JG196 Māra Zālīte. Eža Kažociņš

Māra Zālīte

EŽA KAŽOCIŅŠ

Dziesmuspēle 2 cēlienos 1991

Personas:

Ezītis

Māte

Tēvs

Amarillis − ekstravaganta istabas puķe

Circenis − nāk no aiz(laikiem)krāsns un vienkārši ir visu laiku klāt Pulkstenis, kam salūzusi sirds, piedodiet, −dzeguze, rāda tieši šo un tikai šo laiku

1. Cūka − vīriešu kārtas

2. Cūka − sieviešu kārtas

3. Cūka − vīriešu kārtas

4. Cūka − vidējas kārtas

Ķēniņš

Piķieris

Gaisma

Vizma

Zaiga

Spodra

Rota

Mirdza

Blāzma

Koris, kurā, ja vajadzīgs, var ietilpt augšminētās personas

I cēliens

Orķestra priekšspēle

1. aina

Māja. Istaba. Uz palodzes podā krāšņa puķe. Pie sienas pulkstenis. Aizkrāsnē čirkst circenis.

Amarillis. Circeni! Tu jūti?

Circenis. Jūtu, jūtu, vai nu nejutīšu. Un tu, Amarilli?

Amarillis. Saprotams! Ar manu intuīciju! Nāc taču vienreiz ārā no tās aizkrāsnes!

Circenis. Nāku, nāku, vai nu nenākšu.

Amarillis. Circeni? Cerams, tu esi informēts ...

C i r c e n i s. Un tu, Amarilli?

Amarillis. Viss ir relatīvs.

C i r c e n i s. Un tu Pulksteni?

Amarillis. No viņa vairs nav nekādas jēgas! Kopš dzeguze pagalam. Man liekas, ka viņā iekšā sēž ūpis.

Circenis. Tomēr, vecais draugs, arī tu juti, ka mums atkal jābūt kopā.

Amarillis. Vienkārši jāaktualizējas.

Circenis. Ūja! Kas tad jums te par tumsu!

Amarillis. Vai tad aizkrāsnē ir gaišāks?

Circenis. Vai, puķīt, pulka gaišāks. Aizkrāsnē ir pulka gaišāks. Aizkrāsnē spīd pagātnes gaisma.

Amarillis. Nu tad šī laikam būs tagadnes tumsa! Bet man uz palodzes ir gaismas diezgan. Ka tikai mēs nenokavējam.

Circenis. Savos tūkstoš gados es vēl nekad neesmu nokavējis.

Amarillis. Tavs miers mani vienmēr darījis traku! Nesāc tik nu vēl skaitīt tautasdziesmas!

Circenis. Par ko ne? Tumsa, tumsa, kas par tumsu, es par tumsu nebēdāju ... Kaut gan kaklu var nolauzt.

Amarillis. Lūdzu, saudzē manu centrālo nervu sistēmu! Diez, cik vēl ir līdz sākumam? Pulksteni, vai tu nepateiktu, cik ir pareizs laiks?

Pulkstenis. Laiks ir nepareizs.

Amarillis. Bet tomēr tu to rādi. Cik tu pašlaik rādi?

Pulkstenis. Vai es varu redzēt tumsā, ko es rādu?

Amarillis. Visiem normāliem pulksteņiem ir speciāls apgaismojums! Visiem normāliem pulksteņiem ir fosforizētas, luminiscējošas ciparnīcas!

Pulkstenis. Visām normālām istabas puķēm, dārgā Amarillis, ir pašām savi bioloģiskie pulksteņi.

Amarillis. Mans bioloģiskais pulkstenis ir mana privāta lieta, bet tavs pienākums ir rādīt laiku! Ja tu to nevari...

Pulkstenis. Varbūt es negribu. Varbūt man šis laiks riebjas.

Amarillis. Tu vienkārši esi apstājies. Apstājies un nodzisis! Radošam cilvēkam, es gribēju teikt − rādošam pulkstenim − tas ir pilnīgi nepieļaujami. Esi apstājies, jā?

Circenis. Nē, nu es taču skaidri dzirdu, ka viņš tikšķ.

Pulkstenis.

Varbūt, ka manī vēl kas tikšķ.
Varbūt vēl elpo pašā vidū,
Bet dzeguze no manas sirds
Nekad, nekad vairs neizlidos.

Laiks manās dzīslās bargi rit.
Laiks mani dzen uz priekšu,
Bet dzeguzīte mirusi
Guļ dziļi manī iekšā.

Varbūt vēl daudz kas notiksies,
Skries domas, sapņi slidos,
Bet dzeguze no manas sirds
Nekad, nekad vairs neizlidos.

C i r c e n i s. Jā, dzeguzīte katram sava. Tumsa gan − visiem viena. Bet vajag tikai visiem dziedāt un dziedāt, un dziedāt. Mana tauta dziedāja, tādēļ nenosala.

Amarillis. Kas tad tev, Circeni, paberzē tikai pakaļkājas un dziesma gatava!

Circenis. Dziesmu dziedu, kāda bija, ne tā manis sacerēta.

Amarillis. Apvainojies? Tu nepanes ne mazāko opozīciju!

C i r c e n i s. Ja tu būtu kārtīga zemes puķe, ja tu būtu pienene, maijpuķīte vai margrietiņa − īsta dzimtās zemes puķīte, tad es varbūt justos drusku aizskarts. Bet uz tevi es neapvainojos.

Pulkstenis. Kosmonaute! Metropolīte!

Amarillis.

Man nevajag zemes,
Kur tārpi lodā.
Es stādu dvēseli
Puķu podā.

Un eju un nāku,
Caur loga stiklu,
Caur miklu, biklu un tiklu stiklu.

Riets šuj man kurpes.
Rīts auj man kājas.
Saule − mans pavards.
Debesis − mājas.

Es eju un nāku
Caur loga stiklu,
Caur miklu, biklu un tiklu stiklu.

Man nevajag zemes,
Kur tārpi lodā.
Es stādu dvēseli
Puķu podā.

C i r c e n i s. Jā, pasit podu padusē! Vakar tur, bet šodien te!

Amarillis. Ha! Man nav vajadzīga pat tā puķpoda zeme! Es jau sen taisos pāriet uz pilnīgi mākslīgu barotni! Visā pasaulē jau sen tā ir. Nekādas zemes! Tikai māksla. Vienreiz par visām reizēm!

Pulkstenis. Laiks! Nu ir laiks! Man rādās, ka sākas.

Circenis. Sākas, sākas, vai nu nesāksies.

Amarillis. Vienīgi tas būtu kaut cik oriģināli! Visi domā, ka sākas, bet īstenībā viss ir jau beidzies! Paldies par uzmanību!

Circenis. Kam jānotiek, tas arī notiks, un tu to labi zini.

Amarillis. Ak, šis mūžīgais determinisms! Kur mana brīvā griba?

Pulkstenis. Ir laiks!

Circenis. Pagaidiet! Es vēl gribu nodziedāt vienu dziesmu!

Amarillis. Nav laika!

Pulkstenis. Ir laiks!

Circenis. Ir vai nav, mīļie, labie?

Amarillis. Nav!

Pulkstenis. Ir! Astoņpadsmit un trīsdesmit minūtes! Sākas!

Circenis. Kad vēl kliņģerlietiņš lija ...

Amarillis. Vīrs un sieva savu bija ...

Pulkstenis. Abi divi veci jau ...

Visi. Bērnu tik kā nav, tā nav.

Atveras priekškars.

2. aina

Gaidības. Satraukums. Cerības. Bažas. Dzirdamas dzemdību skaņas, taču ne pārāk naturālas. Ilgas pēc atpestīšanas. Kāds aizsteidzas ar ūdens trauku, vēl kāds ar dvieļiem un autiem.

Koris.

Dod, Dieviņ, vajātai ciltij
Cerību pēdējo.

Dod, Dieviņ, mātei dēlu
Bezgala gaidīto.

Liec viņam savu cilti
Uz jaunu dzīvību celt.

Gods atkal lai gods.
Zelts atkal lai zelts.

Dod, Dieviņ, mātei dēlu.
Viņš − būsim visi mēs.

Dzimuši savām mātēm
Paaudžu paaudzēs.

Dod, Dieviņ, vajātai ciltij
Cerību pēdējo.

Dod, Dieviņ, mātei dēlu,
Bezgala gaidīto.

Tēvs. Trešā diena. Vakars jau. Vai tur nebrēca kāds, klau ...

Koris. Dod, Dieviņ, mātei dēlu, Bezgala gaidīto.

Tēvs. Trešā diena. Vakars jau. Vai tur nebrēca kāds, klau ...

(Gaidošs klusums. Sirdspuksti. Atskan bērna brēciens.)

Koris.

Jaunais laiks ir iesācies!
Prieks! Prieks! Lai līgo!
Tas mūs visus ievedīs
Laimē bezgalīgā!

Jauna zvaigzne debesīs!
Prieks! Prieks! Lai spīgo!
Tā mums atkal atnesīs
Gaismu bezgalīgo!

Mūsu gaita nebeigsies!
Prieks! Prieks! Lai līgo!
Mūžībā tā ievedis,
Ceļā bezgalīgā!

Tēvs. Man ir dēls! Mūsu dzimtas turpinājums! Cerībās lolotais, bezgala gaidītais dēls!

(Vēršas pie koristiem, kuri atsaucas ar dažām replikām, piemēram, „apsveicam”, „redz, ka tomēr piedzīvojām”, „dod, Dievs, viņam ilgu mūžu”, „kāda laime, tas nu ir noticis” utml.)

