Īsi pirms Latvijas 1970. gada dziesmu svētkiem žurnāla Māksla 1970. g. 2. numurā Vita Lindenberga rakstā „Dziesmu svētkiem – darbu un dvēseli” piemin arī dažas problēmas. Piemēram –
Kora dziesma, nebūt nezaudējot savu nozīmību, vairs neieņem latviešu muzikālajā kultūrā to dominējošo lomu, kāda tai bija gadsimta sakumā. Straujais profesionālās mūzikas – īpaši simfoniskās – uzplaukums un izplatīšanās, un aizvien vairāk vērā ņemamais vieglās mūzikas īpatsvars pašdarbības kolektīvos, sevišķi jauniešu vidū, pamazām atvirza kora mākslu otrā plānā. Dabiski, ka ikviens izvēlas to kolektīvu, kas vistuvāks viņa interesēm un spējām. Pret to nekas nav iebilstams. Taču, vērojot republikas korus, rodas satraukums – kāpēc daudzos no tiem redzam tik maz jaunu seju? Ja estrādes ansambļi un deju kolektīvi piesaista jauniešus, kas spēj pārņemt un tālāk attīstīt tradīcijas, tad koros tik daudzsološa stāvokļa nav. Nebūsim pesimisti un neapgalvosim, ka vispār ir apdraudēta koru nākotne, bet nepietiekamā jauniešu līdzdalība koros izraisa satraukumu. Bez jauniem entuziastiem nav iespējama dziedāšanas tradīciju pilnveidošana. Un ne jau cilvēku skaits vien pašdarbībā svarīgs. Galvenais ir viņu muzikālā sagatavotība, vēlēšanās muzicēt. Šā gada dziesmu svētkos dalībnieku skaits būs apmēram tāds pats kā 1950. un 1960. gadā – 13 000 kora dziedātāju (igauņu jubilejas dziesmu svētkos – ap 30 000). Taču šoreiz dalībnieki jāizvēlas no sašaurinātas pašdarbnieku saimes, izvēle ir mazāka nekā, teiksim, 1960. gadā. Samazinājies arī koru vidējais skaitliskais lielums. Koru drumstalošanas tendence, kur iespējams, būtu jāaptur, jo viens pilnskanīgs kolektīvs laba diriģenta vadībā var vairāk paveikt nekā pusducis sīku, nīkuļojošu ansamblīšu.
Kā redzam – problēmas saskatāmas arī Latvijas dziesmu svētku norisē. Dažas no tām visai līdzīgas mūsējām. Vai tās būtu iespējams atrisināt? Varbūt kādā kopējā mūzikas darbinieku konferencē. Viens ir skaidrs, tuvākā nākotnē kaut kas būs jādara.
Reportāžā „Trīs dziesmu svētki” (JG 80, 46. lp.) jau pieminētas koŗa sacensības, resp. dziesmu kaŗi, kas notika universitātes aulā. Bez t.s. tautas koŗiem, tas ir labākajiem koŗiem, sacensībās piedalījās arī citi koŗi, par kuŗu veiksmēm un neveiksmēm pastāsta Arvīds Darkevics, (Dažas zīmīgas vietas no viņa raksta „Mainīties uz augšu” (L un M, 30, 1970.)
