Jaunā Gaita nr. 83, 1971

 

LATVIEŠU KULTŪRAS DZĪVE EMIGRĀCIJĀ 1970. GADĀ

 

Šis pārskats, līdzīgi pārskatam par 1969. gadu (JG 78), aptver latviešu kultūras dzīves emigrācijā trīs apjomus (mūzika, skatuves māksla, tēlotāja māksla) trīs kontinentos (Ziemeļamerika, Eiropa, Austrālija), kā arī literāro ražu. Pārskata veidošanu ietekmējuši tie paši apstākļi un apsvērumi, kas minēti 1968.gada pārskata ievadā (JG 73) un tādēļ nav šeit atkārtoti. Viena no nelaimīgākajām šādu pārskatu īpašībām ir tā, ka atkārtošanās (un līdz ar to „sausa piegarša”) ir gandrīz nenovēršama; var gan censties to iespēju robežās samazināt.

Kā lielsarīkojumi ar izcilu kulturālu, un nacionālu nozīmi atzīmējami divi dziesmu svētki Ziemeļamerikā un gadskārtējās kultūras dienas Austrālijā. Salīdzinājumā šo trīs lielsarīkojumu nozīmīgāko sastāvdaļu uzskaite:

5. latviešu dziesmu svētki Kanadā, Toronto (27.jūn.-5.jūl.):

atklāšanas koncerts,

Raiņa lugas Pūt, vējiņi izrāde,

garīgas mūzikas koncerts,

koŗu kopkoncerts,

rakstnieku rīts,

tautas deju uzvedums,

latviešu simfoniskās mūzikas koncerts,

mākslas izstāde

un vesela rinda sarīkojumu „Nākotne 70” programmas ietvaros.

4. rietumu krasta latviešu dziesmu svētki Losandželesā (3.-6.jūl.):

izlases koncerts,

M.Zīverta komēdijas Minhauzena precības izrāde,

tautas deju uzvedums,

kopkoŗu koncerts,

rakstnieku cēliens

un mākslas izstāde.

Austrālijas latviešu 20.kultūras dienas Brisbenā (26.-31.dec.):

atklāšanas koncerts,

M.Zīverta drāmas Pēdējā laiva izrāde,

tautas deju uzvedums,

rakstnieku cēliens,

kopkoŗu koncerts

un mākslas izstāde.

Nozīmīgākais no šiem lielsarīkojumiem, gan atsevišķo sarīkojumu daudzveidības (par ko lielā mērā jāpateicas oriģināli iecerētajai un sekmīgi īstenotai „Nākotne 70” programmai), gan dalībnieku skaita dēļ bija dziesmu svētki Toronto. Koŗu koncertā Toronto piedalījās pāri par 900 dziedātāju; kā Losandželesā, tā Brisbenā to skaits bija ap 120.

No citāda rakstura, vairāk intellektuālā plāksnē veidotiem sarīkojumiem Ziemeļamerikā minamas Amerikas latviešu apvienības rīkotās kultūras dienas (kas visumā nelīdzinās Austrālijas latviešu kultūras dienām) Bostonā (14.un 15. febr.) un 2. Baltijas studiju konference Sanhozē, Kalifornijā (26.-28. nov.).

Aizvadītajā gada nozīmīgākie notikumi trimdas kultūras dzīvē bija dziesmu svētki Toronto un Losandželesā un 2. Baltiešu studiju konference no 1970.g. 26.-29.novembrim Sanhozē, ASV. Augšā: Trīs paaudzes dzied Toronto. (J. Liģera uzņēmums)

Par Baltijas telpu laikmetu maiņā Sanhozē diskutēja 120 zinātnieki no 102 universitātēm un pētniecības institūtiem. No kreisās: Māris Ubāns, Mardi Valgemae, Juris Silenieks, Arvīds Ziedonis un Alfrēds Straumanis. (E. Elstiņa uzņēmums) Konferencē piedalījās vairāki JG līdzstrādnieki un redaktori, starp tiem Valda Dreimane, Rolfs Ekmanis, Andrievs Ezergailis, Ausma Jaunzeme, Ojārs Krātiņš, Jānis Peniķis u.c. Konferences galvenais organizētājs bija Sanhozē kolledžas vēstures profesors Edgars Andersons. Asociācija izdod Bulletin of Baltic Studies. Galvenais redaktors − Arvīds Ziedonis.

 

 

MŪZIKA

 

Komponisti

Gan dziesmu svētkos, gan ar dažādām balvām atzinība izrādīta latviešu komponistu darbam, Toronto dziesmu svētku simfoniskās mūzikas koncertā pirmatskaņojumu piedzīvoja šiem svētkiem pasūtinātās J. Kalniņa „Latviešu dziesmu svētku uvertīra” un T, Ķēniņa „Trešā simfonija”, bet kopkoru koncertā Losandželesā J. Norviļa kantāte „Kā Daugava vaida”. Jāpiemin gan, ka kanadiešu kritiķu atsauksmes par Toronto koncertu nebija atzinīgas, tāpat par dziesmu svētku programmu presē kritiski izteicās G. Pone. Savukārt, vājš simfoniskais orķestris Losandželesas dziesmu svētkos krietni samazināja no Argentīnas aicinātā diriģenta 0. Bištēviņa pūļu rezultātu − atskaņojuma kvalitāti, kā rakstījis L, Bērziņš Ziemelkalifornijas Apskata 9. (128.) n-rā (skat. arī JG 81.n-ra 60.lp.). Kultūras dienu Brisbenā atklāšanas koncerts bija veltīts L. Slaucītāja darbu atskaņošanai.

Daugavas Vanagu organizācijas rīkotajā mūzikas jaundarbu sacensībā godalgu piešķīra J. Norvilim par darbu „Senā gadskārta latviešu tautasdziesmās” (38 sabalsojumi jauktam korim). Ziemeļamerikas latviešu kultūras fonda goda balvu mūzikā izpelnījās H.Pavasars par kantāti „Atzīšana” (korim, solistam un ērģelēm), bet Goppera fonda balvu mūzikā − B. Skulte par baletu Koklētājs un velns. Goppera fonda atzinības rakstu piešķīra E. Šēnfeldam par darbu „22 tautasdziesmas klavierēm”.

Atzinību arī cittautiešu aprindās guvuši T. Ķēniņš un avangardists G. Pone.

Apakšā:

Vairāki T. Ķeniņa darbi pirmoreiz atskaņoti dažādos koncertos Kanadā. G. Ponem jau piekto reizi piešķirta Ņujorkas valsts universitātes pētniecības institūta godalga − pabalsts dokumentālas operas Roza Luksemburga (libretu vācu valodā raksta L. Apkalns) veidošanas turpināšanai; Pones darbi atskaņoti amerikāņu koncertos.

