Uldis Ģērmanis
ZEMGALIEŠU KOMANDIERIS
IV NO APAKŠVIRSNIEKU BATALJONA LĪDZ KAŖA AKADĒMIJAI
„Daži vientiesīgi ļautiņi negrib saprast, ka latviešu tautas jaunās paaudzes krūtis no 1905. gada jau kvēloja revolucionāra liesma – pēc brīvības, pēc savas vietas saules stūrītī.” Vācietis, I, 3. lp.
Laiks no 1891. gada līdz Pirmajam pasaules kaŗam ir viens no visgrūtāk izzināmiem periodiem Vācieša dzīvē. Viņa autobiografiskās piezīmes par šiem gadiem, atskaitot dažas fragmentāras ziņas, nav publicētas; arī pārējās liecības un norādījumi ir ļoti trūcīgi. Tikai vispārējos vilcienos iespējams rekonstruēt šo Vācieša militārās karjeras posmu.
Rīgas apakšvirsnieku bataljons bija dibināts pēc Vācijas parauga 1888. gadā un pastāvēja līdz 1910. gadam. Kurss bija divgadīgs; pēc tam vismaz gads bija jādien kādā pulkā, un tad bija tiesības kārtot iestāju pārbaudījumus kaŗa skolā („junkurskolā”). Vācietis šajā bataljonā mācījās no 1891. gada septembŗa līdz 1893. gada rudenim. Par labām sekmēm viņu 1892. gadā paaugstināja par jefreitoru (dižkareivi), bet kursa nobeigumā par apakšvirsnieku. [1] Vēlāk viņš izteicās, ka „skolas kurss pabeigts tik viegli kā pa jokam.” [2]
Par dienestu Rīgas apakšvirsnieku mācību bataljonā drusku vairāk ziņu ir latviešu ģenerāļa Rūdolfa Bangerska grāmatas Mana mūža atminas I daļā. Viņš iestājās tur divus gadus pēc tam, kad Vācietis savu dienestu bija beidzis – 1895. gadā. Bangerskis visumā atzinīgi novērtē mācību bataljonu un tā vadību. Bez militārās apmācības nākošie apakšvirsnieki apguva arī neliela apjoma kursus krievu valodā, vēsturē, ģeografijā, matemātikā un topografijā. Disciplīna bija stingra, un dienests reizēm prasīja stipru piepūli, bet vecākajiem virsniekiem bija diezgan laba paidagoģiska izpratne, tā ka audzēkņi bija pasargāti no lielākām pārestībām un nevajadzīgas bardzības.
Taču zināms spiediens nekrieviem bija jāiztur no bataljona pareizticīgā mācītāja puses. Viņš vairākkārt mēģināja pierunāt Bangerski atteikties no ev.-lut. baznīcas un pāriet pareizticībā; tad jaunekļa militārā karjera būšot nodrošināta. Mācītājs vēl piebildis: „Ka īsts pareizticīgais nokļūs debesu valstībā – par to nav nekādu šaubu, bet par luterticīgiem tas vēl ir liels jautājums.” [3] Iespējams, ka arī Vācietis mācību bataljonā ticis kārdināts līdzīgā veidā. Tomēr neviens no šiem latviešiem nepārgāja „ķeizara ticībā”.
No 1893. līdz 1895. gadam Vācietis bija apakšvirsnieks 105. Orenburgas kājnieku pulkā Viļņā. Savus pienākumus viņš acīm redzot veicis nevainojami, jo „drīz tam uz kreisās rokas piedurknes tiek uzšūts sudraba ševrons /fr. chevron/ kā sevišķas priekšzīmības zīme.” [4] Šajā laikā Vācietis cītīgi gatavojās iestāju pārbaudījumiem kaŗa skolā. Viņa īsajā autobiografijā (1916. g.) teikts:
Pēc tam iestājās Vilnas junkurskolā /1895. g./ Visus iestāšanās eksāmenus izturēja vienā dienā (pēc normas eksāmeni velkas dienas astoņas). Pēc gada, pie pārvešanas uz vecāko kursu, tika iecelts par junkuru vzvoda /vada/ komandieri. Junkurskolu nobeidza 1897. gada augustā ar podpraporščika /leitnanta aspiranta/ činu un pirmās šķiras diplomu. Tika apbalvots ar pirmajām godalgām (...) [5] Tā paša gada novembrī dabūja podporučika /leitnanta/ ciņu.
Būdams kadets, Vācietis vienreiz uz īsu brīdi ieradās savā dzimtajā pusē. Apciemojums radīja lielu ievērību gan labā, gan sliktā nozīmē. Tas notika sakarā ar viņa jaunākās un mīļākās māsas Annas kāzām. Brālis spožajā uniformā bija visu paziņu uzmanības centrā; arī laulību ceremonijas laikā Lutriņu baznīcā uz viņu vērsās daudzu skatieni. Mācītāju Raisonu Vācieša pašapzinīgā izturēšanās stipri kaitinājusi. Viņš vēlāk aizrādījis Vācieša mātei, ka esot bijis nepieklājīgi no Jukuma puses iet baznīcā ar ieročiem (domāts neliels parādes zobens). [6]
Šo epizodu varētu neminēt, ja tas neapgaismotu dažas raksturīgas Vācieša īpašības – visai manāmu pašapziņu, tieksmi izcelties un spīdēt sabiedrībā. Ir zināms, ka viņa izturēšanās un rīcība turpmākajos gados viegli aizkaitināja dažu labu cilvēku, [7] kamēr citi viņu novērtēja atzinīgi vai pat apbrīnoja.
