JG redakcijai:

„Es būšu brīvs, es gan nezinu no kurienes nāk šī ziņa, bet zinu ... ko nozīmē iegūt brīvību no krieva. Nelieši, viņi gan noņems važas no kājām un rokām, bet uzliks tās dvēselei.” Tā lugā Dziady raksta slavenais poļu klasiķis A. Mickevičs. Kad 1967. g. Varšavas teātrī uzveda minēto lugu un uz skatuves atskanēja nupat minētie A. Mickeviča vārdi, tas publikā, sevišķi jaunatnē – studentos izsauca tādu sajūsmas vētru, kas atbalsojās ne tikai Varšavā un Polijā, bet visā Eiropā, Amerikā un sevišķi dzēlīgi Maskavā. Šo epizodi minu kā pretstatu Jaunās Gaitas 79. numurā ievietotā A. Ezergaiļa raksta „Krievu ieplūšana Latvijā” ievadā citētām poļa Meroševska teiktām rindiņām, kuŗām gan starp poļiem nekāda suminājuma nav bijis un arī nebūs. Ir sirma atziņa, ka tautas balss esot Dieva balss.

Visā diezgan neskaidrā rakstā A. Ezergailis ņem savā aizsardzībā krievu tautu, kas neesot vainojama citu tautu iekarošanā un apspiešanā, pārmet latviešu trimdas presei pajēlu un irracionālu rakstu publicēšanu. Par šo jautājumu, gluži pretēji A. Ezergaiļa koncepcijai, apspiesto nekrievu tautu zinātnieki, vēsturnieki, žurnālisti ir sarakstījuši grāmatu kaudzes. Arī Rietumu vēsturnieki tam ir veltījuši savus ne uz emocijām, bet vēstures faktiem dibinātus darbus. Tā pazīstamais vēstures profesors Lovels Tillets (Lowell Tillet) ir uzrakstījis fundamentālu grāmatu The Great Friendship – Soviet Historians on the Non-Russian Nationalities /izdevusi The University of North Carolina Press, Chapel Hill, North Carolina/. Ne mazāk vērtīgu krievu problēmas pētījumu ir devis apspiesto tautu nedēļas likuma autors Džordžtaunas universitātes profesors L. Dobrianskis savā grāmatā The Vulnerable Russians. Krievu imperiālisma vēsturisko kontinuitāti spilgti raksturo viņu pašu tagad sarakstītās vēstures grāmatas. – Maskavas zinātņu akadēmijas Vēstures institūta triju profesoru K. Bazileviča, S. Bachrušina, A. Pankratovas un docenta A. Fochta sarakstītā vēstures grāmatā vidusskolām lasām šādu dokumentējumu attieksmē pret Baltijas telpu:

1721. g. Ništatē, Somijā tika noslēgts miers. Krievija saņēma Somu un Rīgas jūras līča piekrastes dalu no Karelijas, Ingriju, Igauniju ar Narvu un Rēveli un Vidzemi ar Rīgu. Loti liela nozīme Krievijai bija uzvara pār Zviedriju. Piemērotas pieejas pie jūras trūkums kavēja valsts ekonomisko attīstību. Sākumā Livonija, pēc tam Zviedrija apzināti noslēdza Krievijai ne tikai tirdzniecību, bet arī kultūras sakarus /kādus: Dostojevska vai tagadējā parauga? J.S./ ar Rietumeiropu. Cars Pēteris izcirta ceļu uz Baltijas jūru un tādā kārtā noslēdza 15. gs. beigās uzsākto krievu tautas cīņu par pieeju jūrai. Cars Pēteris sagrāba /zachvatjil/ tikai to, kas bija absolūti nepieciešams valsts normālai attīstībai”. /Uzsvērumi mani. J.S./

Tik atklāti ciniski runā tagadējie Maskavas krievu vēstures profesori par Baltijas telpas iekaŗošanu. Plecu pie pleca te stāv bijušie baltie un tagadējie sarkanie Kremļa valdnieki. Kas par to, ka minētā iekaŗošanas gājienā krievi tā nopostīja Vidzemi, ka tur vairs gailis nedziedāja, suns nerēja... Pēc A. Ezergaiļa domām iekaŗošanas izdarījuši Krievijas valdnieki, ne tauta. Bet ko par šiem kaŗa gājieniem saka krievu tautas dvēseļu tulki – dzejnieki un rakstnieki? Vai tos nav apjūsmojuši dzejā un prozā viņu klasiķi Puškins, Ļermontovs u.c.? Vai Dostojevskis u.c. nav lēmuši krieviem pasaules pārvaldīšanas misiju, Rietumu kultūras nicināšanu?

J.S.

 

 

 

JG redakcijai:

Andrievs Ezergailis, kā redzams no viņa rakstiņa JG 79. numurā, veltīgi meklējies pa krievu dvēseļu tumšajiem kambariem, lai rastu atbildi krievu ieplūšanai Latvijā. Kaut kādu pieturas punktu viņš laikam ir atradis Kremļa labirintiskos koridoros. Taču pēc visa tā Ezergailim tā lieta, ko mēs visi zinām, paliek neskaidra. Proti, Padomju Savienībā cilvēkiem nav kustības brīvības. Tie nevar izvēlēties paši ne darba, ne dzīves vietu, jo tie tiek „labprātīgi” sūtīti – tur, kur Kremlim tie ir noderīgāki.

V. Sņornieks, Hamiltonā, Ont.

 

 

 

JG redakcijai:

Uz manu lasītāja vēstuli „Aleksandra Pelēča pārvēršanās” JG 80. n-rā atsaucies A. Pelēča radinieks dzejnieks Valentīns Pelēcis. Mans oponents kļūdās, ja viņš iedomājas, ka Aleksandru Pelēci es uzskatu par kādu ļaunu cilvēku. Gluži otrādi – man tikai žēl viņa, tāpat kā daudzu citu jauku latviešu, kas aizgājuši tālajos moku ceļos un atgriežoties no tiem, ir bijuši spiesti „pārvērsties”  – pieņemt varmācīgai iekārtai piemērotāku nostāju.

Alberts Kalniņš

 

 

 

JG redakcijai:

Paldies par Jaunās Gaitas 79. numuru, veltītu Padomju Latvijas 1969. g. kultūras situācijas raksturošanai. Šādi speciālnumuri reizi gadā ar daiļā un neglītā, patīkamā un trimdiniekiem nepatīkamā pretnostatījumu dod pareizo īstenības ainu.

Pēteris Šmits, ASV

 

 

 

JG redakcijai:

Mani nekaitina Jaunajā Gaitā pausto domu nosliece. Labs piemērs tam vēsturnieka Ģērmaņa šķietami objektīvie raksti, kur viņš lieliski parāda pulkvedi Jukumu Vācieti, bet nekad un nekur neparāda agronomu Kārli Ulmani ne pirms, ne pēc Latvijas neatkarības iegūšanas. Būtu interesanti lasīt, kā tas notika, ka tieši tik nepazītu vīru vienbalsīgi ievēlēja par pirmo pagaidu valdības ministru prezidentu.

Alfreds Ābers, Takomā, ASV.