Ojārs Krātiņš

IEVADS LATVIJAS JAUNĀKĀS ĪSPROZAS IZLASEI

 

Pēc sava otra romāna pabeigšanas Alberts Bels esot iepazinies ar Dzintara Soduma Ulisa tulkojumu. Atklājums, ka Džoiss romāna nobeigumā meistariski pirmo reizi plašos apmēros pielietojis tā saukto apziņas plūsmas metodi, Belu iedzinis vairāku nedēļu ilgā depresijā. Šī modernā lielmeistara darbu nepazīstot, viņš bija patstāvīgi izveidojis līdzīgu stāstīšanas paņēmienu, kas pēkšņi bija pārvērties negribētā imitācijā.

Šis anekdots illustrē lielos šķēršļus, kas stāv ceļā literātūras attīstībai Latvijā. Soduma tulkojums iznāca 1960. gadā, bet līdz šim šis monumentālais darbs, tāpat kā citi emigrācijas izdevumi, Latvijā legāli pieejami tikai ideoloģiski stabilām personām un plašāk cirkulē tikai atsevišķos kontrabandas eksemplāros. Polītisko pretišķību radītais mūris, kas latviešu literātūru šķīris divās nedabiskās straumēs, pēdējos gados ir kļuvis mazliet caurspīdīgāks. Saprotams, tā pastāvēšanai mākslās nav nekāda būtiska attaisnojuma, un šī izlase ir veltīta tam, lai šis mūris kādreiz ietu sava slavenākā Jērikas priekšteča ceļu.

Padomju ideoloģiskie priekšnoteikumi – sociālistiskais reālisms ar savu obligāto pozitīvismu, ideālizēšanu un uzmudināšanu praktiskiem soļiem, spiež arī latviešu literātūrai dzimtenē attīstīties zināmā mtellektualā aplokā. Visjūtamāk šis aploks vienmēr ierobežojis prozu; dzejas izteiksme pēc dabas ir netiešāka, elusīva, grūtāk cenzējama. Tomēr, ar mazu atkāpi aiz igauņiem un lietuviešiem, Latvijas jaunākā proza uzrāda pārmaiņas, kas novērojamas Padomju Savienības prozā vispār. Deminga Brauna (Brown) teiktais interesantajā rakstu krājumā Contemporary European Novelists (ed. Siegfried Mandel, Southern Illinois University Press, 1968) tagad raksturo arī literāro situāciju Latvijā: „Kaut gan skaidrība un saprotamība vēl vienmēr ir sine qua non, pēdējā laikā atļautās izmeklēšana apjoms ir gājis plašumā un dziļumā, lai padarītu iespējamu plašāku un elastīgāku jēgu un subtilāku un atbalsīm bagātāku „patiesības” paušanu. ... Rakstnieki atzīst, ka, ja kāda nacionāla literātūra neizkopj par paradumu teikt patiesību un neattīsta brīvību pildīt savus mērķus – vienalga kādi šie mērķi būtu, tā nespēs sasniegt savu māksliniecisko pilnvērtību” (6. un 7. lp.).

Par atļautās izmeklēšanas pašreizējo apjomu liecina divi fakti: 1) viens no populārākajiem darbiem Latvijā, starp jaunākiem lasītājiem pat visiecienītākais, ir Alberta Bela romāns Izmeklētājs (sk. recenziju JG 71); 2) Ēvalda Vilka sabiedriski kritiskais stāsts „Divpadsmit kilometri” (1962), kas savā laikā izpelnījās publisku rājienu, jo „autoram šoreiz pietrūcis mēra sajutās, viņš nav pietiekami ieklausījies savā komunista un veca kaŗavīra sirdsapziņā” un nav „darījis godu padomju literatūrai” (LuM, 6.7.1963), pagājušā gadā piedzīvoja jauniespiedumu Vilka stāstu krājumā Mežonis. Ir vēl citas pazīmes. 1968. gadā apgāds „Liesma” publicēja vismaz trīs ievērības cienīgas debijas grāmatas: Andŗa Jakubāna Mana baltā ģitāra, Oļģerta Gailīša Bez tevis nevar un Aldas Darbiņas Divpadsmit fotogrāfijas. Pie tām varētu pieskaitīt divas citas pirmās grāmatas, šoreiz no jau pazīstamiem dzejniekiem: Dainas Avotiņas ceļojumu piezīmes Vakaru valodas un Harija Galiņa stāstu krājumu Nāves ūtrupe. Pieminot vēl Regīnas Ezeras stāstus Aiztek Gaujas ūdeņi, aiztek un Egīla Lukjanska stāstus Pilādžogu garša, lasītājs varēs noģist, ka izvēle jaunās Gaitas pirmajai Latvijas īsprozas izlasei nebūt nebija viegla.

