Jaunā Gaita nr. 82, 1971. gadā
Valentīns Pelēcis
PIEZĪMES PAR PĀVILA KLĀNA PIEZĪMĒM
Nav jānoliedz Pāvila Klāna spējas žurnālistiskā smalkjūtībā", uzmanībā un teikumu veidošanas pieredzē. Tā laikam skola", dzīves mācība Rietumu pasaulē. Atceros, kad P. Kovaļevskis bija Tēvijas redaktors, bet es tikai Tēvijas abonents - lasītājs, tad tur kā patriotiskie, tā pamācošie un bargie raksti (pret žīdiem un komūnistiem) bija diezgan rupji, lai nesacītu - atriebības un nāves smakas pilni. Tiesa, mums bija tiesības Šustinus, Serovus un Lāčus nīst, bet nekāds glābiņš nerādījās latviešu tautai arī Gebelsa ideoloģijā. Es to varēju arī nezināt. Paliku savos tīrumos un pakšos, gaidīdams glābiņu no Latvijas brīvības gados pielūgtajiem Rietumiem. Bet tie, kas (latvieši būdami) 1939./40.gadā repatriējās uz Vāciju un tur uz vietas (kaut cik) iepazinās ar Hitlera režīmu, vai tie, par Lielvācijas" mērķiem tiešām varēja būt daudz vairāk neziņā kā mūsu vecais naīviķis Kirchenšteins par Staļina saulīti"? Tā pagrūti ticēt.
Tādēļ ari Pāvila Klāna pamācīgi nosodošais raksts par dzejnieces Veltas Tomas ciemošanos Rīgā, manuprāt, liekas uzrakstīts bez iedziļināšanās situācijās. Nav arī diezcik jauki, ja cilvēks, kas runā par sabiedrības daļu, kuŗa rada kultūras vērtības un piedalās tautas garīgās dzīves veidošanā" (pēdiņas manas. V.P.), pats neseko mūsu trimdas preses kultūras vērtībām" un saka, ka Jānis Jaunsudrabiņš pēc gaitām Austrumberlinē saņēmis daudz cieņas un uzticības apliecinājumu... Saņēma jau saņēma..., bet vai Pāvils Klāns nekad nav lasījis Latviju Amerikā, kad tās redaktors bija Grīnblats, kā tur veco, skaidro rakstnieku, pēc šī brauciena apsūdoja? Viņas skolas Ottiņu" pulkā bija ir slavens pulkvedis, ir brīvās preses šķēpneši", jo Jaunsudrabiņš atšķīrās no mūsu smadzenēs iecementētajām vadlīnijām"...
Katrs, kas Rīgu apciemojis, vienādi vai otrādi dabūjis pa kūkumu". Citi tikai sievu tenkas", citi pusoficiāli", bet ar piesardzību, vienīgi Velta Toma, visiem trimdas priekš- un pakaļtiltu poziciju strojiem" cauri iztriekta. Vai, izsakoties rakstnieka Jāņa Klīdzēja vārdiem (skat. L.P.B. Brīvo Vārdu, 11.num.), tikusi tik izcili izvēlēta par visu preses un vēstuļu rakstītāju bokseru sitamo maisu... Kādēļ? Varbūt maldos, bet neesmu vairs jaunais un visādas ermestības mūžinā pieredzējis. Domāju, ka Veltu Tomu, (īpaši Kanadā), daudzi dižpatrioti pirms desmit, divdesmit gadiem izvēlējās par trimdas nacionālās sievišķības" simbolu. Un nelaimīgā kārtā (bet ļoti dabiski), pavisam maz pētīdami dzejnieces vientuļi skarbo, bieži pagrūti lasāmo dzejas saturu.
Šāds secinājums radās, kad izlasīju rakstnieka Aivara Ruņģa rediģētā izdevumā s.g.b. , ar šķietami neķītru nolūku izsacītās aizdomas par dzejnieces seksuālo" uzvešanos Rīgas apciemojumā. Cik tad nu tālu vēl var patriotisms un Latvijas atbrīvošana" iet?
Žīdu propagandisti pēc Otrā pasaules kaŗa rakstīja, ka Hitlers dusmu brīžos esot kodis grīdsegas. Nedomāju, ka šādas metodes vajadzētu ieviest pašiem sevi nokošanai".