Koŗi

Dziesmu svētkos Toronto ceļojošo vairogu un balvu par rosīgāko darbību saņēma Toronto vīru koris „Viesturs” (diriģents J. Barušs). Balvas izpelnījās arī Toronto Sv. Andreja draudzes koris (diriģents A. Purvs) par īpašas vērības veltīšanu jaundarbu pirmatskaņojumiem, Kalamazū „Dziesmu vairogs” (diriģents A. Kalnājs) par muzikāli izciliem kordarbiem pievērsto uzmanību un Toronto vīru ansamblis „Kalvis” (diriģents J. Dzeguze), kas visvairāk koncertējis. Par sekmīgu jauniešu piesaistīšanu godalgoja vairākus koŗus un par tālākā ceļa mērošanu Londonas latviešu kori (diriģents A. Jērums), kas kā pirmais bija ieradies dziedāt kontinentā, kur neatrodas tā dalībnieku pašreizējā mītnes vieta.

Kā nozīmīgi, plašāki koncerti pieminami arī baptistu draudžu koŗu 21.dziesmu diena Klīvlendā (26.apr.) Gaŗezera koncerts (14.aug.) un latgaļu tautasdziesmu vakars Toronto (10.okt.).

Svinot savu 25 gadu darba atceri, vairākos latviešu centros ASV ar koncertiem viesojās Kalamazū koris „Dziesmu vairogs”.

Atzīmējot diriģentu nopelnus, pieminami apvienoto koŗu koncertu diriģenti: Toronto − J. Norvilis, A. Jērums, A. Purvs un R. Zuika; Losandželesā − A. Kurminš, P. Galiņš, E. Brusubārda, A. Berķis un O. Bištēviņš; Brisbenā − V. Bendrups, V. Rullis un E. Ozoliņš.

Kā operu diriģents kanadiešu aprindās atzinību guva A. Strombergs.

ZIEMEĻAMERIKĀ

Toronto dziesmu svētku atklāšanas koncertā komponistu darbus atskaņoja čellists R. Leonards, vijolniece N. Auziņa un bass A. Spricenieks. Garīgas mūzikas koncertā piedalījās Toronto Sv. Andreja draudzes koris (diriģents A. Purvs), simfonisks orķestris, ērģelniece A. Grigale-Rundāne un A. Holcmane (soprāns), bet latviešu simfoniskās mūzikas koncertā Toronto simfoniskā orķestŗa mūziķi diriģenta J. Kalniņa vadībā un pianists A. Ozoliņš.

Jauno mākslinieku koncertā „Nākotne 70” ietvaros piedalījās iepriekšējā konkursā godalgotas pianistes M. Borgiela un A. Zirnīte, bračists A. Jansons, soprāns D. Kārkliņa u.c.

Losandželesas dziesmu svētku izlases koncertā muzicēja soprāni M. Grimma-Strausa un R. Gerke, basbaritons A. Kurminš, pianisti B. Ritmane un E. Ozoliņš un vijolnieks E. Vīnerts. Bez dažiem no jau minētajiem māksliniekiem, kopkoŗu koncertā kā solisti dziedāja arī alts V. Ozola un basbaritons J. Kļaviņš.

Daudzos garīgas mūzikas koncertos dažādos latviešu centros dziedāja A. Vaivode (kontralts); viņas dabiskais balss skaistums, ar bagātīgu, labskanīgu tembru un respektējamu vokālās attīstības līmeni, ir liels retums latviešu mākslinieku vidū. Vairākos patstāvīgos koncertos dziedāja ari I. Kurme, liecinot par tālāku savas mākslas brieduma attīstību un balss krāsainības amplitūdas paplašināšanos. Ar koncertiem austrumu krasta latviešu centros no Eiropas viesojās basbaritons K.Bauers-Zemgalis; viņa balss ir neparasti liriska, ar silti iekrāsotu, samtainu skanējumu un skaidru dikciju. Vairākas pilsētas savā koncertturnejā Ziemeļamerikā apmeklēja viešņa no Austrālijas soprāns V. Skujiņa, arī „austrālietis” tenors E. Māršaus. Patstāvīgos koncertos dziedāja soprāni M. Cakare, L. Gleške, A. Kalniņa, E. Indriksone un basbaritons J. Kļaviņš; kopā ar citiem māksliniekiem arī mecosoprāns V. Meitiņa, soprāni K. Brante, T. Jaunzeme, E. Reinvalde, alts L. Gleške-Anšmite, tenors P. Lielzuiķa, basbaritons V. Gudrais un bass V. Ūsis. īpatnējos literāri muzikālos sarīkojumos uzstājās soprāns V. Lesiņa un literāts-komponists-pianists K. Lesiņš. Amerikāņu operu uzvedumos dziedāja Ā. Kellijs.

Izcilais pianists A. Ozoliņš no savas pašreizējās mītnes vietas Eiropā koncertturnejās apciemoja Ziemeļameriku (īslaicīgi arī Dienvidameriku), gūstot ļoti atzinīgas cittautiešu kritiķu atsauksmes. Vairākos latviešu centros Ziemeļamerikā koncertēja duopianistes I. un K.Gūtbergas. Patstāvīgos koncertos muzicēja pianiste I. Štrāle-Didrichsona, U. Grants un B. Ritmane, kopā ar citiem māksliniekiem arī M. Nāruna, L. Upmane u.c.

Atzinību vairākos koncertos izpelnījās ērģelniece A. Grigale-Rundāne, kas ar Kanadas kultūras padomes stipendijas atbalstu septembrī devās uz Parīzi savas muzikālās attīstības tālākveidošanas nolūkos. Amerikāņu sabiedrībā ar panākumiem darbojās ērģelnieks A. Lagzdiņš.

Vairākos koncertos dažādos latviešu centros muzicēja vijolnieks V. Rušēvics; patstāvīgi koncerti bija arī vijolniekiem U. Baumanim, L. Jākobsonam un G. Lapensonam un bračistam P.Zariņam. Amerikāņu mūzikas dzīvē sekmīgi piedalījās I. Nāruna vadītais kameransamblis.

Koklēšanas popularitāte Ziemeļamerikā nav mazinājusies. Komponists I. Sakss gan ir iebildis pret pārmērīgu aizraušanos ar „kopkoklēšanu”, jo kokles balss, tāpat kā lakstīgalas, visskaistāk skan vienatnē. Jau iepriekšējā gadā uzvestais B. Skultes balets Koklētājs un velns piedzīvoja jaunas izrādes Toronto dziesmu svētkos un Ņujorkā. 6. kokļu dienu Bostonā (10. un 11.okt.) programmā ietilpa vairāku kokļu ansambļu priekšnesumu vakars, Ņujorkas kokļu un dziedātāju ansambļa (vadītājs A. Jansons) koncerts un referāti. Nujorkiešu ansamblis koncertējis arī savā mītnes pilsētā.