Četrus gadus leitnants Vācietis pavada Kauņas cietokšņa 3. kājnieku pulkā. 1902. gadā viņu paaugstina par poručiku /virsleitnantu/un pārceļ uz Rīgas apakšvirsnieku mācību bataljonu par vada komandieri. Tā Vācietis atkal atgriežas vienībā, kur bija sākušās viņa militārās gaitas. 1905. gadā viņu paaugstina stāba kapteiņa pakāpē. Spriežot pēc īsās autobiografijas zinām, viņš paliek Rīgā līdz 1906. gadam, kad dodas uz Pēterpili, lai piedalītos iestāju pārbaudījumos Kaŗa Akadēmijā (Nikolaja ģenerālstāba akadēmijā).
Šajā posmā norisinājās divi svarīgi vēsturiski notikumi: krievu un japāņu kaŗš 1904.-1905.g. un 1905. gada revolūcija. Vairāki latviešu virsnieki piedalījās kaujās Mandžurijā, [8] kamēr Vācietis turpināja savu dienestu Rīgā. 1905. gada revolūcija Latvijā attīstījās ar milzīgu eksplozīvu spēku, un tai bija ārkārtīga nozīme turpmākajās vēstures norisēs. [9] Tāpēc nepieciešams īss kopsavilkums par latviešu polītiskās domas attīstību kopš 19. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem un par latviešu revolūciju 1905. gadā.
*
Nacionālajām idejām izplatoties Eiropā, arī Latvijā 19. gadsimta vidū sākās t.s. nacionālā atmoda (tā tas bija Kurzemē un Vidzemē; katoļticīgajā Latgales novadā, kas no sešdesmitajiem gadiem atradās smagos rusifikācijas žņaugos, šī atmoda sākās tikai pēc 1905. gada revolūcijas). Tā ievērojami veicināja latviešu kultūras un saimnieciskās dzīves attīstību, bet jau astoņdesmitajos gados ieslīdēja konservatīvā pieticībā, nespēdama pāraugt polītiskā nacionālismā.
Šai ideoloģiskā apsīkuma, industrializācijas un pieaugošās apspiestības (rusifikācijas) laikmetā latviešu sabiedriskajā dzīvē radās jauna kustība, kas ieguva apzīmējumu jaunā strāva. [10] Tā izveidojās deviņdesmitajos gados vācu marksisma ietekmē, aizraudama sev līdz nemierīgākos jaunās paaudzes pārstāvjus. Sociālisma ideju izplatīšanos nespēja aizkavēt arī cara žandarmērijas plašās represijas 1897. gadā, pēc kuŗām daļa jaunstrāvnieku devās trimdā uz Rietumeiropu un ASV. No jaunās strāvas gadsimtu maiņā izauga vairākas nelegālas latviešu sociāldemokratu organizācijas.
Kaut gan latviešu sociāldemokrati visas cerības lika uz proletārisko internacionālismu un šķiru cīņu, nonicinādami vecās tautiskās kustības pārstāvjus un noliegdami, ka latviešu tautai varētu būt kopēji nacionāli mērķi, taču tieši viņu rindās dzima latviešu polītiskā nacionālisma ideoloģija. To laikā no 1900. līdz 1903. gadam izveidoja neliela latviešu sociāldemokratu grupa (M.Valters, E. Rolavs, E. Skubiķis) kas kā polītiski emigranti bija nonākuši Šveicē. Nacionālās prasības viņi motivēja ar strādnieku interesēm, jo tikai nacionāla izglītības sistēma var efektīvi pacelt šīs šķiras kultūras līmeni. Viņi norādīja, ka nacionālās kultūras autonomiju var nodrošināt vienīgi valsts autonomija. Tādā kārtā bija radīta nacionālo un demokratisko ideālu sintezē.
1903. gadā šie sociāldemokrati atšķēlās no dogmatiskā marksisma piekritēju vairākuma, nodibinot latviešu sociāldemokratu savienību (LSS), kas prasīja pārveidot Krieviju par nacionālu demokratiju (valstu) federāciju. Ja šo mērķi nevarētu sasniegt, tad būtu jācenšas pavisam atdalīties no Krievijas. [11]
1904. gada jūnijā slepenā kongresā Rīgā sapulcējās vairāku latviešu sociāldemokratu organizāciju delegāti un nodibināja latviešu sociāldemokratisko strādnieku partiju – LSDSP. Dibināšanas kongresa laikā partijas organizācijas bija izveidotas Rietumlatvijā un Rīgā (ap 2.500 biedru). Partijas programma bija izstrādāta stiprā vācu Erfurtes programmas ietekmē, pielāgojot to zināmā mērā Krievijas patvaldības apstākļiem (uzsveŗot cīņu par demokratisku republiku un tautu pašnoteikšanās tiesībām) [12] LSDSP izveidojās par lielāko latviešu polītisko partiju; tās darbībai un iekšējai attīstībai bija ievērojama nozīme visas Krievijas mērogā.
