Reinis Zeibolts

KĀDĀ GLEZNU SKATĒ

 

Šī cikla prologs iespiests Vācijā iznākošā laikraksta „Latvija” 1209.−1211. num. (Eutīnā 1966)

 

Drūmi lieli meži lielceļa malā. Braucēji, vezumnieki, jāšus ceļojošie muižnieki reti kad šķērsoja šos mežus vieni paši vai Dievu iepriekš nepielūguši, jo seno laiku nostāsti par laupītājiem šo mežu masīvos un vēl vairāk par vilkačiem bija šinī novadā tikpat dzīvi un baigi kā Kangaru osu grēdā.

Ceļotāji mūždien bija laimīgi, kad sasniedza nākošo krogu. Un tomēr, turpat aiz mūžamzaļās mežu sienas bija salas un vēŗi, sākās pļavas un lauki. Tie gan nebija teicami no zemkopības viedokļa, un turienes mācītājs ieguva īpatu pēcslavu, rokas grāmatu par kartupeļu audzēšanu, Rīgā pie Millera iespiežot un par vērdiņu tirgū laižot. Vai viņš būtu sapņojis, ka kādreiz viņu dēvēs par latviešu agronomiskās literātūras tēvu? Divi citi manuskripti gāja zudumā, viens sadega Rīgā vairāk kā simtgadi pēc viņa nāves, otrs pazuda bez vēsts vēl viņam dzīvam esot, un viņam bija necila cilvēka iedaba par to vairs nerunāt, kaut gan viņš, šo darbu sacerot, bija tīksminājies priekšpriekos par tulkojuma nozīmīgumu, jo Klopštoks bija mīļākais no vācu tā laikmeta autoriem, un Mesija bija darbs, kas likās tik piemērots ir satura, ir ritma, ir formas ziņā, lai pamēģinātu to atdarināt heksametros. Otrs darbs, kas vēlāk sadega kādam lielam kaŗam sākoties, kad vecā Rats bibliotēka un pati Pētera baznīca krita ugunij par upuri (diezin kā tas viss bija sācies?), gan nebija saistīts ar autora amatu, bet bija visa šī savādā novada apraksts. Kādā mērā to varētu apzīmēt par zinātnisku un vērtīgu, ir tiešām grūti pateikt, jo diezin vai kāds šo manuskriptu bija patapinājis un lasījis, kamēr tas vēl bija iespējams, un ko līdz, ka mēs zinām, ka tas bija folijformāta un tam bija numurs 449?

Tur, aiz mežu sienas, no neatminamiem laikiem mita lepnu cilvēku cilts, runādama skaidru un neviltotu lauku ļaužu valodu, dziedādama savas vecās dziesmas, kopdama bites un retumis atcerēdamās laikus, kad viņu senči savos sirojumos bija pat aizgājuši līdz Sāmu zemei. Savā lepnībā viņi bija pat pārāki par pieejamāku novadu latviešiem, varbūt tieši tāpēc. Viņiem dzīve šinī mežu apjoztā novadā bija taču parasta lieta, ikdiena. Mežs viņu acīs bija pilns labvēlīgu un spēcīgu garu, un arī citas dabas parādības viņiem likās labvēlīgas. Dores dēt bija māksla, kas nonāca līdz viņiem paaudžu paaudzēm kā vērtīgākais no mantojumiem, varbūt pat no tiem laikiem, kad Ordenis un Pliskavas krievi sanāca lielā naidā tieši šo bišu dravu dēļ, bet varbūt no vēl senākiem laikiem. Pat ļaunākos laikos dzimtkungs nedrīkstēja šiem lauku ļaudīm atņemt šo ienesīgo un patstāvību nodrošinošo amatu, un kaut arī ozoli Gaujas atakās piederēja viņam, dores citos kokos bija latviešu manta.

Mēs diezin vai šodien spēsim noteikti apgalvot, vai šie paši ļaudis varēja būt tanī pašā laikā par lielā ceļa brāļiem, bet kāpēc īsteni tas nebūtu savienojams. Pielūgdami svētdienās Sv. Annu un Sv. Andreju, divus svētos, kuŗu vārdā divas vietējās baznīcas bija veltītas un nosauktas, viņi arvien prata atlūgties no lielā Pliskavas ceļā nodarītiem grēkiem. Bet varbūt daži no viņiem bija tikai laupītāju draugi un sabiedrotie un laupītās mantas glabātāji un tālākdevēji. Vietējais mācītājs nebija gluži skaidrībā par šo nodarījumu kvalifikāciju par grēku un ieklasēšanu lielos un mazos grēkos. Valsts vara bija tik tālu prom, ka par to, vai tie bija noziegumi, neviena dzīva dvēsele nebēdāja. Dzimtkungi parasti dzīvoja ārpus novada, un muižā skatu uz kārtību uzturēja vai nu vecā kunga atraitne, vai kāda neizprecēta, bet tādēļ ne vienmēr ļaunumu apguvusi, kunga māsa. Daudzas mājas šinī novadā bija rindotas virknēs jauku mazu upīšu krastos. Savādākais ar šo māju rindu iemītniekiem bija varbūt tas, ka rakstos un arklu skaita lēsēs viņi skaitījās nabagi, bet viņu turība bija tomēr paprāva. Bija zināms juceklis, kad dažus gadus viens no brāļiem bija uzdevies par saimnieku un pārējie piecgadēs un baznīcas grāmatā bija nosaukti vienkārši kā saimnieka brāļi, un tad pēkšņi šīs lomas mainījās. Tādējādi iespēja tikt ar tālo muižu galā bija pēc kārtas katram no viņiem. Vai vagars īsti bija negants, mēs nezinām. No tā, ka vagars dziesmās gandrīz nebija minēts, var, protams, dažādi secināt. Šī nepatika ilgi turēties saimnieka godā bija droši vien kādā sakarā ar pārējo nodarbošanos ar vēveŗu amatu. Ziemā viņi visi devās garās kamanu karavānās uz tālām vietām, reizēm uz Pērnavu vai Rīgu un retumis pat uz Pliskavu un vēl tālāku Smoļensku, lai tirgotos ar pašaustas vadmalas baķiem. Vai zem šiem baķiem bija paslēptas arī citas mantas un kāda bija to cilme, mēs, protams, nezinām un varam tikai minēt dažnedažādas iespējas. Renceļu vēverīšu slava bija tomēr tikpat tālu izplatīta ārnovados kā, teiksim, piebaldzēnu vārds. Vasarās tie pļāva sienu gar Rauzas un Palses krastiem, drusku ara, laiski ganīja lopus, uz Annas dienas tirgu veda savas paštaisītās māla krūzītes, podiņus, spilkumiņus, bļodiņas un pīlītes, bet lielāko tiesu, arī pie skala gaismas, pārstrādāja pa ziemu sapirkto vilnu. Ar pašu aitu vilnu nebūtu gana, lai noaustu to baķu blāķi, kas tirgū parādījās ar Renceļu vadmalas nosaukumu. Ar dienas gaismu arī laikam nebija gana, vai naktīs varbūt mazāk bija uzraudzības domājams, jo paļāvība uz muižu un tās goda prātu blakus pasākumu novērtēšanas jautājumā nebija diezin cik liela. Vasaras sestdienās un svētdienās tie saradās pie mācītāja, dziedāja baznīcas korī un nāca talkā, inscenējot Klopštoka Vecās Derības tematiem veltītās un Šekspīra romantiskiem un teiksmainākiem tematiem rakstītās lugas. Tas notika tad, kad mācītāja brālis pārradās mājās no Austrijas zemēm, jo viņam bija nags uz tādām lietām. Bet tad vienu gadu par to bija ienākušas sūdzības, un arī citādi mācītājam nebija visai patīkami dzirdēt no amata brāļiem un līdzīgiem nepelnītus pārmetumus par sava brāļa laicīgo dzīvi, piederību pie skunstinieku cunftes, draudzēšanos ar katoliskiem dižkungiem, pašu princi Esterhazi ieskaitot, un dumpinieciski noskaņotiem bohēmiešiem, un šīs spēles izbeidzās. Toties aicinājums nāca tagad biežāk sestdienās salasīties mācītājmuižas pļaviņā, pāri ezeram, un korī vai uz balsīm dziedāt laucinieku dziesmas. Viņš pats ar cienīgmāti dzēra tālo zemju bālo tēju no dzeltenām krūzītēm, kas nebija vietējo amatnieku ražojums un, nesaprotami kāpēc, rūpīgi pierakstīja dziesmu valodu. Mežu masīvā vasaras bieži bija pērkona negaisu pārbagātas, bet krusas negals bija rets.