 

EIROPĀ

Patstāvīgos koncertos dziedāja M. Apkalne, K. Bidiņa-Straube un Z. Pirvica; kopā ar citiem māksliniekiem koncertēja G. Trēziņa, L. Sepe-Eše un K. Bauers-Zemgalis, kā arī flautiste M. Lielause.

Pianista A. Ozoliņa koncertus vairākās Eiropas valstīs atzinīgi vērtēja mūzikas kritiķi. Veiksmīgi aizritēja arī A. Jansona vadītā pūšamo instrumentu kvinteta „Fēnikss” (no Amerikas) koncertturneja. Vācijas mūzikas dzīvē sekmīgi darbojās čellisti prof. A. Teichmanis un V. Zaķis, Anglijā „austrālietis” J. Muižnieks.

 

AUSTRĀLIJĀ

Kultūras dienu Brisbenā atklāšanas koncertā dziedāja B. Saiva (soprāns). Patstāvīgi koncerti Sidnejā bija soprāniem B. Saivai, V. Skujiņai un baritonam A. Ruņģim. Kopā ar citiem māksliniekiem Melburnā koncertēja soprāni M. Skote un M. Veide, baritons Dz. Veide un tenors E. Māršaus (kopā ar čellistu E. Liepiņu).

Patstāvīgā koncertā Melburnā muzicēja pianiste Z. Volkova-Ritere. Austrāliešu koncertos Adelaidē ar panākumiem piedalījās pianiste M. Biezaite un čellists J. Laurs. Savu 5 gadu darba atceres koncertos Adelaidē un Melburnā uzstājās A. Larsenas vadītais jauniešu stīgu ansamblis „Sidraba stīga”.

Melburnas latviešu operešu ansamblis uzveda E. Kalmana opereti Grāfiene Marica L. Kalniņas režijā.

 

Ivars Lindbergs − lnkvizītors, Ingūna Pampe − Cibru Laine Mārtiņa Zīverta Smilšu tornī Sanfrancisko mazā teātŗa uzvedumā. (Kārļa Granta uzņēmums).

 

 

SKATUVES MĀKSLA

Bez teātrinieku un tautas deju kopu aktivitātēm, atzīmējami arī mūsu baleta mākslinieku V. Vētras (Ziemeļamerikā un Eiropā) un M. Lesiņa (Vācijā) panākumi.

Rosīgi darbojās dažādi jauniešu teātŗa ansambļi visos trīs kontinentos, izrādot gan mūsu klasiku lugas, gan modernus tulkojumus. Piemēram, Toronto ģimnāzistu dramatiskais pulciņš iestudēja R. Blaumaņa komēdiju No saldenās pudeles (par ko saņēma Ziemeļamerikas latviešu kultūras fonda atzinības balvu) H. Miķelsona režijā, kamēr Sidnejas jauniešu ansamblis uzveda E. Jonesko lugu Plikgalvainā primadonna (režisors K. Gulbergs).

A. Straumaņa apcere par latviešu teātŗa darbību 1969./70.g. sezonā (kā Latvijā, tā emigrācijā) un ar to saistītām problēmām iespiesta JG 80.n-rā.

Ziemeļamerikā

Daugavas Vanagu teātŗa Kanadā (Toronto) lielākais panākums bija Raiņa lugas Pūt, vējiņi iestudēšana režisora O. Uršteina un viņa palīga H. Miķelsona vadībā. Lugu izrādīja Toronto dziesmu svētkos, vēlāk arī viesizrādē Ņujorkā. No tēlotājiem atzīmējami H. Puķītis (Uldis), S. Leja (Baiba), M. Gaiķe (māte) un J. Freijs (Didzis); skatuvisko ietērpu veidoja V. Vare. Ar jau agrāk iestudēto A.Ridlija komēdiju Spoku vilciens ansamblis gada sākumā viesojās citos latviešu centros, kā arī izrādīja Toronto O. Liepas lugu Nevienādas puses (abas lugas Dz. Pūpēža režijā).

Par G. Griezes komēdijas Te runā Stariņš uzvedumu (1969. gadā, autora režijā) Mazais teātris Sanfrancisko saņēma Ziemeļamerikas latviešu kultūras fonda J. Dukāta piemiņas balvu. Jau agrāk iestudēto E. Albija lugu Stāsts par zvēru dārzu (rež. L. Siliņš) un M. Zīverta viencēlienu Smilšu tornis (rež. I. Lindbergs) ansamblis izrādīja vairākos rietumu krasta centros, gada beigās to pašu darot ar Anšl. Eglīša komēdiju Jolanta Durbe L. Siliņa režijā.

Dziesmu svētkos Losandželesā Dienvidkalifornijas latviešu aktieri ar viesi J. Lejiņu no Bostonas uzveda M. Zīverta komēdiju Minhauzena precības V. Lapenieka režijā. No tēlotājiem atzinību ieguva J. Lejiņš (Nariškins), L. Lejiņa (Jakobīne) un A. Tipāns (Minhauzens); izrādi gan nelabvēlīgi ietekmēja nepiemērotā zāle.

Ar jau 1969.gadā iestudētām un uzvestām lugām austrumu krasta latviešu centros viesojās Amerikas latviešu teātŗa Bostonas ansamblis (V.Somerseta Moma Svētā liesma V. Streipa režijā) un Kanadas latviešu teātŗa Toronto ansamblis (M. Zaļāskalnes Gandarījums V. Pukata režijā). G. Griezes komēdiju Te runā Stariņš J. Lejiņa režijā izrādīja Daugavas Vanagu latviešu jaunais teātris Bostonā, J. Pētersona komēdiju Diplomāti (rež. P. Ozols) Milvoku aktieŗu kopa, R. Blaumaņa skatu lugu Ļaunais gars (rež. P. Ozoliņš) Nudžersijas latviešu biedrības dramatiskā kopa un R.Blaumaņa komēdiju Skroderdienas Silmačos (rež. U. Kariņš) Vilmingtonas latviešu teātŗa kopa.

Atzīmējamas arī R. Blaumaņa komēdijas Trīnes grēki (Indianapoles latviešu dramatiskais ansamblis), M. Zīverta viencēliena Pēdējā laiva, L. Auzānes-Tīcmanes lugas Modernie laiki (abas Denveras teātŗa kopa) un H. Krūmiņa komēdijas Vecpuiši (Lankesteras teātŗa kopa) izrādes.

Amerikāņu ansambļu izrādēs sekmīgi piedalījās L. un B. Siliņi un S. Pētersone-Krefta.

Eiropā

Atzīmējamas R. Blaumaņa drāmas Ugunī izrādes Zviedrijā, V. Kārkliņa komēdijas lndīgā efeja, A. Richtera komēdijas Nebēdnieki un M. Zīles skatu lugas Atvasara uzvedumi Anglijā.

