Uldis Ģērmanis

ZEMGALIEŠU KOMANDIERIS

 

Sākums JG76

Saīsinājumi

II  VĒSTURES LiterāTŪRA

 

„Arvien pa šiem gadiem bija un vēl tagad ir sastopami cilvēki, kuŗi neizprot, kāpēc latviešiem vajadzēja jaukties krievu lietās (...)”

Vācietis, I, 5. lp.

 

1. Historiografija Padomju Savienībā (marksisms, cīņa par varu un lielkrievu šovinisms).

Staļina personas kulta atspoguļojums glezniecībā. Gleznas nosaukums: „Kremļa kāpnes 1945. gada 24. maijā”

Marksistiskā vēstures uztvere – vēsturiskais materiālisms – oficiāli joprojām skaitās vēstures zinātnes pamats Padomju Savienībā, – „Tikai šāda ievirze glābj vēstures zinātni no pārvēršanās par nejaušību chaosu un pilnīgi bezjēdzīgu faktu sakopojumu,” paskaidrots PSKP īsajā kursā. [1]

Vēsture tādā skatījumā ir „likumsakarīga” zinātne, vēsturniekiem jātulko vēstures materiāls saskaņā ar Marksa atklātajiem sabiedrības attīstības likumiem, un vēstures norises jāiekārto dialektiskās attīstības schēmā. Jāievēro arī, ka Padomju Savienībā „vēstures zinātne ir spēcīgs šķiru cīņas ierocis ideoloģiskajā frontē”. [2] Vēsturnieku polītiskā lojalitāte partijai – „principiālitāte un partejiskums” – ir obligāta prasība, kuŗas izpilde nosaka viņu darba novērtējumu.

Šādi noteikumi, protams, kompromitē padomju historiogrāfiju ārzemju vēsturnieku acīs. Taču tās nav marksistiskās schēmas, bet gan prasības pēc lojalitātes, pēc paklausības un piemērošanās mainīgajam partijas kursam, kas nodarījušas vislielākos postījumus padomju vēstures rakstniecības laukā.

PSKP attīstībai vienmēr bijusi raksturīga vairāk vai mazāk nikna cīņa par varu pašā partijā. [3] Šī cīņa vispirms ieviesa polemiku vēsturiskos darbos un pamazām noveda pie visrupjākiem un neapvaldītākiem vēstures viltojumiem, kādus vien pazīst mūsu gadsimts. Šīs pēdējās izdarības norisinājās tiešā Staļina ietekmē un ierosmē – [4] it īpaši cieta revolūcijas un pilsoņu kaŗa vēsture, jo šis lielo cīņu periods glabāja svarīgākos pierādījumus par vecās lielinieku gvardes cildenākajiem nopelniem. No Staļina viedokļa padomju agrīnā historiogrāfija bija pavisam neizdevusies un aplama; viņa vārds vēsturiskos sacerējumos un polītiskās brošūrās [5] gandrīz nemaz nebija atrodams. Tā tas bija vēl divdesmito gadu otrā pusē (tā, piemēram, 1928. gadā Maskavā izdotajā L.S.V., 1:2 Trocka vārds minēts 37 vietās, Staļins – nemaz).

Labi informētais Boriss Suvarins paskaidro savā Staļina biogrāfijā: „Militārajos apcerējumos un memuāros par Krievijas pilsoņu kaŗu nav nekas saglabājies par Staļinu. Desmit gadu laikā nevienam komūnistiskam autoram neienāca prātā, ka būtu vērts viņu pieminēt.” [6]

Falsifikācija iesākās ar atsevišķiem faktu sagrozījumiem, kuŗus vēlāk izlietoja kā „vēsturiskus pierādījumus”, lai izveidotu arvien brīnumaināku Staļina mītu. Šis darbs norisinājās sistemātiski un ar kāpinātu intensitāti no divdesmito gadu beigām līdz Staļina nāvei. [7] Tai pašā laikā izņēma no apgrozības vai iznīcināja agrākās publikācijas par vēsturiskiem un polītiskiem tematiem. Pat pieminēt kādu no šiem darbiem bija bīstami, jo tad draudēja sods par padomju varai kaitīgu rīcību; tāds pārdrošnieks riskēja kļūt par „padomju tautas ienaidnieku”.

Taču vēsturi neviltoja tikai par godu un slavu Staļinam vien. Šī perversā izrīcība no trīsdesmito gadu vidus ieguva daudz plašāku darba lauku, un drīz vien spēja uzrādīt gluži fantastiskus rezultātus, kas gan ārzemēs visumā mazāk ievēroti nekā Staļina leģenda. Kā ikvienai sarežģītākai parādībai, tā arī dīvainajai padomju historiogrāfijas attīstībai bija vairāki cēloņi un iemesli, kuŗus man šeit iespējams tikai īsumā aprādīt. – Revolūcijas un pilsoņu kaŗa laikā no Krievijas atdalījās Somija, Baltijas valstis un Polija, bet Rumānija ieguva Besarabiju. Jaunā Padomju Savienība pēc iedzīvotāju nacionālā sastāva tātad bija daudz krieviskāka valsts nekā sabrukusī cara imperija. Staļina personiskās varas nostiprināšana gāja roku rokā ar padomju valsts arvien stingrāku centralizāciju. Līdz ar to vēl vairāk izcēlās Maskavas un centrālo (lielkrievu) apgabalu nozīme. Centralizētajā birokrātiskajā pārvaldē strauji pieauga ierēdņu un dažādu speciālistu skaits. Šis aparāts gribot negribot bija spiests pārņemt savā rīcībā daudz veco cara birokrātu (tāpat kā padomju armija savās rindās bija uzņēmusi vairākus desmit tūkstošus cara armijas virsnieku). Vecais krievu režīms gan bija sadragāts, bet tā birokrātiskās (un militārās) tradīcijas un metodes iekļāvās un ieplūda padomju sistēmā. Tas bija ietekmīgs, kaut arī sākuma gados latents sabiedrisks faktors. Tai jaunajai vidusšķirai, kas izauga Staļina pavēnī – ierēdņiem, partijas aparāta darbiniekiem („apparačikiem”), ekonomiskajiem un techniskajiem ekspertiem –vecās lielinieku gvardes revolucionārās un internacionālās idejas bija diezgan svešas un tālas. Šo ideju pārstāvji bez tam pa lielākai daļai krita par upuri Staļina „tīrīšanām” un tādā veidā kļuva par „nepersonām” vai „padomju tautas ienaidniekiem”. Lielinieku sākotnējās cerības uz permanentu revolūciju, t.i. revolūcijas izplatīšanos Eiropā un citos kontinentos bija pagaisušas. Nacionālās intereses un agresīvas nacionālas ideoloģijas (fašisms, nacisms) bija izrādījušās stiprākas par proletārisko internacionālismu. Tas nevarēja palikt bez ietekmes uz sabiedrisko un ideoloģisko attīstību Padomju Savienībā.

Krievu šovinisma tendences komūnistiskajā partijā kļuva manāmas jau padomju varas pirmajos gados. Ļeņins to konstatēja ar bažām. 1922. gada 30. decembrī viņš ierakstīja savās piezīmēs: „Nav nekādu šaubu, ka mūsu nedaudzie internacionālisti noslīks šovinistisko lielkrievu jūŗā kā mušas pienā.” [8] Gruzīns Staļins (Džugašvili) nostiprināja savu vienvaldību cīņā ar visumā internacionāli noskaņotajiem revolucionāro cīņu veterāniem, kuŗu vidū bija ārkārtīgi daudz nekrievu. Viņš aizstāvēja tezi par sociālisma uzcelšanu vienā zemē, t.i. Padomju Savienībā, un meklēja atbalstu pie šīs valsts, lielākās iedzīvotāju grupas – lielkrieviem. Citiem vārdiem sakot, Staļins slēdza derību ar krievu veco reakcionāro nacionālismu, dodams tam lielus meslus, bet pats kļūdams jauns krievu patvaldnieks. Tā izveidojās „staļinisms” – dīvains revolucionārās frazeoloģijas un dažu sociālisma elementu sakausējums ar senām Krievijas valsts pārvaldes tradicijām, krievu imperiālisma metodēm un krieviskā mesiānisma idejām. Saimnieciskajā plāksnē tas izpaudās valsts kapitālismā un centralizētā plānošanā, administrācijā – centrālizētā birokrātijā un totālā drošības policijas terrorā, bet ārpolītikā – komūnistiskās kustības pakļaušanā krievu nacionālās polītikas mērķiem. Padomju Savienībā Staļins atbalstīja krievu šovinistu pārkrievošanas centienus, nekrievu tautu apspiešanu un vajāšanu. [9]

Staļina apvērsums nozīmēja arī pilnīgu apvērsumu padomju historiogrāfijā, kur līdz trīsdesmito gadu sākumam dominēja marksistiskā vēsturnieka Michaila N. Pokrovska (Pokrovskij) skola. Viņš mira 1932. gadā, cildināts kā uzticīgs Marksa un Ļeņina skolnieks, izcils lielinieks. Viņa pelnus iemūrēja Kremļa sienā, netālu no Ļeņina mauzoleja. Bet Pokrovska vēstures interpretācija diemžēl nepavisam neatbilda staļinisma prasībām. Viņš bija gaužām kritiski izvērtējis Krievijas vēsturi līdz oktobŗa revolūcijai, tēlojot cara impēriju kā atpalikušu valsti ar brutālu režīmu un kā „tautu cietumu”. Jaunā ideoloģija prasīja vēstures pārveidošanu krievu arrogantā nacionālisma un patriotisma garā. Vēsturniekiem starp citu bija pozitīvi jānovērtē krievu cari un kaŗavadoni, kas veicinājuši Maskavas ekspansiju un jāparāda „lielās progresīvās krievu tautas” izcilā loma vēstures norisēs. [10] Šīs lielās pārmaiņas ievadīja 1934. gada 16. maijā izdotais dekrēts par vēstures mācīšanu, ko bija parakstījis Staļins un Molotovs. Līdz ar to faktiski bija pasludināta Pokrovska ekskomūnikācija, bet viņa skolnieki turpmāk ieguva baigo un reizē visai sarežģīto apzīmējumu – „padomju tautas ienaidnieki un riebīgie trockistiskie fašisma aģenti”.

Patriotiskajai historiogrāfijai tomēr bija zināmas grūtības ar vecās Krievijas imperiālistisko un koloniālo polītiku, kuŗu tik asi bija kritizējis pats Ļeņins. Lai attaisnotu Maskavas iekaŗojumus un nekrievu tautu apspiešanu carisma laikos, tad nu radīja t.s. mazākā ļaunuma (naimen’šee zlo) teoriju, kas parādījās jau 1937. gadā, bet kuŗu pilnveidoja M. Ņečkina 1951. gadā žurnālā Voprosy istorii. Tās saturs īsumā šāds: vecās krievu impērijas iekarojumi un aneksijas pakļautajām nekrievu tautām nozīmēja ļaunumu, jo tās zaudēja savu nacionālo neatkarību; tomēr tas bija mazāks ļaunums, salīdzinot ar to, kas būtu cēlies, ja šīs tautas būtu paverdzinājusi kāda cita lielvalsts, jo tad tās nebūtu varējušas baudīt oktobŗa revolūcijas labumus un laimīgo dzīvi progresīvajā Padomju Savienības tautu sadraudzībā. [11]

Bija pavērts ceļš neapvaldītai un neticami bezgaumīgai krievu tautas slavināšanai, kas dažā ziņā pat pārspēja nacistu slavas dziesmas vācu „kungu tautai”. Publicistikā un vēsturiskos darbos krievu tautu apzīmēja par „vecāko brāli”, par „vadītāju un virzītāju tautu”, par „varonīgo un progresīvo tautu” u.tml. Drudžaini meklēja un atrada „pierādījumus „krievu tautas labvēlīgai un progresīvai ietekmei citu tautu dzīvē visdažādākajās nozarēs: kultūrā, polītikā un saimnieciskajā laukā. Nekrievu tautām Padomju Savienībā un t.s. tautas demokratiju pavalstniekiem centās iepotēt bijibu, pateicību un cieņu pret lielo krievu tautu. Tā, piemēram, tika deklarēts, ka „krievu tauta ir latviešu tautas brīvības cīņu vadītāja”, [12] ka „grūtos brīžos it īpaši krievu tauta vienmēr bijusi izpalīdzīgs sabiedrotais vācu tautai” [13] u.t.t. No revolūcijas un pilsoņu kaŗa vēstures „iztīrīja” faktus, kas varētu mazināt lielās krievu tautas varonīgos nopelnus un padarītu apšaubāmu tās vadītāju lomu šajā vēsturiskajā procesā. [14] Kā jau minēts, Krievijas vēstures un krievu tautas glorificēšana norisinājās reizē ar Staļina leģendas izveidošanu – vēstures falsifikācija notika divās plāksnēs.

PSKP XX kongresā 1956. gada februāri tika nosodīta Staļina laikmeta vēstures viltošana kā viena no viņa personas kulta kaitīgajām izpausmēm. Taču jāievēro, ka kritika vērsās pret Staļina pašslavināšanu, bet tikai ļoti mazā mērā skāra viltojumus krievu šovinisma garā. Tādā veidā tomēr sākās nozīmīgs pagrieziens padomju historiogrāfijas vēsturē. Partija apsolīja, ka notiks archīvu materiālu pamatīga pārbaude un publicēs vēsturiskus dokumentus, lai varētu korriģēt viltojumus. [15] Turpmākajos gados arī parādījās lielāks skaits vēstures avotu izdevumu (avotu izlases), kas bija ieguvums vēstures pētniecībai kā Padomju Savienībā, tā ārzemēs.

Tai pašā laikā pakāpeniski notika plaša veco lielinieku un padomju armijas virsnieku rehabilitācija, kas bija gājuši bojā vai cietuši (kopējais padomju apzīmējums šai ļaužu kategorijai: represēti) Staļina terrorā. Sakarā ar to parādījās daudz memuāru un biogrāfisku apcerējumu, par ko minēts I nodaļā. Bet jāievēro, ka netika rehabilitēti vairāki no visievērojamākajiem partijas darbiniekiem – Trockis, Zinovjevs, Kameņevs, Bucharins, Rikovs, Radeks, Smilga un vēl citi t.s. oportūnistisko grupu pārstāvji partijā. [16] Tas nozīmē joprojām ārkārtīgi lielu kavēkli vēstures izpētes darbā, jo padomju vēsturnieki nedrīkst cik necik objektīvi izvērtēt šo personu darbību; tāpēc viņi arī tagad nespēj novērst smagus izkropļojumus apcerējumos par revolūcijas laikmetu.

PSKP XX kongress pieņēma arī lēmumu par „ļeņiniskās nacionālās polītikas” [17] iedzīvināšanu. Savā antistaļiniskajā runā 1956. gada 25. februārī Chruščovs izteicās:

Biedri (...) Padomju Savienību pamatoti uzskata par paraugu daudznāciju valstij (...) Tāpēc jo briesmīgākas ir tās izdarības, kas notika Staļina iniciatīvā un kas bija rupji noziegumi pret padomju nacionālās polītikas fundamentālajiem ļeņiniskajiem principiem. Ar to es domāju veselu tautu masveida deportācijas no viņu dzimtajiem novadiem kopā ar visiem komūnistiem un komjauniešiem, bez izņēmuma. Šīs deportācijas nenoteica nekādi militāri apsvērumi (...) Ukraiņiem šis liktenis gāja secen tikai tādēļ, ka viņu bija pārāk daudz un ka nebija tādas vietas, uz kurieni vīnus deportēt. Citādi arī viņi būtu aizvesti. [18]

XX kongresa rezolūcijās uzsvērts:

„Sociālisms nekādā ziņā neizdzēš nacionālās atšķirības un īpatības (mans kursīvējums. U.Ģ.), bet gan gluži otrādi – tas nodrošina visu nāciju un tautību saimnieciskās dzīves un kultūras vispusīgu attīstību un uzplaukumu. Partijai šīs īpatības arī turpmāk visā savā praktiskajā darbā ir jāievēro ar vislielāko uzmanību.” [19]

Dažus gadus (līdz 1959. g.) nekrievu tautām bija lielākas iespējas attīstīt savu kultūras dzīvi. Savienotajās republikās radās ievērojama rosība historiogrāfijas laukā. Arī daži krievu vēsturnieki sāka pieskarties „aizmirstām” nekrievu aktivitātēm revolūcijā un pilsoņu kaŗā. Jau dažus mēnešus pēc partijas XX kongresa Vācieša vārds parādījās žurnāla Voprosy istorii slejās, [20] un divus gadus vēlāk tika publicēti viņa ziņojumi Ļeņinam. [21]

Iepazīstoties ar jaunākajiem padomju krievu vēsturnieku darbiem par pilsoņu kaŗu (Istorija graždanskoj vojny v SSSR, III, Moskva 1957 u.c.), jāsecina, ka divdesmitie gadi joprojām ir padomju historiogrāfijas gaišākais periods šajā laukā. Šāds vērtējums nenozīmē, ka dažas publikācijas, kas iznākušas pēc 1956. gada (it īpaši speciāli pētījumi par atsevišķiem jautājumiem), nesaturētu dažu labu vērtīgu norādījumu un atmiņu.

Tā kā mans pētijums lielā mērā skaŗ latviešu vēstures problēmas, tad nepieciešams zināms pārskats par latviešu historiogrāfijas virzieniem, tendencēm un darba rezultātiem, kas attiecas uz apskatāmo laikmetu. Šai sakarā vispirms jāsaka daži vārdi par nekrievu tautām un revolucionāro attīstību Krievijā.

 

Nekrievu tautas un Krievijas revolūcija.

 

Cara režīma polītiskos spaidus un sociālās netaisnības sevišķi asi izjuta nekrievu tautas, kas varmācīgi bija iekļautas krievu koloniālajā impērijā. Šīs dažādās tautas un nacionālās grupas, pie kuŗām piederēja Krievijas iedzīvotāju lielākā daļa, [22] bija apspiestas arī nacionālā ziņā un pakļautas rupjai pārkrievošanas polītikai. Krievi visus nekrievus apzīmēja ar vārdu inorodcy (cittautieši, sveštautieši), kam bija nicīga pieskaņa.

Paradoksālā kārtā, atšķirībā no koloniālajām tautām citos kontinentos, vairākām apspiestajām tautām un nacionālajām grupām Krievijā (piemēram, somiem, igauņiem, latviešiem, poļiem, armēņiem un gruzīniem, baltvāciem un žīdiem) caurmērā bija augstāks izglitibas līmenis nekā pareizticīgajai valdītājai tautai. Tieši nekrievu zemes cara impērijas rietumu daļā bija arī vistālāk tikušas rūpnieciskajā attīstībā, Ļeņins, kas revolucionāros nolūkos daudz interesējās par nacionālo jautājumu Krievijā, rakstīja žurnālā Prosveščenije („Apgaisme”) 1914. gadā:

(...) ‘sveštautieši’, kas visi kopā veido iedzīvotāju lielāko dalu (57%), dzīvo tieši robežapgabalos; (...) kapitālisms bieži vien ir vairāk attīstījies un vispārējais kultūras līmenis ir augstāks ‘sveštautiešu’ robežapgabalos nekā valsts centrā. [23]

Negatīvā nozīmē īpatnēja bija žīdu situācija, kuŗu kustības brīvība un arodu izvēle bija ierobežota; viņus nepieņēma civilajā valsts dienestā un viņiem neļāva avansēt armijā. Laiku pa laikam žīdiem nācās piedzīvot t.s. pogromus – asiņainus žīdu grautiņus. [24] Augstprātīgi Maskava izturējās arī pret savu lielāko koloniju – Ukrainu. Krievi mēdza dēvēt ukraiņus mazliet nicīgi par „mazkrieviem”, un šis apzīmējums diemžēl izplatījies arī ārzemēs (starp citu vairākās zviedru mācību grāmatās), radot priekšstatu, ka ukraiņi ir „zināma veida krievi” jeb krievi Mazkrievijas provincē, [25] Līdzīgi klājās baltkrieviem, kuŗu pārkrievošanai Maskava enerģiski pievērsās pēc poļu sacelšanās 1863. gadā. Pēc šī datuma nacionālie spaidi kļuva sevišķi smagi krievu impērijas katoļticīgajās zemēs – Polijā, Lietuvā un Austrumlatvijā (Latgalē). 1880-tajos gados sistemātisku rusifikāciju sāka izvērst visas valsts apmērā, stipri saasinot nacionālās attiecības Krievijā.

Pēc neilga liberālāka perioda, kas sekoja 1905. gada revolūcijai, pārkrievošanas polītika no jauna pastiprinājās pasaules kaŗa priekšvakarā. Tas rādija nemieru arī visai moderātās un lojālās nekrievu aprindās. Latviešu deputāts J. Zālītis par to izteicās Valsts domē 1914. gada jūnijā: „(...) ar varas līdzekļiem nevar piespiest piesavināties krievu kultūru; tādi līdzekļi tikai modina nacionālo pašapziņu un stiprina cittautiešos viņu kulturālās pašaizsargāšanās spējas. (Aplausi pa kreisi),” [26]

Šādos apstākļos varēja sagaidīt, ka naidam pret cara režīmu un revolucionārām tendencēm vajadzētu it īpaši izplatīties attīstītākajās nekrievu tautās. Tāpēc nav arī jābrīnās, ja nekrievu aktivitāte un nozīme lielajā Krievijas revolūcijā 1917. gadā izpaudās tik ārkārtīgi spēcīgi un acīm redzami. To ir ar sašutumu aprādījuši ne vien krievu emigranti (par ko turpmāk), bet konstatējis arī lielāks skaits neitrālu novērotāju. [27] Polītiskajā darbā sevišķi izcēlās žīdi; pēc tam nāca kaukāzieši (gruzīni, armēni), latvieši, ukraiņi, poli, igauņi, somi u.c. Militārajā plāksnē nozīmības pakāpe bija citādāka.

