Voldemārs Šteins

 

LATVIEŠU STRĒLNIEKU CĪŅU CEĻŠ KRIEVIJĀ 1918.-1920. GADĀ

 

Šo publikāciju uzrakstīt mani pamudināja dažādie vērtējumi, kas doti (sarkano) strēlnieku cīņu gaitām Padomju Krievijā. Vēl aizvien masu informācijas līdzekļos parādās publikācijas, kuŗās cildinātas strēlnieku cīņas Padomju Krievijā, kuŗās viņi parādīti kā cīnītāji par Latviju pret lielās, vienotās, nedalāmās Krievijas spēkiem, pret reakciju un monarhiju.

Manuprāt, tik vienpusīgi šīs cīņas vērtēt nevar. Ārkārtīgi sarežģīta bija politiskā situācija Krievijā Pasaules un Pilsoņu kaŗa laikā. − Nepieciešams pilnīgi jauns Februāŗa demokrātiskās revolūcijas un Oktobŗa apvērsuma vērtējums. Vispirms vajadzētu tikt skaidrībā, vai boļševiki nāca pie varas apvērsuma vai kontrrevolūcijas ceļā. Ka to, kas notika 1917. gada oktobrī Krievijā nevar uzskatīt par sociālistisku revolūciju, liekas, vēsturnieki jau izdebatējuši.

Domāju, ka boļševiki izdarīja 1917. gada oktobrī reakcionāra rakstura valsts apvērsumu, kuŗa rezultātā tika likvidēta republikāniskā iekārta un nodibināts Krievijā totalitārs režīms. Līdz ar to Pilsoņu kaŗš Krievijā vērtējams kā boļševiku cīņa pret visiem politiskajiem pretiniekiem − gan pret monarhistiem, gan pret republikāņiem, arī pret sociālistiem. Turklāt, manuprāt, Krievijā ne tikai notika Pilsoņu kaŗš, bet jaunā Padomju impērija arī veda nežēlīgu cīņu pret daudzām nacionālās atbrīvošanās kustībām. Gandrīz visās šajās cīņās, arī policejiska rakstura pasākumos, boļševiki iesaistīja latviešu strēlniekus.

Jau 1917. gada beigās un 1918. gada sākumā latviešu strēlnieki Petrogradā veica sardzes dienestu Smoļnijā, izpildīja vairākus policejiska rakstura uzdevumus.

Pirmās kaujas Padomju Krievijas frontēs, vēl vecās armijas sastāvā, bet Padomju valdības uzdevumā, latviešu strēlnieki izcīnīja dienvidos pret Kaļedina komandētiem spēkiem un rietumos pret poļu − Dovbora Musņicka komandēto korpusu.

Oktobŗa apvērsuma dienās Kaļedins nostājās Pagaidu valdības, tātad republikas pusē, organizēja spēkus tās aizstāvēšanai.

Pulkvedis J. Vācietis, kuŗš vadīja cīņas pret poļu korpusu, nosauca tās par pirmo krievu-poļu kaŗu. Tam var piekrist. Oktobŗa dienās Kerenskis cerēja uz Dovbora Musņicka palīdzību, bet šīs cerības neattaisnojās. Poļu ģenerālis atteicās jaukties Krievijas iekšējās lietās. Viņš paziņoja, ka korpuss cīnīsies par Polijas neatkarību, ka atzīst Varšavas nodibināto Polijas reģentu padomi.

1918. gada janvārī no 1. un 4. latviešu strēlnieku pulka tika izveidots latviešu strēlnieku revolucionārais priekšpulks. To formēja cīņām pret dažādiem pretpadomju spēkiem Krievijas dienvidos (Kaļedinu). Ceļā Pleskavā strēlnieki uzzināja, ka uzdevums mainīts, ka jādodas pret poļiem. Un tūlīt strēlnieku vidū radās jautājums − kāpēc mums jādodas pret poļu korpusu? Boļševikiem izdevās latviešu strēlniekiem ieskaidrot, ka poļi sākuši kontrrevolucionāru dumpi. Vai paši skaidrotāji tam ticēja? Strēlnieki noticēja.

1918. gada aprīlī jau Sarkanās Armijas sastāvā latviešu strēlnieki kopā ar čekistiem veica Maskavā plašu akciju pret anarhistiem. Kas bija anarhisti? Mums uzspiests priekšstats par viņiem kā par līdz zobiem bruņotiem bandītiem. Vai tā? Atgādināšu, ka daudzās Krievijas pilsētās darbojās anarhosindikālistu grupas. Anarhisti visu savu pastāvēšanas laiku visās Eiropas valstīs, kuŗās viņi darbojušies vai darbojās, ir visnoteiktākie monarhijas pretinieki, bet viņi ir arī partiju pretinieki. Anarhisti sevi uzskata par sociālistiem.