 

Apspiesto nāciju nedēļa Sidnejā, Austrālija, 1970.g. jūlija. (Viļa Motmillera uzņēmums). Tīri politiskā laukā 1970.gadā jāatzīmē organizācija BATUN un republikāņu partijas latviešu sekcija ASV.

 

Austrālijā

Nozīmīgākais sarīkojums bija Austrālijas latviešu 10. teātŗa festivāls Sidnejā (12.-15.jūn.). Godalgošanas komiteja par labāko ansambli atzina Austrālijas latviešu teātŗa (Melburnā) grupu, kas izrādīja G. Griezes komēdiju Te runā Stariņš; par labāko režisori − G. Kūlnieci, kuŗa vadīja šī uzveduma režiju. Festivāla balvas par tēlojumu šai lugā saņēma G. Klauss (Stariņš), L. Kalniņa. (Berta Pulveris) un G. Grauds (Birstiņš). Sidnejas latviešu teātris izrādīja M. Zīverta drāmu Āksts H. Dukures režijā; izcēlās M. Ansule Kendela lomā, arī L. Veikina kā Mērija Fitone (abas aktrises saņēma balvas). Adelaides latviešu teātŗa ansamblis uzveda K. Goldoni komēdiju Uzticamais kalps M. Dulpiņas režijā; no tēlotājiem festivāla balvu saņēma I. Lapa (Tartalia). Kā jau bieži runāts un rakstīts, balvu (t.s. „paiju”) piešķiršana festivālos nekad nav apmierinājusi visus. Šoreiz laikrakstu teātŗa recenzentu K. Freimaņa un Ņ. Luces vērtējumā „kritiku balvas” bija pelnījuši: Adelaides latviešu teātŗa ansamblis un režisore M. Dulpiņa, galvenās lomās M. Ansule un V. Dulpiņš (Gasparino lomā Goldoni lugā), palīglomā M. Stilve un kā labākais tēlotājs, jaunāks par 30 gadiem, F. Stokāns (abi Griezes komēdijā). Tātad − vienprātība vērtēšanā tikai attieksmē pret M. Ansules tēlojumu! − No dekoratoriem sevišķu atzinību izpelnījās G. Jurjāns par lugas Te runā Stariņš skatuvisko ietērpu.

Bez festivālā uzvestās lugas Sidnejas latviešu teātŗa panākumu kontā vēl jāieraksta šādu lugu: Dž. Osborna īgnumā atskatoties (rež. K. Ābeltiņš), Anšl. Eglīša Homo novus (L. Zemgales dramatizējumā, K. Gulberga režijā; izrādīta rakstnieku dienās Sidnejā) un E. Vulfa Svētki Skangalē (rež. M. Siliņš) izrādes, kā ari gadskārtējais laikmetīgais satīras uzvedums Kaleidoskops 1970.

Austrālijas latviešu teātris (Melburnā) izrādīja arī jau 1969.gadā iestudēto M.Zīverta lugu Kurpurrū (rež. G. Grauds), R. Blaumaņa Brīnumzālīti (M. Teteres dramatizējumā, P. Elšina režijā), G. Kūlnieces pasaku ludziņu bērniem Princese Roze un burvja pogas autores režijā un satīras uzvedumu Zobgalis 1970. Ar pāris izrādēm ansamblis viesojās arī Adelaidē. Melburnas latviešu teātŗa uzvedumi bija T. Pakkalas luga Koku pludinātāji J. Berkhāna režijā un F. Arnolda un F. Bacha komēdija Spāniešu muša (rež. V. Štāls).

Adelaides latviešu teātŗa ansambļa festivālam izvēlētā luga bija vienīgā, kas izrādes piedzīvoja visos trīs lielajos latviešu centros ( Adelaidē, Sidnejā, Melburnā). Ansamblis viesojās Melburnā arī ar jau agrāk iestudēto M. Bumbieŗa lugu Es redzu sauli autora režijā, bet Adelaidē uzveda A. Brigaderes drāmu Raudupiete (rež. M. Bumbieris) un J. Akurātera komēdiju Pieci vēji H. Elviga režijā.

Brisbenas Daugavas Vanagu drāmas kopa kultūras dienu ietvaros izrādīja M.Zīverta drāmu Pēdējā laiva A. Ozola režijā. Pertas latviešu dramatiskā kopa uzveda M.Valzera lugu Direktora kungs pamet līkumu (rež. O. Olmanis).

Austrāliešu ansambļu izrādēs ar panākumiem piedalījās L. Kalniņa Melburnā un M. Bumbieris Adelaidē.

Tautas dejas

Tautas deju uzvedumi veidoja nozīmīgas sastāvdaļas kā abos dziesmu svētkos Ziemeļamerikā, tā kultūras dienās Austrālijā. It sevišķi atzinīgas atsauksmes izpelnījās tautas deju uzvedums Toronto dziesmu svētkos ar pāri par 800 dalībniekiem, „Uzveduma vadītājam Arnoldam Balinām bija izdevies īsā laikā izveidot iespaidīgu, ornamentālu un līganu mūsu tautas deju savirknējumu lielākā vienībā: ar mūsu rakstu etnogrāfiskiem, abstraktiem zīmējumiem uz deju klona radās krāsaini, vibrējoši laukumi un kontūras ... šie bija vizuāli, apzinīgi un mērķtiecīgi radīti veidoli, kas paplašināja tautas deju lieluzveduma iespējas” (T. Ķiķauka, Tilts, 106./107. n-rā, 31. lp.). Uzvedumam labvēlīga bija deju laukuma pārredzamība no skatītāju sēdekļiem. Kā pieteicēja un soliste sekmīgi darbojās D. Kārkliņa, kā mūzikas vadītājs diriģents A. Strombergs. Starp labākiem tautas deju ansambļiem ieskaitāmi Toronto „Diždancis” Hamiltonas „Vija”, Bostonas kopa un Čikāgas Dzelmju kopa.

 

Visvaldis Reinholds, Pirmatne. (Godalgots 5. latviešu dziesmu svētkos Toronto).

 

Laimonis Mieriņš, Triptichs. Eļļa, 37 cm x 110 cm.

TĒLOTĀJA MĀKSLA

 

Ziemeļamerikā

Trīs plašākās tēlotājas mākslas izstādes bija Toronto un Losandželesā dziesmu svētku laikā rīkotās un T. Cirķeļa ierosinātā darbu skate Klīvlendā.

