JG redakcijai:

Jo skaitliski mazāka tauta, jo lielākai jābūt gara degsmei, jo vērīgāk jāuzmana, lai liesmas nenoslāptu.

Rosmīgu jauno 1981. gadu JG novēl
Lidija Dombrovska

 

 

 

JG redakcijai:

Lasot vēsturiska rakstura sacerējumus, it bieži par ziņu avotu uzdod Saxo Grammaticus GESTA DANORUM (GD) jeb HISTORIA DANICA.

Palaikam daži GD autoru dēvē par Sakšu Gramatiķi, „sakšu” rakstot pat ar lielo sākuma burtu. Tā tas lasāms arī T. Puisāna rakstā JG 128-129. nr-os. Tā kā JG eksponējas „kultūrai un brīvai domai”, uzskatu, ka nepareizības nevajadzētu kultivēt (redaktora-korriģētāja uzdevums?), bet uz tādām norādīt, lai ne rakstītāji, ne lasītāji tādas neatkārtotu un netradētu citādās sakarībās. Šķiet, ka JG šādam nolūkam būtu īstais forums.

Par GD autoru ir zināms ļoti maz. Pats viņš savu vārdu nekur nemin, GD ievadā vienīgi sakot, ka darbu sarakstījis „visniecīgākais archibīskāpa Absolona pavadonis” un ka tā tēvs un tēva tēvs bijuši Dānijas ķēniņa Valdemāra galma dienestā un piedalījušies tā kaŗa gājienos. Ārpus tā ir atrodamas tikai dažas norādes, kuŗas ar lielu drošību var attiecināt uz GD autoru. Tā dāņu vēsturnieks Svens Āgesens jeb Aggesens, (Aagesen) savā chronikā raksta „mans draugs (līdzgaitnieks) Saxo”, un Absolons „klerikam Saxo” savā testamentā novēl divarpus markas sudraba. Jāpieņem, ka ar vārdu „clericus” domāts garīdznieks, bet tas tikpat labi var nozīmēt „rakstvedi” vai „mācītu vīru”. Nav tomēr pārprotams, ka Saxo ir personas vārds − Saksis, un nevis sakšu tautas loceklis. Cik zināms, pievārdu „grammaticus” Saksis dabūjis sakarā ar GD pirmo izdevumu Parīzē 1515. gadā.

Bez tam − Puisāns raksta „Niebelungenlied”; pareizi − „Nibelungenlied”.

Arnolds Kursis Zviedrijā

 

 

 

JG redakcijai:

UZTRAUKUMI PAR VAROŅDARBIEM

Ar Baņutas Rubesas Varoņdarbiem viss būtu vislabākajā kārtībā, tikai ar varoņu vārdu izvēli drusku samisējies. Tā ar vēsu prātu apsveŗot, nebūtu ko uztraukties. Ne jau katrs, kam dots Aleksandra vārds, ir Aleksandrs Lielais, ne katra Elizabete ir Anglijas ķēniņiene. Katram Lāčplēsim nebūtu obligāti jābūt varonim, katrai Laimdotai − tikumīgai sievietei. Bet teātŗa gājēji jau reti kad tai lietai pieiet ar aukstu prātu, pat profesionāliem kritiķiem ne vienmēr tas izdodas, un tāpēc tomēr labāk būtu bijis Lāčplēša vietā likt, teiksim Dogu (Doug) vai Džimiju (Jimmy). Laimdota un Spīdola varētu būt Betsija un Anna (Betsy and Ann). Visādi citādi dziesmu spēle ir pārnacionāla, moderna un O.K. Tās temats ir cīņa pret reglamentu resp. establišmentu. Īstais laiks tai parādīties bija 60.-os gados, bet latviešiem, pat jaunajai paaudzei, jau kopš tautas atmodas laikmeta, viss nāk ar nokavēšanos.

Kā tad nu paliek ar to jautājumu: vai ir vērts uztraukties par Varoņdarbiem?

Tiem, kuŗi ir pieredzējuši divus latviešu tautas varoņlaikmetus: strēlnieku un brīvības cīņas, Kurzemes cietoksni, paši bijuši aktīvi dalībnieki Ziemsvētku un citās smagās kaujās vai arī ar sirdi un dvēseli dzīvojuši līdz šām gan ar uzvaru, gan traģiski beigtām cīņām, Varoņdarbi, protams, sāp.

