IEVADS

Latviešu gara pasaulē ir vairāki prominenti pāri. Visi, protams, tūlīt atsauksies uz Raini un Aspaziju. Politikā uz Paulu un Klāru Kalniņiem. Mazākā mērā uz Maiju un Fēliksu Cielēniem. Trimdas literātu aprindās savukārt spīdēja Astrīde un Ivars Ivaski. Taču vispazīstamākais pāris šeit bija Anšlavs Eglītis un Veronika Janelsiņa. Atkopjoties no kādas operācijas, sāku lasīt Veronikas Janelsiņas atmiņas par savu vīru. Daži paragrāfi bija pat dialoga formā. Iedomājos, ka varētu būt pamats lugai. Mēģināju atcerēties paša personīgo saskari ar abiem rakstniekiem, kad tie pēc ierašanās Amerikā bija apmetušies manu vecāku mājā un pēc tam dzīvoja kādu gadu turpat Sēlemā, Oregonas pavalstī. Noklausījos arī viena otra stāstu par abiem. Pārlasīju Veronikas „kaķu” grāmatas, kas patiesībā ir maskēts abu laulāto attiecību attēlojums. Runāju arī ar pašu Janelsiņu viņas mājā Pacifika Palisādēs. Izvērtējot savākto materiālu, nolēmu koncentrēties tikai uz abu laulāto personīgajām attiecībām, atstājot novārtā abu literāros un mākslinieciskos sniegumus. Lugu rakstot, vienu otru ainu aizsūtīju pašai Janelsiņai izvērtēšanai. Nepateica ne sliktu ne labu, taču piemetināja, ka es rakstot pārāk nopietni. Vajagot vairāk humora. Beigās pati dialoga formā piesūtīja vēl pāris komiskas epizodes no savas dzīves, kas viņai likās raksturīgas. Kad rakstīju, vietām jaucu viņas dialogu ar savējo, tomēr būdams uzmanīgs, lai uzskati un spriedumi būtu viņu pašu, ne manējie. Iznāca kaut kas tāds starp Conversation with Andre un Ingmāra Bergmaņa Scenes from a Marriage. Pirmais lasījums notika mazā literātu saietā Kalifornijā. Mazā Teātra reakcija: „Rakstītais pārāk negatīvs un trūkst lugai tik nepieciešamā paradoksa,” Bet Latvijas režisoram Nagainim patika lugas it kā dabīgais dialogs, un viņš apņēmās to, ar maziem labojumiem, uzvest televīzijā. Taču īsi pirms uzņemšana varēja sākties, televīzijai drastiski samazināja dotācijas un pašu režisoru atlaida no darba. Tā nu tas pagaidām ir.

 

 

Pirmā aina.

 

Veronika: (Skatuves priekšā.) Mani vienmēr uztraukuši mūsu avīzītes gigantiskie bēru sludinājumi - melnos ielogos ar lielu melnu krustu augšējā kreisā stūrī. Jo vairāk naudas, jo lielāks krusts un melnākas malas. Apakšā kreisajā stūrī jau pieticīgākiem burtiņiem: (Rāda avīzi.)

Sirds, kas dzīvē nogurusi,
Dieva mierā aiziet klusi.

NU! Pēc tā, ko esmu lasījusi vai pati pieredzējusi... Kaitināja arī vienrindis: Mīlestība nekad nebeidzas. Nevarēju ticēt, ka mīlestība dzīvo tālāk savu dzīvi, kad paši mīlētāji jau ceļā uz krematoriju. Tāpat mulsināja teiciens: Mūžībā aizgājis. Vai tad pats ar savām kājām? (Tver pēc avīzes.) Negribēdama Anšlava piemiņu piedrazāt ar ko līdzīgu, ievietoju avīzē vienkāršu, īsu paziņojumu: Anšlav, kā cilvēks mūsu kopdzīves laikā tu esi manu dzīvi piepildījis un padarījis to interesantu un dzīvot vērtu, par ko esmu tev pateicīga. Maziem burtiem, kā vēstulīti. Starp citām, droši vien svarīgākām ziņām... Ne jau ka mūsu dzīve bija gluda. Bet paldies Dievam. Nevajadzīga iejušanās otra domās nesatuvina indivīdus - drīzāk atsvešina. Bet to visu iemācījos vēlāk. Kad devāmies trimdā, to vēl nezināju.

(Skats no vilciena loga. Dzirdama vilciena sliežu klaboņa, reizēm iekaucas lokomotīves sirēna.)

Veronika: Apvāršņi, brūna zāle, izdeguši klajumi. Anšlav! Vai tevi nepārņem nospiedoša vientulības sajūta, raugoties šajā tukšajā, nebeidzamajā Amerikas prērijā?

Anšlavs: Iedomājies tikai, ka ceļš uz Sibīriju ir vēl tālāks un braukšana aizrestotā vagonā nedaudz neērtāka, un tava vientulības sajūta ātri vien pāries.

Veronika: Ja tu to uzskati par humoru, ...Anšlav, man bailes, kas mūs saigaidīs Amerikas rietumu krastā. Anšlav, man jau gandrīz četrdesmit, bet es vēl reizēm nobīstos kā mazs bērns.

Anšlavs: Neaizmirsti, ka tev ir tie labākie galvotāji - latviešu dakteris un amerikāņu mācītājs - vai tu vari iedomāties vēl drošāku kombināciju, kā iekļūt debesu valstībā?

Veronika: Atkal viena to tavām bezgaumīgām asprātībām...

Anšlavs: Un tagad tu man sāc atgādināt Rīgas provinciālo literāro publiku. Tā arī spēj sagremot vai nu farsu, vai asaru pilnu traģēdiju un neko pa vidu.

Veronika: Un pie kādas eksotiskas publikas tad tu pats piederi? (Skaņa vilcienam braucot pāri pār tiltu.)

Anšlavs: Green River. Zaļā upe. Kā indiāņu stāstos, kuŗus es aizrautīgi lasīju jaunībā.

Veronika: Anšlav, es tev kaut ko prasīju!... Un kā tev nav kauna mani salīdzināt ar tiem teātriniekiem un režisoriem, kuŗi iestudējot tikai sacūko tavas lugas.

Anšlavs: Protams, ir izņēmumi. (Pauze. Lokomotīves sirēna.)

Veronika: Kā tu!... Anšlav, ko mēs darīsim, kad mums būs jādzīvo kopā ar cilvēkiem, ar kuŗiem mums nav nekā kopēja?

Anšlavs: Un kas tad tev bijis kopējs ar tiem uzpūtīgajiem Rīgas glezniķiem, kuŗi iedomājās esam pasaules centrā? Un vēl tā mūžīgā plītēšana līdz nesamaņai.

Veronika: Tev tikai skaudība, ka tu pats nevari panest vairāk par pāris glāzītēm.

Anšlavs: It kā tu varētu.

Veronika: Es vismaz vēroju, kā tavi latvieši nopļēgurojušies izgāžas. Bet tu...

Anšlavs: Es ko?... Malā stāvētāji, kā tu, parasti ir vientuļi cilvēki.

Veronika: Un tu ne? Atceries, tu jau pats teici, ka pietiktu tikai ar pieciem cilvēkiem, kas saprastu tavas grāmatas.

Anšlavs: Bada laikā man pietiktu ar vienu.

Veronika: Es neesmu pārliecināta, ka mežonīgajos Rietumos izolētajā latviešu sīkpilsoņu kolonijā tu pat to vienu atradīsi.

Anšlavs: Saderēsim! Viens lasītājs jau kaut kur atradīsies.

Veronika: Kur nu! Lasītāju jau tev tūkstošiem. UN apbrīnotāji, UN imitētāji. Bet sapratēji? Ahā! (Pauze.)

Anšlavs: Redzi to kalnu?

Veronika: Anšlav, es tev jautāju!

Anšlavs: Nejautā, bet skaties pirms tas kalns pazūd. Nu tur! Tur! Ne tur! Kails un vientulīgs.

Veronika: (Ņirdzīgi.) Vientulības kalns. Labs virsraksts tavam nākošajam romānam.

Anšlavs: Vārgs un melodramatisks. Kāpēc ne vienkārši „Kalns”, īss un vīrišķīgs. Un nost ar tavu vientulību.

Veronika: Kas tad mūs šos pēdējos gadus ir turējis kopā ja ne vientulība?

Anšlavs: Mani smalki izdomātie vārdi un tavi dziļi izjustie vārdi.

Veronika: Es neesmu pārliecināta, ka ar tavu ironisko vārdu spēli pietiks, ja mūsu starpā nebūs...

Anšlavs: Kas? Kāpēc cilvēki, kā tu, vienmēr sagaida, ka aiz vārdiem slēpjas kaut kas dziļāks kā tikai citi vārdi?

Veronika: Dažiem no mums pat jūtas, ja tu to vēl nezinātu.

Anšlavs: Mini man vienu rakstnieku, kam ir jūtas! Māksla! Māksla! Domā par mākslu un viss būs kā vajag.

 

 

Otrā aina.

 

(Veronika iziet skatuves priekšā.)

Veronika: Līdz nāvei no gaŗā ceļa nogurusi, kā pa miglu atceros pirmo vakaru daktera mājā. Par vienu esmu droša - par mākslu kā tādu gan nerunājām. Kamēr es klusēju, Anšlavs ļāva sarunām nepiespiesti ritēt uz priekšu. Šinī ziņā es vienmēr esmu viņu apbrīnojusi. Enciklopēdiskas informācijas piesātināts, viņš spēja iejusties jebkuŗā sabiedrībā, runāt gandrīz par jebkuŗu tematu. Ne es. Kad pirmo reizi atvēru muti, gandrīz izgāzu podu.