Es sniedzu roku katram, un katrs sniedz roku pretī. Tik reti, tik reti laimīte mūsu logā lūkojas! Puķes un karogi! Smaidi sen neredzēti un priecīgas čalas! Es esmu laimīgs! Laimīgs bezgala! Puspasaules varētu apskaut es! Puspasaules! Puķes un karogi! Puķes un karogi! Paldies! Paldies! Mums ir bērns! Mums ir dēls! Priecājieties, dziediet un dējiet! Sirds deg man nepacietībā! Es dēlu skatīt eju!

Koris.

Mūsu gaita nebeigsies!
Prieks! Prieks! Lai līgo!
Mūžībā tā ievedīs,
Laimē bezgalīgā!

Koristi.

1. Tagad, cerams, vismaz skropstu tušu varēs dabūt.

2. Un, taču jādomā, būs drusku labāk ar pārtiku!

3. Mani visvairāk interesē agrāk aizliegtās grāmatas.

4. Visi tumsas gadi nu ir aiz muguras.

5. Gaišāks gan nemaz nav palicis.

6. Bet es jums prasu, kas tad ir mainījies?

7. Kā? Pilnīgi viss − mums atkal ir cerība, dzimtas turpinājums!

8. Jaundzimušais dēls!

9. Jauns un pilnīgi citāds laiks!

(Uznāk apjucis un izmisis Tēvs)

Tēvs. Dīvaina ir Laimas balva. Eža kažoks, eža galva!

Koris. Eža kažoks? Eža galva?

Tēvs. Sirdī pil man karsta alva − eža kažoks, eža galva!

Koris. Sirdī pil mums karsta alva − eža kažoks, eža galva!

Tēvs. Esmu apkrāpts! Esmu pievilts! Kādos slazdos esmu ievilts? Vai agrāk nevienam neienāca prātā − kāds viņš būs? Kad tikai būtu! Kad tikai būtu! Ir manas cerības pieviltas! Tas nav tas, tas nav tas, tas nav tas!

Saules dēlu cerēju!
Ozoldēlu gaidīju!
Tādu, kam ir spēks par četriem.
Augumā virs diviem metriem!
Dzelteniemi matiņiem.
Sarkaniemi vaidziņiem.
Tādu, kam ir spēks par četriem!
Augumā virs diviem metriem!

Vai par mani kāds ir padomājis? Man ir talants! Man ir spējas! Man jāattīsta sava individualitāte! Man jāizkopj sava iekšējā pasaule! Vai es negribu dzīvot? Vai es neesmu pelnījis? Bet tagad man visu mūžu būs jānoņemas ar vienu neizdevušos bērnu! Ar vārguli! Ar ežuli! Kur jūs visi agrāk bijāt? Par ko jūs domājāt! Es nepanesu brēkšanu! Es nevaru koncentrēties! Man ir talants! Man ir spējas! Man ir depresija.

Koris. (Depresijas deja.)

Lai ar bija, kas ar bija,
Tomēr kaut kas bija.
Kas ir tagad, es jums prasu?
Depresija.

Kājas dubļos, rokas rāvā,
Puse dzīvībā, pus’ nāvē.
Puse priecīgs, puse sērs.
Puse cilvēks, puse zvērs.
Puse vecs un puse jauns,
Puse lepnums, puse kauns.

Lai ar bija, kā ar bija,
Tomēr kaut kā bija.
Kā ir tagad, es jums prasu?
Depresija.

3. aina

Māte.

Aijā, Ezīt, manu bērniņ, aijā.
Cik daudz prieka, cik daudz sāpju, aijā.

Ezītis. Māt! Vai kalns man ir uzvelts plecos?

Māte.

Tu uz saviem pleciem turi
Naida mežu, sāpju jūru.

Eža kažoks tā kā vāts
Pāri tavai miesai klāts.

Ezītis. Māt! Vai akmens man guļ uz krūtīm?

Māte.

Tavās krūtīs dun un kaist
Ērkšķu vainags mūžīgais.

Gadu simtu mantojums
Tavās adatiņās tumst.

Katru rītu, kad tu celsies,
Dzelkšņu krekls durs un dzelsies.

Ezītis. Māt, kā man duras! Māt, kā man sāp! Tūkstoš plēsīgu putnu manu augumu knābj!

Māte.

Eža kažoks tā kā vāts
Pāri visai ciltij klāts.

Aijā, Ezīt, manu bērniņ, aijā,
Dzelkšņu krekliņā tu dzimis, aijā.
Aijā, Ezīt, manu bērniņ, aijā.
Simtgadu sāpes, tev, bērniņ, jāizsāp, aijā.

Ezītis. Kāpēc man ir jāiztukšo citu krātais sāpju mērs? Vai es visu mūžu būšu puse cilvēks, puse zvērs? Nē!

Kāpēc man jānes šis kažoks?
Nolāpītie gadu simti!
Es piedzimu vakar, un labi,
Tieši vakar es gribēju dzimt!

Kas man daļas, ka vergojāt jūs Nolādēti garus gadus! Viens otru kāvāt, skaudāt un nīdāt, Un mirāt mērī un badā!

Kas man daļas! Bēdas jūs esot
Zem akmens, jāsmejas, palikuši!
Manī tās esat sabāzuši!
Manī tās esat salikuši!

Jāsmejas! Jāsmejas! Ha! Ha! Ha!
Jāsmejas! Piedod, māt, piedod, māt, piedod!

Māte. Savu teic bijušais laiks.

Ezītis. Tavas rokas asinīs. Vai man mīlēt? Vai man nīst? Kāpēc man ir jāiztukšo citu krātais sāpju mērs? Vai es tiešām vienmēr būšu puse cilvēks, puse zvērs?

Māte. Lai ir tava dzīves dziņa − nomest eža kažociņu.

Ezītis. Nomest? Kā lai nomet nastu baismo?

M ā t e. Ej uz gaismu. Ej uz gaismu.

Ezītis. Tad man nebūs kažociņa?

Māte. Viss ir tava paša ziņā. Kreisās puses kabatiņā ielieku tev dvēselīti. Ej uz gaismu, Ežulīti.

Ezītis. Kurp lai eju? Kurp lai eju?

Māte. Ej uz gaismu.

Ezītis. Kurp lai eju ...

4. aina

Circenis. Nāču! Nāču!

Amarillis. Nāc pie mums!

Ezītis. Kas jūs esat?

C i r c e n i s. Es esmu Circenis. Es te dzīvoju aizkrāsnē jau tūkstoš gadus.

E z ī t i s. Un tu arī esi tik veca?

Amarillis. Pirmkārt, Ezīt, dāmām neviens gadus neprasa... Otrkārt, vai tad tu neredzi, ka es tikko plaukstu? Vai tad tu neredzi, cik daudz man pumpuru?

E z ī t i s. Jā, tu nu gan esi skaista!

Pulkstenis. Jūsu zināšanai − ir desmit minūtes pāri astoņiem.

Circenis. Tas ir Pulkstenis. Kādreiz viņam bija apgaismota ciparnīca, bet nu gaismiņa izdzisusi. Tā ja, tā ja, laiks jau nevienu nežēlo.

Pulkstenis. Runā labāk vairāk pats par sevi. Nesaprotu, ar ko Circenis mājās labāks par blakti!

Amarillis. Tu nu gan šodien esi uzvilkts!

Pulkstenis. Es taisni neesmu uzvilkts.

Amarillis. Es domāju tādā nozīmē, ka tev ir uzvilkti nervi. Stress.

Pulkstenis. Uzvelc labāk kaut ko kārtīgāku mugurā!

Amarillis. Es cerēju, ka tu ej laikam vairāk līdz. Es labāk uzvilkšu dūmu!

Ezītis. Jūs vienmēr tā ķīvējaties?

Visi. Vienmēr.

Amarillis. Patiesībā, Ezīt, tā nav ķīvēšanās. Tā ir dialektika! Varbūt pat trialektika, par to vēl zinātnieki strīdas. Bet Pulkstenis ir tik nervozs tāpēc, ka viņa dzeguzīte ir pagalam.

Ezītis. Dzeguzīte? Tas laikam ir tāds putns?

Pulkstenis. Tas ir tāds putns. Tas ir tāds putns.

E z ī t i s. Un pavisam pagalam?

Amarillis. Beigta un āmen.

Circenis. Gandrīz sāk likties, ka tev par to prieks.

Amarillis. Objektīva realitāte, pret ko jāizturas neitrāli.

Ezītis. Jā? ... Bet... Bet ko jūs te īsti darāt?

Circenis. Mēs vienkārši esam. Ne jau vienmēr mūs ievēro, bet tik un tā mēs esam.

Amarillis. Mani jau nu gan ievēro. Ja es nebūtu tik ievērojama, tad viens otrs savu mūžu nepienāktu pie loga. Un nomirtu, neredzējis cik plaša un skaista ir pasaule. Cik daudz gaismas ir tajā − infrasarkana, ultravioleta ... Un tad nāc − es tev rādīšu pasauli!

C i r c e n i s. Nē, nē, jāsāk ar aizkrāsni! Nāc, Ezīt, es tev mācīšu tautasdziesmas, teikas un pasakas ...

Ezītis. Vai aizkrāsnē ir gaisma?

Circenis. Tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās ...

Amarillis. Ne, ne, īsta gaisma nāk no ārpuses. Kāp augšā uz palodzes!