Varbūt šī novada mežainais raksturs atņēma vai mazināja tā iemītniekos to tieksmi pēc sava stūrīša, sava kaktiņa zemes, kas par tik raksturīgu tika uzskatīts atklātāku novadu ļaudīm, bet var arī būt, ka dravniecībā un aušanā meklējams cēlonis parādībai, ka šie ļaudis bija neparasti vienaldzīgi un bezrūpīgi par rītdienas stundu. Gaisā bija kāda mierīga paļāvība uz Dievu un uz dzīves iekārtošanu nelauksaimnieciskiem paņēmieniem. Kas bija neuzņēmīgāks, tas no klaušu mājas saimnieka goda noslīdēja zemē par pusgraudnieku, vai kapu uzraugu, vai krogus zemes rentnieku. Biežāki bija gadījumi, kad, pārnovadā nokļuvuši, šie vēverīšu mazdēli kļuva par labiem un krietniem, veikliem un izdarīgiem amatniekiem. Zeme upmaliešu saimniecībās nebija visai laba un tīrumi meža ēnā nebija plaši, vēverēšana kā blakus arods arī sāka neatmaksāties, ja par to nācās maksāt pilnu nodokli. Varbūt tādēļ to skaits, kas tur iepirkās dzimtīpašumā, bija krietni mazs, un tie, kas to darīja, nebija no tiem uzņēmīgākiem. Kāds neveselīgs gurdums pārņēma upmaliešu garu. Vai tam bija kāds sakars ar lugu spēlēm un tanīs vasarās iegūto skatu pāri sava novada meža sienām, vai tās bija sekas tam, ka šīs spēles bija tik strupi apstājušās un dzīve savā meža salā nelikās vairs dzīvošanas vērta.

Novada dienvidu galā bija Ūdrupju krogus, un tā lauksaimniecības rentnieks, tēvocis Pēteris, bija kādu laiku turīgākais no novadā palikušajiem. Pats krodzinieks, pat līdz mūsu jaunības gadiem, varēja teicami, bet ne pārbagāti dzīvot no zirga pasta lietotājiem. Tie arvien atbrīvoti uzelpoja pa lielo šņores ceļu lauksaimnieciskākus novadus sasnieguši, ne jau aiz bailēm no iespējamiem laupītājiem, bet iedzimto baismu pārvarējuši, kas izstaroja no lieliem vientuļiem mežu blāķiem. Vienā ziņā krodzinieks un viņa rentnieks bija dažādu ūdeņu ļaudis. Tas laikam bija raksturīgi visiem, kam nebija paaudzēm vecas saistības ar pašu zemi vai šo saskari bija pašu vainas dēļ pazaudējuši vai uzdevuši, ka viņos attīstījās skaudības gars un neveselīga sīkumainība. Saskarsme ar pašu zemi kaut kā mēdza attīstīt neatkarības sajūtu, kas padarīja cilvēkus iekšķīgi brīvus. Kaut gan tēvocis Pēteris ar savu mālpodniecību un lielo aitu pulku nopelnīja vairāk nekā pats krodzinieks, viņš pēdējo skauda par vieglāku prasmi ar ceļotājiem sarunāties, pat par dzeŗamnaudām, kas atkrita no zirgu pasta pārvaldnieka algotiem kučieŗiem, un viņam derdzās, ka zirgiem izbarotās auzas bija rentslīgumā norunātā naturālnodeva un ka viņš nevar tikt klāt pie zirgu pasta pārvaldnieka un pieprasīt samaksu skaidrā naudā, krodzinieku apejot. Viņš skauda arī upmaliešos palikušo Andžu, kaut gan pēdējais nenoliedzami bija nabadzīgāks, skauda Kronštatē par baznīcas ķesteri strādājošo brālēnu Jēkabu, kaut gan šis ķesteris mira ilgās pēc dzimtajiem mežiem, kas viņa acīs bija zemes skaistuma iemiesojums, kuŗu nekādi nevarēja aizstāt nedz dzīve kaŗa ostā, nedz iespēja bieži apciemot ķeizara skaisto galvas pilsētu. Tāpat tēvocis Jēkabs skauda tirgotāju Jēkabu Raunā, citu Renceļu vēverīšu atvasi, laikam par viņa prasmi sūtīt dēlu uz augstajām skolām, uz pašu Mētraini, skauda tirgotāja brāli Pēteri, kaut gan viņa rentētās dzirnavas bija nabadzīgākās visā Vidzemē, Bet skaudība ir to ļaužu negals, kas nejūt savas dzīves nenovēršamību kā kaut ko skaistu un vienreizēju.

Toties uz pārnovadiem aizgājušie nesa lielākā mērā sev līdz to uzņēmības garu, kas bijis tik raksturīgs Renceļu vēverīšiem. Tirgotājs Raunā varbūt bija mantojis savu veikalnieciskumu un pasaulīgumu tieši no tiem senčiem, kas Pliskavas tirgos nodibināja slavu savai pašaustai vadmalai. Sudmalis Pēteris bija slavens pa visu zemi ar savu iedzimto prasmi izjust dzirnu dambju būves likumus, jo vēl daudzus gaddesmitus pēc viņa nāves viņa spriedumi tika cildinoši citēti. Viņam esot bijusi kāda pārdabiska prasme īstā brīdī norādīt vietu, kur gāzt Miegupītes dziļā gravā rupjo oļu vezumu un kur mūrēt pamatus, palu briesmu graujošo spēku paredzot, un vai Miegupīte bija vienīgā dzirnupe visā Vidzemē, kuŗu viņš pazina visos sīkumos, bet mums bija pieejams Miegupītes lejgala sudmalim bieži atkārtotais pārmetums, ka viņš nebija uzklausījis šī meldera Pētera spriedumu un tādēļ dzirnu dambis vienu pavasari bija ticis izskalots ar neaplēšamu zaudējumu ir sudmalu īpašniekiem, ir visam vietējam novadam. Dzirnu dambjus celt mūžu mūžiem bija viņa dzīves dziļākais dzinulis. Un tomēr, no otras puses, viņš nebija naudas kārs un no savas prasmes nebija papūlējies sev laicīgus labumus raust. „Ar Dieva dotu dāvanu nemēdz tirgū iet” viņš mēdza teikt, un Valmieras Pārgaujā, pie jaunākā znota piedzīvodams, viņš mirdams neko citu bērniem nevarēja atstāt kā pašdarinātas oša koka mēbeles, kollekciju spieķu un pīpju galviņu. Palsmanes meža masīvi caur viņu un viņa amata prasmi bija pārnākuši uz pilsētnieciskāki noskaņotiem mazbērniem šo virpoto un gludi apstrādāto koka izstrādājumu formā. Divos gadījumos, atkal dažas paaudzes pārlecot, bija lemts šo mežu novada mantojumu no jauna sevī pārkausēt, un proti, studējot mežzinības, un trešā gadījumā Cīravas mežziņu skola un mežziņa amats Mālupē un Āraišu Kārļukalnā bija attiecīgā izpausme.

