JG redakcijai:
Ja Arnoldam Lūsim nepatīk JG saturs, tad tas taču pilnīgi dabiski – visiem viens un tas pats nekad nav paticis un arī nepatiks. To es saprotu. Bet kādā veidā JG ir zaudējusi cieņu pret Radītāju, cilvēku, tautu un tēvzemi, man nav saprotams un tamdēļ, arī rakstu šo vēstuli.
Man ir sajūta, ka arī es piederu pie tās pašas paaudzes, par kuŗu tik cēlus vārdus saka Lūša kungs. Taču, kaut arī mūs ir sildījusi tā pati saule, mūsu pieeja un uzskati par lietām un norisēm var būt ļoti dažāda, tamdēļ Lūša kunga „tēvišķīgais bāriens” mūsu trimdas, ne izceļotāju sabiedrības visdzīvākam un pilnasinīgākam izdevumam man rada citrona skābumu mutē!
Vai tiešām mēs jau atkal tiktāl esam paspējuši iesūnot un ieskābt, ka uzskatām jau atkal par grēku un nosodām katru brīvāku domu?...
Es nemēģināšu izskaidrot brīvā vārda jēgu, jo tā būtu laušanās atvērtās durvīs. Trimda taču ir protests pret brīva vārda un cilvēka cieņas apspiešanu! Vai tā nav? Vai tad mēs būtu šeit brīvajā pasaulē izbēguši tikai, lai meklētu laimi un pielūgtu zelta teļus!
Taisnība, Lūša kungs, mūsu dzimtenes saule sildīja ne tikai mūsu paaudzi, bet visu mūsu tautu. Taču Jūs man pievienosities, ka arī zem saules stariem var attīstīties dažādi mūdži un rasties dūksnāji. – Tamdēļ jau arī pats Radītājs ir licis upēm pavasarī palot un iztīrīt sastāvējušos ūdeņus un norakt izkurtējušos krastus, jo pa tiem ir bīstami staigāt... Bet ir klintis, kuŗām palu ūdens neko nevar padarīt, tās tikai tiek nomazgātas, lai vēlāk mirdzētu vēl spožāk un lepnāk!
Veltas bažas, Lūša kungs, īstām vērtībām brīvs vārds un kritiska doma neko nevar nodarīt. Tās vērtības pastāvēs tik ilgi, kamēr pastāvēs latviešu tauta!
Tādēļ ilgu mūžu vētras un dziņu laikmetam Jaunajā Gaitā! Tādēļ dievpalīgs katram JG līdz strādniekam, kuŗam ir kaut kas ko teikt un kuŗa teicamais nav tikai abstraktas frāzes un illūzōriska sapņošana.
Bet kā vienas paaudzes cilvēki mēs varbūt varēsim saprasties vienā punktā, kaut tikai šai vienīgā:... ka mūsu trimdas uzdevums, ko mums uzlicis pats Radītājs, vēl nav beidzies, vēl ir par ātru celt dievnamus un pilis uz svešas zemes un tanī saknes laist!
Arnolds Feldmanis, Anglijā
Arnolda Lūša lasītāja vēstule JG 58. numurā atgādina mazu sprediķi. Jājautā tikai, vai iestādījums, ko tas reprezentē, arī pats kādreiz nāks pie rimtāka gara, vairāk respektējot patiesību un brīvību.
V. Jurevičs, ASV
JG redakcijai:
Interesanti lasīt leišu dzeju JG 58. numurā. Daudz skaistuma, taču, tāpat kā latviešu trimdiniekiem trūkst spēka, bet mājiniekiem drosmes. Jāapbrīno igauņi – tiem lielāka varēšana.
L.M., ASV
JG redakcijai:
Tik daudz „neknābāt” Ulmaņa laikus, jo arī iepriekšējā periodā bija daudz kļūdu. Vai JG redakcija domā, ka demokratiskā iekārtā ir viss atļauts, kas autoritārā iekārtā bija nosodāms?
A. Osis, Meivudā
JG redakcijai:
Kritiskāka pieeja mūsu Austrālijas tautiešu „ražojumiem” un līdz ar to lielāka „sijāšana” no redakcijas puses nenāktu Jaunajai Gaitai par ļaunu.
Rasma Birzgale-Vītola, Bostonā
JG redakcijai:
Patīk jaunās paaudzes apcerējumi, sevišķi jaunais dzejnieks Ivars Lindbergs.
R. Slavinska, San Francisko
JG redakcijai:
JG 58.numura 42. lappusē teikts, ka 1957. gada uzņēmumā redzams „ALJA-s valdes priekšsēdis un JG atbildīgais redaktors Valters Nollendorfs”. Šai laikā JG atbildīgais redaktors nebiju es, bet gan Aivars Ruņģis.
Valters Nollendorfs
JG redakcijai:
Gribētos mazliet papildināt savus dusmīgos kommentārus, kas lasāmi JG 55. n-ra „Atbalsīs”...
Diezgan iezīmīgu intellektuālo aspektu dzejā uzskatu par vēlamu, jo tam bieži sakars ar daudzveidību un kontroli; bez tam – tas var palīdzēt orientēties dzejolī un palaikam rada priekšstatu par rosīgu un plašu gara dzīvi resp. Virzas pieminētajām „gara tālēm”. Bet šis priekšstats savā ziņā līdzīgs priekšstatam kaut vai par zaļu zāli, mākoņainām debesīm vai dzīvu kustību lielpilsētas ielā – un nekas daudz ārpus šī priekšstata vai iespaida nav vajadzīgs. Citiem vārdiem – lirikā vēlama tikai domu darbības „mikrofilma” vai „stenografēts ziņojums”. Ja dzejnieks dod nevis koncentrētus norādījumus par saviem prātojumiem, bet sāk savus uzskatus jau it plaši izklāstīt vārsmās, tad tādu liriku es nemaz nevēlos lasīt, lai gan ļoti iespējams, ka labprāt iepazītos ar prātojumiem tā paša autora sacerētās esejās. Es, lūk, gluži vienkārši neciestu to, ka dzejoļa intellektuālais (vai morāliskais) aspekts lielā mērā novērš manu uzmanību no poētiskā resp. „muzikālā” un „gleznieciskā” (varbūt varētu teikt arī „skulpturālā”). Šāda nostāja dažam varbūt liksies pārāk hēdoniska, bet es mākslā allaž meklēšu galvenokārt mākslu, nevis filozofiju vai ko citu. Ar filozofiju jāiepazīstas filozofu grāmatās vai priekšlasījumos nevis lirikā.
Gundars Pļavkalns, Adelaidē