Citādi ir ar tiem, kas paši to nav pie- un pārdzīvojuši, kas pasauli sāka apjēgt zemē, kuŗas lielākie varoņi ir Jesse James un Calamity Jane. Tad nav nekāds brīnums, ka viņiem visa tā lāčplēšu būšana tāds jociņš vien liekas. Var gadīties, ka viņiem arī sāp (varbūt ne tik dziļi), ka viņus nesaprot.

Tātad šis jautājums būtu jāizšķiŗ ar prātu, tāpat kā visi citi, kas attiecas uz latviešu satikšanu un sadzīvošanu visā pasaulē.

Pauls Kupčs

 

 

 

AUTORES PASKAIDROJUMS

No teksta autores Baņutas Rubesas vēstules sabiedriskam darbiniekam:

... Arī es nožēloju sabiedrisko satraukumu sakarā ar Varoņdarbiem. Nožēloju īpaši tādēļ, ka satraukums ir nevajadzīgs, ka tam nav reāla iemesla. Es neesmu vēlējusies ne uzbrukt nacionāliem simboliem, ne „šokēt” sabiedrību ar Lāčplēša, Laimdotas un Spīdolas tēlu lietošanu.

Varoņdarbu tema nemaz nav šoks vai varietē. Pirmā ideja, nevis galvenā, ir no Turbada Ķēves dēla Kurbada (skat. JG 19-21 un „Ceļinieka” izdoto grāmatu − red.), par kuŗa darbu Jūsu un manas domas ir atšķirīgas. Galvenā ideja nāk no Kurbada mīta un no manis: ka vajag kritiski domāt un kopīgi darboties. Lāčplēša, Laimdotas un Spīdolas tēlus es ņemu ļoti nopietni un neuzskatu, ka esmu viņus „banālizējusi.” Viņu izveidojums Varoņdarbos ir ārkārtīgi stipri iespaidots no Raiņa Uguns un nakts.

Bet lūk, cik daudzus un dažādus secinājumus var izvilkt no tiem pašiem tēliem. Tas ir jau redzams Jūsu vēstulē. Piemēram, pēc manām domām, lasot Raini, Lāčplēša cīņa nevainagojas ar brīvu Latviju, bet ar brīvu cilvēci. Brīvā Latvija ir viens etaps šajā mūžīgajā cīņā. Spīdola „nesimbolizē mūsu tautas nerimstošās slāpes pēc zinātnes”, kā Jūs domājat, bet amorālisko daili, uguni, garu. Laimdotai Ugunī un naktī ir visai maz gara cēluma, bet viņa ir Latvija − Latvija ar visu savu vājumu iepretim uzbrucējiem un lišķiem.

Varoņdarbos šie tēli nav ne kaŗavīru organizācijas, ne arī tīrie Raiņa simboli. Lāčplēsis ir modernais vadonis, kas liek citiem izdarīt grūtos darbus, un pats beigās atzīst, ka labāk ir palikt pie status quo. Laimdota nebija domāta kā Latvija, bet kā naivais neinformētais cilvēks, kas seko noteikumiem bez domāšanas − apmērām kā tie cilvēki, kas klausa „atklātām vēstulēm”„ arī ja nav redzējuši vai lasījuši attiecīgo darbu. Spīdola ir tuvākā Raiņa tēlam: nerimstošās cīņas gars. Kā jauna latviešu autore, esmu griezusies pie mūsu mītiem gluži latviešu literātūras tradicijā. Vai man nebūtu tiesības to darīt?

Tā Sajūsma un pašatdeve, ko Varoņdarbi ir izraisījuši to daudzajos dalībniekos un darbiniekos man saka, ka jauniešiem pietiek spēka, lai cīnītos pret visiem ļaunajiem bruņiniekiem. Man jautājums tiem, kas Varoņdarbiem uzbrūk, ir: ja tik lielu piepūli pieliek, lai iznīcinātu visu radošo savā jaunatnē, cik spēka paliks pāri, lai palīdzētu savai dzimtenei? Un ne tikai cik spēka paliks, bet arī − cik cilvēku?

