Jaunā Gaita nr. 129, 1980. g. 3. numurs

 

 

 

 

JG redakcijai:

Par to, cik šauri un neiecietīgi ir dažu onkuļu uzskati attieksmē uz rakstnieka īpašībām un viņa lomu sabiedrībā, liecina kaut vai šāds izvilkums no Ed. Silkalna raksta Austrālijas Latvieša 1979. g. 14. sept. n-rā:

... rakstnieks ir vairogs. Tas pasarga tādu sabiedrību, kas jūtas apdraudēta, no svešām, nevēlamām ietekmēm. Tieši vairoga uzdevuma veikšanu mūsu sabiedrība visvairāk sagaida no mūsu rakstniekiem. Bet vairogs rīcības brīvību ierobežo. ‘Kāpēc tas rakstnieks lieto tik daudz svešvārdu? Viņš svešo mūsos taisni iepludina, ne no tā aizsarga’, rūc pārmetēji. Rakstnieks lūko taisnoties, ka vēlējies izteikties svaigāk, īpatnējāk, rotaļīgāk, tomēr rūcējs neatlaižas. ‘Mūsu vairogos ir caurumi’, viņš pasludina.

Silkalna „rūcējs” ir viens no tiem manā stāstā „Neatgriešanās” (JG 128. un 129. num. minētajiem trimdoņiem, kas − metaforiski izsakoties − apdzīvo mazu saliņu kaut kur okeānā... Es esmu šādu „rūcēju” un „salinieku” īgnuma un aizdomu mērķis, tādēļ nav brīnums, ka uz mani dažs ir „zēvelējis” kaut vai sakarā ar svešvārdiem manos referātos. (JG slejās pirms kāda laika debatēja − par latviešu valodas būšanām − divas baltu filoloģijas doktores; šo dāmu vēstulēs bija daudz vairāk svešvārdu nekā manos referātos...) Iebildumi patiesībā sakņojas bailēs no „svešām domām”. Ja „piekasīsies” par svešvārdiem, tad „svešās domas” nebūs tik viegli izteikt latviski sacerētos priekšlasījumos vai apcerēs,un vismaz daļa ķecerību, cerams, paliks aiz durvīm. Tāda, šķiet, ir minēto iebildumu būtiskā motivācija. Neko svešu! Tikai mēs savā starpā! Kūpināsim vīraku pie Vadoņa altāra! Nost ar liberāļiem! Modernisms ir diletantisms! Bērnubērnu bērni uzaugs par krietniem latviešiem un atgriezīsies pie 1939. gada uzskatiem un izjūtām! Tā sauktā „vidējā paaudze” (un laikam arī tai sekojošā) turpretī ir pagrimusi, saindējusies ar sapuvušo Rietumu ietekmēm. − Un tā joprojām. Rezultāts var būt vienīgi tāda mentalitāte, kuŗu simbolizē manā stāstā minētie sarukušie salinieki.

Gundars Pļavkalns

 

 

 

JG redakcijai:

Cik saistoši lasīt T. Puisāna rakstu „Latgales problēma Latvijas vēsturē” pēc nesen notikušās Kvebekas tautas nobalsošanas jautājumā par provinces atdališanos no Kanadas. Zināmi elementi Kvebekai un Latgalei šķiet līdzīgi: katoļu baznīcas varas ietekme, dialekta atšķirības un to izsmiešana, mēģinājumi no „lielākām” tautām „mazāko” tautu asimilēt utt. No T. Puisāna izskan tikpat stiprs j’accuse Latgales nepētītājiem un ignorantiem kā R. Leveka uzdotie jautājumi pārējā Kanadā.

Tas, protams, ierosina interesantu spekulāciju, vai citos apstākļos brīvā Latvijā (kad būtu patiesi demokratiska valsts realizēta, un tā būtu pastāvējusi ilgāku laiku) Latvijas iedzīvotāji nebūtu dzirdējuši no Latgales iedzīvotājiem Kvebekai līdzīgas prasības zināmām suverēnām tiesībām Latvijas valstī.

Paldies T. Puisānam par stimulējošu un svarīgu rakstu! Tas ir saistošākais vēstures raksts, ko ilgā laikā esmu lasījusi JG slejās.

Baiba Anda Rubesa

 

 

 

JG redakcijai:

SAKROPĻOTA MĀRAS ZEMES CEĻA

Tautas vienotības saulē Latgalē piespieda staigāt uz vienas kājas, bet okupantu saulītē atkal uz abām. Traģikomika.

