pieredzes, ne arī nobrieduma, taču arī pieaugušo pieeja ir dažāda. Piemēram, daži, atceroties studentu dienas Rīgā, par tām nezina vai negrib stāstīt nekā cita kā tikai par izdzertām pudelēm un krogiem. Šī ir samērā primitīva atmiņas izkopšana un atšķiŗas no tādām atmiņu pilīm par Rīgu, ko var nomanīt Čaka dzejā vai Zentas Mauriņas autobiografiskajos romānos.

Ko īsti vēsture dod mūsu domāšanas procesam, mūsu apziņas izkopšanai? Kas ir vēstures galīgā nozīme, reducēta līdz zemākam kopējam saucējam, pacelta līdz augstākai abstrakcijai? Vēsture dod mūsu domāšanai laika dimensiju. Šī ir vienreizēja funkcija mūsu apziņas izkopšanai. Visas disciplīnas – māksla, filozofija, matemātika – katra izkopj savu kaktiņu, savu stūrīti mūsu apziņā. Svarīgi iegaumēt, ka arī vēsturei pienākas savs stūrītis apziņas kultivēšanā un tālākā konsekvencē arī tās paplašināšanā, ko neviena cita nozare nevar veikt vai aizstāt.

Kas ir domāts ar laika dimensijas izkopšanu? Piemēram, ja kāds vēsturnieks pētī 1905. g. revolūciju Latvijā un ja viņš šai pētīšanai izmanto visu tā laika periodiku un citus dokumentus, t.i. daudzus tādus, kuŗi nebija pieejami tā laika līdzgaitniekiem, piem., policijas archīvus, viņš ne tik vien iepazīsies ar šo gadu tuvāk kā citi šīgada notikumu līdzgaitnieki, bet var pat pienākt brīdis, ka viņš šo 1905. gadu pazīs labāk nekā tagadni; jo viņš intensīvāk nodarbosies ar 1905. g. pētīšanu, jo mazāk laika viņam paliks lasīt laikrakstus un izsekot aktuālajiem notikumiem. Bet šāds pētnieks būs radījis sev mazu oāzi pagātnē, un viņa skatījumam uz pagātni būs kāds pieturas punkts. Tālāk pieņemsim, ka šis vēsturnieks izpētīs ne tikai 1905. gadu, bet arī visus pārējos, ejot atpakaļ līdz franču revolūcijai. Tad varētu teikt, ka šis pētnieks ir izkopis laika dimensiju, ka šī pētnieka skats ietiecas pagātnē kā gaismas kūlis tumsā. Viņa apziņā laika sajūta būs kļuvusi gandrīz vai taustāma.

