JG redakcijai:

Aplamu rakstīšanu bez gala piekopj Andrievs Ezergailis Jaunās Gaitas 83. numurā. Starp daudzajām citām aplamībām lielākā ir apgalvojums, ka „19. gs. Krievijas robežas mainījās ļoti maz.” Taisni otrādi – nekad Krievija nav tik daudz svešas territorijas piesavinājusies kā tieši 19. gs. Lai runā fakti:

1809. g. Krievija anektēja gadu iepriekš okupēto Somiju;

1858. g. Krievija piesavinājās Amuras apgabalu;

1859. g. tā okupēja Austruma Kaukazu;

1860. g. nodibināja Vladivostoku austrumu pārvaldīšanai;

1864. g. piesavinājās Rietumu Kaukazu;

1865. g. ieņēma Taškentu;

1868. g. piesavinājās Samarkandu un Bucharu;

1895. g. savu varu izplēta pār Pamiru.

Ar tā sauktajiem krievu ķīniešiem uzspiestajiem varas līgumiem pēc abiem Opiju kaŗiem Krievija savas robežas Sibirijā paplašināja par vairāk nekā miljonu kvadrātkilometru, kas vēl tagad ir galvenais naida iemesls starp sarkano Ķīnu un Padomju Savienību. Šo rīcību Kārlis Markss un Fr. Engelss asi nosodīja un nosauca par cariskās buržuāzijas noziedzīgo polītiku. Ja pēc visa tā var apgalvot, ka Krievija 19. gs. ļoti maz mainījusi savas robežas, tad tikpat labi var teikt, ka tā nekad nav savas robežas mainījusi.

Ernests Blanks

 

 

 

ANDRIEVA EZERGAIĻA ATBILDE:

Blanka apgalvojums, ka Krievijas robežas 19. gs. mainījās vairāk nekā jebkad ir aritmētiski absurds. Robežu maiņu var aprēķināt vismaz trijos veidos: 1. pēc absolūtas apgabalu platības (standarts, kas varbūt ir visizdevīgākais Blankām); 2. procentuāli aprēķinot pievienoto apgabalu platību attieksmē pret esošo impērijas lielumu un 3. uzskaitot dažādo pievienoto provinču un apgabalu nosaukumus. Pārskatot dažādās vēsturiskās kartes, lietojot pirmo standartu, Krievijas robežas vairāk nekā 19. gs. mainījās vismaz periodā no 1462. g. līdz 1533. g., 17. gs. un 18. gs. Visplašākos apgabalus Krievija sev pakļāva pirmā 17. gs. pusē, kad zem tās kontroles nonāca 3000 jūdžu garš un 1000 jūdžu plats apgabals, t.i. 3 milj. kv. jūdzes. Attieksmē pret 20. gs., ja ņemam 1918. gadu kā „Lielkrievijas” atjaunošanas sākumu, tad neredzu, uz ko varētu balstīties Blanks. Ja ņemam 1920. g. vai 1939. g., tad lieta ir drusku problemātiskāka, bet tas atkarīgs no tā, vai Austrumeiropas valstis varam uzskatīt kā Krievijas territorijas vai ne.

Ja arī Blankām būtu bijusi taisnība par territoriju maiņu 19. gs., viņš vēl nebūtu pierādījis, vai slavofilu ietekme Krievijas ārpolītikā būtu bijusi svarīga. Tas bija temats, par ko bija runa JG 83. numurā. Fakts, ka Markss un Engelss nosodīja Krievijas rīcību 19. gs., šķiet, nav neko svarīgs, jo viņi būtu nosodījuši Krievijas rīcību arī pretējā gadījumā, ja Krievija nebūtu pievienojusi nevienu provinci. Ka Krievija 19. gs. nebūtu anektējusi neko, neesmu nekad teicis, bet sakarā ar Blanka vēstuli, ieskatoties šajā jautājumā drusku dziļāk, joprojām, šķiet, ir pareizi teikt, ka Krievijas robežas 19. gs. mainījās mazāk nekā vairākos citos gadsimtos tās vēsturē. Apzīmējot 19. gs. robežu maiņas par „ļoti” mazām, varbūt varētu to arī apzīmēt par „ļoti” mazu retorisku pārspīlējumu.

 

 

 

JG redakcijai:

Jaunatnes sanāksmē Minsterē grupa jauniešu esot pieprasījusi padomju jauniešu pieaicināšanu otrajā jaunatnes pasaules kongresā. Šim notikumam par iemeslu bija A. Šildes raksts Laikā. (25.8.71.). Jautājums par sakaru uzturēšanu ar dzimteni, kas vēl pirms desmit gadiem nebija diskutējams, pēdējā laikā arvien vairāk sāk nodarbināt trimdas sabiedrību, un ir aplam maldīgi apgalvot, ka šo tieksmi inspirē kādi „trimdas kreisie radikāļi”, kā Šilde domā.

Vai tādēļ būtu jābrīnās, ka aktīvākā jaunatnes daļa meklē atrast izeju, un tā latviski orientētam cilvēkam ir tikai viena: nodibināt sakarus ar dzimteni. Tūrisms uz Latviju arvien vairāk pieaug, cilvēki saņem informāciju, notiek savstarpēja uzmanīga iztaustīšana, paretam viens, otrs ceļotājs sastopas ar turienes vadītājām personām, tiek skarti dziļāki jautājumi, runāts par faktiem bez kaislībām, bez šabloniskām frāzēm un nereti – domas sakrīt. Vai tiešām latvietis ar latvieti vairs nevarētu sarunāties, ja Parīzē pie viena galda sēž karojošo pušu diplomāti?

J. Ozoliņš, Minneapolē, ASV.