Revolucionāro cīņu periodā rietumvalstu presē parādījās daudz rakstu par lielinieku kaŗaspēka nekrievisko sastāvu. Tajos sevišķi uzsvērta latviešu strēlnieku nozīme, kas apzīmēti gan par „Sarkanās armijas kodolu”, „lielinieku izlases vienībām”, gan par „lielinieku prētoriāņiem”, „lielinieku algotņiem” u. tml. [28] Bieži vien latviešu strēlnieki kļūdami dēvēti par „latviešu snaiperiem” –lettiska skarpskyttar (zviedru presē), Lettish sharpshooters, the famous Lettish Sharpshooters (anglosakšu presē un literātūrā). [29] Vācieša straujā karjera līdz virspavēlnieka postenim atspoguļojas laikrakstu ziņojumos, [30] un presē arī daudz rakstu par latviešu lieliniekiem augstos amatos Krievijā.

Nekrievu lielo ietekmi Krievijas revolūcijā plaši izmantoja krievu kontrrevolūcionārā aģitācija un propaganda, uzkurinot antisemītiskos un šovinistiskos noskaņojumus tautā. Latviešu lielinieku latgaliešiem izdotais laikraksts Taisnība, kas iznāca Maskavā, žēlojās savā 1918. gada 9. jūlija numurā:

Ir gadeiumi, ka naapzinigos massas tic, ka boda izacelšonai un wysam sabrukumam naw wainigs ilgais pasaules karš, bet kaut kaidi tur ‘latwiši’, ‘žeidi’ woi ‘leliniki’ u.t.t. [31]

Neilgi pēc pilsoņu kaŗa beigām PSKP XII kongress 1923. gadā savās rezolūcijās oficiāli atzina nekrievu tautu ārkārtīgo nozīmi uzvaras izcīnīšanā. Šajā dokumentā norādīts, ka lielinieki vienmēr par pamatu savai polītikai nacionālajā jautājumā likuši nāciju pašnoteikšanās tiesības, tautu tiesības patstāvīgai valstiskai eksistencei; turpinājumā teikts:

Ja carisma pārkrievošanas polītika radīja bezdibeni starp carismu un vecās Krievijas tautībām (...), tad ar savu atbrīvošanas polītiku mūsu partija iekaroja sev šo tautību plašo masu simpātijas un atbalstu viņu cīņā pret carismu un imperiālistisko krievu buržuāziju. Nebūs gan vairs jāšaubās par to, ka šīs simpātijas un šis atbalsts kļuva par vienu no izšķirošajiem momentiem, kas noteica mūsu partijas uzvaru Oktobra dienās. (...) Nebūs gan jāpierāda, ka bez šādas uzticības krievu proletariāts nebūtu varējis uzvarēt Kolčaku un Denikinu, Judeņiču un Vrangeli. [32]

Ja arī šī rezolūcija vēlākos gados maz pieminēta, tad jo sīkstāka ir bijusi mutvārdu tradīcija. Vācu komūnists Dr. J. Šolmers (Scholmer), kuŗu 1949. gadā apcietināja un deportēja uz padomju soda nometnēm, bet atbrivoja 1953. gadā, raksta: „In der Sowjetunion kursiert folgendes Sprichwort: Lenin hat die Revolution gemacht mit jüdisen Köpfen, russischer Dummheit und lettischem Schwert.” [33] Šis teiciens (tas bija labi pazīstams arī Latvijā divdesmitajos gados) tātad bija „pārdzīvojis” visas Staļina tirīšanas. Tas var ļaudis uzjautrināt vai kaitināt, to var uzskatīt par trāpīgu vai maldīgu, bet attieksmē pret latviešiem tas atbilst šādiem faktiem: 1) tās bija latviešu karaspēka vienības, kas 1918. gadā veidoja sarkanās armijas kodolu, [34] 2) no latviešu strēlnieku rindām nāca sarkanās armijas pirmais virspavēlnieks, un 3) daudz latviešu nokļuva augstos militāros un polītiskos posteņos Padomju Savienībā. [35]

To visu ievērojot, varētu likties, ka latviešu historiogrāfijai vajadzētu būt bagātai ar pētījumiem par revolūcijas laikmetu. Dažādu iemeslu dēļ tas tomēr nav noticis, kaut arī darba rezultāti nav nenozīmīgi.

 

2. Latviešu padomju historiografija

Pēc statistiķu aprēķiniem uz Krieviju līdz 1897. gadam bija izceļojuši ap 115.000 latviešu, bet pasaules kaŗa priekšvakarā tur jau bija apmetušies apmēram 200,000. [36] Šo kustību izraisīja feodālie apstākļi Baltijā, it īpaši netaisnais zemes īpašumu sadalījums, kuŗa sekas bija lielais bezzemnieku skaits.

Pirmā pasaules kaŗa laikā no Latvijas uz Krieviju evakuēja daudz rūpniecības uzņēmumu līdz ar strādniekiem, uz turieni aizbrauca arī lielāks skaits krievu ierēdņu; pa daļai piespiesti, pa daļai labprātīgi (un pārsteidzīgi) bēgļu gaitās devās simtiem tūkstošiem latviešu. Latviešu delegācijas memorandā Parīzes miera konferencei 1919. gadā minēts, ka Krievijā, Somijā un neokupētajā Baltijā bijuši 735.000 latviešu bēgļu. [37]

Nav īstas skaidrības, cik latviešu bēgļu atgriezās Latvijā, kas bija kļuvusi neatkarīga demokratiska republika, jo par visai plašo repatriāciju 1918. un 1919. gadā nav nekādu drošu ziņu; 1920. un 1921. gadā atgriezās ap 200,000, un vēlākajos gados vēl daži desmit tūkstoši, kuŗu vidū bija daļa nelatviešu. [38]

Ja pieņem, ka vēlākajā Latvijas republikas territorijā 1914. gadā nebija vis 2,5 milj. iedzīvotāju, kā tas minēts vecās Krievijas acīm redzami kļūdainajās aplēsēs, bet tikai 2,3 miljoni, [39] un salīdzina to ar Latvijas iedzīvotāju skaitu 1922. gada sākumā (1,8 milj.), [40] tad iznāk, ka zaudēts 0,5 milj. cilvēku. Šajā skaitā ietilpst kritušie latviešu karavīri, sarkanā un baltā terrora upuri dažādo varu maiņās, daudzie trūkumā, slimībās un epidēmijās mirušie bēgļi, krievu ierēdņi un strādnieki, kas pasaules kaŗa laikā atstāja Latviju (izceļoja arī neliels skaits baltvācu un žīdu) un – tie latvieši Krievijā, kas uz Latviju neatgriezās.

Krievijā palika lielākā daļa pirms kaŗa izceļojušo latviešu zemkopju, daļa evakuēto latviešu strādnieku un bēgļu, daļa latviešu kaŗavīru, kas bija cīnījušies sarkanajā armijā (no viņiem 1922. gadā pēc M. Skujenieka datiem bija atgriezušies 10,930 vīru) [41] un – viss vairums latviešu lielinieku. Cik latviešu tad pēc pasaules kaŗa un revolūcijas palika Krievijā? – Nav iespējams noteikti atbildēt uz šo jautājumu. Ziņas par latviešu skaitu Padomju Savienībā divdesmitajos un trīsdesmitajos gados svārstās starp skaitļiem 150.000 un 250.000, bet, runājot par divdesmitajiem gadiem, ticamāks šķiet pēdējais skaitlis. [42] Katrā ziņā tā bija lielākā trimdinieku saime, kādu pazīst latviešu tautas vēsture. Tā bija nozīmīga un aktīva nacionāla grupa Padomju Savienībā; tās liktenis izvērtās gluži neticamā traģēdijā.

Līdz 1937. gadam latviešiem Padomju Savienībā bija iespējams pašiem veidot savu kultūras dzīvi; tās centrs bija kultūras un izglītības biedrība „Prometejs”, kas noorganizējās 1923. gadā Maskavā vairāku redzamu LKP biedru, sabiedrisko darbinieku un bijušo latviešu strēlnieku ierosmē. [43] Biedrība attīstīja sekmīgu, pilnīgi autonomu tirdzniecisku un rūpniecisku darbību uz kooperatīviem pamatiem, iegūdama ar laiku ievērojamus līdzekļus kultūras un izglītības vajadzībām. Izcila nozīme bija „Prometeja” izdevniecībai, kas pakāpeniski ap sevi koncentrēja gandrīz visus latviešu (un latgaliešu) periodiskos un neperiodiskos izdevumus un materiāli atbalstīja arī LKP grāmatu apgādu „Spartaku” (divdesmitajos gados Padomju Savienībā bez tam vēl darbojās apgāds „Strēlnieks”, „Latvju izdevniecība” un „Centrizdata” latviešu nodaļa; latviešu grāmatas izdeva arī Ļeņingradā, Minskā, Charkovā, Novosibirskā u.c.).

Padomju Savienībā bija vairāk nekā 200 latviešu (un latgaliešu) skolu, kuŗām skolotājus sagatavoja Latviešu Centrālais paidagoģiskais technikums un dažu krievu paidagoģisko institūtu latviešu nodaļas. Darbojās daudz latviešu klubu, tautas namu, koŗu, bibliotēku un lasītavu, izveidojās dažādu mākslas nozaru pašdarbības grupas un nodibinājās vairāki latviešu teātri (Maskavā, Ļeņingradā, Smoļenskā), no kuŗiem ievērojamākais bija Maskavas Valsts latviešu teātris „Skatuve”. [44]

Iznāca vairāki latviešu laikraksti (Krievijas Cīņa, Komūnāru Cīņa, Sibirijas Cīņa u.c.) un no 1929. gada arī mākslas un literātūras žurnāls Celtne; latviešu apgādi bez „politgrāmatām” izdeva arī diezgan daudz latviešu padomju literātu darbus, kuŗu mākslinieciskais līmenis visumā zems, bet kuŗiem ir nenoliedzama kultūrvēsturiskas izziņas vērtība. [45] Jāpiezīmē, ka padomju apgādi izdeva arī vairāku latviešu klasiķu darbus un rakstu izlases.

No visām PSRS tautām un nacionālajām grupām latviešu vidū bija procentuāli vislielākais partijas biedru un komjauniešu skaits. [46] Latviešu sabiedriskajā un kultūras darbā aktīvi piedalījās daudz ievērojamu latviešu tautības partijas un padomju valsts darbinieku (arī vairāki augsti sarkanās armijas virsnieki) –P. Stučka, J. Rudzutaks, J. Daniševskis, R. Eidemanis, V. Knoriņš, J. Bērziņš (Ziemelis), R. Apinis, M. Lācis (Sudrabs), D. Beika, S. Berģis, R. Pelše, P. Dauge, E. Eferts (Klusais) u.c.

 

 

 

Tas, protams, ievirzīja kultūras darbu partejiskās sliedēs, jau no sākuma pakļāva to stingrai partijas kontrolei, bet tai pašā reizē atviegloja dažādu praktisku un saimniecisku jautājumu nokārtošanu, kam bija liela nozīme grūtajos apstākļos pēc pilsoņu kaŗa. Šai sakarā interesanti atzīmēt latviešu lielinieku lielo pašapziņu pēc padomju varas nodibināšanas. Apzinādamies savus revolucionāros nopelnus, latviešu lielinieki domāja, ka viņiem būs lemts Krievijā izveidot tādus latviešu komūnistiskos centrus, kas „varētu noderēt kā sāls un raugs nevien vietējam latviešu pulciņam, bet visai plašākai apkārtnei” (mans kursīvējums, U.Ģ.). [47]

Padomju Savienībā divdesmitajos gados arī likti pamati latviešu padomju historiogrāfijai. Tie viri, kas stājās pie šī darba – vākt vēstures materiālus, dokumentēt un aprakstīt latviešu revolucionāro kustību un latviešu strēlnieku cīņas pilsoņu kaŗā – nebija profesionāli vēsturnieki, bet entuziastiski publicisti, literāti, partijas intellektuāļi un aizvadīto kauju dalībnieki. Viņu metodes bija amatieriskas, viņu darbu formālā apdare trūcīga. Bet viņiem bija liela un tieša pieredze nesenajos vēsturiskajos notikumos, un viņi strādāja tādā posmā, kuŗa sākumā padomju valstī vēl bija relatīvi liela domu un vārdu brīvība, tik liela, ka tā tagad var likties gluži neticama un neiedomājama. Tāpēc šiem pionieriem izdevās sasniegt rezultātus, kas vēl šodien veido latviešu padomju historiogrāfijas zelta fondu un dara to interesantu arī ārzemju vēsturniekiem.

Šīs agrīnās historiogrāfijas sasniegumus latviešu padomju vēsturnieki centās apgūt un savu iespēju robežās arī izmantot, kad PSKP XX kongress ievadīja jaunu periodu vēstures izpētē. Sešdesmitajos gados Rīgā ir publicēti vairāki vērā liekami apcerējumi par latviešu strēlnieku un latviešu revolucionārās kustības padomju historiogrāfiju, kur izveidota arī objektīvi pamatota periodizācija. Šai sakarā jāmin divi vēstures zinātņu kandidāti – Anatolijs Bīrons un Auseklis Spreslis – kuŗu darbi izmantoti turpmākajā apskatā. [48]

Historiogrāfiju par latviešu strēlniekiem padomju vēsturnieki iedala četros periodos:

1) 1918.-1920.g. (1921. g.);

2) divdesmitie gadi un trīsdesmito gadu pirmā puse;

3) no trīsdesmito gadu vidus līdz piecdesmito gadu vidum;

4) periods pēc PSKP XX kongresa 1956. g.

Pirmajā periodā (pilsoņu kaŗa gadi) nav runas par vēstures pētniecību, bet šajā laikā padomju periodikā parādās daudz ziņu par latviešu strēlnieku cīņām un pirmie notikumu dalībnieku (atbildīgo darbinieku) pārskati par svarīgiem notikumiem, atsevišķu strēlnieku vienību darbību, par sarkanās armijas un čekas (Ārkārtējā komisija cīņai pret kontrrevolūciju, sabotāžu un spekulāciju) izveidošanu. [49] Daži no tiem publicēti atsevišķās brošūrās. [50]

Šajā posmā iznākušas arī vairākas publikācijas par latviešu revolucionāro kustību. [51]

Otrā periodā (divdesmitajos gados un trīsdesmito gadu pirmajā pusē) sākās organizēts darbs. Pēc pilsoņu kaŗa latviešu lielinieki Padomju Savienībā ierosināja izveidot koordinētāju centru, lai vāktu un publicētu materiālus par latviešu strēlnieku vēsturi. Sākumā šāda centra uzdevumus izpildīja „Iniciātoru komiteja Latvijas Strēlnieku pulku vēstures lietā”, kuŗu nodibināja 1923. gadā. Tās locekļi bija pilsoņu kaŗa veterāni un polītdarbinieki: K. Stučka, R. Apinis, T. Draudiņš, R. Bauze, 0. Dzenis, Z. Zonenbergs un A. Vasiļjevs.

1926. gada maijā izveidoja „Latviešu (Latvju) strēlnieku vēstures komisiju”, kas darbojās pie Vissavienības K(b)P CK latviešu sekcijas Maskavā. Šajā komisijā strādāja: J. Daniševskis, J. Lencmanis, P. Blūmfelds (Sviris), P. Celmiņš, A. Feldmanis, K. Janelis, K. Stučka, V. Strauss, P. Vīksne u.c. [52] Divdesmito gadu beigās materiālu vākšanas darbā iesaistīja arī bijušo latviešu strēlnieku organizāciju, ko nodibināja Osoaviachima (PSRS aizsardzības, aviācijas un ķīmiskās rūpniecības veicināšanas biedrības) paspārnē; to vadīja bijušo latviešu strēlnieku sekciju centrālais birojs, kuŗa priekšsēdis (1936. g.) bija K. Stučka, viņa vietnieks – R. Apinis, locekļi – K. Dozītis, P. Vīksne, K. Jokums, B. Zvaigzne un – V. Štrauss. Organizācijai bija pāri par tūkstoš biedru; lielākās sekcijas bija Maskavā (415 b.), Leņingradā (173 b.), Smoļenskā (102 b.), VeĻikije Lukos (58 b.), Charkovā (55 b.) u.c.

Jāpiezīmē, ka divdesmitajos gados Padomju Savienībā latviešu lielinieki izveidoja arī LKP vēstures komisiju, kas savāca un izdeva vairākus rakstu un materiālu krājumus par latviešu revolucionāro kustību. [53] Par šiem jautājumiem bez tam daudz rakstu periodikā publicēja vairāki LKP darbinieki.

Iekams vēl bija noorganizēta latviešu strēlnieku vēstures komisija, iznāca J. Vācieša darbs Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme (I-II, 1922/24), kas sīkāk iztirzāts iepriekšējā nodaļā. Kāds neliels, ļoti vispārīgs Vācieša pārskats par latviešu strēlnieku gaitām iespiests Krievijas Cīņā 1927. gadā (nr 129-130). [54]

Neatkarīgi no kollektīvajiem pasākumiem, apcerējumus par strēlniekiem latviešu un krievu valodā galvenokārt periodiskos izdevumos publicēja arī R. Bauze, T. Draudiņš, P. Vīksne u.c. [55] Plašākais pētījums par kādu speciālu jautājumu, kas iznāca atsevišķā grāmatā ir V. Štrausa darbs Padomju Latvija un starptautiskā kontrrevolūcija (Maskavā 1931); autors uzsveŗ, ka Padomju Latvija 1919. gadā satriekta cīņā pret pārākiem starptautiskās kontrrevolūcijas spēkiem, kamēr latviešu nacionālajām kaŗaspēka vienībām šajās cīņās bijusi pavisam niecīga nozīme. Pie šīs koncepcijas vēlāk ir turējušies (ar zināmām iebildēm) pārējie latviešu padomju vēsturnieki. 

Ievērojamāko darbu šai periodā tomēr veica minētā latviešu strēlnieku vēstures komisija (1926.-1937.), kas iecerēja izdot trīs lielus sējumus par strēlnieku militāro un revolucionāro darbību – no šo vienību dibināšanas līdz pilsoņu kaŗa beigām (1915.-1920. g.). [56] I sējumā bija paredzēts apskatīt pasaules kaŗa posmu, februāŗa un oktobŗa revolūciju, kā arī strēlnieku cīņas Krievijas pilsoņu kaŗā 1918. gadā līdz viņu aiziešanai uz Latviju; II sējumā – cīņas par Padomju Latviju (1918. gada novembris – 1919. gada augusts); III sējumā – cīņas Krievijas pilsoņu kaŗā 1919. un 1920. gadā, nobeidzot to ar latviešu strēlnieku divīzijas (Latdivlzijas) izformēšanu.

Katrā sējumā nolēma publicēt 1) apcerējumus, 2) atmiņas un 3) dokumentus. Tas arī bija labākais atrisinājums, jo ķerties pie plašas monogrāfijas par latviešu strēlniekiem toreiz.ējos apstākļos nebija iespējams – avoti nebija apzināti un savākti, dažādās atsevišķās strēlnieku vēstures problēmas nebija izpētītas un trūka piedzīvojušu vēstures speciālistu.

Publicējamo materiālu apmēru dēļ darba gaitā sējumus nācās sadalīt: I sējumu –divās daļās, II sējumu – trīs daļās (III sējumu vispār nepaguva aizsākt), 1928. gadā Prometeja apgādā Maskavā iznāca Latvju strēlnieku vēstures I sējuma 1. (VII + 245 lp.) un 2. (XXIII + 823 lp.) daļa; abi sējumi illustrēti, tiem pievienoti personu rādītāji un schēmas par strēlnieku militārajām operācijām (metiens: 2,500 eks.).

Kaut gan jau ap 1932. gadu revolūcijas un pilsoņu kaŗa izpētē kļuva manāma diezgan stipra Staļina personas kulta ietekme, [57] Prometeja apgāds 1934. gadā vēl paguva izdot (3,000 eks.) L.S.V. II sējuma 2.daļu, kuŗā publicētas atmiņas un apraksti par strēlniekiem Padomju Latvijā (illustr., 414 lp., 5 schēmas un personu rādītājs). Kā šī sējuma redaktori minēti: P. Vīksne, V. Štrauss un K. Stučka; Literārais redaktors – rakstnieks Linards Laicens. Pēc tam L.S.V. izdošana bija jāpārtrauc.

Neviens padomju vēsturnieks līdz šim nav noskaidrojis, kādi spaidi vai draudi (un kādā veidā) toreiz vērsās pret latviešu strēlnieku vēstures komisiju, kas lika tai apturēt ar plašu vērienu sāktā darba turpināšanu. Zīmīgi, ka tas notika 1934. gadā, kad visā padomju historiogrāfijā un vēstures mācīšanā skolās notika lielais apsviediens krievu patriotisma un šovinisma garā, pasludinot tai pašā laikā marksistiskā vēsturnieka M. Pokrovska skolniekus par „tautas ienaidniekiem”.