Lai atrastu vēstures nozīmi, esam nonākuši pie mūsu apziņas – mūsu saprašanas analizēs, un esam pieņēmuši – varbūt drusku pārsteidzīgi – ka mūsu apziņa sastāv no daudz stūrīšiem, kas ir kultivējami, ka mūsu apziņa sastāv no daudz mikrokosmiem un ka katrai disciplīnai atbilst viens vai otrs no šiem stūrīšiem vai mikrokosmiem. Visi šie mikrokosmi neparādās vis gatavi un nobrieduši, bet tie attīstās no kaut kā vienkārša un primitīva – tāpat kā vēsture no primitīvām atmiņas spējām. Salīdzinājuma dēļ parunāsim par mākslu un aistētiskām izjūtām, kas ir viens no apziņas mikrokosmiem. Sigmunds Freuds teiktu, ka tā ceļas no primitīvas greznošanās dziņas, kas novērojama arī dzīvnieku valstī, lai pievilktu pretējo dzimumu. Romantiskāki domātāji varbūt izskaidrotu, ka mūsu aistētiskā izjūta ceļas no pirmcilvēka sadursmes ar dabu, bet katrā gadījumā no kaut kā primitīva. Kā vēsture ceļas no primitīvas dziņas, tā arī māksla. Katrā evolūcijas procesā viela daudzējādi pārmainās un savā nobriedumā līdz nepazīšanai atsvešinās no savas izcelsmes. Tā tas ir arī ar mākslu un vēsturi. Mēs nepārspīlētu, sacīdami, ka mākslā savā veidā cilvēce ir sasniegusi savu kulmināciju, savu degpunktu, un tā ir cilvēces rupjību un nekrietnību attaisnojums. Vai to pašu mēs varam teikt arī par vēsturi? Vai vēstures izkopšanā cilvēce attaisno sevi tāpat kā mākslā? Ne gluži – vismaz vēl šodien ne! Vēsture vēl nav iespiedusies mūsu apziņā tik cieši kā māksla. Laika sajūta mums nav tik asa un skaidra ka aistētiskās jūtas. Viens izskaidrojums varbūt ir apstāklis, ka vēsture ir ļoti jauna, salīdzinot ar dažiem citiem zinību laukiem, it sevišķi mākslu. Vēsture kā intensīva un kollektīva pagātnes atklāšana tagadnei, kā sevišķa mūsu apziņas laika dimensijas kultivēšana izveidojusies tikai ap franču revolūcijas laiku 18. gadu simtenī, kad notikumi ātri risinājās. Pirms tam mums ir bijuši chroniķi, teiku atstāstītāji, baumu paudēji, bet ne vēsturnieki šajā šaurākajā nozīmē. Mums ir bijuši daži izņēmumi, it sevišķi starp grieķiem Tucidids un Herodots, daži biografisku notikumu analizētāji un sabiedrības kritiķi, bet šo indivīdu devumi nav radījuši skolas, kā tas bija filozofijā; viņi savus laika biedrus tādā mērā neietekmēja, ka tas neizdzēšami būtu iespiedies viņu apzinās. Vēsture pirms 18. gadu simteņa vēl nebija kļuvusi par kollektīvu apziņas kultivēšanu. Daži indivīdi notēloja notikumus, bet vēsture pati vēl neietekmēja notikumu norisi. Vēsturnieki nav pareģi, bet, pieņemot mūsu civilizācijas turpināšanos, pēc dažiem simt vai tūkstoš gadiem šī apziņa varbūt kļūs taustāmāka nekā šodien. Tad varbūt arī Einšteina formulas par kosmisko laiku mums, mirstīgiem, būs kļuvušas skaidrākas, bet varbūt tad jau arī mechaniskās domāšanas mašīnas būs pārņēmušas daudz no mūsu apziņas funkcijām, mūsu smadzenes būs atrofējušās, un rietumu civilizācija, kas pašreiz ir vienīgā šīs vēsturiskās apziņas kultivētajā, piedzīvos nogrimšanas un bojā ejas konvulsijas.

Andrievs Ezergailis

Jauniešu teātŗa ansambļi

Jūs man jautājat, kā ierosināt jauniešus Čikagā vai Toronto noorganizēt teātra ansambli? Nākošajā teikumā ziņojums, ka Austrālijā nupat latviešu jaunieši uzvarējusi britu drāmas festivālā.

Šīs domas loģisks turpinājums būtu deklarēt, ka latviešu jaunieši Amerikas kontinentā nedrīkst būt sliktāki par Austrālijas latviešu jauniešiem – tiem ir jāuzvar kādā šī kontinenta drāmas festivālā. Lai to izdarītu, vispirms jānodibina jauniešu teātŗa ansambļi. Lai jaunieši šādus ansambļus organizētu, kādam jānāk ar ierosinājumiem. Manā uztverē šis ir tikai šķietami neapstrīdams loģisks domu gājiens. Māksla neattīstās praktisku apsvērumu ierosinājumā. Savā tīrākā veidā tā ir tikai ideja, kas kļūst par mākslas darbu, ja šai idejai dodam formu. Teātŗa mākslā galējā forma ir izrāde, kuŗas pamatideja rodas lugas rakstniekā. Šī pamatideja tiek papildināta ar režisora, dekoratora un aktieŗa idejām. Luga kā literārs darbs jau ir mākslas darbs, jo tai ir zināma forma. Šo formu attīsta tālāk režisors un dekorators, bet pilnīgi to parāda aktieris izrādes laikā.

Teātŗa ansambļi var rasties, ja tos vieno kāda ideja, pareizāk sakot, ja atsevišķus cilvēkus vienotu zināma ideja, kam tie vēlētos dot formu, tie radītu teātŗa ansambļus. Ja mēs spētu attīstīt šādu vēlēšanos Amerikas latviešu jauniešos, tas būtu pietiekams ierosinājums organizēt ansambļus.