Latviešu revolūcija 1905. gadā. Atšķirībā no Iekškrievijas, kur galvenie notikumi norisinājās Lielākajos rūpniecības centros, revolūcija Latvijā izvērtās par vispārēju tautas sacelšanos, kuŗā lauku novadi bija galvenā arēna revolucionārajai darbībai. [13] Sociāldemokrats un bij. Latvijas ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns (1888-1964), kas pats bija piedalījies revolūcijā, norāda savās atmiņās: „Mūsu piektais gads nav sociāla Izmisuma rezultāts, bet gan polītiska revolūcija, kur tauta apzinīgi cīnās par tiesībām un brīvību.” [14]
Jau 1906. gadā kāds baltvācu autors nosauca 1905. gada norises Kurzemē un Vidzemē par latviešu revolūciju („die lettische Revolution”). [15] Arī Ļeņins gluži pamatoti uzsvēra lielo atšķirību starp revolūciju īstajā Krievijā un Latvijā. Par to viņš rakstīja 1910. gadā:
Revolūcijas laikā latviešu proletariāts un latviešu sociāldemokratija ieņēma vienu no vissvarīgākajām, pirmajām vietām cīņā pret patvaldību un visiem vecās kārtības spēkiem (...) streiku statistika par 1905. gadu rāda mums Vidzemes guberņu pirmajā vietā proletāriskās streiku cīņas neatlaidīguma ziņā. (...) No tā ir redzams, par cik apzinīgāk, vienprātīgāk un revolucionārāk ir cīnījies latviešu proletariats. Bet ir arī zināms, ka viņa vadošā avangarda loma uzbrukumā absolūtismam neaprobežojās ar streiku cīnu; viņš gāja bruņotās sacelšanās avangardā, viņš vairāk var visien līdzēja pacelt kustību uz visaugstāko pakāpi, proti, uz sacelšanās pakāpi. Vinš vairāk par visiem ievilka lielajā revolucionārajā cīņā pret carismu un pret muižniekiem latviešu lauku proletariātu un latviešu zemniecību. (...) Neapšaubāmi, ka starp tiem cēloņiem, kas izskaidro Latvijas Sociāldemokratijas panākumus, pirmajā vietā jānostāda augstāka kapitālisma attīstība tiklab pilsētā, kā uz laukiem, lielāka skaidrība un noteiktība šķiru pretrunās, to paasināšanās nacionālo spaidu dēļ, latviešu iedzīvotāju koncentrācija un augstāka kulturālās attīstības pakāpe. Šai zinā visi apstākli, kuŗos nācās attīstīties un darboties krievu strādnieku šķirai, ir daudz ne attīstītāki. [16]
LSDSP biedru skaits revolūcijas laikā strauji pieauga, sasniedzot 1905. gada oktobrī 18.200, tā ka latviešu partijai toreiz bija vairāk biedru nekā krievu lieliniekiem un mazmiekiem kopā. [17] Latviešu sociāldemokrati arī nebija sašķēlušies, un viņu partija bija pilnīgi neatkarīga, t.i. tā nebija nekādā veidā savienota ar KSDSP.
Ievērojot krievu proletariāta atpalicību, latviešu sociāldemokrati savā II kongresā 1905. gada jūnijā bija nolēmuši, ka vēl nav pienācis laiks sākt vispārēju bruņotu sacelšanos, [18] taču kāpinātā revolucionārā masu kustība uz laukiem (sadursmes ar kaŗaspēku, muižu dedzināšana) draudēja pāraugt pat labi organizētajai LSDSP pār galvu. Tad arī partija pārgāja uz „aktīvu cīnu”, bet centās sacelšanos ievirzīt organizētās sliedēs. [19]
Rīgas lielajos rūpniecības uzņēmumos strādāja arī ienācēji krievu strādnieki, kas revolucionārā ziņā bija pasīvs elements. Krievu sociāldemokratu organizācijas Latvijā bija ļoti mazas; tām nebija nekādas ietekmes latviešu revolūcijas norisēs. [20]
Latviešu sacelšanās pret cara patvaldību un baltvācu muižniecību radīja lielu ievērību Rietumeiropā un aizskanēja pat līdz Amerikai. [21] Vairāki vācu un zviedru laikraksti ziņoja, ka proklamēta „latviešu republika” un nodibināta revolucionāra valdība. [22] Tas, protams, bija liels pārspīlējums, kaut gan faktiskā vara Kurzemē un Vidzemē 1905. gada pēdējos divos mēnešos lielā mērā bija pārgājusi apm. 310 vēlētu „rīcības komiteju” rokās, un ievērojama ietekme bija arī „federātīvajām komitejām” Rīgā un Liepājā; bez tam bija noorganizēta apbruņota tautas milicija. [23] Šīs revolūcijas laikā tomēr vēl netika prasīta pilnīga atdalīšanās no Krievijas (1905. gadā to nedarīja arī ne poļi, ne somi).