Toronto dziesmu svētku izstādē (kas reizē bija arī Ziemeļamerikas latviešu kultūras fonda gadskārtējā izstāde) no 30. jūn. līdz 5. jūl. piedalījās ap 50 mākslinieku ar 80 darbiem. Kultūras fonda goda balvu ieguva A. Nullītis par gleznu „Tālas atmiņas”; šī bija pirmā reize, kad fonda balvu piešķīra par kādu abstraktās glezniecības darbu. Fonda goda rakstus izpelnījās V. Reinholds par gleznu „Pirmatne”, Z. Jurševskis par figūru glazētā mālā „Balodis” un K. Kronbergs par litogrāfiju „Pirmsākumi”. Bez dažiem no jau minētajiem māksliniekiem, dziesmu svētku rīcības komitejas atzinību ieguva arī G. Brūveris, T. Ķiķauka, D. Birkhāne, H. Mercs un A. Kopmanis.

Losandželesas dziesmu svētku izstādē bija vērojami 45 mākslinieku darbi. Šķiet ka šī bija viena no kvalitatīvi vērtīgākajām latviešu izstādēm, kas jebkad redzētas Ziemeļamerikā, jo žūrijas komisija bija lietojusi visai stingru mērauklu izstādāmo darbu izvēlē. Atzīmējami G. Augusta, I. Hirša, V. Dārznieka, K. Laura, J. Sternberga, A. Damrozes, A. Dārziņas, A. un J. Annu, K. Neiļa, J. Tilgaša, A. Eira, I. Ložeņīcinas un M. Geistauta: darbi. Pazīstamais gleznotājs R. Staprāns šoreiz bija reprezentējies ar īpatnēju skulptūru „Pēdējais latvietis”, ko, pretēji parastajiem noteikumiem, skatītāji drīkstēja pacilāt, pārcilāt un aptaustīt...

T. Cirķeļa ierosinātajā sacensības darbu skatē tēlotājā mākslā par tēmām „Latvija krusta ēnā” un „Kungs, ved mūs uz dzimteni un mājām” Klīvlendā (5.-7. sept.) piedalījās 27 mākslinieki ar 46 darbiem. Pirmo godalgu dalīja prof. A. Annus un A. Dārziņa; godalgas piešķīra arī M. Geistautam un G. Cennei, Atzinības balvas ieguva V. Reinholds, R. Āboliņš, R. Balodis, H. Baumanis, L. Eglītis, E. Priedīte, O. Skušķis un A. Treibergs.

Vairākos latviešu centros izstādes bija prof. A. Annum un viņa ģimenes locekļiem J. Annum un A. Annus-Hāgenai, Prof. A. Annus gleznās latviski etnogrāfiski elementi raksturīgi pakļauti heroiskam traktējumam. J. Annus darbos nereti atmirdz architektoniskas drupas; gleznotājs meklē modernu iztulkojumu pagātnei. A. Annus-Hāgenas darbi, ieskaitot grafikas un skulptūras, veidoti dažādās technikās; techniska prasme apvienota ar spilgtu izdomu.

Patstāvīgās mākslas skatēs vairākos latviešu centros savus darbus rādīja gleznotāji G. Brūveris, J. Gailis, V. Māris, A. un V. Skultes, K. Šaumanis, B. Geistaute un tēlnieks M. Geistauts.

Patstāvīgās izstādēs Toronto bija vērojami E. Dzeņa, O. Grebžes, E. Kadeģa, V. Pāvula, J. Popeļa, R. Staprāna, G. Tiltiņa un E. Vingra darbi. E. Dzeņa gleznās (izstādītas arī Čikagā) izpaužas neiegrožota kustība un steiga, kaut tematika nebūt neaprobežojas ar slavenajiem zirgiem. R. Staprāna droši iecerētajos darbos dominēja sulīgu un kvēlojošu krāsu izsvērta mijiedirbe. E. Vingra darbu klāstā pārsvarā bija portreti un klusā daba, V. Pāvula − jūŗas un dzelmju motīvi.

Ņujorkā patstāvīgās skatēs bija izstādīti E. Drujas, V. Kupŗa, M. Mežakas un J. Zuntaka darbi; kopējās skatēs bija redzamas kā trijnieka J. Audriņa, A. Grundes un M. Mitrēvica gleznas, tā V. Avena, J. Gaiļa, D. Igales, F. Milta u.c. darbi. E. Druja pārstāv reālisma skolu, J. Zuntaks (gleznas izstādītas arī Detroitā) raksturots kā figūrālists, kas pārvērties ainavistā.

Izstādēs Čikagā savus darbus rādīja K. Bērziņš, E. Dajevskis, B. Kalniņa, D. Prauliņš, A. Sīmanis un Z. Zebeliņa. E. Dajevska klāstā dominēja dažādi skatuves gleznojumi un kostīmu meti (izstādīti arī Vašingtonā), arī no baleta Koklētājs un velns (par ko māksliniekam piešķīra Goppera fonda balvu tēlotājās mākslās).

Filadelfijā patstāvīgas izstādes bija D. Igalei, J. Kalmītem, A. Krūkliņam, O. Skušķim (arī Bostonā) un A. Zeltiņai.

A. Krūkliņa gleznām, it sevišķi ainavām, raksturīga liriska sapņainība; jaunākos darbos gan vērojama arī nosliece uz spožāku un kāpinātāku krāsainību. O. Skušķa gleznieciskā uztvere ekspresīva; darbos izpaužas svaigi nodomi, izteikti spožā, sulīgā kolorītā. Kopēju izstādi rīkoja arī Filadelfijas latviešu mākslinieku grupa: L. Eglītis, V. Jansons, O. Skušķis, G. Smitchene un A. Treibergs.

Bez jau minētajiem gleznotājiem, vienā vai vairākās izstādēs dažādās pilsētās bija vērojami arī J. Gaiļa, A. Vasīla, K. Neiļa (no Austrijas), T. Ķiķaukas, A. Dārziņas G. Stumbŗa, R. Galenieces, H. Zemjānes, M. Nārunas u.c. mākslinieku darbi. A. Vasīlis ieguvis godalgas amerikāņu izstādēs. K. Neiļa kompozīcijām stingra, ģeometriska loģika, pāri kuŗai vīti krāšņi veidojumi. T. Ķiķaukas akvareļiem raksturīga ekspresivitāte un bagātība tematikā. Daiņa Miezāja Kanadas ainavu akvareļu izstāde ar Ontario mākslas galerijas gādību vēl arvien apceļo Kanadu. Patstāvīga darbu skate Hartfordā bija tēlniekam O. Zeidenbergam, kas arī ieguva galveno godalgu Jaunanglijas 21. mākslas izstādē. Kanadiešu izstādēs ar dažādās technikās veidotām skulptūrām piedalījās A. Kopmanis. Joprojām ar panākumiem Vankuverā darbojās koktēlnieks A. Miķelsons.