Nākamā lielākā akcija, kuŗu veica latviešu strēlnieki, bija kreiso eseru dumpja apspiešana Maskavā. Sociālisti revolucionāri enerģiski cīnījās pret monarhiju. Pēc Oktobŗa apvērsuma kreisie eseri dažādos līmeņos sadarbojās ar boļševikiem, sākotnēji bija pat valdības locekļi.

Boļševiki, cenzdamies nodibināt savu nedalītu kundzību valstī, nolēma tikt vaļā no eseru palīdzības, pilnīgi atstumt šo partiju no varas. Eseri darbojās pretī. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ 1918. gada 6. jūlijā notika eseru bruņotais dumpis. Izveidojās boļševikiem bīstama situācija. 

Izrādījās, ka latviešu strēlnieki ir gandrīz vai vienīgais reālais spēks Maskavā, uz kuŗu boļševiki varēja balstīties. Arī šoreiz viņu cerības latviešu strēlnieki attaisnoja. Kreiso eseru dumpi apspieda. Nepieciešami vienīgi pamatīgi pētījumi, vai kreiso eseru darbību var vērtēt kā dumpi. Kreiso eseru akcija beidzās neveiksmīgi, un tas deva iespēju boļševikiem praktiski iznīcināt sociālistu revolucionāru (kreiso eseru) partiju. Tas boļševikiem netraucēja pārņemt savā idejiskā arsenālā daudzas eseru izteiktās domas. Jau 1918. gadā kreiso eseru teorētiķis ekonomists Trutovskis izvirzīja kooperācijas plānu, HES celtniecības ideju, aplūkoja smagās industrijas pakāpeniskas ievietošanas nepieciešamību, valsts kapitālisma modeli. Kā laikraksta Ļiteraturnaja gazeta slejās trāpīgi izsakās žurnālists Vasilijs Golovanovs: „Trutovskis 1918. gadā citēja ekonomikas ģēnija Ļeņina 1921. gadā izteiktās domas.”

 

1918. gadā latviešu strēlnieki bija arī galvenais spēks, kas apspieda dumpi Jaroslavļā, bet dumpja organizētāju vidū bija pulkvedis K. Goppers, pulkvedis F. Briedis un vēl daži latviešu virsnieki.

Latviešu strēlnieki 1918. gada pavasarī, vasarā un rudenī piedalījās daudzu dažādu pretboļševistisku akciju likvidēšanā. Vissīvākās cīņas šajā gadā latviešu strēlnieki izcīnīja, runājot boļševiku leksikā, pret Austrumu monarhijas piekritējiem, imperiālisma algotņiem, un strēlnieki vēlreiz tam noticēja, tāpat kā vēl aizvien ticēja vispasaules revolūcijas iespējamībai, ticēja, ka viņi, tāpat kā Lielajā Francijas revolūcijā jakobīņi, „stāv sargvietās par visas cilvēces atbrīvošanu”, dažkārt rīkojoties tikpat nežēlīgi kā jakobīņi.

Pirmās cīņas Austrumos latviešu strēlnieki izcīnīja pret čehoslovaku korpusu. Arī šeit nepieciešama skaidrība. Mēs zinām, ka Pasaules kaŗa laikā daudzi čehu un slovaku kaŗavīri, kuŗi bija iesaukti Austroungārijas armijā, dezertēja, pārgāja krievu pusē. No viņiem cīņai pret Austroungāriju noorganizēja čehoslovaku korpusu. Pēc tam, kad Padomju Krievija Brestļitovskā noslēdza mieru ar Vāciju un Austroungāriju, Krievijas padomju valdība atļāva korpusam doties uz Vladivostoku, lai no turienes tas varētu braukt tālāk uz Franciju, un tur cīnītos pret Austroungārijas sabiedroto Vāciju, „bet nepateicīgie čehi un slovaki nostājās pret boļševikiem, palīdzēja Krievijas kontrrevolucionāriem spēkiem”. Tā čehoslovaku korpusa rīcību traktē padomju vēsturnieki. Vai tā?