Toties dažas mazākas sociālistu un pilsonisko demokratu grupas deklarēja prasību pēc Latvijas autonomijas. Visaktīvāk uzstājās LSS, kas šo domu pauda savos periodiskajos izdevumos Uz priekšu un Revolucionārā Baltija. Revolūcijas laikā LSS izvirzīja prasību sasaukt Latvijas satversmes sapulci, kas varētu pieņemt lēmumus par autonomijas izveidošanu. Žurnāla Revolūcionārā Baltija 1. numurā (1905. gada martā) LSS aicināja sekot sauklim: „Caur revolūciju pie tautas brīvvalsts un sociālisma!” Turpat paskaidrots, ka Krievija jāpārvērš par federatīvu republiku, kuŗai par paraugu varētu būt ASV un Šveices satversmes (arī Somijas iekārta pirms pārkrievošanās sākuma). Raksta autors (acīm redzot Dr. M. Valters) bez tam norāda: „Tikai tad, ja tas Krievijā nebūtu nemaz un nekādā gadījienā iespējams, jācenšas pēc pilnīgas atdalīšanās.” [24]
Par Latvijas autonomiju iestājās arī nelielā latviešu demokratiskā partija (1905/06) advokāta un laikraksta Baltijas Vēstnesis redaktora Arveda Berga vadībā; šo domu aizstāvēja arī liberālais laikraksta Mājas Viesis redaktors Dr. phil. Pēteris Zālīte. [25]
Lielākā latviešu partija, LSDSP, toreiz neprasīja Latvijai polītisku autonomiju, bet apmierinājās ar prasību pēc plašas demokratiskas pašpārvaldes. Šai partijai bija stingri internacionāls virziens, un tā uzskatīja, ka cīņa par nacionāliem mērķiem var sašķelt un vājināt revolucionāro kustību. LSDSP cīnījās vispirms par carisma gāšanu un demokratiskas republikas nodibināšanu Krievijā, par komūnālu pašpārvaldi Latvijā un nacionālās valodas tiesībām skolā, tiesā un administrācijā, par sociālām reformām un kārtu privilēģiju atcelšanu; tā noraidīja domu par proletariāta diktatūru. [26]
Revolucionārās rīcības komitejas izraudzīja demokratiskās vēlēšanās, kuŗās aktīvās un pasīvās vēlēšanu tiesības bija kā vīriešiem, tā sievietēm. [27] Kopsavilkumā var teikt, ka latviešu revolucionāru prasībām 1905. gadā bija demokratisks, nacionāls un sociāls raksturs.
Revolūciju vispirms apspieda etniskajā Krievijā: pēc tam uz Latviju 1905. gada beigās no Pēterpils un Viļņas kaŗa apgabaliem devās krievu regulārais kaŗaspēks jeb t.s. „soda ekspedīcijas”. Latviešu revolūciju (tāpat kā igauņu) noslāpēja asinīs un liesmās. Vidzemē un Kurzemē nodedzināja ap 300 zemnieku saimniecību, kā arī vairākas latviešu skolu un biedrību ēkas, gandrīz 8,000 cilvēki saņēma bargus sodus (no tiem nogalināja vairāk nekā 2.500), bet kādi 5.000 meklēja glābiņu trimdā. [28] Tā bija otra latviešu polītiskā emigrācija, tikai krietni lielāka nekā iepriekšējā (1897. g.). Partizānu jeb „meža brāļu” cīņas turpinājās vēl 1906. un 1907. gadā. Tikai 1908. gada rudenī atcēla kaŗa stāvokli Baltijā.
*
Gandrīz ikviens latvietis šādā vai tādā veidā ir bijis spiests reaģēt uz šiem lielajiem notikumiem. To ir darījis arī Vācietis savā grāmatā. Līdzīgi daudziem citiem viņš apzīmē 1905. gada revolūciju par nozīmīgu posmu latviešu tautas brīvības cīņā: tā ir bijusi skola turpmākajām cīņām un iedvesmas avots latviešu kaŗavīru (strēlnieku) kaujas sparam pasaules kaŗā un Krievijas pilsoņu kaŗā. [29] Bet to Vācietis rakstīja piecpadsmit gadus pēc revolūcijas. Nav zināms, ko viņš par plašo tautas sacelšanos domāja 1905. gadā.
Īstenībā toreizējā latviešu revolūcija stipri sarežģīja daudzu latviešu virsnieku situāciju cara armijā. Dažam labam tā sagādāja sirdsapziņas mokas. Kā virsnieki viņi bija saistīti ar uzticības zvērestu monarcham, kā latviešiem viņiem bija vairāk vai mazāk ciešas saites ar tuviniekiem revolucionārajā dzimtenē. Šo iekšējo konfliktu labi apgaismo ģenerāļa Bangerska memuāri. Jāpiezīmē, ka tai laikā viņu gandrīz nemaz nav nodarbinājuši polītiski jautājumi. Kad Bangerskis pēc cīņām Mandžurijā apmeklē dzimteni, sacelšanās ir pilnā spēkā. Viņa paša brālis uzstājas Rīgā par mītiņu runātāju. Tas viņu nepatīkami pārsteidz. Viņš izsakās kritiski par nemieriem un varas darbiem, bet atzīmē arī dažu revolucionāru apzinīgo un korrekto izturēšanos. Par sacelšanās cēloņiem un mērķiem viņš nerunā. Kad Bangerskis pēc atvaļinājuma atgriežas sava agrākā pulka mītnē Pliskavā (šī kaŗaspēka daļa, atskaitot dažus virsniekus, nebija piedalījusies kaŗā ar japāņiem), izrādās, ka šī pulka vienības nosūtītas uz Baltiju apspiest „nemierus”. Tas izraisa jaunas pārdomas. Viņš raksta:
Visu to dzirdot, man bija skaidrs, ka būs grūti saprasties ar bijušiem dienesta biedriem, kas atgriezīsies no aizmugures ‘cīnu laukiem’, varbūt arī manas dzimtenes, un stāstīs par tur izrādīto varonību un gūtajiem apbalvojumiem. Nez vai viņi maz sapratīs starpību starp cīņu tur, Tālajos Austrumos, pret ienaidnieku, kas apbruņots ar vismodernākajiem ieročiem, un viņu cīņu pret strādniekiem un zemniekiem šeit, kas bruņoti ar visprimitīvākām medību bisēm un rungām. [30]
Šo problēmu viņš atrisina tā, ka nolemj palikt tajā pulkā, kuŗam viņš bija piedalīts militāro operāciju laikā Mandžurijā.