(Izgaismojas skatuve. Dr. Staprāna dzīvokļa guļamistaba Sēlemā, Oregonā, 1950. gadā. Uz gultas malas sēž Anšlavs un Veronika. Tiem blakus vairāki koferi un rakstāmmašīna.)

Anšlavs: Pirmā diena svešā mājā un tu jau aizrādi nama mātei, ka viņai būtu jālieto sejas krēms.

Veronika: Es tikai gribēju izpalīdzēt. Anšlav, pirmā lieta, ko es ienākot ievēroju, bija, ka viņas sejas āda izskatījās iekaisusi un sasarkusi.

Anšlavs: Droši vien sasarkusi no uztraukuma, ievērojot tavu kritisko skatienu.

Veronika: Anšlav, es pati biju uztraukusies un domāju, ka izpalīdzot mēs varēsim vieglāk tikt pāri neveiklajam iepazīšanās brīdim. Vajadzēja gan mums palikt Ņujorkā, kur tavs izdevējs Rudzītis un trimdas inteliģence.

Anšlavs: Un vasarā mirkt ar to kopā vienos sviedros?

Veronika: Tomēr pasaules centrs.

Anšlavs: Un te maigs klimats. Un Dr. Staprāna savāktā latviešu literātu kolonija. Ar prozas meisterieni Aīdu Niedru priekšgalā.

Veronika: Tā, kuŗa raksta savus romānus kā miesnieks taisa desu: Kad zarna piebāzta, nosien galu un pie izdevēja prom?

Anšlavs: Bet Zinaīda Lazda? Ahā! Izcila dzejniece.

Veronika: Pēc visām tām daudzajām godalgām viņa sāk sevi jau uzskatīt par Mātes Latvijas iemiesojumu. Mini vienu vērtīgu personu.

Anšlavs: Tavu draugu Valdemāru Kārkliņu.

Veronika: Anšlav, kāpēc tu mani tagad provocē? Ja viņš neuzskatītu sevi par tavu tuvāko draugu, mēs nekad nebūtu satikušies. Apprecējis govju meitu no laukiem savas paša meitas gados, kas nemāk ne lasīt, ne rakstīt.

Anšlavs: Bet labs sekss.

Veronika: Kā visiem kustoņiem. Anšlav, ko tu tagad runā!? Kurš rakstnieks spēj dzīvot kopā ar sievu, kas neprot izlasīt sava vīra darbus?

Anšlavs: Dakteris tā nedomā.

Veronika: Dakteris! Kopš kura laika dakteris ir literatūras speciālists?

Anšlavs: Runā klusāk! Dakteris ir goda vīrs. Vienīgā kļūda, ka domāšanā viņam gan vēl marksisma paliekas.

Veronika: Tev nu arī pirmajā satikšanās brīdī nevajadzēja nosaukt viņa pasaules uzskatu par marksistisku. Redzēji, kā dakteris tūlīt salēcās un madāma centās viņu nomierināt.

Anšlavs: Bet viņš runāja tik pašpārliecinātā balsī, ka es nevarēju noturēties viņam neaizrādījis. Lūk, profesija. Es vēl neesmu saticis dakteri, kuŗš nebūtu eksperts visos laukos.

Veronika: Un tev kā izbijušam tuberkluzniekam to vajadzēja atcerēties. (Tausta gultu.) Izgulēts madracis. Vai tad tavs sirdsdraugs Kārkliņš viņus nebrīdināja, ka mēs neguļam kopā vienā gultā? Ka tas ir, kā tu pats vienmēr saki - nehigiēniski. Vāļāties vienam otra miesas izdalījumos.

Anšlavs: Šī šeit Amerikā tik populārā dubultgulta. Tās dažas nedēļas, līdz sameklēsim piemērotu dzīvokli, jau izturēsim. (Izvelk rakstāmmašīnu.)

Veronika: Anšlav, (Pauze.)... Anšlav, es vēl domāju par to rakstnieku koloniju. Es jau neesmu tik sabiedriska kā tu. Vai tev liekas, ka mēs te atradīsim cilvēkus, ar kuriem vest daudzmaz inteliģentas sarunas?

Anšlavs: Es nezinu par tevi, bet es...

Veronika: Anšlav, ko tu tagad runā... Un kā mēs šeit pelnīsim? Ņujorkā man uznāca grūtsirdība, raugoties, kā vērtīgi latviešu mākslinieki vergo par sētniekiem, kalpotājiem vai fabrikas strādniekiem.

Anšlavs: Nomierinies! Mēs nepārdosim sevi par santīmiem, kā to dara pārējie šejienes latvieši. Mums jau to krāmu nevajag - mums būs māksla.

Veronika: Dakteris starp citu minēja vietējo konzervu fabriku. Tur tagad uz pāris vasaras mēnešiem pieņemot sievietes.

Anšlavs: Naudas mums pagaidām pietiek.

Veronika: Bet cik ilgi?

Anšlavs: Taču no otras puses, ja tu tā joka pēc drusku pastrādātu, mēs par Vācijā iekrāto naudu varētu riskēt un nopirkt ratus.

Veronika: Tādus vecus, lietotus kraķus ar kādiem brauc vietējie latvieši? Es negribu pēc katrām piecām jūdzēm lekt ārā, lai pielietu motoram eļļu un uzpumpētu ielāpiem nolīmētās riepas.

Anšlavs: Ja jau pirksim, kaut vai uz nomaksu, bet tikai jaunus un spīdīgus - tieši no veikala.

Veronika: Vai tas neizskatīsies pēc spļāviena nama tēva acīs? Domās, ka mēs vēl bagāti. Gribam izlikties labāki par viņiem?

Anšlavs: Vai tad mēs neesam labāki - visādā ziņā?

Veronika: Tev taisnība, Anšlav. Kaut arī tie spožie rati būtu visa mūsu mantība... Mēs taču esam - kā tu saki - visādā ziņā. Vai tev tā neliekas, Anšlav?

Anšlavs: Ja naudas trūkumu var kompensēt ar gaumi...

Veronika: Jā, vai var? Laikam jau var. Vai tev tā neliekas, Anšlav?... (Pauze.) Anšlav, nāc. Tās dažas nedēļas jau kopā izcietīsim. Es klusi gulēšu maliņā, tā lai tev ar mani nav jāsaskaras. (Anšlavs raksta, gaismai satumstot.)

 

 

 

Trešā aina.

 

(Veronika iziet skatuves priekšā.)

Veronika: Lai varētu šinī zemē apgrozīties, ratus nopirkām - kā jau bijām nolēmuši - jaunus un spīdīgus. Par tiem aizgāja visa mūsu iekrātā naudiņa, ko gleznojot biju nopelnījusi Vācijā. Bet pēc izbumbotās Vācijas gruvešiem gribējās taču ko jaunu un nenobružātu... Lai Anšlavs varētu netraucēti rakstīt, es iesāku strādāt kā pupu lasītāja konzervu fabrikā. Bet rakstīšanas vietā viņā atkal, kā par nelaimi, bija pamodies gleznotājs.

(Iepriekšējā telpa. Anšlavs glezno. Ienāk Veronika.)

Veronika: (Darba pārvalkā.) Anšlav, mums beidzot jāsāk kaut ko piepelnīt. Pupu lasīšanas darbs konzervu fabrikā saēd manas rokas un muguru un nopelnīt tā kā tā neko nevar. Bet iztikas vajaga. Un daktera ģimeni mēs arī nevaram apgrūtināt mūžīgi... Un ko TU te dari?

Anšlavs: Vai neredzi, ka gleznoju valsts kapitolu. Amerikāņi pirks kā traki.

Veronika: (Skatās.) Tu ar līneālu?

Anšlavs: Tas ir tikai pagleznojums. Krāsa nāks vēlāk.

Veronika: Tu nu gan, zēn, neesi gleznotājs. Es pat nezinu, kā tev atļāva beigt mākslas akadēmiju. Droši vien tēva pazīšanās un sakari.

Anšlavs: Manas gleznas nav sliktākas par tiem rozā portretiem, kuŗus tu Vācijā rāvi augšā vienu pēc otra, lai piepelnītos.

Veronika: Kaunies! Es to darīju, lai tu nenomirtu badā.

Anšlavs: Un tagad ir mana kārta. UN tu redzēsi, kā stulbie iedzimtie pirks!

Veronika: Ne nu pirks nekā. Un tavs pagleznojums neizskatās pēc gleznas - drīzāk pēc mechāniķa zīmējuma.

Anšlavs: (Atkāpjas.) Tev taisnība. Gleznotājs laikam no manis neiznāks. Tu pabeidz... Un galu galā, kas tad te pirks. Pilsētiņā tikai viena galerija un tā pati tirgojas ar vēl salkanākām bildītēm nekā tās, ko tu ražoji Vācijā. Bet portretu komisijas varbūt viņi tev dabūs.

Veronika: Nemaz neapsmej manu Ziepju Mārtiņa ģīmi.

Anšlavs: Gludu, bez krunkām un spilgti rozā.

Veronika: Tādus pat tu spētu uzgleznot.

Anšlavs: Bez kādām grūtībām.

Veronika: Par to nu es gan nebūtu tik droša. Kamēr mums citiem akadēmijā gāja viegli, tu jau toreiz portretu klasē cīnījies ar līdzības dabūšanu.