Baņuta Rubesa

 

 

 

JG redakcijai: NESAPRASTIE VAROŅDARBI

Kaut arī par Varoņdarbiem daudz rakstīts un runāts, to saturs trimdas saimei ir palicis nezināms. Iepazīstoties ar tekstu, kļūst skaidri redzams, ka autore Varoņdarbus nav rakstījusi tikai skatītāju uzjautrināšanai, bet gan vairāk, lai pateiktu savus uzskatus par trimdas dzīves norisēm, izveidoto kārtību un dažādiem centieniem. Šo nodomu īstenošanai tā ir izvēlējusies satīriskas, simboliskas pasakas formu, kas tiešām labāk iederas brīvākam un pikantākam izteiksmes veidam. Spēles varoņiem ir gan doti seno mitoloģisko varoņu vārdi, bet nepārprotami ar satīrisku humoru parādīti, ka tie ir mūsu laika produkts ar visām šī laika īpatnībām un manierēm un ka tie nenes seno varonības simbolu cēlos tikumus un varonību. Tā parādīts, cik mūsu dienu varoņi slavējami vai peļami.

Himnas rituāla dejā Lāčplēsis un Ļerga nešķiŗami sakļāvušies − turēties kopā un nemainīties. Turpretim Spīdola ar Kurbadu un citiem savā dziesmā mudina: Soļot uz priekšu, stiprināties, skaidroties, nebaidīties un nerimties.

Jāpriecājas, ka autore, būdama iesācēja, ar ievērojamu talantu radījusi interesantu un oriģinālu dziesmu spēli. Jāpiezīmē gan, ka spēle tā uzrakstīta, ka prasa no lasītāja vai skatītāja labu atjautību, lai varētu izsekot spēles gaitai, izlobīt un saprast autores mērķtiecīgās domas. Autores domām varētu pievienoties vai nepievienoties, bet ne visiem līdzekļiem cīnīties pret to izpaudumiem, kā to daži gribētu.

Jānis Cipāns

 

 

 

JG redakcijai:

BEZ POLĪTISKO POLICIJU KULTŪRAS

Andrievs Ezergailis JG 130. numurā rakstu sērijā „Domājot par Lešinski − III” saka, ka bez čekas Latvijas kultūras dzīve būtu pelēka. Pieņemt Ezergaiļa teikto nozīmē atzīt par labu, ka Latvijā pastāv priesteŗu kārta, kas ir tuvāk dieviem un labāk nojauš, ko drīkst un ko nedrīkst. Kā jau priesteŗiem primitīvās sabiedrībās tiem ir tiesība kavēt un sodīt to, ko dievi atzīst par sliktu.

Latvijā divdesmitajos gados gan bija citādas kultūras tradīcijas. Rietumvalstīs par kultūras procesiem joprojām vairāk zina skolas, humanitāras organizācijas, institūti, kas krāj un pētī, reliģiski iestādījumi. Radušies jauni spēki, kas veido kultūru. Zviedrijas konsums un arodbiedrības atbalsta nekomerciālu mākslu un literātūru. Latvijā jauns radošs spēks ir aroda organizācijas visu nozaŗu radītājiem. Taču kaut kādu iemeslu dēļ šīs aroda organizācijas ir vairāk propagandas biroji nekā rades stimulanti. Kāpēc tā? Čeka pastāv Latvijā tāpēc, ka Latvijā ir krievu armija. Krievu armija Latvijā ir tāpēc, ka krievi nedomā laisties vaļā no Baltijas; krievi grib Baltiju gluži kā kapitālists iekāro kādu objektu. Kā lasāms zviedru apgāda „Tidem” 1950. g. izdotajā enciklopēdijā: „Pēc kaŗa Baltijas valstis bez vārda runas tapa inkorporētas Padomju Savienībā” (234. lp.).

