ALEKSANDRS ČAKS VAI IMANTS ZIEDONIS

Ja neskaita Zelta Vārtu Vēstis un citus ķengu rakstu izdevumus, tad R. Paula un I. Skrastiņa 1981. g. uzstāšanās Ziemeļamerikā saņēmusi ļoti labas atsauksmes. Izņēmums ir Skaidrītes Rubenes diezgan kritiskais raksts Ziemeļkalifornijas Apskata 1981. g. nov. izdevumā, no kuŗa citēju vienu paragrāfu (par programmas bazi):

Cikla ievadam Pauls citēja dzejnieku Imantu Ziedoni, kuŗš Čaka simtgades svētkos esot teicis, ka, ja latviešu tauta būtu labāk pazīstama, Čaku šodien atzītu par Eiropas labāko dzejnieku. Neesmu droša, vai Ziedonis teicis par mūsdienu, vai Čaka laiku – trīsdesmito gadu, labāko dzejnieku. Trīsdesmitajos gados par vienu no labiem dzejniekiem – jā. Šodien par labāko noteikti nē. Čaka priekšpilsētas, ostmalas saules brāļu, krodziņu un nepiepildītu mīlestību slavēšana labi iederējās mierīgo trīsdesmito gadu dzīves stilā, un bohēmieša Čaka balss likās pārdroša un oriģināla. Čaks pēc savas dvēseles bija īsts pilsētnieks, un viņa Rīgas apdziedājumi ir labākie, kādi pilsētu dzejas žanrā sarakstīti. Ņemot vērā Rīgas nozīmi latviešu kultūras dzīvē šodien, Čaks ir kļuvis par sava veida Jaunsudrabiņu un viņa dzeja vismaz par rīdzinieku „mūsmājām”‘. Taču citā, plašākā dzīves izjūtas plāksnē Čaka priekšpilsētas romantikas un vieglās uzdzīvošanas laiki ir pagājuši. Ja starp mūsdienu dzejniekiem ir kāds, kuŗš spēj runāt arī uz nelatviešu lasītājiem, tad tas nav Čaks, bet Imants Ziedonis pats. Latviešiem Ziedonis ir nenogurdināms mudinātājs uz latviskuma saglabāšanu. Bet ārpus šīs tautas saglabāšanas temas, ar savu pesimismu, bezskaņu, apdraudētības un kosmiskās vientulības izjūtām Ziedonis runā ar modernā, pārnacionālā cilvēka balsi. Tāpat izdomas un formu bagātībā noteikti pārspēj nupat ar Nobela prēmiju apbalvotā poļa Miloša novecojušās imažistu vārsmas, un labi noturas blakus itāliešu nobelista Montala esotēriskajiem pantiem. Tikdaudz par Čaku kā Rīgas viesu programmas bazi.

Šim rakstam vajadzētu izraisīt debates Čaka un Ziedoņa pielūdzēju starpā.

Manuprāt, Raimonds Pauls JG 136. numurā mazliet pārslavēts

Kalifornietis

 

 

 

JG redakcijai:

JG 134. numura „Skaņās un atskaņās” lasām šādu, Dorotijai Parkerei piedēvētu, citējumu: You can lead a whore to culture, but you can’t make her think. Šis citējums ir aplams, nepiemērots un ar izteiktu (šodienai nepieņemamu) seksistu noslieci. Tas degradē visas sievietes, bet it īpaši Dorotiju Parkeri, rakstnieci un žurnālisti ar gandrīz leģendāru asprātību un attapību. Viņas aforismi bieži bija pikanti un uzdrīkstoši, bet nekad didaktiski; tie allaž izraisīja īstu, neviltotu, bet tai pašā laikā izteikti intellektuālu jautrību. Parkere un viņas kollēgas, tā sauktie „Algonkvina nīcēji”, par visu vairāk cienīja un apbrīnoja vārdu stilu un vārdu mākslu. Augšminētais citējums viņu aprindās būtu ticis uzskatīts par vulgaritāti, kas radusies akūtā izdomas bada stadijā.

Daudz ticamāks ir šāds Algonkvinas anekdots: Kādā no kārtējām vārdu rotaļām biedri Parkerei uzdevuši sastādīt teikumu ar vārdu „hortikultura”. You can lead horticulture, but you can’t make her think, Parkere momentā atbildējusi.*)

Pavisam aplams ir uzskats, ka „pasaules vecākās profesijas” locekles un kultūra būtu nesavienojami, savstarpēji ekskluzīvi jēdzieni. Pat vispaviršākais ieskats Rietumeiropas (un jau sengrieķu) kultūras vēsturē pierādīs gluži pretējo.

Beigās nevaru nepieminēt, ka, manuprāt, „Skaņas un atskaņas” ir viena no visfascinējošākām un vispirmāk izlasītajām JG nodaļām. Laikam tādēļ kaitinošo paragrāfu sākotnēji zemapzinīgi piedēvēju pavisam kādam citam autoram (uz nepazīstamu daudz vieglāk uzkurināt nelabu prātu). Rezultātā radās grūtības atkal „samedīt” sava dusmu objekta pareizo referenci! Bet, kas jādara, jāpadara.