Anšlavs: Tāpēc, ka man bija sava personīgā recepte: Visas cilvēku sejas dalās tikai divās kategoriijās - suņa ģīmjos un zirga ģīmjos. Izšķiries, kurš no tiem ir tavam klientam un puse darba jau paveikta... Nu, tu nobeigsi to manis iesākto kapitolu?

Veronika: Svied viņu projām.

Anšlavs: Žēl labā audekla un ķīļrāmja. (It kā mēģina to salauzt.)

Veronika: Atstāj, Anšlav. Es to audeklu varbūt varēšu izmantot kā pagleznojumu kādai no galviņām. Izņemot, ja tu negribi pats...

Anšlavs: Es, akadēmiju beidzis brīvmākslinieks, ar komerciālismu nekrāmējos. Bet tev jau tā lielā prakse - pat no fotogrāfijām.

Veronika: Patiešām!... Un ko tu darīji pārējo dienas daļu kamēr es, tev iztiku pelnīdama fabrikā, aplauzu nagus sapuvušās pupas lasīdama?

Anšlavs: Šorīt staigājot ieraudzīju izīrējam mazu pagraba dzīvoklīti. Viena istaba un virtuvīte. Lēts...

Veronika: Ja jau lēts, tad droši vien pilns ar blaktīm.

Anšlavs: Amerikā blakšu nav. Vismaz nāc un apskaties.

 

 

 

Ceturtā aina.

 

(Veronika iziet skatuves priekšā... Ārā līst lietus.)

Veronika: Puspagrabiņu noīrējām, bet ar draugiem negāja tik viegli. Bez uzpūtīgajām lielsievām un Kārkliņa Staprāniete bija vienīgā, kas lasīja un zināja literatūru. Bet viņa turēja lielsievu kanti un piedevām vēl bija viena no tām - nu tām... Un tā nekādas draudzīgas attiecības mūsu starpā neizveidojās. Un tie pārējie bija visādi Rūsiņi, Pupsīši, Vizbulītes un Vijolītes, kuŗu mākslas izpratne aprobežojas ar tautisko šķīvju vākšanu un karināšanu pie sienām. Kā toreiz, kad viņa, nu viņa, nu katrs jau zin, kuŗa tā ir. Kad viņa mūs pirmo reizi apciemoja.

(Aiz skatuves dzird aizejošo viesu kņadu. Veronika atgriežas skatuvē un aizver durvis.)

Veronika: Anšlav, saki tagad tu kādu vārdu.

Anšlavs: Vai tad tu nebiji tā, kas viņu uzaicināja?

Veronika: (Kariķēdama imitē viešņas balsi.) Skaisti gan jūs abi esat iekārtojušies. Es nebūtu varējusi ticēt, kā jūs šo tumšo, mitro pagraba telpu esat kā uz burvja mājienu pārvērtuši tik mājīgā dzīvoklītī.

Anšlavs: Vai tad viņai nav taisnība?

Veronika: Bet kādā liekulīgā balsī viņa to pasniedza? (Kariķē.) Es jau savam vīram iečukstēju ausī, ka es būtu ar mieru katrā laikā pamest savējo un pārvākties pie jums. Šeit viss ir tik gaumīgs un kundze tik laba vārītāja. Parasti es jau no tā lētā cāļa esmu tā atēdušies, ka nevaru vairs mutē ņemt, bet kundze šoreiz to tik labi sagatavojusi, ka es savam vīram saku: Kāpēc es tā nevaru?

Anšlavs: Un viņš droši vien atbildēja. Tu jau neesi māksliniece.

Veronika: Māksliniece! Es nezinu, ko viņš atbildēja, bet es zinu gan, ko man tajā brīdī gribējās teikt (Kariķē.) Tiklīdz nomaksāsim auto, mums jāpērk no jums glezna. Mēs vienmēr esam gribējuši kaut ko no mākslas iegādāties. Un man tāds prieks, ja jūsu glezna būs pirmā pie mūsu baltās sienas.

Anšlavs: Sirds cilvēki - kaut arī kā no laukiem.

Veronika: (Atviegloti nopūšas.) Mani atkal brīžam kaitina tas, ka dažam cilvēkam, kā šim, nav ienaidnieku. Man patīk ienaidnieki.

Anšlavs: Tagad tu neesi loģiska.

Veronika: Varbūt es neizsakos precīzi. Tu domā neliešus, kas iznīcina, izslepkavo. Mani ienaidnieki ir vienkārši nedraudzīgi draugi. Pie dziesmas tieši neķeras. Ir krietni, godīgi, nedraudzīgi draugi.

Anšlavs: Un tieši tāpēc MAN viņi ir izpalīdzīgi, krāsaini, patīkami, pozitīvi ļaudis.

Veronika: Protams, ja es būtu rakstniecinš, dzīves kopētājs kā tu... Piemēram, vakar viņa - nu tu zini - viņa. Viņa piezvana un saka: „Tu neesi īsta. Tu izliecies. Tu tēlo.” Un es atkal: „Patiesi, brīnišķīgi. Tev labas novērošanas spējas”.

Anšlavs: (imitējot.) Un, protams, viņa atkal pazemīgi - nu, kur nu man... kur nu man...

Veronika: Galu galā, kas tu pa rakstnieku?! ... Tālrunī klusums. Persona cerēja mani šokēt. Un nu ir vīlusies. Es vāvuļoju tikai uz priekšu: Tikai muļķi saka to, ko domā.

Anšlavs: Un kamēr tu tā vāvuļo, viņa steigā domā, kā tev atgrūzt pretim.

Veronika: Kur nu! Viņa taču ir krietnuma apsēsta. Ja viņas krietnumam cauri spīdētu kripata nekrietnuma, vēl būtu cerība.

Anšlavs: Es ceru, ka tu viņai to tā izskaidroji?

Veronika: Skaidroties ar krietneli ir bezcerīgi. Daudz, ja dažreiz atļaujas pa jociņam.. Un nekā aizskaroša pašai par sevi. To krietnelis stingri ievēro.

Anšlavs: Tavs krietnelis ir kultūras cilvēks: Apmeklē operu, koncertus.

Veronika: Anšlav, tu atkal mali pa tukšo! Kur tad tev te Oregonā tā opera. Un, ja būtu, tad tikai tāpēc, lai apskatītu citu apmeklētāju tērpus. Jā gan! Tavs krietnelis klausās Šopēnu, bet dzird tikai troksni. Tavs labais mūzu pārņemtais krietnelis dzīvo kā tumšā mežā. Neatšķir lapu zaļumu. Zaļš ir zaļš. Ka aiz zaļuma slēpjas tūkstots citu zaļumu, krietnelim tas neienāk prātā. Nē, krietnelis ir visnekrietnākais cilvēks. Vienu dienu es skatīšos krietnelim tieši acīs un teikšu: „Tu esi krietnuma sūds. Nē, tu nepārklausījies. Tu esi sūds.”

Anšlavs: Nelamājies! Māksla un krietnums iet roku rokā.

Veronika: Parādi man vienu krietneli, kas mākslā ko jēdzīgu paveicis!

Anšlavs: Tavs Jaunsudrabiņš! Redzi nu, ka mute ciet!

Veronika: Nav vis ciet! Un kāpēc tu man kliedzi virsū?

Anšlavs: Padomā, padomā kā tu tagad tiksi no šī slazda ārā. Atzīsties, ka esi iedzīta stūrī!

Veronika: Stūrī! Kādā stūrī! Mākslā tāda tava stūra nemaz nav! Štrunts. Nulle ir mākslā tāds „stūris.”

Anšlavs: Kurš nu tagad kliedz? Savaldi nervus. Necīnies pret vairākumu.

Veronika: Kā tevi?

Anšlavs: Tavā labā es tagad teikšu, ko domāju, jo gribu būt patiess pret tevi un sevi.

Veronika: Pirms tu ievelci elpu un sāci savu kārtējo lekciju, atļauj man pateikt dažus vārdus... (Imitē Anšlava balsi, viegli, it kā stostoties.) Neraugoties uz mūsu kopīgo, izsmalcināto krāsu sajūtu, mēs patiesībā esot pārāk dažādi cilvēki. Es esot nervoza, saraustīta, ar noslieci uz dīvainībām, tu esot nosvērts, izlīdzināts, izbalansēta rakstura sabiedrisks individs, kurš ērti funkcionējot dažādos sabiedrības slāņos. Tev esot nenoliedzami aptveroša izpratne par mākslu un dziļas cilvēku pazīšanas spējas. Ar manas neparastās uzvešanās analizēšanu vien būtu daudz kas līdzēts. Manas bailes no cilvēkiem esot izlaišanās, patiesībā palaidnība... Vai tas ir, Anšlav, ko tu man gribēji teikt?

Anšlavs: Ne jau gluži ar tādiem vārdiem... Jā, patiesībā tas ir, ko es tev gribēju teikt.

Veronika: Tādā gadījumā esmu aizkustināta par tavu godīgo patiesīgumu. Tas paver man iespēju tuvāk ieskatīties sevī un tā atkratīties no dažādām kaitēm, kas tevi traucē.

Anšlavs: Paldies.

Veronika: Nelaime tikai tā, ka es vēl skaidri nezinu, vai vispār vēlos no tām atkratīties... Mīļais Anšlav, saproti taču mani. Vietējā koledžiņā ir tikai viens mākslas skolotājs, un tas pats glezno vēl sliktāk par tevi.