Kā zināms 1918. gada janvārī sanāca brīvās vēlēšanās ievēlētā Krievijas Satversmes sapulce. Vēlēšanās boļševiki cieta smagu, neveiksmi (izņemot vācu neokupēto Latvijas daļu, kur viņi guva lielus panākumus). Kļuva skaidrs, ka Satversmes sapulce neakceptēs boļševiku izdarīto Oktobŗa apvērsumu, un tāpēc boļševiku partijas uzdevumā Žeļezņakova komandēta matrožu vienība Satversmes sapulci padzina. Vai kaut kāda loma šajā akcijā bija arī 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkam, tas vēl jānoskaidro.

Daļa padzīto deputātu, galvenokārt sociālisti, devās uz valsts austrumiem, kur boļševiku vara vēl nebija nostiprinājusies, un Omskā sociālisti demokrāti nodibināja Omskas vai Sibīrijas valdību, kuŗa vēlāk proklamēja Sibīrijas neatkarību. Cīņai pret boļševikiem šī valdība organizēja Tautas armiju. Sibīrijas valdība atzina čehu un slovaku tautu pašnoteikšanās tiesības. Tāpēc pilnīgi saprotama čehoslovaku korpusa piesliešanās tiem, kuŗi cīnījās par Krievijas republiku, neatzina Brestļitovskas miera līgumu.

Arī Samarā nodibinātā komiteja (valdība) izteicās par republikas atjaunošanu Krievijā.

Tātad politiskā situācija Austrumos bija tieši pretēja tam, kā to skaidroja un vēl šobrīd skaidro lielākā daļa PSRS vēsturnieku, proti, tieši boļševiki cīnījās par unitāru, vienotu, nedalāmu Krieviju, bet tās pretinieki valsts austrumos − par Krievijas republiku.

Jāmaina arī Kolčaka un viņa vadīto spēku raksturojums. Pēc politiskās pārliecības tas bija ļoti dažāds. Pats Kolčaks bija izglītots komandieris ar zināmām diktatoriskām tendencēm.

Septembrī Ufā sanāca tā sauktā valsts konference, kuŗā piedalījās gan Samaras, gan Omskas valdību pārstāvji, kā arī cittautiešu delegāti. Konference no kadetiem un sociālistiem revolucionāriem sastādīja Viskrievijas valdību, kuŗa savukārt iecēla piecu vīru direktoriju − ar Avksentjevu priekšgalā − uzticot tai visu varu. Kolčaka vadībā notika militārs apvērsums, kuŗa rezultātā tika padzīti no valdības sociālisti, bet pats Kolčaks kļuva par diktatoru. Savā manifestā viņš solīja atjaunot kārtību: „Lai tauta varētu netraucēta nodibināt valsts iekārtu, kāda tai tīk.”

Kolčaka valdības premjerministrs P. Vologodskis bija republikas piekritējs, bet kaŗa ministra posteni viņš piedāvāja Savinkovam, kuŗš gan šo amatu nepieņēma. Mums ir ļoti trūcīga informācija par Kolčaka armijas augstāko virsnieku politisko kredo.

Mūsu rīcībā nav pietiekami daudz informācijas par notikumiem Jakutijā 1921.-1923. gadā. Domājams, ka tā bija jakutu tautas sacelšanās pret boļševistisko režīmu. Sacelšanos apspieda I. Stroda komandētās Sarkanās Armijas daļas.

Kāda būtu Krievija, ja Kolčaks būtu guvis panākumus? Domāju, ka uz šo jautājumu atbildēt nav iespējams.

1919. gadā latviešu strēlnieki cīnījās pret Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas republiku armijām. Sevišķi sīvas cīņas latviešu strēlnieki izcīnīja pret Igaunijas armiju. Daudz apbalvojumu, arī Sarkanā Karoga ordeni saņēma latviešu strēlnieki par cīņām pret Polijas armiju.

Šeit nepakavēšos pie latviešu strēlnieku cīņām pret Latvijas Republikas bruņotajiem spēkiem. Tas temats atsevišķai, plašākai sarunai.

Grūti sīkāk analizēt latviešu strēlnieku cīņas pret Deņikinu. Krievu vēsturnieki pagaidām nav devuši objektīvu šī Padomju Krievijai tik bīstamā spēka analīzi. Pilsoņu kaŗa enciklopēdijā minēts, ka Deņikins balstījies uz kadetiem, monarhistiem, nacionālistiem un citiem reakcionāriem spēkiem, kuŗi atbalstīja „demokrātisko kontrrevolūciju”. Vai var būt demokrātiska kontrrevolūcija?

Liekas, ka Deņikins patiesi bija jaunajām Austrumeiropas valstīm bīstams spēks.