Krieviem varētu pietikt ar to, ka Latvijā ir krievu armija un viņi patur to kas izdevīgos apstākļos sagrābts, Bet krievu vecākā paaudze dīvainā kārtā vēlas, lai tas, kas ir piekauts, ik dienas atkārto, cik ļoti viņš mīl savu piekāvēju. Līdz ar to Padomju Latvijas prese gadu desmitiem bijusi polītiska Diznijzeme. Un šā gadsimta beigās dzīvodami, mēs redzam, ka katra polītiska policija ir atlieka no 19. gadsimta, kad valdīja impērijas. Dziļākais pamats kultūrai mēdz būt filozofija un morāle. Lai izteiktu filozofiju un morāli jeb ētiku vajadzīgs viss cilvēces kopīgo priekšstatu materiāls. Kā lai Latvijas kultūras patērētāji un Latvijas mākslinieki, rakstnieki un citi radītāji tiek pie šiem dziļākiem pamatiem, ja allaž jārēķinās ar krievu armijas un krievu īpatnējās partijas vai Valsts Baznīcas viedokļiem, kas daļu cilvēces priekšstatu izslēdz no savu pilsoņu dzīves. Dzīvot krievu impērijas Latvijā nozīmē racionāliem ziemeļniekiem dzīvot Vidusamerikas valstī, ko valda hunta.

D. Sodums

Linnā, Masačuzetā, ASV

 

EZERGAIĻA piebilde

Par sarkanās armijas un čekas iekšējām sakarībām nav ko strīdēties. Tāpat man pilnīgi pieņemams Padomju Latvijas raksturojums kā Diznijzeme. Vai filozofija un morāle ir dziļākais pamats kultūrai, to nezinu. Morāle varbūt vairāk nekā filozofija. Bet mums nebūtu jāpieņem, ka Latvijas radošie gari ir bez filozofijas un morāles. Viņu filozofija un morāle mums vienkārši ir nesaprotama, noteikti nezināma. No savas pieredzes Latvijā varu teikt, ka man šķiet, ka Latvijas garīgās bagāžas nesējiem, radītājiem un patērētājiem, šis „viss cilvēces kopīgo priekšmetu materiāls” ir apgūts. Kā viņi to apguvuši, nezinu teikt. Tas ir noteikti socioloģisks, lai neteiktu dvēseles jautājums. Pirms braukšanas uz Latviju par šo jautājumu būtu spriedis līdzīgi Sodumam. Latvijā kā anekdotu man stāstīja: radi no Amerikas atsūtījuši fotogrāfiju, kuŗā familija pozē blakus spožam ledus skapim. Zem bildes paraksts: „Mēs stāvam blakus ledus skapim.”

 

 

 

JG redakcijai:

No Šmilškalna raksta JG 130. burtnīcā izriet tikai tas, ka Mežezers iegāzis pats sevi. Viņa minhauzeniskais Austrumvācijas ceļojums! Tā lielā vēstuļu čupa (a great pile of letters), ko viņš tur esot pats savām acīm redzējis. Viņa izlikšanās, ka viņš pats nezina, cik viņš vecs. Apgalvojums, ka Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē 1930.-os gados kārdināts, kad mācībspēki viņam laiduši virsū velnu (devil) un tik briesmīgu karstumu kā elles uguni (hell-fire) un tā tālāk! Paldies Smilškalnam, ka viņš mums ieteicis ar šo grāmatiņu iepazīties. Palasījies es atradu tur vēl citas ģeķības. Piemēram, uz vāka apvalka M. stāsta, ka Vācijā bijis kolledžas profesors (college professor). Kur? Vircburgas bēgļu nometnē? Viņš ar drošu pieri apgalvo bibliogrāfijā 148. lp. un galvenajā tekstā 40. lp., ka izmantojis, tātad konkrēti redzējis, kādu Vācijā izdotu Dillingera grāmatu. Bet tāda teologa nemaz pasaulē nav, ne arī tādas Vācijā izdotas grāmatas. Tāpat to Bērējas (Berean) kristīgo semināru, kur M. esot dabūjis doktora grādu, es nevaru nekur atrast, kaut gan esmu izskatījis visus Amerikas kristīgo semināru sarakstus.

