JG redakcijai:
Apcerējumā „Latviešu teātris uz māla kājām” (JG 80) Alfreds Straumanis pieskardamies Ņinas Luces rakstam par latviešu drāmu Archīva 7.sējumā izsakās: „... bet nepiedodams, pat neatbildīgs ir Luces secinājums, pēc tam, kad kā viņa saka, iepazinusies ar tā saucamo episko teātri: ‘Rezultātā man gribas sacīt, ka tāda episkā teātŗa nemaz nav. Apzīmējums ‘episkais teātris’ var attiekties tikai uz režisora darbu, ne dramatiķa sniegumu... apzīmējums ‘episkais teātris’ attiecināms tikai uz lugas inscenējumu, ne dramatisko devumu.” Ja kāds kādai domai oponē, tad, pirmkārt, teiktais jāpamato, kāpēc, pēc Straumaņa domām, episko teātri neveido ne režisors, ne inscenētājs; otrkārt – kur pēc Straumaņa atzinuma slēpjas episkā teātŗa atslēga, vai kāds drāmatiķis būtu tādu sarakstījis? Šai gadījumā mani neinteresē, ko par episko teātri saka ne Reinholds Grimms, ne profesors D. Čerrijs, bet gan tikai tas, ko par episko teātri saka Alfreds Straumanis. Diemžēl, visā gaŗajā rakstā atbildes nav, bet ir gan lasāmas sekojošas rindas:
„Episkā teātŗa principi, šķiet, grūtības nesagādā kritiķiem tagadējā Latvijā. Arī jaunie režisori liekas tos apguvuši. To apstiprina divi pagājušās sezonas iestudējumi:Valmieras drāmas teātŗa Alekseja Tolstoja triloģijas Sāpju ceļi inscenējums un Akadēmiskā Dailes teātŗa skatuves kompozīcija Siena, kas bāzēta uz lietuvieša Justina Marcinkēviča dzeju. Par pirmo režisors un dramatizētājs Oļģerts Kroders saka: ‘Mūs nevar apmierināt Alekseja Tolstoja romāna ilustrēšana no skatuves ‘dzīvās bildēs’, mums bija svarīgi atklāt mūsdienu cilvēka pārdomas par to dienu notikumiem, cilvēkiem, kas dzīvoja tajā laikā’.” Tā tad nevis Aleksejs Tolstojs sarakstījis episko teātri, bet režisors Kroders tādu izveidojis. Par Marcinkēviča skatuves kompozīciju Siena, izlasījis Dzidras Kalniņas kritiku, Straumanis rezumē: „... režisors Liniņš ... radījis metaforu, labāk sakot, asociāciju, kam ar dzeju nav nekāda sakara, bet kas palīdz virzīt skatītāja domas ‘pareizā’, tas ir, partijai patīkamā virzienā.” Tātad ne Marcinkēvičs ar savu dzeju radījis episko teātri, bet režisors Liniņš ar savu inscenējumu.
Pavērsimies, ko Alfrēds Vilnis rakstījis par moderno drāmu un latviešu teātri DV, 2, 1965:
Kaut gan Akurāterei uzvedums gauži paticis, viņai jādod mesli sociālam reālismam, un ļoti zīmīgi, aizrādot tieši uz atsvešināšanas elementiem uzvedumā: ar beigu akorda „atraušanu” Smiļģis panācis skatītāja empatijas izsaukšanu; skatītājam nav atļauts lugā iejusties, tam par to jādomā, pašam jālemj.
Tātad ne Rainis ar Ilju Muromieti sarakstījis episko teātri, bet režisors Smiļģis Raiņa darbu par tādu izveidojis.
Visi minētie piemeti liecina, ka nevis drāmatiķi sarakstījuši „episko teātri”, bet to veidojuši režisori, kā jau to konstatējusi Ņina Luce Archīva 7. sējumā.
Savā rakstā Alfreds Straumanis bagātīgi izsniedz ieteikumus: Ieteic Ņinai Lucei „palasīties” dažas grāmatas, ieteic Zīvertam pagriezt muguru šoviniskai mūsu supernacionālistu cenzūrai, ieteic mūsu „kultūras polītiķiem” iztikt bez teātŗa, ieteic „Latviešu teātŗu apvienībai Amerikā nākošajās teātŗa dienās neatkārtot iepriekšējo dienu „veļas mazgāšanas” sesijas, ieteic sastādīt divus paneļus, drāmatiķu un režisoru, pie kam piesaistot iespējami vairāk amerikāņu skolās studējušos teātŗiniekus. Man būtu profesora kungam tikai viens ieteikums, ja ko apgalvo, vispirms pārbaudīt datus. Neesmu nekad dzīvojusi Blombergā, ne arī piedalījusies profesora kunga vadītā dziesmu spēlē. Bet ar episko teātri vislabāk var iepazīties no pirmavota Bertolta Brechta. Nesaprotu gan, kādēļ mums pašreiz vai nu ar Alfreda Viļņa vai Alfreda Straumaņa vārdu kāds vēlas, lai mūsu teātris sekotu šim jau piecdesmit gadu vecam režijas stilam. Bertoltam Brechtam tas bija nepieciešams, lai pēc iespējas izceltu savos darbos marksistiskās idejas. Tāpēc jau arī okupētās Latvijas režisori tam seko. Bet tā taču nav mūsu ideoloģija?!
