JG redakcijai:

Cik varu spriest no lasītā, JG ir pagriezusies no samērā klusa un pasīva vērotāja ceļa uz aktīvu iesaisti Latvijas kultūras, mākslas un sabiedriskās dzīves attīstībā. Ja arī nav iespējams visu apsekot un visur piedalīties, redak­cija ir izvēlējusies to, kas svarīgs (..) visvairāk mani iepriecina dialogs, ko iesācis Juris Silenieks (JG 215). Šāda aktīva piedalīšanās latviešu kultūras dzīvē ir nepieciešama, lai JG varētu būt nozīmīgs partneris latviešu izaugsmes veidošanā brāzmainos un neierastos pārmaiņu laikos (..) Liels paldies par traki labo JG 217, īpaši par lieliskajiem ārzemju šedevru atdzejojumiem...

Gundars Ķeniņš-Kings, Rīgā/Kalifornijā

 

 

JG redakcijai:

JG ar nepacietību gaidīta, vienmēr sagaidīta − un no vāka līdz vākam izlasīta! Paldies! Vēlam JG nekad nenovecot!

Erna Lindmane, Otavā

 

 

JG redakcijai:

Kāpēc gan izbeigt vai pārveidot to, pēc kā ir acīmjaužama vajadzība (skat. nodaļu Dažos vārdos JG 215)? Un tāda ir R. Blaumaņa joku un dziesmu spēles Skroderdienas Silmačos iestudējumam īsi pirms Jāņiem (1998) Nacionālajā teātrī Rīgā. Radusies teātŗa tradicija, „pieturas punkts” latviešu skatuves mīļotāju tūkstošiem laikmetu straujajās maiņās. Tas neizslēdz citā laikā parādīt mūsu klasiķus jaunā gaismā, dažādu režisoru šīsdienas acīm skatītus. Kā piemēru tam varētu minēt pirms vairākiem gadiem trimdā R. Blaumaņa un A. Brigaderes Raudupietes temata skatuves risinājumu, Juŗa Rozīša vadītu. Bet Nacionālā teātŗa blaumaniskam Jāņu dienu ievadam jāļauj plūst tradicionālā gultnē, vienojot pagātni ar tagadni. Tur tradiciju „dzīves jēga”.

jg, Upsalā, Zviedrijā