Ed. Keišs

 

 

 

JG redakcijai:

ŽURNĀLISTISKS DZEJOLIS AR VĒRĒM

Dzejo par dzejošanu, kālab ne par žurnālu?

Vēŗu pirmais skaitlis ir JG lappuse 128. numurā; A vai B: − sleja.
 Skaitlis pēc â: rinda no augšas. Skaitlis pēc á: rinda no apakšas.

Par rozēm vītušām, par svaigām;
Par visu, visu viņš bij rakstījis...

Jānis Poruks

 

Simt divdesmit un astotais
Tas Jaunās Gaitas numurs;
Tur sapņu dzirnas, spoguļi un umurkumurs −

− Rīga −                                                                         38á7
agrā rīta stundā
tu ej viena pie jūŗas smiltīs gulēt
         un nemaz
neievēro mani −
         Dzied Sarma Muižniece
Ar guļammaisu uz rokas −
Saka viņa, un tā ir lieliska rinda.
          Citi bīstas no guļammaisa,
          (Euthanasia non desiderata!)

Citi bīstas no Latvijas, lamatu zemes.
Vilim Lācim
           Žurnālā Atpuhta (saka Divreizdivi)

Bij romāns −                                                                      34
 Ceļojums uz Kalnu pilsētu.
Tur īsi
Aprakstīta
 Lamatu zeme, Latvijas austrumu kaimiņš
 Vai braukšana uz Latviju ir atpuhta?
Kas ir Atpuhta?

− Varbūt tam vīrietim,                                                        38
 Ko par laimi nesatiku −
Saka dzejniece Sarma
(While holding the bag − )
 Var redzēt − Lalitas bērnam
 Uz vīriešiem vispār
 Ir cemme.              (Kas ir cemme?)

Kā redzat. Nav nekas jauns.
Un kamēr Lalita Muižniece
 Ciemojas Rīgā,
 Manuprāt,
 Viņai − bēgļu un bēguļu rakstos −
 Ir pati labākā rinda par Rīgu:        _

− Nu, nāc vien, nāc −                                                  43Bâ12
Teic Lalita (kā Anna Brigadere!)

          Pilsēta pamirkšināja
          Ar Pētera gaiļa
          Apzeltīto aci
          Gan jau satiksim...
Vīrietim, kuŗu par laimi nesatiku −

          Tas taču allažiņ
Ir mūsu Kungs
Pestītājs Jēzus Kristus.
Tas vīrietis, ko nesatiku.
Pornogrāfisks
Pavecām
Pantu pavērem. Pasaules
Pavēderē.
          − Vai tāds ir redzēts,
Kas krustā atrod „priekus,
pašiem dieviem zagtus?”
          Re − Virzam −
Atskaņa
 ir
 Kaktuss:
          Vīna kausiem rokās                                               31â6
          ieejam tumšzaļā naktī
 − Dzied Aina Zemdega
          Un tālāk viņa dzied tā:
          „Kāpnes tik caurspīdīgas                                       31â22
Ka jākāpj stāvus gaisā” −

Nu skaidra Mūsu Kunga uzbraukšana debesīs.
          Gribas
          Dzejot.
          Dzejot tā no sirds
          Un cerēt priekus, pašiem dieviem zagtus...
          Bet...
          Virzām atskaņa ir kaktuss.

Gaisa autobusos sakāpuši laižamies ielām pāri,                31á20
 tevi meklēdami, ar rozi pie krūtīm,
kumelītēm rokā −

„Tam vīrietim, ko par laimi nesatiku”
(Sarmas Muižnieces vārdiem).

Toties
           sastopam
Jāni Poruku Askolda Krastiņa dzejā.

           − nevar saprast −                                               41â9
           teātri vai dzīvi.

Tas cilvēks ir un nav,                                                      41â16
 nakts arī − nav, bet tomēr ir,
kaut arī zagļi guļ,
un maizes cepējs
jau slauka prom
pa grīdu izbārstītos miltus.

No lapām nopil klusa rasa                                                41â24
− − −
Pusdienlaiks
− − −
un viņš iet uz otru pusi, −                                               41á14
aiziet tur, kuŗ deguns rāda

„Nu beidzot tu esi man rokā,” −                                       42
(Jāni Poruk − )
Priecājas Askolds Krastiņš.

− Starp stikla cilvēkiem un                                              42â21
Dzelzbetona zvēriem...

− − −
Un kliedziens karājās                                                      42á21
 Kā telegrāfa stieple
 No tevis līdz pat bezdibeņa malai − .

− Pār klintīm dziļi pārliecies
es stiepju lūgšanas un roku −
bet abās pusēs sargi
Zaļā aizsargkrāsā.

