|
Dzejnieks Edvards Virza, kas bija iedalīts 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā, vēlāk stāstīja: „Vācietis no visiem strēlnieku (augstākajiem) virsniekiem bija visnacionālākais. Viņš vienīgais ar mums sarunājās latviski.” 1968. gadā dzejnieks Vitauts Lūdēns savās „Pulkveža Vācieša vēstulēs” raksta:
Bet, kad vintenes un atmiņas muzejos, |
„Latviešu tautas lielākā dala dzīvoja kā gāju putni, viņiem nebija savas zemes (...) Bet tanī pašā laikā tautas izglītība tapa arvienu augstāka un augstāka.” Vācietis, I, 98.-99. lp.
Vācieša dzimtas saknes ir Latvijas rietumu novadā Kurzemē. Šis novads kopā ar Zemgali no 1562. līdz 1795. gadam bija apvienots hercogistē, formālā Polijas-Lietuvas karaļa virskundzībā. Sabrūkot Polijas-Lietuvas karaļvalstij, polītiskas infiltrācijas un sarunu ceļā, hercogisti 1795. gadā ar tās ietekmīgās muižniecības piekrišanu pievienoja Krievijai; tā kļuva par Kurzemes guberņu Katrīnas II (Lielās) impērijā.
Pēc inkorporācijas Kurzemes (un Zemgales) baltvācu muižnieki saglabāja savas privilēģijas; zemes pārvalde arī turpmāk palika šīs kārtas rokās. Kurzeme, tāpat kā pārējās t.s. Baltijas provinces Vidzeme (Livland) un Igaunija, paturēja plašu autonomiju līdz 1880-tajiem gadiem, kad Krievijas valdība pārgāja uz rusifikācijas polītiku Baltijā.
Kurzemes sabiedriskā iekārta bija visnotaļ feodāla, ar asu kontrastu starp nelielo, privileģēto baltvācu muižnieku kārtu un latviešiem, kas ar maz izņēmumiem bija zemnieki un dzimtcilvēki, bez ietekmes zemes pārvaldē. (Šie apstākļi pa daļai atgādināja situāciju Īrijā pirms lielo reformu perioda). Šo ainu zināmā mērā mīkstināja tikai patriarchālās attieksmes, kas lielā Kurzemes daļā bija izveidojušās starp kungiem un zemniekiem. Bet stāvoklis šai ziņā pasliktinājās drīz vien pēc inkorporācijas, kad Kurzemes muižnieki sāka censties pēc lepnākas dzīves, sekodami savu kārtas brāļu paraugam Vidzemē.
1817. gadā Kurzemē atcēla dzimtniecību (rīkojums stājās spēkā 1819. gadā) ar noteikumu, ka visa zemnieku zeme pāriet muižnieku īpašumā. Tā radās Baltijā pazīstamais izteiciens: „Zeme ir mana, laiks ir tavs.” [1] Izlīdzinājuma vietā zemnieku „brīvlaišana” vēl vairāk saasināja sociālās, saimnieciskās, nacionālās un nākotnē arī – polītiskās attieksmes.Turpmākie gadu desmiti ieguva ienīsto apzīmējumu „klaušu laiki”. Visi zemnieki bija kļuvuši par vairāk vai mazāk klejojošu lauku proletariātu, kas ar šķietami brīvajiem nomas līgumiem faktiski bija pakļauts baltvācu muižnieku patvaļai. Par zemes nomu bija galvenokārt jāmaksā ar smagām klaušām; pie tam muižniekiem bija t.s. „mājas pārmācības” tiesības. [2]
Klaušu sistēmu Kurzemē izbeidza 1867. gadā (Vidzemē 1868. g.), pārejot uz naudas nomu. Tad arī zemnieki sāka iepirkt zemi par dzimtu. Ar laiku izveidojās patstāvīga latviešu zemnieku šķira jeb „saimnieku kārta”. Auglīgākajos Kurzemes un Zemgales apvidos turīgākos latviešu saimniekus mēdza dēvēt par „pelēkajiem baroniem”. Taču vēl Pirmā pasaules kaŗa beigās muižnieku rokās bija gandrīz puse (48%) Latvijas territorijas; vairums lauku ļaužu joprojām bija bezzemnieki. Šim stāvoklim darīja galu radikālā Latvijas agrārreforma 1922. gadā. [3]