Un kam bija lemts kļūt par pilsētnieku pat bez spējas iejusties dabas ikdienas sīkumos, tas tomēr bija mistiskā kārtā mantojis mežu, rožu un biržu nerimstošo šalkoņu, kas varbūt izpaudās slimīgā tieksmē sargāt kādas skaistas allejas mūžu no naudas kāra uzņēmēja ķetnām, kam likās, ka pārāk mazs ir viņa dārzniecības saimnieciski izmantotais arreāls. Varbūt dziņu pēc skaistā un melodiskā bija iedēstījis šī novada mācītājs ar savām tautasdziesmu pierakstīšanas pēcpusdienām rāmā ezera krastā, un kādā 7.oktobrī Eitensheimas tuvumā traģiskā satiksmes katastrofā sadegusī Biruta bija dzīvs liecinājums šim mantojumam. Vai šī mācītāja muzikālā kultūra, kas izpaudās tikai nedaudzās baznīcas dziesmās, divdesmitos gados Jelgavā iespiestās, vai mācītāja brāļa Kārļa draudzība ar Haidnu, Esterhazu pilī inscenējot lugas un operas, vai vienkārši te vainojama mūžīgo mežu šalkoņa un dabas dziesma, to teikt mums nebūs lemts.

Un tomēr, pāri šai spējai kaut ko mantot no senču novada un tā mācītāja labajiem sludinājumiem un sprediķiem un lietderīgiem darbiem un padomiem cilvēku kopdzīves labā, stāvēja šo ļaužu praktiskais ķēriens un līdz ar to, lai cik savādi tas liktos, atsvešināšanās dīglis no visa, kas cilvēkam mīļš un dārgs. No šī celma bija cēlušies tirgotāji Raunā un Valkā, kas diezin vai savā starpā bija pazīstami, un tiešām, jāšaubās, vai par bankas direktoru dakalpojusi atvase, kam jaunos gados bija palama dota Zizlītis, būs bieži atcerējies savu vectēvu Raunā, no kā viņš būs mantojis visas savas rēķināšanas un apsvēršanas dāvanas, jo arī pats savā dzīvē viņš bija dienas vergs, ne kungs. Bija arī kāds puskroplis drēbnieks šo lejupejo sabiedrībā, kas vēlākos gados kļuva par krodzinieku. Zeltiņa, Jaunbilskas un Rozesmuižas Vēlinkrogs bija viņa sirošanas etapi, bet tās laikam mums ir jau svešas skaņas? Vai viņa kroplums, vai mantkārīgais amats aiz krodzniecības letes, bet nostāsti nav tie labākie par viņa rakstura cēlumu un saticības pakāpi. Kaut kas ciets un nedvēselisks vajāja viņa lejupejos, kaut kas patīgs un aprēķinošs pat attieksmē pret Dieva dāvanām, Dieva radīto dabu metallurga acīm skatot un vairs tikai punktus tur saskatot un neredzot dabas visumu kā Dieva doto mantojumu. Laulības svētums vairs nebija aksioma, kaut arī tās pārkāpumi ne arvien bija mērījami ar ikdienas olektīm.

Izkliedei augot, senču mežiem vairs nav vienojoša spēka varas. Atvašu apziņā viņiem vairs nav izcila vieta. Ja arī agrāk varēja atzīmēt tikai atsevišķus gadījumus, kur tēvs dēlam rādījis seno pusi gar Rauzas krastiem, tad tagad diezin vai kāds to izdara uz kartes un vai lejupejam būs pat pacietības veco uzklausīt vairāk kā pieklājības pēc. Retais pūlēsies atmaksāt parādu jebkādam mantojumam, ja tas nav izteikts taustāmā mantā un nav izjusts tiešs spiediens to darīt. Arī šaurākas ģimenes lokā stāvēšana par savējiem var izpausties skarbā rakstā un pārprastā tieksmē nest citiem laimi. Jūtām būs dota vaļa, kamēr nav draudu no ārpuses, bet kas ir ārpuse, to lai katrs izlemj un spriež pats par sevi. Izkliede un atsvešināšanās no mūžīgiem mežu blāķiem ir sevī nesusi arī mūžīgo vērtību iziršanas dīgli. Dažur šī iziršana ir reizē arī izviršana.

 

 

2.

Biezi mājas mūri, smagiem slēģiem apbruņoti logi, šautene pie gultas un vakaros atkārtota pamācība kā rīkoties, ja naktī atkārtotos uzbrukums no „zaļo” puses, ir īsumā raksturīgākais, ar ko šī cilts iegājusi manā apziņā un manās atmiņās. Pirms mana laika viņi dzīvoja Andrieva Niedras draudzes novadā un viņu māja tika nodedzināta. Citai desmitgadei bija ļauts bandītus pārdēvēt par revolucionāriem. Šīs terminoloģiskās fineses ir vienkārši panākumu diktētas. Māte ar abiem dēliem bija patvērusies jau laikus muižā, bet, vardarbību vilnim izbeidzoties, dotais solījums atjaunot veco mītni un turpināt agrāko darbu nebija pārliecinājis būtībā miermīlīgo tēvu. Viņš pārcēlās uz pilnīgi citu novadu, un no muižas ierēdņa kļuva pats par savu kungu, vai, teiksim, pats par savu uzņēmēju. Šinī ziņā viņš bija veiksmīgs, bet nelaime sekoja viņam, tāpat kā bija sekojusi viņa priekštečiem, ka arvien viņš spēlēja uz zaudējošo zirgu. Kad piecdesmit otrā dzīvības gadā viņš apmainīja medniecības bisi pret kaŗavīra šauteni un devās piecu mēnešu sirojumā, kas par lielu gandarījumu beidzās ar Rīgas atbrīvošanu kādā 22.maijā, šis Vagara mazdēls bija rīkojies kā pavalstnieks, ne kā austošas dzimtenes cēlējs. Vai viņš ir bijis klāt pie tās slavenās Andrieva Niedras uzrunas savai draudzei, kad atbrīvošana no pavalstniecības zvēresta tika iztirzāta no zvērestam padoto ticīgo viedokļa, es nezinu, un diezin vai tas ir tik būtiski, lai visu šo cilti raksturotu kā lieliskus ierēdņus, bet pavājus jaunu teku ideologus. Ierēdņa domāšana viņiem visiem bija kopīga, neatkarīgi no tā, vai viņu darba devējs bija muiža, baznīca, Sarkanais Krusts vai valsts. Viņi bija lieliski pildītāji, bet pavāji pareģi tam, kā, teiksim, pēc viena vai divām dekadām vēlāk citi novērtēs viņiem doto rīkojumu un iepotētās stājas un pasaules skates ētiskos un filozofiskos pamatus. Un arī, ja reizēm viņi kļuva uzņēmēji, nekas nebija revolucionārs un ārkārtējs, nekas draiskulīgs un izaicinošs pasākuma nozares izvēlē.

Par vienu no viņa priekštečiem kādas baznīcas grāmatas folijā bija ierakstīts šāds vērtējums: „Saimnieks un visi pārējie čakli, laba vārda mīļotājs, attiecībā uz vairākumu labas sēklas nesējs”. Šo drusku kriptisko vārdu autors vēlāk kļuva par Vidzemes ģenerālsuperintendentu, bet savu slavu viņš ieguva ar savu vārdnīcu, kuŗas nozīmi bija kādā rakstā izcēlis profesors P. Šmits, un ar saviem Vidzemes ļaužu vecās un jaunās būšanas stāstiem, kas bija sarakstīti nedaudz gadu pēc šī raksturīgā ieraksta baznīcas grāmatā. Šim saimniekam bija vārds Ansis, un viņu bija kristījis mācītājs Svante Gustavs Dics, kas pēc viena avota bija zviedru cilmes, pēc otras versijas latviešu ļaužu atvase, kam zviedru laikos bijis uzvārds Dīķis. Arī viņš bija dziesmu sacerētājs un tulkotājs, kas savu nemirstību dziesmu grāmatās ieguvis ar iniciāļiem MSGD, bet liekas lielāku ievērību būtu pelnījis ar savām laicīgākām kaŗa dziesmām.