Laimīgā kārtā pēdējā brīdī no kandidātiem atkrita Alberts Bels, bez kuŗa šāda izlase nebūtu iedomājama. Viņa romāns Izmeklētājs un labāko stāstu izlase no krājuma „Es pats” līdzenumā (1968) kļuva pieejami „Tilta” apgāda izdevumā Robeža (1969). Tādējādi starp finālistiem palika četri rakstnieki, pa divi pārstāvji no savas paaudzes.

Egona Līva (dz. 1924.g.) „Stāsts par četrām dzīvēm” nāk no krājuma Vecā romantiķu pirts (1968), kur, pēc autora vārdiem, pirts simbolizē dzīvi, no kuŗas daudzi „aiziet pērti un ārdīti, citi – tikai plecus apslacījuši”. Ar romantiku saistās krājuma neizsmeļamās temas – cilvēku vientulība, akla savtība, kas nespēj novērtēt uzupurēšanos, nepildīta solījuma lāsts. Kā vienotāju varētu minēt ideju, ka dzīvē ir mirkļi, kad saskarsme ar otru cilvēku var izvērsties par atmiņā iemūžinātu degpunktu. Bet kamēr vienam šis mirklis kļūst par liktenīgu saistību, otram tas paiet secen gandrīz nemanīts, vai arī viegli izplēn atmiņas pelnos.

Līva stils ir neuzkrītoši lietišķīgs. Lasītājs stāv it kā tiešā attiecībā pret stāstījumu. Trūkst lieku, dekorējošu sīkdaļu; viss mērķtiecīgi vai nu veido norisei nepieciešamo gaisotni, vai atklāj kāda tēla rakstura dzīves. Līva ievērojamais romāns Velna kaula dvīņi (skat. rec. JG 66) ir rada islandiešu varoņteikām ar saviem stūŗainajiem, ekonomiski tvertajiem raksturiem, kuŗu elementārās dziņas atklājas pēkšņos uzliesmojumos, pašiem gandrīz neizprastas. Vecā romantiku pirts pievēršas cilvēkiem ar ikdienišķiem apmēriem, kas apzinās sevi piederam gaistošai pagātnei, mīl reflektēt par dzīves sāpīgajām kļūmēm, sarežģījumiem un paradoksiem. Tie ir gribēti pretstati šabloniskajiem „pozitīviem varoņiem”, „kas izlemj, nosprauž mērķi un tad nu vico, pa labi un kreisi neskatīdamies”.

Līva nostāja pret stāstījumu ir bieži mazliet ironiska, un, ja stāstījums ir pirmā personā, melancholiskā ironija vēršas pret stāstītāju „es”. Zigmunda Skujiņa nostāja ir grūtāk precizējama, bet arī tā ir pamatnēji ironiska, kaut gan no lielāka emocionāla attāluma. „Sapņi” no krājuma Zebras āda (1968) varētu it labi iederēties minētajā Līva grāmatā. Skujiņa krājumam vienotāja ideja grūtāk atrodama, bet varbūt to varam saskatīt sapņotāja Alberta Pītsa citātā no di Lampedūzas: „Mēs dzīvojam mūžam mainīgā tiešamībā, kam mēģinam pielāgoties, tāpat kā aļģes, ko šūpo jūras viļņi”. Ironijas smaile slēpjas apstāklī, ka teiktais tiklab attiecas uz varbūtējiem „pozitīvajiem varoņiem, kas savu darbu dara pašaizliedzīgi, uzupurējoties nākotnes labklājībai, kā uz tiem, kas sprauduši tikai personiskus mērķus, vai pat no mērķiem vispār izvairījušies. Aļģes šai līdzībā ir cilvēce vispār, dedzīgie darboņi un sapņotāji, jo dzīves viļņa priekšā tie galu galā ir vienādi nespēcīgi. Atsevišķa, ikdienas cilvēka rīcības apjoms un ietekme ir noteikti ierobežota. Nāve var pārsteigt skrējiena vidū, lolotā atriebība izvērsties par saskābušu nejēdzību, vienkārša nelaime apgāzt veselas dzīves rekordu – „beigas reti kad atbilst sākumam”, kā kāds 14.gs. angļu dzejnieks teica.

Zigmunds Skujiņš visumā piekopj pateicīgus tradicionālos stāstīšanas veidus, kuŗus viņš pārvalda ar izveicību. Sevišķa ievērība viņa stilā piešķirta notikumu vides raksturojumam, kas nav tik ekonomiski ieturēts kā pie Līva. Skujiņš mīl aprakstīt objektus un cilvēkus no ārpuses, koncentrēties uz notikumu tiešās virsmas, atstājot psīcholoģiskos momentus bez sevišķa patosa iezīmēm. Krietni vairāk nekā romānā Sudrabotie mākoņi (skat. rec. JG 66), lasītājam atļauts pašam spriest par atsevišķo stāstu nozīmi.

