JG redakcijai:

Manu JG 144. n-rā ievietoto recenziju par Ināras Cedriņas angliski atdzejotajiem Astrīdes Ivaskas dzejoļiem redakcija drusku saīsinājusi. Līdz ar to rindkopā, kas sākas ar vārdiem „Ir lasīts apgalvojums...” (56. lp.), radies „mazliet nelīdzens atspoguļojums”, jo nav saprotams, kādēļ recenzijā iestarpināti prātojumi par somugru un citu nelatviešu piejaukumu. Manuprāt, lībiešu piejaukums kaut kā ļoti manāms Ivaskas sensibilitātē un vārsmās un varbūt ir viens no galvenajiem faktoriem, kas veicinājuši viņas dziļo iejušanos somugru kultūrā.

Var, protams, dedzīgi strīdēties par to, cik lielā mērā − un vai vispār − temperamenta un sensibilitātes pamatievirzes ir iedzimtas un cik lielā mērā apgūtas sabiedrībā. Man šķiet, ka iedzimtībai šai ziņā ir diezgan nozīmīga loma un ka daļēji iedzimtības atšķirību rezultātā ir radušās dvēseliskas atšķirības, kas manāmas, ja salīdzina, teiksim spāņus ar norvēģiem, frančus ar somiem, žīdus ar vāciešiem latviešus ar krieviem, krievus ar japāņiem u.t.t. Manā uztverē Ivaska ir sensibilitātes ziņā „puslīdz lībiska latviete”. Cik atceros, Ivaskas dzejā ir daži norādījumi, ka viņa (līdzīgā sakarība) uzskata savu lībisko sencības elementu par visai ietekmīgu.

Gundars Pļavkalns

 

 

 

JG redakcijai

Rets un vērtīgs izdevums, kas mums var kādu dienu pietrūkt. Lai tā nebūtu!

M. Fogelis

 

Redakcijas piezīme. Mēs saņemam daudz lasītāju vēstuļu, kas lielākā daļā, ka šī M. Fogeļa vēstule ir komplimentējošas. Telpas trūkuma dēļ priekšroku dodam kritizējošām lasītāju vēstulēm.

 

 

 

JG redakcijai:

138.39, n-rā Vaira Vīķe-Freiberga (6. lp.) apceŗ Latvijas brīvvalsts laikā nepabeigto latviskās pašapziņas celšanu, vainojot tajā galvenokārt īso neatkarības laiku, arī Ulmaņa laika propagandu. Un tad viņa piebilst, ka „nav pārsteidzoši, ja neatkarības laikā plašām latviešu tautas masām izdevās uzliet tikai tādu kā trauslu, virspusēju pašapziņas glazūru. Zem tās dziļākos apziņas slāņos nacionālā nedrošība turpināja gruzdēt, dažkārt kompensēta smieklīgā lieluma mānijā („Gaiziņš − latvju milzis” − ar visiem saviem 312 metriem!) vai arī patētiskā konkrētu sasniegumu atskaitē („Latvija sviesta eksporta ziņā bija otrā vietā aiz Dānijas, un kas attiecas uz bekonu...).”

Sviests, bekons, pieskaitot vēl kokmateriālus, bija galvenās eksportpreces, par ko varējām iegūt ārzemju valūtu un iepirkt nepieciešamas mantas, kā dzelzi, sāli, ogles, tekstilijas, izejvielas rūpniecībai, utt. (Ja sviestu zemnieki pieražoja tik daudz, ka bijām otrā vietā, kas ir fakts, tad bija ko izvest un − kas tur ļauns, ja to piemin? Patētiski, vai citādi. Tas tiešām bija sasniegums tik mazai valstij kā mums, ko vērts pieminēt.) Zemnieki ar savu darbu sagādāja ne vien pārtiku, apģērbu, bet netieši ar savām eksporta precēm arī visu to, kas ikvienam, arī pilsētniekiem, deva ērtu un patīkamu dzīvi.