Šādi auguri stāvēja šis cilts sākumos. Cik zināms, tikai viena šīs cilts atvase kļuva par mācītāju, diemžēl, ne visai ieredzētu sava rakstura smaguma dēļ un sakarā ar laikiem asi izpaudušos pieķeršanos pie stipra malka. Citi lejupejie bija palikuši ļaužu atmiņā kā smalkāka malka cienītāji. Ir saglabājies pat iemīļoto vīnu saraksts attiecībā uz vienu no viņiem, un tur blakus „grāvītim” figurē vēl tādi franču vīni kā Chateau Pontecanet un Chateau Belvue. Es pirms trim gadiem vēl sastapos ar šī vīra vecāko mazdēlu (viņš pa vidam ir miris savā septiņdesmit pirmā dzīvības gadā, un šīs cilts tradīciju gaismā to jau uzskatīja par ļoti lielu vecumu), un arī viņš prata baudīt smalku skotu viskija malku. Drusku lielāks lejupejo skaits bija pievērsies mākslām, viens bija architekts, otrs pazīstams speciālists franču baroka periodā, trešais vēl šobrīd ir izcils grafiķis. Literātūrai pievērsusies vesela trijotne, viena darbi tiek arvien vēl izdoti gandrīz pusgadsimteni pēc viņa nāves, otrs būtu drīzāk raksturojams par miniātūristu, reizēm sēmazioloģiski pat diezgan obskūrs, un trešais pieskāries šim novadam tikai ar vienu arī savā laikā maz ievērotu darbiņu, gan ar visai šai ciltij tik raksturīgo virsrakstu „Bez temperamenta”. Viņi visi bija prāta cilvēki, un tomēr šim viņu prātam bija zināmā mērā Dieva liktas robežas. Liktos, ka tas vienādi attiecas arī uz šīs cilts slavenāko dēlu, ja pieminējums viņa otras dzimtenes Kas-ir-Kas izdevumā būtu derīga mēraukla šādam cildenuma šķirklim (vienīgais rīdzinieks, kas nokļuvis attiecīgā angļu izdevumā, laikam ar vēl mazāku pamatojumu varētu tikt uzskatīts par latvieti). To, ka attiecīgā latviešu biogrāfiskā vārdnīcā šīs slavenības akadēmiskā darbība bija aprakstīta ar darbības vārdu „docē”, kas attieksmē pret pilnu hidrodinamikas profesoru un pie tam vienai divgadei savas fakultātes dekānu, ir ar mazu nievu apveltīts epitets, var izskaidrot kā palīgredaktora kļūmi. Kas ies pa visu vārdnīcu meklēt, cik reizes tāds verbs tur lietots un vai ir tam kāda nozīme. Bet attieksmē pret abstraktās domāšanas dabiskām robežām šī verba izvēle ir savā ziņā ģeniāla. Atskaitot gadsimteņu mijā universitāti nobeigušo Kārli Jannavu, visi minētā Anša lejupejie sāka studēt tikai mūsu gadsimtenī. Bez jau minētiem četri vai pieci bija juristi, viens nedastudējis mediķis, divas zobārstes, viens farmaceits, viena literātūrvēsturniece, vesela plejada inženieru, divas filoloģes, viens tautsaimnieks un viens architekts, abi pēdējie ne gluži dastudējuši. Bet šīs cilts glezna nebūtu pilnīga bez tās sieviešu tēliem. Visumā var teikt, ka meitu viņiem bija vairāk nekā dēlu. Minētam Ansim, „laba vārda mīļotājam”, bija trīs brāli un četras māsas, bet piecas meitas un divi dēli atgadījās gluži bieži. Sievu vārdi saglabājušies jau no septiņpadsmitā gadsimteņa, meitu vārdi gan tikai no krievu laikiem, bet znotu vārdi minēti tikai dažas paaudzes vēlāk. Par viņu raksturu, mēs spējam spriest tikai par pēdējo gadu simteni, pārsvarā bija smagas, nesaticīgas dabas sievietes, ar aprautu jūtu dzīvi, dvēseliski mazliet kroplas, mērķtiecīgas un aprēķinātājas, aukstas, bet ķermenī dažreiz kuplas un pilnkrūtainas. Viena no viņām sasniedza nepārspēto godu, ka divas trīsgades no vietas bija Latvijas pirmā dāma, šo amatu veikdama ar lielu taktu un daudz prāta, kas vainagojās varbūt vēl vairāk ar mēra sajūtu gan pa, gan pēc šī laika sprīža. Neviens nevarēja viņai pārmest, ka tas būtu sakāpis viņas galvā. Arī trimdā viņa bija cēla savā necilumā un skaista, savā traģiskumā. Otra aizgāja mūžībā tikai pērnziem, lielu vecumu sasniegusi un kādu pusgadsimteni kāda literārā salona nama māte, arvien mazliet ēnā paliekot, un tomēr ar savu neatlaidību un darba ētosu līdzsvarojot bohēmisko garu ap sevi, kādēļ šī salona sekmes lielā mērā viņai par labu lēšamas. Trešo individuālo portreju šinī virknē es piešķirtu Heilbronnas uzlidojumā mirušai Ozoliņa kundzei, kas varbūt bija labākā sinteze šīs cilts prāta klimatam ar „bez temperamenta” jutoņu. Savas dzīves pēdējos gados viņa visvairāk ilgojās pēc labas latviešu lirikas, kaut kā, kas būtu Aleksandra Čaka Mūžības skarto līmenī. Tas, ka viņa šīs ilgas izteica vāciski rakstītā vēstulē un ka dvēseliski viņa visvairāk bija pieķērusies Krievijā iegūtiem draugiem, varbūt vislabāk raksturo viņas spēju redzēt lietas pāri šaurām iekavām. Nav laikam atgadījums, ka viņa kā literātūrvēsturniece bija specializējusies Gogolī un sava mūža lielāko daļu veltījusi apdrošināšanas matemātikai.

Mana pirmā saskarsme ar šo cilti notika Emmas kāzās. Bija vēlīns rudens, sunim bija vārds Baris, dārzs bija pilns kritušu rudu un dzeltenu lapu, un mēs ar brālēnu, kam sākumā bija palama Ruksis, vēlāk Lulū, bet īstais vārds Ringolds, gājām čumurēties pa šīm sētmalā sapūstam lapām. Lieki teikt, tā bija nīšu sēta. Ar Ruksi mēs bijām daudz spēlējušies bērnībā, gadiem pat diendienā, un, proti, pa lielo bumerangveidīgo sētu, kas atdalīja divas piecstāvu mājas. Protams, toreiz neviens no mums nedomāja, ka viņš, tāpat kā Emmas vienīgais dēls, savas dienas noslēgs bumerangu kontinentā Austrālijā. Gan mūsu vecāku dzīvokļi bija sasniedzami pa divām dažādām trepēm, bet aukstās un drēgnās dienās bija atrasta iespēja šķērsot kādu svešu dzīvokli, lai nokļūtu viens pie otra, svaiga gaisa neskarti. Tāda tos laikus bija bērnu higiēna. Šī draudzēšanās ar Ruksi mazliet paputēja pēc Rukša tēva nāves, jo viņa māte pārcēlās uz citu galvas pilsētas rajonu, pāri upei, trīs gadus vēlāk savādo slavu ieguvušās Somijas stacijas tuvumā, kur viņa nodibināja diezgan ienesīgu pansiju. Pa vasarām viņa turēja citu pansiju, pāri robežai, Somijā, peldvietā, kas jau toreiz bija slavena ar Repina māju, un viena otra polītiķa vai citādi stingrās varas vajāta vīra vasarnīcām. Tur mēdza dzīvot Arveds Bergs, viņam blakus Blaui. Vienu gadu Rukša māte sametās kopā ar kādu citu latviešu dāmu, kuŗai bija dēls, vārdā Ksavers, viens no pirmajiem latviešu skautiem, kas savas vasarnīcas mežiņā bija uzcēlis īstu indiāņu vigvamu. Tai vasarā Ksavera māsa saderinājās ar jaunu latviešu juristu, kas arī bija cēlies no teiksmainā Anša, „daiļās valodas cienītāja”. Neņemos spriest, vai un kādā mērā tas bija mantojums no Anša laikiem, jaunais jurists bija vairāk prātnieks nekā runātājs, krimināllietas nebija gluži viņa specialitāte. Bet toreiz viņš bija bez tam virsnieks un ilgojās tikai pēc kaŗa beigām, ne pēc forensiskiem lauriem.