Pulkstenis. Paga, paga, vispirms viņam jāiemācās pazīt pulksteni un saprast tieši šo laiku, tieši to, kuru es rādu!

Ezītis. Mīļie draugi! Circenīt, Pulkstenīt, Amarillīt! Es vairs neesmu vientuļš!

Circenis. Neviens nav vientuļš, tikai ne katrs to zina.

E z ī t i s. Un mēs vienmēr būsim kopā?

Circenis, Amarillis, Pulkstenis.

Vienmēr.
Tumšā naktī pamodies,
Tikai ieklausies −
Tieši tev no visas sirds
Circenītis dzied.
Tumšā naktī pamodies,
Tikai ieskaties −
Tieši tev uz palodzes
Skaista puķe zied.
Tumšā naktī pamodies,
Tikai ieklausies −
Pulkstenis un tava sirds
Vienā solī iet.

5. aina

Tēvs.

Darbi kaudzēm virsū gāžas.
Jumti tek un grīdas līkst.

Koris.

Jāar, jāsēj, govis jāslauc,
Visa saime darbos slīkst.

Tēvs.

Ak, kamdēļ man
Liktens devis
Zvana vietā zvārguli!

Koris.

Būtu dēls kā citi dēli,
Kur lai liek šo vārguli?

Tēvs.

Visas vecā laika likstas
Mums ar viņu līdzi nāk.

Koris.

Darbi kaudzēm virsū gāžas.
Ko lai nesāk? Ko lai sāk?

Tēvs.

Cūkas aizgaldus lauž kūtī,
Vajadzētu ganos dzīt.

Koris.

Šitāds ežulis jau nevar
Pat ne cūkas paganīt.

Tēvs. Cūkcepures! Visa pasaule − viena cūku kūts! Viena liela sile! Visa sēta − viena dubļu peļķe! Viss ir izrakņāts! Viss ir izmīdīts! Viss ir piecūkots! Glābiņa nav! Cūkgana nav! Citiem tēviem bērni kā bērni, kāpēc man tāds posts! Kur tāds radies? Kur tāds radies!

Ezītis. Tēvs! Dod šurp tās cūkas! Es ganīšu!

Tēvs. Viņam dod! Viņš ganīs! Kur tāds radies! Kur tāds radies! Labi, kad nav bērna, tad lai nav! Nu tad gani ar! Mežā iekšā! Prom no manām acīm!

Amarillis. Nabaga Ezītis! Viņš taču nezin, ar ko viņam būs darīšana!

Pulkstenis. Ar cūkām. Tās jau pulksteni nepazīst.

Amarillis. Gadu desmitiem veidotas, speciāli selekcionēta šķirne! Mutācijas rezultāts!

Circenis. Ezīt, uz pāris vārdiem ...

6. aina. „Mežs”

(Cūku deja).

1. Cūka.

Pēc lieluma es alkstu.
Pēc dziļuma sirds smok.
Jo lielāka ir cūka,
Jo dziļāk viņa rok.

2. Cūka.

Šī dzīvesziņa viedā
Man laimi sajust liek.
Jā, tikai liela cūka
Pie dziļas saknes tiek.

Visas Cūkas.

Cūcīgi dzīvojam.
Lai tālu skan! Lai tālu skan!

3. Cūka.

Kas teicis − cūkas laime
Krīt klēpī? Muļķības!
Par savu cūkas laimi
Ir cūkai jācīnās!

4. Cūka.

Un it neviens lai necer
Uz cūkkūts grūšanu! ī
Īsta cūka stāv un kritīs
Par cūku būšanu!

Visas Cūkas.

Cūcīgi dzīvojam!
Lai tālu skan! Lai tālu skan!

(Cūkas labā omā prom. Ezītis nokāpj no ozola un sāk ieturēties.)

Ezītis. (Dungodams.) Kas kaitēja nedzīvoti, diža meža maliņai ... Kaut tik nu būtu atcerējies visu, ko Circenis teica ...

1. Cūka. Ei! Ko tu ēd?

Ezītis. Mātes dotu maizīti.

1. Cūka. Atdod, tā ir mana!

Ezītis. Nē, tā ir mana!

1. Cūka. Bet būs mana! Atdod!

Ezītis. Nedošu vis! Vai tev sava nav gana?

1. Cūka. Sava ir gana, bet tava nav gana! Nav gana! Nav!

Ezītis. Kā nav gana? Vai tad es neesmu gans?

1. Cūka. Gans, gans, gans, gans, gan ... Tfu! Gana! Atdod maizi!

Ezītis. Še tev! (apēd maizi)

1. Cūka. Labi. Labi. Tad es ēdīšu tavu maizi kopā ar tevi.

Ezītis. Pagaidi!

1. C ū ka. Ko lai es gaidu?

E z ī t i s. Rīt būšu lielāks. Ēd tad. Vairāk tiks.

1. Cūka. Ha! Viltīgs. Nekā nebija! Ēdīšu tūlīt!

Ezītis. Pagaidi! Nometīšu savu kažoku. Citādi tu sadursi šņukuru. Padomā, kā tu mani norisi!

1. Cūka. Met nost!

Ezītis. Man kauns. Aizmiedz acis! Neskaties − Un atplēt muti, pats ieskriešu.

1. Cūka. Neticu. Ir jau dzirdēts.

Ezītis. Ak, es nabadziņš! Cauru dienu noskraidījies, nāvi meklēdams! Ar mokām jūs, cūkas, atrazdams! Un nu vēl netic! Vēl pēdējā stundiņā tev netic!

1. Cūka. Arī es zinu, kas ir dzīves apnikums. Skrien ar!

Ezītis. Ļauj atkāpties, lai varu labi ieskrieties!

1. Cūka. Nu, bet ātri!

Ezītis. Taisi ciet acis! Un turi muti vaļā!

(Ezītis atkāpjas un pazūd. Cūka vaļā muti gaida, nevarēdama sagaidīt.)

1. Cūka. Nu gan ir tālu atkāpies. Nu, vai ilgi vēl būs jāgaida?

(Uzrodas pārējās Cūkas.)

2. Cūka. Ko tu te dari?

1. Cūka. Paej nost! Tūliņ skries! Tūliņ būs!

3. Cūka. Kas skries?

4. Cūka. Kas būs?

1. Cūka. Ezis vēderā!

2. Cūka. Trakais!

3. Cūka. Tad jau labāk norij ecēšas!

1. Cūka. Vai tu vāksies nost! Pliks!

4. Cūka. Kas pliks?

1. Cūka. Ezis. Viss ir sarunāts. Paej tālāk. Ieskries vēl tavā rīklē.

2. Cūka. Naivā, šķīstā nesamaitātā dvēsele! Tas nelietis ir tevi piekrāpis. Ezis tev no laba prāta vilks kažoku nost! Bandīts. Bet nekas, mēs savu panāksim. Mainīsim taktiku! Ezīt! Ū-ū. Ezīt! Nāc atpakaļ! E-ē, ganiņ! Derēsim mieru! Tas bija tikai joks!

3. Cūka. Humors!

2. Cūka. Tāda spēlīte!

4. Cūka. Teātris!

2. Cūka. Nāc pie mums! Draudzēsimies! Apvienosimies! Nestrīdēsimies! Es tikko kā no pilsētas! Vai tu zini, ka jauns likums pieņemts! Visiem, visiem, viens jauns, labs likums! Nomest visus asos nagus, ragus, ilkņus un kažokus! Kažokus nomest! Dzirdi! Kažokus!

1. Cūka. Ej nu, kad tad, kad tad?

2. Cūka. Šorīt! Šorīt! Turi muti! Ne jau vaļā, bet ciet! Draudzēsimies! Nāc tuvāk! Kažociņš nu būs jānomet. Likums paliek likums. Ko tā skaties? Kas tur ir?

Ezītis. Nevar lāga saredzēt, bet viens nāk!

3. Cūka. Kas var nākt?

4. Cūka. Kam te jānāk?

Ezītis. Viens tāds liels un pelēks. Zobi kā īleni, nagi kā asmeņi. Spalva gaisā, mute vaļā!

1. Cūka. Vai dieniņ, vai dieniņ! Man vairs nav laika, parunāsim vēlāk!

Visas Cūkas. Mums nav laika!

E z ī t i s. Ei, Cūkas! Nāciet atpakaļ! Tas arī bija tikai joks! Humors! Teātris! Nāciet, nāciet! Ruk, ruk, ruk, cūciņas! Tas lielais un pelēkais ...

Cūkas. Ui!Ui!

Ezītis. Tas lielais un pelēkais aizgāja garām. Aizgāja, aizgāja. Gribu ar jums parunāt nopietni. Redziet, turpmāk jūs ne uz kādiem labumiem neceriet! Turpmāk jums būs jāpārtiek no ozola zīlēm.

3. Cūka. No ozola zīlēm? Fui!

4. Cūka. No ozola zīlēm? Tfu!

2. Cūka. Nu, nekā nebija! Mēs gribam latviskus ēdienus!

1. Cūka. Nacionālo virtuvi!

Visas Cūkas. Melus! Nenovīdību! Skaudību! Lielību! Slinkumu! Kašķību!

4. Cūka. Visu, pie kā esam pieradušas!

Ezītis. Nē, jūs pārtiksiet no zīlēm.

Cūkas. Nemūžam!