Taču latviešu strēlnieku vēstures komisija vēl nezaudēja cerību darbu kādreiz novest galā. Tai izdevās noorganizēt jaunas publikācijas izdošanu ar nosaukumu Latvju revolucionārais strēlnieks, kuŗa redaktori bija R. Apinis, V.Štrauss, K. Stučka un P. Vīksne. Arī L.R.S. bija iecerēts trīs sējumos un ar līdzīgu vielas izkārtojumu kā L.S.V. (apcerējumi, atmiņas un dokumenti), bet netika vairs ievērota chronoloģiskā secība. Rodas iespaids, ka izdevēji rīkojušies steigā un satraukumā.

1934. gadā Prometeja apgādā Maskavā iznāca Latvju revolucionārā strēlnieka I sējums (377 lp., 3 schēmas) un 1935. gadā – II sējums (599 lp., 9 schēmas un personu rādītājs abiem sējumiem); izdevums bija illustrēts, metiens – 3,000 eks – Šajos sējumos ir materiāli gan par cīņām Krievijas pilsoņu kaŗā 1918.-20.g., gan par Padomju Latvijas laiku (1919. g.), kā arī recenzijas un kritiski raksti par agrāk izdotajiem vēstures apcerējumiem un rakstu krājumiem. Stipri paasināts tonis pret neatkarīgo Latviju un izteikti cildinājumi Staļinam (gan samērā mēreni un vairāk „izskata pēc”). Kaut juceklīgāk sakārtoti, šie sējumi vērtējami kā noderīgs papildinājums L.S.V. materiāliem.

Toreizējo situāciju un redaktoru vēl galīgi nesadragātās cerības raksturo P. Vīksnes ievadraksts L.R.S. I sējumā:

(...) Darbs ir iesākts (...) Tomēr ir nepietiekoši strādāts. Mums nav ne tikai visu revolucionāro kauju kopīga apraksta, mums nav ne tikai noslēgtas latvju strēlnieku vēstures, mums nav bijis daudzu atsevišķi nepietiekoši noskaidrotu strīdīgu problēmu pamatīgas lielinieciskas pārrunas un iztirzājuma. Tas tagad pēc b. Staļina vēstules žurnāla Proletarskaja Revoljucia redakcijai ir vairāk kā nepieciešami. Daudzu līdzšinējo jautājumu nostādne rūpīgi pārskatāma un pārbaudāma. Latvju strēlnieku vēstures komisija turpina strēlnieku vēstures trīssējumu izdevuma sagatavošanu. Reizē ar to ir jūtama nepieciešamība daudzas problēmas iepriekš pārrunāt, izdiskutēt, pirms ieslēgt tās strēlnieku vēsturē. Tāpēc arī radās nepieciešamība izdot šo krājumu līdzās sagatavojamai vēsturei. Pirmai grāmatai jāierosina bijušie strēlnieki, komandieri, polīldarbinieki uz rosīgu līdzstrādību strēlnieku izdevumos, kā pie ‘Strēlnieku Vēstures’ /t.i. L.S.V. U.Ģ./, tā pie ‘Latvju revolucionārā strēlnieka’ (...) [58]

Šī sējuma pēdējās lappusēs no jauna publicēts kāds 1931. gadā sarakstīts „Uzaicinājums sekcijām un bij. strēlniekiem latvju strēlnieku cīņu vēstures izdošanā”, kuŗā teikts:

Latvju strēlnieku cīņas karogi pārklāti ar nemirstošu slavu un varonību visās pilsoņu kaŗa frontēs (...) maz ko esam darījuši strēlnieku cīņu popularizēšanā (...) Jo sevišķi maz par latvju strēlnieku cīņām zin mūsu jaunatne (...) Sakarā ar to jo sevišķu ievērību pelna ‘Pilsoņu kaŗa vēstures’ izdošana M. Gorkija vadībā. Mums jādara viss, lai šinī pilsoņu kaŗa aprakstu kopojumā jo plaši tiktu apgaismotas latvju strēlnieku cīņas par proletārisko diktatūru (...) [59]

Bet visas šīs cerības izrādījās veltīgas. Ne tikai neizdevās turpināt pārtraukto L.S.V. izdošanu, bet nebija arī vairs iespējams publicēt L.R.S. trešo sējumu. Tā Pilsoņu kaŗa vēsture („Istorija graždanskoj vojny v SSSR”), kuŗai izkārtnes pēc bija pielikts M. Gorkija vārds, izvērtās par tipisku Staļina laika falsifikācijas produktu. [60]

Agrīnā latviešu padomju historiogrāfija tika nožņaugta, un tās darbinieki gāja bojā Staļina lielā terrora laikā 1936.-1938.g. (viņus vai nu nošāva, vai nomērdēja vergu nometnēs). Likvidēto vidū bija visi L.R.S. redaktori un gandrīz visi iniciatoru komitejas un latviešu strēlnieku vēstures komisijas locekļi (dzīvs palika bij. mazinieks intemacionālists T. Draudiņš).

Šis terrora vilnis iznīcināja visu skaita un ietekmes ziņā ievērojamo latviešu lielinieku grupu, kas ieņēma augstus valsts un partijas amatus un kuŗiem bija izcili nopelni revolūcijā un pilsoņu karā. [61] Līdzīgu likteni piedzīvoja visi augstākie latviešu tautības virsnieki padomju armijā un bijušie militārie vadoņi pilsoņu kaŗā. [62]

Pilnīgi sagrauta tika LKP Padomju Savienībā; tās biedrus pasludināja par „nacionālistiem” un „tautas nodevējiem”. 1936. gada jūlijā likvidēja LKP CK ārzemju biroju (dibināts 1920. g.), kas vadīja nelegālo darbu Latvijā. 1936. gada otrā pusē vispār likvidēja LKP vadītājus orgānus (CK u.c.) un izdarīja masveidīgas „tīrīšanas” partijas rindās, kas turpinājās 1937. un 1938. gadā. [63] Līdz ar to LKP beidza pastāvēt kā latviešu komūnistu partija.

Bojā gāja arī tūkstošiem latviešu, kas strādāja vairāk vai mazāk atbildīgu darbu Padomju Savienībā. „Vajāšanām vēršoties plašumā, bija vispār bīstami būt latvietim Staļina valstī. Kollektīvizētās latviešu lauksaimniecības kolonijas šai laikā pilnīgi zaudēja savu nacionālo raksturu. Kāds bijušais latviešu „Pudaču” kolonijas (160 saimniecības) loceklis Vitebskas apkārtnē savās atmiņās raksta: „(...) mūsu kolonijā bija palikuši kā par brīnumu tikai trīs pieauguši vīrieši.” [64]

Daudz latviešu panikā atstāja savas dzīves vietas un mēģināja glābties apgabalos, kur viņus nepazina; daži krieviskoja savus uzvārdus, viens otrs atklāti izrādīja savu nicināšanu pret vajātājiem, un, protams, pazuda bez pēdām. [65] Jau agrāk minētais Dr. J. Šolmers soda nometnēs ir ticies ar daudziem revolūcijas veterāniem latviešiem. Viņš piezīmē:

Die Tapferkeit der sagenhaften roten Divisionen Trotzkis ist den Letten, die heute in den Lagern Workutas sitzen, ein wenig peinlich. [66]

Latviešu kultūras dzīvi Padomju Savienībā šai laikā (terrors kulminēja 1937. gadā) sagrāva brutāli un sistemātiski. Jau 1936. gadā sāka ierobežot „Prometeja” saimniecisko darbību, likvidēja latviešu koncertbrigādi, teātra trupu Ļeņingradā u.c. Ar tautas komisāru padomes 1937. gada 16. jūlija lēmumu slēdza kultūras un izglītības biedrību „Prometejs”; šajā gadā bez izņēmuma iznicināja visas latviešu nacionālās kultūras un izglītības iestādes – skolas, bibliotēkas, klubus, mākslinieku un rakstnieku organizācijas, Valsts teātri „Skatuvi” Maskavā, grāmatu apgādus, žurnālu Celtni un visus laikrakstus. [67] Šo sabiedrisko pasākumu mantu, grāmatas un archīvus konfiscēja, pie kam daudz kas tika iznicināts vai pazuda. Gandrīz bez atlikuma tika nogalināti vai izsūtījumā mira latviešu kultūras un mākslas darbinieki; līdz ar to gāja bojā daudz vērtīgu privātu archīvu ar neaizstājamiem vēstures materiāliem (vēstules, attēli, piezīmes, protokoli, uzsaukumi u.c.).

1938. gadā postīšanas darbs bija pabeigts, un Padomju Savienībā vairs neko nepublicēja latviešu valodā, bet agrāk paveikto vispār nedrīkstēja pieminēt. Oficiāli tas nekad nebija eksistējis. [68]

Likvidēta bija arī bijušo latviešu strēlnieku organizācija ar visām sekcijām. No muzejiem un padomju armijas klubiem izmēza visu, kas liecināja par viņu kaujas darbiem pilsoņu kaŗā: viņu vārdu turpmāk centās izdzēst no vēstures lappusēm.[69]

Lai aptvertu visu šo baigo vēstures ironiju, der atcerēties, ka par „fašistu suņiem”, „rieblgiem trockistu aģentiem” un „padomju tautas ienaidniekiem” apvainotie, nomocītie un nogalinātie latviešu lielinieki kādreiz bija sevi uzskatījuši par komūnisma „sāli un raugu” Padomju Savienībā jeb „revolproletvalstī”.

To pašu vairāk vai mazāk piedzīvoja žīdi [70] un citas nacionālās minoritātes, Somu komūnists Arvo Tuominens savā grāmatā Kremls klockor („Kremļa zvani”) ir uzskatāmi attēlojis, kā Austrumkarelijā trīsdesmitajos gados (it īpaši 1937. g.) „represē” kareļus un somus, kā izskauž viņu valodu un kultūru. [71] Krievu nacionālā fanātisma trakošanas rezultātā tika pilnīgi vai daļēji iznicinātas vairākas nekrievu tautas un nacionālās grupas. Bet dīvainā kārtā šīs mežonības palika maz ievērotas Rietumos. Tuominens raksta: „Kāds laikraksts Somijā vai Skandināvijā gan iespieda dažus rakstus par šo lietu, bet tā sauktās lielās kultūras tautas izlikās, ka nekas nebūtu noticis.” [72]

Līdz šim nav radies neviens Tuominena grāmatai līdzvērtīgs darbs par latviešu baigo likteni Padomju Savienībā trīsdesmitajos gados. Tādu varētu uzrakstīt tikai aktīvs, labi informēts un intelliģents notikumu līdzgaitnieks, kas būtu nokļuvis ārpus PSRS robežām. Bet tāda cilvēka nav. Tāpēc par šo jautājumu ir tikai atsevišķas, oficiāli noformētas atzīmes dažos latviešu padomju vēstures un Literātūras apcerējumos, biogrāfiskos izdevumos un LME, ko daļēji papildina daži epizodi atmiņu tēlojumos (E. Salenieka, E. Miškes u.c.). Pašu būtiskāko šajā traģēdija, šķiet, uztvēris un izteicis krievu padomju dzejnieks Roberts Roždestvenskis (Roždestvenskij): 1961. gada 25. oktobrī kādā literārā sanāksmē Maskavā viņš nolasīja savu dzejoli „Atbalss”, kas sacerēts viņa vārdabrāļa, Rietumsibirijas partijas sekretāra un tautas komisāra Roberta Eiches („varenā latvieša”) [73] piemiņai, un kuŗā ir šādas rindas:

Laiks ir klāt!
Mainiet
savu vārdu!
Kļūstiet
          Romans
vai arī
          Rodions –
(...)
Man pačukst:

          „Vārdiņš
                 ‘Roberts’
                      smaržo pēc...
                             ārzemēm...” [74]

Tāpat kā vēstures viltošana Staļina kulta laikmetā kalpoja diviem mērķiem – 1) Staļina glorificēšanai un 2) krievu šovinisma vēlmēm, tāpat arī 1936.-38. g. asiņainais terrors vērsās galvenokārt pret divām cilvēku kategorijām: 1) pret potenciāliem vai iedomātiem Staļina pretiniekiem un 2) pret nekrievu tautām, viņu kultūru un valodu. Šo kombinēto izrēķināšanos veicināja un atviegloja tas apstāklis, ka ārkārtīgi liels skaits bijušo revolūcijas ciņu veterānu un vēlāko atbildīgo partijas un valsts darbinieku nāca no nekrievu tautu vidus.

Šī iznīcināšanas akcija stipri atgādina zināmās Hitlera režīma masveida slepkavības, taču atšķirība ir tā, ka krievu komūnisti savējās nemēģināja motivēt ar kaut kādām nejēdzīgām rāšu teorijām (viņi mierīgi turpināja sludināt visu rāšu un tautu vienlīdzību PSRS); viņu rīcības pamatā bija sens, primitīvs naids pret „inorodciem” un skaudība, ka tie sakarā ar revolucionārajām cīņām tik lielā apmēra bija izvirzījušies vadītājos amatos „Krievzemē”. Tādā kārtā apmēram divdesmit gadus pēc oktobŗa revolūcijas krievu šovinisma reakcija bija guvusi virsroku revolucionārā proletariāta valstī, Ļeņina drūmie paredzējumi bija piepildījušies. Tāpēc bija tikai dabiski un likumsakarīgi, ka, attīrījusies no internacionāli noskaņotajiem nekrievu elementiem, nacionāli krieviski noformētā sociālistiskā padomju valdība gadu vēlāk parakstīja sadarbības līgumu ar vācu nacionālsociālistiem.

Agrīnā latviešu padomju historiogrāfija nekad nepaguva izstrādāt latviešu strēlnieku vēsturi; tai neizdevās arī nobeigt iecerēto vēstures materiālu krājumu (L.S.V. un L.R.S.) publicēšanu – Tā bija tendencioza, tās darba metodes nebija izkoptas. Bet tas, ko šie viri paveica, ir neaizstājams atbalsts turpmākiem pētījumiem. Tā drosme, relatīvā objektivitāte un atklātība, ko atspoguļo šī perioda latviešu padomju vēstures rakstniecība, vēl šodien rada cieņu un apbrīnu. Šīs publikācijas diemžēl ir kļuvušas par bibliogrāfiskiem retumiem.

 

 

Trešais periods (no trīsdesmito gadu vidus līdz piecdesmito gadu vidum) atbilst t.s. Staļina personas jeb personības kulta laikmetam. Vēstures pētniecība Padomju Savienībā ir paralizēta; it īpaši revolūcijas un pilsoņu kaŗa vēsture tiek falsificēta gluži neiedomājamos apmēros. Archīvi ir bloķēti, avotu pētīšana nav iespējama. Šie viltojumi tomēr zināmā mērā ir ietekmējuši vēstures rakstniecību Rietumos, jo viens otrs ārzemju vēsturnieks un publicists šos fantastiskos padomju sacerējumus ir nekritiski izlietojis savos darbos (piem., E.H. Carr, A. Kan, M. Seyers u.c.)

Šajā posmā, izmantojot vienošanos ar Hitleru (Molotova un Ribentropa pakts 23.8.39.) un Otra pasaules kaŗa radīto situāciju, Maskava militāri okupēja un anektēja Baltijas valstis. Neviens no ievērojamākajiem latviešu lieliniekiem un strēlnieku vadoņiem vairs nebija dzīvo vidū. Viņi bija „nepersonas” un „tautas ienaidnieki”, kuŗu vārdus vispār nedrīkstēja pieminēt. Tie, kuŗiem bija izdevies saglabāt dzīvību, bija izcietuši smagus psīchiskus un bieži vien arī fiziskus pārbaudījumus. Pa lielākai daļai viņi bija sadragāti vai aizlauzti cilvēki, bez savas gribas un iniciatīvas. Tai LKP, kuŗu izveidoja Padomju Latvijā, vienīgā līdzība ar Staļina iznīcināto latviešu komūnistu partiju ir – nosaukums, jo latvieši tur līdz pat pēdējam laikam ir mazākumā.

Šādos apstākļos, protams, latviešu revolucionārās kustības un latviešu strēlnieku vēstures pētīšana nebija iespējama. Vēstures apcerējumi šai posmā nebalstās uz avotiem, bet ir piebārstīti ar Staļina rakstu citātiem; tie sākas un beidzas ar cildinājumiem „lielajai progresīvajai krievu tautai” un „ģeniālajam vadonim”, [75] Vienīgā publikācija par latviešu strēlniekiem ir R. Ķīša (bij. polītdarbinieks 9. l.s.p.) nelielais sacerējums Oktobra revolūcija un latviešu strēlnieki (Rīgā 1948, 93 lp.), kas 1951. gadā, daļēji papildināta, iznāca krievu valodā ar nosaukumu Latyšskie strelki v period graždanskoj vojny („Latviešu strēlnieki pilsoņu kaŗa periodā”, 125 lp.). Tas ir tipisks staļinisma apstākļu produkts, kuŗa kopsavilkumā autors juties spiests deklarēt: „Strēlnieki uzticējās Staļinam, kuŗa vadībā viņi cīnījās pilsoņu kaŗa frontēs,” [76] R. Ķīsim nevar būt noslēpums, ka latviešu strēlnieku vairums tai laikā vispār neko nezināja par Staļinu, kuŗš viņus nekad nebija vadījis. Var atzīmēt, ka savā darbā viņš citē arī divas rindas no pulkveža Vācieša grāmatas, protams, savu bīstamo avotu neminot. [77]

 

Ceturtais periods (pēc PSKP XX kongresa 1956. g.).

Atstaļinizēšanas gaitā Padomju Savienībā pakāpeniski rehabilitēja lielāko daļu no tiem vecajiem lieliniekiem un pilsoņu kaŗa dalībniekiem, kas bija nogalināti vai ieslodzīti vergu nometnēs (vairums tur arī gāja bojā) kā „fašistu suņi”, „riebīgi jūdasi” un „tautas nodevēji” (bet amnestija neattiecās uz t.s. oportūnistisko grupu vadītajiem partijā – Trocki, Zinovjevu, Kameņevu, Bucharinu u.c.). Kā jau minēts, neviens izcilāks latviešu lielinieks un strēlnieku vadonis šo rehabilitāciju nesagaidīja vēl dzīvs būdams.

Latviešu komūnisti un Padomju Latvijas vēsturnieki pēkšņi atradās it kā milzīga kapu lauka priekšā, kuŗā viņiem agrāk nebija ļauts ieiet, bet kur tagad varēja likt piemiņas zīmes un celt pieminekļus uz dārgo aizgājēju vandalizētajām atdusas vietām. Viņi, kuŗus Staļins bija iedzinis galīgā postā un nabadzībā, vienā rāvienā bija kļuvuši tik bagāti mantinieki, kādus nekur citur visā Padomju Savienībā nevarēja atrast. Kaut gan laba daļa no latviešu revolucionārā mantojuma bija izšķērdēta, izvazāta un izpostīta, taču arī ar to, kas bija palicis pāri, pietika, lai mantinieki varētu attīstīt gluži citu, vērienīgu dzīves un darbības stilu.