Emmai bija divas māsas un divi brāļi. Jēkabs palika vecpuisis. Ja viņš dzīvotu pusgadsimteni vēlāk, viņa nedabu šeit varbūt apzīmētu ar vārdu queer, un viņa mākslā kāds kritiķis meklētu pēc Oskara Vailda vēlīnas ietekmes, bet tanīs laikos Jēkabam nekas cits neatlika kā palikt par alkoholiķi un par savu idolu literātūras paraugu pasaulē minēt Gogoli. Zīmīgi, ka abi bija pavāju sieviešu tēlotāji. Jānis bija kādreiz bijis skolotājs kaut kur Valmieras apriņķī, bet tad viņš ieprecējās Galgās par iegātni. Bukas krogs, ne vairāk kā versti no šīm mājām, bija par īstu negalu šim Jānim. Dzīve lauku mājās bija, protams, diezgan vienmuļa. Ugunsgrēkā nodega ērbērģis, radās jauni parādi, bet iegansts bija rokā, māja tika izrentēta, un vieglāks un labāks ienākumu avots tika meklēts vietējā apriņķa pilsētā. Jānis bija dzimis bufetes turētājs, kā toreiz mēdza veikli un laipni aprakstīt krodzniecības pasākuma īrniekus. Ar viņa meitu es mēdzu spēlēties vasarās. No visām māsām labdabīgākā laikam bija Kristīne, Rukša māte. Kaŗa pēdējā vasarā viņa no jauna apprecējās ar kādu vīru − vārdā Robertu Šteinu. Viņai toreiz bija 42 gadi, viņš bija krietni jaunāks. Laikam būs vēl daudzi mūsu vidū, kas viņu atcerēsies kā Virsnieku Kluba saimnieci, kuŗas omulīgais mazais amata dzīvoklis bija šīs slavenās koka mājas jumta stāvā. Mājas priekšā stāvēja divi izkalpojuši lielgabali, trepes nebija lielas, un teika par Enkmaņu Jānīti iejājam pa trepēm augšā un liekam bufetniekam pasniegt savam zirgam labu trejzvaigžņu konjaku gadu desmitiem vēl bija dzīva. Viņa mira 1936. gadā, vai viņas dēls Ringolds bija bērēs, es nezinu, bet, visiem bēriniekiem par brīnumu, viņas vīrs gan. Kristīnes mūžs, tāpat kā Jāņa, bija pagājis pa krodzniecības uzņēmumiem. Varbūt tur slēpās viņas labdabīguma dīglis? Ringolds, kas savu savādo priekšvārdu bija iemantojis no sava krusttēva, kuŗš vēlāk kļuva slavens ar saviem zelta zobiem, kokaino gaitu divdesmito gadu sākumā one stepu dejojot, lielo skopumu mājās un vēl prātīgāku taupību valsts labā, kad viņš bija nokļuvis finanču ministra amatā. Šis krusttēvs bija palīdzējis Ringoldam izskoloties, bet tālākās gaitās pēdējais pierādīja savu untumaino dēkainību, kas nebija aprēķinātājam krusttēvam gluži pa prātam. Kad sievieši mēdza Kristīnei knābt virsū un viņai tika pārmests, ka viņa mēdzot melot, par viņas aizstāvi arvien uzmetās mans tēvs, kas, liekas, ne vienreiz nāca klajā ar argumentu, ka „...viņa nemelo, tie ir nieki, viņa nemelo, neaizmirstiet taču, ka viņas brālis ir rakstnieks, un abiem ir ļoti dzīvi attīstīta fantāzija”. Abām pārējām māsām šī īpašība bija krietni mazākā dozējumā, un Emmas gadījumā tas izpaudās vairāk aukstā stratēģiskā aprēķinā. Ne par velti viņas vīrs bija virsnieks, un viņai bija ciltī dota palama „ģeneraļša”.

Šīs cilts locekļi apbrīnojami maz radojās savā starpā, „mājas naids” bieži šķīra brāļus un māsas, snobisma pārmetums (šis vārds, protams, toreiz vēl nebija modē) attālākus radus. Tie bieži savā starpā pat nebija pazīstami, un radu sakari viņiem bija nezināmi. Es dažas vasaras pavadīju dzirnavās Gaujas krastos, mans tēvocis bija slavens ar savu viesmīlību, bet lielu bargumu pret saviem strādniekiem. Gauja bija lieliska vieta rotaļām, un man bija pašam savs plosts, kuŗa rajons bija lejpus slūžām, jo tur bija daudz akmeņu un upe loti sekla, noslīkt nevarēja. Es neiemācījos peldēt arī virs slūžām, kur bija stacionēti pieaugušo plosti. Strādniekiem bija savs orķestris, kam bija jāspēlē, kad kungiem iegribējās, un jaunai tautai taču gribējās naktis pavadīt dejojot. Vai kāds bēdāja, vai tiem orķestŗa vīriem nākamā dienā bija jāstrādā vai ne. Labi, ja upē bija maz ūdens, un tādēļ viss bija rāms mašīnu telpās, bet ja ūdens bija liels un darbs ritēja maiņās arī cauri visai naktij, tēvocim neienāca prātā padomāt par to. Orķestŗa vīriem bija jābūt klāt, ja viņiem nebija jābūt augšā pie stellēm. Kad rīta ausma nāca, visi devās uz upi, uz viena plosta bija uzkožamo galds, uz otra atzvēlās vīrieši, kas vēl nesen bija vai nu dzēruši, un dzerts, protams, tika daudz, vai arī dejojuši. Togad modē bija diksītis, aleksandrs trešais, olimpija, pēdējais modes kliedziens bija bostons. Es savas dienas pavadīju tēvoča bibliotēkā, par kuŗu, man liekas, bija nepelnīts nostāsts, ka viņa sieva sūdzējusies par lasāmvielas trūkumu un sava vīra nievu pret drukāto vārdu, kam nebija praktiskas vērtības. Reiz, kad šie mūžīgie pārmetumi un īgnie dūrieni viņa olimpisko flegmu bija jau pamatīgi skāruši, viņš paņēma savu collmēru (koktirdzniecība bija viena no viņa sānu nozarēm, ne par velti Skujenieka pirmā izdevumā viņš ar savu liestu fabriku vārdā minēts) un, pamatīgi visu aprēķinājis, brauca uz Rīgu, iegāja Kimmela grāmatu veikalā un ne acis nepamirkšķinājis pasūtināja attiecīgo skaitu grāmatas. Vai šis skaits bija izteikts pēdās vai olektīs, es nudien vairs nezinu, bet pārdevējs tā arī esot rēķinu rakstījis: tik un tik daudz tādā formātā, un tik un tikdaudz citā formātā. Es tikai varu liecināt, ka vecā Zeiberlicha, šī veikala īpašnieka, grāmatu izvēle nebija tā sliktākā. Tur es iepazinos ar tik maz lasītiem klasiķiem kā Zanu Paulu un Meriki (Moerike), bet lielākā pievilcība laikam tomēr bija Vilhelma Buša humoristiskos illustrētos darbos un konversācijas vārdnīcā. Vai mani brālēni bija daudz lietojuši šo savādo bibliotēku, es nezinu. Viens jau drīz pārauga tās līmeni un, klasisko ģimnāziju pabeidzis, direktoram par nepatiku, pievērsās technikai un matemātikas augstākām sfairām, bet otrs laikam palika uz vientiesīgā Buša humora līmeņa. Gaujas krasti vēl stāv, šī māja esot nodegusi. Vietējie kapi laikam aizmirsti, un mana tēvoča vientuļais kaps jo sevišķi. Kas ies tagad tur lauku puķītes nolikt aizpeldējušo laiku labā?