„Dziesmu karš” – senču aizsāktā gudrā tradīcija ļauj atklāt ne tikai patlaban stiprāko kolektīvu. Cīniņā par uzvaru atklājas karotāju – koru un diriģentu – zīmīgākās īpašības. Rodas priekšstats par cīnītāju spējām – spēku, izturību, taktiku, kas mākslas valodā nozīmē dziedāšanas kultūru, interpretēšanas mākslu, uzkrāto tradīciju bagātību un daudzko citu. „Dziesmu karā” rodas detalizēts priekšstats par mūsu kora kultūras stāvokli. Galvenais ir tas, ka, gatavojoties Dziesmu svētkiem, daudzi kori ir kļuvuši lielāki un mākslinieciski stiprāki. Darba rosme tos pacēlusi par dažiem pakāpieniem augstāk. Apgūts jauns repertuārs, darbs ieguvis paātrinātu ritmu, dziedātāji un diriģenti asinājuši savas spējas dziļāk atklāt mākslinieciskos noslēpumus. Tas nav maz. Var jau saskatīt tos „otrā ešelona” kolektīvus, kas gatavojas pāriet uz pirmo, Tautas koru, grupu. Turklāt, salīdzinot pašreizējo Tautas koru vājāko dalu ar „otrā ešelona” stiprākajiem kolektīviem, rodas iespaids, ka „apdzīšana” var izrādīties sekmīga. Tiešām, Cēsu rajona skolotāju korim „Beverīna” Imanta Kokara vadībā ir skaitliskās un mākslinieciskās īpašības, lai izturētu sacensību ar ļoti stipriem kolektīviem. Pāri par 90 dziedātājiem, tembrāli saliedēts skanējums, mākslinieciski jūtīga muzicēšana, stabila intonācija un darba ritms nodrošina tam augstu autoritāti. Ļoti spējīgs kolektīvs, ar bagātām balsīm ir Alūksnes rajona kultūras nama koris, ko vada Jānis Kravalis. Nav šaubu, ka diriģentam ir pa spēkam novērst arī tās nepilnības balsu saliedētībā un slīpējumā, kas patlaban vēl bremzē kolektīva tālāko augšupeju. Derētu panākt arī lielāku ritmisku precizitāti sākumu akordos, „iekritienos” (to sevišķi izjutām, klausoties P. Jurjāna „Līgo dziesmu virkni”).
...Sieviešu koru grupā pirmo prēmiju saņēma „Zasulauka manufaktūras” koris „Ausma”, ko vada Jānis Zirnis. Šim kolektīvam laimējies iegūt muzikāli smalkjūtīgu, enerģisku diriģentu, kurš prot viņam dāvāto uzticību attaisnot. Koris muzicē brīvi, tīrskanīgi, atsaucīgi. Arī RPI sieviešu koris (vadītājs Leons Amoliņš) valdzina ar labu, līdzsvarotu priekšnesumu, neuzkrītošu, bet muzikāli iespaidīgu dziedājumu.
...Vīru koŗu grupā neapšaubāms līderis bija Valmieras „Imanta”, ko vada V. Liepiņš. Šim korim bez tīrskanības, labas priekšnesuma kultūras vēl piemīt vīru koriem tik loti vajadzīgā īpašība – tembrālās modulācijas spēja. Korim labs forte, izlīdzināts, smalks piano. Augstu vērtējami kolektīvi ir LLA koris (vadītājs Kārlis Dreiblats) un Brocēnu kultūras nama koris (vadītājs Kārlis Kreicbergs). Abos kolektīvos labas balsis, vīrišķīgs spēks.
Iepriecināja Jelgavas MCP koris „Zemgale”, kuru vada Ārija Melgaile. Tas ir loti spējīgs kolektīvs, kuram gan šodien vēl nav pietiekami kompakta skanējuma, daži dziedātāji ļoti cenšas, lai tieši viņi publikā tiktu ievēroti. Šādi „solisti” vienmēr gremdē citu pūliņu labos augļus. ...Nevaru nepateikt par dažu diriģentu pārāk centīgu diriģēšanu. Kādus tikai brīnumainus, neiedomājami īpatnus žestus bija jāvēro! Ja kori spētu uz visu to atsaukties, tad priekšnesums būtu vienkārši fantastisks. Mazāk „fizkultūras” diriģējot, vairāk panākt mēģinājumos! Acīmredzot, esam nonākuši tādā stāvoklī, ka vairākos koros Rīgā un uz laukiem kolektīvi ir izsmēluši savu diriģentu spējas un prasmi vadīt tālāku izaugsmi. Ir ļoti delikāts un atbildīgs, bet arī nepieciešams uzdevums atsevišķos koros nostiprināt māksliniecisko vadību. Acīmredzot nepieciešams arī sniegt kvalificētu metodisku palīdzību koru diriģentiem, rūpīgi pārdomājot šīs palīdzības formas un nepieciešamo saturu, kā arī atbildīgi izvēlēties tos kora speciālistus, kas tiešām spēj teorētiski un praktiski palīdzēt. Tagad galvenais uzdevums – nosargāt un tālāk attīstīt visu to labo, kas panākts, gatavojoties Dziesmu svētkiem.