Kā iepriekš minēts, Vācietis revolūcijas laikā bija vada komandieris Rīgas apakšvirsnieku mācību bataljonā. 1905. gada 26.(13.) janvārī Rīgā labā kārtībā notika liela strādnieku demonstrācija, kuŗā piedalījās 30-40.000 cilvēku. Tās nobeigumā demonstranti Daugavmalā negaidīti sadūrās ar diviem mācību bataljona vadiem, kas nenoskaidrotu iemeslu dēļ atklāja uz viņiem uguni. Daugavas krastā palika 73 krituši un vairāk nekā 200 ievainoti cilvēki. [31]
Nekas neliecina par to, ka Vācietis būtu bijis iejaukts šajā neprātīgajā demonstrantu apšaušanā; viņš to nav arī kommentējis savos rakstos. Tāpat nav zināms, kā viņš reaģēja uz turpmāko revolūcijas attīstību un vēlākajām represijām (Vācieša tuvākie radinieki tajās nav cietuši). Skaidrs ir tomēr tas, ka Vācietis nav meklējis sakarus ar revolucionāriem un turpinājis lojāli izpildīt savus dienesta pienākumus. Arī neviens cits latviešu virsnieks, cik zināms, nav piedalījies 1905. gada revolūcijā.
Šajos nemierīgajos gados viņš neatlaidīgi mācījās, lai varētu iestāties Kaŗa Akadēmijā Pēterpilī. Konkurence bija ļoti sīva. Pēc Bangerska ziņām 1909. gadā ap 1500 virsnieku sacentās par 85-90 brīvajām vietām šai augstākajā militārajā mācību iestādē. [32] Pirmā atsijāšana notika militāro apgabalu stābos, kur pārbaudījumos izgāza vairāk nekā 70% kandidātu. Tie 400-440, kas šo iepriekšējo pārbaudi bija izturējuši, varēja doties uz iestāju eksāmeniem Pēterpilī. Tajos ietilpa vairāki militāri un vispārējās izglītības priekšmeti – kāda svešvaloda, ģeografija u.c. Virsnieki, kuŗiem neizdevās iekļūt 85-90 labāko skaitā, bet kuŗi tomēr bija ieguvuši pietiekamas atzīmes, varēja vēl divreiz piedalities sacensībā turpmākajos gados. Taču nevienam nebija tiesības eksāminēties vairāk nekā trisreiz. [33]
Nav zināms, vai Vācietim laimējās jau pirmajā iestāju eksāmenā, vai arī viņam nācās šo mēģinājumu atkārtot Viņu uzņēma Pēterpils Kaŗa Akadēmijā (Nikolaja ģenerālstāba akadēmijā) 1906. gada oktobrī. [34]
1907. gada ziemā Ķepalu mājās nomira Vācieša māte, kas pēc savām spējām bija atbalstījusi dēla centienus pēc augstākas izglītības. Viņš dabūja atvaļinājumu, un atbrauca uz bērēm lepnā trijjūgā („trojkā”). Uz mātes kapa Jukums nolika krāšņu vainagu, nesdams atvadu sveicienus arī no sava brāļa Jāņa, kuŗš pats uz apglabāšanu nebija varējis ierasties. Viņš izturējās laipni un joviāli pret visiem, bet vecāku mājās varēja uzkavēties tikai īsu bridi. Studijas Pēterpilī nedrīkstēja kavēt. [35]
Šajā laikā Jukums Vācietis jau bija ģimenes cilvēks. Pēc Vācieša māsasdēlu domām viņš apprecējies akadēmisko studiju gados (1906.-1909. g.), bet tas nesaskan ar datiem par bērnu dzimšanu, ko noskaidrojis Dr. phil. J. fon Hēns Vācijā. Jāsecina, ka laulības notikušas Vācieša otrā Rīgas periodā – ap 1904. gadu. Viņa sieva Margarēte (Margarethe) bija baltvācu cilmes, turīga Rīgas namnieka Kergera (Kaerger) meita, dzimusi 1882. gadā. Sievastēvam piederēja grezns nams vienā no Rīgas galvenajām ielām (Elizabetes ielā 6); viņš vadīja arī ienesīgu uzņēmumu, kas izgatavoja dekoratīvas skulptūras muižnieku pilīm Baltijā un Knevijā. Šajā laulībā dzima trīs bērni: meitas Irēne (dz. 1905. g.) un Vera (dz. 1907. g.), un dēls Jukums (dz. 1909. g.?). Ziņas par Vācieša ģimenes dzīvi diemžēl ir ļoti trūcīgas. [36]
1909. gadā Vācietis absolvēja Kaŗa Akadēmiju. Savā īsajā autobiografijā (1916. g.) viņš paskaidro: „/Ģenerālstāba kaŗa akadēmiju/ nobeidza 1908. g. ar pirmo šķiru un tika pārcelts uz trešo papildu kursu, kuŗu nobeidza 1909. gadā. (...) Pēc akadēmijas nobeigšanas tika piedalīts pie daža divīziju un korpusu stābiem, kur izpildīja ģenerālstāba oficieŗa vietu.”
