JG redakcijai:
Tikko saņēmu Jaunās Gaitas 112. numuru. Kā pirmo izlasīju Dr. Vairas Vīķes-Freibergas apcerējumu par trimdas psīcholoģiju.
Lūdzu izsakiet manā vārdā doktorei sirsnīgu paldies par skaidro analīzi, kuŗai es pievienojos gandrīz vārdu pa vārdam.
Indulis Kažociņš,
DV CV jaunatnes nozares vadītājs,
LNPL jaunatnes padomes priekšsēdis
JG redakcijai:
Skatos, ka manos Rilkes tulkojumos (111. n-rā) Dāvida arfa pārlabota par arpu. Jā, tieši tā šis vārds reiz ierakstīts Latviešu Valodas Krātuves vārdnīcā − ar p. Nelaime tikai, ka arī arfists tad, protams, būtu jāraksta ar p − un tas, hm...
Tā laikam būs reiz licies arī Eduardam Ozoliņam: visiem labiem etimoloģiskiem argumentiem par spīti viņa Svešvārdu vārdnīcas 2. izdevumā arpa vispār nav atrodama, vienīgi arfa un harfe (ar norādi „vācu Harfe”). Arpa parādās gan vārdnīcas 3. izdevumā, un tur arī pieteikts „arpinieks − arpas spēlētājs”. Bet tas nudien neskanēja, īpaši ne mūziķu ausīs, un Latvju Enciklopēdijā, kas iznāca trimdā, atgriezusies atkal arfa un arfiste. (Skat. 1705. lp.)
Taču gribētos ticēt, ka Dāvidam dzejā būtu atļauts skandināt arfu ir tad vēl, ja tās vairs nebūtu nevienā vārdnīcā.
Gunars Saliņš
JG redakcijai:
Patīkams pārsteigums JG lasītājiem bija V. Avena interesantais raksts par gleznotāju K. Neili un iespaidīgie gleznu attēli 111. numurā.
A.D.
JG redakcijai:
DOMU BRĪVĪBA
Redakcijas aicināts, izsaku savas domas par Jauno Gaitu. Mans vērtējums būs subjektīvs. Tas nebūs arī pilnīgs. Neesmu žurnālu līdz šim sistemātiski lasījis, bet tikai pārlapojis no gadījuma uz gadījumu. JG tomēr nevar vienaldzīgi paiet gaŗām. Tas ir rets periodiskais izdevums trimdā (vismaz pašlaik), kuŗa saturu nenosaka intereses. Ne kulturālās, ne polītiskās, arī ne materiālās, nedz personīgās intereses. JG vadmotīvi ir principi.
Jaunā Gaita sevi apzīmē par rakstu krājumu kultūrai un brīvai domai. Galvenais JG princips tā tad ir brīvība. Domu un vārda brīvība.
Rietumu pasaulē brīvības māte ir Francija. Un Francijā ir dzimis augstvērtīgais princips: „Es nepiekrītu nevienam vārdam, ko tu saki. Bet es katrā laikā kāpšu uz barikādēm, lai cīnītos par tavu tiesību brīvi pateikt visu, ko tu domā un atrod par pareizu.”
JG otra īpatnība ir informēt par kultūru, literatūru un mākslas jaunākajām parādībām arī tagadējā Latvijā. Tā tad kulturālo sakaru novirziens. Tas JG radījis liberāla, lai neteiktu kreisa novirziena raksturu. Bet šāds apzīmējums nav lietojams bez diviem piebildumiem. Pirmkārt informatīvajā kultūras novirzienā JG cenšas ievērot līdzsvaru. Ja apskatīti tādu gara kultūras cilvēku darbi, kuŗu autori brauc dzīvo latvietību meklēt dzimtenē un „tur − viņpus dzelzs aizkara dzīvo līdz ar tautu, priecājas līdz ar tautu un bēdājas līdz ar tautas bēdām te, Pilnības zemē, ar mūsu smilšu rokām, smilšu mutēm, te kur no kauliem lobās mūsu latviskā miesa, te kur labā roka vairs neatrod kreiso...”, tad šādu vārdu atsvarošanai lasāms: „cik daudz ir to, kuŗus Latvija vairs negrib. Tās vientuļās traģēdijas un tās ledū stingstošās sirdis, kas to piedzīvojušas, ir grūti iedomāties. Man īpaši − kas apzinīgi Latviju sev amputējis. Gana labi ir krievzemes kāposti, bet man tie vārīti nebūs...” (Velta Toma un Modris Zeberiņš, JG 112.). Arī ļoti stipri vārdi var būt daudzinājums domu brīvībai. Un otrkārt − kultūras sakariem ar dzimteni tikai tad būs un var būt nozīme, ja tie iespējami uz reciprocitātes pamatiem. Vēl šādas reciprocitātes nav un laikam arī tik ātri nebūs. To neradīs arī Dr. Vairas Vīķes-Freibergas labi domātais, bet drusku vienpusīgi idealizētais mēģinājums analizēt trimdas psīcholoģiju.
Raksturīgs šai virzienā arī šāds salīdzinājums. JG 112. num. ievietotā redakcijai piesūtīto grāmatu sarakstā ir 28 norādes. No tām 15 ir Padomju Latvijas un Padomijas darbi, bet tikai 13 ir trimdas latviešu u.c. izdevumi no dažādām zemēm. Visus padomju izdevumus še var brīvi reklamēt ne tikai jaunāko grāmatu sarakstā, bet arī brīvi pirkt. Bet nevienā Padomju Latvijas izdevumā nevar lasīt nevienu trimdas latviešu jaunāko grāmatu sarakstu.
Žanis Unāms