P. Klāna apgalvojums, ka, neiejaucot Rīgas apciemojumos nekādus (pasaules uzskatu sacensībā) subjektīvus elementus" (pēdiņas manas. V.P.), tam, kas to pratīšot, nekādi vēji neaizcirtīšot durvis, nekādas šantāžas neradīšoties... Kam šis nepierādītais apgalvojums, to nezinu. Varbūt autors pierādīs, kad pats apciemos Rīgu, jo pirms piecpadsmit gadiem esot dziedonei Elzai Žebranskai vēlējis labu ceļa vēju... Viņai tomēr bijis jāapklust Rietumos, jo Austrumos izrādījusies par skaļu. Un pat Klānam dziedones Austrumu skaļuma pēc" uz laiku bijuši jāpārtrauc dzimtenes apciemošanas mudinājumi... Bēdīgi, ka tik ātri var mest plinti krūmos"!
Nezinu, cik Pāvilam Klānam ir patieso faktu par Gunša Zariņa (arī Monikas) privāto kultūras sakaru polītiku" (pēdiņas manas. V.P.), bet pie manis glabājas pāris vēstules un manuskripti, kuŗus varbūt kādreiz citā patiesākā Latvijā varēs publicēt, tālab Gunti nevajadzētu mūsu netīrumos vazāt. Pietiek, ka izsitam ķeblīti", lai cilpa ātrāk savelkas, un pie kapa, Oļinmātes nemirstīgā gara svētīti, raudājam, sak, būtu nu klausījis, nedzēris un nepinies ar komūnistiem, nebraucis uz Rīgu, dzīvotu vēl šodien...
Klāna teiciens, ka cietēji ir tie, kas pamet sava kollektīva vairāk vai mazāk drošos dogmatiskos krastus, pierādīts ne vien ar Sokrata, Kristus, Dzordāno Brūno, Galileja, Husa, Dubčeka, Solženicina, bet arī miljoniem citos gadījumos, kur cietēji bijuši mirstīgie bez akadēmisko, reliģisko, vai polītisko galotņu spožuma". Ievadnieki Cīņā domā līdzīgi. Tanī pusē kollektīvās dogmatikas" dezertieŗus sunī vēl sulīgāk un piedevām iespundē trako namā, jo traki viņi ir ... Vienīgi, kad šo dezertieŗu" mēles jau izdzisušas, tad nākošo paaudžu drošo krastu kollektīvu" priekšsēži, sekretāri un ticību izskaidrošanas akadēmiķi" abās pusēs sasapņo evanģelijus, lai izskaidrotu", ka šo nemiernieku vārdi un darbi ir bijuši cīnīšanās tikai par drošo krastu kollektīvajām dogmām. Piemēram, Rainis kā viena personība, latviešu strēlnieki kā grupa u. t.t.
Baumaņa gleznas reprodukciju Likteņa zirgs" kā bērns redzēju kādā tēva abonētā, glabātā žurnālā, šķiet - Austrumā. Vecākā brāļa paskaidrojumi par attēlotā nozīmi likās tādi mazliet ērmoti. Biju jau palīdzējis mūsmāju zirgus zirgudārzā aizjāt, no tīruma pārjāt, vērojis zirga kājas ritmu gan soļos, gan rikšos, gan aulekšos. Nodomāju, ja man kāds liktu mūsu veco Zīlīti vest, es no starta" attāluma līdz šķēpiem puslīdz droši varētu nosacīt, ar kuŗu kāju ķēvīte pārkāps.
Apgalvojums, ka Veltas Tomas Pēgazs pārkāpis slieksni ar kreiso kāju, ir izskaidrojams, ka soģi s" nezina reālās distances starp šī krasta un tā (svešā?) krasta dogmatiskajiem kollektīviem. Pretiniekus, ar ko baidāmies satikties tieši, vērtējam tā, kā mums patīk par viņiem domāt. Taču īstenībai ar šādām vēlmēm ir nedrošs pamats. Tas attiecas arī uz Klāna sieciņu", (varbūt pats savu pagātni atcerēdamies?), ka atsevišķi Intūrista, Kultūras sakaru komitejas vai Rakstnieku savienības darbinieki patiešām krietni cilvēki... Bet tas nevar kavēt viņus būt kvalificētiem savas sistēmas reprezentantiem un sargiem... Sacītais tik labi sedzas ar dažām rindkopām iepriekš. Tāpēc nevienu starpnieku nedrīkst vadīt maldīgas illūzijas, kuŗām piemīt viltīgā īpašība iesēsties visbīstamāk tieši nepilnvaroto (uzsvērums mans. V. P.) pārstāvju galvās. Arī man šī maldīgā illūzija un viltīgā īpašība" bija nepilnvarota" iesēdusies smadzenītēs, piedevām vēl aizvīlu" savu bērnu (Rudīti) līdz, lai satiktos gan ar kvalificētiem", gan nekvalificētiem" komūnisma sistēmas sargiem un arī kritizētājiem. Un bija labi, kaut pagātnes atmiņu pēc, daudz kas sāpēja, bet mana meita (bez maniem padomiem) nepilnās trīs nedēļās Rīgā, iemācījās" savu tautu iemīlēt, tās reālos likteņus izprast daudz dziļāk nekā te divdesmit gados svētdienas skolā vai ģimenē spējam iestāstīt".