Vācieša tēvs Jukums bija piedzīvojis drūmos klaušu laikus, par kuŗiem bieži tika pārrunāts ģimenē. [4] Viņš ilgus gadus strādāja Lutriņu pagasta Jaunmuižā (Kuldīgas apriņķī), sākumā par kalpu, vēlāk par rijkuri un klētnieku. No muižas klēts iziedams, vienmēr mēdzis izkratīt graudus – kunga mantu – no savām pastalām. Jaunākie radinieki viņu atceras kā patriarchālu ģimenes galvu, pedantisku pienākuma cilvēku. Bijis liels bībeles lasītājs, bet rakstīšana viņam sagādājusi grūtības. Svētdienas rītos vadījis ģimenes svētbrīžus, spēlēdams paša pagatavotu kokli un dziedādams līdz. Dēli Jukums un Jānis viņam vēlāk iepirkuši Ķepalu mājas tai pašā pagastā, tā ka mūža vakara pusē viņš iekļuvis saimnieku kārtā. Tāpēc īsajā autobiografijā, ko publicēja laikraksts Līdums 1916. gada 17. (4.) martā, pulkvedis Vācietis (toreiz–plkv.-ltn.) ierakstījis: „Vecāki – saimnieki”, [5] kaut gan biežāk viņš mēdza uzsvērt, ka ir kalpa dēls. [6] Vācieša tēvs piedzīvoja Latvijas neatkarības laiku; viņš mira savās Ķepalu mājās 1920. gadā 86 gadus vecs.
Vācieša māte bijusi garīgi spraiga un enerģiska sieviete, pratusi lasīt un rakstīt. Viņa arī, cik spēdama, pūlējusies izglītot savus bērnus. Šādi centieni bija visai raksturīgi apspiestajām Baltijas tautām, jo izglītība bija drošākais līdzeklis, lai sasniegtu labāku materiālu stāvokli. [7]
Vāciešu ģimenē dzima astoņi bērni, no kuŗiem viens miris mazotnē; uzauga četri dēli un trīs meitas. Dēls, kas piedzima 1873. gada 11. novembrī (pēc vecā stila), [8] dabūja sava tēva vārdu – Jukums. Kā tas latviešu zemniekiem bija parasts, lasīšanas mākslā viņu ievadīja māte. Zēns gan sākumā neizrādījis lielākas tieksmes pēc izglītības, bet kad dabūjis sukas no vecā Jukuma, tad itin veikli un aši ielauzījies grāmatā.
Pēc šādas sagatavošanās sākās viņa skolas gaitas Lutriņu pagasta skolā pie skolotāja Gustava Laša, Jukums izrādījies apdāvināts audzēknis, un savā klasē izvirzījies pirmā vietā. Starp citu viņš izcēlies ar apbrīnojami kaligrafisku rokrakstu, kādēļ viņa rakstu darbi rādīti citiem skolēniem par paraugu. Taču bieži vien Jukums pastrādājis arī visādas nebēdnības; par sodu parasti dabūjis stāvēt kaktā. Viņš bija maza auguma, bet ļoti dzīvs un kustīgs. Par savu bērnību Jukums Vācietis stāsta [9]:
Mans tēvs bija kalps. Nekustama īpašuma viņam nebija. Tēvam bija tikai kustināmais īpašums, bet nebija ar ko kustināt... rati bija, bet nebija zirga. Visa ģimene – vecāki, vectēvs, vecmāmuļa un astoņi bērni – pavisam 12 cilvēki, dzīvoja vienā istabā. Līdz sestajam mūža gadam dzīvoju bez rūpēm, bet, sasniedzis šo vecumu, sāku ganīt barona teļus, cūkas, strādāt uz lauka.
Septiņu gadu vecuma viņš sāk iet skolā, bet vasarā – „ļaudīs”, lai nopelnītu ziemai maizi un apģērbu. Viņš paskaidro:
Par vasaras darbu, t.i, no Jurģiem (23. aprīļa) līdz 15. oktobrim man pienācās atalgojums: divi mēri /mērs– pūrs, das Lof. U.Ģ./ rudzu, divi mēri miežu, viens pāris jaunu pastalu, jauna naģene, divi pāri zeķu, divi pāri cimdu, kakla lakatiņš, uzvalks un mētelis un vietēiā gadatirgus dienā – 20 kapeiku naudā. Šādi apgādāts, es katru gadu 15. oktobrī atgriezos pie vecākiem.
