JG redakcijai:
J. G. 56. numurā H. Moora stāstā minētas jaukas bedrītes virs gurniem un teikts, ka to skatītājs nekad neesot redzējis skaistākas gurnu bedrītes. Neizprotami, kur tad tādas jaukas un skaistas bedrītes īsti bijušas – virs gurniem vai uz gurniem. Tādas bedrītes citos daiļdarbos līdz šim vēl nav atrastas. Ir tikai vaigu un krūšu bedrītes. Tāpat gurnu nosaukums sievietēm maz sastopams literātūrā, jo kaut kā labi neskan, ja saka – gurnīga sieva, vai gurnīga meita. Tādēļ arī rakstnieces savos romānos jau lieto apzīmējumus: kuplas, platas, slaidas gūžas un līdzīgi. Teiciens – apjoziet savus gurnus – domāts taču vīriešiem. Tikpat dīvains ir teikums: mute atvērās, lai ielaistu viņa skūpstu. Tāds skūpsts laikam ir bijis tikai tā pati vecu vecā „gaisa bučiņa”. Bet īsts „jaunatradums” literātūrā laikam gan ir Penkoka kailas sievietes apskatīšana pirtī, (JG 56), kuŗai starp krūtīm sakuplojuši biezi tumši mati. Nekas, jauka skatīšana. Tikai beigas bēdīgas. Gandrīz tikpat bēdīgas kā „celīšu” kailuma nicinātājam autobusā par pieķeršanos brunčiem, lai tos pavilktu pieklājīgi zemāk.
J. Konters, Ilinojā
JG redakcijai:
Jaunā Gaita man bieži atgādina upi pavasarī. Tās ūdeņi dažreiz liekas saduļķoti; citreiz man liekas, ka tie nodara pat zināmu postu, izgraužot vecos krastus, nolaužot kokus un kārklu ceriem piekarot gaŗas upmalā norautu grīšļu un zāļu un smilgu bārdas. Tāpēc es reizēm, atklāti runājot, esmu pat dusmojies par Jaunās Gaitas saturu. Bet es ticu, ka tad, kad „vētras un dziņu laikmets” būs pagājis, daudzi Jaunās Gaitas līdzstrādnieki sāks domāt par lietām un parādībām ar rimtāku garu. Un tad visi ūdeņi noskaidrosies, un tajos atmirdzēs tās pašas saules gaisma, kas manu paaudzi ir sildījusi, modinot cieņu pret Radītāju, cilvēku, tautu un tēvuzemi.
Arnolds Lūsis, Toronto
JG redakcijai:
Izlasot JG 57. numura Atbalsīs rakstiņu „Pēc 700 gadiem”, tiešām jānožēlo, ka latvieši varēja būt tik neprātīgi un pateicības demonstrāciju vietā par 700 apspiestības gadiem viņās tautas brīvības cīņu dienās izgāja ar ieročiem un patvarīgi ņēma savai zemei un tautai brīvību, kas viņiem 700 gadus Tā Kunga vārdā tika liegta.
Cīnītājs, Detroitā.
JG redakcijai:
Pēc 700 gadiem. . . Hm?
P. Šmits, ASV
JG redakcijai:
Pēdējais Jaunās Gaitas numurs saturā lielisks, taču – vai to daudzi izlasīs? Un ja ne –tad vainīga būs redakcija, jo visas apceres iespiestas tādā drukājumā, ka normālai acij vienkārši nav salasāmas. Vai patiešām nu tā bija jāsamazina, ka sāp acis, lai kaut ko izlasītu? Lieka ir maniere sākt rindkopas bez atkāpes un neatstāt atstarpi starp rindkopām. Arto gauži maz papīra tiek ietaupīts, bet briesmīgi nogurdinātas acis. Lūdzu, lūdzu – netaupiet tik briesmīgi papīru, to var pirkt par samērā lētu maksu, taupiet mūsu acis, tās nevar nopirkt!
Indra Gubiņa, Toronto
JG redakcijai:
JG 55. numurā D.Rudzītis atrod „smagas” kļūdas H. Kreicera rakstā (JG 43). Skaidrs ir, ka 1931. g. Saeimas vēlēšanās Zemnieku Savienībā Ulmaņa spārns zaudēja, bet kuŗš kuŗa vietā atkāpās, kas to vairs atceras. 1934. g. vēlēšanās tas būtu zaudējis vēl vairāk. Vēlēšanām vajadzēja izbeigties. Poruka „bālos zēnus” mūsu patstāvības gados ļoti ienīda. Vislielākais nīdējs bija Edv. Virza; Ulmaņa valdīšanas laikā to skaušanu pastiprināja.