2. Cūka. Vienīgi no meliem es kaut cik varu pieņemties svarā!

1. Cūka. Tikai citu slinkums mani tur pie dzīvības!

4. Cūka. Ak, nenovīdība, tu mana dienišķā maize! Man to grib atņemt!

3. Cūka. Es nospļaujos! Man tāpat visu sūta no ārzemēm!

Visas Cūkas. Ja mums nedod ēst, Mēs sākam kost un plēst!

(Cūkas brūk Ezītim virsū)

1. Cūka. Vai! Viņš man iedūra!

2. Cūka. Vai! Viņš man iedzēla!

3. Cūka. Vai! Tā kā ar īlenu!

4. Cūka. Viņam ir kaut kādi duramie!

1. Cūka. Viņš ir bruņots!

2. Cūka. Viņam ir ieroči!

3. Cūka. Cūcība! Ganam drīkst būt tikai stiba!

4. Cūka. Pret nabaga neaizsargātiem lopiņiem

E z ī t i s. Nu, vai ēdīsiet zīles?

Cūkas. Mums ir jāapspriežas.

Ezītis. Spriediet veselas. Es tikmēr pagulēšu ozola ēnā.

1. Cūka. Domā, ka ir uzvarējis.

2. Cūka. To līdz šim neviens nav spējis.

3. Cūka. Viņa cīņa vēl ir priekšā. Mēs jau esam viņā iekšā.

4. Cūka. Katrā šūnā, katrā audā.

1. Cūka. Mēs vēl liksim viņam raudāt.

2. Cūka. Dvēseli tam izrakņāsim.

3. Cūka. Katram darbam pretī stāsim.

4. Cūka. Izmīdīsim viņa gribu.

1. Cūka. Izbradāsim mīlestību.

Visas Cūkas. Mēs jau esam viņā pašā! Viņa asinīs un dvašā!

E z ī t i s. Nu, vai ēdīsiet zīles?

Visas Cūkas. Ēdīsim mēs tevi, mīļais!

(Cūkas dodas jaunā uzbrukumā)

Ezītis. Adatas pret sevi griežu! Cūkām savu tiesu spriežu!

(Katra Ezīša kustība rada sāpes viņam pašam un vienlaicīgi arī Cūkām, jo viss ir viens.)

2. Cūka. Es zinu vienu labu recepti, kā apēst ezi!

1. Cūka. Ātrāk, man ir slikti. Noskūt?

3. Cūka. Ādu pār kārti un katlā iekšā!

2. Cūka. Pārāk liela ķēpa!

4. Cūka. Ātrāk! Man arī nav labi! Vispirms jādabū nost tas kažoks!

2. Cūka. Muļķis! Recepte ir tāda: ņem vienu ezi! Iemīca to mālos! Ausis ciet! Acis ciet! Mute ciet! Pats kamolā. Ugunskurā iekšā! Un kamēr ugunskurs nakts tumsā kvēlo ... Ezis gatavs!

4. Cūka. Gatavs!

2. Cūka. No dzimtenes māliem izlobītu, pasniedz ... ai, ai, ai...!

1. Cūka. Mmm, mmm ..., vai!

3. Cūka. Vai to nesauc − ezis savā sulā?

4. Cūka. Ezis savā sulā! Ņam! Ā!

Ezītis. Māt, kā man duras! Māt, kā man sāp! Tūkstoš plēsīgu putnu manu muguru knābj! Māt, kā man duras! Māt, vai man mirt? Visas adatas kažokam iekšpusē ir...

(Cūkas cīņu zaudējušas, kļūst rāmas.)

E z ī t i s. Nu, vai ēdīsiet zīles?

Visas Cūkas. Mēs ēdīsim zīles. Mēs ēdīsim zīles. Mēs būsim labas. Mēs būsim mīļas.

1. Cūka. Vai tad cūka nav cilvēks?

* * *

E z ī t i s. Tā. Cik ir pulkstenis?

Pulkstenis. Desmit pāri astoņiem.

Ezītis. Amarilli! Tev uzziedējis vēl viens zieds! Cik tu esi skaista! Cik tu esi skaista!

Pulkstenis. Kas nekait darināt ziedus, kamēr citi nocīnās ar cūkām! Nebūtu Circeņa gudrības ...

Amarillis. Nevis Circeņa gudrības, bet Cūku analfabētisma folklorā!

Ezītis. Amarilli, cik tu esi skaista. Circenīt, neaizej!

Circenis. Man jau laikam vairs nebūs tādas īsti svarīgas darbības ...

E z ī t i s. Esi vienmēr klāt. Tā ir vissvarīgākā darbība.

C i r c e n i s. Vai tad tev nebūs kauns no maniem vecajiem svārkiem? Vai tad tev nebūs kauns no manas vecās sirds?

Pulkstenis. Kas tad nu! Ķirķi!

Amarillis. Tikai bez mazvērtības kompleksiem! Vienreiz par visām reizēm!

7. aina

Ķēniņš.

Šai mežā maldos
Tā kā savā mūžā.
Pēc medījuma
Mana bulta trīs.
Ai, zelta briedi,
Zelta cauna,
Ai, zelta vanag,
Augstu debesīs!

Šai mūža mežā
Savu medījumu
Es meklēšu,
Kamēr vien būšu dzīvs.
Ai, zelta vanag,
Zelta cauna,
Ai, dziļi dzelmē
Zeltzvīņotā zivs!

Piķieris. Lūk, kur cauna!

Ķēniņš. Vai ir zelta?

Piķieris. Raugi, raugi! Aizies projām!

Ķ ē n i ņ š. Ak, tā nav no tīra zelta.

Piķieris. Akotā ir zelta spīdums.

Ķēniņš. Man vajag tīra zelta.

Piķieris. Lūk, kur briedis staltiem ragiem!

Ķ ē n i ņ š. Vai tas ir no tīra zelta?

Piķieris. Varens briedis! Saukšu suņus!

Ķēniņš. Parasts briedis. Kur to likšu? Man vajaga tīra zelta.

Piķieris. Vanags, ķēniņ! Raidi bultu!

Ķ ē n i ņ š. Vai tas ir no tīra zelta?

Piķieris. Reti skaists, jel, ķēniņ, tēmē!

Ķēniņš. Parasts, pelēks. Nevajaga. Meklēju, kas tīra zelta.

P i ķ i e r i s. Tā tu meklē visu mūžu ... Zelta vanagu un caunu, savai meitai zelta znotu ... Beigās paliks vecmeitās! Ķēniņ, draugs, tu manim dārgs, bet patiesība dārgāka.

Circenis. Kaut kur dzirdēts teiciens.

Pulkstenis. Saderam, ka Ķēniņš liks Piķieri pakārt par tādu nekaunību! Šitā izteikties par ķēniņa meitu!

Amarillis. Viņš nav nekāds tirāns. Viņš ir apgaismots monarhs. Ne jau velti viņa meitu sauc Gaisma.

Ezītis. Gaisma?

Koris. Gaisma!

Ķēniņš. Gaisma mani gaida mājās. Gaismiņ, bērns, kā gan tev klājas ...

Ezītis.

Gaisma, Gaisma, kas tu esi?
Sapnis? Blāzma? Rīta svīdums?
Ūdens mirga? Zvaigznes spīdums?

Gaisma, Gaisma, kas tu esi?
Kā lai zinu, kā lai minu?
Neredzējis, nepazinis,
Gaisma, tavu vārdu svinu.

Piķieris. Kas tu tāds?

Ezītis. Es cūkas ganu.

Ķēniņš. Panāc, man ir runāšana! Kā tik mazs var cūkas valdīt?

E z ī t i s. Kā tik dižu mežs var maldīt?

Ķēniņš. Mute ir − būt’ augumiņš.

Ezītis. Augums ir − kur padomiņš?

Ķ ē n i ņ š. Vai no meža izvest vari?

Ezītis. Kālab ne? Var izvest arī.

Ķēniņš. Došu naudas pilnu maku. Rādi, ganiņ, mežā taku.

Ezītis. Ķēniņ, meitu dod, ne maku.

Ķēniņš. Ha! Ha! Ha! Lai es tevim Gaismu dotu! Tevi ņemtu lai par znotu? Mazais dadža poguli, paskaties jel spogulī!

Ezītis. Viss mana dzīves dziņa − nomest eža kažociņu! Gaisma var man palīdzēt.

Piķieris. Mazais sušķi! Seskabrāli! Ķēniņa meita nav nekāda istabene nedz arī ģērbēja teātrī, kas tev palīdzēs kažoku vilkt! Pārdod bikses un nopērc sulaini!

Ķēniņš. Rādi ceļu. Vakars klāt. Bāls jau ripo mēnesrats. Tūkstoš takās maldās skats.

Ezītis. Ķēniņ, meklē ceļu pats!

Circenis. Ežul’s ielien zileņcērpā ...

Amarillis. Ķēniņš aizjāj zelta tērpā ...

Pulkstenis. Deviņi un divdesmit minūtes.

8. aina

Amarillis. Kamēr nekas nenotiek, mēs varētu uzdziedāt. Kaut ko pilnīgi no citas operas.

Pulkstenis. Jā! „Pulkstens deviņus jau zvana ...”

Amarillis. Nē, nē! Tu pats rādi, ka deviņiem jau sen pāri. Un, starp citu, nezvanīji. Tu vispār vēl domā kādreiz zvanīt?

Pulkstenis. Cik reižu man jāatkārto − es neesmu uzvilkts. Zvani tu! Tev arī ir zvani!