Ar lielu sirsnību viņš atceras savu skolotāju G. Lasi, kas mudinājis vecākus sūtīt Jukumu augstākās skolās. Taču šādam nolūkam nepieciešamo līdzekļu ģimenei nebija. Tad Lasis pieņēmis bijušo audzēkni darbā savā saimniecībā un vaļas brīžos palīdzējis viņam papildināt pagastskolā iegūtās zināšanas, bet nopelnīto naudu licis krāt turpmākām vajadzībām. Par šo laika posmu (1887.-1889. g.) Vācietis saka:
Nolēmu apgūt izglītību un daudz mācījos sava skolotāja vadībā. Es aru un ecēju, bet kabatā man gulēja gramatika; slaucu govis, bet uz slaucenes risināju ģeometrijas uzdevumus.
Pats sevi viņš raksturo šādā veidā:
Biju strādīgs, sabiedrisks, godkārīgs un ideāli godīgs. Ienīdu bagātos un ar visu sirdi jutu līdzi nabagajiem.
Sakarā ar dēla nodomiem turpināt izglītību, Vācieša mātei iznāca asāka saruna ar draudzes ganu, vācu tautības mācītāju Raisonu, kas izteicies: „Kāpēc viņš nevar art zemi tāpat kā viņa tēvs?” Uz to māte atcirtusi, ka tā nav mācītāja darīšana. [10] 1889. gadā tad arī Vācietis iestājās Kuldīgas ministrijas skolā, t.i. divgadīgā augstākas pakāpes tautskolā. Šī tipa skolas Baltijā sāka ieviest no 1884. gada agrāko draudzes skolu vietā; to uzdevums bija veicināt valdības pārkrievošanas nolūkus. Jāpiezīmē, ka astoņdesmito gadu otrā pusē rusifikācija radīja lielu sajukumu visā Baltijas skolu sistēmā. Varmācīgie pārkārtojumi sagādāja īstas mocības kā skolniekiem, tā skolotājiem, un visnotaļ pazeminājās mācību līmenis. [11]
Elementāro pamatizglītību Vācietis bija ieguvis vēl latviskā skolā, bet Kuldīgā visi priekšmeti, atskaitot ticības mācību, bija jāmācās krieviski. Kaut arī starplaikā viņš bija vingrinājies krievu gramatikā, uzdevums bija grūts. Nekādu prieku jaunās skolas gaitas viņam nesagādāja. Joprojām bija jācīnās arī ar materiālām grūtībām. Vasaras brīvlaikā viņš pelnījās Kuldīgas sērkociņu fabrikā, saņemdams 40 kapeiku dienā. Vācietis piebilst, ka fabrikas strādnieka dzīves apstākļi bijuši daudz sliktāki nekā laukstrādniekam. No fabrikas viņš aizgājis slims un garīgi nomākts. Skolas laiks Kuldīgā (1889.-1891. g.) esot bijis visgrūtākais un bezcerīgākais posms viņa jau tā skumjajā jaunībā.
Tomēr tieši šais gados Vācietis paguva piedalīties arī folkloras vākšanā. Viņa nepublicētajā autobiografijā atzīmēts: „Pa šiem gadiem es savācu vairāk nekā desmit tūkstoš tautasdziesmu un tautas pasaku. Daudzas no šīm dziesmām ievietotas latviešu tautasdziesmu krājumā.” Bet viņš nepaskaidro, kas viņu uz šo darbu ierosinājis un kam tieši savāktie materiāli nodoti. 19. gadsimta pēdējā ceturksnī Latvijā norisinājās plašs folkloras vākšanas darbs, kuŗa vadībā drīz vien izvirzījās Krišjānis Barons (1835-1923). Tā radās astoņi lieli Latvju Dainu sējumi, kas iznāca no 1894. līdz 1915. gadam. Jādomā, ka Vācietis ir bijis viens no šī darba daudzajiem brīvprātīgajiem talciniekiem. Arī vēlāk, būdams bataljona un pēc tam pulka komandieris Rīgas frontē (1915.-19 17. g.), viņš izrādīja interesi par dzimtenes folkloru. Brīvajā laikā Vācietis bieži vien uzturējās savu strēlnieku vidū, mudināja viņus uzdziedāt tautasdziesmas, un pats dziedāja līdz.