Gleznotājs Voldmārs Dārznieks. (Helēnas Hofmanes uzņēmums)

Divi izcili trimdas kultūras darbinieki − vēsturnieks un rakstnieks Uldis Ģērmanis un gleznotāja Veronika Janelsiņa. (Helēnas Hofmanes uzņēmums)

 

Eiropā

R. Kronberga minerālu gleznas (viena no tām reproducēta JG 78. n-ra 2. lp.) īpatnējās krāsās un apgaismojumā bija vērojamas Stokholmā, kur arī notika Amerikas viešņu A. Dārziņas un V. Janelsiņas gleznu skate. L. Mieriņa izstādē Londonā dominēja ģeometriskas, optiski ierosinošas krāsu kombinācijas. Patstāvīgas izstādes Zviedrijā bija arī M. Strovaldam un M. Liepiņai, Dānijā − L.Dombrovskai-Larsenai un Vācijā − Bērziņai-Zēbergai.

Austrālijā

Kultūras dienu tēlotājas mākslas izstādē Brisbenā bija pārstāvēti 29 mākslinieki. Latviešu apvienības Austrālijā kultūras fonda balvu dalīja gleznotāja L. Meilerte un E. Karabanovs; atzinību izpelnījās arī V. Medņa, T. Krūmkalna, L. Mastiņa un G. Pārupes gleznas.

Patstāvīgās izstādēs Sidnejā savus darbus rādīja U. Āboliņš (Austrālijas vidienes ainavas; žilbinoša krāsu gamma un spēcīgi kontrasti), V. Mednis (darbi izstādīti arī Adelaidē; reljefos veidojumos apvienoti un saskaņoti glezniecības, grafikas un skulptūras elementi), M. Gauja (melnbaltas un krāsainas grafikas, kas ietvēra droši stilizētus veidolus), H. Norītis, M. Ģenģeris, G. Krūmiņš, K. Veinbergs, E. un Dz. Dzelmes.

Melburnā darbu skates bija O. Biseniekam (rotaļīgi iekrāsoti zīmējumi, gleznas ar mistisku noskaņu), G. Jurjānam (smalkas, līdzsvarotu krāsu laukumu kombinācijas), K. Trumpim, K. Mednim, A. Nicmanei, M. Mežakai un Dz. Luks-Kamergrauzei.

Pertā savas gleznas izstādīja G. Pārupe, Brisbenā − latviešu mākslinieku grupa „Okers” (T. Krūmkalns u.c.).

Austrāliešu izstādēs sekmīgi piedalījās kritiķu atzītie J. Šēnbergs un R. Zusters, arī M. Stīpniece, V. Spoģe-Erdmane, J. Kasapcevs, I. Tillers u.c.

 

LITERATŪRA

Periodika

Turpināja iznākt 1969.gada pārskatā minētie periodiskie izdevumi, kā arī periodiskais rakstu krājums Latvju Mūzika. Jāpriecājas par žurnāla Ceļa Zīmes izdošanas atjaunošanu pēc sešu gadu ilga pārtraukuma. Iznāca Amerikas latviešu apvienības izdotā ALA Žurnāla 1. n-rs.

Dzeja

Jauni dzeju krājumi izdoti autoriem, kuŗu dzejoļi jau agrāk parādījušies atsevišķos sējumos − O. Stumbram (Vāveres stunda un Daudz laimes utt.). A. Kraujietei (Kristalls un māls) un V. Hermanei (Bez tevis). Pirmie krājumi izdoti V. Dreimanei (Ūdens raksti), kas gan kā dzejniece jau visai pazīstama, B. Kaugarai (Aizcirstas durvis) un L. Muižniecei (Žuburu rota). J. Kronberga dzejoļi rotā salokāmu lapu (Pazemes dzeja).

Atzīmējams arī greznais O. Heijama dzejas (A. Kurcija atdzejojumā) izdevums, ko veiksmīgi illustrējis G. Brūveris.

Drāma

Izdota M. Zīverta luga Pēdējā laiva.

 

1970.g. grāmatniecībā atzīmējami divi latviešu illustrēti izdevumi. Mākslinieks Gvido Augusts, Losaltos, Kalifornijā, izdevis 45 eksemplāros paša illustrētu Gētes piezīmnīcu (Return from Italy: Goethe’s Notebook 1788). Reproducētā serigrafa oriģinālizmēri 22 x 28 collas. Mapes cena $200.00

Otrs grezns izdevums ir Valtera Ziediņa, Toronto, izdotā Omāra Heijama dzeja ar izcilā vidējās paaudzes mākslinieka Gvido Brūvera illustrācijām. G.Brūvera illustrācija dziedājumam: „Dievs, tūkstots slepenu slazdu Tu liki mums ceļā...”

 

Daiļproza

Izdoti romāni: P. Aigara Nemirstīgais nemiers, E. Aistara Evita, A. Dziļuma Tiesas svētdiena, Anšl. Eglīša Cilvēks mežā, I. Gubiņas Raksts putekļos, A. Niedras Rīga dienās, nedienās, V. Richtera Klabata, I. Šķipsnas Neapsolītās zemes, A. Voitkus Ceļi tāli, ceļi tuvi un T. Zeltiņa Antiņš debesīs meklē latviešus.

Krājumos sakopoti Anšl. Eglīša saulgriežu stāsti Pasmaidot, I. Grebzdes stāsti un miniatūras Saule manā logā, G. Janovska stāsti Nelūgtos ciemos, I. Kalnāres tēlojumi Aktrise Ragārēs, T. Krūkas stāsti un tēlojumi Uniformā un E. Spēka stāsti un noveles Es redzēju jūriņā.

Viens no interesantākajiem izdevumiem bija J. Turbada pasaka Ķēves dēls Kurbads, kuŗas fragmentu iespiešana Jaunajā Gaitā pirms divpadsmit gadiem radīja visai lielu brēku.

No atkārtotā iespiedumā izdotajiem darbiem nozīmīgākie bija J. Janševska romānu Līgava un Dzimtene sējumi. Izdoti arī Latvijā dzīvojošo autoru stāstu krājumi − D. Zigmontes Mārsils un V. Kaijaka Nemiera sirdis.

Nobeigta Latviešu tautas teiku un pasaku (P. Smita un H. Biezā sakārtojumā un redakcijā, 15 sējumos) izdošana.

 

Proza

Kā atmiņu, vērojumu un atziņu krājumi ar plašāku kultūrvēsturisku vai polītisku nozīmi atzīmējami A. Johansona Visi Rīgas nami skan, V. Bastjāņa Dzīves straumē, A. Dravnieka Es atceros un J. Grišāna Pa atmiņu stygom (3. daļa). Vēsturiskas liecības sniedz E. Andersona Tur plīvoja Kurzemes karogi (par hercoga Jēkaba laikiem) un E. Freivalda un O. Caunīša rediģētais Latviešu karavīrs 2. pasaules kaŗa laikā (1. sējums; dokumentu un atmiņu krājums par laiku no 1939. gada septembŗa līdz 1941. gada jūnijam). E. Dēliņa rediģētais apceŗu, pētījumu un liecību krājums Latviskuma labad veltīts K. Līduma 60 mūža gadu atzīmēšanai; pa sējumam veltīts arī archibīskapa T. Grīnberga un prof. Dr. med. J. Alkšņa piemiņai.