Pirmos gadus pēc partijas XX kongresa (1956.-1959.) Maskava samazināja spaidus pret savienotajām republikām, liberalizējot savu nacionālo un saimniecisko polītiku (šai posmā partijas vadībā vēl risinājās cīņa par varu). Tas pavēra jaunas, lielākas iespējas nekrievu tautu kultūras dzīvē. Latviešu padomju presē parādījās daudz rakstu par nacionālās kultūras jautājumiem un aicinājumi kopt tautas revolucionārās tradīcijas. Marksisma un ļeņinisma profesors V. Miške norādīja Cīņā 1958. gada 14. janvārī: „Pēteris Stučka – LKP pamatlicējs – kādreiz rakstīja: „...Diezin vai var atrast otru tādu zemes stūrīti, kur būtu tik daudz revolucionāru asiņu liets, kā tas bija Latvijā’ (...)” Mēnesi vēlāk viņš nāca klajā ar rakstu, kas vietām atgādina patriotisku uzsaukumu:

Ieskatieties dziļāk šais atbrīvošanas cīņās /t.i. revolucionārajās cīņās. U.Ģ./, un jūs redzēsit, ka tās caurstaro kvēla un patiesa patriotisma idejas – mīla pret savu dzimteni, pret savu daudzcietušo tautu (...) ‘Latvija, mosties, garā nakts jau beidzas!’ – mēs, Rīgas strādnieku jaunieši, ar pilnu krūti dziedājām carisma apstākļos. Mēs dziļi izjusti dziedājām tālajā Sibīrijas trimdā revolucionārās dziesmas par dzimteni (...) Mēs mīlam savu tautu, viņas valodu, mīlam savu dzimteni, drošā balsī sacīja latviešu komunisti (...) [78]

Periodikā sāka lielā skaitā parādīties piemiņas raksti par terrora upuriem, žurnālisti intervēja dzīvi palikušos, Rīgā atklāja pieminekļus izcilākajiem likvidētajiem latviešu lieliniekiem, tika noorganizēts koris no revolūcijas veterāniem, sāka gatavot filmas par strēlnieku cīņām, rakstniekus un māksliniekus aicināja radīt darbus par latviešu revolucionāru un strēlnieku lielajiem nopelniem Krievijas revolūcijā un – Cīņa ziņoja par darbaļaužu priekšlikumiem, lai Rīgā uzceltu pieminekli latviešu strēlniekiem. [79]

Izveidojās jauna latviešu padomju historiogrāfija, kas pūlējās atsākt trīsdesmito gadu vidū pārtraukto darbu latviešu revolucionārās kustības un latviešu strēlnieku vēstures pētīšanā, centās apzināt un pārņemt otra perioda mantojumu. Bet kaut arī Staļina personības kulta nosodīšana bija pavērusi jaunas un plašākas iespējas arī vēsturniekiem, tomēr situācija bija joprojām daudz grūtāka un sarežģītāka nekā divdesmitajos gados. „Padomju (t.i. krievu) patriotisma” prasības palika spēkā. Avotu publikāciju un vēstures apcerējumu saturā nedrīkstēja būt nekas tāds, kas varētu kaitēt dogmai par lielās krievu tautas vadītāju lomu vēsturiskajā attīstībā. No otras puses PSKP XX kongresa rezolūcijas un lēmumi deva diezgan manāmu atbalstu ilgi ignorētajām nekrievu tautu nacionālajām prasībām; to tās arī protams, mēģināja izmantot. 1958. gadā vairāki latviešu padomju vēsturnieki ar Dr. hist. Jāni Zuti priekšgalā nāca klajā ar šādu kollektīvu deklarāciju:

Jebkura atkāpšanās no vēsturiskās patiesības neatkarīgi no autora nodoma lej ūdeni uz marksisma un sociālisma pretinieku dzirnavām. Tas nozīmē, ka nav pieļaujams arī nihilisms nacionālajā jautājumā, kas, būdams pretrunā ar Komunistiskās partijas nacionālo politiku, aizskar padomju cilvēku nacionālās jūtas un tikai veicina buržuāziski nacionālistiskās ideoloģijas atlieku saglabāšanu. Cīņa ideoloģiskajā laukā, komunististiskās audzināšanas uzdevumi prasa nelokāmi izpildīt PSKP XX kongresa lēmumus par personības kulta radīto seku likvidēšanu it visās nozarēs, šai skaitā sabiedriskajās zinātnēs. Latvijā personības kulta iespaidā lielā mērā bija aizmirsts latviešu pirmo marksistu idejiskais mantojums, latviešu tautas pagātnes pētīšanā vairākos jautājumos virsroku guva shematisms un dogmatisms, faktu ‘pielāgošana’ citātiem, kas attiecas uz citiem apstākļiem un citu laikmetu, izcilu tautas pārstāvju nonievāšana utt. Mūsu zinātniekiem šodienas pienākums ir nevis patmīlīgi aizstāvēt personības kulta iespaidā radītās dogmatiskās koncepcijas, bet radoši atrisināt vēstures problēmas, balstoties uz marksisma-ļeņinisma teorētiskajiem pamatiem, droši atmetot visu, kas neatbilst vēsturiskajai patiesībai, marksistiskajai metodoloģijai. [80]

Taču optimistiskāko nekrievu komūnistu un kultūras darbinieku cerības izrādījās pāragras. Maigākais klimats nacionālajās attieksmēs izbeidzās jau 1959. gadā, kad jaunais vadonis bija nostiprinājis savu stāvokli. Pāri savienotajām republikām sāka velties „tīrīšanu” vilnis: daudzus nekrievu komūnistus apvainoja par „buržuāziskā nacionālisma” un „lokālisma” (savu republiku interešu aizstāvēšanas) tendencēm, un viņus atcēla no amata. „Tīrīšanas” turpinājās arī 1960. un 1961. gadā; sevišķi smagi tās skāra Latviju, kur atceltie partijas vadītāji darbinieki un ministru padomes locekļi šai gadījumā atteicās „atzīt savas kļūdas”. Aktīvāko Latvijas pārkrievošanas pretinieku, ministru padomes priekšsēža vietnieku un LKP CK biroja locekli, Eduardu Berklavu izsūtīja uz Iekškrieviju. [81]

Šādā veidā Maskava sagatavoja un ievadīja atklātu rusifikācijas polītiku, kuŗu sankcionēja PSKP XXII kongress 1961. gadā: tas pieņēma jaunu partijas programmu, kur pirmoreiz Padomju Savienības vēsturē oficiāli deklarēti nekrievu tautu denacionalizācijas nolūki („nāciju tuvināšanās un viņu pilnīgas vienības sasniegšana”). [82] Kremlis no jauna bija iedzīvinājis krieviskā šovinisma tradīcijas no Aleksandra III un Nikolaja II laikiem, tāpat kā tas bija noticis staļinisma periodā, tikai metodes bija citādas (nenotika vairs masveidīgas deportācijas un cilvēku apšaušana bez tiesas izmeklēšanas).

Viena no šīs reakcionārās polītikas iezīmēm ir radījusi sevišķu ievērību rietumu demokratijās, proti, pieaugošie spaidi pret žīdu minoritāti, kas tomēr pa lielākai daļai nepareizi iztulkoti un attēloti kā vulgāra krievu antisemītisma izpaudumi. Padomju Savienība gluži pamatoti šādus apvainojumus ir noraidījusi; rīkojumi, kas skaŗ žīdu nacionālo kultūru un īpatības gluži vienkārši ietilpst Maskavas vispārējā denacionalizācijas polītikā, kas vērsta pret visām nekrievu tautām un nacionālām grupām Padomju Savienībā (kaut arī padomju varas orgāni dažos gadījumos izmantojuši antisemītiskus noskaņojumus, lai veicinātu nacionālo nivelēšanu; bez tam zināmas atšķirības žīdu situācijā rada viņu lielā izkliede PSRS). [83]

Lielkrievu šovinisma varmācības saasināja nacionālās attiecības padomju valstī un padarīja daudzus pilnīgi lojālus nekrievu komūnistus par Maskavas pretiniekiem. Pārkrievotāju smieklīgā pārcenšanās (piem., aicinājumi nekrievu rakstniekiem pāriet uz krievu valodu – „otro mātes valodu”, mēģinājums izskaust Līgo svētkus Latvijā, jo tie esot „pagānu svētki”, visa krieviskā bezgaumīgā un bezjēdzīgā uzspiešana un slavināšana u.c.) [84] izraisīja nicināšanu un atdūrās uz stipru pretestību. Tā kā Staļina terrora metodes pilnībā atjaunot nebija iespējams (no tādām izredzēm baidījās arī paši „lielie biedri”), tad ap sešdesmito gadu vidu minētajos centienos iestājās zināms atslābums un dažas pārmērības novērsa. Sešdesmito gadu beigās sakarā ar nemiera izpausmēm padomju intelliģencē un valsts vadītāju izšķiršanos par militāru invāziju Cechoslovakijā partijas vadība sāka sludināt cīņu pret „ideoloģisku atmiekšķēšanos”, atkal pastiprinot spaidus pret kultūras un zinātnes darbiniekiem; manāmākas kļuva tendences daļēji rehabilitēt Staļinu. [85]

Šie dažādie pagriezieni un svārstības nacionālajā jautājumā, ideoloģijā un polītikā vispār ir jāpatur prātā, apskatot latviešu padomju historiogrāfijas ceturto periodu. Tas arī izskaidro, kāpēc strēlnieku vēstures izpētē vairākas ieceres nav bijis iespējams īstenot, lai gan pētīšanas darbs šai laikā nav pārtraukts. Šie apstākļi jāievēro arī izvērtējot atsevišķu vēsturnieku darbus; viņi strādā sarežģitā un mainīgā sabiedriskā klimatā, un viņu iespējas ir vienmēr vairāk vai mazāk ierobežotas.

Tūlīt pēc partijas XX kongresa latviešu padomju vēsturnieki attīstīja lielu aktivitāti, kas 1957. un 1958. gadā deva ievērojamus rezultātus. Viņi sagatavoja un publicēja vairākas plaša apjoma avotu izlases par Latvijas Sociāldemokratijas darbību 1917.-1919. g. (daļa materiālu tur ir par latviešu strēlniekiem); izdeva arī revolūcijas veterānu atmiņas kopā ar rediģētiem atmiņu pārspiedurmem no „Prometeja” L.S.V. (šo izdevumu novērtējumu skat. I nodaļā). Vairāki atmiņu krājumi izdoti arī turpmākajos gados. [86]

Tai pašā laikā sāka un arī sešdesmitajos gados turpināja izdot biografiskus darbus (grāmatas) par latviešu vecajiem revolucionāriem un militārajiem darbiniekiem – P. Stučku, J. Jansonu-Braunu, F. Roziņu-Āzi, K. Pētersonu, J. Lencmani, J. Luteru-Bobi, D. Beiku, V. Dermani, J. Alksni, A. Lapiņu, E. Bērziņu, J. Fabriciusu (vienīgais, par kuŗu jau 1954. gadā bija izdota atsevišķa grāmata) u.c. Diemžēl tie ir visumā pavirši, pelēcīgi un šabloniski apcerējumi; līdz sešdesmito gadu beigām vēl joprojām nav sarakstīts neviens nopietns monogrāfisks pētījums par kādu ievērojamu latviešu revolucionāru. Nepilnīgi un vietumis kļūdaini ir arī biografiskie apcerējumi krājumos Latviešu revolucionārie darbinieki (Rīgā 1958) un Cīnītāji par Oktobri. Biogrāfiski apraksti (Rīgā 1967).

Neapšaubāms ieguvums ir vairāku latviešu lielinieku rakstu izlases, kas publicētas Rīgā (P. Stučkas, F. Roziņa-Āža, K. Pečaka); būtu vēlams, lai darbs šai virzienā turpinātos. No jauna izdoti vairāku revolucionāru daži literārie darbi vai viņu literāro sacerējumu izlases (R. Eidemaņa, A. Kadiķa-Groznija, O. Rihtera, J. Eiduka u.c.), kuŗām ir zināma izziņas materiāla vērtība.

1958. gada 4. februārī Cīņā bija lasāms, ka Vēstures institūts sācis strādāt gar Latviešu strēlnieku vēsturi, kuŗu paredzēts sagatavot trīs sējumos. Tā paša gada beigās presē parādījās ziņa, ka jau nākamajā gadā iznāks šī darba pirmais sējums. [87] Bet, kā iepriekš minēts, drīz sākās lielās tīrīšanas nekrievu republikās, un strēlnieku vēstures izdošana nekustējās no vietas. 1962. gada beigās prese atkal ziņoja, ka „autoru grupa raksta latviešu strēlnieku pulku vēsturi, ko izdos trīs sējumos.”  [88]Tad viss apklusa; arī sešdesmitajos, tāpat kā trīsdesmitajos gados, latviešu strēlniekiem nebija lemts tikt pie plašas vēstures trijos sējumos. [89]

No vēsturnieku savāktajiem materiāliem daļu publicēja krājumā Latviešu strēlnieki cīņā par padomju varu 1917.-1920. gadā (Rīgā 1960); nedaudz papildinātu šo darbu izdeva arī krieviski 1962. gadā. Pēc tam strēlnieku vēstures avotu izdošanas laukā līdz sešdesmito gadu beigām nekas vairs nenotika. Tā, protams, nav latviešu padomju vēsturnieku vaina. Auseklis Spreslis savā darbā par strēlnieku cīņām 1918. gadā nožēlo, ka arī no J. Vācieša manuskriptiem par pilsoņu kaŗu, kas atrodas LKP CK archīvā, līdz šim nekas nav ieraudzījis dienas gaismu. [90]

Taču strēlnieku vēstures pētīšanas darbs ceturtajā periodā nekad nav apstājies: ir pieaudzis to vēsturnieku skaits, kas nododas šim uzdevumam, ir izdoti apcerējumi par atsevišķiem jautājumiem un dažiem strēlnieku cīņu posmiem, kā arī publicēti vispārīgos vilcienos tverti pārskati par strēlnieku gaitām. Šai sakarā galvenokārt jāmin vēsturnieki Teodors Draudiņš (miris 1962. g. Maskavā), Jānis Kaimiņš, Auseklis Spreslis, Bruno Tomanis, Valdis Bērziņš un A. Zīle; zināmā mērā ar strēlnieku vēsturi nodarbojušies arī Aleksandrs Drīzulis, Jānis Krastiņš, Anatolijs Bīrons (historiogrāfija) Emma Andersone, V. Sīpols u.c.

Mazinieks internacionālists T. Draudiņš pēc oktobŗa revolūcijas pamazām pieslējās lieliniekiem. Viņam bija liela personiska pieredze revolūcijas laika notikumos, viņš bija viens no Brīvā Strēlnieka un dažu citu strēlnieku laikrakstu redaktoriem, darbojās „Iniciātoru komitejā Latvijas Strēlnieku pulku vēstures lietā”, sarakstīja vairākus apcerējumus jau divdesmitajos gados un – viņš bija viens no retajiem, kas pārdzīvoja lielo terroru. Pēc partijas XX kongresa vēstures zinātņu kandidāts T. Draudiņš ir publicējis vairākus īsākus rakstus par strēlniekiem un divas grāmatas: Latvijas bezzemnieki cīņā par zemi un padomju varu 1917. gadā (Rīgā 1957; izd. krievu val. 1959: un Latviešu strēlnieku cīņu ceļš 1917-1920 (Rīgā 1961), kas vispirms iznāca krieviski 1960. gadā. Darbs par strēlniekiem ir ļoti vispārīgs pārskats, kuŗa pamatā nav plašāku avotu studiju, kaut izlietoti daži archīvu materiāli; tur arī vairāk tipisku padomju klišeju, nepierādītu un kategorisku apgalvojumu nekā viņa agrākajos apcerējumos (skat. piem. T.D. rakstu L.S.V., 1:2).

Vēstures zinātņu kandidāta un bijušā strēlnieka Jāņa Kaimiņa galvenais darbs ir monografija Latviešu strēlnieku cīņa par Oktobra revolūcijas uzvaru 1917-1918 (Rīgā 1957; izd. krievu val. 1961), kas galvenokārt apskata notikumus 1917. gadā. Šī grāmata var interesēt arī ārzemju vēsturniekus, jo tur lielākā mērā izmantoti materiāli, kas viņiem nav pieejami – it īpaši LKP CK archīva fondi.

Auseklis Spreslis ir piedalījies avotu apzināšanā un izdošanā (L.S.C.), rakstījis par pulkvedi Vācieti un strēlnieku vēstures jautājumiem presē un LME, kā arī publicējis monogrāfiju Latyšskie strelki na straže zavoevanij Oktjabrja 1917-1918 gg. („Latviešu strēlnieki Oktobŗa iekaŗojumu sardzē 1917.-1918. g.”, izd. Zinātne Rīgā 1967). [91] Viņš turpina J. Kaimiņa pasākto darbu, attēlodams strēlnieku gaitas 1918. gadā, kad sarkanā armija vēl tikai veidojās un latviešu strēlnieku divīzijas daļām bija ārkārtīga (vairākās kritiskās situācijās – izšķirīga) nozīme vēsturiskajās norisēs. Autors izmantojis vairāku padomju archīvu materiālus, centies parādīt strēlnieku plašo un intensīvo darbību, viņu skaitlisko sastāvu un asins upurus, kā arī mēģinājis skicēt latviešu strādnieku militāro formāciju lomu pilsoņu kaŗā. Bet viņa avoti ir vienpusīgi, un arī tie izlietoti tikai daļēji. Spreslis izvairās no kontroversālu jautājumu analizes, viņa stāstījums ir pelēcīgs un schēmatisks. Ar visu to šis darbs vērtējams kā zināms ieguvums strēlnieku vēstures izpētes laukā.

Ar nopietnām pirmavotu studijām nodarbojas samērā jaunais vēstures zinātņu kandidāts Bruno Tomanis, latviešu revolucionāra un pilsoņu kaŗa dalībnieka dēls, kas dzīvo Maskavā, kur viņš absolvējis Vēstures un archīvu institūtu. [92] Starp citu viņš pētījis strēlnieku anketas, kas iesniegtas iestājoties partijā, mēģinājis noskaidrot latviešu pulku skaitlisko, nacionālo un sociālo sastāvu, rakstījis par partijas organizāciju darbu šajās vienībās un par atsevišķiem cīņu posmiem. [93]

Vēstures zinātņu kandidāts Valdis Bērziņš un vēsturniece A. Zīle ir pievērsušies strēlnieku cīņām Latvijā 1918. un 1919. gadā, turpinot V. Štrausa 1931. gadā iesākto darbu. Plašāko pētījumu līdz šim ir devis V. Bērziņš monogrāfijā Latviešu strēlnieki cīņā par Padomju Latviju 1919. gadā (izd. Zinātne Rīgā 1969). Grāmatā ir virkne derīgu faktu un datu, bet autors noklusē Padomju Latvijas armijas iekšējo sabrukumu 1919. gada pavasarī, šīs parādības cēloņus un sekas. Viņš nav spējis arī izvairīties no vulgāras un šabloniskas padomju rētorikas, kas diemžēl joprojām vairāk vai mazāk izkropļo arī citu padomju vēsturnieku sacerējumus.

Vēstures institūta direktors akadēmiķis Aleksandrs Drīzulis nav nodarbojies ar plašākām avotu studijām strēlnieku vēsturē, bet publicējis vairākus pārskatus par strēlnieku cīņām periodiskos izdevumos un rakstu krājumos. Kopā ar akadēmiķi Jāni Krastiņu un B. Tomani viņš apcerējis latviešu revolucionāru un strēlnieku darbību Krievijas revolūcijā un pilsoņu kaŗā jubilejas izdevumā Bor’ba za sovetskuju vlast’ v Pribaltike („Cīņa par padomju Varu Baltijā”, 243.-456. un 595.-603. lp.), ko izdevusi Zinātņu Akadēmija Maskavā 1967. gadā. A. Drīzulis un J. Krastiņš arī sarakstījuši grāmatu Cīņa par padomju varu Latvijā 1917.-1920. (izd. Zinātne Rīgā 1967). [94]

Vēstures zinātņu kandidāts V. Sīpols (Maskavā) ir pētījis cīņu par varu Latvijā plašākā skatījumā, izmantodams arī rietumvalstu dokumentu publikācijas un neatkarīgās Latvijas ārlietu ministrijas archīvu, kas atrodas Padomju Savienībā. 1957. gadā Rīgā iznāca viņa grāmata Ārvalstu intervencija Latvijā un tās aizkulises 1918-1920, [95] kuŗu papildina publikācija Slepenā diplomātija. Buržuāziskās Latvijas ārpolitika 1919.-1932. gadā (izd. Liesma Rīgā 1965). Autors pūlas attēlot Latvijas valstsvīrus kā marionetes rietumu lielvalstu rokās, bet nonāk pretrunās pats ar saviem avotiem. Izlietoto materiālu, it īpaši Latvijas ārlietu ministrijas dokumentu dēļ viņa grāmatas tomēr jāatzīst par ieguvumu vēstures pētniecībai.

Atzīmējams Emmas Andersones plašais apcerējums Sarkanais strēlnieks latviešu Literātūrā 1917.-1940. (izd. Zin. Akad. Rīgā 1963), kuŗā īstenībā apskatīti latviešu padomju literātu darbi, kamēr par visu pārējo ir tikai trūcīgas un tendenciozas piezīmes.

Anatolijs Bīrons ir sarakstījis vairākus noderīgus apcerējumus par historiogrāfiju krievu un latviešu valodā, [96] Teicams palīglīdzeklis vēsturniekiem ir LKP CK Partijas vēstures institūta lielā publikācija LKP vēstures bibliografija 1893-1919, kas izdota Rīgā 1964. gadā (600 lp.).

Tagadējā latviešu padomju historiogrāfija ir pakāpeniski uzlabojusi savas darba metodes un paplašinājusi savu avotu bāzi, apzinoties, ka darbs šai virzienā neatlaidīgi turpināms. Taču tai nav tā svaiguma, atklātības un drosmes, kas raksturo otra perioda izdevumus. Vēsturnieku apcerējumu līmeni bez tam pazemina šabloniska, pelēcīga izteiksme, līdz apnikumam atkārtoti kaujinieciskas un patētiskas frāzes. Līdz pat šim laikam latviešu padomju vēsturnieku vidū nav radies neviens teicams stilists. Viņu grāmatas pa lielākai daļai iznāk mazos metienos (Vēstures zinātnes attīstība Padomju Latvijā izdota tikai 600 eksemplāros, A.Sprešļa monografija – 1500 eks., A. Drīzuļa un J. Krastiņa kollektīvais darbs – 1500 eks.). Būtu tomēr netaisni par visu to vainot pašus darba darītājus, kas strādā grūtākos un sarežģītākos apstākļos nekā viņu priekšgājēji divdesmitajos gados. Savas ierobežotās iespējas viņi paši izteikuši vārdos: „Vēl nav pārvarēti arī atsevišķi uzslāņojumi, kas ap latviešu strēlnieku vēsturi uzkrājušies personības kulta ietekmē.” [97] Šim atzinumam var pilnīgi pievienoties.

 

 

3. Neatkarīgās Latvijas historiografija (1918.-1940.) un latviešu historiografija trimdā pēc Otra pasaules kaŗa.

 

Bez fil. lic. Ulža Ģērmaņa latviešu strēlnieku jautājumam pievērsušies Dr. Edgars Andersons, Dr. Andrievs Ezergailis un arī Latvijā vairāki vēsturnieki vēstures institūta direktora akadēmiķa Aleksandra Drīzuļa vadībā. Dr. Edgars Andersons

Dr. Andrievs Ezergailis

Akadēmiķis Aleksandrs Drīzulis

Polītiskajām pārvērtībām un pilsoņu kaŗa norisēm Krievijā bija ārkārtīgi liela nozīme t.s. „robežvalstu” brīvības cīņās. Dīvainā kārtā neatkarīgās Latvijas vēsturnieki nekad nav nopietnāk pētījuši vienu no latviešu jaunākās vēstures vissvarīgākajām problēmām – latviešu (latviešu strēlnieku un revolucionāru) lomu Krievijas revolūcijā un pilsoņu kaŗā. Klusēdami viņi savā ziņā akceptēja Staļina laikmeta vēstures viltošanu. Vairāku iemeslu dēļ Latvijā šiem jautājumiem nevēlējās pieskarties:

1) Pirmajos neatkarības gados krievu emigrantu un baltvācu muižnieku reakcionāro aprindu propaganda apzīmēja Latviju par lieliniecisku vai pa daļai lieliniecisku valsti. Šī propaganda zināmā mērā ietekmēja pat neitrālās Skandināvijas presi. [98]

2) Latviešu strēlnieku pulki nebija piedalījušies Latvijas atbrīvošanas kaŗā, kaut arī vairāki tūkstoši bijušo strēlnieku cīņu gaitā bija iestājušies nacionālās armijas rindās.