Te gan jāpiebilst, ka Judeņičs, kuŗš teorētiski bija padots Deņikinam, sadarbojās (iespējams, ka igauņu vēsturnieki to tagad traktē citādi) ar Igaunijas Republiku.

Pēc Deņikina armijas sagrāves latviešu strēlnieki cīnījās pret Mahno un viņa atbalstītājiem. Un atkal mums nav īstas skaidrības, kas bija Mahno, bet vienu gan var droši teikt, ka viņa pusregulārās vienības padomju varai plašākā teritorijā būtiski kaitēt nevarēja. Mahno vienību sociālā bāze bija ukraiņu turīgā zemniecība. Pilsoņu kaŗa enciklopēdija „mahnovščinu” vērtē kā anarhistu − kulaku − zemnieku kustību. Vairākos gadījumos Sarkanās Armijas vadība izmantoja Mahno vienības savās interesēs.

Mūsdienu anarhosindikālisti Mahno darbību augsti novērtē.

Pēdējās lielākās kaujas Padomju Krievijas pilsoņu kaŗa frontēs latviešu strēlnieki izcīnīja pret Vrangeļa komandēto armiju. Vrangeļa armijai nebija reālas izredzes gūt uzvaru cīņās pret Sarkano Armiju. Pilsoņu kaŗa vēstures 5. sējumā 200. lappusē minēts Vrangeļa armijas skaitliskais sastāvs: 23 000 durkļu, 12 000 zobenu, 213 lielgabalu, 1663 ložmetēji, 45 tanki un bruņu mašīnas, 14 bruņotie vilcieni un 45 lidmašīnas. Tātad Vrangeļa armijas skaitliskais sastāvs bija mazāks nekā Latvijas Republikas armijas − 1920. gadā. Ar tādu armiju Vrangelis nevarēja aizsoļot no Krimas pat līdz Harkovai, nemaz nerunājot par Maskavu. Pretī taču atradās vairāku miljonu vīru lielā Sarkanā Armija, taisnība, gan izkaisīta pa visu plašo Krieviju. Tātad pretboļševistisko spēku ar Vrangeli saistītās cerības bija bez reāla militāra seguma. Situāciju būtiski ietekmēt nevarēja arī Vrangeļa sadarbība ar Poliju. Pat ja Vrangeļa spēki būtu ievērojami lielāki, tie nebūtu reāls drauds Latvijai, jo tajā laikā Latvijai bija labas attiecības ar Poliju, kuŗas armija sniedza ievērojamu palīdzību Latvijai tās cīņās pret Padomju Krieviju.

Grūti izskaidrojams, kā varēja gadīties tas, ka vairāki slavenie latviešu strēlnieku pulki gāja bojā Vrangeļa frontē tad, kad Latvijas un Krievijas miera sarunas tuvojās nobeigumam un arī pēc tam, kad miera līgums jau bija parakstīts.

9. pulks, kas savā laikā sargāja Kremli, gāja bojā pie Preobraženskas, ar diviem Goda karogiem apbalvotais 5. pulks − Taurijas stepē, 4. pulks pie − Čornaja Doļinas, 6. pulks − pie Roždestvenskas. Kādēļ?

Pēc Pilsoņu kaŗa galveno cīņu beigšanās atsevišķas latviešu vienības un atsevišķi latviešu strēlnieki piedalījās cīņās pret nacionālās atbrīvošanas kustībām Vidusāzijā, pret Tālo Austrumu pretboļševistiskajiem spēkiem, Jakutijas un Kronštates dumpja dalībniekiem un citur.

Ļoti negatīva loma latviešu strēlnieku − tāpat kā visas Latvijas − vēsturē bija Brestļitovskas miera līgumam. Atgādināšu, ka ar šo miera līgumu Latvija tika sadalīta trijās daļās: Kurzeme, Zemgale un Rīga tika pievienota Vācijai. Vidzemes un Rietumlatgales statuss palika nenoteikts, bet Latgales austrumdaļa − pievienota Krievijai. Brestļitovskas miera līgumu var zināmā mērā uzskatīt par 1939. gada 23. augustā noslēgtā Hitlera-Staļina pakta priekšteci. 

Šis miera līgums nostādīja latviešu strēlniekus ārkārtīgi grūtā stāvoklī. Tā kā Latvija atradās vācu okupantu varā, tad atgriešanās Latvijā strēlniekiem draudēja ar ievērojamām nepatikšanām, bet, paliekot Krievijā, viņiem vajadzēja nostāties vai nu boļševiku, vai viņu pretinieku pusē. Kā zināms, lielākā daļa strēlnieku iestājās Sarkanajā Armijā, kaut arī ne mazumu viņu redzam arī pretējo spēku rindās.