Amarillis. Es? Mani ziedu zvani nav domāti zvanīšanai. Man ir pilnīgi cita misija. Neesmu dzimusi, lai modinātu sliņķus! Man ir pilnīgi cita sūtība!

Circenis. Uzdziedāsim − „Dzied circenītis aizkrāsnē ...” Nu kāpēc ne? Nu labi, tad kādu tautasdziesmu.

Amarillis. Ja to pieņem kā postmodernisma izpausmi, tad, lai iet.

Visi trīs.

Lai bij jauki, kur bij jauki,
Mežā jauki vasarā.
Zīle dzied, žube velk,
Vālodzīte izlocīja...

Amarillis. Nē, nē tā neiet. Tas ir jādzied visiem!

Circenis. Dziedāsim visi kopā! Sāksim vēlreiz un visi!

Pulkstenis. Aiziet! Visi!

(Diriģents pagriežas pret publiku. Dzied visi, ari skatītāji)

Lai bij jauki, kur bij jauki,
Mežā jauki vasarā.
Zīle dzied, žube velk,
Vālodzīte izlocīja.

9. aina

Ķēniņš un Piķieris atgriežas.

Piķieris.

Ceļi ved uz visām pusēm,
Kurš ir īstais, diez.
Pāri visai zemei klājas
Tumsas plīvurs biezs.

Mežs ir pilns ar taku takām
Kā ar bultām stops.
Spīd vien vienaldzīgi Mēness −
Tumsas mutē zelta zobs.

Ezīt, ganiņ, kurtu esi?

Ezītis. Tepat esmu.

Piķieris. Beidz spītēties. Izved mūs no meža. Ķēniņš dos tev lielu maku.

Ķ ē n i ņ š. Ja tev nepietiek ar manu maku ... Piķieri, velc ārā arī savējo!

Piķieris. Nezin, vai būs paņēmies līdz ...

Ķēniņš. Pameklē vien. Še tev divi pilni maki. Saki ceļu. Rādi taku.

Ezītis. Ķēniņ, dod man savu meitu!

P i ķ i e r i s. Ej tu! Ej tu! Ej tu! Ej tu!

Ezītis. Ķēniņ, savu meitu dodi...

Piķieris. Sodi viņu, ķēniņ sodi! Vai tu nesaproti, mazais nelga, ka ķēniņam ir visādas iespējas tevi sacīsim − ietekmēt! Mēs veltīgi tērējam laiku! Es viņu vienkārši tā stingrāk saņemšu rokās! Ā! Ak tu ezi, nolāpītais! Viņš man duras! Īsts zvērēns! Mežonis! Suseklis!

Ķ ē n i ņ š. Es augsti vērtēju tavus centienus, mazais draugs, bet... Es izsaku savu nožēlu ... Ir tomēr jārēķinās ar izveidojušamajamies apstākļiem ... Būsim reālisti...

P i ķ i e r i s. Es viņu ...

Ķēniņš. Prātīgi, prātīgi. Viņš tomēr zina ceļu.

Ezītis. Savāciet jūs savus makus! Ejiet paši meklēt taku!

Amarillis. Ežulis ielien zileņcērpā.

Circenis. Ķēniņš aizjāj zelta tērpā.

Pulkstenis. Desmit un vienpadsmit minūtes.

Circenis. Visas labas lietas − trīs. Gan jau atpakaļ nāks drīz.

Amarillis. Dabiski. To prasa elementāra kompozīcija. Jāpiezīmē − tradicionālā kompozīcija. Es personiski dodu priekšroku pilnīgi cita tipa dramaturģijai.

Pulkstenis. Tik, tak, tik, tak. Jau nāk. Jau nāk.

(Piķieris viens pats)

Piķieris.

Ezīt, galā mūsu spēki!
Neuzkrauj sev tādu grēku!
Glāb mūs! Ved no meža laukā!
Nikni zvēri apkārt šņaukā!
Lūsis, uzlēkdams ar joni,
Aprija!

Koris, visi. Ķēniņu!!?

Piķieris. Nē, tikai kroni... Glāb mūs! Glāb mūs! Viss vienalga! Lai ir Gaisma tava alga!

E z ī t i s. Vai to ķēniņš pateikt vēlē?

Piķieris. Kad ir dzīvība uz spēles ... Vēlē! Vēlē! Tad, kad dzeltēs meži, sili, Zirgu ņem un brauc uz pili!

Koris. Tad, kad dzeltēs meži, sili, Zirgu ņem un brauc uz pili!

Circenis. Ezītis nu omā jaukā
Izved tos no meža laukā.

Amarillis. Starpbrīdis.

Pulkstenis. Piecpadsmit minūtes.

Priekškars.

II cēliens

1. aina. Ķēniņa pils

Gaisma.

Aizpeld zelta laiva,
Neaizskarot dzīli.
Neaizskarot dzīli,
Dzeltē meži, sili.

Iestrēgst saule sirdī
Tā kā zelta skrots.
Dzeltē meži, sili.
Cik ir ņemts, cik dots?

Garāmejot nošalc
Laimes drēbju vīles.
Vai tu mīli kādu?
Dzeltē meži, sili.

Aizpeld zelta laiva,
Neaizskarot dzīli.
Neaizskarot dzīli.
Dzeltē meži, sili.

Zaiga. Vizma! Rota! Blāzma! Ausma! Mirdza! Gaisma! Kaut kas notiek vārtu priekšā!

Blāzma. Viens ar varu grib tikt iekšā!

Vizma. Sargi met ar akmeņiem, bet viņš izvairās no tiem!

Ausma. Sargi nevar saķert to! Tā kā ezis kamolā savelkas un ieripo!

Piķieris. Žēlīgs kungs, tas punduris ir patiešām atnācis!

Gaisma. Kas viņš ir, šis spurainis?

P i ķ i e r i s. Ak, tas ir viens ganelis. Izveda no meža šis, kad ar ķēniņu mēs abi bijām maldījušies labi.

Gaisma. Tātad glābējs?

Piķieris. Ežulis. Pakulu zaķis! Rakaris!

Gaisma. Tātad glābējs. Un jūs patiesības vietā liekat akmeņus nu lietā?

Piķieris. Pagaid, Gaismiņ, tas nav viss! Viņš no mums ir izspiedis ... Solījumu! Ežuls šis, sak! − dots pret dotu − taisās Ķēniņam par znotu! Piedod, Gaismiņ, tādu nievu, tevi prasīja par sievu! Kur mums abiem likties bija? Tad nu ķēniņš apsolīja. Ak, šis smurgulis, šis spoks, protams, tas bij tikai joks. Žēl, ka viņš to nesaprata. Nekas, trieksim viņu ratā!

Meitenes.Vai, vai, smiekli! Vai, vai, smiekli!

Ausma.Kāda Gaismai liktens balva − vīrs! Un vēl ar eža galvu!

Blāzma. Re, kur līgavainis čāpo!

Vizma. Varbūt četrrāpus viņš rāpo?

Zaiga. Princis

Blāzma. dārgā kažokā!

Rota. Līgavaiņa uzvalkā!

Visas. Ha! Ha! Ha!

Ausma. Mūsu sapņus iztraucējis! Jāmet cūku aizgaldu!

Visas. Ha! Ha! Ha!

Gaisma. Smiekli? Smiekli? Diezgan irgot! Kā jūs spējāt mani tirgot! Mani − Gaismu! Prātu tīšu! Paga! Es jums parādīšu! Lai tad ir tā − dots pret dotu! Lai nāk ķēniņam par znotu! Iešu es par sievu šim ... Cilvēkam!

M e i t e n e s . Nē, ežulim!

Gaisma. Vai ir ezis, vai ir zaķis, vai ir krupis vai ir kaķis, man vienalga! Manī spīts kvēlo tā kā karsta plīts!

Piķieris. Ķēniņ, ķēniņ, labi nav, ezis pilī iekšā jau!

2. aina

Ezītis. Vai, žilbst acis! Kur ir ķēniņš?

M e i t e n e s . Zēniņ, zēniņ, esi lēniņš!

Ezītis. Ak, man apreibušas acis! Gaisma?

Vizma. Nē, es Vizma.

Ezītis. Gaisma, tu?

Zaiga. Es esmu Zaiga.

Ezītis. Vai tu Gaisma?

Mirdza. Nē, es Mirdza.

Ezītis.

Gaisma, Gaisma, kas tu esi?
Kā lai zinu, kā lai minu?
Neredzējis, nepazinis,
Tavu vārdu gaiši svinu.

Gaisma, Gaisma, kas tu esi?
Sapnis? Blāzma? Rīta svīdums?
Ūdens mirga? Zvaigznes spīdums?

Tikai sapnis. Tikai ilgas,
neredzējis atvados.

Piķieris. Ak tu sušķi! Kā tu drīksti! Pelnījis tu esi rīksti!

Ezītis. Ķēniņ, uzklausi jel mani! Nācu lūgt tev piedošanu. Toreiz tevi, ķēniņu, negodīgi piespiedu. Biji toreiz nāves baismās, tādēļ apsolīji Gaismu. Solījums, kas briesmās dots, jātur nav, un necieš gods.

Ķēniņš. Tur tev taisnība ir, draugs. Redzu, ka šis zēns vēl augs.

Ezītis. Gaisma dārgums tavs viens vienīgs. Neesmu es viņas cienīgs.

Piķieris. Tiesa gan, kur tāds gan der! Puse − cilvēks, puse − zvērs.