Anšlavs: Vēlreiz paldies par komplimentu! Un, ja runājam par gleznieķeli, ko tu tā nolieci - viņš jau nav sliktāks par tiem birstaliņu brudierētājiem Rīgā.

Veronika: Bet tukšums tomēr paliek.

Anšlavs: Un tev liekas, ka literātu saieti Staprānu mājā to nespēj aizpildīt.

Veronika: To jau garīgi okupējušas tās divas lielsievas, kas tevi nekad nav ņēmušas nopietni kā rakstnieku.

Anšlavs: Pati kundze arī ir literāte un tad vēl...

Veronika: Nu kas?! Tu taču nedomā pompozo pidrikīti, dziļās mīlestības apdziedātāju, tavu sirdsdraugu Valdemāru Kārkliņu. Ne jau ka Staprānietei pašai būtu jel mazākās humora izjūtas.

Anšlavs: Nav tiesa! Visi izglītoti cilvēki saprot, ka grūti dzīvot, ja nevar šad tad paplēst kādu jociņu.

Veronika: Nu, man gan liekas, ka tā tava Staprāniete ir apvainojusies par taviem jociņiem.

Anšlavs: Drīzāk gan par taviem neapdomīgiem izteicieniem, ko ļaunas mēles viņai pienesa. Tu viņas acīs esi lapsene. Pirms tavas sīko darbiņu izstādītes viņa pienāca un diskrēti lūdza pateikt, lai izstādes atklāšanā tu nevalkājot bikses ar rāvslēdzēju priekšā... Jo cilvēkiem šeit varot rasties nepareizs iespaids par mūsu attiecībām...

Veronika: Bet Anšlav! Viņai ir tikai skaudība, redzot cik man labi tās bikses piestāv. Protams, ar savu plato pakalu, neesošo viduci un īsajām, resnajām, krieviskajām kājiņām viņa biksēs izskatītos kā pārpiebāzts kāpostu tītenis, un viņa, ja ir daudzmaz inteliģenta, to apzinās!... Un ko tu viņai teici? Anšlav...

Anšlavs: Es zinu, kas tev uz sirds. Šejienes lietainais, pelēkais laiks, pelēkie cilvēki mūs abus pamazām vien nosmacēs.. Brauksim uz dienvidiem, saulaino Kaliforniju. Tur muzeji, māksla. Jauni, spīdīgi rati mums ir un kamēr nauda vēl turas.. Uz Holivudu!

Veronika: Anšlav, ja es tevi nepazītu, es teiktu, ka tas ir tas prātīgākais vārds, ko tu šeit gada laikā esi pateicis. Uz Holivudu! īrēsim māju ar lieliem logiem. Radīsim paši savu mākslu, īstu mākslu. Šinī pagrabiņā nekā jēdzīga neesmu spējusi uzgleznot. Es nevienu bridi ilgāk vairs negribu skatīties šejienes latviešu trulajās sejās, ne mirkt tajā mūžīgajā lietū.

 

 

Piektā aina.

 

(Runā skatuves priekšā)

Veronika: Atpakaļ neatskatoties, atstājām Oregonas pavalsti, kuŗā no 12 mēnešiem vismaz deviņus lija lietus - smalks un bez pārtraukuma. Kā parasts dzejnieciņš teiktu - sekojām saulei. Bet ar to nu bija kā bija. Labu laiku nodauzījušies pa dažādiem smaceņa piesmacinātiem Losandželosas rajoniem, beidzot nonācām kalna nogāzē, kur vasaras neciešamo karstumu dzesināja netālā okeāna vējš. Pacifika Palisādes. Kas par iespaidīgu vārdu - Pacifika Palisādes! Nebija jau gluži tik pazīstama kā Holivuda, bet kas tur gan tajā panīkušajā, piedrazotajā, ar slaveno vārdu apveltītajā vietiņā gribētu dzīvot!

(Māja Pacifika Palisādes.)

Veronika: Visas sienas no stikliem! Kur mēs gleznas kārsim?

Anšlavs: Slavenā Richarda Neitras imitātora darbs, īsts Holivudas stils.

Veronika: Anšlav, mums šito jāņem.

Anšlavs: Tu zini, ko tas maksā? Un naudas nav pat tai mazākajai iemaksai.

Veronika: Sākumā īrēsim. Tu taču negribi dzīvot kā daudzi pārējie latvieši - meksikāņu rajona būdiņās.

Anšlavs: Bungalovos.

Veronika: Labi. Bungalovos. Un iemaksu - ja kāds dos - aizņemsimies. Mums jau tikai vajaga vienu skaistu, lielu telpu, kur gleznot. Krāmus jau nepirksim. Divus krēslus, bet tos labākos. Un galdu tu uztaisīsi pats. Mēs taču braucām te, lai taisītu mākslu, nevis dzert šampanieti dārgos restorānos kā viens otrs plebejs.

Anšlavs: Tu es traka! Kas mums dos aizdevumu - kur saskrāpēsim mēneša maksājumus, par mēbelēm nemaz nerunājot. Mūsu maki ir tukši un tādi arī paliks līdz mūža galam. Pirms ko darām, ļauj man vēlreiz aprunāties ar Zilgalvi. Viņš pērk un pārdod īpašumus - viņš zin!

Veronika: Graustus.

Anšlavs: Bet viņam ir pieredze.

Veronika: Tikai vākt, ko citi izsviež laukā.

Anšlavs: Bet pretēji mums - viņš ir turīgs.

Veronika: Izrakājies pa citu atkritumu tvertnēm.. Tu taču ar viņu jau runāji?

Anslavs: Tikai vispārējos vilcienos.

Veronika: Un viņš?

Anslavs: Tu jau vari iedomāties. (Kariķē.) „Pacifika Palisādēs? Pēc slavenā architekta idejām? No tādiem objektiem gan turieties pa gabalu. Jumts tecēs. Fasonīgos logus izpūtīs vējš. Labāk zolīdu māju, ko cēlis amatnieks, kas zin.”

Veronika: Es ceru, ka tu viņam kārtīgi atbāzi.

Anslavs: Jā, es teicu, ka mana sieva ir traka.

Veronika: Kā tev nav kauna!

Anslavs: Nomierinies. Viņš ir no tiem, kas otrā neklausās, bet rullē tikai tālāk: (Kariķē) „Gribiet padomu? Sāciet kā mēs no apakšas. Man te viens duplekss. Šur tur vajadzēs pielabot. Bet tāpēc jau lēts. Otrs dzīvoklis palīdzēs segt mēneša maksājumus. Uzlabojiet! Atvietojiet nopuvušās trepes. Tad iemainiet pret citu objektu - tādu, ko neviens negrib. Pielabojiet, tad pārdodiet, kamēr divdesmit gadu laikā nonāksiet Palisādēs.”

Veronika: Mums vairs nav divdesmit gadu.

Anslavs: Tu domā, ka viņš to dzirdēja? (Kariķē.) „Laiks paiet ātri. Redziet kā es... Iesāku ar vienu objektu - par sviestmaizi - gandrīz bez jumta. Pamati izpuvuši. Tagad man jau ir desmit objektu un pieci auto. Veci gan, bet skrien... Bet jums jau tiem māksliniekiem.”...

Veronika: Vai tu viņam neteici, ka mākslai vajaga plašuma, kur acis pamielot?

Anslavs: Teicu. Tad biju pilnīgi pārsteigts. Viņš apstājās un sāka mirkšķināt acis. Un kautrīgi atzinās, ka viņš jau arī tā drusku pa nogalēm - rakstot - nu ludziņas.

Veronika: Ludziņas?

Anslavs: Jā, rakstot ludziņas. Ar zīmuli un papīru. Mēstuvē gan atradis ozola galdu. Piesitis žurku nograuztās kājas un presto! Gatavs! Bet tad gan tūlīt ar pārmetošu balsi: „Protams, jūs mākslinieki, ja domājat, ka jūs varat atļauties.”..

Veronika: Es ceru, ka tu viņam neteici...

Anslavs: Teicu kā ir. Ka patiesībā jau nevaru. Ka dzīvojam no rokas mutē, bet, tomēr.. tomēr.. pēc kaut kā cēla, nezināma...

Veronika: Sirds ilgojas. Sirds ilgojas... Anšlav, es nesaprotu kāpēc tu atklājies pilnīgi svešiem cilvēkiem.

Anslavs: Kā tev latviešu cilvēks trimdā var būt svešs? Iedzīvojies. Grib mums palīdzēt.

Veronika: Anšlav, tu esi naivs! Tas jau tūlīt nenozīmē, ka viņam par tevi ir kāda sevišķa interese. Parasti cilvēki to dara ieraduma dēļ - grib būt pieklājīgi.

Anslavs: Kas tur pieklājīgs par vienkāršu praktisku padomu?

Veronika: Tikai tad, ja pašam kas atlec.

Anslavs: Tā domājot tu paliksi bez draugiem.

Veronika: Draugus var iegūt tikai jaunībā - un tavējie izklīduši kur kuŗais pa pasauli.

Anslavs: Nesaki, ka tādēļ mums jākļūst par hermītiem.

Veronika: Labāk būt vieniem nekā nosist laiku ar tādiem, ko liktenis ar ļaunu prieku sasviedis kopā.

Anslavs: Lai rakstītu, man vajaga cilvēku. Dzīvus cilvēkus, kas runā.

Veronika: Lai pēc tam tos izsmietu! Ar katru nākošo romānu tu iegūsti jaunus ienaidniekus.

Anslavs: Ne tik daudzus kā tu ar savu aso mēli.