PSRS vēsturnieki vēl aizvien apgalvo, ka ar Brestļitovskas miera līgumu ķeizariskā Vācija aplaupījusi Padomju Krieviju. Vai tā? Ko tad Vācija atņēma Krievijai? Vienīgi daļu Krievijas savā laikā iekaŗotās un kolonizētās teritorijas. Viss ķīviņš Brestļitovskā notika par to, kam piederēs Ukraina, Polija, Lietuva, Latvija, Igaunija − Vācijai vai Krievijai, vai tās atradīsies Vācijas vai Krievijas iespaida sfērās.

Mums gandrīz nekas nav zināms par Brestļitovskas līguma papildu līgumu, kuŗu noslēdza 1918. gada 27. augustā. Ar šo papildu līgumu Padomju Krievija pilnīgi atteicās no Vidzemes un Latgales rietumu daļas. Grūti izskaidrojams, kāpēc vēl 1918. gada augusta beigās, kad jau Vācijas sabrukums bija skaidri redzams, Padomju Krievija ar Vāciju joprojām dalīja Austrumeiropu.

Mūsu rīcībā vēl aizvien gaužām maz ziņu par daudziem tā laika Krievijas politiskiem spēkiem, viņu mērķiem. Tā, komunistiskā propaganda, kadetu − konstitucionāli demokrātisko (Tautas brīvības) − partiju iztēloja gandrīz vai kā noziedzīgu organizāciju. Bet, kā var noprast, tā visupirms bija krievu inteliģences viedokļu paudēja ar demokrātisku, antitotalitāru, antišovinistisku programmu. Kadetu partija pagājušā gada nogalē Maskavā un vairākās citās Krievijas pilsētās atsāka savu darbu.

Pārāk daudz šā gadsimta Krievijas vēsturē vēl mums nezināmu, nenoskaidrotu, sagrozītu vēstures faktu. Tas nerada iespēju dot latviešu strēlnieku cīņu galīgu vērtējumu Padomju Krievijā. Viens gan ir skaidrs, ka ne vienmēr tas kalpoja Latvijas interesēm, dažkārt tas bija vērsts pat pret tām. Cits jautājums − cik bieži un vai vispār strēlnieki to apzinājās.

Lielākā daļa strēlnieku atgriezās Latvijā pēc Latviešu strēlnieku divīzijas izformēšanas, ar to atzīstot, ka viņu vieta ir tēvu zemē, nevis svešā lielvalstī, kaut cīnījušies par tās interesēm.

Grūtāk attaisnot tos, kuŗi pēc Krievijas Pilsoņu kaŗa palika Krievijā un tādējādi, gribot vai negribot, bieži vien ieņemdami atbildīgus amatus, piedalījās totalitārā režīma izveidošanā un nostiprināšanā.

Nepatīkami, bet tomēr tā bija, ka ne viens vien latviešu strēlnieks gan Pilsoņu kaŗa laikā, gan pēc tā strādāja režīma represīvajos orgānos, kaut lielākā daļa no viņiem paši gāja bojā staļiniskajās nāves dzirnavās.

Pilsoņu kaŗš − baismīgā boļševistiskā eksperimenta pieteikums (starta šāviens) − maksāja Krievijas tautām aptuveni 13 miljonu dzīvību: cilvēki krita frontē, mira no bada un tīfa vai tika noslepkavoti. Pats eksperiments prasīja vēl nesalīdzināmi vairāk upuŗu.

 

(Pārņemts no Izglītības 1990. g. 8. augusta nr.)

 

 

PAR VECAJIEM STRĒLNIEKIEM UN VIŅU MAZDĒLIEM   Pa kreisi: ģenerālis Jēkabs Alksnis. Dzimis 1897. gadā Valmieras apriņķī. Latviešu strēlnieks. Padomju gaisa spēku izveidotājs. Visu darīja ar latviešu zemnieka gudrību un prātu. Talantīgu cilvēku pulcinātājs. Ar milzu enerģiju apbalvots latvietis. „Represēts” Staļina terora laikā. Kur ir latviešu strēlnieku gudrība un prāts šodien? Kur viņu mazdēli? Visi nav pie Rīgas barikādēm sargāt savu ievēlēto valdību. Daudzi Rīgas aplenkuma laikā 1991. gadā izklausās kā Rīgas rātes kungi 1710. gadā (Raiņa lugā Rīgas ragana). Un viens represēta strēlnieka mazdēls runā tāpat kā domnieks Jānis Zālītis runāja 1915. g. 27. janvārī: „Valsts domnieku kungi! Latviešu attiecības ar savu tēviju Krieviju tagadējās grūtās pārbaudījuma dienās ir tādas pašas kādas tās bij arvien agrāk.” L.Z.