 

 

5.

Šinī vietā būtu iestarpināmi divi šī cikla tēlojumi, kas jau publicēti JG 43. un 47. num.

 

Kad pirms gadiem trīssimtiem Zamuels, studijas Vācijā nobeidzis, kļuva par mācītāju Gramzdā, turienes sabiedrība viņu uzņēma ar mazu neuzticību. Kurzemes kungs tikai togad varēja atgriezties no gūsta, zeme vēl izjuta kaŗa postu un labu ļaužu trūkumu. Gramzdas novads kā tāds bija pasargāts no kaŗapulkiem un staiguļiem. Tādēļ varbūt vietējo kundziņu tieksme aprunāt no jauna pienākušos bija jūtamām robežām, un arī jaunais mācītājs dabūja ciest. Viņam pat nedeva laiku lāgā apskatīties un mierīgi iedzīvoties, ka mēļošana sākās, un pie tam diezgan ļaundabīga. Viņa āriene bija kurzemnieku acīm ne tik daudz neparasta kā uzkrītoša. Liels, plecīgs, varens vīrs, ar platu, neglītu degunu, zilām un bolīgām acīm, kas atgādināja drusku viltīgu lūsēnu, kuplām un uz āru izliektām, vidū gandrīz kopā saaugušām uzacīm, gaŗu, nekoptu rūsganu bārdu. Tāds mācītājs nebija redzēts. Viņš dzēra tikai ārzemju vīnus, vislabprātāk tokajieti un tumši sarkano kaorsiešu vīnu, bet arī tos ne visai lielos daudzumos. Sarunās viņš bija neveikls un ar laiku kļuva vēl atturīgāks, kad viņa stāsti par studēšanu Vācijā un pusgadi Kaorsas universitātē Dienvidfrancijā tika pieņemti kā pabāla lielīšanās un nekas cits.

Tas ļaunākais − viņš nebija precējies un ne­izrādīja ne mazāko dziņu kādā citā mācītājmuižā apskatīties pēc kādas meitas vai māsas, kas būtu precību gados. Tā tas bija pieņemts tais laikos. Un, protams, cik viegli atrast un palaist tautās valodas par šīs atturības ļauno dabu. īstenībā viņš bija dzimis tai pašā novadā, un, proti, Virgā, un par viņa ģimeni un radiem nevienam lielu noslēpumu nebija. Viņa tēvocis, arī Zamuels vārdā, bija pat sabijis par mācītāju Valtaiķos, tepat astoņpadsmit gadus no vietas, un tas bija labs ieteikums, kad barons izšķīrās viņu iecelt vakantā amatā. Valtaiķu mācītājs bija nesen miris, un baronam nebija izdevies aprunāties par šo jauno vīru. Kad barons Nolde vienā no pirmām jaunam mācītājam par godu rīkotām viesībām pie kupla holandiešu dūma sāka viņu diplomātiski un uzmanīgi iztaujāt, atklājās vēl viena cita nelaba īpašība, īsti drausmīga, ja padomā, ka viņš taču bija mācītājs. Un proti, viņa spēja un patika melot. Par ko citu tad varēja viņa stāstus uzskatīt, ja ne par meliem. Vai tā bija viņa stāvoklim un stājai piemērota rakstura īpašība? Nebija dzirdēts, ka kāds mācītājs būtu tīši un tieši atzinies, ka viņš ne tikai nav no kungu kārtas, bet ir pat no svešas tautas cēlies. Ja kādam arī gadījās būt dzimušam no neciliem senčiem, tad par to mēdza klusēt un labi žigli šo dabas kļūmi izlabot ar ieprecēšanos kāda mācītāja vai muižnieka ciltī. Gan daži bija ievērojuši, ka Zamueļa acīs iedegās mazs velnišķīgs smīns, kad viņa lielību un melu stāstu lēkme sāka vērsties plašumā. Bārdas kupluma aizsegā lāgā nevarēja zināt, vai viņš smaida vai ne, balss bija bez emocionālām kadencām, un apstākļu nezinātājs būtu, liekas, teicis, ka viņš nolasa diezgan garlaicīgu cita sacerētu ziņojumu. Tikai Embūtes pilskungs Keikings par viņu bija vienreiz teicis, ka varbūt tas ir kāds jauns ārzemju universitātēs iegūts paņēmiens, ka patiesību mēdz stāstīt, lai tā izliktos par meliem.

Nu paklausaities tikai?! Zamueļa vecvectēvs esot bijis krievu kņaza Andreja Miķeļa dēla Kurbska piķieris un zirgu puisis. Viņš bijis tas, kas Reņģu muižas mežos gaidījis ar izmaiņas zirgiem, kad Kurbskis toreiz mucis no Tērbatas uz Valmieru, lai lūgtu karali Sigismundu Augustu viņu pasargāt no Maskavas valdnieka atriebības. Viņš bijis tas, kam bija likts doties ar nojātiem zirgiem atpakaļ uz Tērbatu, lai Kurbska sievai atvestu ziņu, ka viss tiktāl laimīgi noritējis. Bet arī viņam bijis bail no citu krievu dižkungu atriebības, un tādēļ viņš līdz Tērbatai nedajājis, kādam igauņu zemniekam uzdāvinājis vienu no kunga zirgiem un sīki jo sīki izstāstījis, kā nodot ziņu vaivada pamestai sievai, pats ar zemnieka zirgu un zemnieka drēbēs devies atpakaļ, bet netālu no Valmieras tomēr poļi viņu sagūstījuši. Tie sākumā nav ticējuši viņa stāstam. Pa to laiku Kurbskis bija citu savu sulaini nosūtījis ar vēstuli pie sava kunga Jāņa Baigā. Kurbskis sākumā bija ļoti pikts par Kornēlija nepaklausību, bet pēdējais bija labs piķieris un lielisks meža kuiļu dzinējs, un kungs viņam žēlīgi piedeva un žēlīgi pieņēma atpakaļ savā kalpībā, un ar laiku, paša trimdai ieilgstot, dāvāja viņam pat pilnu brīvību.