Ceļojumu iespaidi sakopoti K. Pētersona grāmatā Uz dzimtenes pusi. E. Dunsdorfa rediģētā rakstu krājuma Archīvs 10. sējums veltīts avīzēm un grāmatām. Pieminama arī V. Čikas un G. Gubiņa rediģētā Latvijas sporta vēsture 1918-1944.

Par 1969. gadā izdotām grāmatām Ziemeļamerikas latviešu kultūras fonda goda balvu literatūrā saņēma H. Vītols (Atmodinātās atbalsis: monogrāfija par latviešu gleznotāju K. Hūnu un latviešu mākslinieku darbu izstādēm Parīzē un Londonā 1939.gadā) un goda diplomu A. Klīve (Brīvā Latvija: atmiņu un atziņu krājums). Kr. Barona prēmiju piešķīra B. Senkēvičai par grāmatu Jāņi − vasaras saulgrieži un M. Rasupei par darbu preses un literatūras laukā. Goppera fonda balvu saņēma Dz. Zeberiņa par bērnības atmiņu tēlojumiem Kad es maza biju.

 

Notikums 1970.gadā bija Ilzes Šķipsnas jaunais romāns Neapsolītās zemes. (Autori ar ziedošu bovardijas zaru iemūžinājusi Helēna Hofmane)

Notikums 1970.gadā, protams, bija arī gadskārtējā 2 x 2 nometne. Taču parādījās arī briesmu signāli. Gadā, kad veseli 8 trimdas latviešu fondi solījās rūpēties par kultūras darba atbalstīšanu un godalgošanu, pašplūsmei un nogurušiem skolotājiem, liekas, atstāta latviskās lasīšanas kultūras apgūšana, jo apgāda „Celinieks” izdotais bērnu žurnāls Mazputniņš konstatējis, ka vecāki arvien mazāk abonē žurnālu Mazputniņš. Vai šī paaudze lasīs latviešu valodā? (Viļa Motmillera uzņēmums)

 

Literāri sarīkojumi

Rakstnieku un dzejnieku cēlieni un citi literāri sarīkojumi rīkoti kā dziesmu svētku un kultūras dienu ietvaros, tā ārpus tiem. Dziesmu svētkos Toronto, ieskaitot „Nākotne 70” programmu bija vairāki šādi sarīkojumi. „Oficiālajā” rakstnieku rītā piedalījās ducis autoru un ap 1000 klausītāju; mazāks skaits klausītāju apmeklēja sarīkojumus „Balsis 70” un „Mūsu dzejnieki”. Pēdējais sarīkojums sacēla kņadu sabiedrībā un presē, jo tajā saskatīja nevēlamu parallēlismu ar „oficiālo” rakstnieku rītu. (Atsevišķi sniedzam Dr. P. Vasariņa vērtējumu).

Atzīmējamas sakarā ar latviešu preses biedrības 25 gadu pastāvēšanas atceri rīkotās literatūras un preses dienas Čikāgā (10. un 11. okt.) un Ņujorkā (27.-29. nov.). Par nopelniem preses, literatūras un sabiedriskā laukā atzinības balvas Čikāgā piešķīra R. Čakam un A. Ruņģim.

Ar priekšlasījumiem (vācu valodā) Vāciju un Sveici apceļoja Z. Mauriņa. Gada beigās viņai piešķīra nozīmīgo K. Adenauera prēmiju literatūrā par 1971.gadu.

Austrālijas latviešu 11. rakstnieku dienu (Sidnejā, 2.-5. okt.) ietvaros ietilpa dzejas un prozas vakars (lasīja ap duci autoru darbus), referātu pēcpusdiena un teātŗa izrāde.

 

ATZIŅAS

 

Pretēji iepriekšējam, bet līdzīgi aizpērnajam gadam, latviešu kultūras dzīvi emigrācijā 1970.gadā saviļņoja ar plašu vērienu rīkoti dziesmu svētki. Bez daudzajiem Ziemeļamerikā dzīvojošiem latviešiem, nepieredzēti liels viesu skaits ieradās Toronto no Eiropas un pat no Austrālijas. Kā dziesmu svētkos, tā vispārējā kultūras un sabiedriskajā dzīvē bija vērojama pastiprināta t.s. „vidējās” paaudzes un jauniešu aktivitāte. Nereti visai spilgti izpaudās uzskatu atšķirības (kas, protams, ne vienmēr saistītas ar atšķirībām mūža gadu skaita ziņā) dažādos kulturāla, sabiedriska un politiska rakstura jautājumos. Zīmīgs piemērs, viens no daudziem − Toronto dziesmu svētku „oficiālā” rakstnieku rīta un „Nākotne 70” ietvaros organizētā „Mūsu dzejnieki” rīkotāju domstarpības. Joprojām pilnā spēkā risinājās debates par Latvijas apciemojumu vēlamību vai nevēlamību un par dažādu veidu sakariem ar dzimtenē dzīvojošiem latviešiem.

Uzskatu dažādība ir vēlama un veicināma parādība. Nereti gan pretēju viedokļu aizstāvji (kā vienā, tā otrā „pusē”) nav vēlējušies vai spējuši izvairīties no nevajadzīga asuma un pārmetumiem; līdz ar to cietusi savstarpēja iecietība un sadarbība. Šādi gadījumi nav sekmējuši mūsu kultūras dzīves attīstību. Nesekmēs arī nākotnē.

 

Kārlis Ābele

 

Pa labi: Uzveduma „Balsis 70” dalībnieki Toronto. No kreisās: Ivars Lindbergs, Velta Toma, Valdis Krāslavietis un Ausma Jaunzeme. (Jāņa Liģera uzņēmums)

 

Nobeidzot šo mazo un nepilnīgo illustreto pārskatu par 1970. gada trimdas vispārējo kultūras dzīvi, jāuzsver, ka tikpat nepieciešams kā Artura Ozoliņa māksla, kas visus mūs ceļ uz augšu, ir arī tas darbs, ko savā ģimenē un latviešu sabiedrībā veic tādi cilvēki kā Voldemārs Gulēns un Uldis Grava. No kreisās: Roberts Latvis Grava, Dauma Kursa Grava, Sarmīte Grava, Uldis Grava un Grants Līvs Grava.

 

 

---

 

 

Latviešu kultūras dzīve 1970.gada plaši atreferēta, sākot ar Minsteres ģimnāzijā izdoto Snīpi līdz Ņujorkā iznākošajam Laikam. Taču vienu sarīkojumu kā lielā, tā mazā prese kaut kādu iemeslu dēļ noklusējusi. Tādēļ Jaunā Gaita tagad sniedz par šo sarīkojumu novēlotu recenziju.