Vissmagāko akmeni Rudzītis met uz Andrieva Niedras kapa, bet Niedra mūsu likteni parādīja jau pirms 60 gadiem; kas notiks ar mums, ja sekosim revolūcijai. 1919. g. viņa polītika centās visus pretlielinieciskos spēkus kopot, ne skaldīt, lai cīnītos pret komūnismu.
J. Ezergailis, Klīvlendā
JG redakcijai:
Autoriem skaidrāk jāsaskata robeža, kas šķiŗ komūnistu no cilvēka ar nacionālu pārliecību. Ja gribam būt cīnītāji par savas tautas brīvību un tās pastāvēšanu, tad nedrīkstam ļaut mūsu domāšanu piesārņot ar komūnistu propagandas dūņām. Cīnītājam zobena asmens nedrīkst klāties ar rūsu! Bet cik jauno autoru vidū ir to, kas sevi ļautu apzīmēt par cīnītājiem?
P. Austriņš, Kalamazū
JG redakcijai:
D.Rudzītis raksta: „Ja atceros pareizi, – K. Ulmanis izšķīrās pieņemt mandātu Kurzemes vēlēšanu apgabalā, kuŗā viņš bija ievēlēts kā trešais.” (JG 55).
Par to pašu manā rakstā „Mīlētāji un nīdēji”: „Ja atmiņa neviļ, viņš nav nevienā apgabalā ievēlēts un tiek Saeimā tikai tā, ka J.Birznieks atsakās no mandāta apgabalā, kur Ulmanis 1. kandidāts.” (JG 43).
Tātad 2 dažādi apgalvojumi, abi tomēr vienādi tai ziņā, ka abi balstās uz atmiņu. Jāgaida, kamēr kāds no mums vai kāds cits ar neapšaubāmiem datiem pierādīs, kā tas īstenībā bijis. Līdz tam tie ir vienlīdz ticamas vai neticamas varbūtības.
Daudz drošāk pastāvu uz to, ka no skolu programmām (vismaz pamatskolu) svītrāja J. Poruka bālos zēnus un „Mērnieku laikus”. Diemžēl, arī te varu balstīties tikai uz atmiņu, un ja tā neviļ, tad šo svītrāšanu rakstos motivēja Jānis Lapiņš un Ed. Virza. Andr. Niedras „Zemnieka dēls” un „Līduma dūmos” no programmām pazuda bez kommentariem. Vai šie pārkārtojumi bija labi vai slikti, par to var būt dažādas domas. Tā, piem., „Mērnieku laiki” ir nosodīti arī trimdā. (Skat Latvijas Amerikā 1962. g. 45. numuru).
Vai Andrievs Niedra bija tikai Ulmaņa pretinieks? „Kāpēc ne Latvijas pagaidu valdības, Tautas padomes, Latvijas brīvības cīnītāju un visas latviešu tautas?” vaicā Rudzītis. Nenoliedzami, N. bija saistījies ar tiem mums naidīgiem spēkiem, kas pēc Rīgas ieņemšanas noslepkavoja daudz nevainīgu latviešu, ar ko nācās cīnīties Cēsu kaujās un bermontiādē. Taču viņa loma tais notikumos objektīvi gandrīz nemaz nav skaidrota un pētīta. Neesmu niedrists, bet tādi ir gan arī trimdā. Ir taču pat grāmata „Andrievs Niedra”, kur viņš ir glorificēts.
„Latvijas neatkarības pirmajos gados K. Ulmanis uz saviem pleciem uzņēmās lielāko atbildību, kādu jebkad kāds Latvijas valstsvīrs ir uzņēmies un noveda latviešu tautu pie neatkarības”, raksta Rudzītis. Pievienojos. Tas vairākkārt teikts arī manā rakstā.
„Grūtajos valsts sākuma gados viņš ir pirmais. Viņš kustas kā ūdenszāle, visu dara un kārto. Viņu daudzina visa zeme”. (175. lp.).
„Kas nekādi viņu nevar ciest, lai atceras Latvijas sākuma gadus. Tas arī vislielākā mērā ir Ulmaņa laiks. Viņš ir Latvijas šūpuļa kārējs, un kā citkārt lielais Kristaps bērnu, uz saviem pleciem iznesa to no posta un jukām.” (179. lp.).
To jau gan atzīst arī „nīdēji”, piem. F. Cielēns. Paldies Rudzītim par lietišķīgo domu izmaiņu!
Hermanis Kreicers, Čikagā
JG redakcijai:
„Iedrīkstēties ir skaisti...” teikusi Zenta Mauriņa, bet tādu, kas iedrīkstējas, šobrīd nav daudz. Viņi tiek nesaudzīgi iznīcināti. Šis laiks nav individuālistiem, runā masa, pūlis. Mēs neciešam personības, viņos saskatām „izlēcējus”.