3) Latvijai 1918.-20. g. nācās atvairīt lielinieku agresiju un iepazīties ar sarkano terroru; uzbrūkošais kaŗaspēks rekrūtējās galvenokārt no sarkano latviešu strēlnieku pulkiem.

4) Oficiālo viedokli strēlnieku vēstures jautājumos zināmā mērā noteica ietekmīgas grupas nacionālajā armijā, kas bija dzimusi un veidojusies brīvības cīņās. Šīm aprindām liela daļa strēlnieku bija tēvzemei zudušie dēli, kuŗi, piedaloties Krievijas pilsoņu kaŗā, bija kaitējuši savas zemes un tautas labajai slavai. [99] Varēja rakstīt par strēlnieku kaujām Pirmajā pasaules kaŗā, bet neklājās apcerēt viņu turpmākās gaitas.

Jāievēro arī, ka valsts sākuma gados latviešu vēsturnieku skaits bija mazs un viņi pa lielākai daļai pievērsās savas tautas senākajai vēsturei, lai no pamatiem revidētu sveštautiešu (it īpaši baltvācu) koncepcijas, kas ilgi bija dominējušas šajos jautājumos. Bet pēc ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma latviešu jaunāko laiku vēstures objektīva, atklāta un vispusīga iztirzāšana vairs nebija iespējama.

Latviešu padomju publikācijas Latvijā neļāva atklāti izplatīt, un tās bija pieejamas tikai nedaudziem. Vienu otru izvilkumu no šiem darbiem reizumis tomēr reproducēja: armijas laikraksts Latvijas Kareivis iespieda dažus fragmentus no Vācieša grāmatas, un žurnālists J. Porietis trīsdesmitajos gados izdeva divas kompilācijas par strēlniekiem (Sāpju ceļš, Rīgā 1932 un Astoņas zvaigznes, Rīgā 1937), kuŗās viņš ietilpināja dažus materiālus no „Prometeja” izdevumiem, nenorādot avotu. Žurnālists Kārlis Lapiņš (pseudon. Merts), kuŗš kādu laiku bija atradies Trocka dienestā, sacerēja dažus pamfletus par latviešu lieliniekiem un vairākus literāri mazvērtīgus, bet autora lielās pieredzes dēļ diezgan interesantus romānus par revolūcijas laika notikumiem. [100]

Ģenerālis Mārtiņš Peniķis trīsdesmitajos gados sarakstīja plašu darbu divās daļās par strēlnieku cīņām pasaules kaŗā, nobeidzot savu tēlojumu ar t.s. Ziemsvētku kaujām 1917. gada janvārī. Latviešu veco strēlnieku biedrība (dib. 1923. gadā Rīgā) vāca vēstures materiālus un izdeva periodisku rakstu krājumu Latviešu Strēlnieki, kas arī apskatīja tikai strēlnieku darbības pirmo posmu, nepieskaŗoties viņu cīņām Krievijas pilsoņu kaŗā. Vidusskolās visvairāk lietotajā Latvijas vēstures mācības grāmatā par strēlnieku cīņu otru posmu ir viens teikums: „Kad Latviju ieņēma vācieši, viņi bija aizgājuši uz Krieviju, kur sekmīgi piedalījās pilsoņu kaŗā, aizstāvot lieliniekus.” [101]

Šie jautājumi turpretī saistīja vairākus ievērojamus rakstniekus. Jau 1919. gadā Kārlis Skalbe (miris 1945. gadā Stokholmā) deklarēja: „Mūsu māte ir revolūcija. Latvija ir revolūcijā dzimusi: nebūtu revolūcijas, nebūtu Latvijas. Tāpēc mēs nevaram vēlēties, lai revolūcija Krievijā noliec galvu reakcijas priekšā (...)” [102] 1926. gadā viņš nāca klajā ar aicinājumu vākt vēstures materiālus par latviešu strēlnieku revolucionārajām cīņām. [103] Vēsturnieki uz to neatsaucās (iepriekš minēto iemeslu dēļ).

Divi dzejnieki trīsdesmitajos gados guva izcilus panākumus ar saviem dzeju krājumiem par latviešu vecajiem strēlniekiem (abos bija akcentēts strēlnieku „sarkanais periods”): 1933. gadā iznāca Jāņa Medeņa Tecila, 1936. g. – Aleksandra Čaka Mūžības skartie. Ļoti populārs kļuva Aleksandra Grīna romāns par strēlnieku laikiem – Dvēseļu putenis (I-III, 1932-34).

Bagāta bija arī mutvārdu tradīcija. Neskaitāmi nostāsti par strēlnieku cīņām un dēkām Krievijas plašumos gāja no mutes mutē, bet šie strēlnieku piedzīvojumi nekad nekļuva par vēstures izpētes objektu. To ir izmantojuši komūnisti tagadējā Padomju Latvijā, lai apsūdzētu latviešu vēsturniekus vēstures viltošanā:

Bet ļoti raksturīgi ir tas, ka visi šo buržuāzisko nacionālistu raksti skar tikai nedaudzus strēlnieku dzīves un kara darbības momentus, galvenokārt no pirmā imperiālistiskā pasaules kara laika. (...) No strēlnieku vēstures izsvītroja visu, kas saistīts ar latviešu strēlnieku revolucionāro darbību. [104]

Jāatzīst, ka šai gadījumā padomju kritika ir ļoti trāpīga un pareiza; to nevar arī atvairīt ar norādījumu uz pašas padomju historiografijas kļūmīgo attīstības gaitu.

 

*

 

Četrdesmito gadu beigās un piecdesmito gadu pirmajā pusē trimdā ir iznākuši vairāki latviešu pētnieku apcerējumi par Latvijas vēsturi; tur atrodami daži īsāki norādījumi un secinājumi par latviešu lomu Krievijas pilsoņu kaŗā un par strēlnieku cīņu ietekmi uz polītisko attīstību Austrumeiropā. [105] Neviens autors tomēr nebalstās uz speciāliem pētījumiem minētajos jautājumos.

Ass pagrieziens šajā pasīvajā nostājā notika 1956. gadā, kad „Daugavas” apgāds Stokholmā izdeva avotu un vēsturisku apcerējumu publikāciju Pa aizputinātām pēdām. [106] Tā radīja ārkārtīgi asu polemiku latviešu trimdas presē Vācijā, ASV, Austrālijā un Zviedrijā. Ļaudis, kas stingri turējās pie agrākās negatīvās un pasīvās nostājas pret strēlnieku vēstures problēmām, apzīmēja grāmatu par neatbildīgas, pat noziedzīgas rīcības izpausmi, kas stipri kaitē latviešu nacionālajām interesēm. [107] Šie cilvēki baidījās, ka atklātas diskusijas un apcerējumi par latviešu piedalīšanos revolūcijas laikmeta notikumos kompromitēs latviešus Rietumu demokratijās un radīs priekšstatus, ka latvieši ir komūnistiski noskaņota tauta, lielinieku balstītāji.

Acīm redzama nevēlēšanās un nespēja skatīt notikumus to vēsturiskajā sakarībā raksturoja šos satrauktos rakstus; autori arī negribēja saprast, ka vēsturnieks nedrīkst noklusēt nozīmīgus faktus, ka vēsture nav propaganda.

Ar pozitīvu interesi „bīstamo” publikāciju recenzēja daži rietumvalstu vēsturnieki, [108] bet latviešu padomju vēsturnieki to pilnīgi ignorēja līdz 1967. gadam, kad A. Spreslis savā monografijā par strēlnieku cīņām 1918. gadā izteica par to dažas kritiskas piezīmes. [109]

Nevajadzīgi skarbās debates tomēr lielā mērā „izvēdināja gaisu” kontroversālo vēstures jautājumu apspriešanā, veicināja interesi par sarežģīto vēsturisko norišu attīstību Austrumeiropā 1917.-20. g. un to izpēti. Kad 1967. gadā Stokholmā („Daugavas” apgādā) iznāca Edgara Andersona Latvijas vēsture 1914-1920, kur dažās nodaļās visai konspektīvi apcerēta latviešu strēlnieku darbība Krievijas pilsoņu kaŗā un viņu loma lielinieku varas nostiprināšanā, nekādi uzbrukumi par „nacionālo interešu nodevību” šim autoram vairs nenotika. Kopš 1957. gada latviešu strēlnieku kopa ASV izdod žurnālu Strēlnieks, kuŗa slejās dažādos strīdīgos vēstures jautājumus pārspriež bez aizspriedumiem, kaut arī publicistiskā, nevis zinātniskā līmenī.

 

 

4. Krievu emigrantu apcerējumi.

Lielu un ļoti heterogēnu grupu vēstures literātūrā veido to krievu emigrantu darbi, kas revolūcijas un pilsoņu kaŗa laikā vai arī vēlāk atstāja Padomju Krieviju. Šim pētījumam sevišķi interesanti ir krievu kontrrevolūcijas vadoņu un viņu līdzgaitnieku sacerējumi. Tie ļauj iepazīties ar noskaņojumu un uzskatiem, kas bija raksturīgi aprindām, kuŗas grupējās ap „baltajiem” ģenerāļiem Aļeksejevu (Alekseev), Krasnovu, Kaļedinu, Deņikinu, Judeniču, Vrangelu (Wrangel), admirāli Kolčaku u.c. Šo literātūru visnotaļ caurstrāvo vecas krievu imperiālisma idejas (ideja par lielo, vienoto un nedalāmo Krieviju).

Tā, piemēram, Deņikins, kas nebūt nepiederēja pie visreakcionārākajiem „balto” vadoņiem, parāda gluži atbaidīgu neizpratni par nekrievu centieniem pēc cilvēka cienīgākas dzīves. Viņš izliekas gandrīz neko nezinām par nacionālajām problēmām krievu impērijā, ir pārsteigts un sarūgtināts par centrifugālajām tendencēm, kas izlaužas uz āru pēc februāŗa revolūcijas. [110] Ar lielu sašutumu viņš norāda, ka „nekrievu elementi” dominē dažādajās revolucionārajās komitejās un padomēs, [111] bet necenšas meklēt objektīvu izskaidrojumu šai parādībai. Bet kaut arī Deņikins un viņa domubiedri negrib vai nespēj izprast cēloniskās sakarības, viņi pastāsta daudz interesantu novērojumu.

Dažiem t.s. baltgvardu autoriem ir bijusi redzīgāka un kritiskāka notikumu uztvere, piemēram, G. Kirdecovam. [112]

Kaut kur uz robežas starp pilsoniskajiem krievu polītiķiem un kreisajiem radikāļiem atrodas A. Kerenskis; kā minēts I nodaļā, viņš vairākos jautājumos ir „negriblgs liecinieks”, aizstāv Maskavas imperiālismu un koloniālismu. [113]

Krievu emigrācijas kreiso spārnu pārstāv sociāldemokrati (mazinieki), sociālrevolūcionāri un anarchisti, kas paši piedalījušies revolūcionārajā darbā. Viņi arī visumā neizvairīgāk un niansētāk attēlojuši kā revolūcijas periodu, tā vēlāko attīstību Padomju Savienībā. No šo aprindu rakstnieku pēdējā laika darbiem atzīmējams R.R. Abramoviča (Abramovitch) nopietnais apcerējums The Soviet Revolution 1917-1939 (London 1962) un Vojtinska (W.S. Woytinsky) atmiņu tēlojums Stormy Passage (New York 1961), kuŗā ir dažas ziņas par pulkveža Vācieša izturēšanos 1917. gada vasarā.

Galēji kreiso novirzienu reprezentē no Padomju Savienības izraidītais un 1940. gadā nogalinātais L. Trockis. Kaut gan viņa darbi ir stipri polemiski iekrāsoti, tiem ir ievērojama izziņas vērtība; tajos ir plaša informācija par personām un notikumiem, un tur publicēts arī lielāks skaits vēsturisku dokumentu, taču viņa rakstos netrūkst arī dažādu „lamatu” vēsturniekiem. Ļoti aktīvais un aizrautīgais Trockis bija viegli ievainojams: viņš pieslējās Ļeņinam tikai 1917. gadā un savas varas laikā vairākkārt kļūdījās polītisko notikumu un polītiskās attīstības novērtējumos. Viņš bija enerģisks, drosmīgs un ierosmīgs, bet viņam dažkārt trūka izpratnes par praktiski iespējamo. Kā revolucionārs viņš bija nepacietīgs un nesaudzīgs; savos rakstos ne vienreiz vien viņš sapinas pretrunās. Gadās, ka Trockis kritizē Staļinu par rīcību un metodēm, ko viņš pats savā laikā bija ierosinājis partijas apspriedēs. [114] Viņš rakstīja ātri un daudz, un viņa darbos var atrast kļūdainus apgalvojumus, dažādas versijas par vienu un to pašu notikumu, kas viņam labi zināms, bet nekad viņš neļauj lasītājam gaŗlaikoties.

Kā kaŗa komisāram Trockim bija ciešs kontakts ar Vācieti 1918.-19. g. Viņš ir raksturojis pirmo virspavēlnieku kā stratēģu un cilvēku; viņš arī epizodiski attēlojis Vācieša darbību.

 

 

5. Baltvācu literātūra. „Baltijas cīnītāju” („Baltikumkämpfer”) raksti.

Baltvācu nacionālās grupas vadītāji 1917.-19. g. iesaistījās dažādos polītiskos un militāros pasākumos. Viņu bruņotajam spēkam (Baltische Landeswehr) kopā ar vācu brīvprātīgo vienībām bija ļoti liela nozīme cīņā pret lieliniekiem Baltijā, bet baltvāci tika sakauti, kad viņi uzsāka cīņu ar igauņu un latviešu nacionālo kaŗaspēku.

Baltvāci ielaidās riskantā spēlē, lai saglabātu savas laikmetam neatbilstošās ekonomiskās un sociālās privilēģijas; viņi centās nodrošināt sev stipru polītisku ietekmi jaunizveidotā Baltijā, pēc tam kad agrākie vācu kolonizācijas un aneksijas plāni bija sabrukuši sakarā ar Vācijas kapitulāciju 1918. gada novembrī.

Par spīti lielajai piepūlei, baltvāci piedzīvoja galīgu neveiksmi. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ja viņu atmiņu tēlojumos un vēstures apcerējumos vēlāk izpaudās liels rūgtums, neiecietība un partejiskums. Šai ziņā viņu rakstiem ir manāma līdzība ar krievu baltgvardu sacerējumiem.

Taču jau samērā drīz parādījās arī niansētāki un objektīvāki baltvācu pētījumi, piemēram, vēsturnieku H. fon Rimšas (Hans von Rimscha) un H. Dopkevičas (Helene Dopkewitsch) darbi. Pēc Otra pasaules kaŗa vairāki baltvācu pētnieki (tāpat kā viņu vācu kollēgas) ir kritiski izvērtējuši savu agrāko historiografiju un sasnieguši atzīstamus rezultātus. Šai sakarībā jāmin vēsturnieki R. Vitrams (Reinhard Wittram) un J. fon Hēns (Jürgen von Hehn), Vitrama Baltische Geschichte (München 1954) un Hēna pētījums Die Entstehung der Staaten Lettland und Estland, der Bolschewismus und die Grossmächte (Forschungen zur osteuropäischen Geschichte hrsg. von H. Jablonowski und W. Philipp, Bd. 4 Berlin 1956, 103.-218. lp). ir sarakstīti daudz augstākā zinātniskā līmenī nekā, piemēram, S.V. Peidža (Stanley W. Page) apcerējums The Formation of the Baltic States (Harvard University Press 1959). Baltvācu vēsturniekiem, salīdzinājumā ar daudziem viņu kollēgām Rietumeiropā un Amerikā, ir tā ievērojamā priekšrocība, ka viņi prot Baltijas tautu valodas un spēj izmantot attiecīgos avotus un literātūru (turpretī S.V. Peidžs uzrakstījis savu darbu par Baltijas valstu tapšanu pilnīgi ignorēdams baltiešu vēstures avotus – gluži neticams paņēmiens vēstures pētniecībā).

No tiem daudzajiem vācu kareivjiem un virsniekiem, kas pēc Vācijas sabrukuma devās meklēt laimi un militāras dēkas Baltijā, daži vēlāk ir aprakstījuši savus piedzīvojumus un neveiksmes. Izcilu vietu šo brīvprātīgo Baltijas kaŗotāju (Baltikumkämpfer) vidū ieņem „polītiskais ģenerālis” grāfs R. fon der Golcs (Goltz) un viņa sacerējumi, kur viņš atklāj savus fantastiskos restaurācijas un revanša plānus. [115] Citu autoru darbi galvenokārt palīdz ieskatīties tajā ciniskajā mentalitātē, kas lielā mērā bija raksturīga šiem ilgajā kaŗā brutālizētajiem, dziļi neapmierinātajiem un nemierīgajiem cīnītājiem, [116] no kuŗiem krietna daļa ar laiku iekļāvās Hitlera trieciena vienībās.

Tuvāk šai dēkaiņu grupai nekā īstajiem krievu baltgvardiem manuprāt stāv pašieceltais pulkvedis, ģenerālis un kņazs (Fürst) Bermonts-Avalovs (Bermondt-Awaloff). No fon der Golca žēlastības viņš kļuva par t.s. krievu rietumarmijas virspavēlnieku, kuŗas rindās bija apmēram 80% vācu brīvprātīgo. Augstā stilā un ar negribētu humoru viņš ir attēlojis savas dīvainās izdarības grāmatā Im Kampf gegen den Bolschewismus (Glückstadt & Hamburg 1925). Bermonta-Avalova kaŗaspēku galīgi sagrāva Latvijas jaunā armija, un viņš pats aizbēga uz Vāciju. Viņa grāmatā ir norādījumi, kas visai kompromitē vācu iestādes, lielrūpnieku aprindas un pa daļai arī dažas personas baltvācu militārajās vienībās (Baltische Landeswehr).

 

 

6. Rietumvalstu (rietumeiropiešu un amerikāņu) historiografija.

Rietumu sabiedroto intervencija Krievijā beidzās tikpat nesekmīgi kā ķeizariskās Vācijas mēģinājumi izmantot lieliniekus savā labā. Vilšanās visur atstāja aiz sevis morāliskas paģiras. Apoloģētiskas un polemiskas iezīmes ir ne tikai vairāku Rietumu polītiķu memuāriem, bet arī dažiem pēdējā laika vēstures pētījumiem, piemēram, Kenana (G.F. Kennan) darbam Soviet-American Relations 1917-1920 (Vol. I-II, Faber and Faber, London 1956/58).

Varbūt Maskavas propagandas mocīts, kas, sākoties „aukstajam kaŗam” (ap 1947. gadu) mēģināja iztēlot ASV par galveno ļaundari un intervencijas organizētāju 1918.-20. g., Kenans izmisīgi nopūlas ar pārmērīgu savu tautiešu attaisnošanu, uzveldams visu atbildību gandrīz vienīgi angļiem un frančiem. Viņš bieži sapinas pretrunās un gaŗā, juceklīgā rezonēšanā, kas vairāk kaitē nekā palīdz viņa lietai. [117]

Kenana rīcībā bijis plašs vēstures materiāls (kaut arī ne par visiem skartajiem jautājumiem), bet viņa secinājumus bieži vien ietekmējusi vēlmju domāšana. Viņš zina, ka lieliniekiem vienlīdz riebīgi un nicināmi ir kā „vācu plēsonīgie imperiālisti”, tā „angļu un franču imperiālisma bandīti”, [118] bet viņš daudz kritizē Rietumu sabiedrotos, tāpēc ka tie neesot izmantojuši iespējas sadarboties ar padomju valdību. Tomēr lasītājs nekad neuzzina par kādām iespējām Kenans domā. Viņa varonis ir skautam līdzīgais, ar labu gribu apveltītais amerikāņu aģents Reimonds Robiņš (Raymond Robin), kuŗu lielinieki muļķo un izmanto visbezkaunīgākā veidā. [119] Dažās vietās minēti latviešu sarkangvardi un snaiperi (t.i. strēlnieki), bet kā viņi nokļuvuši revolūcijas mutuļos un kāpēc cīnās lielinieku pusē, paliek nezināms. [120]

Nepietiekama valodu prasme ir viens no pazīstamajiem šķēršļiem Austrumeiropas vēstures izpētē (varbūt lieki piezīmēt, ka nepavisam nav līdzēts tikai ar zināšanām krievu valodā). Bet šo kavēkli var pārvarēt dažādā veidā: ar sadarbību, konsultācijām un ar avotu tulkojumiem. Šādas iespējas ir arī pa daļai izmantotas, taču rezultāti nav manāmi uzlabojušies. Lielākā kļūda manuprāt ir bijusi tā, ka Rietumu vēsturnieki parasti apskata Krieviju it kā vienotu, nacionālu valsti (kaut arī viņi varbūt paši tam netic). Bet cara Krievija īstenībā bija plaša koloniāla impērija, kuŗā pārsvarā bija nekrievu tautības iedzīvotāji.