 

MŪSU DZEJNIEKI
 

Kritiķis Pāvils Vasariņš ar dzejniecēm Lalitu Muižnieci un Ainu Zemdegu. (J. Liģera uzņēmums)

Jauno dzejnieku parāde Toronto dziesmu svētkos bija dzīvās dzejas parāde labākajā nozīmē. Dzīva un raita bija arī techniskā norise, neraugoties uz dažām sīkām kļūmēm un neveiklībai, cēliena vadītājai Ilzei Gulēnai, liekas, ejot cauri ugunskristībām. Bez nevajadzīgas konferansjē tērzēšanas, dzejnieku vārdi parādījās uz ekrāna gaumīgās viņetēs, dzejoļu lasījums gandrīz bez izņēmuma bija intensīvs un skaidrs. Satura un stila ziņā tomēr bija vērojamas pietiekami plašas individualitātes iezīmes, jau agrīni parādot dažu jaunu mākslinieku īpatnējo seju.

Dzejas rindās pavīdēja bungu un ģitāras blarkšķēšana, izdūmotās plaušas un ilgas pēc svaiga gaisa (Johansons); plastikas cilvēks bez nāves un bez augšāmcelšanās cerībām un mūsu pašu ausīšanās pēc vecās un jaunās dziesmas, kaut puskurliem esot džetu trokšņos (Jaunzeme) un sajūta, ka lielais gājiens uz dzimteni tūlīt sāksies. Tuvību dzimtenei pastiprina Jāņu nakts izjūtas un atziņa, ka „mūs visus vieno tie paši akmeņi, tā pati zeme, no kuŗas mēs sevī iesūcam dzimtenes spēku (Nollendorfs).

Pretstatā nopietnajai ilgu un sapņu dzejai par dzimteni bija laba tiesa satiras par „trimdas mauzoleju”, ierēdņu pulku, kas klabina taustiņus memorandus rakstot, kā kaujā pie Knipskas... citādi ir miers, un „cīnītāju senču gari kapu kalnā melni dus” (Nollendorfs).

Trimdas un dzimtenes izjūtu konfliktu intensīvi dzejā izteica Velta Toma. Nav viegli atrast atrisinājumu sadursmei starp brīvo cilvēku un uzspiestiem robežu stabiņiem, vienalga kādas ideoloģijas vārdā. Nav noliedzama un zākājama tā dzimtenes daļa, kuŗa nezūd arī zem mums nepieņemamās iekārtas spiediena. Kā simbols šai daļai ir gan Jāņu nakts dzimtenē, gan svētā Latvijas maize.

Tieša un aktuāla tautas gara izpausme ir daļa šāsdienas Latvijas dzejas un bija zīmīgi izvēlētie ievada un nobeiguma dzejoļi. Arī šeit, manuprāt, gluži nevietā dažu trimdas avīžnieku un amatpersonu uztraukšanās, saredzot pēdējā laika Latvijas dzejā tikai sarkanos pavedienus. Ir pienācis laiks būt atkal skaudri un nesaudzīgi atklātiem − ar mūsu divdesmitpiecu gadu vecajiem saukļiem un runām un bez saskares ar dzīvo latviešu tautu mūsu centieni saglabāt kaut ko latvisku mūsu jaunajā paaudzē ir gluži bezcerīgi. Ne bez iemesla jaunās un vidējās trimdas paaudzes dzejā arvien lielāka ietekme šāsdienas sakariem un domām par Latviju. Kā propaganda, tā literātūra, protams, prasa kritisku izvērtēšanu un tas attiecas arī uz mūsu trimdas dzīves mazliet sastingušajiem iestādījumiem.

Velti pārmest tikai jaunajiem dzejniekiem neapmierinātību un vilšanos ar pašreizējo sabiedrību. Arī Ingrīda Vīksna raksturo šo sēnalu laiku ne sevišķi glaimojoši:

„Sīkas domas, vārdi, darbi, nīcības vēji. Pāri visam pūš tukšuma vējš.”

Sīko domu un darbu kategorijā pieskaitāma arī LPB Kanadas kopas oficiālā deklarācija par šo „nelegālo” jauno dzejnieku parādi. Par tādu vecās paaudzes nostāju var tikai līdzjūtīgi pasmaidīt, mēģinot varbūt atturēties no atklātāku apzīmējumu lietošanas. Daži tādi atklāti sarkastiski vārdi paspruka Zviedrijas viesim Austrim Grasim, kas nevarēja saprast, „kā viena dzejas pēcpusdiena var kaitēt trimdas kopībai.” Viņa dzejoļi bija humora pilna satīra, vietumis robežojoties ar jokošanu, tik lielā pretstatā nīgrajām, žultainajām V. Irses reportāžām Latvijas Amerikā slejās.

Līdzīgā, priecīgi vieglā garā ar humora pilnām vārdu spēlēm izcēlās Juris Kronbergs no Zviedrijas gan vēsturiski sociālajā allegorijā „Universālveikals”, gan onomatopoētisku skaņu pilnajā dzejojumā „Iesnas”. Padziedādams, palēkādamies viņš skanīgi raidīja atsaucīgajā publikā stipru vārdu, parastās sarunu valodas un parunu kaskādes.

Vārdu spēlei nodevās arī jaunais Toronto dzejnieks un literatūras students Jānis Kļaviņš, kas pazīstams arī kā Linarda Tauna dzejas apcerētājs un tulkotājs angļu valodā. Kaut audzis un izglītojies šeit, izjūt arī viņš „... to dārzu, kurā staigā manas senās māsas”.

Ojārs Jēgens, viens no pirmajiem pēckara jaunās paaudzes dzejniekiem (Trīs autori, 1950) rotaļājās ar tautasdziesmu motīviem parodijā, virsrakstu virknēm un trimdas dzīves satiru, mazliet rūgti, bet patiesi aprakstot divus bāliņus, kas galu galā sit viens otru. Smagākā artilērija mūsu cīņās ir un paliek laikrakstu slejas.

Vēsturiskas parallēles starp mums pašreiz un dzimtenes un citu zemju materiālu biezajām sienām meklēja Jānis Krēsliņš, latviskojot arī Garsija Lorkas motīvus. Vēl labā atmiņā pirmie Jaunās Gaitas kokteiļi pirms gadiem desmit, kuŗos Krēsliņš debitēja ar dzirkstīga humora un satiras pilnām vārsmām.

Lalitas Muižnieces lasījumā pārmijus sajūtām pustoņu gaismu ņirboņu „spēli starp gaismu un acīm”, gan apdvēseļotus dabas tēlojumus, gan arī savu daļu didaktikas. Arī viņai tuvs bija dzimtenes motīvs personīgā tvērumā.

 

Pāvils Vasariņš