Kad viņš 1891. gadā absolvēja ministrijas skolu Kuldīgā, viņa zināšanas krievu valodā bija krietni vien uzlabojušās. Vācietis toreiz bija astoņpadsmit gadus vecs – pamaza auguma, bet plecīgs jauneklis. Vajadzēja izšķirties par turpmāko izglītību un aroda izvēli. Viens ceļš veda uz ģimnāziju un akadēmiskām studijām, bet to varēja iet tikai, ja saņemtu pabalstu no vecākiem. Tādu izredžu nebija. Turpretī izvēloties militāro karjeru, varēja iztikt bez mājinieku palīdzības.
Krievijai ir vienmēr bijusi liela armija; tāpēc arī vajadzība pēc instruktoriem un virsniekiem bija stipri jūtama. Varbūt tādēļ krievu virsnieku saime nebija izveidojusies par vairāk vai mazāk noslēgtu kastu, kā tas bija noticis daudzās citās valstīs; tā rekrūtējās tai laikā faktiski no visām iedzīvotāju šķirām un tautībām, izņemot žīdus un citus nekristiešus. Protams, ja aspirants bija krievs un pareizticīgās baznīcas („ķeizara ticības”) loceklis, tad viņam ceļš pašķīrās vieglāk. Taču pārējie šādus trūkumus varēja zināmā mērā kompensēt ar sevišķu centību un spējīgumu, jo šīs īpašības par spīti dažādiem aizspriedumiem augstu vērtēja cara Krievijā.
Zemāko un nabadzīgāko šķiru jaunekļiem ceļš līdz virsnieka uzplečiem bija gaŗš, un tas prasīja daudz pūļu un izturības. Ar visu to lielāks skaits baltiešu zemnieku un bezzemnieku dēlu bija sekmīgi šo ceļu staigājuši. [12] Tā pirmajā posmā mēdza ietilpt apmācība par apakšvirsnieku. Ja apakšvirsniekam izdevās pietiekami papildināt savu vispārīgo izglītību, viņš varēja mēģināt iekļūt kaŗa skolā.
Tas tātad nebija nekas neparasts, ja tāds trūcīgu vecāku dēls kā Jukums Vācietis izšķīrās par militāru karjeru. Viņš pats par to sakā:
(...) gribēdams izrauties no beztiesiskā stāvokļa, lai varētu kaut ko darīt nabago ļaužu dzīves uzlabošanai, nolēmu, ka jāiegūst augstākā izglītība (...) Tā kā man nebija līdzekļu, lai mācītos civilajās skolās, sava mērķa sasniegšanai es izvēlējos militārās instances.
1891. gada 4. (16.) septembrī viņš brīvprātīgi iestājās Rīgas apakšvirsnieku mācību bataljonā (Rižskij Učebnyj Unter-oficerskij Batal’on). [13]
NORĀDES
[1] Skat. A. Schwabe, Grundriss der Agrargeschichte Lettlands, Bernhard Lamey Verlag Riga–Berlin 1928, 341.-347. lp.
[2] Skat. Arveds Švābe, Latvijas vēsture 1800-1914, Daugavas apg. /Stokholmā/ 1958, 144.-147. lp
[3] Ziņas par Vāciešu ģimeni un dēla Jukuma bērnību un skolas gadiem devuši J. Vācieša māsasdēli – Jēkabs un Fricis Andersons ASV: J. un F. Andersona vēstules autoram, 2.12.56., 20.1.57. un 2.4.57.; šīs ziņas papildina Andreja Rudža (ASV) liecība, kuŗa tēvs – Jaunmuižas mūrnieks – bijis J. Vācieša skolasbiedrs (A. Rudža vēstule autoram, 1969. g. decembrī).
[4] Zemgalietis, op.cit.