Dažas rindas, īpaši par brāļu kaŗa un naida nebūšanu", par lielo brīvību privāti domāt, darīt, kā tīk un lielo nebrīvību domāt, darīt neprivāti, kā tas priekšā rakstīts" u.c., ļoti līdzinās ļeninizētajam marksismam, kā arīdzan Vecās Derības skaidrībām", kur pantu iztulkošanā, lai tos neiesvaidītie" saprastu, ir tulka" personiskā situācija par vēsturē notikušo un nākotnei iegribēto. Vai ar šādiem teorētizējumiem var kādas tautas traģēdiju apturēt - šaubos. Paša deklamātora ausīs jau skan lieliski!
Vecā, gudrā žīdiete Golda Meīra ir nupat teikusi arī šādus vārdus: Esmu gatava vienmēr doties uz Kairo (Ēģipti), ja vien ar mani tikai runātu..." Patētiskie prokurātūras" spriedumi - jautājumi: Velta Toma ir piecēlusies, lai ietu. Pavisam? Vai uz atgriešanos? u.t.t. ir izsacīti vai nu publicistiskas pozes, vai arī tiešām kādreiz iemācītās meldijas pēc, kas arī man un mums visiem vecīšiem skan ausis.
Katram, kas apciemo Rīgu, gadīsies lielāks vai mazāks akmens", kur paklupt". Tas taču ir likumsakarīgi", ka tie viņā pusē to gādā, lai izpildītu pavēles no augšas", bet mēs te, no retajiem ciemiņiem arīdzan cenšamies izspiest zapti", kas riebtos Rīgas pārvaldniekiem..., un, ja kāds ciemiņš saka, ka arī tur tīri pliki un badā vis nestaigā, tad te čukst: tas no čekas atsūtīts...
Nekur Velta Toma nav sacījusi, ka parastais trimdinieks savu tautu nīstu. Piemēram, es pazaudēju savas mājas, tīrumus, pļavas, mežus, zinu, ka šodien manu vectēvu plēstie līdumi audzē labību padomju tautai", kur manas dzimtas individuāli izcīnīts jēdziens ir vēl miglaināks nekā Alūksnes barona dzimtniecības ruļļos",Tēva celto istabu nopircis" kāds krievs... Es gan melotu, ja sacītu, ka šiem notikumiem un tur iesaistītiem cilvēkiem no sirds novēlētu sekmes. Es tikai cenšos apjēgt, ka latviešu tauta un tās liktenis ir daudz vairāk nekā tas, kas man piederēja. Diemžēl, savu cīņu" par nākamības Latviju allaž mēdzam iesprostot aplodzītē: (protams klusītiņām!), kas es reiz biju, kas tagad par varenu patriotu esmu, un, kas - tad būšu ... Tādi sapņi bija arī Štučkam, Eidemanim, Alksnim...
Varu droši apgalvot, ne es vairs būšu arājs Mālupes Ciršņos, ne Pāvils Klāns kādas avīzes redaktors Rīgā. (Tādā īsti demokratiskā Rīgā, es domāju.) Kā Austrumu, tā Rietumu lielo tautu elks progress (techniskais), ir nežēlīgs sīkajām pasaules krustceļu" tautām.
Tādēļ par demografiskajiem datiem" (pēdiņas manas. V.P.) ir visai skaidra lieta, bet ne tik skaidra poligrafiskā". Latvijas dzejnieku, rakstnieku darbi ir tulkoti ne vien krievu valodā, bet vairākās Padomju Savienības pakļauto tautu, kā arī Austrumeiropas (satelitu) tautu valodās. Kā neparastība" notikušajā Baltijas zinātnieku studiju sanāksmē Sanhozē (A.S.V.), kur piedalījušies arī amerikāņu un vācu cilmes baltologi", pēdējie par pārsteigumu latviešiem pašiem, zinājuši krietni vairāk par Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa, Vizmas Belševicas u.c. Latvijas vidējās paaudzes" dzejnieku darbiem kā lielumlielā tiesa latviešu Bonnas, Vašingtonas, Toronto u.c. trimdas priekštiltu pozicijās".
Kas attiecas uz tiem, kas neesot pirmo reizi ar pīpi uz jumta" (pēdiņas manas. V.P.), tad manā jēdziņā ne vien mūsu tauta, bet visas mūsu planētas tautas ar lavīnas likumību rullējas lejup", kur veco jumtu nebūs, un vecās pīpes izdzisīs"...
