1999. gada 8. novembrī apjomīgākā latviešu avīze ārpus Latvijas, Laiks, nosvinēja savu 50. gadskārtu. Tās izdevējs − Manas dzīves dēkas autors, Helmārs Rudzītis turpat Ņujorkā, pareizāk pilsētas daļā, kas labāk pazīstama kā Bruklina (Brooklyn), drīz vien pēc „Lielās izklīšanas” (no bēgļu nometnēm angļu, amerikāņu un franču zonās Vācijā) atjaunoja arī divdesmitajos gados Rīgā nodibināto un Eslingenā („mazajā Latvijā”), Vācijā, atsākto apgādu Grāmatu Draugs, kuŗa izdotās, glīti apdarītās grāmatas (pavisam kopā ap 800 nosaukumu) var atrast vai katra diasporas latvieša plauktos. Laika galvenie redaktori: Kārlis Rabācs (1949-1970), Arturs Strautmanis (1970-1983), Ilgvars Spilners (1983-1993), kam seko Baiba Bičole un patlabanējā redaktore Astra Moora. Pērngada Laika 45., respektīvi, 4 954. numurā (kopš 08.11. 1949), kas veltīts lielajai jubilejai un kur visā pilnībā pārdrukāts pirmais numurs, atzinīgus rakstus devuši arī JG līdzstrādnieki Juris Silenieks, Auseklis Zaļinskis, Jānis Krēsliņš u.c. Ar paliekošu vērtību ir pēdējā apjomīgais bibliogrāfiskais raksts par Laika literāro pielikumu Laika Mēnešraksts, kas iznāca no 01.1955 līdz 12.1960 ik mēnesi, bet no 1960. gada sākuma līdz 1963. gada beigām ik pāris mēnešus. (re)

 

 

Arī vienam no labākajiem (daudzi teiks „vislabākajam”!) trimdas „mazās preses” izdevumiem, Ziemeļkalifornijas Apskatam, ko patlaban veido mākslinieks un publicists Gvīdo Augusts, 1999. gada rudenī tika svinēta jubileja − četrdesmit gadu, kopš nr. 1 parādījās dienas gaismā 1959. gadā. „Tas sāka iznākt trimdas piecpadsmitajā gadā, kad dzimteni atstājušie vēl bija pie spēka un veselības, turpināja lolot savu Latviju svešā malā un nenokāra galvu arī par nākotni” − tā mēnešraksta ilggadējais redaktors Ojārs Celle savās atmiņu drumslās. Vienlaikus tagad Rīgā dzīvojošais O. Celle izsaka pārsteigumu un vilšanos ārpus Latvijas mītošajos tautiešos „tāpēc, ka pats tik ļoti biju pārvērtējis to, cik īsti ciešas saites latvieti svešumā vēl saista ar tēvu zemi. Biju iedomājies savā prātā, ka tās ir ciešākas.” Kādam tagad vajadzētu būt no trimdiniekiem par emigrantiem pārtapušo baltiešu galvenajam uzdevumam? Celles atbilde: „...ielikt visu iespējamo enerģiju un panākt NATO jautājuma pozitīvu ASV rīcību Baltijas valstu iesaistīšanā,” jo visunoteicošajai ASV rīcībai „bez pīkstiena” sekošot Eiropas valstis (ZA 1999,10:3-4). Būtu teicami dzirdēt mūsu lasītāju domas par šiem un tamlīdzīgiem jautājumiem. (re)

 

Akadēmiskās organizācijas Ramave ASV kopas (RAK) izdevumā jeb apkārtenī Celiņi (08.1999 − sakārtojis Rūdis Hofmanis) ietverti RAK vadītāja jeb saimnieka Kārļa Zvejnieka ievadraksts, informācija par biedru aktivitātēm Latvijā un diasporā, Rūža Hofmaņa apcere par situāciju Latvijas Universitātes Baltu valodu katedrā un LZA un Rīgas Latviešu biedrības nodibinātās Mīlenbacha balvas laureāta, valodnieka Jāņa Kušķa, raksts „Svešvārdi, cittautieši, latvieši”. Citēsim vienu rindkopu: Daļa [latviešu] priecājas par Latvijas valsts atjaunošanu, par to, ka latviešu valoda atkal kļuvusi par valsts valodu. Ir arī vienaldzīgie kā pret valsti, tā pret valodu. Un ir arī daudz tādu latviešu, kas, runādami un rakstīdami latviski, joprojām pūlas atdarināt citas valodas, īpaši krievu, tāpat kā padomju okupācijas laikā. Pagājušajā pusgadsimtā no pēdējiem daudzi bija noteicēji dažādos amatos, un viņi latviešu valodu apzināti centās tuvināt krievu valodai, kā prasīja padomju ideoloģija. Un tagad viņi turpina runāt, rakstīt un rīkoties līdzīgā garā. (re)

 

 

Latvijas Vēstures institūts laidis klajā JG līdzredaktora, profesora Andrieva Ezergaiļa grāmatas The Holocaust in Latvia (1996 − skat. Induļa Kažociņa recenziju JG 209:54 latviskoto versiju − Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941-1944 Rīgā, 1999. 592 lp. $28). „Šī grāmata ir uzrakstīta ticībā, ka patiesība ir nedalāma un viena saule spīd kā latviešiem, tā ebrejiem. Par šo brutālo pagātnes laiku ir samilzis daudz mītu gan latviešu, gan ebreju vidū. Padomju varas orgāni uzskatīja par lietderīgu šo cilvēces traģēdiju izmantot savai propagandai” − tā pats autors līdz ar cerību, ka „patiesība, izvārguši, cauršauta un uz kruķiem, iznirs no kaujas dūmiem” un ka grāmatas pārtulkošana un izdošana Latvijā būs sākums „tās otrai, iespējams, īstajai dzīvei.” (re)

 

JG līdzstrādniekam Dr. Benjamiņam Jēgeram piešķirta Ērika Raistera Fonda balva 1999. gadam par piecsējumu Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfiju (skat JG 211:44-52). Vismaz astoņi no 1999. gada PBLA Kultūras fonda godalgu saņēmējiem ir piedalījušies mūsu žurnāla veidošanā vai arī ar rakstiem (cits vairāk, cits mazāk) − Indra Gubiņa, Gunta Plostniece, Gunārs Jurjāns, Dr. Arnolds Kursis, Marta Landmane, Tadeušs Puisāns, Dr. Ilgvars Spilners, Ilze Šīmane. Arī divi no 1999. gada Spīdolas balvas laureātiem ir JG publicējušies − mākslas fotografe Inta Ruka (par Venēcijas bienālē atzinību ieguvušajiem Latvijas laucinieku foto portretiem − skat. JG 219:54) un Dr. Gundars Ķeniņš-Kings (par 1999. gadā izdoto grāmatu Uzņēmību! Latvieša uzņēmējs pārmaiņu laikos). Trešo Spīdolas balvu par bibliogrāfisko darbu Senie spriedumi latviešu valodā 1525.-1855. iegūst Silvija Šiško. (re)