*
Kopkoŗa koncertā diriģenti bija Jēkabs Mediņš (goda virsdiriģents), Leonids Vīgners, Jānis Ozoliņš, Haralds Mednis, Daumants Gailis, Jānis Dūmiņš, Staņislavs Broks, Imants Kokars, Gido Kokars, Imants Cepītis un Edgars Račevskis. Diriģenti bija tērpušies stilizētos tautas tērpos ar īpatnēju, lielam pušķim līdzīgu kakla saiti (apmēram tādu, kādu valkāja prof. J. Vītols). Mežaparka svētku laukumā pirmo vispārējo dziesmu svētku (1873. g.) karogu ienesa Jēkabpils deju kopas dalībnieks Jānis Bērziņš (vislatviskākais vārds!). Svētku programmā 44 dziesmas, un dziesmas skanēja divas dienas. Tikai pusi no programmas dziesmām tiku nosaucis JG 78. numurā. Jāpiemin, ka dziedāja arī šādas dziesmas – Aldona Kalniņa „Latgalē” (S. Kaldupe), Valtera Kaminska „Dzimtenes vasara” (G. Selga) un „Dziļajos avotos” (Z. Purvs). Alfrēda Kalniņa „Šurp, brāļi” (K. Skalbe), Baumaņu Kārļa „Ko gribi, māsiņa” (t. dz.), Jēkaba Mediņa „Rīga dimd” (t. dz.), „Rozīte” (Rainis), Arvīda Žilinska „Vai dieviņi, miedziņš nāk” (t. dz.), Marģera Zariņa „Noktirne” (A. Krūklis), Jāņa Ozoliņa „Ieviņa” (G. Selga), „Dziesmas ceļš „ (B. Saulītis), Oļģerta Grāvīša līgo dziesmu parafraze „Dziesma vasarai”, jaunā komponista J. Rijnieka „Salaspils virši” (K. Sausnītis) u.c. Saprotams bija arī daudz polītisko nodevu, ko šajos svētkos apzīmēja ar „ļeņiniāna”, taču tai ne augstie Padomju Savienības (V. Muradelli), ne latviešu zemes recenzenti nekādus vārdus un rindas netērē. Somu mūziķus ir aizkustinājušas E. Dārziņa „Lauztās priedes” un „Pūt, vējiņi”. Līdzstrādnieku trūkuma dēļ kautcik pilnvērtīgu muzikālu vērtējumu nav iespējams sniegt.
*
Trīs jauni latviešu komponisti reprezentējušies jauno komponistu un muzikologu sekcijas radošajā sanāksmē Rīgā. No atskaņojumiem minami Maijas Ķeniņas (1967. g. konservatorijas absolvente) atskaņotā viņas sešdaļīgā Divbalsīgā svīta klavierēm, Viļa Bendorfa (1969. g. absolvents) klavieŗu miniatūras un koŗa dziesmas un šī gada absolventa Pētera Plakida solodziesmas ar J. Pētera un O. Vācieša tekstiem.
*
Mūzikoloģe Sofija Vēriņa N. Rimski-Korsakova Ļeņingradas Valsts konservatorijā aizstāvējusi mākslas zinātņu kandidātes disertāciju par tematu „Mūzikālais teātris Latvijā un latviešu nacionālās operas rašanās”. Pazīstama arī mūzikas zinātnieces monogrāfija par Nikolaju Allunānu, savā laikā ievērojamo latviešu diriģentu, komponistu un mūzikas paidagogu, kuŗš bija arī viens no pašiem pirmajiem Latvijas konservatorijas paidagogiem.
Šie ir ļoti vērtīgi darbi, kas pašreiz tiek paveikti Latvijas zemē. Lai neapsīkst!
*
Iepriekšējā JG numurā jau apskatījām Toronto dziesmu svētku jauno mākslinieku koncerta laureātus. Nākošajā dienā dzirdējām jauniešu kori Gunas Kalmītes vadībā, kuŗā tāpat kā citos koŗos, pārsvarā sieviešu balsis. Šķiet, lēnām, bet noteikti arī kultūras dzīvē pārsvaru un noteikšanu pārņem sieviešu dzimums un var pareģot, ka pēc 50 gadiem neviens „stiprā” dzimuma pārstāvis laimīgs nejutīsies. Kopkoŗu koncerta priekšvakarā notika garīgais koncerts, kuŗā Toronto Sv. Andreja baznīcas koris ar orķestri atskaņoja Jāņa Kalniņa „Svētlaimības simfoniju” un paša diriģenta komponēto „Brīnumu Dievs”. Bez dziedātājas Austras Holcmanes te sekmīgi muzicēja arī latviešu ērģelnieku jaunā rīta zvaigzne – Anita Grigale-Rundāne, spēlēdama T. Ķeniņa ērģeļu svītu.