Heikings gan vēlāk, kad baroni vien bija klāt, apšaubīja mācītāja melsto izskaidrojumu par sava uzvārda cilmi no krievu vārda agrīns, un ka šis uzvārds netieši bijusi atzinība par to, ka Kornēlijs agri un laikus jau bijis ar zirgiem priekšā aizgūtnēm norunātā mežu pļaviņā. Heikings ar lielu pārliecības spēku teica, ka tikpat labi šo uzvārdu varētu izskaidrot ar divu muižu nosaukumu, kam nenoliedzami bijusi sava nozīme mācītāja teiksmainā senča vēlākās dēkainās gaitās. Rānavas muižā Zemaitijā bija dzimis un miris jaunā mācītāja tēvs, kas tur bijis pie Radziviliem kāda mazāka muižas ierēdņa amatā. Kāds cits no baroniem toties zināja stāstīt, ka Vācijā sastapis vīru ar līdzīgu uzvārdu un pat līdzīga rūsganuma bārdu, kas viņam teicis, ka uzvārds ir atvasinājums no kādas mazākas sakšu pilsētiņas vārdā Rānis, un ka viņam bijis pat kāds radinieks vai attālāks brālēns, kas Jenā studējis dievzinības. Visos gadījumos galotne esot latīnizēta, un tas jo vairāk pierādot, ka uzvārda nesējam ar to lielīšanos, ka bijis ģimnāzijā, augstskolās un ārzemju ceļojumos kaut kā jāapslēpj sava necilā pagātne.

„Kā tad īsti saucās mūsu Zamueļa tēvs?” jautāja Nolde, bet uz to neviens nezināja atbildēt. Tikai Valtaiķu barons atcerējās, ka viņa mācītājs mūždien pratis un ļoti veikli pie tam izvairīties no šādiem jautājumiem. Ar šādiem tēlojumiem par sava senča Kornēlija dēkainām gaitām jaunais mācītājs tomēr neapmierinājās, un katrreiz, kad viņam bija vismazākais iegansts, viņš pauda šo stāstu tālāk, nenoliedzami ar nepārspējamu stāstītāja prasmi. Tas pats Kornēlijs vēlāk esot kalpojis vācu ordeņa maģistram Volfgangam, iemācījies vāciski, un tad apprecējis jaunu vācu sievu, kas esot bijusi gandrīz divsievība, jo agrāk viņš sūdzējies, ka viņam Krievzemē palikusi sieva un ģimene.

Tas nu pagalam nebija piedzīvots, ka kāds mācītājs atzītos par sava senča divsievību? Tie, protams, varēja būt tikai meli vīna skurbumā, un kāds no baroniem zināja stāstīt, ka viduslaikos lombardiešiem un kaorsiešiem bijusi privilēģija piekopt augļošanu, ko citiem katoļu baznīcas locekļiem piedēvēja par grēku, un ka varbūt kaorsiešu vīnam esot kāds maģisks spēks, kas pamudina uz tādu mānīšanos pat pašam pret savu labu nodomu.

Bet nākamreiz jaunais Zamuels zināja melst, ka šis pats Kornēlijs vēlāk pārgājis Radzivilu dienestā. Pēdējais pa vidām bija pārgājis kalvinismā un to ievedis arī visās savās leišu muižās. Tur Kornēlijs iemācījies latviešu un leišu valodu, un bieži kalpojis Radzivilam par tulku. Pavisam neticams tomēr izklausījās stāsts, ka Dānijas karalis Fridriķis II reiz pa visām savām zemēm meklējis veiklu un atjautīgu tulku, lai tādu vīru ieskaitītu tās dāņu sūtniecības sastāvā, kuŗai bija jādodas uz pašu Maskavu. Zamuels ne aci nepamirkšķināja, kad stāstu turpināja ar pašu par sevi saprotamu atsauci uz faktu, ka, protams, par šo brīnumspējīgo tulku ticis izraudzīts šis pats Kornēlijs, kam ap to laiku jau būtu jābūt bijušam krietni gados. Nu tas ticis ieģērbts dāņu drēbēs un ticis ieskaitīts Jēkaba Ulfelda un Gregora Ulstanda misijas sastāvā. Klusībā vecais Kornēlijs cerējis, gan par to nevienam ne vārda neteikdams, ka viņam izdosies kaut ko uzzināt par savas pirmās ģimenes likteni. Tomēr no tā nekas neesot iznācis, arī kaut ko uzzināt par Kurbska sievu un dēlu izlicies pārāk bīstams pasākums. Kornēlijs esot gan piedalījies tā līguma pārrakstīšanā, ko Jēkabs Ulfelds vēlāk pārvedis mājās. Zamuels zināja teikt, ka visi vietu vārdi šinī līgumā bijuši ar viņa roku rakstīti latviski un vāciski, jo dāniski viņš neesot pratis, un krievu burtus jaunībā nepaguvis iemācīties. Tā, piemēram, vispirms šinī līgumā bijis rakstīts Paide, un tikai tad Weisenstein, vispirms Rauna, un tikai tad Ronneborch, vispirms Golbene, un tad Schwanenborch, un tādā pašā kārtībā minētas arī citas latviešu vietas no Vidzemes ķēniņa Magna zemēm: Častvina-Sesswegen, Straupa-Roppa, Alista-Marienborch, Gauja-Adsel, Selpils-Selborch, Skriveri-Aschenraden un Adaži-Neumuehl.

Heikings, kuŗam jau pacietība bija galīgi beigusies, Zamuelam nu stingri uzprasīja, kādēļ tas tad īsti noticis latviski?

„Kornelijs zinājis stāstīt, ka piešmaucis krievu djakus ar to, ka teicis, ka tas ir latīniski un ka tā ir atzīta starptautiska valoda, bet kungs Ulfelds kā bērns esot bijis priecīgs, ka nav bijis jāņem vēl viens tulks klāt, lai visu miera līgumu no jauna pārrakstītu.” Tā lielā mierā atbildējis Zamuels, pat neizrādīdams, ka kāds varētu apstrīdēt viņa stāsta patiesīgumu.

Svētdienās viņš kāpis kancelē un sprediķojis. Latviešu valoda viņam bijusi tīra, ar īstu kurzemniecisku izrunu, kādu viņš bērnībā Virgā bija iemācījies. Grāmatu muižā viņam daudz neesot bijis. Toties mīlējis daudz jāt un iet medībās, un šo īpašību dēļ muižnieki viņam daudzko piedevuši.

Pienāca tomēr diena, kad šie stāsti par Kornēliju bija izstāstīti un Zamuelam vairs nebijis nekā jauna ko teikt par sava senča dēkām, draiskulīgām paražām un neparasto draudzēšanos ar pašu Radzivilu Nikolaju. Kāds no baroniem zināja stāstīt, ka Kornēlija mūža beigas noritējušas Piltenē, pie tā paša karaļa Magna mazā galma, un ka viņš bijis klāt pie Magna nāves, bet Zamuels par to nekad nebija pats ieminējies, vai nu aiz mēra sajūtas, vai citu iemeslu dēļ saviem melu stāstiem robežu novilkdams.

Tikai dažus gadus vēlāk, kad šie stāsti par Kornēliju jau bija it kā aizmirsti, jaunais Gramzdas mācītājs visus pārsteidzis ar amata brāļiem pieteikto nodomu doties vasarā uz Dāniju, jo Kornēlijs devis mirstošam Magnam solījumu, ka viņa līķi pārvedīšot uz Dāniju. Tas līdz šim neesot noticis. Līdz šim Valtaiķu mācītājs, kas bijis Ranneju ģimenē tas vecākais, teicis, ka šo solījumu reiz pildīšot un Zamuelam neesot klājies nedz apšaubīt valtaiķieša nodoma izpildīšanas iespēju, nedz iejaukties šinī lietā pēc būtības, bet nu tagad, kad Valtaiķu mācītājs bija miris un Zamuels viņa vietā stājies ģimenes vecākā lomā, šis goda pienākums pārgājis uz viņu.