Lai nu paliek bekons un sviests. Visvairāk pārsteidz tas, ka cienījamā zinātniece dzejiskas figūras lietošanu, ko darījis Kārlis Jēkabsons, nosauc par smieklīgu lieluma māniju! Dzejnieks priecājas par savas zemes skaistumu (Birzīm rotāts Gaiziņš, latvju milzis!), Vīķe-Freiberga nāk ar metra mēru (312 metri!). Milži mūsu literatūrā daudz pieminēti pasakās, ir tāds arī K. Skalbem u.c. Neviens gan nav laikam piedomājis − cik tādam milzim jābūt lielam? (Varbūt − bērni, kam milzis ir ļoti liels...) Tātad − cik īsti kādam cilvēkam vajadzētu būt „lielam”, lai to varētu saukt par milzi? Pāris galvas tiesu?

Šķiet, cienījamai zinātniecei ir aptrūcis piemēru, lai ko pierādītu. Gaiziņu viņa nav redzējusi. Bet tiem, kas redzējuši, domāju, ir cits priekšstats par šo kalnu, sevišķi tiem, kas tur slēpējuši ziemā, vai skatījuši birzis vasarā. Un tie, kā to darījis Volfgangs Dārziņš, kas rakstījis meldiju, īpaši daudzo dziesmu svētku dziedātāji (es ceru) pievienosies dzejniekam:

Birzīm rotāts Gaiziņš, latvju milzis.
Laistās spodrā saules sudrabā.
Sirmā Latvija, lai tu mums būtu
Vienmēr cēla. balta, dižena!

Arī viens − „ar trauslu, vispārēju pašapziņas glazūru aplietais” −

Mintauts Eglītis Sidnejā

 

 

JG redakcijai:

Rakstiet, debatējiet un esiet iecietīgi pret citādi domājošiem tautiešiem. Mēs taču visi esam latvieši ar vienu mērķi: saglabāt latvietību svešumā un izkliegt pasaules polītikas veidotājiem par mums nolaupīto Latviju un izvaroto, apspiesto tautu.

J. Mieriņš

 

 

JG redakcijai

Juris Rozītis raksta „Jauno latviešu trimdas kultūras definīciju meklējot” (JG 147) min kā vienu no iemesliem, kāpēc jaunieši uz trimdas sarīkojumiem neiet: „vairums šo sarīkojumu ir zemas kvalitātes, it sevišķi salīdzinājumā ar mītnes zemes kultūru”, „latviešu trimdas kultūra liekas neveikla, konservatīva un pat smieklīga.” Līdzīgas domas dzirdētas ari jau agrāk.

Man te daudz kas neskaidrs. Nezinu, kā ir citās zemēs, bet šeit, Savienotajās Valstis, kā amerikāņu, tā latviešu sarīkojumi ir dažādi. Piemēram, Metropolitena opera kvalitāte ir augsta, bet ir arī daudz amerikāņu kultūras izpausmju, kuŗu kvalitāte sevišķi augsta neliekas. Kas attiecas uz latviešu sarīkojumiem, ir tādi kas nekādas kultūras vērtības nesniedz un uz to arī nepretendē, bet domāti viesīgai sadzīvei. Bet latviešiem ir arī priekšlasījumi, koncerti, teātŗa izrādes u.t.t. Kāpēc to vairums būtu saucams par zemas kvalitātes sarīkojumiem?

Varbūt teiktu, ka man ir nepareizas mērauklas. Bet ja nu tā būtu, tad te nevar palīdzēt nekāda autoritāra, it kā no augšas runāšana par latviešu kultūras zemo kvalitāti vai smieklīgumu. Labāk būtu, ja latviešu kultūras nonicinātāji dotu kultūras izpausmju analīzes, salīdzinot latviešu sniegumus ar līdzīgas dabas amerikāņu vai citu tautu sniegumiem. Piemēram, varētu salīdzināt kādus latviešu un amerikāņu draudžu rīkotos priekšnesumus latviešu un amerikāņu mazos, ceļojošos teātrus u.t.t.

Tā kā esmu dzirdējusi arī, ka amerikāņu grāmatas esot labākas nekā latviešu grāmatas, tad varu ieteikt ari salīdzināt, piemēram, kādus daudz lasītu latviešu rakstnieku romānus ar amerikāņu „bestselleriem”.

Šādu salīdzinātāju analīžu rezultātā tad varētu skaidri un gaiši pateikt, kādos veidos šī latviešiem raksturīgā zemā kvalitāte izpaužas. Tad cilvēki zinātu, par ko runā.

Mirdza Vila (Viil) ASV

 

 

 

Redakcijas piezīme: Mārtiņa Lasmaņa interviju ar Juri Rozīti publicēsim nākamajā JG numurā.