Vai cīnītāji par nedalāmu Krieviju? Jēkaba Alkšņa mazdēls pulkv. ltn. Viktors Alksnis un PSRS prezidents Michails Gorbačovs.

 

Valstsdomnieka J. Zālīša runa Krievijas Domes 1915. gada 27. janvāŗa sēdē (stenogramma).   „Valstsdomnieku kungi! Latviešu attiecības pret savu tēviju Krieviju tagadējās grūtās pārbaudījuma dienās ir tādas pašas, kādas tās bij arvien agrāk. Latvieši arvien izturējās un sajutās pret Krieviju kā viņas uzticīgie dēli. Visa tā garīgā un materiālā labklājība, kādu latvieši sasnieguši, no viņiem panākta tai laikā, kad Baltija piederēja pie Krievijas. No otras puses beidzamā laikā krievu sabiedrībā, kā redzams, sāk rasties Baltijas dzīves attiecību saprašana. Kaŗš izklaidē un nobīda no ceļa senākos pārpratumus un šķēršļus. Attiecībā uz mums savā cīņā sāk pierādīties krievu sakāmvārda patiesība: „nebūtu bijuse laime, ja nebūtu palīdzējusi nelaime.” Priecādamies par tādu pārmaiņu, latvieši sajūt sevi par sevišķi laimīgiem, ka viņu zemē nav iespēris kāju ienaidnieks un tā viņi līdz šim gandrīz izsargājušies un arī turpmāk būs pasargāti no posta. Par to viņi izsaka dziļi sajusto pateicību mūsu varonīgai armijai un flotei, kā arī Krievijas varonīgiem sabiedrotiem. Cerēdami un ticēdami, ka šis kaŗš tiks vests līdz viltīgā un ļaunā ienaidnieka galīgai sakaušanai, visi, bez izņēmuma, latvieši, neraugoties uz sava stāvokļa, pārliecības un izskatu dažādībām, visnotaļ centušies un centīsies palīdzēt panākt uzvaru pār Krievijas ienaidniekiem. Līdz ar to mēs ceram un ticam, ka pēc kaŗa nobeigšanas arī priekš mums uzausīs gaišākas dienas, kad pazudīs pēdējās feodālisma un teitoņu jūga atliekas un iegūs virsroku visu tiesību vienādība likuma priekšā.” (Aplausi.)   (Līdums, 1915. g. 30. janvārī.)   Ingmāra Mihailova-Zālīte. Tauru skaņās kad viļņojas gaiss. 1981.   Viktors Eglītis Latvju strēlniekiem   1. Mums bija pulki reiz, tos izdalīja tauta Iz savām vaimanām, kad dega Kurzeme, Un radās dūša tiem, kā leišiem Grinvaldē, Pat tā, kā vēl nekad, bij bruņinieki kauti. ... 3. Ak latvju strēlnieki, es jums vēl ticēt vēlos Klau − vai tas pērkons rūc, vai lielgabali dūc? Jeb biedrus kapenēs māc sapnis ļauns un grūts, Ka velts ir bijis viss, kas kauju kvēlos? Ne tie ir varoņi, kas pirmie jūsus žēlos, Kas pirmie modušies un jūt, cik maz vēl gūts, Pret ienaidnieku griež, kā jūs, tie lauvu krūts, Un atkal Latvija jūt sevi savos dēlos. Ak sapnis izsapņots, drīz Mefisto būs bēdzis, Un nodevēju zelts priekš latvjiem bijis velts. Ar vāciem mieru vēl nekad nav strēlnieks slēdzis. Drīz skaidrosies tam prāts, sirds senā naidā kvēlos, Jo krūtī mīla tam pret tēvu zemi smeldz Viņš savu nākotni kā varons lielu tēlos.   (Līdums nr. 153., 1917. g. 8. jūlijā)       Uldis Bērziņš Strēlnieku piemiņas diena   Piemiņas diena kā meitene jauna basām kājām pa planētu iet. Māris Čaklais   Mikli vēji nes sveikas uz mājām Sūdīga zeme, līp pie kājām Slaucījām zīdos un skalojām vīnos Ieēdies sarkanais, skatos brīnos Dzimst ienaidnieki kā kucēni akli Cērt cērt atgalvo hidrai kakli Ar naganu staigā pa sādžām mīla Padusē paslēpta ķīlnieka ķīla Popus un virsniekus visus gnīdas Briļļainās jaunkundzes bailīgos žīdus (Piemiņas diena? veltīgi skumāt) Nošāvām visus, kas te ko runāt Piemiņas diena kā meitene jauna Aizsedz acis no tīksmes un kauna 1986 (No sējuma Man atņēma visu, 1990.)