Ņina Luce
JG redakcijai:
Andrieva Ezergaiļa rakstā, kas iespiests Jaunās Gaitas 79. numurā ar virsrakstu „Kā izskaidrojama krievu ieplūšana Latvijā?”, ir divas patiesības. Viena no tām ir „Novērst var tikai nesakarīgu runāšanu” un otra – „... daudzi no rakstītājiem problēmas analizi sajauc ar propagandu”. Ļoti žēl, ka autors šīs patiesības liek ievērot tikai citiem, bet pats savā rakstā tās neievēro. Iespējams, ka viņš sevi nepieskaita pie tiem, ko apzīmē ar „daudzi no rakstītājiem”. Nav skaidrs, kādu pretkrievismu autors apkaŗo, jo nav skaidri pateicis, ko viņš saprot ar krievismu.
Grūti sameklēt trimdas presē un tāpat arī pie Rietumzemju internacionāli domājošas intelliģences tādus faktus, kur tie būtu pierādījums tam, ka pretkrievisms ir vērsts pret krievu kā tautības locekli. Jāņem vērā, ka parasti tautību identificē ar valsts jēdzienu, un tie, kas cīnās pret krievu, cīnās pret krievu valsts polītiku. Pēc Ezergaiļa uzskata, tie, kas cīnās pret krievu imperiālismu un koloniālismu, ir tautu naida sludinātāji. Nedomāju, ka šāds apgalvojums ir pareizs un pierādāms. Vai tad Ezergailim nav zināms, ka Krievijā apspiešana notiek pēc „plāna un grafikas”? Vai tad Pievolgas vācu republikas likvidēšana un vāciešu izklīdināšana pa visu Krieviju, tāpat Krimas tatāru izsūtīšana nav apspiešana? Var pieminēt arī, ka 30-tos gados likvidēja latviešu skolas Krievijā. Tādus faktus varētu sameklēt simtiem.
Krievu koloniālisma pazīmes vislabāk ir saskatāmas satelītu valstīs. Cariskajā Krievijā krievu imperiālisms veidojās slavofilisma ietekmē, tagad tas ir Komūnistu ideoloģijas ietērpā. Gala mērķis ir tas pats: citu tautu pakundzēšana un izmantošana. Nevienam taču nav noslēpums, ka visās republikās Padomju Savienībā galvenā noteikšana ir lielkrievu rokās.
Apgalvojums, ka Latvijā pretkrievisms ir mazāk izplatīts, kā to trimdas intelliģence vēlas, ir pilnīgi bez pamata. Jājautā, kāpēc tik daudzi tiek izsūtīti no Latvijas uz citām republikām. Nevarētu pieņemt, ka tie visi būtu kriminālisti.
Jājautā, kas tad krievu nelaimīgajiem „bēgļiem” piešķiŗ iebraukšanas vīzas Latvijā un latviešiem izbraukšanas vīzas uz Sibīriju, vai tad nav tas pats lielkrievs.
No Ezergaiļa raksta satura rodas iespaids: 1/ ka autors tikai viens saprot iztulkot vēstures faktus pareizi, 2/ ka viss, ko krievs dara, lai veidotu savu koloniālo impēriju, ir attaisnojams un 3/ ka citu tulkojumi ir tautu naida sludināšana. Iespējams, ka Andrievs Ezergailis sevi pieskaita pie Rietumzemju internacionāli domājošas intelliģences, bet nav jāaizmirst, ka vēstures fakti ir jāievēro visiem.
B.S., Kolumbusā, ASV
Mana rakstiņa cienījamie kritiķi, šķiet, nav gribējuši ievērot tieši galvenos jautājumus, par ko runāju:
1) ka katrā spriedumā par valstu vai tautu pagātni un tagadni ir nepieciešams ievērot to galvenās polītiskās formas un jēdzienus;
2) nav parādījuši, kādā veidā Trešās Romas ideoloģija līdzinās Trešās Internacionāles ideoloģijai un
3) nav pieskārušies problēmai, ko izraisīju par vēsturi un determinismu.
Tā kā viņi to nav darijuši, viņi nav pieskārušies mana raksta kodolam, bet nav arī slikti parunāties par perifēriskiem jautājumiem.
