Foto: Juris Krieviņš

No daudzajiem Latvijā publicētajiem atvadvārdiem Ojāram Vācietim var mierīgi atskaitīt kultūrpolītiskos nolūkos vai oficiālu pienākumu pildot teiktos un tos, kam sēru bungojumā pārāk jūtama pašizcēluma pieskaņa. Paliek arī tad gaŗa virkne liecību ne tikai par dzejas spēku, bet arī par izstarojumu. ko dzejnieks gadu desmitiem ilgi devis kā cilvēks un gara dzīves personība. Tās ir strāvas, ko mums no tāluma pagrūti atklāt un pienācīgi izprast. Mēs labākā gadījumā pa reizei lasām Ojāra Vācieša liriku. Un varbūt labi, ka dzejnieka darbus kaut kur lasa ar vēsu distanci kā caur stikla sienu. Teiksim, ka tā var novērtēt objektīvāk. Bet aiz sienas ir cita, sakarsēta gaisotne, kuŗā tie paši vārdi skan un atbalsojas savādāk. To atgādināja, piemēram, Vizmas Belševicas, Ulža Bērziņa, Visvalža Lāma, Paula Putniņa un Jāņa Stradiņa piemiņas rindas Literatūrā un Mākslā. Uldis Bērziņš, kā savas paaudzes vārdā rakstīdams, nobeidza: „Vācietis vispirms ir pozīcija, vesela laikmeta atmiņa. Kopš pirmās intereses par literātūru, kopš skolas beigšanas, kopš pirmā kursa universitātē mēs vislaik jutām pastāvam Vācieša milzīgo morālo potenciālu. Kopš pirmdienas kaut kas ir apstājies mūsos.”

Par kādu morāles paraugu Uldis Bērziņš, viens no spilgtākajiem jaunu ceļu meklētājiem Latvijas septiņdesmito gadu dzejā, šeit runā? Viņš ir dzimis 1944. gadā, un viņa pirmā intensīvā saskare ar literātūru būs radusies aptuveni laikā, kad Ojārs Vācietis raksta poēmu Balsij bez pavadījuma (1960) un kad Literatūra un Māksla publicē Vācieša Einšteiniānu (1962), darbu, kas saņem bargu kritiku no augšas par nesaprotamību, par „kļūdām un nopietniem trūkumiem”.

Izcilā poēma Balsij bez pavadījuma savā skarbumā pirmais lūzuma punkts toreiz vēl ļoti jaunā Ojāra Vācieša dzejā, palika nepublicēta astoņus gadus (un nav atrodama lielajā, pavisam nesen izdotajā dzejnieka izlasē). Einšteiniāna gaidīja četrus gadus līdz grāmatai. Kritizētajam un pēc dabas daudzražīgajam dzejniekam vispār laikā no 1961. gada līdz 1965. gadam neiznāca neviens jauns krājums. Toties pastiprinājās viņa simboliskā vadītāja loma tālaika jaunajā paaudzē, viņa pašuzņemtā atbildība cīņā par lielāku brīvību rakstniekiem. No šī morālā uzdevuma Vācietis neatteicās ne toreiz, ne vēlāk. Viņš atkārtoti un atklāti aicināja meklēt un eksperimentēt un nevairījās ar savu jau tā reizēm apdraudēto oficiālo autoritāti aizstāvēt citu meklētāju „kļūdas”. Mēs vēl daudz ko nezinām par sešdesmito gadu literārās dzīves ainu Latvijā, bet ir noteikti vērts paturēt prātā Vizmas Belševicas vārdus (un kaut tie arī būtu saviļņojuma brīdī teikti): „Sešdesmito gadu Ojārs − savējo artilērijas putekļainā viesuļugunī. Vairāk nekā jebkad viņš toreiz bija daļa no mums un mēs − daļa no viņa, plecu pie pleca, līdzīgi Dzejas laukā ne ierakuma, ne cinīša, kur pieplakt”. [Literatūra un Māksla. 2.12.83]