Kā liekas, šādu individuālu „izlēcienu” ir iedrīkstējusies Vilma Tenese savā rakstā par mākslinieka Laimoņa Mieriņa „ūdens glāzi” JG 53. numurā. Diemžēl, Vilmas Teneses fakti un atziņas par mākslinieka L. Mieriņa izslēgšanu no Anglijas latviešu daiļamatnieku kopas ir bez pamata un sakarības. L. Mieriņš ir viens no rosīgākiem Anglijas latviešu māksliniekiem un daiļamatnieku kopas biedriem.
N. Soikans, Anglijas latviešu mākslinieku un daiļamatnieku kopas priekšnieks.
JG redakcijai:
Intervija ar L. Mieriņu uzrakstīta laikā, kad L. Mieriņš no kopas vadības bija saņēmis anonimu vēstuli par izslēgšanu. N. Soikans toreiz bija tikai kopas biedrs.
V. Tenese, Zviedrijā
JG redakcijai:
Jaunā Gaita ir atbalstāms pasākums, kas dod praksi topošiem gara darbiniekiem. Būtu vēlams JG slejās redzēt vairāk mūsu tautas vēsturisku notikumu iztirzājumu, jo pierādījies, ka ļoti daudzi vēl pavisam vāji vēsturisko faktu zināšanās. Nebūtu jābaidās no dažām neveiksmēm. Pagātne, kas ir arī vēsture, caur tagadni iet uz nākotni. Cik patiesi mēs ieliksim pagātni tagadnē, tik patiesi būsim, zīmējot nākotnes perspektīvas. Vēlu labas sekmes arī šajā virzienā.
O. Eliņš, Detroitā
JG redakcijai:
Toronto sava mūža pēdējos gadus nodzīvoja un mira lieli latviešu mākslinieki, jūsmīgi patrioti, sirds degsmes traukti darba darītāji – komponiste Ērika Freimane, komponists Jānis Cīrulis, gleznotājs J.F. Tīdemanis, operdziedonis Mariss Vētra, rotu kalējs, koklētājs un dziedātājs – gados vēl jaunais Antons Ķivlenieks. E. Freimanes atvadu koncertā daudzi raudāja. Dažus mēnešus vēlāk gadījās viņu redzēt staigājam laužu vidū apvaldītu sāpju un mūžības skaidrotu seju. Neredzēja nevienu pieejam un teicam mīļu vārdu. Trīs mēnešus vēlāk simti asarām acīs nesa ziedus un mīlestību aizgājējai.
J.F. Tīdemanis gadu pirms nāves rīkoja savu darbu izstādi, lai iegūtu līdzekļus un varētu pārcelties uz kādu vietu ar sausāku klimatu ASV, lai atvieglinātu sāpes un pagarinātu dzīvi. Neviena glezna netika pārdota, šo rindiņu rakstītājam J. Tīdemanis stāstīja, ka viņam gandrīz nobeigts savas dzīves atmiņu stāsts. Tāds stāsts varētu būt arī lappuse no Latvijas vēstures.
J. Cīrulis aizgāja visai klusi no dzīves. Turpretim vētrainais M. Vētra arī savas dzīves pēdējos gados savu enerģiju dalīja uz visām pusēm. Viņš vadīja savu dziedāšanas studiju, rakstīja grāmatas, kodolīgus un reizēm kodīgus rakstus periodikai, vadīja 1. Jaunās Gaitas kokteili, spēlēja teātrī. Bet pēc triekas lēkmes viņš apklusa, un latviešu sabiedrība vairs nekad nedzirdēja par maestro. Viņa izvadīšanā atkal pulcējās simti ar ziediem, noliektām galvām.
M. Vētras audzēknis A. Ķivlenieks pagājušos dziesmu svētkos tautas deju lieluzvedumā koklēja un dziedāja elpu aizturējušiem skatītāju tūkstošiem, paguva vēl apmeklēt ar savu kokli un dziesmu virkni tautiešu apmetnes ASV, radās arī skaņu plate ar viņa dziedāšanu un koklēšanu, tad pēkšņi otrreizējā, ilgā un smagā sirds operācijā stājās sirds un trauksmainais lidojums.
Piebilde pie sacītā var būt īsa. Mūsu mīlestība un nožēlas nāk ar novēlējumu, jo mirušais ne nieka no tām vairs nesaņem. Jau aizgājušiem mēs neko par labu vērst nevaram. Kā būtu, ja mēs radītu tādu mazu „revolūciju” un savu sirds dāsnumu veltītu saviem gara darbiniekiem, kamēr tie vēl dzīvi?
–ris. Kanadā