Ka emigrācijā sava ceļa gājējus neapkaŗo" (pēdiņas manas. V.P.), to apgalvot spēj tikai tie, kas ar milzīgām grūtībām ievēlēti", vai kandidātu izraudzīšanas komitejās piedalījušies. Pat mūsu kristiānisma kalpi ir vērsušies ar vāji slēptiem aicinājumiem, piemēram, pret Tilta apgādā izdotiem darbiem (V. Pelēča), nerunājot nemaz par trimdas ar grūtībām ievēlētiem nacionālpolītiķiem, kuŗu balsis dzirdētas visās oktāvās. Tas viss ir dabiski, bet kādai aizkrāsnei" ir P. Klāna arrogance", ka tas tā nav?! - Protams, autors piebilst, ja tīši nedod iemeslu" (pēdiņas manas. V.P.) Tā jau kādreiz par nopērtajiem dzimtļaudīm sacīja žēlīgi vagaŗi, nu kam tev vajadzēja būt gudrākam par lielkungu?...
Skaistākais Pāvila Klāna rakstā izsacīts vārdos: Kaut kādai mēra sajūtai, kaut kādām mērauklām satiksmē ar dzimteni jābūt... Tikai, šīs mēra sajūtas un mērauklas pašreizējā Rīgā ir neiespējami apvienot ar Staļina baigā gada, Hitlera jaunās Eiropas", vai pašu vadonības izbalējušām svētbildēm. Nekas neatgriežas. Arī pavisam nav vietā runāt ne par Frici Menderi, ne Pauli Lazdu. Pēdējais liecina, ka Klānam, neraugoties uz ilggadīgo pieredzi, kāda loti svarīga mēraukla" neatbilst vispār diktātūru izpratnei, kādas iekārtas, (patīk vai ne), nosacījumiem, kas kultūras apmaiņā" jārespektē. Man bija laime šos baušļus iemācīties" 1935.gadā, ka kultūras apmaiņa" (vēstuļu veidā) bija bīstama arī Latvijas territorijā, starp Rīgā dzīvojošo dzejnieku Pēteri Atspulgu un malēniešu saimniekdēlu Valentīnu Pelēci.
Kas attiecas uz paaudžu prātā pieņemšanos, lai sēstos atbildīgu amatu krēslos", tad tas ne vien mūsu gadījumā, bet visas mūsu cilvēces notikumos, visai reti atgadījies. Prāta briedumu" biežāk nosaka administrātīvās varas un izmaņas funkcijas. Velta Toma var būt laimīga, ka mūsu organizācijām tādu nav. Ir gan brīvprātīgie ziņotāji svešo varu iestādēm, tāpat kā pašreiz Rīgā, bet tas mūsu tikums" kopš dzimtniecības laikiem.
Kas paši visādām varām raduši klanīties, visādus stipros draugus" meklēt, tiem grūti redzēt trakos , kas bez partiju un ticību svētības" uzdrošinās soļot pa plānu ledu", kuram abos krastos jau kopš gadiem visa labāk zinātāji", iesprauduši mietus ar nāves galvām un brīdinājumiem. Ja kāds pārdrošnieks ielūzt un tomēr izķepurojas malā, tad notiek skaļa lustēšanās", lai, pirms vēl cietušais ir bikses paguvis izžāvēt, pierādītu viņa aplamības. (V. Lazdas gadījums.) Citiem, īpaši Tomai, trauslais ceļš tiek apmētāts akmeņiem", sak, ja labi trāpīs - noburbuļos vien un uzvara mūsu. Dažreiz viena tā pati persona tiek kollektivi" apsmieta abos krastos. (R. Spuris.)
Viss, ko P. Klāns pārmet dzejniecei, ir trimdas kollektīva runas vīriem sagādājis atkal plašas iespējas visādās variācijās parādīt sevi kā sapratīgākos, nelokamākos, viedākos u.t.t. Kaut kur jau pat cilāts projekts, izdot skunstnieku vestes ķešiņā" Rīgas apciemotājiem... Bet ir arī atskanējušas objektīvākas, mierīgākas balsis, piemēram, Uldis Ģērmanis, Jānis Peniķis, Jānis Klīdzējs, Kārlis Augstkalns u.c., kas iesaka iecietību pret no trimdas kollektīva noklīdušajām dvēselēm. Jebšu tādas tiek uzskatītas kā ļauns vadātājs", kas ievedīs purvā tik ilgi un saudzīgi inkubēto" trimdas gaisotni? Ja tā, tad tur arī tikai gaiss" vien būs bijis.
Nobeidzot: ļausim, lai dzejniece Velta Toma un viņai līdzīgie paši tiek galā ar pārpeldamo joslu" starp drošo kollektīvu" krastiem. Palīdzīgās mutes abos glābējos" krastos ir ar smagiem partejisko gudrību akmeņiem pārblīvētas.