Noderīgu citātu meklētājiem vienā un otrā pusē Vācieša darbos viegli atrast piemērus kā brīvdomībai, tā partejiskai un principiālai nostājai. Šķietamo pretrunu var, protams, apiet, ja pievēršas tikai idejiski neitrāliem tekstiem, ja piemiedz vienu aci un sev nevēlamo neredz vai apgalvo, ka tas radies kļūdīšanās dēļ vai obligātu nodevu veidā. Dot ķeizaram ķeizara tiesu nav nekāda nievājama metode, bet jo vairāk lasa Vācieti, jo skaidrāk izriet, ka tāda veida pragmatisms viņam bija svešs. Viņa gars savā laikā bija jauneklīgi fanātisks līdz apmātībai, un viņa uztvere naīva. Viņa vārdos un spriedumos bija maldi, paša vēlāk atzīti, viņa pasaule reiz bija baltās un melnās krāsās sadalīta, bet izlikšanos viņa dzejā velti meklēt. Viņš rakstīja, ko izjuta. Tā ir vēl viena morāles šķautne, jo nozīmīgāka literārā atmosfairā, kur pielāgošanās un neīstums ir parastas parādības.

Būtu vienkāršāk, ja runātu tikai par dzeju, kur Vācieti, liekas, vadījusi intuitīva patiesīguma prasība. Nepieņemamo šeit var vismaz izskaidrot, ja kaut cik zina autora biogrāfiju un padomā par apstākļiem, kādos auga un veidojās pirmā pēckaŗa rakstnieku paaudze Latvijā. Ir tomēr jāpiemin, ka dzejnieks līdz pašam pēdējam laikam savos gadījuma rakstos un izteikumos izmeta it kā provokatoriskus un gluži absurdus apgalvojumus, piemēram, par tautas piepildītajiem sapņiem tagadnē. Grūti iedomāties, ka ārējie apstākļi to no viņa būtu prasījuši. Drīzāk te būs darīšana ar dzejā manāmā pārvērtēšanas procesa sārņiem.

„Arī es reiz biju fanātiska komjauniete,” saka kaut kur Vizma Belševica. Ojārs Vācietis bija vēl vairāk. Gadiem un gadu desmitiem ejot, tagadnes kritika viņa dzejā kļuva rūgtāka un ideoloģiskās deklarācijas retākas. Šīs pārvērtības nebija drāmatiskas un neliedza dzejniekam saņemt lielus oficiālus pagodinājumus, kas iesākumā vēl nāca pamīšus ar pārmetumiem. Vēlāk bija vairs tikai atzinība un slavinājumi. Un, kā liekas, grauzīga sajūta, ka idealizētie mērķi kļūst arvien abstraktāki un attālinās. Vai gan citādi būtu radies tik tumši skaņotais Si minors (1982) pēdējā dzejas grāmatā.

Kāpēc Si minors? Nejaušība vien šis neparastais nosaukums nav, taču iespējamais izskaidrojums jāmeklē citur. Četrus gadus agrāk izdotajā krājumā Antracīts ir kāds gandrīz desperāts sazināšanās un saprašanās aicinājums, rakstīts biedīgā sajūtā par kopējas valodas zudumu un izteikts intensīvā kāpinājumā „visaugstākajā mažorā, uz visaugstākā si”. Muzikāli šie vārdi īsti skaidri nav, bet dzejolis nepārprotami ir brīdinājuma sauciens, spalgs kā augsta taures skaņa. Varbūt dzejnieks nojauta, ka aicinājums ir veltīgs, un sauciena atskaņa tādēļ pārvērtās minorā, drūmā si minorā. Tā nebūtu vienīgā reize Vācieša dzejā, kad atbalsis saistās ar vilšanās sajūtām. Jau pieminētais pirmā brieduma darbs, poēma Balsij bez pavadījuma, patiesībā ir dialogs par zaudētām illūzijām, dialogs starp dzejnieku un viņa rēgaino pavadoni − atbalsi.

