„IR ŽURNĀLS MUMS, KAS NĀK JAU GADIEM”

 

 

Vērā liekamas ir dažas nesenas norises un atbalsis, kam sakars ar JG. Šogad 23. maijā Rīgā, Ojāra Vācieša muzejā, notika Latvijas P.E.N. Centra rīkota, JG veltīta pēcpusdiena − daļēji aizsaulē aizgājušā JG redaktora Laimoņa Zandberga piemiņai. Bet galvenokārt, citējot Māri Čaklo, tā bija desmit gadu jubileja „brīvai Jaunās Gaitas jaunajai gaitai arī [Latvijas] jaunajā pastā”, jo „pirms tam Maskavas un Tallinas muita bija labi informēta par žurnāla kaitīgumu − un labprātāk pieļāva ieplūst impērijā pornogrāfijai, nevis literatūrai, kas kopš piecdesmito gadu vidus sludināja vienu tautu un vienu kultūru. Tomēr žurnāls Latvijā tik un tā nonāca, atstājot iespaidu uz vairākām literātu un vispār intelektuāļu paaudzēm (protams, ierobežotā veidā)” − tā Māris Čaklais Rīgas Balsī (25.05.1998) rakstā „Jaunā Gaita turpinās”. Klātesošie gan vēsta, ka sarīkojums bijis samērā vāji noorganizēts, maz apmeklētāju, turklāt drūma, aizlijusi diena. Daži labi domāti raksti presē par šo saietu liecināja par savā laikā ļoti plašās un aktīvās Rietumu trimdas latviešu rakstniecības procesu pavāju izpratni.

 

 

Interesants un vajadzīgs ir Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājas I. Zālītes raksts „Kā čeka taisīja ‘kultūras sakarus’?” (Lauku Avīze 29.08. un 5.09.1998), kam pamatā LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) un LKP CK dokumenti, kā arī citi materiāli, to skaitā uz Rietumiem 1978. gadā pārbēgušā kādreizējā Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (KSK) priekšsēdētāja Imanta Lešinska Kalpības gadi, ar ko lasītāji ārpus Latvijas jau iepazinās Ņujorkas avīzē Laiks (11.07.1979-24.09.1980) un vēlāk gadskārtējā izdevumā Latvija Šodien (1986). Informētam diasporā mītošam latvietim nav nekāds īpašs atklājums, ka „viens veids kā piekļūt emigrācijas auditorijai bija iefiltrēšanās viņu pastāvošajos periodiskajos izdevumos. Kultūras sakaru komitejas slepenajā atskaitē LKP Centrālkomitejai par darbu 1970. gadā rakstīts: Pēdējos gados Komitejai izveidojusies zināma pieredze, lai ideoloģiski ietekmētu un iekļūtu atsevišķos emigrācijas izdevumos, piemēram Jaunā Gaita un Tilts (žurnālos)”. Attiecībā uz minēto laikaposmu, liekas, tas bija teikts tikai parastās atskaites labad, lai izpildītu plānu, jo sešdesmito gadu beigās un septiņdesmitajos gados Latvijas periodikā, un ne tikai Dzimtenes Balsī un tās piedēkļos, bet pat Literatūrā un Mākslā (skat. Piem., 23.09.1972) un vēl citur visasākie uzbrukumi parādījās tieši Stokholmas Brīvībai un Jaunajai Gaitai, un šo izdevumu līdzstrādniekiem. Jāšaubās, vai tajos gados KSK un VDK bija pārliecīgs iemesls gavilēt par čekas vajāto kultūras darbinieku, piem., dzejnieces Vizmas Belševicas un literātūrzinātnieces Dzidras Kalniņas darbu pārpublicēšanu, vai arī par vairāk vai mazāk „padomju lietām” veltītiem darbiem, kas nāca no trimdā dzīvojošu autoru spalvām − Benno Ābera, Agņa Baloža, Andrieva Ezergaiļa, Ulda Ģērmaņa, Gunāra Irbes, Pāvila Klāna, Valdas Melngailes, Valentīna Pelēča, Jāņa Peniķa, Arnolda Spekkes, Jura Veidemaņa, arī šo rindiņu rakstītāja un vēl citu.