Alda Darbiņa (dz. 1939. g.) un Andris Jakubāns manāmi pieder pie citas rakstnieku paaudzes, jo, pretēji Līva un Skujiņa paaudzes darbiem, viņi uzsveŗ stāstījuma priekšmetību. Literātūra šeit nav tikai viens no komunikācijas paveidiem, kur pasniegtā jēga šķiet svarīgāka nekā pasniegšanas veids. Viņu darbi ir mākslinieciski objekti ar uzsvērtu aistētisku pašvērtību. Tāpēc lasītāja uzmanība abu rakstnieku darbos atkal un atkal tiek pievērsta stāstījuma formāliem aspektiem, tīšām nojaucot illūziju par stāstītā „īstenību”, kas balstītos uz lasītāja paļaušanos uz stāstītāja kompetenci: „Vakar, braucot tramvajā uz iekšpilsētu, man pretī sēdēja lakatos ietinusies vecmāmiņa ar ābolu grozu klēpī”. Ja literātūrā tiek izlīdzināts uzsvars starp saturu un formu, ar krasu formulējumu starp didaktiku un aistētiskiem apsvērumiem, rezultāts pieprasa lielāku formālu izpratni no publikas, lielāku spēju izbaudīt stāstījuma metodiku un formas sarežģījumus un atrisinājumus. Tas, saprotams, nenozīmē, ka forma un saturs ietu šķirtus ceļus, bet gan ka zināma veida saturam – galvenokārt neloģiskām apziņas norisēm – tagad pirmo reizi var ierādīt attiecīgo vietu. Vispretenziozākais no jaunajiem Latvijas autoriem šai ziņā ir Oļģerts Gailītis, kam gan vēl būtu īsti jāpārkāpj laboratorijas slieksnis.

Andŗa Jakubāna „Lietus sāka līt...” un „Šonakt snigs” ņemti no krājuma Mana baltā ģitāra un kopā it labi pārstāv grāmatiņas formālo kontrapunkciju un tematisko skālu. Daudzšķautņaina ironija, kas, pavirši skatoties, var izlikties par nonšalanci, bet iedziļinoties paveŗ traģikomiskas perspektīvas uz visdažādākajiem dzīves aspektiem, ir šo stāstiņu raksturīgākā īpašība un skaidri skan cauri autora ievadvārdiem: „Diemžēl šī grāmatiņa nav piemērota, lai pašmācības ceļā būtu iespējams iemācīties spēlēt uz ģitāras, jo trūkst nošu, netiek doti norādījumi, kurā rokā jātur instruments, kā pareizi jāstrinkšķina, netiek pat pieminēts ļoti svarīgais jautājums: kāda veida ģitāras ir progresīvākas – piecstīgu vai septiņstīgu. Tātad trūkumu grāmatiņā ir daudz, un tie ir būtiski”. Autors atteicas no didaktika lomas, jo vai nebūtu naīvi domāt, ka literātūra varētu ko „mācīt”, kas nebūtu tūkstoškārt sarežģītāks par ģitāras spēli?

Pēc Jakubāna vieglās rotaļāšanās ar stāstījuma ticamības illūzijām Aldas Darbiņas Divpadsmit fotogrāfijas iespaido ar savu nopietnību. Viņas stāstīšanas raksturīgākā pazīme ir understatement, atturēšanās no emocionālu samezglojumu tiešas izpausmes, atturēšanās no sameklētas izteiksmes un rētoriskas virtuozitātes. Parasti autores klātiene ir nemanāma, bet vietām viņa spēji atgādina savu suverenitāti, pāris vārdos mūs distancējot no dīgstošās illūzijas un atkailinot tās šķietamību – arī šī grāmatiņa nav piemērota ģitāras spēles pašmācībai. Darbiņas stāstīšanas paņēmieni daudz guvuši no modernās filmas – tuvais fokuss, closeup, parāda kādu izteiksmīgu žestu vai vaibstu, ļauj mums dzirdēt kādu privātu, nedrāmatizētu sarunu, pārsviežas uz citu sīkdaļu, mirklī reģistrē plašāko darbības vidi un tā tālāk. Autore ir izvēlējusies atsevišķo fiksēto momentu secību, kas aizstāj tradicionālā stāstījuma fabulu ar ierastajiem kommentāriem. Iztrūkstošais jādod lasītājam pašam no sevis, vadoties no autores materiāliem. No katra pēc viņa smalkjūtības attīstības pakāpes. Zemtekstu atsegšana ir uzticēta lasītājam, un tā ir atbildība, kas dažam labam laiskākam prātam var izlikties par smagu.