Savu vilšanos un rūgtumu Vācietis nepārvērta ne īgnumā, ne cinismā, ne vispārējā pesimismā. Arī Si minorā ir dzejoļi, kas izsaka cerību un apņēmību, tikai tagad vārdi ir vēl sasprindzinātāki nekā agrāk, it kā rakstīti cīņā ar ēnām, kas kļūst arvien gaŗākas. Imants Ziedonis, kam ir labdarīga spēja saspīlētus stāvokļus izteikt vienkāršās, gaišās līdzībās, savā laikā Ojāram Vācietim veltīja dzejoli par cūkganiņu, kas ar tikko grieztu ķeizarkroni rokā kāpj kokā uz debesīm. Koku loka un purina vēji un arī ercenģeļa visvarenā roka, bet „ganiņš tā kā mātei tic šim kokam un ķeizarkroni neizlaiž no rokām.” Ķeizarkronis ir skaista puķe, kuŗai var piedomāt simbolisku nozīmi. Ne par velti Ziedoņa dzejoļa rinda, kuŗā šis līlijas dzimtes zieds pieminēts, ir devusi vārdu viņa izlasei jaunatnei. Bet kā pirmais ķeizarkroni piesauca Ojārs Vācietis. Viņa ciklā Dioptrijas (Melnās ogas. 1971) ir runa par neapzināto, trūkstošo dioptriju, to redzes spēju, kas ļauj trauslā līlijā saskatīt ķeizara vareno galvas rotu. Parasts cilvēks teiktu, ka tā redzēt var tikai plānprātiņš, saka Vācietis. Ziedonis pārņem pavedienu un aizdomājas tālāk līdz pasaku muļķītim cūkganam, kas ar savu ticību kā ķeizarkroni rokā kāpj debesīs. Ja pētījumi rādītu, ka abu dzejnieku satikšanās pie vienas un tās pašas puķes ir tikai nejaušība, tad tā vismaz būtu zīmīga nejaušība.

Jaunības dienās Ojārs Vācietis vilka asas robežas, tās vēl nostiprinādams ar barikādēm. Gadiem ejot, barikādes sadrupa, un svarīgāka par robežām tapa apziņa par nedalāmību. Par cilvēka, cilvēcības un brīvības nedalāmību (Melnās ogas). Arī tauta nepalika sašķelta šķiru cīņas antagonismos. Dzejnieka skats pagātnē kļuva izlīdzinātāks. Viens no Veltas Tomas šim Jaunās Gaitas numuram izvēlētajiem dzejoļiem – Pūt, vējiņi − ir labs piemērs, bet prātā nāk arī rindas no 1973. gadā rakstītās „Odas Pēterbaznīcai”:

Te ir slavēts un lādēts
baltās un nebaltās dienās,
un par Latvijas likteni
no visas sirds te ir lūgts.

Ojārs Vācietis rakstīja aumaļām kā liela nemiera dzīts. Reiz uzrakstīto viņš nelaboja, bet vētīja. Paša vārdiem sakot, publicēšanai izvēlēta apmēram viena desmitā daļa. Arī no tās pietika ar uzviju divpadsmit krājumiem. Autors pats atzina, ka atlase varējusi būt vēl stingrāka.

Nav šaubu. Vācieša lirikā netrūkst runīguma, kas vismaz pa daļai ir nelaimīgajā krievu publicistiskās dzejas iespaidā radies, un tur ir arī bieži manāma nepacietība, kas neļāva motīviem un ieskaņām augt un veidoties. Lēna apdoma nebija dzejnieka dabā. Viņa darbi radās neatlaidīgā spriegumā uz labu un ļaunu. Var jau būt, ka viņa lielums izceltos spilgtāk, ja no desmitās daļas atņemtu vēl pusi, bet kāda tam galu galā nozīme?

Dzejnieks bija pārliecināts, ka laikmetīgā dzeja virzīsies pret blīvumu, kļūs piesātinātāka. Viņa paša krājumos un taisni to nezūdīgajā daļā jau no seniem laikiem, no poēmas Balsij bez pavadījuma ir daudz piemēru arī tādai izteiksmei. Tumšā Si minora ievads, rūgtas īstenības un nezaudētas apņēmības pretstatījums un savienojums ir kā šinī virzienā sasniegts mērķis. Vārdi un rindas kā negrozāma patiesība, kā īss un galīgs kopsavilkums bez ierunas iespējas.

 

 

 

 

 

 

JG 9. numurā publicēts Ojāra Vācieša dzejolis „Pēc ilgas šķiršanās”; 21. numurā – „Nesaki, ka tā nebūs”. Izcilais O. Vācieša dzejolis „Klavierkoncerts” (Caur nakti, caur šo silto, balto nakti...) publicēts JG 89. numurā.

Redakcija