Taču viņš nedabūja pastāvīgu ģenerālstāba virsnieka posteni. Pēc Bangerska norādījumiem „tikai 50% no akadēmiju beigušajiem virsniekiem, kas bija dabūjuši augstākās atzīmes, tika pieskaitīti ģenerālstābam”. [37] Sakarā ar to daudzus gadus vēlāk vairāki augstāki latviešu virsnieki ir nepareizi secinājuši, ka Vācietis beidzis Kaŗa Akadēmiju bez papildu kursa un ieguvis otras šķiras diplomu. [38]
Jukums Vācietis 1909. gadā varēja atskatīties uz relatīvi panākumiem bagātu karjeru. Latvieša kalpa dēls bija kļuvis akadēmiski izglītots virsnieks cara armijā. Tai laikā viņš bija 36 gadus vecs, ļoti pašapzinīgs, spēcīgs un godkārīgs vīrs. Bet aiz viņa joviālās ārienes slēpās diezgan liels rūgtums pret priekšniecību; viņa enerģija un aktivitāte vēl nebija guvusi iespēju pietiekami izpausties. [39]
Savā nepublicētajā autobiografijā Vācietis atzīmējis, ka Kaŗa Akadēmijā viņš izpratis nepieciešamību apgūt polītisko ekonomiju, valsts tiesības un socioloģiju. Bez šīm humanitārajām zinātnēm, pēc viņa pārliecības, nevarot kļūt par īstu komandieri. Un viņš turpina studēt patstāvīgi, izvēlēdamies par galveno priekšmetu militāro filozofiju. Taču drīz pārliecinās, ka, lai iedziļinātos militārajā filozofijā, vispirms jāstudē socioloģija, polītiskā ekonomija un polītiskā vēsture – „tās zinātņu nozares, kuŗas akadēmijā nemācīja”. Pamazām viņš arī sāk strādāt gar kādu disertāciju (tās nosaukums publicētajos autobiografijas fragmentos nav minēts), kuŗu cer nobeigt 1920. gadā. [40] Taču notikumi attīstās citādāk, nekā Vācietis bija plānojis.
Dažus gadus viņš ir rotas un mācību komandas komandieris 100. Ostrovas kājnieku pulkā Kauņā. 1912. gadā Vācieti paaugstina par pulkvedi-leitnantu (podpalkavnieku) un ieceļ par bataljona komandieri 102. Vjatkas kājnieku pulkā, [41]
Pēc diviem gadiem sākas Pirmais pasaules kaŗš.
Norādes
[1] Skat. „Podpalkavnieks Jukums Vācietis...”, Līdums, 4.3.16. nr 50, 5. lp.
[2] Zemgalietis, „Apakšpalkavnieka J. Vācieša 25 gadu kaŗa dienesta jubilja priekšējās pozicijās”, Līdums, 10.9.16. nr 207, 2. lp.
[3] R. Bangerskis, Mana mūža atminas I Kopenhāgenā I958. 101. lp.
[4] Zemgalietis, op.cit.
[5] Pēc Vācieša māsasdēlu liecības J.V. apbalvots ar zelta medaļu (J. un F. Andersona vēstule autoram 2.12.56.).
[6] Ibid.
[7] Skat., piem., (M.D. Bonč-Bruevič, Vsja vlast’ sovetam (Visu varu padomēm), Moskva 1958, 334.-335. un 339. lp. Ģen. Bončs-Brujevlčs jau agri pieslējās lieliniekiem; 1918. gada 4. martā viņu iecēla par militāro padomdevēju Augstākajā kaŗa padomē, B.-B. nācās sadarboties ar Vācieti, kas pēc oktobŗa revolūcijas ātri avansēja. Savos memuāros B.-B. vairākkārt norāda, ka viņš „nevarēja paciest Vācieti”, ka „Vācietis nebija simpātisks” u.tml. Šī antipātija ir manāmi iekrāsojusi arī viņa Vācieša darbības attēlojumu (tajā arī vairāki kļūdaini fakti).
[8] Viens no tiem bija R. Bangerskis, kas savās atmiņās samērā plaši aprakstījis pieredzējumus Mandžurijas kaŗa laukā (I, 181.-223. lp).
[9] Pārskatu par 1905. gada revolūciju Latvijā dod šādi darbi: Brūno Kalniņš, Latvijas Sociāldemokratijas 50 gadi, LSDSP Ārzemju komitejas izd. Stokholmā 1956; idem, De baltiska staternas frihetskamp, Tidens förlag Stockholm 1950; A. Švābe, Latvijas vēsture 1800-1914; no padomju viedokļa – J. Krastiņš, 1905. gada revolūcija Latvijā, Rīgā 1955; idem, Revoljucija 1905-1907 gg. v Latvii, Moskva 1952; V.I. Lenin, Sočinenija, 2. izd., XIV, Moskva-Leningrad 1929, 339.- 342. lp.; V.I. Ļeņins par revolucionāro kustību Latvijā un Latvijas revolucionārās sociāldemokratijas darbību, Rīgā 1947; no tā laika šauru konservatīvu aprindu viedokļa – Andrievs Niedra, Grūtā brīdī, Austruma (A. Niedras) izd. Cēsīs 1905.
[10] Pārskatam par jauno strāvu skat. A. Švābe, op.cit., 510.-536. (tur arī īsa bibliografija); skat. arī jaunstrāvnieka Miķeļa Valtera Atmiņas un sapņi, I, izd. Daugava, Stokholmā 1969, 135.-159., 167.-199., 229.-269. lp.