[5] Skat. „Podpalkavnieks Jukums Vācietis, V. Zemgalijas Latviešu Strēlnieku Bataljona komandiers”, Līdums, 4.3.16. nr 50, 5. lp.; J. Vācieša brāļadēls Dr. J. Vācietis (ASV) raksta par savu tēvoci (vēstulē B. Mežaka kundzei Stokholmā, 31.1.57.): „(...) viņš ir saimnieka un nevis kalpa dēļs.”
[6] Prof. Jānis Bokalders (Stokholmā), interv. 15.10.55. (sarunās ar sava pulka virsniekiem 1917. gada pavasarī Vācietis ar uzsvaru teicis: „Esmu kalpa dēls!”); tāpat Z. Nurgalifa, „Atradums arhīvā. Virspavēlnieka autobiografija,” Zvaigzne, 5.7.62. nr 13, 3. lp.
[7] Baltijas tautu izglītības centienus ir ievērojuši vairāki cittautieši. Skat., piem., Reinhard Wittram, Baltische Geschichte, Verlag R. Oldenbourg München 1954, 198. lp. („Das Bildungsstreben der beiden Volker /Letten und Esten/ war ungewöhnlich stark”); skat arī „Latvieši Vācijas vāciešu raksturojumā”, Līdums, 15.1.16. nr 11, 2. lp. (vācu novērotāji aprāda, ka vienkāršā tauta Latvijā vairāk tiecas pēc izglītības nekā tas parasts Vācijā). – Atsevišķi latvieši bija ieguvuši akadēmisko izglītību jau 17. gadsimtā, bet jo stipri šie centieni pēc augstākas izglītības sāka izpausties 19. gadsimtā.
[8] Šis datums minēts autobiografijā Podpalkavnieks Jukums Vācietis...; tāpat arī Z. Nurgalifas rakstā.
[9] Skat. Z. Nurgalifa, op.cit., Zvaigzne, 5.7.62. nr 13, 3. lp. (šajā rakstā ir vairāki fragmenti no J. Vācieša nepublicētās autobiografijas, kas atrodas Padomju Armijas Centrālajā valsts archīvā Maskavā). Arī turpmāk šajā nodaļā Vācietis citēts no šī avota.
[10] J. un F. Andersona vēstule autoram, 2.12.56. – Jāievēro, ka Baltijas muižniekiem bija patronāta tiesības; par draudžu ganiem viņi galvenokārt iecēla vāciešus, kādēļ latviešu un igauņu teologiem bieži vien bija grūti dabūt darbu savā tēvzemē. Sabiedriskā stāvokļa ziņā Baltijas mācītāji stipri vien līdzinājās muižniekiem. Ar visiem līdzekļiem viņi aizstāvēja turienes feodālo iekārtu. Biedēdami ar velnu un elles liesmām, vācu mācītāji centās latviešu un igauņu zemniekiem iepotēt paklausību un bijību pret muižniekiem. Tauta skatījās uz „baznīcas kungiem” ar tādu pašu neuzticību kā uz saviem laicīgajiem kungiem. U.Ģ.: cf R. Wittram, op.cit., 91., 138. un 241.-242. lp.
[11] Skat. M. Skujenieks, Nacionālais jautājums Latvijā, izd. A. Gulbis Pēterburgā 1913, 52. lp.
[12] Kad latviešiem 1915. gadā atļāva organizēt nacionālas kaŗaspēka vienības Krievijas armijā, bija zināmas šaubas, vai tām pietiks latviešu tautības virsnieku. Taču drīz vien izrādījās, ka latviešu virsnieku nav nekāds trūkums.
[13] Savu brīvprātīgo iestāšanos militārajā dienestā Vācietis piemin abās iepriekš minētajās autobiografijās; tāpat arī Zemgalietis (pseudon.), „Apakšpalkavnieka J. Vācieša 25 gadu kaŗa dienesta jubileja priekšējās pozīcijās”, Līdums, 10.9.16. nr 207, 1.-2. lp. (šajā rakstā minēts datums, kuŗā J.V. iestājies mācību bataljonā). Tāpēc nepareizs ir J. Kaimiņa apgalvojums, ka „viņu iesauca kaŗadienestā”. Skat. J.K. monografiju Latviešu strēlnieki cīņā par Oktobra revolucijas uzvaru, Rīgā 1957, 403. lp.