Zamuels vasaras sākumā izlūdzās atvaļinājumu no barona Noldes. Visi, amata brāli un baroni, uztvēra to kā jaunu blēņošanos. Ceļot uz Dāniju? Tas bija kaut kas nedzirdēts! Tomēr viņš ne tikai aizbrauca uz Dāniju, bet vasaras beigās atgriezās mājās savā mācītājmuižā ar diviem ieguvumiem − jaunu dāņu sievu, kas sākumā nemaz nav pratusi ar vīru sarunāties un smaidījusi vien, un − uzdevumu vest Dānijas karaļa vārdā sarunas ar Piltenes konsistoriju par ‘pēdējā bīskapa’, kāds tituls bija vēlāk piedēvēts Magnam, Dānijas princim un Vidzemes karalim, pārvešanu uz Dāniju. Toties vienu lietu Zamuels bija tovasar pazaudējis, savu rūsgano bārdu.

Šāds pagrieziens Zamuela melu stāstos tomēr sacēla neticamus putekļus. Nevar zināt, ar ko viss tas beigtos, ja jaunā mācītāja dāņu sieviņa, diezgan ātri apguvusi vācu mēli, paturēdama tomēr savu īpatnību patskaņu izdvešanā, neiegūtu pilnā mērā baronietes Noldes labvēlību un protekciju. Gan pārējie amata brāļi savā skaudībā panāca, ka Zamuelam noliedza izlietot šo Dānijas karaļa uzdevumu un rakstveida doto pilnvaru, un pat noliedza viņam braukt uz Pilteni un būt klāt ekshumācijas aktā, kad Magna zārku ielika citā no Dānijas atsūtītā kapara iekalumiem rotātā zārkā. Magnu tomēr nākamā gadā pārveda uz Dāniju un tur no jauna ar karalisku godu apbedīja Roskildes baznīcas sānu ailē. Zamuels ar sievu nebija klāt.

Tomēr ar to viņa slava bija nodibinājusies, un viņam vairs nenācās melst par saviem senčiem, viņu valodas spējām un dēkainām gaitām dāņu sūtniecības sastāvā. Heikings viņam pat ieteica pamest mācītāja amatu un pāriet hercoga diplomātiskā dienestā, bet Zamuels par to pat negribēja dzirdēt, aizbildinādamies, ka īstenojis tikai viņa senča Kornēlija Magnam doto solījumu, bez tam piezīmēdams, ka viņa sieviņa pārāk iemīļojusi Gramzdas mācītājmuižu, lai meklētu kādu citu nezināmu dzīves un darbības vietu. Viņš nekad nevienam nepārmeta, ka viņam bija liegts dāņu karaļa uzdevumu pašam veikt, un saprotoši smaidīja (bārda vairs neaizklāja viņa vaibstu spēli), kad ar pārliecību balsī stāstīja, ka konsistorijas vecajiem savā ziņā bijusi taisnība apgalvojot, ka vecais princips vēl spēkā, ka mācītāji nekādu uzdevumu nedrīkstētu pieņemt no ārvalsts prinčiem un valdniekiem, kaut arī tie piederētu pie tās pašas Augsburgas ticības.

Liekas, ka ar apprecēšanos Zamuels bija kļuvis krietni rāmāks, retāk jājis, gandrīz vairs nav gājis meža kuiļu medībās, un visu savu enerģiju mērķtiecīgi pievērsis savu bērnu audzināšanai. Cik Zamuelam to bērnu bija un kad viņš pats miris, diemžēl, vairs nav iespējams uzzināt. Viņa dēls, arī Zamuels, studējis filozofiju Vitenbergā, kur sarakstījis maģistra disertāciju par svēto rakstu iedali pantos un nodaļās, kur uz četrpadsmit lappusēm (toreiz daudzvārdība vēl nav bijusi modes lieta) viņš pārliecinoši pierādījis savu prasmi orientēties grieķu, ebreju un sīriešu tekstos, bet, liekas, nav pratis nedz krievu bībeli lasīt, nedz ar slavu avotiem tikt galā. Vismaz to varētu secināt, šo mazo darbu Britu Muzejā lasot. Kad viņa māsa Elizabete apprecēja Seces mācītāju, šis jaunais Zamuels sacerēja sevišķu, vēl gadsimteņiem godā turētu dzejoli, kas, diemžēl, nav saglabājies, bet vēl lielāku un bīstamu slavu viņš bija ieguvis ar kurzemnieku ģimeņu ciltsrakstu pētījumu, kas, daudziem par lielu patiku, gājuši bojā kādā ugunsgrēkā. Brigadieris Līvens esot paglabājis tikai dažus no šiem sējumiem, un bijis arvien norūpējies, lai tur atklātie fakti par lepnu un godīgu ģimeņu necilām saknēm tik nenokļūtu atklātības gaismā. Vēlāk viņš kļuva par Grenču mācītāju, dadzīvodams līdz lielam vecumam un mirdams tanī gadā, kad gandrīz reizē mira trīs lieli valdnieki − Krievijā, Prūsijā un Austrijā. Viņš krietni pārdzīvoja savu dēlu Zamuelu, ceturto šinī vārdā, kas Jenā bija ieguvis daktera pakāpi matemātikā, uzrakstīdams uz 24 lappusēm (kāda daudzvārdība!) vēl šobrīd pieejamo darbu par matemātiskām problēmām sakarā ar Laterna magica. Ja ne viņa pāragrā nāve, Kornēlija vīriešu līnijas lejupejie būtu varbūt uzrādījuši kaut ko izcilu arī ārpus teoloģijas, filozofijas un fizikas mazauglīgām druvām.

Elizabete, kas mira mērī 1710.gadā kā Seces mācītāja sieva, bija māte Zaļenieku mācītājam Zamuelam Ruprechtam, kas sasniedza lielu vecumu. Vai tas, ka viņa meita Doroteja Ģertrūde apprecēja no dāņiem cēlušos mācītāju Kalnamuižā vārdā Kazimiru Villemsenu, bija savā ziņā senču asinsbalss, protams, nevar vairs apgalvot, bet tas ir zināms, ka viņa savus bērnus audzināja tanī lielā iecietības garā, kas savā laikā valdīja Gramzdas mācītājmuižā Zamueļa Otra laikā un kuŗu, droši vien, Zamueļa dāņu sieva pārnesa uz Seci, tur savas vecuma dienas pavadot. Šīs Dorotejas Ģertrūdes meita pat pārspēja visus pārējos Zamueļa lejupejos, apprecēdama Baldones mācītāju, kas pats bija dzimis Dundagā kā vietējā latviešu vagara dēls. Šis Dorotejas znots baudīja Noldes ģimenes draudzību tanīs liktenīgos gados, kad kāds cits Nolde velti bija pūlējies paglābt Kurzemi no inkorporācijas briesmām. Šis Baldones mācītājs vēlākos gados, kad mēs jau piederējām pie lielās krievu impērijas, pat ieguva prāvesta godu, bet attiecībās ar saviem amata brāļiem lielas mīlestības nebija. Laiki bija mainījušies. Latviešu pašapziņa franču brīvdomātāju un revolucionāru ietekmē sāka strauji augt, un arī Kurzemes mācītāju vairums sāka nožēlot, ka tik maz bija izdarījuši latviešu pārvācošanas lietā. Tie laiki bija gaŗām, kad piķieris varēja kļūt par diplomātisku tulku, un Gramzdas mācītājs uz vienkārša mantota uzdevuma pamata, bet kādiem citiem pierādījumiem, uz kaila apgalvojuma vien izkārtot ķēniņa Magna pīšļu pārvešanu un apbedīšanu Roskildes baznīcas kapličā.

Bet varbūt Heikingam ir taisnība arī šobrīd, ka savā ziņā ir eleganti tā teikt patiesību, lai tā skanētu kā meli.

 

 

Šī okteta pēdējie trīs tēlojumi (6-8) iespiesti Vācijā iznākošā laikraksta Latvija 950.-961., 974.-976. un 1003.-1007. numuros (1960-1961). Šī cikla epilogs, kaut gan padomā, nav vēl ieguvis savu galīgo formu, par ko lasītāju priekšā autors ļoti atvainojas.