[11] Skat. U. Ģērmanis, „Latvijas neatkarības idejas attīstība”, JG, 1966, nr 58, 34.-35. lp. vai arī idem, „The Idea of Independent Latvia and its Development in 1917”, Res Baltica, A.W. Sijthoff-Leyden 1968 27.-28. lp.
[12] Skat. B. Kalniņš, Latvijas Sociāldemokratijas 50 gadi, 42.-47. lp.; cf LKP vēstures apcerējumi, (1893-1919), Latvijas valsts izdevn. Rīgā 1961 74.-82. lp.
[13] Skat. J. Jansons (Brauns), Baltijas revolūcija, I:1, 2. izd, /1. izd. Briselē 1912/13/, „Daile un darbs” Rīgā 1921, 16. lp. J. Jansons (1872-1917) bija viens no galvenajiem 1905. gada revolūcijas vadoņiem Latvijā; cf Svenska Dagbladet, 15.12.05., 3. lp. („tautas sacelšanās aptveŗ visu Vidzemi”) un 16.12.05., 3. lp. („visi zemnieki Vidzemē ir sacēlušies”); skat. arī Social-Demokraten, 10.8.05. („Kurzemes muižās pilnīga sacelšanās ... zemnieki cīnās ar kazakiem’), 11.8.05. („dumpinieki uzbrūk pat lielākām kaŗaspēka nodaļām”), 27.9.05. („Uzbrukums Rīgas cietumam”), 20.12.05. („Valdības vara Kurzemē salauzta ... Pie Tukuma dumpinieki sakāvuši kājnieku rotu un dragūnu eskadronu”).
[14] Fēlikss Cielēns, Laikmetu maiņā, I, izd. Memento Lidingö (Stockholm) 1961, 148. lp.; cf LKP vēstures apcerējumi, I, 84. lp.(„... revolucionārajai kustībai Latvijā bija arī nacionālās atbrīvošanās kustības raksturs”).
[15] /Astaf von Transehe-Roseneck/, Die Lettische Revolution. Mit einem Geleitwort von Professor Dr. Theodor Schiemann, I-II, Verlag von Georg Reimer Berlin 1906/07. Šis pamflets atspoguļo konservatīvās baltvācu muižniecības viedokli. Autors starp citu raksta (I, 1. lp.) „Unter den Nationen, die während der russischen Revolution von 1905 zu trauriger Berühmtheit gelangt sind, stehen an erster Stellē die Letten (...)”. Šī grāmata tika nosūtīta arī ķeizaram Vilhelmam II; par to skat. Klaus Meyer, Theodor Schiemann als politischer Publizist, Frankfurt a.M.-Hamburg 1956 138. lp.
[16] Cit. pēc Cīņa, 50 gadi (1904-1954), LVI Rīgā 1954, 11.-14. lp.; cf V.I. Lenin, Sočinenija, 2. izd., XIV, 339.-340. lp.
[17] B. Kalniņš, op.cit., 90.-91. un 332. lp. (kopsavilkumā angliski); cf LKP vēstures apcerējumi, I, 117.-118. lp.
[18] LKP kongresu, konferenču un CK plēnumu rezolūcijas un lēmumi, I (1904.-1940.), LVI Rīgā 1958, 18. lp.; skat. arī J. Jansons (Brauns), op.cit., I:1, 123. lp.; šī motivācija, runājot par LSKSP attieksmi pret bruņotu sacelšanos, noklusēta grāmatā LKP vēstures apcerējumi, I, 106. lp.
[19] Skat. J. Jansons (Brauns), op.cit., I:1, 137., 142, lp.
[20] B. Kalniņš, op.cit., 92.-96. lp.; skat. arī H. Comberg, Die lettische Revolution von 1905/06 im Spiegel der reichsdeutschen Presse und Publizistik. Inaugural-Dissertation, E. Panzig & Söhne Greifswald 1939, 22.-23. lp.; staļiniskā historiografija mēdza apgalvot, ka latviešu sociāldemokrati 1905. gadā atradušies krievu lielinieku ideoloģiskajā ietekmē un ka abu starpā notikusi organizatoriska sadarbība. Šādas aplamības ir, piemēram, J. Krastiņa darbā Revoljucija 1905-1907 godov v Latvii, 7. lp. passim; – pēc PSKP XX kongresa latviešu padomju vēsturnieki ir centušies korriģēt daļu no sagrozījumiem un viltojumiem. Skat. LKP vēstures apcerējumi, I, 95. lp. un V. Miškes rakstu Cīņā, 6.1.59. nr 4, 2.-3. lp. („Revolūcijas sākumā KSDSP boļševistiskajai Rīgas komitejai bija vāji sakari ar fabriku strādniekiem ... Revolūcijas faktiskā vadītāja visā Latvijā bija LSDSP”).
[21] B. Kalniņš, op.cit., 130. lp.
[22] H. Comberg, op.cit., 144.-162. lp.; DN, 15.12.05.; Social-Demokraten, 15.12.05. un 21.12.05.; Svenska Dagbladet, 15.12.05.; cf A. von Transehe-Roseneck, op.cit., II, 2., 57. lp.; skat. arī K. Meyer, op.cit., 143.-144. lp. (Vilhelmu II uztrauc baumas par „latviešu republiku”).
[23] B. Kalniņš norāda, ka Tautas milicijā bijuši 10.000 vīru (op.cit., 115. lp.); par rīcības komiteju skaitu vēstures literātūrā ziņas nedaudz variē: B. Kalniņš min skaitli – 352, (op.cit. 114. lp.), bet J. Krastiņš (op.cit., 127. lp.) un A. Švābe (op.cit., 617. lp.) – 346.