Iespējams, ka daļa pētnieku ir ļāvusi sevi ietekmēt krievu propagandai par „vienoto un nedalāmo Krieviju”. Bet šādai uztverei ir arī tā priekšrocība, ka pētīšanas darbs kļūst daudz vienkāršāks un ērtāks. Diemžēl šādu pētījumu rezultāti bieži vien vairāk maldina un mulsina, nekā palīdz noskaidrot visai sarežģītās Austrumeiropas problēmas.

Bez tam ļoti izplatīts ir uzskats, ka mazākajām tautām nav bijis nekādas vērā liekamas nozīmes pasaules jaunāko laiku vēsturē un tās bijušas tikai vēstures objekts. Šādu domu paudēji aizmirst, ka „liels” un „mazs” ir visai relatīvi jēdzieni, it īpaši kritiskos vēstures posmos. Šis uzskats diemžēl sagādājis lielajām tautām Rietumos krietni daudz polītisku neveiksmju un rūpju; par to liecina arī Krievijas pilsoņu kaŗa norise.

Visi vēsturnieki, protams, nav gājuši pa tradicionālo lielvalstiskās (imperiālistiskās) domāšanas ceļu. No grāmatām, kas dod vispārīgu pārskatu par revolūcijas periodu, ar sevišķu respektu jāmin V.H. Čemberlina (William Henry Chamberlin) lielais darbs divos sējumos The Russian Revolution 1917-1921 (The MacMillan Co. New York 1935; 2. izd. turpat 1957). Viņš skaidri saskatījis nacionālā jautājuma nozīmi Krievijas revolūcijā un pilsoņu kaŗā, kaut arī viņa avoti par to bijuši samērā trūcīgi. Čemberlina slavējamās objektivitātes, niansētās domāšanas un teicamās tēlošanas prasmes rezultātā radusies nevien joprojām ļoti noderīga, bet arī ārkārtīgi interesanta grāmata.

Piecdesmitajos gados H. Sītons-Votsons (Seton-Watson) ir veicis rūpīgu pētījumu par krievu ķeizarvalsts sabrukumu, kamēr G. fon Rauchs (von Rauch) iedziļinājies jautājumā par federācijas idejas attīstību Krievijā. [121] A. Frēdborgs (Arvid Fredborg) savā doktora disertācijā ir starp citu apskatījis krievu kontrrevolūcijas vadītāju reakcionāros uzskatus par nekrievu tautu brīvības centieniem un aprādījis šādas nostājas sekas. [122]

R. Paipss (Richard Pipes) ir centies apgaismot Padomju Savienības izveidošanu, un J.S. Rešeters (Reshetar) ir publicējis labi pamatotu darbu par ukraiņu problēmu, ko papildina J. Borisa (Borys) disertācija. [123] Tāpat I. Deučers savā Trocka biografijā vairākkārt pieskaŗas nacionālo minoritāšu lomai Krievijas revolūcijā. [124]

Piecdesmitajos gados iznāca arī E.H. Kara (Carr) darbs trīs sējumos The Bolshevik Revolution 1917-1923 (London 1950/53), kas diemžēl iet vecās, tradicionālās sliedēs. Pamatoti ir aprādīta arī šī autora vājā izpratne par avotu kritiku. [125]

B.D. Vulfs (Wolfe) un S.V. Peidžs (Page) īsākos apcerējumos ir apskatījuši militāras un nacionālas problēmas Baltijā 1918.-19. g. [126] Abi autori izlietojuši interesantu, bet vienpusīgu vēstures materiālu; tāpēc arī it īpaši Peidža secinājumi par latviešu padomju režīmu 1919. gadā iznākuši pārāk schēmatiski un daļēji kļūdaini.

Sešdesmitajos gados D. Futmens (David Footman) sarakstījis īsāku pārskatu par pilsoņu kaŗu – Civil War in Russia (Faber & Faber London 1961), un Džons Eriksons (John Erickson) publicējis plašu rokasgrāmatu par padomju armijas vadību – The Soviet High Command 1918-1941 (London 1962), kur starp citu izgaismota vācu un padomju militārā sadarbība, kas iesākās tūlīt pēc Pirmā pasaules kaŗa.

Pavisam jaunu stigu cirtējs ir M. Fjutrels (Michael Futrell), kas 1963. gadā nāca klajā ar ļoti interesantu pētījumu – Northern Underground (Faber & Faber London). Apzinot un studējot līdz šim neizmantotus avotus, viņš spējis jaunā skatījumā parādīt revolucionāro pagrīdes darbību un tās ārzemju kontaktus, kas sagatavoja ceļu lielajam apvērsumam Krievijā. Arī A. Morheds (Alan Moorehead) zināmā mērā ir pieskāries šiem jautājumiem savā populārajā apcerējumā The Ritssian Revolution (London 1958).

Fjutrela darbā uzskatāmi attēlota mijiedarbība starp nekrievu nacionālās neatkarības centieniem un lielinieku revolucionāro cīņu par carisma sagrāvi. Viņš centies izsekot jo sevišķi tam, kā organizēta vācu financiālā palīdzība Krievijas revolucionāriem un aprakstījis Skandināvijas lomu šajos slepenajos sakaros.

Ne mazāk nozīmīgs vēstures izpētes attīstībai ir V. Baumgarta (Winfried Baumgart) doktora darbs Deutsche Ostpolitik 1918 (R. Oldenbourg Verlag Wien und München 1966), kuŗā analizēti vērtīgi vēstures materiāli, it īpaši Vācijas ārlietu ministrijas polītiskā archīva dokumenti (tur arī interesanti norādījumi par latviešu strēlnieku lomu 1918. gadā un par Vācieša sakariem ar vācu diplomātiem Maskavā).

Fjutrela un Baumgarta pētījumi rāda, ka vēl ir daudz neizmantotu iespēju dziļāk un vispusīgāk atsegt Krievijas revolūcijas un pilsoņu kaŗa norises. Tikai skaidra izpratne par vecās krievu impērijas izveidošanos un tās tipiski koloniālo raksturu manuprāt ļauj pareizāk analizēt un attēlot notikumu sakarību, kas noveda pie šīs impērijas sabrukuma. Šajā darbā esmu mēģinājis ievērot šos priekšnoteikumus. [127]

 

(Turpinājums JG79)

 

 

 NORĀDES

---

 

[1] Sovjetunionens Kommunistiska Partis (bolsjevikerna) historia. Kortfattad kurs, 2:auppl, Stockholm 1949, 135. lp. ; to pašu, tikai apvaldītākā veidā, atkārto Istorija Kommunističeskoj Partii Sovetskogo Sojuza, Moskva 1963 (skat. priekšvārdus).

 

[2] Buržuāziskie nacionālisti – Latvijas vēstures viltotāji, red. K. Strazdiņš u.c., 2. izd., LPSR Zinātņu Akademijas izdevniecība Rīgā 1953, 6. lp.; PSKP mēdz laiku pa laikam atkārtot savus norādījumus un prasības vēsturniekiem. Par to skat. U. Ģērmanis, „Nya direktiv till Sovjets historiker” (Jaunas direktīvas Padomju Savienības vēsturniekiem), Dagens Nyheter, 24.3.66.

 

[3] „Mūsu partijas iekšējās dzīves attīstības vēsture ir vēsture par cīņu ar oportūmstiskajām grupām partijā – ‘ekonomistiem’, meņševikiem, trockistiem, buchariniešiem, elementiem ar nacionālistiskām novirzēm – un viņu satriekšanu.” Cit. no Sovjetunionens KP:s (bolsjev.) historia. Kortfattad kurs, 435. lp.; par Staļina metodēm cīņā ar Trocki pilsoņu kaŗa laikā skat. Trotsky, Stalin, 3rd ed., 292.-294., 315.-316. lp., Deutscher, Stalin (zviedru izd.), 222 ff, idem, The Prophet Armed, 423.-425. lp., B. Souvarine, Staline, Paris 1935, 211. ff.

 

[4] „Savas dzīves pēdējā posmā Staļins novirzījās no marksistiskajiem-ļeņiniskajiem principiem /par partijas kollektīvo vadību/ un veicināja savas paša personas kulta paplašināšanu. Tas atspoguļojas ‘PSKP (b) vēstures īsajā kursā’ (1938) un Staļina biogrāfijas otrā izdevumā (1946), ko rediģēja J.V. Staļins pats.” Cit. no Bol’šaja Sov. Énciklop. 2. izd., Moskva 1957, XL sēj., 423. lp.

 

[5] Piemēram, aģitatoru vajadzībām sarakstītajā brošūrā, kas iznāca sakarā ar revolūcijas trešo gadadienu, minēts tikai Ļeņins un Trockis: „(...) un pierādījās biedru Ļeņina, Trocka un citu teikto vārdu patiesība,” Skat. A. Divil’kovskij, Tret’ja godovščina Oktjabr’skoj revoljucii (Oktobŗa revolūcijas trešā gadadiena), Moskva 1920, 14. lp.

 

[6] Souvarine, Staline, 208. lp.

 

[7] Trockis par to raksta: „The reader who is not acguainted with the actual course of events and who at the present time cannot gain access to the archives will find it difficult to imagine the extent to which the proportions of events have been distorted. (...) Subsequent works of official historiography piled up new exaggerations, based on the old exaggerations; to these, outright inventions have been added from time to time. The total ejject is the product of stagecraft rather than of historic fact. Practically never does one meet reference to documents. The press abroad, and even learned historians, have come to regard these tall tales as original sources.” (Trotsky, Stalin, 3rd ed., 282. lp.)

 

[8] Šī Ļeņina piezīme iespiesta grāmatā Partija v bor’be za vosstanovlenije narodnogo chozjajstva 1921-1925 (Partija cīņā ar saimnieciskās dzīves jauncelsmi 1921-1925), Moskva 1961, 110. lp.; par krievu šovinisma atdzimšanu PSKP skat. U. Ģērmanis, „Den nationella frågan i Sovjetunionen och det nya partiprogrammet” (Nacionālais jautājums Padomju Savienībā un jaunā partijas programma), Utrikespolītik, Stockholm 1962, h. 3, 92.-100. lp.

 

[9] Par nekrievu tautu apspiešanu Padomju Savienībā skat. W. Kolarz, Russia and Her Colonies, 3rd ed., London 1956; skat. arī B. Kalniņš, Rysslands historia och statsskick, Stockholm 1964, 106.-113. lp. un P. Olberg, Rysslands nya imperialism, Stockholm 1940; par žīdu vajāšanām skat. S.M. Schwarz, The Jews in the Soviet Union, Syracuse Univ. Press 1951 un H. Valentin, „Sovjetjudarnas likvidering”, Dagens Nyheter, 3.7.58.; par nekrievu tautu masveida deportācijām Padomju Savienībā skat. N.S. Chruščova runu PSKP XX kongresā 1956. gada 25. februārī, publ. Department of the State for the Press /Washington/, 4.6.56. (šī runa atreferēta starp citu laikr. Dagens Nyheter, 7.6.56.); par rusifikāciju Baltijas katoļticīgajā daļā skat. M.Bukšs, Die Russifizierung in den baltischen Ländern, /München/ 1964, 163 ff.

 

[10] Instruktīvu pārskatu par šīs fantastiskās historiogrāfijas izveidošanos ir devis Klauss Mēnerts (Klaus Mehnert) savā darbā Stalin versus Marx, London 1952 (pirmizdevums vācu valodā: Weltrevolution durch Weltgeschichte, Holzner Verlag 1951); skat. arī rakstu krājumu Rewriting Russian History, ed. C.E. Black, London 1957 (iztirzā, kā atsevišķas Krievijas vēstures problēmas interpretētas agrāk un kā tas notiek Staļina diktatūras laikā).

 

[11] Tipisks piemērs mazākā ļaunuma teorijas piemērošanai ir padomju latviešu vēsturnieka J. Zuša raksts „Ob istoričeskom značenii prisoedinenija Latvii k Rossii” (Par vēsturisko nozīmi, kāda bija Latvijas pievienošanai Krievijai), Voprosy istorii, 1954, nr 7, 95.-105. lp.

 

[12] Buržuāziskie nacionālisti – Latvijas vēstures viltotāji, 112. lp.

 

[13] Skat. J. von Hehn, „Die Sowjetisierung des Geschichtsbildes in Mitteldeutschland”, Europa-Archiv (Frankfurt-Wien), Folge 20, 1954, 6933. lp. vai arī U. Ģērmanis, „Historia blir propaganda i östtysk historieskrivning” (Vēsture kļūst propaganda Austrumvācijas historiogrāfijā), Expressen, 22.1.56.

 

[14] Stāvoklis šai laukā daļēji uzlabojās pēc PSKP XX kongresa. Padomju latviešu laikraksts Literatūra un Māksla rakstīja 1957. gada 14. decembrī (3. lp.): „Žurnala ‘Družba Narodov’ /Tautu Draudzība/ šā gada novembŗa numurā ievietots Bruno Tomana raksts ‘Latviešu strēlnieki’. (...) autors (...) iepazīstina ar daudz ko tādu, kas turpat divus gadu desmitus tika nepelnīti noklusēts.”

 

[15] Staļina un staļinisma kritika („atstaļinizēšana”) plaši atbalsojās rietumvalstu presē. Skat., piemēram, „Öppet angrepp på Stalin” (Atklāti uzbrūk Staļinam), Dagens Nyheter (turpmāk: DN), 19.2.56.; „Peršonkulten grundval för stor debattkampanj” (Personas kults pamatā lielai debašu kampaņai), DN, 18.3.56.; „Moskva publicerar Lenins stalinkritik” (Maskava publicē Ļeņina kritiku par Staļinu), DN, 19.5.56.; „Vämjeligt kryperi i Stalin-biografi” (Riebīga pielīšana Staļina biogrāfijā), DN, 7.6.56.; Sven Vallmark, „Avslöjade förfalskare” (Atmaskoti viltotāji), DN, 16.1.57.

 

[16] Par to interesantu pārskatu var iegūt, piemēram, publikācijā Velikaja Oktjabr’skaja Socialističeskaja Revoljucija. Malen’kaja Enciklopedija pod red. G.N. Golikova, M.I. Kuznecova, L.S. Šaumjana, Moskva 1968., (Neviens no minētajiem partijas darbiniekiem šajā izdevumā nav uzņemts).

 

[17] Skat. U. Ģērmanis, „Den nationella frågan...”, Utrikespolitik, 1962, h. 3, 93.-94. lp.

 

[18] Department of the State for the Press, 4.6.56.; arī DN, 7.6.56. un U. Ģērmanis, op.cit., 96. lp.

 

[19] Resolutionen des XX. Parteitags der KPdSU, Moskau 1956, 21.-22. lp.; skat. arī N.S. Chrustschow, Rechenschaftsbericht des Zentralkomitees der KPdSU an den XX. Parteitag, Moskau 1956, 114.-120. lp

 

[20] I.F. Kuz’min, „K istorii razgroma belogvardejskich vojsk Denikina” (Par Deņikina baltgvardu kaŗaspēka sagrāves vēsturi), Voprosy istorii, 1956, nr 7, 18.-32. lp. Apcerējumā iztirzāts starp citu Vācieša operatīvais plāns pret Deņikinu un atzīmētas Latviešu strēlnieku divīzijas cīņas ar Deņikina izlases vienībām.

 

[21] „Doklady I.I. Vacetisa V.I. Ļeņinu” (fevral’-māj 1919 g.), Istoričeskij Archiv, 1958, nr 1-2.

 

[22] Ļeņins raksta: „Krievijā pat oficiālā, t.i. pārspīlētā un saskaņā ar valdības nolūkiem viltotā statistika uzrāda tikai 43% lielkrievu no totālā valsts iedzīvotāju skaita (...) Tātad 57% no Krievijas iedzīvotājiem ir ‘sveštautieši’, t.i. vairākums, gandrīz trīs piektdaļas, kaut gan īstenībā droši vien viņu ir vairāk nekā trīs piektdaļas.” (Sämtliche Werke, Einzige vom Lenin-Institut in Moskau auktorisierte Ausgabe Bd XVII: 1913-14, Zürich 1935, 402. lp.). –1897. gada oficiālās tautas skaitīšanas rezultāti par Krievijas iedzīvotāju nacionālo sastāvu iespiesti polītiskajā pamfletā Ryssland sådant det är (Krievija tāda, kāda tā ir), red. H. Gummerus, Stockholm 1916, 20. lp.; skat arī A. Švābe, Latvijas vēsture 1800-1914, Stokholmā 1958, 472.-473. lp. un L.Trotzki, Geschichte der russischen Revolution, II, Berlin 1933, 356. lp.

 

[23] V.I. Lenin, Ausgewählte Werke in zwei Bänden, I, Moskau 1946, 683. lp.; interesanti atzīmēt, ka lielākā zviedru enciklopēdija –Nordiska familjeboken (2. izd., 16. sēj., 264. aile) 1912. gadā raksturoja latviešu tautu cara Krievijā šādā, mazliet pretrunīgā veidā: „Viņus /latviešus/ slavē strādīguma un paklausības dēļ; un lai gan viņus vispār uzskata par prātā kūtriem, daudzās tautskolas ir jau panākušas to, ka vairums prot lasīt un rakstīt, kas ir rets gadījums krievu provincēs.”

 

[24] Par žīdu situāciju cara valstī skat. H. Seton-Watson, Der Verfall des Zarenreiches 1855-1914, München 1954, 30.-31. lp. passim vai G. von Rauch, Russland: Staatliche Einheit und nationale Vielfalt, München 1953, 143.-144. lp.; skat. arī A.I. Denikin, The Russian Turmoil, London /1922/, 249. lp. („lt cannot be denied that in the Army there was a certain tendency to oppress the Jews...”).

 

[25] Krievi pat ir mēģinājuši noliegt, ka tāda ukraiņu tauta vispār eksistē. Skat. G.v. Rauch, op.cit., 98. lp.

 

[26] Līdums, 17.6.14. nr 47, 2. lp. Šis mēreni liberālais laikraksts, kas aizstāvēja latviešu lauksaimnieku intereses, 1914. gada pirmajā pusē publicēja daudz rakstu sakarā ar pastiprināto pārkrievošanas polītiku: par mātes valodas izraidīšanu no Baltijas tautskolas (3.1.14. nr 1, 1. lp.), par Kurzemes kolonizēšanu ar krieviem (28.3.14., nr 25, 2. lp.), par nacionālo audzināšanu (2.5.14., nr 34, 2.-3. lp.), par Baltijas deputātu runām. Valsts domē mātes valodas lietā (13.5.14., nr 37, 1. lp.), par deputāta J. Goldmaņa uzstāšanos Valsts domē pret krievu kolonizāciju Latvijā (30.5.14., nr 42, 2. lp.) u.c.

 

[27] Skat. piemēram, Erik Lindkvist, Tio år bland revolutionärer (Desmit gadus starp revolucionāriem), Stockholm 1937, 77.-78. lp. („...par īstajiem vadoņiem kļuva žīdi, somi, latvieši, kaukāzieši u.c.”); skat. arī interviju ar no Krievijas atbraukušo zviedru leitnantu N. Barkamanu zv. laikr. Social-Demokraten, 12.7.18., 3. lp. („Dažādajās lokālajās padomēs noteicējs un rīkotājs gandrīz bez izņēmuma ir kāds jauns žīdu puika”); par daudzajiem pseudonimiem krievu galēji kreisajās partijās, „kuri bieži noderēja, lai slēptu nacionālo izcelsmi”, skat. Social-Demokraten, 27.10.17., 7. lp.; vēl par žīdu ārkārtīgo nozīmi Krievijas revolūcijā skat. zv. konserv. laikr. Nya Dagligt Allehanda, 6.10.18., 9. lp. („Bolsjevismens profeter”) un idem, 6.10.19. („Bolsjevikernas välde”); cf W.H. Chamberlin, The Russian Revolution, I, 35. lp.; – par lielo žīdu ietekmi (un krievu naidu pret viņiem) skat. Anton Karlgren (zviedru slavists), Bolsjevikernas Ryssland, Stockholm, 1925, 264.-265. un 269.-270. lp.

 

[28] New York Times, 23.8.18. (3:5), 8.9.18. (Sect. 3, 1:8), 4.10.18. (6:4), 22.1.19. (2:3), 27.1.19. (12:6); Social-Demokraten, 12.7.18., 1. un 6. lp. 20.7.18., 4. lp. 21.11.18., 3. lp., 29.11.18., 7. lp.; Folkets Dagblad Polītiken (zviedru kreiso soc. laikr.), 2.7.18., 1. lp., 21.8.18., 1. lp.; Nya Dagligt Allehanda, 27.10.18., 8. lp. 29.10.18., 1. lp., 26.11.18., 7. lp. 28.12.18., .5. lp.

 

[29] Hufvudstadsbladet (konserv. zviedru laikr. Helsinkos), 10.7.18. nr 103; New York Times, 23.8.18. (3:1); W.H. Chamberlin, op.cit., II, 56. lp., passim; D. Shub, Lenin, Stockholm 1949, 282., 290. lp.

 

[30] Social-Demokraten, 17.9.18., 4. lp.un 2.10.18., 6. lp.; Folkets Dagblad Politiken, 6.9.18., 1. lp. un 7.11.18., 3. lp.; Nya Dagligt Allehanda, 27.10.18., 8. lp.; New York Times, 4.10.18. (6:4), 15.2.19. (4:4) un 12.8.19. (5:3).