K. Bērziņš Ontario, Kanadā

 

 

 

JG redakcijai:

PIEZĪMES PAR PRESI

Ja salīdzinām mūsu sabiedrības vadības nostāju pret presi Kanadā un Savienotajās  Valstīs, redzam, ka tā ieņem līdzīgu − vairāk negatīvu nekā pozitīvu ievirzi. Tas nav neparasti. Kas šajā gadījumā pārsteidz ir tas, ka mūsu prese brīvā zemē pārāk viegli cenšas izpatikt vadībai un tā sauktajai vienībai, ejot pat tik tālu, ka tā izvairās no jebkādas kontroversijas un pretēju uzskatu atreferēšanas, kaut arī tādu mums netrūkst. Kas to lai zina, bet varbūt tieši tādēļ tik ievērojama mūsu sabiedrības daļa latviešu lietu ir uzdevusi, jo tai nav sava foruma, kuŗā tā varētu izteikties vai kuŗā tā varētu saskatīt arī sev ko pieņemamu, kā tas ir šejienes lielajā presē. Būtu jāatceras, ka preses uzdevums nav kalpot tikai vienam sabiedrības noslāņojumam, bet gan visam sabiedrības kopumam. Tas, šķiet, neaizsniedzams mērķis, pēc kuŗa tomēr jācenšas, lai nenoslīktu vienpusībā un šaurumā.

Kas attiecas uz jauniem preses darbiniekiem un žurnālistiem, tad vaina ir mūsos pašos, jo neesam šajā laukā tikpat kā neko darījuši. Kā daudzās citās lietās, attīstība atstāta pašplūsmai, sagaidot, ka lieta risināsies pati no sevis. Diemžēl, tas tā nenotiek. Kandidāti ir jāsameklē, jādod iespējas tiem augt un veidoties. Ne tikai tas − jāuzklausa un jāreģistrē jauno ieskati un domas, lai tie paši par visu to sāktu rakstīt un vēstīt citiem.

Kalngalu pēdējā laikā sasniegusi Latviešu Preses Biedrība, kas ierosinājusi radīt idejiskā vadītāja (Gebelsa!) posteni, kas nu ir galīgi pretēji brīvās preses principiem. Žurnālista uzdevums ir rakties ziņu laukā, ja nepieciešams, atklāt lietas, kuŗas vadība vēlas noslēpt un tā tālāk. Šī uzdevuma būtība mums bieži vien ir sveša. Nopietnu iedziļināšanos sarežģītos jautājumos, nepatīkamu faktu uzrakšanu un pieminēšanu mēs pārāk viegli apzīmējam par naīvitāti, nezināšanu, jaukšanu vai ko citu, aizmirstot, ka lasītājs pats izšķirs, kas viņam pieņemams vai ne.

Varētu teikt, ka prese atspoguļo sabiedrību. Ko šobrīd skatām mūsu preses spogulī, tas neiepriecina − pati prese klibo, ko arī atzinusi, un sabiedrība polārizējas tās ietekmē. Informācijas laukā esam kļuvuši ļoti vāji. Tāpēc nebūtu jābrīnās, ka tas, kas ir ārpus tradicionālā un konservatīvā, mūs neganti uztrauc, jo viss tas biedē un prasa uzmanību, kuŗai esam par kūtriem, it kā vēlētos teikt − netraucējiet! Varētu sacīt, ka esam iegrimuši patmīlīgā omulībā...

Nobeidzot šīs sīkās piezīmes, jāpiemin modernās sazināšanās metodes, kuŗu rezultātā ziņas šobrīd var jau pārraidīt pāri kontinentiem sekunžu laikā. Tās nepalīdz latviešu presei, kam tās tikpat kā nav pieejamas. Turpretim lasītājs, vietējās vides ietekmēts, ir tā noskaņots, ka viņš grib zināt tūlīt vai nemaz. (Ja ziņa pienāk par vēlu − nav tai vairs laika!) Un še nu pavisam grūti pastāvēt. Svarīgas ziņas sniedzamas pa tālruni (kā to dara Laiks). Avīzes izplatīšanā lietojami jauni paņēmieni − lidmašīnas utt. Vai esam tam gatavi? Par efektīvu presi būtu vērts maksāt, ja nepieciešams, pat dubulti un vairākkārt. Varbūt, ka tad atkristu arī kas žurnālistiem un lielāki būtu reklāmu ienākumi.

Šeit teiktais ir tikai piliens jūŗā sarežģītajos preses jautājumos, no kuŗu risināšanas mēs nedrīkstētu vairīties.

 

M. Štauvers

 

 

*

Sakarā ar JG aptauju līdz šim saņemtas vairāk nekā 200 atbildes. Centīsimies interesantākās publicēt, priekšroku dodot kritiskiem vērtējumiem.