Ezītis. Māt, kā man duras! Māt, kā man sāp. Tūkstoš plēsīgu putnu manu muguru knābj! Māt, kā man duras! Iekšpusē ir visas adatas kažokam. Labāk man mirt!

(Meitenes mēģina Ezīti pažēlot, noglāstīt)

Rota. Ai, man pirksts ir asinīs!

Mirdza. Vai, man dzelkšņu pilna plauksta!

Ausma. Meža smārds tik tumšs un drūms!

Zaiga. Ak, viņš ir kā ērkšķu krūms!

Vizma. Man ir bail, viņš tomēr zvērs!

Ausma.Kā lai palīdz viņa mokām, ja to nevar skart ar rokām? Dosim viņam magoņdziru! Lai viņš nomierinās miegā. Mīkstā, baltā tā kā sniegā. Maigā tā kā zīda diegs. Miegs no sāpēm veldzi sniegs. Gaišs un liegs. Miegs.

Gaisma. Dzer, tas tavas sāpes dzēsīs.

Ezītis. Gaisma, Gaisma, tu tā esi? Ak, vienalga, ak, vienalga. Miegā karāšos kā valgā.

(Ezītis dzer un aizmieg.)

Pulkstenis. Vienpadsmit un septiņas minūtes.

Amarillis. Pēdējais brīdis iejaukties! Magoņu dzēriens! Viņu taču te pataisīs par narkomānu!

Circenis. Kaņepes − to vēl varētu pieļaut. Tās mūsu senči arī lietoja.

Meitenes. Kas tie tādi?

Amarillis. Pēc visa spriežot, jūs te dzīvojat hermētiskā elitārismā. Nav brīnums, ka jums te ir absolūts informācijas vakuums.

Pulkstenis. Mēs jūs drusku reformēsim. Tas ir, piedošanu, informēsim. Pulksteni taču jūs pazīstat. Ļoti patīkami. Viņa ir Amarillis. Un viņš ir Circenis. Circenīt, tev ir atsējušās pastaliņas!

Circenis. Mēs esam Ezīša īstenieki.

Amarillis. Circenis lieto nedaudz archaisku leksiku. Mēs esam Ezīša trinitāte. Populāri izsakoties − ideālā triāde.

Circenis. Mums jācenšas vienmēr turēties kopā. Pa vienam mēs esam drusku vienpusīgi.

Amarillis. Es jūtu, ka jūs totāli nekontaktējat. Bet neviens nevar mani piespiest nolaisties līdz vidusmēra sapratnes līmenim! Circeni, runā tu!

Circenis, koris.

Deva Dieva vajātai ciltij
Cerību pēdējo.
Deva Dieva mātei dēlu
Bezgala gaidīto.

Lika tam savu cilti
Uz jaunu dzīvību celt.
Gods atkal lai gods.
Zelts atkal lai zelts.

Deva Dievs mātei dēlu.
Viņš − esam visi mēs.
Dzimuši savām mātēm
Paaudžu paaudzēs.

Ķēniņš.

Dīvaina šī Dieva balva.
Eža kažoks, eža galva.

Circenis.

Gadsimtos krājušies sārņi
Lūk, šajā kažokā.
Ja viņš to nenometīs ...

Meitenes. Varbūt, ka nomet?

Koris.Bet kā?

Piķieris. Nav mūsu darīšana! Tās ir viņa problēmas!

Ķēniņš. (Amarillim). Kundze ... Jaunkundze ... Jaunkundze, es jūs laipni ielūdzu pusdienās, kamēr mūsu kopīgais draugs mazliet atpūšas. Saprotams, arī personas, kas jūs pavada.

3. aina.

Ezītis. Laikam es joprojām guļu. Sapņoju joprojām es. Kādas skaņas, kādas krāsas! Vai jūs visas esat māsas?

Meitenes. Jā, mēs esam māsas. Mēs esam gaisma.

(Meiteņu deja)

Zaiga. Es zaigoju debesu spožumā. M i r d z a. Es uzmirdzu cilvēku laipnībā. V i z m a. Es vizmoju radošā iedvesmā.

Ausma.Es uzaustu smaidā un draudzībā.

Blāzma. Es blāzmoju dvēseles krietnumā.

Rota. Es rotājos pasaules skaistumā.

Ezītis. Ak, Dievs, kā man trūkst visa tā!

Ezītis. Jūs esat gaisma? Visas?

Meitenes. Visas. Katra maza gaismas lāse.

Ezītis. Visas esat − Gaisma! Ak, es muļķis! Tātad Gaisma ir tikai abstrakta ideja! Tikai abstrakta ideja...

Zaiga. Gaisma? Abstrakta?

Vizma. Gaisma? Abstrakta ideja?

Visas. Ha, ha, ha! Ha! Ha! Ha!

(Nāk Gaisma)

Mirdza. Gaisma, tu esot abstrakta!

Blāzma. Gaisma, vai tu esi abstrakta?

G a i s m a. Nu, kur tad ir Amarillis? Tā gudrā puķe. Prasiet tai.

Vai tu izgulēji miegu?
Nevelc kamolā jel sirdi.

Ezītis.

Ak, man nenāc klāt, es duros.
Negribēdams esmu ass!

Gaisma.

Ne tu ass un ne tu duries.
Lūk, es tevi noglāstīju.
Lūk, es skaru adatiņas.
Nu nemaz man nedur viņas.
Lūk, es tavus dzelkšņus skaru,
Tavus matus ...

Ezītis. Tie ir sari!

Gaisma.

Tie nav sari. Tie ir mati.
Lūk, es tavu roku ņemu ...

E z ī t i s. Tā nav roka, tā ir ķepa!

Gaisma.

Tā nav ķepa. Stipra delna.
Silta, balta.

E z ī t i s. Tā ir melna!

Gaisma.

Lūk, es tevi viegli skauju ...
Ezīt, sevī neieraujies...
Lūk, es tavus dzelonīšus
Piespiedīšu pie sava vaiga.
Tava elpa...

Ezītis. Zvēra elpa!

Gaisma.

Tava elpa silta, maiga ...
Rokas tev ap pleciem viju ...

Koris. Noskūpstīja!

Ezītis.

Kas tas bija? Kas tas bija?
Kas gan notiek?
Šuves šņirkst,
Lūztot adatiņas čirkst.
Dzeloņi man laukā krīt,
Karsta gaisma dzīslās rit.
Kažoks tā kā āda lobās,
Smagums zūd un sāpes gaist...

Gaisma.

Ezīti, tu kļūsti skaists!
Skūpsti mani!...

Meitenes, koris.

Tu zaigosi debesu spožumā.
Tu blāzmosi dvēseles krietnumā.
Tu rotāsies pasaules skaistumā.

4. aina.

Ķēniņš. Princese! Kas man jāredz! Tu bučojies! Ar ezi! Kategoriski protestēju! Un jūs visas! Manas pils spožums!

Piķieris. Spožums un posts!

Ķēniņš. Ezīt, klausies! Es tev izsaku visdziļāko pateicību Ķēniņa, tas ir, savā vārdā par to lielo ieguldījumu, ko tu esi devis Ķēniņa, tas ir, manas glābšanas gadījumā ... Bet nu viss! Viss!

Tu ciemojies pilnības valstībā,
Kur Dieva smieklus var smiet,
Bet, draudziņ, viss beidzas, un tagad
Laiks tev uz mājām iet.

Tu ciemojies pilnības valstībā,
Bet vārtiem reiz jāveras ciet.
Tu biji, tu juti, tu redzēji.
Nu laiks tev uz mājām iet.

Tu ciemojies pilnības valstībā,
Kur mirklīgu laimi var liet,
Bet, draudziņ, viss beidzas, un tagad
Laiks tev uz mājām iet.

Pulkstenis. Tiešām, tuvojas pusnakts.

Circenis. Kas par daudz, tas par skādi. Un ne es tā ģērbies, nekā ...

Amarillis. Kas mani tomēr imponē, ir ķēniņa konsekventais konceptuālisms, turpretī princesē es tādu kaut kā nemanu! Kaut kā nemanu!

Gaisma. Mana nostāja ir pilnīgi konsekventa. Esmu apsolīta Ezītim par sievu, un solīts makā kritīs!

Ķēniņš. Ezītis pats ir no tevis atteicies. Viņš pats ir atsaucis savu prasību pēc tevis. Viņš taču saprot... Viņš nav muļķis.

Ezītis.

Es būšu muļķis,
Ja tas nozīmē − mīlēt.
Es būšu muļķis,
Ja tas nozīmē − alkt.
Mana sirds ir kā pilna krūze,
Kurā plīsums
Kā dzīslojums smalks.
Es būšu muļķis,
Ja tas nozīmē − mīlēt.
Es būšu muļķis,
Ja tas nozīmē lemt
Savu dzīvību atdot Gaismai,
Ja vien Gaisma
To gribētu ņemt.

Ķēniņš. Piķieri! Es gribu medībās! Es gribu prom! Es to visu nepanesu. Meitiņ, es nedomāju, ka tu vari būt tik nežēlīga! Lai arī ezītis, viņam tomēr sirds ir krūtīs. Ar lellēm tu vairs nespēlējies, nu tu spēlējies ar ežiem. Tu paspēlējies, tu paspēlējies, nu diezgan.

Piķieris. Nepaliec par apsmieklu! Ežuli. Vai tu neapjēdz savā eža paurī, ka ar tevi te dzen jokus! Gaisma vienkārši spītējas. Viņa mūs speciāli kaitina! Viņas lepnums ir aizskarts par to, ka tādam kā tu, kaut arī tikai joka pēc, viņa apsolīta par sievu. Ar princesi nodarbosies viņas ētikas pasniedzēja, bet tu tagad žigli ej mājās! Atpakaļ pie savām cūkām!

