Ļoti godātais Redaktora kungs!
Laipni lūdzu iespiest Jūsu žurnāla nākošajā numurā sekojošu manu vēstuli:
„Ar lielu pārsteigumu konstatēju, ka Jūsu žurnāla 73. numura slejās bez manas piekrišanas ir iespiesta manis rakstīta privāta vēstule Irbes kungam, kas man liek secināt, ka Jums un tāpat Irbes kungam elementāri ētikas principi ir vai nu sveši, vai arī jūs tos apzināti ignorējat. Ja es šai gadījumā nesperu soļus, kas Jums varētu būt nepatīkami, tad vienīgi tādēļ, ka būtu smieklīgi šim gadījumam piešķirt lielāku nozīmi, nekā tas patiesībā pelna.
Jūsu G. Janovskis
Godājamais Janovska kungs!
Tā kā Jūsu vēstule bija adresēta JG redaktoram Eiropā, kur arī Jūs dzīvojat, un tās saturs attiecas uz JG publicētā recenzijā par Jūsu romānu Pēc pastardienas teikto, tad mums nevarēja ne prātā ienākt, ka tā uzskatāma par „privātu”, jo nekādas privātas lietas tajā nebija skartas. Ievietojām to tādēļ, ka mūsu uztverē Jūsu argumentiem ir tādas pašas tiesības parādīties atklātībā kā recenzenta domām, – īpaši ja skarti Jūsu literārā darba jautājumi, Jūsu uzskati un pārliecība. Recenzenta un redakcijas vārdā atvainojos par notikušo pārpratumu.
Laimonis Zandbergs
JG redakcijai:
Vai netiek par daudz runāts par t.s. nacionāliem un tautas saglabāšanas jautājumiem, atstājot novārtā daudz svarīgākas problēmas, piem., cilvēku pārprodukciju? Šajā ziņā jau ir aiziets pat tik tālu, ka vienā no Laika lasītāju vēstulēm kāds iesaka, ka vajadzētu katrā latviešu ģimenē vismaz 4 bērnu galviņas. Kas notiks, ja katra t.s. „tauta” tikai domās par sevi un strauji vairosies? Rezultātā droši vien iznāktu cilvēku pieblīvēta pasaule, sadalīta nacionālās grupās, kas, pretendējot katra uz savu territoriju, briesmīgi cīnītos savā starpā. Un vai tas jau nenotiek tagad: ķīnieši taisās iesoļot neaizņemtā krievu Sibirijā, arābi cīnās ar žīdiem, konflikti un cīņas notiek Vietnamā, Āfrikā, Dienvidamerikā, Sav. Valstīs, Čechoslovakijā un citur. Kur tad vēl visi bijušie pasaules kaŗi un sistemātiskā cilvēku iznīcināšana un spīdzināšana! Ir paredzēts, ja cilvēki turpinātu vairoties tādā pašā tempā kā līdz šim, tad pasaulē ne pārāk ilgā laikā būtu tikai stāvvietas. Bez tam daudzo iedzīvotāju dēļ pasaule ir drausmīgi sagandēta: pārpildītās un netīrās lielpilsētas, pieblīvētie celi, saindētā atmosfaira, piegānītie ūdeņi, noplicinātā un ķimikālijām piesātinātā augsne, sakropļotā daba, izcirstie meži, iznīcinātā augu un dzīvnieku valsts u.t.t. Šādā situācijā arī paši cilvēki sāk ciest: rodas dažādas t.s. „kultūras” slimības, kā vēzis, sirds kaites, kuņģa traucējumi, gara slimības, vairojas noziegumi, nelaimes gadījumi, bads, cilvēki kļūst nervozi, neiecietīgi u.t.t. Visi šie ļaunumi strauji pieaug līdz ar cilvēku skaitu.