 

[31] Pilsoņu kaŗa gados plaši izplatītais uzskats par latviešiem un žīdiem (arī ķīniešiem) kā padomju varas balstiem atspoguļojas arī vairākos padomju latviešu literātu agrīnajos darbos. Skat., piemēram, Alvils Ceplis, „Par maizi” (no jauna publ. žurnālā Literatūra un Māksla, 26.10.68. nr 43, 6.-7. lp.), kuŗā starp citu attēlots, kā anarchistu bandas loceklis baida zemniekus kādā Ukrainas sādžā: „Tā būšot tā komūna. Par kungiem iecelšot žīdus. Un visiem būšot jāapgraizās. Komūna (...) Citas sādžas jau apkāvušas, aiztrenkušas žīdus un komunistus (...)”; skat. arī stāstu un atmiņu krājumu Vecie latviešu strēlnieki, Rīgā 1957, 99., 333., 341. lp. (par bargo izrēķināšanos ar latviešu strēlniekiem, kas krituši baltgvardu gūstā) un 71., 102. lp. (padomju vara turoties uz ķīniešu un latviešu durkļiem).

 

[32] Kommununističeskaja Partija Sovetskogo Sojuza v rezoljucijach i rešenijach s’ezdov konferencij i plenumov CK 1898-1954, I: 1898-1924, Moskva 1954, 711.-712. lp. vai latviešu izdevumā Padomju Savienības Komunistiskā Partija kongresu, konferenču un CK plēnumu rezolūcijās un lēmumos 1898-1954, I: 1898-1924, Rīgā 1954, 622.-623. lp.; minētā rezolūcija iespiesta arī grāmatā J. Stalin, Marxismen och den nationella och koloniala frågan. Stockholm 1941, 383. lp.

 

[33] J. Scholmer, Die Toten kehren zurück. Köln-Berlin 1954, 128. lp. (šis teiciens pazīstams arī šādā variantā: „Padomju vara Krievijā balstās uz žīdu galvām, krievu muļķību un uz latviešu durkļiem.” U.Ģ.)

 

[34] Trockis raksta: „Tā /latviešu strēlnieku divīzija/ bija vienīgā kaŗaspēka daļa, kas bija saglabājusies no vecās armijas. (...) Latviešu pulki bija labākie cara armijā. Pēc februāŗa revolūcijas viņi gandrīz pilnīgi lieliniecizējās, un viņiem bija liela loma oktobŗa revolūcijā.” (Moja žizn’, II, Riga 1930, 126.-127. lp.); cf I. Deutscher, The Prophet Armed, 405. lp.: skat. arī F. Rydberg, Från tsararmé till bolsjevikarmé, Stockholm 1933, 86. lp. (Vorošilova runa 23.2.33.).

 

[35] Skat. I nod, 15. norādi

 

[36] M. Skujenieks Latvija. Zeme un iedzīvotāji, 2. izd., Rīgā 1922, 291.-292. lp.

 

[37] LE, I, 232. lp.

 

[38] Skat. M. Skujenieks, op.cit., 210. lp. un LE, I, 233. lp. – Jāpiezīmē, ka M. Skujenieks minētajā darbā citā vietā (245. lp.), tuvāk neprecizējot no kurienes un kādos gados bēgļi atgriezušies, raksta: „(...) bet kopš Brest-Ļitovskas miera ir uz Latviju atgriezušies jau apmēram 430.000 latviešu bēgļu.”

 

[39] Skat. M. Skujenieks, op.cit., 191. lp.

 

[40] Ibid., 207. lp.

 

[41] Ibid., 219. lp

 

[42] Bol’šaja Sovetskaja Énciklopedija (1.izd., XXXVI, Moskva 1938, 109. sleja) paskaidro, ka „latviski runājošo” Padomju Savienībā ir 150.000 (jāievēro, ka it īpaši 1937. gadā notika plaša latviešu un viņu kultūras iestāžu likvidācija Padomju Savienībā. U.Ģ.); rakstos par LKP vēsturi norādīts, ka divdesmitajos gados Padomju Savienībā dzīvoja 250.000 latviešu – skat. LKP vēstures apcerējumi, PLK, 1963, nr 10, 36. lp.; skat. arī P. Olmane, Žurnāls Celtne un tā līdzstrādnieki, rakstu krājumā Cīņas balsis, Rīgā 1959, 541. lp., kur teikts: „Padomju Savienībā, pēc 1939. gada iedzīvotāju skaitīšanas datiem, dzīvoja apmēram 200.000 latviešu.” (Šis skaitlis nav pretrunā ar iepriekšējo, jo, kā minēts, latviešu skaits stipri samazinājās pēc Staļina „lielajām tīrīšanām”. Bija arī tādi latvieši, kas bailēs no vajāšanām tai laikā noliedza savu tautību. U.Ģ.). Arī citi padomju autori ir pieskārušies šim jautājumam, taču nepūloties tajā iedziļināties. Skat., piemēram, Dz. Vīksna, Latviešu kultūras un izglītības biedrība „Prometejs” Padomju Savienībā, ZAV , 1966, nr 9 (230), 3. lp. (autore apmierinās ar ļoti miglaino apgalvojumu, ka „20.-30. gados Padomju Savienībā dzīvoja apmēram 200.000 latviešu”, kas rada pilnīgi aplamu priekšstatu par šis nacionālās grupas lielumu dažādos periodos); līdzīgi arī LME, II, 240. lp.

 

[43] Skat. Dz. Vīksna, op.cit., 3.-11. lp. (arī pārējie dati par „Prometeja” darbību ņemti no šī apcerējuma, U.Ģ.); Skat. arī K. Karulis, Latviešu grāmata gadsimtu gaitā, izd. Liesma Rīgā 1967, 152.-161. lp. un J. Niedre, „Viens no ļeņiniskā kaluma”, Cīņa, 22.10.69. nr 248, 2. lp. (par „Prometeja” saimniec. vadītāju Frici Bernovski); cf W. Kolarz, Russia and Her Colonies, 3rd ed., London 1956, 106. lp.

 

[44] Skat. Elza Miške, Valsts latviešu teātris „Skatuve” 1919.-1938. gadā Maskavā. Atmiņas, Rīgā 1963. Šajā grāmatā autore attēlo nevien minētā teātŗa (sākumā – teātŗa studiju grupas) izaugsmi, bet ļauj lasītājam ieskatīties arī latviešu kultūras dzīvē Padomju Savienībā vispār, apraksta dažādās grūtības, ko rada primitīvie dzīves apstākļi, atstāsta diskusijas un konfliktus mākslinieku aprindās, izbraucienus uz latviešu kolonijām (kolchoziem) un turienes ļaužu noskaņojumu, kā arī īsumā parāda latviešu kultūras dzīves sagrāvi 1937. gadā (grāmatā ir arī interesanti fotoattēli); skat. arī „Latviešu teātris Padomju Savienībā”, LME, II, 258.-259. lp. un Pēteris Vilisters, „Atmiņas par Maskavas Latviešu centrālo klubu”, almanachā Teātris un dzīve, II, Rīgā 1957, 124.-132. lp.

 

[45] Labu pārskatu par padomju latviešu literātiem un viņu darbiem dod LPSR Zinātņu Akadēmijas Valodas un Literātūras institūta publikācija Literārā dzīve. Latviešu padomju literārās dzīves hronika 1917.-1965., Rīgā 1967 (510 lp.); skat arī šķirkļus „Latviešu rakstnieki Padomju Savienībā” un „Padomju literātūra”, LME, II, 248. un 692. lp.; par žurnālu Celtni skat. P. Olmane, op.cit., 519.-543. lp.; par latviešu laikrakstiem skat. J. Juliāna („Latviešu prese un viņas darbinieki Padomju Savienībā”), E. Plinkas („Latviešu komjaunatnes un pionieru prese Padomju Savienībā”) un J. Baloža („Sibirijas Cīņa”) apcerējumus rakstu krājumā Cīņas balsis, Rīga 1959, 465.-518. lp. un Eduards Salenieks „Epizodes no pagātnes”, Cīņa, 11.10.57. nr 241, 3. lp.; skat. arī E. Andersone, „Sarkanais strēlnieks latviešu literātūrā 1917.-1940.”, Rīgā 1963, 215.-222. lp., passim; par latviešu literātu darbu un dzīvi Padomju Savienībā fragmentāras, bet interesantas atmiņas uzrakstījis E. Salenieks – „Tā viņi strādāja” (Rīgā 1967); par to pašu zināmā mērā informē Mārtiņa Krieviņa (Zaķa) romāns Pasveicini Daugavu, publ. vienā sējumā ar romānu Taurupē viss kā Latvijā (Rīgā 1969); rūpes par latviešu literātūras nākotni Pad. Savienībā parādās rakstā „Jauno rakstnieku audzināšana”. Celtne, 1936. nr 1, 45.-51. lp.

 

[46] Skat. „Latvieši brālīgajās padomju republikās”, LME, II, 240. lp.; cf W. Kolarz, op.cit., 107. lp.; par latviešu komjaunatni skat. J. Kurts, „Pa ļeņinisko ceļu”, Jauni Ceļi / komjaunatnes žurnāls/, Maskavā 1925, nr 1/2, 17.-22. lp.

 

[47] Skat. rakstu „Latviešu nacionālo lietu komisariāta uzdevumi”, Latviešu Nacionālo Lietu Komisariāta Ziņotājs, /Maskavā/, 17.4,.18. nr 1, 2. lp.; turpat ievadrakstā lasāmi šādi lepni vārdi: „Latviešu darba masas, stāvēdamas uz augstāka kulturāla un šķiras apziņas līmeņa, var ienest Krievijas revolūcijā daudz jaunu organizatorisku un polītisku principu. Nevienam nav sveša tā lielā loma, kāda latviešu strādniecībai piekrita Krievijas proletariāta apziņas izkopšanā, organizāciju izveidošanā un noteiktas revolucionārās taktikas izstrādāšanā.” (Mans kursīvējums, U.Ģ.).

 

[48] A.K. Biron, „0bzor sovetekom literatury po istorii latyšskich strelkov” (Pārskats par latviešu strēlnieku vēstures padomju literātūru), ZAV, 1968, nr 2 (247), 16.-37. lp.; idem, „Istoriografija Oktjabr’skoj revoljucii v Latvii” (Historiogrāfija par Oktobŗa revolūciju Latvijā), ZAV, 1967, nr 11 (244), 30.-55. lp. (abi A. Bīrona apcerējumi papildina viens otru); A.I. Spreslis, Latyšskie strelki na straže zavoevanij Oktjabrja 1917-1918 gg. (Latviešu strēlnieki Oktobŗa iekarojumu sardzē 1917.-1918. g.), izd. Zinātne Rīga 1967, 9.-18. lp.; skat. arī A. Bīrons, V. Dorošenko, Vēstures zinātnes attīstība Padomju Latvijā, izd. Zinātne Rīgā 1966, 136.-l60. lp.

 

[49] J. Bāle, „9. l.s.p. īsā vēsture”, Strēlnieks, 1920, nr 3/4; J.Tupiņš, „Iz Rīgas l.s.p. vēstures”, Strēlnieks, 1920, nr 3/4; R. Bauze, „Judeniča uzbrukums Pēterpilij un latviešu strēlnieki”, Sarkanā Zvaigzne, 1921, nr 2; T. Draudiņš, „Proletāriāta revolūcija Latvijā”, Strēlnieks, 1919, nr 4-5; Jokums, „Latvijas strēlnieki Oktobŗa revolūcijas dienās 1917. g. Pēterpilī”, Strēlnieks, 1919, nr 4-5; K. Dozīt/i/s, „Latviešu strēlnieks un viņa divīzija”, Sarkanā Zvaigzne, 1921, nr 3, 4; K. Sne, „Baltie par latviešiem”, Strēlnieks, 1919, nr 4-5 u.c. raksti strēlnieku žurnālos; par Lokarta mēģinājumu uzpirkt latviešu strēlniekus skat. Izvestija VCIK, 4.9.18. nr 190 un Pravda, 1918, nr 189 (intervija ar čekas priekšs. vietnieku J. Peteru).

 

[50] R.I. Berzin’, Etapy organizacii i razvitija Krasnoj Armii ( Sarkanās armijas veidošanas un attīstības posmi), Charkov 1920 (publ. arī rakstu krāj., Lielā ceļa posmi, Rīgā 1964, 109.-143. lp,); M.Ja. Lacis (Sudrabs) Dva goda bor’by na vnutrenem fronte (Divi cīņas gadi iekšējā frontē), Moskva 1920.

 

[51] Proletariāta diktatūra Latvijā, Maskavā 1919 (par padomēm un Iskolata darbību); Oktobŗa revolūcijas gadasvētkos. 1917.-1918. g., Maskavā 1918 (P. Stučkas, J. Daniševska, P. Dauges, P. Vīksnes un J. Petera raksti un vēstures dokumenti); P. Stučka, Pjat’ mesjacev Sovetskoj Latvii (Padomju Latvijas pieci mēneši), I, izd. LKP CK /Moskva/ 1919.

 

[52] V. Štrauss (Strauss), „Par Latvju strēlnieku vēstures komisijas darbību”, Krievijas Cīņa, 31.8.26.; skat. arī Celtne, 1930. nr 3; LME, (II, 258. lp.) kļūdaini minēts, ka Latviešu strēlnieku vēstures komisija dibināta 1927. g.

 

[53] Proletāriska revolūcija Latvijā, I, izd. Spartaks Maskavā 1924. (materiālu un apcerējumu krājums, 780 lp.); Desmit gadi, Ļeņingradā 1927 (rakstu krājums par evakuēto latviešu strādnieku un latviešu lielinieku organizāciju piedalīšanos oktobŗa revolūcijā Pēterpilī); LKP 25 gadi. Rakstu un materiālu krājums, Maskavā 1930/1929/ (674 lp.); 1905. gads, izd. Prometejs Maskavā 1936. (rakstu krājums); R. Endrups un A. Feldmanis, Revolucionārās cīņās kritušo piemiņas grāmata, I-II, izd. Prometejs Maskavā 1933/36.

 

[54] To publicēja no jauna žurnāls Zvaigzne, Rīgā 1957, nr 21, 7.-8. lp. (J. Vācietis, „Latviešu strēlnieki Oktobra revolūcijā”).

 

[55] R. Bauze, „Veterany Krasnoj Armii – latišskie strelki” („Sarkanās armijas veterāni – latviešu strēlnieki”), Proletarskaja revoljucija, 1922, nr 12; idem, „Pirmie latviešu strēlnieku pulki Krievijas pilsoņu kaŗa frontēs”, Darbs, 1925, nr 5; T. Draudin, „Rižskij front v Oktjabre 1917 g. Fakty i dokumenty” (Rīgas fronte 1917. g. Oktobrī, Fakti un dokumenti), Moskva 1922; idem, „Latyšskie strelki v 1917 godu” (Latviešu strēlnieki 1917. gadā), Staryj bol’ševik (Vecais lielinieks), 1933, nr 4 (7); P. Vīksne, „Latvju strēlnieku vēsturiskā loma”, Darba kalendārs 1928. gadam, Maskavā 1928 u.c.

 

[56] Skat. Latvju strēlnieku vēstures jautājumā /Latvju strēlnieku vēstures komisijas programmas izklāsts 1927. g. 25. dec./, L.S.V., I:1, 239.-241. lp.

 

[57] Skat. A.K. Biron, op.cit., ZAV, 1968, nr 2, 16. lp.

 

[58] P. Vīksne, „Koposim visus spēkus strēlnieku vēstures darbam”, L.R.S., I 3. lp.

 

[59] L.R.S., I, 373. lp. (šis uzaicinājums pirmoreiz iespiests laikr. Komūnāru Cīņa, 23.9.31. nr 132)

 

[60] Skat. The History of the Civil War in the U.S.S.R., ed. by M. Gorky /and others/, Vol. 2, Moscow 1946 (latviešu strēlnieki pieminēti apakšnodaļās „The Baltic Provinces” un „The October Days on the Northern Front”, bet viņu darbība apgaismota trūcīgi un kļūdaini; nav minēts neviena latviešu lielinieka un neviena strēlnieku komandieŗa vārds).

 

[61] Viņu vidū bija latviešu strēlnieku pulku galvenais lieliniecizētājs, vēlāk PSRS mežrūpniecības tautas komisāra vietnieks Jūlijs Kārlis Daniševskis (nāves gads: 1939), PSRS zemkopības tautas komisārs un PSKP CK Polītbiroja locekļa kand. Roberts Eiche (1940), PSRS Tautas Komisāru Padomes priekšsēža vietnieks un Polītbiroja loceklis Jānis Rudzutaks (1938), Ļeņina draugs, diplomāts un Krasnyj Archiv red. Jānis Bērziņš-Ziemelis (1938), PSKP vēstures galvenais red. Vilhelms (Vilis) Knoriņš (1938), F. Dzeržinska galvenie palīgi čekas vadībā – Jēkabs Peterss (1938) un Mārtiņš Lācis (Jānis Sudrabs) (1938), Tālo Austrumu celtniecības trestu (Dal’stroj) vadītājs Eduards Bērziņš (1938), padomju ārzemju izlūku apmācītājs un izlūkošanas dienesta vadītājs Jānis Bērziņš (Pēteris Ķuzis) (1937) u.c.

 

[62] Sarkanās Armijas pirmais virspavēlnieks Jukums Vācietis (1938), bij. Ziemeļurālu un Sibirijas frontes pavēlnieks Reinholds Bērziņš (1939), PSRS Gaisa Kaŗa Spēku priekšnieks un aizsardzības tautas komisāra vietnieks Jēkabs Alksnis (1937), Sarkanās armijas bruņoto autotanku kaŗaspēka komandieris Gustavs Boķis (1938), M. Frunzes Kaŗa akadēmijas priekšnieks un Osoaviachima centrālās padomes priekšsēdis Roberts Eidemanis (1937), 2. ranga armijkomisārs Augusts Miezis (1938), Maskavas kaŗa apgabala polītiskās pārvaldes priekšnieka vietnieks Vladimirs Ozols (1938), Tālo Austrumu virspavēlnieka vietnieks aviācijas jautājumos Alberts Lapiņš (1937) u.c.

 

[63] Skat. „LKP vēstures apcerējumi”, PLK, 1965, nr 2, 25.-31. lp.; skat. arī M. Vulfsons, „Personības kults”, LME, II, 767. lp.

 

[64] Alfreds Krasevskis, Mana autobiografija, Adelaide 1957, 5. lp. (manuskripts, U.Ģ. īpašumā); cf A. Lācis, „Aktieris Jānis Baltausis un viņa liktenis”, Karogs, 1964, nr 12, 125.-127. lp.

 

[65] Šai sakarā raksturīgi ir A. Krasevska vienkāršos vārdos atstāstītie piedzīvojumi terrora laikā (op.cit., 3.-4. lp.): „ /A.K. vecāki jau deportēti, māte izsūtījumā mirusi/ Es, to manīdams, māsu nodevu vecaimātei, un pats laidos lapās. Ar visu melošanu un krāpšanu ilgāk nevarēju pabūt pilsētā kā 3 mēnešus. Bija jāmaina pilsēta; mainīju līdz pašiem Urāliem un aiz Urāliem (...) /A.K. nonāk Sverdlovskas cietumā/ Tur arī satiku daudz latviešu strēlnieku, bet tas vārds man bij ļoti svešs, un es nezināju, ko tas nozīmē. Es domāju, ka viņi bija kādi labi šāvēji jeb snaiperi. Bija arī pārvērtušies partijas vīros un labi nopelnīja, bet tas nelīdzēja – visi tika arestēti un bargi sodīti. Es arī satiku vienu pulkvedi revolucionāru, vārdu tam nezinu (...) Sarkanā karoga ordeņu bij pilna krūts. Pie pratināšanas viņš teica: ‘Jūs esat šmurguļi, es ar jums negribu runāt,’ bet arī tas nelīdzēja (...)”

 

[66] J. Scholmer, op.cit., 128. lp.

 

[67] Skat. Dz. Vīksna, op.cit., ZAV, 1966, nr 9, 11. lp.

 

[68] 1965. gadā Rīgā izdotajā biogrāfiskajā vārdnīcā Latviešu literatūras darbinieki minēti 49 „represētie” latviešu padomju literāti, kas rehabilitēti pēc PSKP XX kongresa, bet tikai pieci no viņiem bija palikuši dzīvi: skat. arī Jānis Niedre, Diena dienu māca... (atmiņas), 2. papildin. izd., Rīgā 1969, 172.-173. lp. (J.N. apraksta drāmatisku tikšanos ar diviem latviešu literātiem – Robertu Pelši un Sudrabu Edžu – 1940. gada septembrī Maskavā. Kad viņš apjautājas pēc pārējiem latviešu padomju rakstniekiem, R. Pelše atbild īsi un nervozi: „Viņu še nav,”); skat. vēl Eduards Salenieks, Tā viņi strādāja, Rīgā 1967, 7.-9., 16., 21.-22., 29., 34., 47.-51. lp. (autors aprautos teikumos epizodiski attēlo, kā intensīvā terrora laikā iet bojā ne vien cilvēki, bet arī vēstures materiāli – „piemiņa zūd”) un Arvīds Grigulis „Latviešu padomju literātūras kritikas attīstība trīsdesmitajos gados”, Latviešu literatūras kritika, V:2, Rīgā 1964, 5., 13. un 16. lp. (par latviešu padomju literātūras sagrāvi PSRS).