 

 

Sakarā ar, maigi izsakoties, kodīgajiem vārdiem publiskajā sarakstē attiecībā uz JG sākotnējiem gadiem (Karogs 1997,10 un 1998,6) starp sabiedriskā darba darītāju Bruno Rubesu un literāti un ārsti vienā personā, Valiju Ruņģi, literātūrkritiķe Inta Čaklā raksta: „...Rubesa atbilde [V. Ruņģei] rakstīta pēc principa: otrs man uzmin uz kājas, nu, tad es gāzīšu viņam pa galvu. Tiesa, arī mēs, Latvijas latvieši, savās polemikās ne vienmēr spējam palikt korekti. Tak mums vismaz ir vājais aizbildinājums, ka lielāko mūža daļu esam nodzīvojuši iekārtā, kuŗas nevērība pret faktiem un augstprātīgā rupjība pret oponentu (un īpaši, spēkiem, ‘kas aiz tā stāv’ − šajā gadījumā Aivaru Ruņģi) bija oficiāli kultivēts tikums un liecināja par šķiriski pareizu pieeju. Ko domāt, ja tādā stilā izsakās Rietumu demokrātiskās un civilizētās sabiedrības cilvēki?” (Karogs 1998,8).

 

 

Rakstā „Reverensu lielmeistars” (Latvija Amerikā 29.08.1998) Jānis Liepiņš, arī rakstnieks un ārsts vienā personā, turklāt laiku pa laikam JG recenzents, visai neganti metas virsū mūsu redkolēģijas loceklim Andrievam Ezergailim − savā intervijā ar Ievu Lešinsku (JG 213) „amerikāņu tradicijā augušais vēsturnieks”, lūk, ar „nekautrīgu pieglaimību” raksturojis „latviešu nācijai naidīgā laikraksta Diena „nešpetnības” un pat „glorificējis” Dienas „riebulības”. Dakteris, kaut arī uz kājas viņam neviens nebija uzminis, ne tikai gāž pa galvu, bet pēc tam paurķē ar savu ķirurģisko skalpeli.Un ne tikai Ezergailim, bet pie reizes arī tādiem „labu darbu darītājiem” kā Streipam. Muižniekam, Birzniecei, Tēraudai un Lejiņam.

 

 

Mūsu kļūdas dēļ JG 214. numurā tika iespiesta tikai pirmā puse no architekta un gleznotāja Raimonda Slaidiņa redakcijai atsūtītās vēstules. Še neievietotā rindkopa: „Atklāti sakot, Latvijai atjaunojoties, biju jau steigā ‘pārsviedies’ uz Latvijas periodiku un literatūru. Sagaidīju, ka viens no pirmajiem Latvijas valdības aktiem būs proklamācija trimdai atgriezties mājās. Tādā sakarībā arī neredzēju nākotni Jaunajai Gaitai, nedz citiem tā laika trimdas izdevumiem. Nesagaidījis šādu oficiālu vēsti no brīvās Latvijas vadības un vērojot, kā lietas izveidojas tur un šeit, un starp Latviju un trimdu, tagad skaidri redzu divas latviešu sabiedrības − Latvijā un ārzemēs − katru ar savu īpatnēju mentalitāti un pieeju lietām. Varētu pat debatēt, kuŗa no tām ilgāk pastāvēs... Drīzāk liekas, ka katra no tām turpinās veidoties savā veidā un virzienā. Mūsu cerība ir, ka latvieši vismaz ASV paturēs savu identitāti, varbūt arī valodu. Šeit taču ir etniskas grupas, kas paaudzēm ir sevi lepni saglabājušas, piem., īri un itāļi, nemaz nerunājot par žīdiem, kas pastāvējuši jau cauri gadu tūkstošiem. Kāpēc lai nevarētu pastāvēt latvieši tādā pat veidā? Mūsu vienotības identifikācijas balsts ārzemēs būtu mūsu pašu periodiskie izdevumi. Svarīga loma tāpēc šeit būtu Jaunajai Gaitai” − tā Raimonds Slaidiņš.

Te nu būtu daudz vietas pārdomām un debatēm. Ķersimies pie savām spalvām vai e-pasta taustiņiem!