Esmu vienisprātis ar Imanta Sakša uzskatiem par neērto klusumu sakarā ar Jāņa Ezeriņa (ne)pieminēšanu. Varbūt šai vietā mēs varētu vienoties par līdzību par kamieli un avotu, līdz brīdim kad prātā iešausies kas trāpīgāks, oriģinālāks, un, manis pēc, pikantāks.

 

*) Keats, John. You Might as Well Live. The Life and Times of Dorothy Parker. Simon and Schuster, New York, 1970. 46. lp.

Nora Kūla

 

 

 

JG redakcijai:

Raksti latviešu vai angļu valodā.

Vai jūs zināt, ka vislabākais raksts katrā JG izdevumā ir tā kopsavilkums angļu valodā? Brīnišķīgs smadzeņu īpašnieks ir Jānis Svilpis.

Vai jūs zināt, ka JG jau vairāk nekā gadu ļoti efektīvi pārtauto mūsu jauno intelliģenci? Neapzinīgi, protams, bet ļoti efektīvi. Ar lieliskiem angļu valodas kopsavilkumiem uz aizmugures vāka. Kāpēc lasīt JG gaŗo tekstu, kur vajadzīga iedziļināšanās, laiks un piepūle, ja perfekto kopsavilkumu uz vāka var izlasīt pāris minūtēs! Un tik lieliskā angļu valodā! Šeit, droši vien, iesākās Benjāmiņa angļu valodas iedvesma, kas, kopā ar viņa nespēju iemācīt savai sievai latviešu valodu, radīja polemiku.

Es vēlētos, lai jūs nekavējoties izbeigtu JG angļu valodas kopsavilkuma iespiešanu uz žurnāla beigu vāka. Tā vietā iespiest to pašu kopsavilkumu latviešu valodā. Ja vēlaties iespiest kaut ko angļu valodā, tad kaut kur teksta vidus daļā. Domāju, ka latviešiem avīzes un žurnāli ir vajadzīgi tikai latviešu valodā.

Par svešiniekiem – Dr. Līga Ruperte, ALA-s u.c. intelliģences pārstāvji varbūt varētu kaut ko eksperimentāli sagatavot – latviešu un angļu valodas mācības kursu, latviešu vēstures pārskatu angļu valodā, ko ALA varētu izsūtīt pēc pieprasījuma par ļoti minimālu samaksu vai pat bez maksas. Un Benjāmiņš varētu sākt izdot latviešu avīzi pareizā angļu valodā.

Patiesā cieņā

Arvīds Oliņš

 

 

 

Dear Sirs,

With reference to Jaunā Gaita (issue 2 of 1981) may I express support the ideas expressed by Antons Benjāmiņš regarding the use of English in exile Latvian publications – or rather exile Latvian periodicals.

Being one of six children from a mixed marriage, it has often amazed me that English hasn’t been used more. It would certainly make Latvian society more approachable and understandable for my mother.

Arch conservatives will be the downfall of Latvian society in exile. They already have managed to demolish Latvian society in Western Germany and Canada doesn’t seem to fare too well if one considers there are more Latvians in Toronto than in the UK. This older generation frightens off quite a lot of worthy potentials from our midst – surely Anton Benjāmiņš’ suggestions would have quite the reverse effect. Those unable to master the language would still be able to identify with and be part of the cause.

I am conversant in Latvian, but catching up with heavier Latvian periodicals demands effort from me too. My brothers, who in their own opinions are past mastering Latvian beyond their present knowledge of the language, have even less chance than I of coping with more than just ads and announcements. The odd comment in English would be welcome to them.

Being young and just as a post script I would like to point out how reassuring the archaic Latvian exile community can be. The present trend in Europe of accepting Latvian Rock as more than a mere fad is comforting. At last some of the old guard are realising that the lyrics are in Latvian and are a great means for young Latvians to express themselves and help others identify with being Latvian. It’s got to the point that there is going to be a rock concert as part of the official programme of the 5th Latvian song festival of Europe. Mr. Zandbergs vvill confirm that the concert by ‘Alis P’ and ‘Arvīds un Mūrsitēji’ at Catthorpe Manor this Summer was a worthy experience. ‘Arvīds un Mūrsitēji’ tour of America should prove my point. Check it out!

Mārtiņš Dāle

 

 

 

POLEMIKU IZBEIDZOT

Tāpat kā „Atbildē recenzentam” (JG 129. num. 66. lp.) arī Dunsdorfa rakstā „Vēlreiz par Ulmaņa biogrāfijas recenziju” daudz daiļrunības, maz nopietni ņemamu argumentu. Tomēr te ir arī viena otra pārsteidzoša atziņa.

Autors, liekot man atkal mutē vārdus, ko nekad neesmu ne teicis, ne rakstījis, nāk pie secinājuma: „Pēc recenzenta domām... vislabākā Ulmaņa biogrāfija būtu 600 lappušu bieza grāmata ar baltām lapām”. Šāds „secinājums” raksturo Dunsdorfa pieeju. Kommentāri te lieki.