  

 

 

 

 

 

Uldis Ģērmanis

 

PRASA PĀRVĒRTĒT STRĒLNIEKU VĒSTURI

 

 

Dr. Uldis Ģērmanis. Skat. arī U. Ģērmaņa rakstus par latviešu strēlniekiem JG 58-62, 76-90, 100 u.c. numuros. (Helēnas Hofmanes uzņēmums.)

Vēsturnieks Voldemārs Šteins (dz. 1927. g.) tagad nopulgotās „brežņevščinas” laikā kļuva Latviešu sarkano strēlnieku muzeja direktors (1970. g.). Tie bija „visaptverošā internacionalizācijas procesa” un mankurtizācijas (latviešu vēstures apziņas izdzēšanas) gadi. Par latviešu strēlnieku vēstures vispusīgu un kritisku izvērtēšanu nevarēja būt runa. Vispār nebija ieteicams viņus pārāk daudzināt, lai nekaitinātu dižo virzītāju un vadītāju tautu, kas par kaut kādu nekrievu nozīmi Krievijas revolūcijā un pilsoņu kaŗā nevēlējās neko dzirdēt (daži krievu vēsturnieki pat noliedza, ka pirmais Sarkanarmijas virspavēlnieks bijis kāds latviešu pulkvedis).

Voldemārs Šteins varēja kārtot muzeju, izdot nelielu albumu par strēlnieku cīņu ceļiem, rīkot savā darba vietā oktobrēnu, pionieŗu un komjauniešu sanāksmes, bet kaut ko nopietnāku pateikt par strēlnieku vēstures jautājumiem viņam, protams, nebija iespējams. Par to liecina viņa tā laika raksti, piem., „Tendenciozi un neprecīzi” (Dzimtenes Balss, 1978. nr. 52), „Vēl taure sauc” (Rīgas Balss, 28.5.1982) u.c.

Atklātuma posmā pensionēts, Šteins turpināja cītīgi strādāt gar strēlnieku piemiņas saglabāšanu un vairākos rakstos iestājās par latviešu strēlnieku un revolucionāro ciņu laikmeta vēstures pamatīgu revīziju „skaudrās patiesības gaismā”. Šai sakarā minami viņa raksti „Par visu augstāk − patiesība” (Cīņa, 29.5.1988), „Dižais un neizpētītais” (Skolotāju Avīze, 23.11.1988.) un it īpaši – „Latviešu strēlnieku cīņu ceļš Krievijā 1918.-1920. gadā” (Izglītība, 8.8.1990).

Pēdējā rakstā Šteins prasa nevien no jauna kritiski izvērtēt latviešu strēlnieku cīņu raksturu, nozīmi un jēgu, bet arī pašos pamatos dot jaunu objektīvu vērtējumu 1917. gada februāŗa demokrātiskajai revolūcijai un oktobŗa apvērsumam. Līdz ar to viņš ieteic bez aizspriedumiem iztirzāt tā laika krievu politisko partiju un t.s. baltgvardu vadoņu un ģenerāļu (Deņikina, Judeņiča, Kolčaka, Vrangeļa u.c.) darbību, mērķus un viedokļus.

Tās visas ir pamatotas un apsveicamas prasības, jo padomju historiogrāfija, dažādus kūleņus mezdama, visus šos gadus ir bijusi lielākā vai mazākā mērā „gudrās partijas” un dažādo „tētiņu” kalpone, resp. „ass ierocis kompartijas ideoloģiskajā (propagandas) cīņā”.

Jāpiebilst, ka šai iecerētajā vēstures izpētes darbā daudz palīdzētu neierobežota un atklāta zinātnisko pētījumu apmaiņa ar ārzemēm, kur laba tiesa no Šteina minētajām neskaidrībām ir gluži teicami noskaidrota un izklāstīta. Tā, piemēram, nav nekādu noslēpumu par Kolčaka un viņa armijas augstāko virsnieku politisko „credo”. Tā pamatā bija „nedalītās” krievu impērijas (atskaitot Poliju) atjaunošana, kur nebija vietas ne neatkarīgām Baltijas valstīm, ne Somijai.