Kopkoŗu koncerts pulcināja apmēram 1000 dziedātāju un noteikti desmitreiz vairāk klausītāju. Kopkoris diriģentu Jāņa Norviļa, Alberta Jēruma un Arvīda Purva vadībā deva reti dzirdētu, muzikāli un techniski saliedētu priekšnesumu. Vēlāk, klausoties koncertu skaņu lentē, tiešām nevarēja atrast nekādu kļūdu, vai jūtamu intonācijas svārstību un kā sevišķi pozitīvais jāuzsver tas, ka labskanīgie, jaunatnes balsu bagātie soprāni nekur „nelūza”. Ievērojama nozīme te, protams, tam apstāklim, ka koŗi netika novietoti uz estrādes kādā noteiktā alfabētiskā kārtībā, bet vienīgi balsu skanības ziņā. Arī viru balsis (skaitliskā mazākumā) tika pievirzītas pavisam tuvu diriģenta podestam. Programmas pirmajā daļā klausītāju atsaucība bija visai pavēsa, tai tomēr iesilstot programmas otrā – tautasdziesmu daļā. Vīru koŗi, diriģenta Roberta Zuikas vadīti, atkal lieku reizi pierādīja savu skanīgumu, kaut jauniešu balsu tur diezgan maz. Ja nu jaukto balsu kopkoris bija spējīgs sasniegt tīrskanīgu Jēk. Graubiņa „Silmala trīcēja dancojot” priekšnesumu, tad tas ir labākais pierādījums mūsu dziesmu svētku koŗa muzikālai gatavībai, kas, kā izrādījās, 25 svešuma gados nebūt nav mazinājusies.
Nākošajā dienā luterāņu svētku dievkalpojumā dziedāja aizjūŗas viesi – Londonas latviešu koris Alberta Jēruma vadībā, pirmatskaņojumā sniedzot Helmera Pavasara kantāti „Tēvzemes karogs”. Šis koris nu var saukt sevi par pirmo latviešu kori, kas no aizjūras dziedājis Amerikas kontinentā. Vēlēsimies, lai šādi gadījumi turpinātos.
Vienreizēju veiksmi un izdomu parādīja tautas deju lieluzvedums, kuŗu vadīja Arnolds Bāliņš ar pieteicēju – jauno latviešu dziedātāju Daci Kārkliņu. Te jāuzsver arī labais orķestŗa pavadījums ar diriģentu Alfrēdu Štrombergu.
Pirmo reizi latviešu dziesmu svētkos svešumā notika arī latviešu simfoniskās mūzikas koncerts. Tā vadība bija uzticēta bij. Nacionālās operas diriģentam un komponistam Jānim Kalniņam ar latviešu jauno zvaigzni Arturu Ozoliņu pie klavierēm. Te dzirdējām trīs pirmatskaņojumus: Jāņa Kalniņa „Latviešu dziesmusvētku uvertīru”, Tālivalža Ķeniņa „Trešo simfoniju”, Ādolfa Ābeles rapsodiju „Latvijas kalnājos, Latvijas lejās”. Atskanēja arī Alfreda Kalniņa „Svīta no operas Baņuta” un Jāņa Mediņa „Klavieŗu koncerts cis-mollā”. Kā diriģents, tā orķestris (Toronto simfoniskā orķestŗa mūziķi) atradās savu uzdevumu augstumos, diemžēl nelaime gadījās ar Artura Ozoliņa koncertflīģeli un, kaut arī Ozoliņš izdzēra savu rūgto kausu līdz dibenam, muzikālais iespaids bija nepietiekams. Sarautā atspere nebija izlabojama dažās minūtēs un nākotnē jāpadomā par otru rezerves instrumentu. Taču Ozoliņš saņēma vēl nepiedzīvotas skaļas ovācijas. Šī koncerta programmu visai nesaudzīgi kritizēja Toronto dienas laikraksti, tāpat „neklātienes” kārtā laikraksta Laika lasītājs Dr. Gundaris Pone. Nav slikti saņemt asas kritikas, tās kādreiz ir uzmundrinošākas un ierosina vairāk kā dažādie slavinājumi. Cerēsim, ka arī visos nākošos dziesmu svētkos latviešu simfoniskai mūzikai būs ierādīta goda vieta.
Kopsavilkumā labi izdevušies dziesmu svētki ar dažiem iepriekš neparedzētiem negludumiem.