Tāpat man pierakstīta „iedoma, ka autors par Ulmani rakstījis tikai (J.L.) negātīvi”. Tāda „iedoma” man nekad nav bijusi. Es gan rakstīju, ka Dunsdorfs „Izcēlis negatīvo, notušējot pozitīvo Kārļa Ulmaņa personā un darbībā”. (JG 128. num. 64. lp.). Tā domāju joprojām.

Autors uzsveŗ, ka „izpatikšana maizes devējiem” ir „kāda cita režīma terminoloģija”. Manuprāt, šī „terminoloģija” un parādība ir pazīstama visur. Jādomā, to atzīs vairākums „caurmēra” cilvēku. Dunsdorfs man bargi noprasa: „Kam Ulmaņa biogrāfijas autors centies izpatikt?”. Kā lai es to zinu, jo Austrālijā, ne Zviedrijā, neesmu bijis, un autora gaitas man svešas. Nejūtos autoram nekādu atbildi parādā. Manis izteiktie uzskati par to izpatikšanu bija vispārēji vērotas parādības uzsvēršana. Jābrīnās, kā tik „kuriozu” jautājumu var uzdot, jo neticu, ka to var izskaidrot ar sakāmvārdu „kas vainīgs, tas bailīgs”. Gan ticu, ka Dunsdorfs rakstījis savu grāmatu vecākā kollēgas Aizsilnieka darba iespaidots. Un kā jau tas tādos gadījumos parasts, to centies šur tur „pār trumpot”. Un abi šie cienījamie profesori bija tās L.U. fakultātes mācības spēki, kuŗa prezidentam Ulmanim piešķīra Dr.oec.h.c. gradu.

Ja nemaldos, esmu lasījis, ka vienam no mūsu izcilākiem literatūras kritiķiem Zviedrijā bijis jācieš tamdēļ, ka publicējies un strādājis radiofonā K.U. laikā un tamdēļ „neesot cienīgs elpot Zviedrijas brīvo gaisu”. Tāpat mums trimdā ir apgādi, kas dažkārt publicē grāmatu, ja tur K.U. darbība būs pozitīvi novērtēta, bet ir arī tādi, kuŗi sagaida negatīvu vērtējumu.

Tās ir parādības, kas jāņem vērā, publicējot darbu par K.U., bet nekādā gadījumā negribu ar šo vispārējo konstatējumu kaut kā diskreditēt autoru, pret kuŗu vienmēr esmu izjutis cieņu.

Kā no raksta spriežams, autors gan bijis „diktatūras apjūsmotājs” 1938. g., bet pēc 43 gadiem, „ejot uz priekšu savā attīstībā, (tā tad 1981. g.), viņam gan būtu tiesības no tā atteikties. (Tomēr vēl nav „atteicies” 1956. g.).

Un tad nu nāk pārsteigums – „lai tomēr recenzentu apmierinātu”, autors raksta: „vienā ziņā neesmu savus uzskatus mainījis. Tāpat (kursīvējums mans – J.L.) kā 1938. g. respektēju Ulmani kā valstsvīru”. Grāmatā rādīts „slavens valstsvīrs”, tā rakstīta, „lai celtu pieminekli vīram, kam lielākie nopelni Latvijas dibināšanā.” Ja jau tā, tad recenzents jūtas ne vien „apmierināts”, bet arī gandarīts. Par tādu pieeju, domāju, priecāsies arī tie daudzie Dunsdorfa cienītāji, kuŗi līdz šim autora grāmatu par K.U. uzskatīja par tādu, kas met ēnu uz izcilā profesora kā zinātnieka reputāciju.

Varētu likties, ka ar šo rakstu autors grib „saskaņot” savu „viedokli” 1938. g. ar to kāds tam bijis, rakstot grāmatu. Jāpriecājas tomēr arī par šo labas gribas mēģinājumu. Vai pēc šī raksta vismaz nebūtu svītrojams „senais princips”, ar kuŗu grāmata par K.U. nobeigta (539. lp.). Ar to Dunsdorfs atzītu un pievienotos ASV sūtņa Latvijā vērtējumam par Ulmani.

Domāju, ka mūsu polemika nobeidzas. Ja tā ierosinās jaunos tautsaimniekus un vēsturniekus pētīt toreizējo notikumu gaitu, vadoties no objektīvi izvēlētiem faktiem un avotiem, neiespaidojoties ne no Dunsdorfa, ne Aizsilnieka, ne manis, šī polemika nebūs velta.

Jānis Labsvīrs

 

 

PAR „POLEMIKU IZBEIDZOT”

Profesora Jāņa Labsvīra straipsnī sapratīgākais ir virsraksts. Arī no savas puses domāju, ka JG lasītājiem būs apnikusi tukšu salmu kulšana. Ir tikai jānožēlo, ka Labsvīrs no galēji labā novirziena šķiet pārsviedies (kā bieži var vērot) ekstrēma otrā pusē un pieņēmis galēji kreiso marksistu uzskatu, ka „kapitālistiskā” iekārtā „izpatikšana maizes devējiem” ir vispārēja parādība.

Edgars Dunsdorfs