FAKTISKA PIEZĪME
manai lasītāja vēstulei JG 76. nr., 62. lp.
J. Raiņa dzejoļu izlasi Czas słońca i inne wiersze (Saules laiks un citi dzejoļi) poļu valodā pārtulkojuši un atdzejojuši brāļi Kolbuševski, bijušā Latvijas universitātes prof. Staņislava Kolbuševska dēli. Valodnieks Staņislavs Fr. Kolbuševskis devis izraudzīto tekstu filoloģisko tulkojumu, ko poētiski atdzejojis literātūrvēsturnieks Jaceks Kolbuševskis. – Sīkāk par to skat. viņu rakstu „Rainis poļu valodā” – Raiņa un Aspazijas gada grāmatā 1970. g., 112.-124. lp.
Andrejs Punka
VĒL PAR RAIŅA TULKOTĀJIEM
Piebildes Andreja Punkas vēstulei par Raiņa darbu tulkotājiem poliski (JG 76, 62.)
A. Punka savā vēstulē redakcijai, pieskardamies A. Baumaņa Laika 1969. g. 2. aug. (61.) nrā sniegtām ziņām par Raiņa darbu tulkotājiem poliski, spriež, ka par J. Kolbuševski sacītais īstenībā attiecas uz nel. Latvijas Universitātes profesoru Staņislavu Kolbuševski.
Par to iespējams paskaidrot sekošo. Prof. St. Kolbuševskim mūsu universitātē strādājot un Rīgā dzīvojot, arī viņa bērniem bija izdevība iemācīties latviski. No viņiem Staņislavs Francišeks K. tagad ir kļuvis par vienu no visievērojamākiem poļu jaunās paaudzes baltologiem; viņš savas zināšanas papildinājis arī mūsu dzimtenē. Cita starpā, šo piebilžu autoram, darbojoties Lundas universitātes Slavu (un baltu) valodu institūta izdevumu redakcijā, bija visai patīkami palīdzēt nākt klajā Staņislava Francišeka K. publikācijām par Līvbērzes vecajiem (1700-to gadu) latviešu tekstiem (krājumā Sprĺkliga Bidrag, 19 (1964) un 25 (1969) ) un par slavismiem latgaliešu izloksnēs (turpat, 24, 1967).
Otrs nelaiķa prof. Kolbuševska dēls, Jaceks K., tāpat teicami prot latviski un, kopā ar savu augstāk pieminēto brāli, tulkojis poliski latviešu autoru darbus, tā prāvu skaitu Raiņa dzejoļu. No šiem abu brāļu pārdzejojumiem, kā varam spriest, ne viens vien ir augstā līmenī.
Sagadījies, ka tieši šo rindu rakstīšanas laikā pa pastu pienācis priekš pavisam neilga laika klajā laistais Raiņa dzejoļu krājums Czas słońca i inne wiersze (Saules laiks un citi dzejoļi), Varšavā 1969. g. Jaunajā krājumā 61 Raiņa dzejolis; priekšvārdos norādīts, ka viens no tiem (krājuma pats pirmais) ir nelaiķa profesora K. tulkots, bet pārējie atdzejojumi poliski ir abu minēto brāļu darbs.
Var vēl atzīmēt, ka abi brāļi K. nesen publicējuši plašāku rakstu par Raini – sakarā ar mūsu lielā rakstnieka 40. nāves dienu – Vroclavas laikrakstā Słowo Polskie, 1970.g. 5. janvāra (3. resp. 7586.) nrā. Arī šinī rakstā iestarpināti vairāku Raiņa dzejoļu fragmenti, par kuŗiem turpat piebilsts, ka tulkojumi esot abu autoru veikti.
Mūsu vecāko rakstu speciālistus varētu interesēt ziņa, ka Staņislavs Fr. K. sola publicēt vēl dažādus citus latviešu valodniecībā nozīmīgus materiālus (Lothavica quae in Polonia inveniuntur).
Latviešu autori, kas vēlētos, lai minētie literāti iepazīstas arī ar viņu darbiem, varētu sazināties ar šo rindu rakstītāju.
Kārlis Draviņš
Lundā, Zviedrijā Finngat. 12.
JG redakcijai:
VAI LATVIEŠI PĀRPLUDINĀS PASAULI?
Piezīme pie V. Jureviča vēstules Jaunās Gaitas 75. numurā.
Nav iemesla apšaubīt US News & World Report rakstu nopietnību, tāpat V. Jureviča droši vien nopietno satraukumu, ka, ieteicot caurmēra latviešu ģimenēs 4 bērnus, varētu nopietni pasliktināties pasaules pārpopulācija. Pieskaŗoties šim jautājumam, no latviešu tautas demogrāfiskā viedokļa, var teikt, – ja latviešu ģimenēs Latvijā caurmērā būtu četri bērni, tad mēs tā palēnām sāktu atkopties no Otra pasaules kaŗa milzīgajiem cilvēku zaudējumiem (pie kuŗiem var pieskaitīt arī trimdiniekus) un mūsu „lielajam brālim” austrumos būtu krietni grūtāk iepludināt Latvijā sveštautiešus brīvo vietu aizstāšanai. Lai sasniegtu to populācijas blīvumu, kāds Latvijā bija pirms Pirmā pasaules kaŗa, pēcnācēju skaits gan drīzāk būtu jāpalielina līdz seši, un arī tad mēs vēl nebūsim sasnieguši populācijas optimu Latvijas territorijai. Bet atgriežoties no teorijas pie prakses, der atgādināt, ka latviešu ģimenēs Latvijā, pēc netiešas informācijas spriežot, ir 1,1 līdz 1,2 bērni. Tauta, kuŗai pārsvarā ir divu bērnu ģimenes, izmirst apmēram 200 – 300 gadu laikā.
Skaidrs, var jau upurēties vēl pēdējo reizi cietējas cilvēces labā, tāpat kā latvieši to darījuši senāk, bez apdomāšanās cīnoties par dažādām sarkanām un brūnām idejām vai aizrautīgi ziedojot mamonam to, kas pienāktos ģimenei un nākamībai. Bet, tāpat kā senāk, arī šoreiz mēs pasauli neizglābsim, tikai izdarīsim to, ko krievi un vācieši vienmēr vēlējušies: atbrīvosim „dzīves telpu” viņu miljoniem. Pārpopulācijas problēmu atrisināšana jāsāk lielajām daudzu miljonu tautām, tikai tad tā var dot rezultātus. Pieci vai četri bērni latviešu ģimenēs ir gluži bez nozīmes pasaules dimensijās, bet ar milzīgu nozīmi latviešu tautas nākotnei.
Beigšu šīs rindiņas ar dažiem mierinātājiem vārdiem: ja dzimstības līmenis vispār pasaulē būtu tāds kā latviešiem pašreiz, tad valdītu vispārējs trauksmes stāvoklis un daudz gudru galvu tiktu lauzītas, kā to pacelt. Un mūsu „lielais brālis” jau tagad ir nopietni noraizējies par savu zemo natīvitāti.
Agnis Balodis