Līdzīga politiska platforma bija arī visiem pārējiem krievu baltajiem ģenerāļiem. Judeņiča taktiskā piekāpšanās igauņu priekšā nebija nekas cits kā „grēku nožēlošana zem karātavām”, jo tai laikā viņa armijas liktenis bija jau apzīmogots. Vrangeļa kaŗaspēks nebija gluži tik nenozīmīgs, kā domā Šteins, bet tas gāja bojā vadoņu reakcionārās politikas, stulbās propagandas un plaši izplatītās korupcijas dēļ.

Mums jāievēro, ka Krievija bija Pirmā pasaules kaŗa uzvarētāju (un arī kreditoru) sabiedrotā. Tās intereses enerģiski un ar panākumiem vairākus gadus ārzemēs aizstāvēja vecie krievu diplomāti un politiķi. Tāpēc arī jaunās Baltijas republikas nespēja panākt nekādu atzīšanu de jure, kamēr pastāvēja kaut mazākās cerības atjaunot agrāko krievu impēriju.

Baltgvardu ģenerāļi un valdības labāk gāja pretī iznīcībai, nekā atteicās no prasības pēc „vienotās un nedalāmās”. Ir tiesa, ka arī krievu lielinieki tiecās pēc iespējami lielākas „proletvalsts”, bet Ļeņins, būdams pragmatisks politiķis, nekavējās atzīst „robežvalstu” neatkarību, lai saglabātu valsts centrā sagrābto varu. Mēs varam nožēlot, ka viņa pretinieki izvēlējās pašnāvniecisko variantu tā laika politiskajā spēlē, nespējot novērtēt apspiesto nekrievu tautu atbrīvošanās centienu izšķirīgo nozīmi (šī faktora nozīmi pēc pilsoņu kaŗa beigām starp citu oficiāli atzina kompartijas XII kongress).

Var vēl aprādīt, ka februāŗa revolūcijas pasludinātās pilsoniskās brīvības nebūt nenozīmēja lielākas nacionālās tiesības nekrievu tautām. Šai ziņā nebija atšķirības starp kņaza Ļvova un „progresīvā” pļāpātāja Kerenska pagaidu valdību. Par to vēl īsi pirms lielinieku apvērsuma dabūja pārliecināties mūsu politiskie darbinieki, kas veltīgi pūlējās panākt Latgales administratīvu apvienošanu ar Vidzemi. Tāpat nekādu neskaidrību nav par krievu kadetu partijas impērisko nostāju. To viņu bijušie vadoņi ir atliku likām apliecinājuši arī pēc zaudētās cīņas. Var piebilst, ka no šīs krieviski imperiālistiskās domāšanas nespēj atbrīvoties arī pašreizējais „tētiņš” un pārbūvnieks.

Mazliet saasināti izsakoties, var teikt: lai Baltijas tautas varētu izrauties no „mātuškas” kaismīgajiem skāvieniem, latviešu strēlniekiem bija jāuzvar cīņā pret tās nelokāmajiem atjaunotājiem, bet jāzaudē cīņa savā dzimtenē, ko viņi gribot negribot arī izdarīja (viņu cīņas spars par labu Stučkas padvarai 1919. gada maijā bija noslīdējis ļoti zemā līmenī).

Mēs varam tikai novēlēt kollēgām Latvijā apgūt visu to, kas ir jau noskaidrots un iet tālāk strēlnieku darbu un nedarbu izpētē. Tur ietilpst strēlnieku loma padvaras „represīvos pasākumos”, atsevišķu bijušo strēlnieku iesaistīšanās padomju militārajā izspiedzē un subversīvā darbā pret savu dzimteni, kas savu piepildījumu guva krievu biedru sarīkotā genocīda mijkrēslī. Dažādu iemeslu dēļ joprojām nenoskaidrota plašākai sabiedrībai palikusi pulkveža Jukuma Vācieša sadarbība ar vācu diplomātiem 1918. gadā, lai nodrošinātu latviešu strēlniekiem iespēju atgriezties Latvijā. Darba tātad ir daudz. Parafrazējot latviešu zemtuŗu dziļdomātāju Ķenci, var tāpēc sacīt: „Ja Dievs dos tik vien mīksnējus gadus, tad pētīšanas netrūks, tāpat kā maizes mūsu Pāvula kāzās.”