SLAUCAMĀS GOVIS UN SLINKI LĒKŠOTAIS RUCAVIETIS

I. Bulmanes uzņēmumi.

 

Gananokve − kūrortpilsētiņa Kanādas Sv. Labrenča krastā. Aizgājušā aprīli bija taisni tā, kā Andrievs Ezergailis to aprakstījis (JG173) un kā jau tas iepriekš ir bijis neatminamus gadu tūkstošus − ledus bija salauzts, un straume to nesa uz okeānu. Brīnumains atmodas mirklis. Kopā sabraukuši latvieši no Latvijas Tautas frontes, no Latvijas Kultūras fonda, no Rīgas Jaunatnes teātŗa, no Sanfrancisko, Andželosas, Klīvlandes, Vašingtonas un Ņujorkas. Jā, arī tak no Montreālas, Otavas un Toronto. Atmiņā Vairas Freibergas ticības apliecinājums 7. aprīļa rītā, ka kosmosa bezgalībā pavisam noteikti ir sava vietiņa latviešu tautai. Un aicinājums nodrošināt šo vietu, meklējot tautas sapratnes kopsaucējus. Tāpat saistīja Visvalža Klīves skats Latvijas garīgajā nākotnē nākamā rītā. Klīves nākotnes Latvijā nozīmīga vieta ir minoritātēm rītdienas celtniecības darbā. Tās bija virsotnes šai kopā sanākšanā, kur visumā pietrūka spraigu debašu, demokrātiskas gaisotnes un kopējā mērķa izjūtas.

Pirmo reizi visai noteikti izjutu atšķirību starp Kanādas un ASV latviešiem. Tā vien likās, ka viesi no pārupes (otrpus Labrencim ir „visu iespēju un kokakolas” dižvalsts) dominēja. Vadīja, zināja un nekautrējās izskaidrot. Un faktiski jau arī nav ko brīnīties, ka pēc mūža nodzīvošanas varenajā valstī arī latviešu cilmes Amerikas pilsoņi apaugļojušies ar „neglītā amerikāņa” (ugly American) iedabu. Saietā bez kultūras darbiniekiem piedalījās arī biznesmeņi, advokāti, ekologi, politiķi, tirgziņi un dievziņi. Tamdēļ jau arī notikuma ievirze bija it kā pragmatiska ar zināmu vulgarizēšanos pārrunu līmenī. Džemma Skulme reiz skaidroja: Kultūra un māksla diktē citas attiecības ar padomju varas pārstāvjiem, ar parastajiem cilvēkiem, ar visiem kungiem un dāmām, jo saskare taču ir ar intelektu. Kultūra un māksla cilvēku savstarpējās attiecības humanizē. (JG 162) Un lai arī tas ir teikts ne pārāk sen (1986. gada beigās), tad tomēr citā laikmetā, un Gananokves dominante jau visumā bija pa pragmatisma līniju. Šī dažādo profesiju plecu pielikšana Latvijas lietai, kas stagnācijas gados bija aizliegta, jau neapšaubāmi šodien ir vēlama. Tai pat laikā Latvijas aplaimošanai ar rietumu un it īpaši ar amerikāņu pieeju vajadzētu tuvoties ar apdomu un paškritiku, apzinoties visziņa sindroma potenciālo postu.

šopavasar Latvijā viesojās Amerikas biznesmeņu grupa. Interesanta atskaņa par to 15. maija Atmodā. Sarmīte Ēlerte intervē četrdesmitpiecgadnieku, ASV biznesmeni Jāni Freivaldu. Jāņa izteikumi visumā amerikāniski. „Mēs pārliecinājāmies, ka ir veidi, kā Latvijā visu sakārtot. Nav tā, ka te nevar. Ir grūtāk, bet kaut kas notiks.” Esot bijuši arī nelietišķi piedāvājumi, bet „es meklēju tās govis, ko var slaukt...” Un tad vēl pirms prombraukšanas: „esmu neiedomājami laimīgs, ka Latvijā ne reizi nedzirdēju ‘Pūt vējiņi’ dziedam!” Nav jau tā, ka Jānis Freivalds intervijā nebūtu pateicis vienu otru labu domu, bet izlasījušam tomēr paliek kauns. Dzimto valodu nevīžo saglabāt, bet nekautrējas no nievas par dziesmu, kas viņa senčiem grūtos laikos bijis spēka avots. Rainim „Pūt vējiņi” bija „tās gaŗi elstās sēri jautrās skaņas, kam līdzi mīļu pasaulē vairs nav. ...”. Bet laiki jau mainās.

Un kā tad ir šodien? Trīsdesmitgadniece Gundega Repše pēc Austrālijas ceļojuma ar apbrīnas cienīgu redzīgumu raksta: Brīnišķīgi tīņi, ko vecāki atved mašīnās uz tautas dejām, atstāj viņus skolotājam, kamēr paši dzeŗ kafiju un parunājas. Lepni vecāki, priecīgi vecāki, ka viņu bērni aug latviskā garā. Brīnišķīgie tīņi ļauj vecākiem to mazo prieku un angliski pļāpādami par jaunības piedienīgām tēmām, slinki lēkšo „Rucavieti”. Gribas kliegt. Bet uz ko? (Lit. un M. 1989. 15. jūlijā).

Bet no otras puses − mūsu astoņpadsmitgadīgā Andra ar milzu dedzību gatavojas nākamgada Dziesmu svētkiem, un cerēt tak ir tik skaisti!

 

 

TIKŠANĀS AR LARI STRUNKI UN MĀRU ZVAIGZNI STOKHOLMĀ

Stokholmas gaisā ir vēsums, kad 28. maija pavakarē pēc sešiem gadiem atkal esam Laŗa Strunkes oranžērijas darbnīcā. Darbnīcā 12 milzu audeklu − pasūtījuma darbs jaunajam stacijas restorānam. Darbos ir āra elpa, ir debess un vēl vairāk zemes bezgalība. Sārti brūnā zemes krāsa, dzeltenais un zilais − plūsma un ritms. Pa horizontāli it kā meklējot pasaules iesākumu. Pēdējā milzu trejskaldnī ainava saplīsusi gabalos. It kā ziboša ainava no vilciena loga − skaidro mākslinieks. Mūsu steidzīgā laikmeta iezīme. Ja agrāk rakstīja, ka Strunke savos darbos gleznojot ziemeļu gaismu, tad šoreiz Laris skaidro, ka gleznojot tumsu un varbūt vēl vairāk − tumsā gaismu. Un varētu jau būt arī tā! Mani fascinē Strunkes mēroga vērienīgums un horizontāli izvērstā ekspresija. Tie pauž demokrātiskā Zviedrijā briedinātu, atzinībā un panākumos balstītu pašapziņu. Kā vai it visiem māksliniekiem, kuŗi pašapzinīgi ieņem savu nišu brīnumainajā mākslas pasaulē, turpat kaimiņos piemājo briesmas atkārtot vēlreiz pēc jau pārbaudītās formulas, pēc burvju receptes.

Kā tuvāko brāli Larim Strunkem latviešu glezniecībā varētu saskatīt Edvīnu Strautmani Ņujorkā. Lai arī Edvīns savu glezniecību vērš pa vertikāli, lai pa gaŗo pupu uzkāptu debesīs, bet Laris pa horizontāli klaida bezgalībā.

Ja 1983. gadā mans ierosinājums rīkot Strunkes skati Rīgā (JG 145) izklausījās pēc vieglprātīgas pārgalvības, tad nupat šoruden Arsenāla zālē būs!