Gaisma. Neej, Ezīt, tas nav tiesa!

Piķieris. Kas nav tiesa? Atgādiniet, ko viņa teica, tādu precinieku ieraugot.

K o r i s. Vai ir ezis, vai ir zaķis, vai ir krupis, vai ir kaķis. Man vienalga, manī spīts kvēlo tā kā karsta plīts!

Ezītis. Vai tā tiešām viņa teic?

Koris. Teica. Teica.

Gaisma. Ezīt, neej! Jā, es teicu! Jā, es teicu! Bet es tevi vēl nepazinu. Es nezināju, kas tu esi un no kurienes tu nāc.

P i ķ i e r i s. No kurienes nāc, turp arī ej atpakaļ! Ej, ej, no kurienes nācis!

Ezītis.

Es nāku no trūdošām lapām,
Kas dvingo kā zābaku smērs,
Kur kamolā raujas, kad tuvojas
Par tevi kāds spēcīgāks zvērs.

Koris.

Kur vien eži, kur vien meži,
Kur tiktāl vien sapnis tiek −
Bļodiņu ar siltu pienu
Liktenis lai priekšā liek.

Ezītis.

Es nāku no dubļiem un purviem,
Kur sejas kā atvāztas āvas,
Es nāku no mēslu kaudzes,
Es nāku no tumsas un nāves.

Koris.

Kur vien eži, kur vien meži,
Kur tik tāl’ vien sapnis tiek −
Bļodiņu ar siltu pienu
Liktenis lai priekšā liek.

E z ī t i s. Es eju kā nācis − uz trūdošām lapām, kas dvingo kā zābaku smērs. Ņemiet to pusi, kas − cilvēks, sev paturu pusi, kas − zvērs.

Gaisma.

Nē, tavs nākums ir daudz tālāks!
Nē, daudz tālāks sākums tavs.
Ceļa galā tava māte
Ziediem apbirusi stāv.

Nē, tavs nākums daudz lielāks.
Cauri mūžiem gaišums krāts,
Tev virs galvas svētīdama
Saule stāv kā Dieva prāts.

Nē, tavs nākums ir daudz tālāks.
Cauri dubļiem medus lās.
Ziedu acīm tava zeme
Pretī raugās cerībās.

Nē, tavs gājums ir daudz tālāks,
Un es tevim līdzi gribu.
Nevis dāvinu, bet lūdzu −
Pieņem manu mīlestību.

Ezītis. Gaisma, tavu vārdu minu.

Gaisma. Tikko teikts, nu tu to zini.

Koris. Zina, zina! Liec vēl just! Eža kažociņam zust!

Gaisma. Kā es agrāk nepamanīju, ka te ir visādas sprādzītes, ko var atsprādzēt, ka te ir visādas podziņas, ko var atpogāt, ka te ir saites, ko var atsaitēt, un te taču pavisam parasts rāvējslēdzējs.

Koris. Vajag tikai mīļu roku, kas var saites atraisīt, vajag tikai gaišu acu, kas var sprādzes ieraudzīt! Eža kažoks lobās! Krīt!

Gaisma. Vēl tu esi projāmbēdzējs? Vēl tu šaubies?

Koris. Rāvējslēdzējs!

(Eža kažociņš krīt pie kājām)

Ezītis. Tava elpa man uz sejas ...
Vai tā dzīve? Vai tā dzeja?

Gaisma. Nejautā, es tevī lējos.

Ezītis. Tavas lūpas, tavi mati...
Sirdi sabrauc zelta rati...

Gaisma. Tavi pleci stipri, plati.

Ezītis. Augums mans kā ēze kaist,
Pats no sevis vaļā laists ...

Gaisma. Ezīti, tu esi skaists.

E z ī t i s. Tā kā migla maigi garo.

Gaisma. Tu kā jaunais Mēness staro.

Ezītis. Zvaigznes spīdums.

Gaisma. Rīta svīdums.
Asins saplaukst tūkstoš ceros.
Es kā durvis vaļā veros.

Ezītis. Dzeru, dzeru, neatdzeros.

Gaisma. Tava elpa man uz sejas.
Vai tā dzīve? Vai tā dzeja?

Ezītis. Nejautā, es tevī lejos.

Meitenes, koris.

Tu zaigosi debesu spožumā.
Tu mirdzēsi cilvēku laipnībā.
Tu vizmosi radošā iedvesmā.
Tu ausīsi smaidā un draudzībā,
Tu blāzmosi dvēseles krietnumā.
Tu rotāsies pasaules skaistumā.

Pulkstenis. Ja mana dzeguzīte būtu dzīva, kā viņa tagad kūkotu ...

Amarillis. Ķīmija ... Elektromagnētisms ... Dzīves matērijas noslēpumainās plūsmas ... Es absolūti neesmu sentimentāla. Vienkārši bioloģisks un sociāls optimisms. Mīlestība kā ontoloģizējošs rituāls ...

Circenis. Amarillīt, vai tu neesi saslimusi, mīļā puķe?

Amarillis. Varbūt, varbūt ... Man vajadzēs konsultēties ar psihoanalītiķi...

Ķēniņš. Ziedi vīst, bet tukšas vāzes! Runas liekas! Rītu − kāzas!

Koris. Kāzas! Kāzas! Kāzas! Kāzas!

Circenis. Ķēniņš ...

Amarillis. Karietē nu lika ...

Pulkstenis. Iejūgt zirgus dūkanus ...

Visi t r ī s. Un uz pili steigšus atvest Ežuliņa vecākus.

5. aina.

Tēvs. Kur viņš ir? Kur viņš ir? Tas? Šitas? Manu dēliņ! Nu es varēšu izkopt savu individualitāti, savu iekšējo pasauli! Attīstīt savus talantus. Rakstīt un komponēt! Komponēt un rakstīt! Kad man ir tāds dēls! Divi metri! Nu gandrīz divi metri! Kauls no mana kaula, miesa no manas miesas. Un līgava − kā bilde. Ak tu manu mīļo vedekliņ!

Ezītis. (Daudz uzmanības tēvam nepievēršot, griežoties pie mātes) Nedomāji, necerēji?

Māte.

Gan domāju, gan cerēju.
Visu mūžu cerē sirds.
Katram pirkstā gaismas gredzens
Jau no piedzimšanas mirdz.

Šim nodzisa, tam pazuda,
Citam Liktenis to zog.
Pat, ja ciet ir visas durvis,
Vaļā vienmēr gaismas logs.

Gan gaidīju, gan cerēju.
Visu mūžu māte cer.
Nu šai brīdī pati Laime
Pilnu klēpi gaismas ber.

Ezītis. Mīļo māt!

Gaisma. Mana māte sen kā mirusi. Vai drīkstu nu tevi saukt par māti?

Māte. Mīļie bērni! Sauciet mūžam.

Ezītis. Es skūpstu tev rokas, māt.

Gaisma. Es skūpstu tev acis, māt.

Abi. Stāvi mums mūžam klāt.

Koris. Stāvi mums mūžam klāt.

6. aina.

Dzīru deja

Koris.

Lai svinam šo mirkli, šo dzīvi.
Kas zin, kā mums rītu ies.
No nebrīves ceļā uz brīvi
Par gaismu priecāsimies!

Lai dzeloņiem, dzelkšņiem un dadžiem
Laiks taisnīgu tiesu lemj,
Un izrauj ar saknēm ārā
No sirdīm un sētmalēm!

Lai svinam šo mirkli, lai svinam,
Par gaismu lai priecājamies!
Lai piepildām kausus, kas zina,
Kā rītu mums visiem ies!

Piķieris. Uzmanību! Ieradušies vēl kādi nepazīstami apsveicēji!

(Uznāk Cūkas)

1. Cūka. Mīļi sveicam jauno pāri!

2. Cūka. Eža tēvu, māti arī!

3. Cūka.
Tevi, ķēniņ, mīļi sveicam,
Dažas dzejas rindas teicam:

4. Cūka. Daudz baltu dieniņu!

1. Cūka. Sviestu un pieniņu!

2. Cūka. Laimiņa dodi...

3. Cūka. Pilnu bļodu! Pilnu bļodu!

4. Cūka. Pilnas siles, tas ir, plauktus!

1. Cūka. Ratus nebrauktus un brauktus!

2. Cūka. Smalkas baudas!

3. Cūka. Daudz, daudz naudas!

4. Cūka. Olas, speķus! Teļus, teķus!

1. Cūka. Siltus deķus!

2. Cūka. Mīkstus spilvenus kā pūkas!

Visas Cūkas . To jums visu novēl...

Koris. Cūkas!

Visas Cūkas . Bijušās! Bijušās!

1. Cūka. Mēs esam mainījušas nosaukumu.

2. Cūka. Mēs jūs sveicam Bē Cē Pē vārdā!

Visas Cūkas . Bijušo Cūku Pulka vārdā!

(Bijušo Cūku deja)

Cūkas.

Ak, tādā prieka brīdī,
Ko visi līksmi svin,
Ka reiz kāds bijis cūka,
Vai tas vairs jāpiemin?

Ja kažoks nekrīt nost
Ne nomodā, ne dusā,
Tad atliek tikai vienīgi
Griezt to uz otru pusi.

Griežam šā un griežam tā,
Kamēr viss ir kārtībā!