Veronika: Nu, ja cilvēks ir dumjš, man viņam tas ir jāpasaka, jo viņš, nabags, to varbūt neapzinās... Anšlav, kā mēs te dzīvosim? Kā precēts pāris? Jeb sadalīsim māju divi daļās un strādāsim katrs savā galā? (Apskauj Anšlavu, bet tas atraisās.)

Anslavs: Kā divi cilvēki, kas ciena un respektē viens otru. Vai tas nav tas svarīgākais?

 

 

 

 

Sestā aina.

 

(Runā skatuves priekšā.)

Veronika: Māksla laikam prasīja savu. Nākošos piecus, desmit, varbūt piecpadsmit gadus, kas to var atcerēties, dzīvojām kā divi cilvēki - katrs savā mājas galā - Anšlavam rakstot, man gleznojot. Vai mums kaut kā trūka? Par to nedrīkstēja domāt. Galu galā viņš man deva tik daudz. Vajadzēja tikai pajautāt. Un Anšlavs vienmēr zināja pareizo atbildi. Pateicoties sīkajiem ienākumiem, sabiedriskā dzīve bija ierobežota... Ar amerikāņiem satikāmies tikai tik, cik to prasīja naudas pelnīšana gleznojot portretus - gan no modeļa, gan fotogrāfijām. Daudz laika un enerģijas vairs neatlika īstajai mākslai. Anšlavu gan uzņēma par akreditētu žurnālistu pie filmu rūpniecības, bet tas mūsu budžetu neuzlaboja. No vietējo latviešu vidus satikāmies tikai ar pāris ģimenēm, ar kuŗām varējām atrast daudzmaz jēdzīgu kontaktu. Tie pārējie bija vai nu Zilgalvja tipi, vai atkal veiksmīgi ienesīgu profesiju pārstāvji, šampanieša un krāšņās un bagātīgās dzīves cienītāji, kuŗiem tā īsti piebiedroties neatļāva mūsu ierobežotie ienākumi. Nepatika arī mūžīgā citu aprunāšana. Viena šāda tenka ļāva manī uzvirmot emocijām, kas bija sakrājušās pa visiem šiem gadiem.

(Anšlavs raksta, ienāk Veronika.)

Veronika: Cilvēki tenko!

Anšlavs: Cilvēku dabā ir tenkot.

Veronika: Neesi nu tik nonšalants. Cilvēki tenko, ka es esot lesbiete.

Anšlavs: Vai tikai tāpēc, ka tu valkā vīriešu bikses ar atlokiem un rāvslēdzēju priekšā?

Veronika: Tavs kārtējais bezgaumīgais joks? Tad paklausies ko saka par tevi! Romānos visām tavām sievietēm zem jostas vietas hormonu vietā valdot intelekts, un tās uzvedoties kā vīrieši.

Anšlavs: Vai tad es neesmu vīrietis?

Veronika: Ha!... Bet tagad klausies šito! Man jautāja, kā mēs pavadot savu laiku, bet pēc sejām nopratu, ka viņas domāja naktis.

Anšlavs: Vienkārši atbildi, ka 80% no mūsu nodarbībām sastāv no mākslas un 20% no velna dzīšanas.

Veronika: Anšlav, kāpēc viņi mums neliek mieru?

Anšlavs: Ja tādas runas atkal paceļas, saki, lai viņi labāk papēta, kas notika lesbietes Brigaderes guļamistabā.

Veronika: Nē! Es labāk teikšu, ka es naktis pavadu ar savu kaķi.

Anšlavs: Tevi apvainos bestiālismā.

Veronika: Ne, ja mans kaķis ir kaķene!

Anšlavs: Tas ir vēl ļaunāk. Tad tu patiešām esi lesbiete.

Veronika: Anšlav, kā mēs nonācām pie šīs bezgaumīgās vārdu izmaiņas? ... Jā, kāpēc tu pārmaiņas pēc neuzraksti karstu mīlas romānu starp savu runci un kādu no tavām kinoaktrisēm?

Anšlavs: Kustoņi jau ir tava specialitāte.

Veronika: Kā piemēram par tavu iemīļotāko rakstnieci Aīdu Niedru, kuŗa uzskata tavus romānus par vārgiem mēģinājumiem žurnālistikā.

Anšlavs: Neviens neticēs, ka pat mans klibais runcis varētu būt viņā romantiski ieinteresēts. Bet tad jau drīzāk tava kaķene ar to mākslas kritiķi, kurš rakstīja, ka tavas gleznotās galviņas izskatoties tādas it kā tās slimotu ar kādu nelāgu ādas slimību. (Pauze.)

Veronika: Tā!... Tagad, kad mēs esam viens otru kārtējo reizi noslavējuši, vai tu gribi dzirdēt?

Anšlavs: Tikai, ja tas ir joks.

Veronika: Es nezinu, vai tas ir joks, bet atpakaļceļā es iegriezos veikalā. Un pusaudzis, gadus septiņpadsmit, kā vienmēr palīdzēja manu pirkumu atnest uz ratiem. Un kad viņš to bija iemetis bagāžniekā, es, pēkšņa impulsa dzīta, lūdzu vai man atļauts viņu noglaudīt. Zēns nu tā neko, un es sajutu, ka caur viņa ādu spraucās pirmie, mīkstie bārdas rugāji... Anšlav, tā bija patiesība! Es viņu noglaudīju piecas, sešas reizes, un tad viņš ne vārda neteicis aizgāja... Komentārus lūdzu!

Anšlavs: Izklausās pēc latviešu smagās literatūras. Viņam vajadzēja zvetēt tev pa ausi un teikt: „Kundze, jūs kutiniet manu bārdu.”

Veronika: Ja tas bija domāts kā joks, tad pat pēc taviem pieticīgajiem standartiem tas neiztur minimālo kritiku!

Anšlavs: Tu jautāji - es atbildēju.

Veronika: Anšlav, tālāk tas vairs nevar iet! Tu raksti, es gleznoju...

Anšlavs: Tu neglezno - tu sūdzies.

Veronika: Runā! Izsakies! Pasaki vienreiz kaut ko savu! Vienreizēju! Atklājies savā gaumē - vai negaumē!

Anšlavs: Ahāa! (Atveŗ kreklu, atklājot krūtis.)

Veronika: Nemāžojies! Esi reiz īsts! ... Pie velna! Kam man tā vajag! Es laikam jautāju tikai jautāšanas pēc?

Anšlavs: Paldies par tavu tukšo komentāru!

Veronika: Man tas bija jāpasaka, citādi tavā galvā paliktu tukša vieta.

Anšlavs: Protams, ja tu mācētu rakstīt, tu zinātu, ka labāk balta, tukša lapa nekā tavs tukšais teksts. Bet tavs kurlums droši vien neļauj sadzirdēt, kādus brīnišķīgus stāstus pauž MANAS grāmatas tukšā, baltā priekšlapa.

Veronika: Vai tāpēc tavos romānos tik daudz tukšu, apdrukātu lapu... Anšlav, tev kā nevienam, piemīt talants novirzīties no tēmām, kas tev nepatīk. Bet ne šoreiz! Esmu pārliecināta, ka tu labi zini, ko es gribu teikt. Runā! (Pauze.)

Anšlavs: Es nezinu, vai es zinu, bet es esmu drošs, ka ar to maz kas būtu panākts. Labi, ja vēlies, izkari uz veļas virves publikas ņirgām savus sapņus, dziļās domas, emocijas, vilšanos, visas tavas vērtīgās, vienreizējās dvēseliskās izjūtas...

Veronika: Anšlav, neesi nu demagogs! Nevis publikas ņirgām, bet tev.

Anšlavs: Es saprotu. Nelaime ir tā, ka tas, kas tev ir sakāms, to visu jau kāds otrās šķiras rakstnieķelis kādreiz ir uzrakstījis - tikai daudz, daudz, labākā un gaumīgākā formā. Es nesaprotu, kāds tev tur labums sadragāt ilūzijas pašai par sevi. Tici, ka tevī iemīt daudz kas dziļāks, fundamentālāks, kaut kas līdzīgs raktuvē dziļi noraktam dimantam, kuŗam es neļauju atmirdzēties saules gaismā. Tici tam, ka tu savā dvēselē glabā neiedomājamas cilvēciskas vērtības, kuŗas es mēģinu apspiest, un mēs abi no tā iegūsim.

Veronika: Nē, Anšlav, es tikai gribu, lai tu zinātu.

Anšlavs: Nav nekā drūmāka par izsmeltu aku ar dubļiem dibenā.

Veronika: Un tad es esmu tā aka, ko tu atsakies izsmelt. Vai tev neliekas, ka tas skan mazliet bezjūtīgi?

Anšlavs: Bet patiesi.

Veronika: Un tu vēlies lai es savā prātā pieņemu, ka viss, kas mūs turējis līdz šim kopa, ir mani dubļi?

Anšlavs: Muļlķības! Nevis dubļi, bet joks. NU vai tu neredzi? JOKS. Kā šo pašu brīdi. Labākais plāksteris! (Rāda ar pirkstu.) Nu paskaties uz turieni! Spirgts un skaists, joks izlec kā ķipars no maisa un dod tavai pelēkajai dzīvītei jēgu. Vai tev neliekas...

Veronika: Nē, Anšlav! Man neliekas! Intereses par mākslu - tas ir vienīgais, kas mūs turējis kopā visus šos gadus. Anšlav, mums ir pilnīgi pretešķīgi raksturi! Un, jo ilgāk mēs viens otru pazīstam, jo asāk šīs pretešķības laužas uz āru.