 

[69] Skat. A.I. Spreslis, op.cit., 14. lp.; šai traģiskajai temai sešdesmito gadu otrā pusē pievērsušies arī daži latviešu padomju dzejnieki. Skat. Māris Čaklais, „Piemiņas diena” (Lit. un Māksla. 1967, nr 31, 13. lp.):

Gājāt, un jums jau likās
puse pasaules pieder.
Vērmeles uz jūsu kapiem –
tie ir tie īstie ziedi.

Skat. arī Vitauts Ļūdēns, Trīsdesmitgadīgas acis, Rīgā 1969, 123. lp. („Kad viņus glabāja / Gandrīz apraka / Viņu nemirstību līdz”) un 126. lp. („Pulkveža Vācieša

1. vēstule”).

 

[70] S.M. Schwarz, The Jews in the Soviet Union, Syracuse Univ. Press 1951, 297.-298. lp.; skat. arī O. Lagerkranca (Olof Lagercrantz) rakstu sēriju par žīdu komūnista Josefa Bergera piedzīvojumiem Padomju Savienībā, DN, 2.2.64., 5.2.64., 9.2,64., 12.2.64., 16.2.64., 20.2.64., 23.2.64. un 28.2.64.

 

[71] Arvo Tuommen, Kremls klockor, Tidens förlag Stockholm, 1958, 295,-300.lp.

 

[72] Ibid., 327.lp.

 

[73] Roberta Eiches likvidēšanai pievērsās Chruščovs savā antistaļiniskajā runā PSKP XX kongresā. Skat. Department of State for the Press, 4.6.56.; biogrāfiskas ziņas par R.E. ir dažos īsākos apcerējumos: V. Miške, „Roberts Eiche”, L.R.D., 67.-73. lp.; Z. Kupcis, „Roberts Eihe 1890-1940”, Cīnītāji par Oktobri, izd. Liesma Rīgā 1967, 201.-208. lp.; LE Papildinājumi, 48. lp.; LME, I, 449. lp.

 

[74] Robert Roždestvenskij, „Écho”, Izvestija, 12.11.61., cit. pēc O. Vācieša atdzejojuma laikr. Lit. un Māksla, 25.11.61., kur tas iespiests ar nosaukumu „Mans vārds”.

 

[75] P. Dauge, „Oktjabr’skaja revoljucija v Latvii”, Istoričeskij žurnal, 1940, nr 11, 33.-44. lp.; A. Fedjajeva, „Latviešu strēlnieku pulki Lielajā Oktobra revolucijā Latvijā”, Padomju Latvijas Skola, 1945, nr 8-9 u.c.

 

[76] R. Ķīsis, Oktobra revolucija un latviešu strēlnieki, Rīgā 1948, 91. lp.

 

[77] Ibid., 38. lp.

 

[78] 78)
Prof. V. Miške, „Tautas revolucionāras tradīcijas un
patriotisma idejas”, Cīņa, 15.2.58. nr 39, 2.-3. lp.; tai pašā laikā vairāki LKP CK darbinieki – 1. sekretārs Jānis Kalnbērziņš, Rīgas pils. komitejas 1. sekr. Eduards Berklavs, LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšs. Kārlis Ozoliņš – norādīja, ka partijā maz uzņem latviešu tautības cilvēkus un prasīja šo kļūdu novērst. Viņi arī aicināja partijas /krievu/ kadrus apgūt latviešu valodu. Skat. Cīņa, 12.1.58. nr 10, 2. lp. (E. Berklavs LKP Rīgas pils. XI konferencē), 24.1.58. nr 20, 3. lp.
(J. Kalnbērziņš LKP XV kongresā) un 26.1.58. nr 22, 1. lp. (K. Ozoliņš LKP XV kongresā).

 

[79] „Kritušiem lai mūžam slava!” (Vēstuļu apskats), Cīņa, 2.8.57. nr 181, 3. lp.

 

[80] J. Zutis u.c., „Par jaunlatviešu kustības raksturu”, Karogs, 1958, nr 12, 96. lp.; cf „Par LKP vēstures pareizu apgaismošanu”, Cīņa, 3.9.64. un PLK, 1964, nr 9, 2.-6. lp.; skat arī U. Ģērmanis, „Rekordisti vēstures viltošanā”, Laiks, 21.1.59. nr 6, 3. lp.

 

[81] B. Kalniņš, „Latvija 1945-1962”, LE Papildinājumi, 125.-131. lp.; idem, „En ny front i Lettland” (Jauna fronte Latvijā), DN, 14.6.60. 2. lp.; U. Ģērmanis, op.cit., Utrikespolitik, 1962, h. 3, 97.-98.lp.; idem, „Moskvas kolonialpolitik”, Suum Cuique (Sigtuna), 1960, 8.-9. lp.; idem, „Maskava kļūst nepacietīga”, Latvija (Eutin), 1961, nr 41-44; skat. arī Manchester Guardian, 28.11.59.; DN, 26.11.59., 28.11.59., 29.11.59.; Svenska Dagbladet, 28.10.59., 3.12.59., 28.1.60. u.c.

 

[82] Programma Kommunističeskoj Partii Sovetskogo Sojuza (Proekt), Moskva 1961, 113.-117. lp.; Padomju Savienības Komūnistiskās Partijas Programma (Projekts), Rīgā 1961, 98.101. lp.; PSKP XXII kongresa pieņemtā partijas programma publ. arī Cīņā 1961. g. 2.-4. nov., nr 260-262 (par nacionālo jautājumu kā projektā); skat arī U. Ģērmanis, op.cit., Utrikespolitik, 1962, h.3, 98.-100. lp.; idem, „Nacionālais jautājums Padomju Savienībā pēc partijas XXII kongresa”, Daugavas Vanagu Mēnešraksts, 1963, nr 4. 19.-23. lp.

 

[83] U. Ģērmanis, „År Chrustjev antisemit?” (Vai Chruščovs ir antisemīts?), zv. laikr. Expressen, 4.8.63.; idem, „Sovjet – får man vara jude där?” (Padomju Savienība – vai kāds tur drīkst būt žīds?), Expr., 16.8.63.; G. Kall (pseudon.), „Ingen antisemitism i Sovjet?” (Nekāds antisemītisms Padomju Savienībā?), Expr., 12.8.63.

 

[84] Par mudinājumiem nekrievu rakstniekiem pāriet uz krievu valodu skat. Konstantin Simonov, „Razvivaetsja internacional’naja Kul’tura” (Attīstās internacionāla kultūra), Pravda, 1.10.61. (K.S. rakstu publ. arī Lit. un Māksla, 7.10.61. nr 40, 2. lp.); par to pašu un par vienotas internacionālas (t.i. krievu) kultūras radīšanu skat. A. Egorov, „Ob internacional’nom i nacional’nom v iskusstve” (Par internacionālo un nacionālo mākslā), Kommunist, 1961, nr 17, 61-72. lp. (šo rakstu publ. arī Lit. un Māksla, 1962, nr 1-2); par komisko uzbrukumu Līgo svētkiem skat. „Mūsu tradicijas”, Cīņa, 24.3.61., 1. lp. (rakstā teikts: „Par novecojušu, laika garam neatbilstošu ieražu atzīstama Līgo svētku jeb Jāņu svinēšana (...) nepareizi un nelietderīgi būtu celt godā pagānu ieražas.”); par padomju varas attieksmēm pret Līgo svētkiem ilgākā laika tecējumā skat. Ulafs Jansons (Uldis Ģērmanis), „Īgno ūpju” laikmets Latvijā, Latvija, 30.7.60. nr 28, 6. lp. un 12.4.61. nr 14, 6. lp.; ar bezgaumīgiem visa krieviskā slavinājumiem tai laikā ir piesārņota visa LPSR prese – laikr. Cīna, Padomju Jaunatne, Lit. un Māksla u.c.

 

[85] Skat. „Omvärdering, Ny glans åt Stalin” (Pārvērtēšana. Jauns spožums Staļinam), DN, 20.10.69., 10. lp. (par PSKP vēstures jauno revidētu izdevumu, kas drīzumā parādīsies atklātībā); skat. arī PSRS maršals I. Bagramjans, „Ceļš uz lielo uzvaru”, PLK, 1969, nr 11, 20.–27. lp. („šī raksta 26. lp. izteikti vairāki cildinājumi Staļinam, piem., „Augstākā Virspavēlnieka pavēle deva uzbrūkošajām divīzijām jaunu spēka pieplūdumu...”).

 

[86] Par Padomju Latviju. Cīnītāju atmiņas 1918.-1919., I-II, Rīgā 1958/59; Revolucionārā Pārdaugava. Cīnītāju atminas, I (1899-1919) un II (1920-1940), Rīgā 1960/63. Šajās publikācijās lielākā daļa atmiņu uzrakstītas (pierakstītas) tikai piecdesmito gadu beigās. Bez tam jāievēro, ka autoriem savu revolucionāro nopelnu uzsvēršanā un „noformēšanā” dažkārt bijuši arī praktiskas dabas motīvi – pensijas, labāka dzīvokļa u.c. priekšrocību iegūšana. Kā izziņas avotiem šiem izdevumiem maza nozīme. Atmiņu tēlojumi ietilpināti arī dažos citos rakstu krājumos, skat. Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija un ārzemju militārā intervencija Latvijā, Zin. Akad. Izd. Rīga 1957; tāpat arī Par Oktobra uzvaru. Raksti un atmiņas par Latvijas komūnistu cīņu Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas un pilsoņu kara laikā 1917-1919, izd. Liesma Rīgā 1967 u.c.

 

[87] Skat. Dzimtenes Balss (Rīgā), 1958, nr 86, 3. lp.

 

[88] H.Broks, „Gadsimti atklāj noslēpumus. Apmeklējums Zinātņu Akadēmijas Vēstures institūtā”, Dzimtenes Balss, 1962, nr 102, 2. lp.

 

[89] Kad es 1966. gada oktobrī studiju nolūkos uzturējos Rīgā, vēsturnieks Auseklis Spreslis paskaidroja, ka Latviešu strēlnieku vēsture iznākšot vienā lielā sējumā. Darbu paredzēts veikt līdz 1970. gadam. Skat. U.Ģērmanis, Zili stikli, zaļi ledi, 164.-165. lp.

 

[90] A.I. Spreslis, op.cit., 12. lp.

 

[91] Skat. U. Ģērmanis, „Strēlnieki 1918. gadā”, Brīvība, 1968, nr 10, 5. lp.

 

[92] Par B. Tomani skat. A. Elksne, „Pa zinātnes tekam”, Cīņa, 19.3.67.

 

[93] B. Tomanis, „Latviešu strēlnieki cīņā par padomju varas aizstāvēšanu un nostiprināšanu 1918. gadā”, Par Oktobra uzvaru, izd. Liesma Rīgā 1967, 193.-219. lp.; idem, „Partijas un kultūrizglītības darbs Latviešu strēlnieku padomju divīzijā 1918. gadā”, 1919. gads Latvijā, izd. Zinātne Rīgā 1969, 25.-50. lp.; skat. arī A.K. Biron, op.cit., ZAV, 1968, nr 2, 57. norāde 32. lp. (B.Tomaņa raksti krievu izdevumos).

 

[94] Skat. U. Ģērmanis, „Kā cēlās un krita padomju vara Latvijā”, Laiks, 29.4.67. nr 34, 3. lp.

 

[95] Šī grāmata tulkota arī vāciski – V. Sīpols, Die ausländische Intervention in Lettland 1918-1920, Rütten & Loening Berlin 1961. Skat. rec. J. von Hehn „Lettland zwischen den Mächten 1918-1920”, Jahrbücher für Geschichte Osteuropas, (München) 1963, H. 1, 37.-45. lp.

 

[96] Skat. 48. norādi; skat arī A. Bīrons „Darbaļaužu cīņa par padomju varu Latvijā 1918.-1920. gadā padomju vēstures literatūras gaismā”, 1919. gads Latvijā, 195.-238. lp.

 

[97] A.Bīrons, V. Dorošenko, op.cit., 156. lp.

 

[98] Daži piemēri no rakstiem Skandināvijas presē: „Virrvarret i Lettland” („Juceklis Latvijā”), Aftonbladet (Stockholm), 5.11.19. (rakstā apgalvots, ka Ulmaņa valdība Latvijā balstās uz agrākajām latviešu lielinieciskajām kaŗaspēka vienībām); „Ostersjöproblemet” („Baltijas jūŗas problēma”), Hufvudstadsbladet (Helsingfors), 19.10.19. (rakstā runāts par „neskaidro radikālismu, kas izpaužas šajās polītiskā ziņā diezgan atpalikušajās tautās”, t.i. Baltijas tautās); „Om Baltikum sluter fred” („Ja Baltija slēdz mieru”), idem, 27.11.19. („Ir skaidrs, ka šīs daļēji sarkanās Baltijas tautas stipri ilgojas pēc miera ar Padomju Krieviju”); B.W. Nórregaard, „genom de nye Riger” („Ceļojumā pa jaunajām valstīm”), Kóbenhavn, 8.12.19. („Par Latviju sakāms, ka Rīgā nodibinājās gandrīz lielinieciska veida pagaidu valdība ar Ulmani priekšgalā”).

 

[99] Krievijas pēdējās Valsts domes deputāts, viens no strēlnieku pulku organizētājiem, Jānis Goldmanis rakstīja 1953. gadā: „Un tā kā šie vīri / tā dēvētie pirmatbrīvotāji /, ar retiem izņēmumiem, atradās pie polītiskās varas no 1919. līdz 1940. g., tad viņi savus nopelnus centās izcelt ar citu samazināšanu. Pie tā viņiem palīdzēja pakalpīgi vēsturnieki un citi spalvas cilātāji.” Skat. J. Goldmanis, „Vēstures perspektīve”, M.G., 17. lp.

 

[100] K. Mērts /Lapiņš/, No Latvijas sarkanā valdnieka līdz emigrantam (Polītiskā tautas bibliotēka nr 9), izd. Astra Rīgā-Liepājā /1924/; par revolūcijas laika piedzīvojumiem K. Lapiņš sarakstījis romānus: Revolūcijas mutuļos (Rīgā 1927), Nemiera paaudze (Rīgā 1929), Čekas gūstā (Rīgā 1930) un Republika gaisā (2. izd., O. Dīķa apg. Waverly, Ohio 1955). –  1940. gadā K. Lapiņu apcietināja NKVD; viņa turpmākais liktenis nezināms.

 

[101] F. Zālītis, E. Nagobads, Latvijas vēsture, izd. Grāmatu Draugs, Salach 1947, 236. lp.

 

[102] K. Skalbe, Raksti IV: Mazās piezīmes, izd. Daugava Stokholmā 1953, 41. lp.

 

[103] Ibid., 182.-183. lp.

 

[104] Buržuāziskie nacionālisti – Latvijas vēstures viltotāji, 143. lp.

 

[105] Prof. N.N. /A.Spekke/, Latvijas vēsture, izd. M. Goppers Stokholmā 1948, 286. lp.; A. Spekke, History of Latvia, M. Goppers Stockholm 1951, 334. lp.; idem, Latvia and the Baltic Problem, London /1955/, 19.-20. lp.; A. Schwabe, A Story of Latvia, Stockholm 1950, 36.-37. lp.; idem, Histoire du peuple Letton, Stockholm 1953, 178. lp.; B. Kalniņš, De baltiska staternas frihetskamp (Baltijas valstu brīvības cīņa), Tidens förlag Stockholm 1950, 50. lp.; LE, II, 1337. lp.

 

[106] Skat. I nod. 18.norādi.

 

[107] Skarbākie uzbrukumi šai publikācijai atrodami šādos rakstos trimdas presē: A. Plensners, „Sarkanarmijas virspavēlnieks trimdinieku vidū”, Latvija, 1956, nr 42-46; idem, „Stipri kaitē”, Latvija, 1957, nr 1; idem, „Vai tā argumentē vēsturi?”, Latvija, 1957, nr 8-9; K. Rabācs, „Kādas traģēdijas atblāzma”, Laiks, 1957, nr 2; F. Krusa, „Gājiens pa aizputinātām pēdām”, Amerikas Vēstnesis, 1957, nr 17; A. Krīpens, „Aizmaldījies vēsturnieks”, Austrālijas Latvietis, 20.4.57.; „Materiāli par ‘sarkaniem strēlniekiem’”, Latvju Vārds (Stokholmā), 1957, nr 6-8, 10,11,13,17.

Atbildes uz šiem uzbrukumiem ir šādos rakstos: U. Ģērmanis, „Pa aizputinātām pēdām”, Latvija, 1956, nr 46; idem, „Faktiskas piezīmes”, Latvija, 1957, nr 7; idem, „Pa aizputinātām pēdām”, Austrālijas Latvietis, 23.3.57.; /E. Mednis?/, „Pulkvedis Vācietis runā”, Strēlnieks, Ņujorkā 1957, nr 1, 44.-47. lp.

 

[108] S.I. Olofsson, „Lenins lettiska svärd” („Ļeņina latviskais zobens”), Morgon-Bladet (Stockholm), 10.4.57.; J.v.Hehn, „Zur Geschichte der roten lettischen Schützenregimenter und der Person des ersten sowjetrussischen Oberbefehlshabers Vācietis, Jahrbücher für Geschichte Osteuropas, München 1958, H. 4, 497.-505. lp.; H.L. Roberts, „Recent Books on International Relations: Eastern Europe”, Foreign Affairs (New York), January 1957, Vol. 35, No 2, 363. lp.”

 

[109] A.I. Spreslis, op.cit., 18. lp.

 

[110] A.I. Denikin, The Russian Turmoil, London /1922/.254 lp.

 

[111] Ibid., 89.-91., 163. lp.

 

[112] Skat. G. Kirdecov, U vorot Petrograda 1919-1920 gg. (Pie Petrogradas vārtiem 1919.-1920. g.), Berlin 1921.

 

[113] Skat. Maurice Western, „Alexander Kerensky: The Soviet Union will know freedom” The Globe and Mail, 14.2.66., 7. lp. Šajā intervijā A.K. starp citu paskaidro (mani kursīvējumi. U.Ģ.): „They / young people in the SU / are also interested in the defense of the Soviet Union because the idea of Fatherland, taboo for Lenin, now exists in the mentality of the entire /?/ population. (...) Some Western policies, in his opinion, have been unhelplul in promotion of change. Thus the question, as posed by U.S. policy-makers, has often been: how best to support non-Soviet /t.i. nekrievu/ peoples against the Russians who imprison them.”

 

[114] I. Deutscher, The Prophet Armed, 515. lp.

 

[115] R. von der Goltz, Meine Sendung in Finnland und im Baltikum, Leipzig 1920; idem, Als politischer General im Osten, Leipzig 1936.

 

[116] E.E. Dwinger, Die letzten Reiter, Jena 1935; K. Plehwe, Im Kampfe gegen die Bolschewisten, Berlin 1926; E. von Salomon, Die Geächteten Gütersloh 1941 u.c.

 

[117] G.F. Kennan, Soviet-American Relations 1917-1920, II, 350 ff; skat. U. Ģērmanis, „Mr. Kenana illūzijas”, Daugavas Vanagu Mēnešraksts, 1959, nr 2, 23.-27. lp.

 

[118] Kennan, op.cit., I, 501. lp.

 

[119] Ibid., II, 208.-232. lp.

 

[120] Ibid., I, 206. un 349. lp. II, 258. 448.-449. lp.

 

[121] Hugh Seton-Watson, The Decline of Imperial Russia, Methuen & Co. Ltd. London 1952 (arī Frederick A. Praeger Inc. New York 1952), izdots vāciski – Der Verfall des Zarenreiches, Isar Verlag München 1954; Georg von Rauch, Russland: Staatliche Einheit und nationale Vielfalt, Isar Verlag München 1953. Skat. arī idem, Geschichte der baltischen Staaten, W. Kohlhammer Verlag Stuttgart-Berlin-Köln-Mainz 1970.

 

[122] A. Fredborg, Storbritannien och den ryska frågan 1918-1920 (Lielbritānija un Krievijas jautājums 1918-1920), P.A. Norstedt & Söner Stockholm 1951, 134.-135. lp., passim.

 

[123] R. Pipes, The Formation of the Soviet Union. Communism and Nationalism 1917-1923, Cambridge 1954; J.S.Reshetar, Jr., The Ukrainian Revolution 1917-1920. A Study in Nationalism, Princeton 1952; Jurij Borys, The Russian Communist Party and the Sovietization of Ukraine. A Study in the Communist Doctrine of the Self-Determination of Nations, Stockholm 1960.

 

[124] I. Deutscher, op.cit., 326, 404 ff, passim.

 

[125] Skat. Foreign Affairs Bibliography 1942-1952, ed. By Henry L. Roberts, Harper & Brothers New York 1955, 542. lp.

 

[126] Šie apcerējumi publ. žurnālā The American Slavic and East European Review, Vol. VII: I (1948) un Vol. IX:3 (1950).

 

[127] Principā šo viedokli par pareizu atzīst arī padomju vēsturnieki. Savas Lielās Oktobŗa revolūcijas vēstures I sējuma sākumā akadēmiķis I.I. Mincs deklarē: „Krievija – daudznāciju valsts. Lielāko iedzīvotāju daļu (57%) veidoja apspiestās tautības. Šis ārkārtīgi svarīgais faktors, kam bija liela nozīme Lielās Oktobŗa sociālistiskās revolūcijas uzvarā, atspoguļojās Nikolaja II pilnīgajā titulā, kuŗā bija desmitiem nosaukumu.” Skat. I.I. Minc, Istorija Velikogo Oktjabrja, I. izd. Nauka Moskva 1967, 15.-16. lp.