Piķieris. Viss ir kārtībā! Viss ir kārtībā! Ciemiņi, pie galda! Pie galda, mīļie viesi, pie galda!

1. Cūka. Man ir tik briesmīgi žēl...

2. Cūka. Kas tad nu? Nejauc ārā noskaņu!

1. Cūka. Ka es tāds puscūcis palieku ...

3. Cūka. Mirkļa vājums, mīlīt, mirkļa vājums ...

2. Cūka. Pie galda aicina, vai nedzirdi!

4. Cūka. Viss ir kārtībā! Viss ir kārtībā!

1. Cūka. Es arī gribu!

2. Cūka. Nu taču tu arī dabūsi! Nāc! Divreiz var neaicināt.

1. Cūka. Es gribu gaismu ... Gaišumiņu!

3. Cūka. Vilks! Vilks!

1. Cūka. Lai ir. Lai ir vilks!

3. Cūka. Kāds vilks? Es saku, ka vilks elektrību. Ievilks reiz elektrību arī mūsu kūtī.

1. Cūka. Es gribu gaismu ... dvēselē!

4. Cūka. Kur tad tās gaismas tik daudz ņems? Ķēniņam ir tikai viena meita.

P i ķ i e r i s. Vai jums tur kādas problēmas? Visi jau sēžas pie galdiem.

4. Cūka. Nieki! Viss kārtībā!

1. Cūka.

Es prasu, kas tā par rasu
Acīs manās?
Tā laikam ceļas
No ilgošanās.

Tā ceļas no manis paša?
Ak, kas man kaiš?
Kas manī notiek −
Tik gaišs, tik gaišs?

Es prasu, kas tā par rasu.
Kas tā par rasu, es prasu.

2. Cūka. Neko nesaprotu.

3. Cūka. Nervi.

4. Cūka. Varēja jau vispirms paēst un tad skriet.

P i ķ i e r i s. Ko viņš prasa, kas par rasu?

3. Cūka. Viņš prasa, kur lai ņemot tik daudz gaismas.

Piķieris. Oja, kas nu tur ko uztraukties! Mums taču te vēl tik daudz neprecētu meiteņu! Vizma, Blāzma, Rota, Ausma, Mirdza, Zaiga...

Ķēniņš. Tas nozīmē, ka mums priekšā vēl daudz kāzu!

C i r c e n i s. Es ierosinu tās visas svinēt pēc senču parašām. Es vēl atceros, kā to darīja pirms tūkstoš gadiem.

Amarillis. Oficiāla laulība, es palieku pie saviem ieskatiem, ir tīrā birokrātija! Fundamentālistisks formālisms!

Pulkstenis. Vai beidzot kāds mani uzvilks?

Ezītis. Protams! Tev taču būs jāiezvana jauns laiks! Un mēs neviens nedrīkstam aizgulēties!
(Uzvelk Pulksteni.)

Koris.

Lai svinam šo mirkli, šo dzīvi,
Kas zin, kā mums rītu ies.
No nebrīves ceļā uz brīvi
Par gaismu priecāsimies!

Pulkstenis. Tuvojas pusnakts.

Amarillis. Ja kāds domā, ka tās ir beigas, tad viņš maldās.

Circenis. Nekad nevajag domāt − nu ir beigas! Nekad!

7. aina.

Gaisma. Ezītis. Koris.

Gaisma.

Guli, mans mīļais, viss piepildīts.
Guli, mans mīļais, līdz ataust rīts.
Zvaigžņu stari pār tevi lai stīdz.
Kurp iesi sapnī? Ņem mani līdz.
Pat sapnī lai esam mēs kopā.

Guli, mans mīļais, viss piepildīts.
Guli, mans mīļais, līdz ataust rīts.
Manu roku vainags ap tevi vīts.
Guli, mans mīļais, viss piepildīts.
Nav nekā, kas spētu mūs šķirt.

Ai, kas tas? Eža kažoks − riebīgs, ass! Pāri gultas galam sviests, asins, sviedru piesūcies! Slej uz augšu adatas, tā kā dzīvs tas izskatās! Iedomas! Tā tikai skranda, atmiņas tas augšā vanda. Kad mans mīļais rītu celsies, kažoks atkal sirdī dzelsies. Kur to noslēpt, kamēr nakts? Skapī slēgt? Vai zemē rakt? Ak, man ir no viņa bail! Krāsns mutē uguns gail.

Koris. Krāsns mutē uguns gail!

(Gaisma iemet kažoku ugunī)

Koris.

Karstas uguns mēles plīv ...
Kažoks svaidās tā kā dzīvs ...
Kažoks saraujas kā dzīvs ...
Kažoks izstiepjas kā dzīvs ...
Kažoks ievaidas kā dzīvs ...
Deg! Deg! Deg! Deg!

Ezītis. Deg! Deg! Deg! Deg! Es degu! Es degu! Es smoku! Kāpēc uz sārta? Kāpēc jūs mani sadedziniet? Uguns suņi mani gabalos plēš! Nav, kas šo uguni dzēš! Gaisma! Uguns! Uguns − gaisma! Es degu! Es degu!

Gaisma. Attopies, attopies, mīļais! Mosties! Mosties! Tas tikai nīstais kažoks, kas deg! Tavi dzelkšņi un dzeloņi, tavs sāpinātājs tur sadeg, tava zvēra āda tur sadeg!

Ezītis. Es degu! Es degu!

Gaisma. Visas briesmas, viss ļaunums tur sadeg. Tikai tagad tu esi pa īstam brīvs! Ezīt, tu esi brīvs! Lūk, kažoks jau izplēn oglēs ...

Ezītis. Gaisma, ardievu, es izplēnu oglēs ...

Gaisma. Nē, nē tu tikai murgo miegā! Tas ir tikai kažoks, kas sadeg! Mosties, mosties, Ezīt! Ak, Dievs, viņš deg kā ugunīs!

Ezītis. Es būšu dzīvs tik kamēr ogles gailēs. Es biju ezis. Kas es tagad esmu? Man nav pat vārds, kurā uzrunāt...

Gaisma. Es teikšu − mīļais, vienīgais ...

Ezītis. Es biju ezis. Kas es tagad esmu? Kam pieder šī gludā āda? Tāda pati kā miljons citu gludenu ādu. Pretīgi gludena āda! Kam pieder šī seja? Tāda pati kā miljons citu seju. Pretīgi gludena seja! Šīs rokas, šīs kājas, šī mute, kas runā to pašu, ko miljons citas mutes. Kas es esmu? Viss manī sadedzināts, tukšs un izplaucēts. Es biju ezis ...

Gaisma. Piedod, piedod.

Ezītis. Gaisma, es tomēr atradu tevi. Es pazinu tevi, es biju tevī. Cik ir pulkstenis? Ak, Dievs! Viņi ir pagalam. Viņi visi ir pagalam. Circenīt, tu esi pagalam, Amarilli... Lēni, Gaismiņ, pamazām es būtu ticis no kažociņa vaļā. Kādēļ tu man neko nejautāji? Es būtu teicis, pagaidi, Gaismiņ, pagaidi − kažociņa kreisās puses kabatiņā ir mana dvēselīte. Tā ir mana dzīvība. Saudzē to. Tā es būtu teicis. Kreisās puses kabatiņā ...

Gaisma. Piedod, mans mīļais, mans vienīgais ... Ja tu mirsi, tad zini, ka es arī nodzisīšu.

Amarillis. Pagaidiet, pagaidiet! Kurš te mirs? Kurš te dzisīs? Šitāda atmosfēra man nepatīk!

Circenis. Ezīt, kad tu nākošreiz būsi pie manis aizkrāsnē, es tev izstāstīšu pasaku par putnu, kas piedzimst pats no saviem pelniem.

Pulkstenis. Paskaties uz mani!

Circenis. Tad ta brīnumi! Tava ciferblate ir atkal gaiša! Ceijeri spīd pa gabalu!

Amarillis. Ciferblate! Ceijeri! Kā tu, Circeni, runā! Anahronisms.

Ezītis. Pulksteni, Amarilli, Circeni! Jūs esat dzīvi? Jūs nesadegāt kreisajā krūšu kabatiņā?

Circenis. Taisnības labad jāsaka, ka es izlēcu pēdējā mirklī. Šitāds lēciens tūkstoš gadu vecumā − nav nekāds joks, esmu ar sevi apmierināts. Vienu pastaliņu gan esmu pazaudējis.

Amarillis. No palodzes uz pasauli ir par daudz labs skats, lai es te taisītu kaut kādus autodafē. Es tikai baidos, ka mans „Pasaules Amariļļu katalogs” būs apsvilis.

Pulkstenis. Bet es ... Bet man! Eh, nav laika pļāpāt! Pusnakts!

(Sāk kūkot Pulksteņa dzeguzīte, saprotams, divpadsmit reizes).

Pulkstenis. Mana dzeguze! Mana dzeguze! Viņa ir atkal dzīva!

Ezītis. Mēs visi esam dzīvi!

Gaisma. Mēs visi esam dzīvi!

Koris un visi izrādes dalībnieki. Mēs visi esam dzīvi!

Koris.

Lai dziesma plūst kā straume,
Kad aizsprosts vaļā rauts.
Mēs visi esam dzīvi,
Un tas ir ļoti daudz.

Lai sirds kā dzeguzīte
Pēc gaismas vienmēr sauc.
Mēs visi esam dzīvi,
Un tas ir ļoti daudz.

Priekškars