Liekas, lai varētu situāciju glābt, būtu jāsāk domāt par iedzīvotāju samazināšanu pasaulē, Protams, to nevar darīt, cilvēkus vienkārši iznīcinot vai gaidot, ka kaŗi, atomieroči, bads vai slimības tos iznīcinās. Cerams, ka mēs neaiziesim tik tālu... Iedzīvotāju skaits ir jāsamazina pakāpeniski. Pagaidām ir grūti ar likumu palīdzību aizliegt cilvēku pārprodukciju, jo nav iespējams šādus likumus īstenot. Te atliek vienīgi brīvprātīga pieeja un citu brīdināšana. Asāk gan varētu vērsties pret pāvesta encikliku izdošanu par dzimstības kontroles atcelšanu, kā arī pret bezkritisku sekošanu tām baznīcas dogmām, kas ignorē šādu kontroli. Kā, piem., klājas katoļu zemēs ar milzīgo dzimstību? Bieži tur sastopams bads, trūkums un sērgas. Vai arī pārējā baznīca neveicina plašu ģimenes dzīvi. Dzimstības kontrole nav tikai problēma tādās zemēs, kā Ķīna, Indija, Afrika, Dienvidamerika. Iedzīvotāju pasaulē ir visur par daudz. Pēc manām domām, vēlamais iedzīvotāju skaits kādreiz nākotnē varētu būt apm. 1/10 daļa no tagadējā, (Tad arī būtu iespējams apmežot Manhetenu – tagad to nevar darīt daudzo iedzīvotāju dēļ.) Vispār, kāpēc tāda bezprātīga dzīšanās uz lielpilsētām? Saka, ka tur esot labākas darba un dzīves iespējas, Bet cik ilgi? Lielās drūzmas, kur viens otram jau sāk kāpt uz kakla un papēžiem, nekādā ziņā neveicina labus darba un dzīves apstākļus. Tādi drīzāk radīsies, ja cilvēki sāks sistemātiskāk plānot un, kamēr to ir vēl tik daudz, vismaz sadalīsies vienmērīgāk pa dažādām vietām. Mums jāsāk turēties pie principa, ka tie, kas ražo cilvēkus (ģimenē un ārpus), padomātu arī, kur tos likt. Tāpat būtu jāsāk kritiskāk novērtēt līdz šim visumā neapstrīdētā rases saglabāšanas teorija. Pagaidām daudzi vēl joprojām atzīst t.s. ģimenes dzīvi, un tas pat tiek uzskatīts par pienākumu (!?) Bet tā kā tas saistās ar cilvēku vairošanos un skar arī citus, tad katram derētu padomāt, pirms tas gādā par pēctečiem, vai tie tiešām ir nepieciešami, un ja ir, tad vai tik lielā skaitā? Nav ko lepoties un saukt par progresu lielo namu, autoceļu un mašīnu būvi. Tas tikai atspoguļo pieaugošo cilvēku skaitu un notiek uz dabas iznīcināšanas rēķina. Ar straujo vairošanos cilvēks no kultūras nesēja var kļūt par parazītu zemes virsū, kas draud iznīcināt visu, ieskaitot sevi. Tālredzīgāka un intelliģentāka pieeja šīm problēmām palīdzēs ikvienam pašam un citiem.
Cerams, ka līdzīgi brīdinājumi, kas sastopami arvien biežāk, izplatīsies pietiekami ātri, lai nebūtu jāattopas par vēlu.
Informācijai par pārmērīgo iedzīvotāju skaitu un dzimstības kontroli ieteicams izlasīt attiecīgos rakstus U.S. News & World Report (17.3.69.)