[24] Revolucionārā Baltija (La Baltique Revolutionaire. Revue Socialiste, editée par L’Union Socialdemocrate Lette), (London) 1905. g. martā, nr 1, 14. lp. (Univ. bibl. Helsinki).
[25] A. Švābe, op.cit., 606.-607. lp.; skat. arī U. Ģērmanis, op.cit., Res Baltica, 28. lp.
[26] B. Kalniņš, op.cit., 72.-73. lp.
[27] F. Cielēns raksta: „Pasvītrojams sieviešu velēšanu tiesību principiālais svarīgums. (...) Mēs varam konstatēt, ka Latvija ir pirmā zeme Eiropā, kur sievietes ieguva vēlēšanu tiesības. (Somietes gan ir pirmās, kas 1906. gadā ieguva tiesības piedalīties parlamenta vēlēšanās).” op.cit., I, 187. lp.
[28] B. Kalniņš, op.cit., 137., 333. lp.; arī A. Švābe, op.cit., 630.-633. lp.
[29] Vācietis, I, 3., 6. lp.; PAP, 301., 305.-306. lp.
[30] R. Bangerskis, op.cit. I, 228. lp.
[31] B. Kalniņš, op.cit., 55.-57. lp.; tāpat LKP vēstures apcerējumi, I, 87. lp.; kaŗavīrus, kas šāva uz demonstrantiem, komandēja virsnieki Jordans un Neploškins (LKV, VII, 13945. sleja).
[32] R. Bangerskis, op.cit., I, 234.-236. lp.; oficiālā informācija par iestāju noteikumiem šajā Kaŗa Akadēmijā atrodama enciklopēdijā Novyj énciklopedičeskij slovar’, I, St Petersburg 1911, 619.-621. lp.
[33] Ģen. Bangerskis, piem., iekļuva Kaŗa Akadēmijā tikai pēc trešā mēģinājuma. Viņš izsakās (op.cit., I, 238. lp.), ka viņa nekrieviskās izcelsmes dēļ daži eksaminatori viņa zināšanas novērtējuši ne visai objektīvi.
[34] Zemgalietis, op.cit., Līdums, 10.9.16. nr 207, 2. lp.; skat. arī „Podpalkavnieks Jukums Vācietis...”, Līdums, 4,3.16. nr 50, 5. lp.un Z. Nurgalifa, op.cit., Zvaigzne, 5.7.62. nr 13, 3. lp.
[35] J. un F. Andersona vēstule autoram, 2.12.56., 5. lp.
[36] Šīs īsās un nepilnīgās piezīmes par Vācieša ģimeni sastādītas izvērtējot liecības, ko devuši Vācieša māsasdēli ASV un J. fon Rēns Vācijā. Vācieša sieva un meitas 1939. gadā repatriējās uz Vāciju. J.f.H. balstās uz ziņām, kas iegūtas sakarā ar šo repatriāciju, kamēr Vācieša radinieki liecinājuši pēc atmiņas, kāpēc dažos jautājumos viņi acīm redzot kļūdījušies – par bērnu dzimšanas laiku un secību, kā arī par Vācieša sievas dzimtas vārdu (viņi to nepareizi raksta: Kreger; jābūt: Kaerger). Par Vācieša dēla dzimšanas gadu ziņas ir tikai aptuvenas. – J. un F. Andersona vēstule autoram, 2.12.56., 5.-6. lp: J. fon Hēna vēstule autoram, 4.7.60.
[37] R. Bangerskis, op.cit., I, 254. lp.
[38] To apgalvo ģen Andrejs Auzāns vēstulē bij. Latvijas ārlietu min. F. Cielēnam, 9.1.52.; tāpat R. Bangerskis vēstulē autoram, 8.3.55., 1. lp.; tāpat J. Veterāns /pseudon./, „Strēlnieku cīņas kritisku atziņu gaismā”, Strēlnieks (Ņujorkā), 1957. nr 1, 48. lp.; bij. Krievijas ģenerālstāba virsnieks, plkv. Jānis Ceplītis raksta (vēstulē autoram, 18.2.55.): „Krievu cara ģenerālstābā viņš /Vācietis/ bija maz pazīstama un maz ievērojama persona.”; skat. arī idem, „Vēl par strēlnieku kaujām un to vadību”, Strēlnieks, 1962, nr 6, 12. lp.; Vācietim ļoti nelabvēlīgais ģen. M.D. Bončs-Brujevičs raksta (op.cit., 334.-335. lp.): „Tai laikā, kad es pulkveža pakāpē mācīju taktiku Ģenerālstāba Akadēmijā, virsleitnants /tai laikā Vācietis bija stāba kapteinis. U.Ģ./ Vācietis bija tikai klausītājs un turklāt ne visai sekmīgs.”
[39] Reiz sarunā ar savu masu Annu viņš izteicies: „ja es būtu no augstākas šķiras jeb kārtas, būtu sen jau daudz tālāk. Kā latvieti un kalpa dēlu mani visās vietās bremzējuši cik iespējams.” J. un F. Andersona vēstule autoram 2.12.56., 5. lp.
[40] Skat. Z. Nurgalifa, op.cit., Zvaigzne, 5.7.62. nr 13, 3. lp. Šai sakarā var atzīmēt, ka 1925. g. Maskavā iznāca viņa sociālpsiholoģiskais apcerējums Cilvēks un kaŗš.