Pret J.S. vēstulē (JG 82) minētām domām gribu izteikt piecus maigus argumentus:
1) Viņš par daudz uzsveŗ kontinuitāti vēsturē. Ja viņam būtu taisnība, tad 1917. gada revolūcijai lielas nozīmes mūsdienu dzīvē nebūtu bijis. Ieteiktu viņam par jaunu apsvērt bēgšanas iemeslus no Latvijas 1905. gadā un mūsējos.
2) Padomju Savienības ideologi un vēsturnieki ir sarakstījuši visādas lietas, lielāko daļu no tām J.S., domāju, neatzīs par pareizām. Kāds iemesls būtu domāt, ka tieši tie propagandisti, kuŗus citē J.S., būtu runājuši patiesību? Kādā veidā šie propagandisti runā krievu tautas vārdā?
3) J.S., šķiet, nav gribējis izprast manā rakstā minēto paradoksu, ka 19. gs. krievu slavofilus uzskatīja par sentimentāliem sapņotājiem tieši tie paši ļaudis, kas ir pieņēmuši viņu Krievijas vēstures iztulkojumu, lai arī sagrozītā veidā. Vai J.S. grib aizstāvēt 19. gs. slavofilu uzskatus?
4) Pēc manām domām tagadējā Austrumeiropas dzīve mainītos lielā mērā, ja būtu iespējams uzreiz nošaut 100 no galvenam PSRS partijas un armijas virsotnēm. Turpretim ja nošautu vel kādus 10 miljonus lielkrievu, Austrumeiropas stāvoklis paliktu tas pats. Būtu jāatceŗas, ka kopš 1917. gada vismaz 10 miljonu lielkrievu jau ir zaudējuši dzīvības.
5) Būtu vēlējies dzirdēt, kādā veidā J.S. pierādījis, ka tautas balss ir Dieva balss.
B.S. vēstulē (JG 83 n-rā) minētie jautājumi ir drusku tiešāki.
1) Ir prieks dzirdēt, ka B.S. zina informēt par latviešu un internacionāli domājošās intelliģences prasmi atšķirt tautības un valsts jēdzienus. Ceru, ka viņam ir taisnība, lai gan mani novērojumi liek spriest, ka šinī jautājumā kā latviešu, tā arī internacionāli domājošās intelliģences starpā sajukums ir liels.
2) B.S. mani sapratis pareizi, sakot, ka tie, kas cīnās pret krievu imperiālismu un koloniālismu, ir tautu naida sludinātāji. Turpretim neesmu teicis, ka tie, kas cīnījušies pret Krievijas impērijas un PSRS imperiālismu un koloniālismu, tādi būtu.
3) B.S. apgalvojums, ka cariskā Krievijā imperiālisms veidojās slavofilu ietekmē, ir aplams. Slavofilisms ir 19. gs. intellektuāla kustība, turpretim 19. gs. Krievijas robežas mainījās ļoti maz. Bet B.S. varbūt domā par pārkrievošanu. Tā ir mazliet citāda problēma, un tā Krievijas vēsturē ienāca ar Pobedonoscevu, Aleksandra III un Nikolaja II padomdevēju. Dīvainā problēma ar Pobedonoscevu ir, ka viņš nekāds lielais slavofils nav bijis, lai gan ļoti dedzīgs pareizticības un valsts centrālisma aizstāvis. Pēc manas izpratnes tiekšanās pēc valsts centralizācijas bija svarigāks faktors pārkrievošanas polītikā nekā slavofilisms.
4) Nav drošu pierādījumu par to, vai Latvijā vai trimdā pretkrievisms ir vairāk izplatīts. Neticu, ka tāds būtu arī manam oponentam. Teiksim, ka mēģināsim aprunāties ar tiem, kam ir bijusi dzīvāka saskare ar Latviju.
Atbildot uz V. Šņornieka vēstuli, ceru, ka viņš savu gudrību patur starp latviešiem. Viens veids, kā zaudēt ticamību sveštautiešu starpā, ir iztēlot padomju iekārtu briesmīgāku nekā tā ir. Dzīve PSRS nepastāv no deportācijām vien. Ir tiesa, ka daudz latviešu deportēti uz Sibīriju, bet neesmu dzirdējis, ka kādreiz krievi būtu deportēti uz Latviju. Dzīves vietas maiņa Padomijā ir ierobežota, bet tikai dažām iedzīvotāju kategorijām tā ir uzspiesta. Man nav zināmi fakti, kas norāditu, ka kāds krievs būtu bijis spiests braukt uz Latviju.
JG redakcijai:
V. Tomas un P. Klāna diskusija turpinās. Vācijas Latvijā (23.1.71.) publicētais Andreja Eglīša raksts sākas tā: „LATVIJAS 1970. gada 24. decembŗa numurā rakstā – Mūsu tautai drūmas nākotnes izredzes – palētai apjūsmošanai meslus devis P. Klāns, sniegdams brīvi rakstītu sarunu ar okupētās Latvijas diriģentu Arvīdu Jansonu Kopenhāgenā...”
P.V. – Vācijā