(Vīrietis dzejo vīrietim, kuŗu nesatiku.
Kas ir dzeja?)
(Information storage and retrieval?)
 − − −

          − bet stāsta −                                                      34â11
reizēm kaut kas manīts
pirms akmens vārti paveŗas
kaut kas saules šķēpā mirdz
šajā brīdī...
           (dzejo Jānis Kļaviņš)

Mēs mūžam esam brīvi.,                                                   34á5
 nav nevienas saites, kas mūs tur −        
tik vien greizā spoguļa acs
 svešas domas buŗ.
 Kad atskatos
 Uz četrdesmitiem gadiem −
 − Man šķiŗas Latvju Mēnešraksta
Lepnās lapas.

          Katram ir savs laiks,
Saka Ezergailis
Zaļkājains un baigs −

           − Nogurusi esmu.
           Ezergaili mans −
           Purvā skurbi garo
           Vaivariņu tvans
           Rūgtā maldu zāle
           Ogotāju skauj
           Bet pār purvu baigi
           Ezergailis mauj
           −tā dzejoja reiz
           Ēriks Ādamsons.

           Bet Ezergailis pats, to jaunajā Gaitā saka tā:

           Finlandizācija!                                                     49A
           Tā ir
           īzrūnīta suverēnā vara!
           Pārdod nu ieplēstu stiklu!
               Somu dāma!                                                   49B
           Atpakaļ!
           Uz Helsinkiem!
           Kailumu villainē tinusi...
           Bet vai nebrēks?
           Brēks!

           Kuŗš no mums nav aizplīsis trauks?

(Āre: Imants Sakss
atradis:
Anglijā:
Aizplīsis „Biķeris miroņu salā”.)                                       65á17
           Bet −
           „Mežezers” zvīļo
           Friča Bārdas bardu gaismā

           Skaista mana Rozālija                                        59Bá13
           Līdz pašam vecumam!

Bet Edgars Dunsdorfs nedrīkst −                                     64B
 Nedrīkst
 Domāt to, ko grib, par Kārli Ulmani.
 Divina Commedia!
 − Vēl gari uz putekļiem cerē
Vēl putekļi garu grib slēpt −
Vēl kritiķis Dunsdorfu perē
Liek latīņu uzrakstus grebt.

           Tadeušami, Puisānami
           Bēdu bēda bēdājāsi:
           Cilā pakšus, veļ akmeņus,
           Vecas bēdas lasīdams.

Re − Tadeušs Puisāns velk
 Pa Jauno Gaitu − bluķi:
Kā paredzēts ir Divreizdivi nometnē.                                34A
Kur vilkt bluķi?
− Vaicā Divreizdivi.

           Oi dīveņ, tās eipatneibas!                                     3
           Ne Zilupe, bet Sīnupe!
           − Tā Puisāns.
           Ne Abrene, bet Pitalova.

Man domāt − sinupes pār mēru smeķīgas
Uz desas.
           Mans čuiļu vectēvs allaž krogu saucis:
Kur tr sinupes? Kur pipuri? Kur sāle?
           Un spļaudījies, jo krogus meita
           − Pi, tā lāva!
Uz galda nevīžojusi tās uzlikt.

Atstāsime mazu bēdu
Lielu bēdu bēdādami:

           − Tā Latgale
           Teic Tadeušs Puisāns −
           Kas Vatikāna archīvā −
           Ir aizspriedumu pilna.
           Tās liecības
           Ir polu lietuviešu garā.
           Vot! Proše pan, ļiugtu redzēt gribēt!
           Tā mouceiba: weļikopolski katoļiszka.

Kas Latgale − to labāk atrast
Pie Klīdzēja vai Sprūdža
Vai Jāņa Ivanova mūzikā,
Kur klavierēs
 Dimd Kloda Debesī sen nogrimušā
katedrāle; Kaŗavīri bēdājās − tur
Veļu balsis dzied par orķestri...
Tā − lielā kaŗa Latgale...
Bet Jānim Klīdzējam
Ir katoliskais, saules smaida pilnais
           − Grēks uz pusēm − mīļa Latgale!
(Bokačo. Balzaks.)

Un vai Sprūdžs vai Alfrēds Dziļums
Nešķiet mums kā brāļi?
Vai Jāņa Sarmas
Antons Tumbas kungs
No latgaliešiem nemācījās?
Tie trīs soļi ir
Uz laimi
(Tā kā Zeiboltam tas Sirsins...)

 

Modris Zeberiņš

Jaunā Gaita