Anšlavs: Un tagad pēc taviem uzskatiem mums ir tikai...

Veronika: Nu es teiktu, ja nekas vairāk, tad vismaz vienāda krāsu un formu izjūta. Bet ar to vien nepietiek.

Anšlavs: UN ko tu par to esi nolēmusi darīt? Jeb tikai žēloties. (Pauze.) Tici man! Ja kāds no ārpuses klausītos mūsu vārdu izmaiņā, viņš tajos saostu vāju, melodramatisku romānu ar ļaunām beigām.

Veronika: Romānu no mūs dzīves!? Mūsu sīkās dzīvītes!? Tevi, Anšlav, pārņēmusi lieluma mānija. Varbūt no mūsu dzīves iznāks maza viencēliena ludziņa. Kur nu tā! Pat tai nepietiek! Varbūt tāds mazs pastāstiņš. Pusotras lapas puses! Un to pašu, gaŗlaicības dēļ, neviens neizlasīs līdz galam. Lūk, tā mūsu dzīve!

Anšlavs: Vai tad tu sev par priekšzīmi stādi visus tos emociju pārlādētos plebejus, kuŗi skrien pa pasauli un zem atklātības un psīcholoģijas maskas bāž savu netīro veļu degunā katram, kas vien ir gatavs to paostīt? Latvietis savus dvēseles sūdus vienmēr ir ātri noracis, lai tie ar savu smaku nesamaitātu dzidro pavasara gaisu.

Veronika: Anšlav, tu aizmirsi vienu. Mums pat sūdu nav, ko citiem parādīt! Tik vien kā tie tavi apputējušie, kožu saēstie, izbalušie eņģeļu spārni, ar kuŗiem tad tu mūs abus aizplivināsi tavās tālajās mākslas galaksijās.

Anšlavs: Ahā! Bet vai tas nav vairāk kā lielāko tiesu ilgi precētiem pāriem, kuŗi visu mūžu bez izdomas līdz pārgurumam viens ar otru nojājušies, tad kā pusimpotenti pensionāri pasaulei apkārt apceļojuši, galoniem vīnu izdzēruši, tagad vecu ļaužu mītnē tur viens otram roku un ar morālu pārākuma sajūtu atskatās uz savām tukšumā izjātām dzīvītēm?

Veronika: Ne, tā nav Anšlav, bet neuztraucies un nelamājies! Mēs dzīvosim! Ņemot vērā to, kādi mēs abi esam - mēs dzīvosim un izdzīvosim! (Gara pauze, kad abi rīkojas pa istabu.)

Veronika: (Piespiesti jautri caur asarām.) Vai tu neteiktu, ka šī bija mūsu trimdas drāmas lielā scēna.

Anšlavs: Man prieks, ka tevī beidzot pamostas īsts rakstnieks. Jā! Otrā cēliena beigās, kad konfliktiem jāsasniedz sava kulminācija.

Veronika: Un pēc tam?

Anšlavs: Nu, kā vienmēr, tas trešais, gaŗlaicīgais, pēdējais, kad rakstnieķelis visu pulveri izšāvis, izčākst bez jēgas un atrisinājuma, un daļa publikas, īgna un pārguruši, jau šķielē uz izejas pusi. Vai tu patiešām neatceries mūsu norunu, kad mēs precējāmies?

Veronika: Jā, Anšlav, es atceros...

Anšlavs: Tu atceries?

Veronika: Jā, es atceros!

Anšlavs: Tevī klausoties es tam neticu.

Veronika: Jāgan, Anšlav, es atceros!

 

 

 

Septītā aina.

 

(Veronika skatuves priekšā.)

Veronika: Es atcerējos, bet kāds tur bija labums. Bija sirdī kāds tukšums, ko vajadzēja aizpildīt. Bet varbūt tieši tāpēc, varbūt šī nelaimīgā atgadījuma dēļ, varbūt - tiešām kauns par novalkāto klišeju - varbūt tieši tāpēc - manī bija pamodies rakstnieks. Patiesībā „pamodies” jau nav īstais vārds. Divdesmit gadus kopš esam Kalifornijā esmu labojusi Anšlava darbus. Devusi viņam idejas. Palīdzējusi atrast komiskas situācijas. Bet sākt savu pašas dzīvi vērot ar bezkaislīgajām rakstnieka acīm? Un vēl mūsu dzīves trešā cēliena pašā vidū?... Šo to jau biju uzrakstījusi zem Anšlava vārda. Jo viņš taču bija tas pazīstamais, tautā iemīļotais un godinātais rakstnieks - populārākais kā trimdā tā Latvijā. Un es tikai tāda gleznieķele, kuŗa par santīmiem pelnījās ar portretiem, lai viņš varētu strādāt savu iemīļoto darbu. Kas tad nāks mani lasīt? Bez tam iekšēji es vēl nebiju gatava atklāties.

(Veronika raksta. Istabā iedrāžas Anšlavs.)

Anšlavs: Holivuda! Holivuda! Beidzot, pēc astoņpadsmit gadiem dauzoties pa Holivudu, liekas, ka pavērusies maza spraudziņa. Varbūt galu galā no akreditēta ārzemju žurnālista, es kļūšu par rakstnieku. Gribi dzirdēt, kā man gāja?...

(Raksta galvu nepaceļot.)

Veronika: JĀ, Anšlav.

Anšlavs: Tad apstājies uz brīdi un paklausies!... Vakar, kopā ar citiem žurnālistiem intervējot stulbu stārletu, uzskrēju virsū kādam, kas sauca sevi par aģentu. Solījās likt bosiem priekšā vienu no maniem stāstiem, ja būs labs tulkojums. Ideja par izčākstēšanu, pārvēršanos par putekļiem augstākās laimes ekstāzes brīdī pēc atomkara viņam izlikās iztirgojama... Vai tu tici visam, ko es tev stāstu?

Veronika: Šo to jau ticu. Bet tad nāk tā vilšanās.. Cik reižu nav solīts, un galu galā nekas nav iznācis.

Anšlavs: Ja es varētu to pašu veco stāstiņu uzspodrināt... Tu taču zini, ko es domāju?

Veronika: Nē, Anšlav, nav tiesa. Brīžam man liekas, ka es nojaušu tavas domas, bet tas ir tikai šķitums. Anšlav, vai tu sevi pazīsti?

Anšlavs: Vai tad tevi neinteresē mana nākamā rakstnieka karjera Holivudā?... Labi. Es redzu. Tevi neinteresē...

Veronika: To es neesmu teikusi.

 

Anšlavs: Bet tas tev nāk pa visām porām ārā! Beidzamā laikā tu mani ignorē. Labi. Man šķiet, ka es pazīstu sevi tīri labi ar visiem maniem trūkumiem. Stostīšanās...

Veronika: Runas defekts...

Anšlavs: Labi, runas defekts ir mana lielāka nelaime, bet, kā redzi, es to kontrolēju tīri labi.

Veronika: ES, par nožēlošanu gan ar sevis kontrolēšanu nevaru tik daudz lepoties kā tu.

Anšlavs: To katrs var redzēt, kad izejam cilvēkos.

Veronika: No svešiem man vienkārši bailes.

Anšlavs: Tāpēc, ka tev nav manas žurnālista prakses. Neesi attīstījusi savas novērotājas spējas, kā katrā situācijā reaģēt.

Veronika: Anšlav - es mēģinu rakstīt.

Anšlavs: Kas ar tevi šodien noticis? Spurojies pretīm! Oponē! Saki kā vienmēr, ka esmu tikai žurnālists, kas grib rakstīt daiļliteratūru.

Veronika: Neviens neapstrīd tavu rakstnieka talantu.

Anšlavs: Bet kas tad?

Veronika: Man ir melnais. Ar amerikāņiem man neiet. Viņi nesaprot mani un es viņus. Līdz nāvei apnicis gleznot tos portretus no fotogrāfijām... Un šejienes latvieši apmēram tādi paši kā Oregonā - cīnās ap saviem īpašumiem. Pilsoniskāki par pilsoņiem. Ir varbūt tikai pāris cilvēku, ar kuŗiem būtu vēlēšanās satikties un tie paši... Ko mēs te sitamies!? Bez mākslas taču var dzīvot. Un Rīgas torņus un rudzu statiņus gleznot man roka neceļas.

Anšlavs: Tiesa. Trimdinieks grib paturēt savu atmiņu šķūnīti šķīstu. Bet, ja tu sāktu kaut ko nopietnu darīt un negauztos...

Veronika: Nav jau tā, ka tikai es... Tu arī, Anšlav, beidzamajā laikā raksti tikai vēstules, kamēr tavs izdevējs Ņujorkā izmisumā zvana un prasa, kad būs gatavs nākošais turpinājums avīzei.

Anšlavs: Tev taisnība. Vēstuļu rakstīšana ir tikai aizbildinājums, lai nebūtu jāķeras pie pelēka maizes darba. Esmu uzrakstījis...

Veronika: Uzpļorzājis...

Anšlavs: Labi, lietojot tavu noniecinošo vārdu, uzpļorzājis pēdējos desmit gados turpat vai desmit grāmatu. Taisnība, daudzas neizstrādātas, jēlrakstā. Tos trimdas romānus, Rudzīša avīzei maldams, esmu izrakstījies.

Veronika: Kad visi striķi trūkst, var jau vienmēr rakstīt par mīlestību un vēl labāk par seksu.