 

 

JG 212 aicināju lasītājus un rakstītājus pielikt roku pie JG saimes vēršanas plašumā, „pielaužot” radus, draugus un paziņas pasūtīt JG (tikai $30 gadā!), tādejādi iesaistoties „cīņas frontē” par mūsu identitāti ārpus Latvijas, par mūsu kultūru, kas no visām pusēm tagad kļūst arvien vairāk un dažādos veidos apdraudēta, un ne tikai diasporā. Lai arī mēs vēl esam tālu no mūsu mērķa − abonētāju skaita dubultošanās − gandarījumu dara vairāk nekā pussimts klāt nākušo pasūtinātāju. Saņemtajās vēstulēs − gan pa telefaksu, e-pastu, gan arī pa parasto gliemežpastu − visbiežāk atrodami atzinīgi vārdi un silti vēlējumi, piem., lai JG veidotājiem „pietiktu spēka nest tālāk to ‘kultūras karogu’ − Jauno Gaitu” (š.g. 21. septembrī no Kalifornijas izsūtītā vēstulē). Ir arī rūgti vārdi, kas skumdina, piem., par tiem, kas nav piedabonami pie latviskā drukātā vārda pasūtīšanas un lasīšanas „ne diplomātiski, ne ar kaut kur samērcētu koku (..) mums ir tāda šķira, kas sakās atbalstām kultūru (..) cilvēki, kas rīko greznas universitātes jubilejas, bet nezin, kas ir Tālivaldis Ķeniņš, ļautiņi, kam ir stoki un bondi [stocks un bonds, resp. akcijas, − red.], bet nav liekas naudiņas Laikam, latviešu žurnāliem un grāmatām. Labākajā gadījumā šos izdevumus aizlienējas no radiem vai draugiem” (vēstulē 22.09). Saulains smaids turpretim ir kāda lasītāja „vēstulē” no Anglijas ar virsrakstu „Ko lasīsim?”, ko viņš rakstījis, „paklanoties Dresleram” un kas parādījās laikrakstā Brīvā Latvija (1998, 29):

Ir žurnāls mums, kas nāk jau gadiem,
Ko varam dāvāt draugiem, radiem,
Kur autori bez maksas strādā,
Mums jaunu lasāmvielu gādā.

Tur prozas darbi, esejas,
Mums jaunu domu nesējas.
Tik dzeju nav, kas viegli rīmē.
Tās vairāk jaunu laiku zīmē.
Bet vākus katru reizi jaunus
Rieš Voldemārs un Ilmārs glaunus.

Gan vajadzību daudz ir mums −
Šeit maksājums, tur ziedojums,
Bet tikai tas, kam skopums krūtīs,
Sev Jauno Gaitu nepasūtīs.

 

 

Turpmāk mūsu lappusēs lasīsiet Vizmas Belševicas. Oļģerta Rozīša un citu oriģinālprozu, dzejas un atdzejas (Maijas Meirānes, Ineses Račevskas, Juŗa Rozīša, Ainas Kraujietes, Jāņa Krēsliņa. Friča Dziesmas, Lolitas Gulbes u.c.), rakstus par Ilzi Indrāni (Aija Janelsiņa-Priedīte), par mūsu tautasdziesmu „Pūt, vējiņi!” (Vitauts Jaunarājs). Mirdzu Bendrupi (Mārtiņš Lasmanis), Paulu Bankovski (Gundars Pļavkalns), valodnieci Edīti Hauzenbergu-Šturmu (Jānis Krēsliņš). Būs arī citi materiāli − literāri un mākslinieciski ievirzīti, arī sabiedriski un politiski − par mūsu mākslas un mūzikas pasauli, par seno un ne tik seno vēsturi, intervijas, kiberkambaris, recenzijas, (re)

 

 

RITVARS BREGŽIS

Par nupat kā klajā laisto JG Satura Rādītāju (nr. 176-200) pateicība pienākas vēsturniekam un bibliotekāram Ritvaram Bregžim, ko nesen ar balvām godināja Kanadas un arī Amerikas bibliotēku apvienības (Canadian Library Association un American Libr. Assn.) − pēdējā sadarbībā ar Geilorda Informācijas sistēmu (Gaylord Information System) − par automatizēto elektronisko bibliotēku katalogu izveidošanu, kuŗus tagad lieto vai visā pasaulē. Datorzinātnēm Ritvars Bregžis sāka pievērsties jau sešdesmito gadu sākumā. Sīkāka informācija par šo un vēl citu balvu saņēmēju atrodama JG Satura Rādītājā 43. lp.