Mans uzskats, ka Jaunā Gaita jau iet pareizo ceļu, informējot savus lasītājus par teātri un par latviešu teātŗa tradīcijām un notikumiem, kā to redzam no teātŗa simpozija un rakstiem par drāmu. Šāda informācija ir labs teorētisks pamats jaunu ideju radīšanā. Nākošais solis varētu būt jaunu drāmatiķu meklēšana, ko varētu darīt, izsludinot drāmas jaundarbu sacensību. Jauniešu sanāksmēs vajadzētu aicināt profesionālus teātŗa darbiniekus, kas spētu iejūsmot jauniešus izteikt sevi un savas idejas uz skatuves. Būtu arī jāinformē, kur un kā jaunieši var mācīties tēlošanas mākslu, jo bez zināmas prasmes jaunradītie ansambļi var apsīkt pēc pirmajiem mēģinājumiem. Vajadzētu arī apzināt latviešu jaunākās paaudzes aktieŗus, kas vai nu pašreiz mācās drāmas skolās, vai jau piedalās emigrācijas zemju teātŗu izrādēs. No šiem jauniešiem varētu izveidot ansambli vienas lugas iestudēšanai, ar ko piedalīties šā gada Toronto teātŗa dienās. Protams, minētais nav vienīgais ceļš ansambļu organizēšanā. No savas puses varu palīdzēt ar padomiem, cik tālu tie attiecas uz dramatiskās izglītības iegūšanu – un bieži bez maksas – šai kontinentā. Mans princips gan ir palīdzēt tikai tādiem latviešu jauniešiem, kas spējīgi runāt labā latviešu valodā. Kas to spēj, var man rakstīt c/o Jaunā Gaita.

Alfrēds Straumanis,
Pitsburgas Teātra Drāmas skolas mācības spēks

Atbilde Astrīdes Ivaskas atbildei

K. Upatnieks

Lasot atbildi uz manām piezīmēm, tā vien liekas, ka mūsu „dialogs” ir sācies aiz pārpratuma, kas izrietēja no pārdomu autores domas, ka „Līzbete Putns no negātīva tēla kļūst par pozitīvu.” Ja būtu teikts, ka negatīvs raksturs dzīvē kā mākslas tēls literātūrā kļūst pozitīvs, tad nebūtu jādiskutē. Aiz vārda „tēls” viegli bija saskatāms Līzbetes kā reālas personas raksturs. Uz tādu uztveri pamudināja norādījums par morāliski pozitīvām īpašībām, ka „garīgu patstāvību, neatkarību no augstākas varas un patiesības meklēšanu”, kas raksturīgas dzīves personām. Garīga patstāvība un patiesības meklēšana – pozitīvas īpašības, bet par negātīvām kļūst tad, ja vērojam, uz ko tās tiecas. Līzbetei tas viss tikai ielāps, lai sev attaisnotu savu „nešpetnumu”, atriebības spītu par nodarītām ciešanām. Viņas patiesības meklēšana un citas izdarības notēlotas ar grotesku iekrāsojumu, un vienīgi ar to viņas raksturs – mākslas tēlā – kļūst pozitīvs kā mākslinieciska vērtība. Putnu mammas raksturs paliek negātīvs kā bijis, lai arī pārdomu autore gribēja to padarīt par pozitīvu, pret ko vērsās manas piezīmes.

Ja vienojamies šinī punktā, tad pārējie atspēkojumi kļūst nenozīmīgi un atstājami lasītāju pašu izšķiršanai.

Būtu tiešām ļoti vēlama „vesela apcere” par ētikas un mākslas attiecībām, kā to piemin atbildes autore. Tādā apcerē varbūt noskaidrotos daudzi pārpratumi mākslas jautājumos. Pavisam konspektīvi piezīmju ievadā bija mēģināts atbildēt uz jautājumu, „kā gan negātīvi raksturi literātūrā var parādīties kā pozitīva vērtība” – bet atbildes autore to nav ievērojusi un dod savu atbildi. Pieejot pie mākslas darba ar aistētisko mērauklu, tas pats vien atklāsies, proti, no kāda individuāla redzes leņķa negātīvais raksturs tiek zīmēts, kādu „gaismu” autors tam uzlaiž, tāda pozitīva vērtība parādās mākslā.

Paldies par atzinīgi izteiktām domām! Tas rāda, ka mūsu saprašanās nebūt nav neiespējama.