Anšlavs: Katrs skribiķis, kas prot vien zīmuli rokā noturēt, pļurina par mīlestību. Ne! Es jau jauns būdams nolēmu: Būšu nopietns rakstnieks. Par mīlestību nerakstīšu. To vārdu mutē neņemšu. Nē un nekad!

Veronika: Protams, nevar jau rakstīt par to, ko pats... Vai man jāturpina?

Anšlavs: Adatas dūriens vai mājiens ar mietu? Atceries, kad mēs precējāmies? ...

Veronika: Jā, atgādini gan, kad mēs precējāmies...

Anšlavs: Atvainojos...

Veronika: Anšlav...

Anšlavs: Es teicu - atvainojos!... Bet tagad klausies. Pēc visiem šiem daudzajiem gadiem, smagi strādājot, es beidzot esmu iemācījies rakstīt? Dod man labu, svaigu tēmu un es to pārvērtīšu nozīmīgā...

Veronika: Ja man uznāktu tā apgaismība, tad es rakstītu pati.

Anšlavs: Atceries? Gadus atpakaļ izdomāju labu labo: „Vilks Rīgā.”

Veronika: Un kur palika? Slinkumu lāpīji?

Anšlavs: To tēmu nozaga nelietis Zeltiņš un sacūkoja līdz nāvei. Ek, ko es no tās būtu iztaisījis! Bet nu jau par vēlu... Lūdzu komentārus! Nesaki, ka tev nav kaut kas uz mēles gala.

(Pauze.)

Veronika: Anšlav, es rakstu lugu... Modernu - ne tādu kā tavējās.

Anšlavs: Un tad? Bet atļauj man aizrādīt... Tev nav dramaturga prakses. Neviens tevi neņems nopietni. To lugu neviens neuzvedīs. Pat Mazais Teātris ne!

Veronika: Uzvedīs, ja tā ies zem tava vārda. Šiliņa teātris jau lūgtin lūdzas pēc jaunas lugas, piemērotu trimdas šaurajiem apstākļiem.

Anšlavs: Cilvēki tūlīt manīs - cits stils.

Veronika: Un kas tad visus šos gadus laboja un iedvesa dvēseli tavējās? Ielika piparu, kā tev trūka. Tici man - nemanīs.

Anšlavs: Man tagad jāatzīstas. Tev prom esot, nevarēju noturēties neiebāzis degunu tavās piezīmēs...

Veronika: Ošņa!

Anšlavs: Skribelējums. Trūkst kāpinājuma. Ainas nav sasaistītas. Bet galvenais nav fabulas.

Veronika: Fabula ir priekš kaķiem. Kā visā modernā drāmā. Fragmenti, noskaņas, ieskaņas, izskaņas - tā visa tur ir. Vienreiz par visām reizēm, lai nu tas režisoriņš piestrādā. Parāda, ko māk. Iedveš uzvedumā to muļķa fabulu. „Leo.” Tā mana luga. Nu tā.

Anšlavs: Padevībā klausos, seržanta kungs! (Pauze.  Veronika iesmejas.)

Anšlavs: Nu, vai nav labi, ka es tevi beidzot uzjautrināju?

Veronika: Anšlav, kas tev par sarkanu traipu uz aproces?

Anšlavs: Kur?

Veronika: Un tu ar tādu staigā apkārt?

Anšlavs: Patiešām? Tas no jēlā steka. Sniedzoties pēc vīna glāzes aproce netīšām iemērcās šķīvī.

Veronika: Tavs labākais uzvalks! Un tev ar to ir jāiet uz Zelta Globu piešķiršanas balli. Pie tīrītāja! Bet tūlīt!

Anšlavs: Iekaltis. Neiztīrīsi! Labāk jau nopirkt jaunu!

Veronika: Es tev vairs nestaigāšu pa bodēm līdzi. Ģērbies kā putnu biedēklis.

Anšlavs: Mani ārzemju kolēgas domā, ka esmu labāki ģērbtais žurnālists.

Veronika: Kas to saka? Vietējais modes kritiķis? Smiekli nāk! Iemaucies kā futlārī.

Anšlavs: Tā angļu mode.

Veronika: Aizmirsti angļu modi. Te nav Latvija. Tev vislabāk sēž četrdesmit - otrais.

Anšlavs: Skroderis teica, ka trīsdesmit - devītais.

Veronika: Kurš skroderis?

Anšlavs: Tas, kurš man šuva fraku.

Veronika: Latvijā? Fui!

Anšlavs: Tu vēl nebiji degunu pabāzusi laukā, kad es jau iesoļoju kāzās skrodera šūtā frakā.

Veronika: Es biju trūcīga. Labi, ka varēju nopirkt kādu pansku uz Marijas ielas.

Anšlavs: Parastā, liekulīgā pazemība. Nav nekāds brīnums, ka cilvēki tevi neieredz.

Veronika: Lai tik uzmanās! Vai tu nedomā, ka esmu gudri viltīga?

Anšlavs: Cilvēki sagaida no tevis godīgu patiesību.

Veronika: Cilvēki kā tu?   Nu tad atradis gan muļķi, kas stāstīs par sevi patiesību!

 

 

 

 

Astotā aina.

 

(Runā skatuves priekšā.)

Veronika: Kamēr es kreņķējos par uzvalku un lugu, Anšlavu atkal, viņam raksturīgi, bija pārņēmis mākslas radīšanas prieks. Aizmirsās romāni, aizmirsās viss. Mūsu lomas it kā izmainījās, par ko es diezin kāpēc jutos vainīga. Man līdz nāvei bija apnicis par naudu gleznot no fotogrāfijām rozīgos, tuklos iztikušo amerikāņu ģīmjus, bet manu īsto mākslu nevienam nevajadzēja. Un cik ilgi cilvēks var strādāt vākumā? Palaikam es vēl gleznoju, bet kam? Savam priekam?

(Darba istaba Losandželosā. Anšlavs aizņemts taisot kolāžu. Veronika raksta, tad pieceļas un apbrīno baltus audeklus. Kārto tos un pārkārto.)

Veronika: Anšlav, kāpēc tu vairs neraksti? Kaudze neatbildētu vēstuļu stāv uz galda.

Anšlavs: Nu, un tad?

Veronika: Tavs vienīgais, labais uzvalks pazudis pie tīrītāja. (Pauze.) Viņa nevar to atrast, un man pazudusi kvīts. (Pauze.) Vienīgā cerība, ka varbūt līdz rītam atradīsies.

Anšlavs: Kas atradīsies?

Veronika: Anšlav, tu neklausies, ko es tev mēģinu teikt.

Anšlavs: Es koncentrējos - gleznoju.

Veronika: Līmē papīrīšus... (Pauze.) Vai man tagad atļauts ko iebilst?

Anšlavs: Tikai, ja tam ir sakars ar mākslu.

Veronika: (Pauze.) Man tevis kādreiz žēl. Tavi papīrīši ir neizturīgs glezniecības veids. Nobeigtam darbam vajadzētu izturīgāku materiālu.

Anšlavs: Raizēties par muzeja vērtībām nav īsta artista uzdevums. ES izbaudu šodienu - pašu radīšanas procesu. Un galvenais - nav neviena avīžu izdevēja, kas man sēdētu uz kakla. Tev kādi iebildumi?

Veronika: Mani tikai pārsteidz tas, ka tu, mūsu mājas praktiskais cilvēks, pēkšņi tik ļoti iestājies par mākslas radīšanas momentu. Vai tev tā papīrīšu līmēšana nesāk apnikt?

Anšlavs: Žēl gan, ka tu kā pindzelētajā neapzinies kolāžas iespējas. Piemērām - MANS eksperiments ir vienkrāsaina kolāža. Baltā. Un lūk - te es uzlīmēju oranžu strīpiņu... Es, protams, tevi gaŗlaikoju.

Veronika: Nē, ja tu runā par mākslu.

Anšlavs: Tikai bez ironijas... Patiesībā vienkrāsains nav ari zīmējums ar tušu uz balta papīra. Tieši otrādi. Melnu grafisku līniju režģis var būt loti daudzkrāsains. Uz šī principa es darināšu savas kolāžas... Kāpēc tu rausti plecus?

Veronika: Tev piemīt visas skolotāja dotības - izstiept apskatāmo vielu tik gaŗi, cik vien iespējams.

Anšlavs: Vai nav traģiski, ka artista vietā tu esi apprecējusi vienkāršu skolotāju?

Veronika: Tāpēc, ka, neraugoties uz tavu kādreiz gaŗo muldēšanu, tu tomēr runā par mākslu. Reizēm pat tīri sakarīgi. Un man tas patīk.

(Abi dusmīgi klusē. Anšlavs līmē, Veronika cilā baltos audeklus. Tad nosēžas to priekšā.)

Anšlavs: Cik tu ilgi tā sēdēsi baltu audeklu priekšā un gudrosi?

Veronika: Es nezinu.

Anšlavs: Tā nav nekāda atbilde. Slinkums. Varbūt arī dāvanu trūkums. Patiesībā muļķīgs izteiciens... Es tādām dāvanām neticu. Es ticu cilvēka gribai... Piemēram. Kādas TEV liekas manas pēdējās kolāžas?

Veronika: Labas.

Anšlavs: Nu, lūk! Un kādas tev likās manas senākās kolāžas?

Veronika: Ne tik labas.

Anšlavs: Gluži pareizi. Un kādēļ manas jaunās kolāžas ir labākas par senākajām?