V. Jurevičs, Staten Island, N.Y., U.S.A.
JG redakcijai:
Atsaucoties uz O. Krātiņa kritiku par Tālivalža Ķiķaukas romānu Leonards (JG 73), kas tikpat kā jau izpārdots un tikai retumis vairs dabūjams, gribam piebilst, ka šai romānā nebūt neesam vīlušies, bet, pievienodamies Jāņa Rudzīša, Ilzes Šķipsnas, Noras Valteres, Mintauta Salenieka un daudzu citu literātu atzinumiem, atzīstam, ka šī ir viena no visvērtīgākajām, visīpatnējākām, visinteresantākajām grāmatām; visādā veidā izdevusies un liels solis uz priekšu mūsu literātūrā. Tā izaicina lasītāju pieņemtās normas un uzskatus pārvērtēt, ierosina filozofiskas pārdomas, jaunus meklējumus un atklāsmes un dod tīru baudu savā dzejiskā izteiksmē, vārdu spēlēs, vizuālā krāšņumā un kompleksā pasaules tvērumā.
Ja mums ir vilšanās, tad to sagādā O. Krātiņa ierobežoti negatīvā kritika. Liekas, ka Krātiņš pats vēl ir rūgšanas stadijā un viņam derētu intellektuāli un garīgi nobriest pirms viņš ķeras pie tik sarežģītas grāmatas apceres. Šāda veida grāmatām būtu ieteicams meklēt recenzentus, kuŗu latviešu valodas izpratne ir uz augstāka līmeņa.
KĀ IZVEIDOT LATVIEŠU ORGANIZĀCIJAS PAR SPĒCĪGĀM UN AUGOŠĀM ORGANIZĀCIJĀM.
1. turpinājums. Sākums JG 67. num. 52. lp.
„There is nothing more dijficult to take in hand ... than to take the lead in the introduction of a new order of things.”
Nicolo Machiavelli
Mūsu trimdas pagasts ir pastāvējis vairāk nekā 20 gadus galvenokārt tāpēc, ka mūs saturēja kopā apziņa, ka esam latvieši.
Jaunajā paaudzē, kas augusi svešumā un gājusi svešu zemju skolās, šī latvietības apziņa nav vairs tik stipra kā vecajai paaudzei.
Tāpēc ir radies tāds stāvoklis, ka dažas draudzes un organizācijas savu darbību izbeidz.
Daudzi tautieši tagad jautā, vai mūsu trimdas pagasts varēs pastāvēt.
Esmu pārliecināts, ka mūsu organizācijas varēs pastāvēt tādā gadījumā, ja mēs mainīsim savu stratēģiju.
Esmu novērojis, ka nav nevienas tādas draudzes, organizācijas, skolas, laikraksta vai žurnāla, kam kasē vēl ir nauda un kas būtu darbību izbeidzis.
Es tāpēc pieņemu, ka organizāciju augšana vai iziršana tagad atkarīga tikai no tā, vai mēs protam vai neprotam saimniekot.
Esmu pārliecināts, ka pēc 20 gadiem trimdā organizāciju augšanai vai iziršanai vairs nav nekāda sakara ar tautību.
Pašreizējā kārtība ir tāda, ka mēs neprotam saimniekot un visu savu bagātību izdāvājam sveštautiešiem vai izlietojam pieminekļiem, jubilejām, biedrību vēstures grāmatām un kultūras fondiem. Tā saimniekodami nevaram gaidīt, lai mums būtu nodrošināta nākotne.
Katrai saimnieciski stiprai un augošai organizācijai biedru skaits palielinās. Izveidojot saimnieciski spēcīgas un augošas organizācijas, mēs būtu panākuši to, ka vairums jauno latviešu tiktu saturēti kopā.
Tikai tad mēs varētu domāt par latviešu valodas un tradīciju saglabāšanu.
Vieglākais veids, kā izveidot saimnieciski spēcīgas un augošas organizācijas, ir kļūt par līdzīpašniekiem augošos kanādiešu un amerikāņu rūpniecības uzņēmumos. To var izdarīt nopērkot šo uzņēmumu akcijas, tas ir, izveidojot akciju fondus pēc Mutual ieguldījumu fondu parauga.
Par to jau esmu rakstījis žurnāla Jaunā Gaita 67. numurā. Lai gan esmu par šo jautājumu rakstījis jau vairāk nekā 3 gadus, jāatzīstas, ka latvieši akciju fondu ideju nesaprot.
Daži cilvēki man pat teikuši, ka latvieši esot zemnieku tauta un manas pūles esot veltīgas.
Arī es esmu viens no šīs zemnieku tautas, bet tomēr esmu izveidojis pats savu akciju fondu, kas sekmīgi darbojies jau 5 gadus. Tāpēc ceru, ka pratīšu izskaidrot akciju fondu pamatdomu.
Latvieši akciju fondu saprot tā: Nauda tiek ieguldīta akcijās. Akcijas nes „procentus”. „Procentus” izlieto kultūras cietokšņu celšanai. To pašu var pateikt tā: Lauksaimnieks nopērk govi. Govs dod pienu. Lauksaimnieks pārdod pienu un naudu noziedo kultūras fondam. Tā saimniekojot neviens lauksaimnieks nevarēs pastāvēt.
Lai saprastu akciju fondu ideju, ir jāskatās daudz tālāk. Manuprāt, derētu šāda illustrācija: Lauksaimnieks nopērk govi. Govs dod pienu. Lauksaimnieks saprot, ka nav sevišķi svarīgi, cik daudz govs dod pienu, daudz svarīgāk ir, cik ātri aug ganāmpulks. Tāpēc lauksaimnieks pārdod pienu, nopērk otru govi un arī bulli.
Taisni tas pats saimniekošanas princips attiecas arī uz akciju fondiem. Nav sevišķi svarīgi, cik liels ir fonda pamatkapitāls, vai cik lieli ir fonda ienākumi. Daudz svarīgāk ir, cik ātri aug ieguldītais pamatkapitāls. Akciju fondiem ir jābūt tādiem, kas aug un tāpēc mums jākļūst par līdzīpašniekiem augošos Kanādas un Amerikas rūpniecības uzņēmumos.
Pagājušā gadā latviešu organizācijas solīja meklēt jaunus ceļus nākotnes nodrošināšanai. Diemžēl, šāgada maija ALA-s kongresā Filadelfijā nekādi jauni plāni vai projekti netika paziņoti. Neviens dalībnieks nenāca ar priekšlikumu pirkt govi un vēlāk arī bulli. Organizāciju vadītāji bija tikai sanākuši kopā un veselas 3 dienas no vietas „šāva bulli”.
Es gribētu organizāciju vadītājiem atgādināt kādu nenoliedzamu patiesību. Mums jau ir dažas saimnieciski spēcīgas un augošas organizācijas. Es minēšu tikai 4, tās ir – latviešu banka, Amerikas Latviešu Palīdzības Fonds, Gaŗezera nometne ar vidusskolu Amerikā un Sidrabenes nometne ar jauno olimpisko sporta laukumu Kanadā. Šie saimnieciskie pasākumi aug. Tāpēc tie ne tikai satur kopā latviešus, bet panāk vēl arī to, ka biedru skaits pieaug. Tikai tad, ja varam saturēt latviešus kopā un palielināt biedru skaitu, mēs varam cerēt, ka izdosies uzturēt dzīvu latviešu kultūru un tradīcijas. Tikai tad varam cerēt, ka izdosies izaudzināt nākošo kaujas grupu, kas cīnīsies par Latviju.
Lai saprastu manu priekšlikumu, nav jābūt ekspertam financiālās lietās. Visiem viegli saprotama informācija par akciju fondiem ir atrodama grāmatā How To Buy Stocks by Louis Engel. Grāmata dabūjama gan cietos, gan arī mīkstos vākos veikalos un atrodama arī visās lielās bibliotēkās.
Latviešu akciju fondā ieinteresētos tautiešus lūdzu sazināties ar mani, rakstot uz šādu adresi: J. Zībiņš, Box 20, Postal Station „B”, Hamilton, Ont., Canada.
Jānis Zībiņš, Toronto, Kanādā