Veronika: Anšlav... (Paver muti, tad apklust.)

(Pauze.)

Anšlavs: Nu redzi, Tādēļ, ka es savas kolāžas tagad rūpīgi izdomāju. Eksperimentēju. Neguļu uz lauriem.

Veronika: (Ironiski.) Un tādēļ, ka tev, kā tu pats saki, ir dāvanas.

Anšlavs: Dāvanas ir bleķis! Slinkuma lāpīšana... Kas ar tevi notiek?

Veronika: Anšlav, vai tev arī nešķiet, ka šis ir mākslai neizdevīgs laikmets? Viss jau ir izsmelts.

Anšlavs: Vajaga tikai skaidru galvu un labu gribu.

Veronika: Toreiz viss bija svaigs un vienreizīgs.

Anšlavs: Tāpēc, ka toreiz mēs bijām jauni, dumji teļi, Rīgas skolas optimisma pilni. Šodien tā mums nav, tāpēc negaudies, domā! Dari!

Veronika: Bet kā?!

Anšlavs: Noliec krāsu podu pa tvērienam. Noreducē krāsu uz diviem toņiem un pūcē vaļā. Tā es daru un rezultāti neizpaliek... Un nemaz nerausti plecus... Tu taču neapgalvosi, ka es neprogresēju?

Veronika: Patiesībā, Anšlav, es nezinu, ko tu gribi dzirdēt. Labi... (Pauze.) Tavas kolāžas jau gandrīz, bet tikai gandrīz, sasniegušas solīdu vidusmēra līmeni. Nelaime tikai, ka viss, ko tu dari, ir jau kaut kur redzēts, noskatīts. Bet, no Dieva puses, neņem manu kritiku par pilnu.

(Abi klusēdami strādā. Pauze. Veronika cilā un pārcilā baltos audeklus, tos visādi sarindojot.)

Anšlavs: Man grūti koncentrēties kamēr tu nervozi cilā savus audeklus.

Veronika: Un tagad tu jūties apvainots un mēģini atkosties par manu kritiku... Mīļais Anšlav. Ar baltiem, neapgleznotiem audekliem var skaisti pārveidot telpu.

Anšlavs: Es par velti neizšķiežu savu enerģiju - es savējos pārvēršu darbos.

Veronika: Žēl gan, ka tu nespēj aptvert balto audeklu burvību...

Anšlavs: Balti audekli ir tikai balti audekli - nav nekas vesels, nobeigts. Tas nav pat Happenings. Tie ir tikai gar sienu noklāti balti audekli... Nu aizstāvies, aizstāvies, ko tu tik labi proti!

Veronika: Es patiesībā domāju par tavu pazudušo uzvalku. Tā metāliskais tonis tik skaisti harmonizēja ar taviem biezajiem, baltajiem matiem.

Anšlavs: Kamēr es runāju pa mākslu, tev pa galvu maisās tā lupata. Kāda tur nelaime? Kamēr atradīsim tādu pat jaunu ancūgu, es rīt uz Zelta Globu piešķiršanu iešu ar to pašu veco, uzticamo Rīgas divrindnieku, kas nav ne saplīsis, ne notraipīts ar mērci.

Veronika: Ar platiem atlokiem un noskrandušo apkakli?! Anšlav, es tur esmu bijusi! Starp labi ģērbtajiem žurnālistiem no visas pasaules tu tur izskatīsies kā tavi tautieši no Padomju Latvijas. Vēl ļaunāk - kas notiks, ja viņi tevi uzskatīs par krievu? Ja man vēl ir te kāda teikšana, es to tev nekad nepieļaušu!

 

 

 

Devītā aina.

 

(Runā skatuves priekšā)

Veronika: Par pazudušo uzvalku nakts mieru nezaudēju, bet par mūsu dzīves trešo cēlienu gan. Manas dienas bija tik darba pilnas gan gleznojot, gan rakstot, ka pat tās izjūtas, ko nedrīkstēju pieminēt, vairs mani netraucēja. Palaikam pat šķita, ka tās vispār bija pazudušas no manas apziņas. Tikai pēc dienas darba, kad mēs vakara pusē sanācām kopā neitrālajā territorijā un atslēdzāmies, spēlējot vārdu spēles, tikai tad, tikai tad kaut kas palaikam iekņudējās. Varbūt ilgas pēc kaut kā cēla, nezināma... Bet lai nu paliek... Mums patika uz ātru roku izdomāt scenārijus, caur kuŗiem bieži netiešā veidā izteicām to, kas mūs traucēja. Un tas taču bija labāk nekā nonākt tiešā konfliktā. Bieži tos ierosināja necili atgadījumi, kā šis.

(Veronika atgriežas skatuvē. Ienāk Anšlavs ar lielu kūku rokā.)

Veronika: Kur tu tādu ņēmi? Nopirki?

Anšlavs: Jaunais kaimiņš iedeva. Sieva izcepusi divas. Lūdza vienu iedot man un kundzei nogaršošanai.

Veronika: Tā viņš tieši teica - „kundzei?”

Anšlavs: (Ar uzsvaru.) Jā, KUNDZEI! Viņš prasīja, cik ilgi mēs šeit dzīvojot.

Veronika: Un tu?

Anšlavs: Kas to vairs atceras. Nē! Teicu vairāk kā ceturtdaļu gadsimta. Bet viņš tūlīt: „Tad jau jauns šeit atbraucāt.”

Veronika: Un tu kā parasti...?

Anšlavs: Nē! Šoreiz teicu kā ir - atbraucu tikai, kad biju jau četrdesmit.

Veronika: Četrdesmit trīs.

Anšlavs: Ahā, bet viņš: (Kariķē.) Tik vecs nu gan neizskatāties...

Veronika: Parastie, caurspīdīgie amerikāņu glaimi. Un tu?

Anšlavs: Es neko. Bet viņš: (Kariķē.) Jūsu mājiņa - moderna gan, bet citādi glīta un piekopta. Pats cēlāt vai pirkāt?

Veronika: Ak Dievs!

Anšlavs: Nu es redzu, ka laiks ir taisīties vaļā un saku: Vēlreiz mīļš, mīļš paldies par garšīgo kūku.

Veronika: Bet viņš, protams, pieder pie tiem, kas neatlaižas.

Anšlavs: Kā tu to zini? ...Bet tagad klausies šito dialogu.. Viņš: „Es jau labu laiku vēroju Jūs ar kundzi braucam gar mūsu māju, līdz mana sieva teica: „Tā nevar. Pēc tik ilga laika, dzīvojot blakus, kāpēc tu neaizej un neiepazīsties ar šo stalto kungu ar biezajiem, baltajiem matiem.”

Veronika: Kā medum uzkaisot cukuru...

Anšlavs: Vai tas nav uzmanīgi no viņa puses? Bet es tikai kā nejūtīgs balbaks: Paldies. Un vēlreiz paldies par garšīgo kūku.

Veronika: Bet viņš tikai atkārto, lai to ieborētu tev galvā: (Kariķē.) Mana sieva šorīt izcepa divas un teica: Kāpēc tu neaiznesi vienu un neiepazīsties?

Anšlavs: Rakstniece - tu! ...Nē! To viņš neteica. Bet tad, tā ne no kā, prasīja vai es esot pensionējies?

Veronika: Vai tev slikti nepaliek, klausoties vienmēr to pašu?

Anšlavs: Skaidrs, ka paliek. ...Bet tagad klausies šito dialogu: Viņš: Bet strādāt taču vairs nestrādājat? Uz darbu neejat? Es: Strādāju mājās. Viņš: Saprotu. Vienmēr redzu Jūs rīkojamies pa dārzu. Bet jūsu kundzi es neredzu. Es: Viņa strādā iekšā. Viņš: Tad jau laikam laba vārītāja. Es: Vairāk gan glezno un raksta. Viņš: Ak tā gan. Manējā jau arī gleznotāja - nopirka tādu papes gabalu ar numuriem. Figūras jau iezīmētas. Jāpiepilda ar krāsām tikai viduči. Tagad karājas pie sienas. Domājām, kāpēc maksāt lielu naudu, ja var pats...

Veronika: Kā viens otrs no mūsu tautiešiem...

Anšlavs: Labāk paņem papīru un pieraksti pirms mums abiem aizmirstas... (Veronika meklē papīru.) Un es atkal: Pasveiciniet savu kundzi un vēlreiz paldies par kūku. Bet viņš nekust: „Nekautrējieties gan pienākt katrā laikā. Mana sieva tā grib ar jūsu kundzi iepazīties. Viņai kādreiz grūtības gludi iekrāsot - iet malām pāri. Varbūt jūsu kundze varētu pamācīt kā.” (Normāli.) Dabūji papīru?

Veronika: Cilvēks no citas planētas.

Anšlavs: Kā tā? Mēs dzīvojam vienā ielā.

Veronika: Tikai fiziski. Kā Jaunsudrabiņš teiktu: „Nav vērts dzesināt pakaļu.”

Anšlavs: Un ar tavām prastībām sarūgtināt labu cilvēku? Tu zini: „People who need people are the luckiest people in the world.”

Veronika: Kas tādas muļķības pasviedis gaisā?

Anšlavs: Psīchoanalisti. Cilvēki, kas rīko grupu terapijas.

Veronika: Cilvēks, kas nevar iztikt bez cilvēka ir nelaimīgākais cilvēks pasaulē. Dīdās. Nezin, ko ar sevi iesākt.

Anšlavs: Man cilvēki vajadzīgi, lai nepaliktu traks.

Veronika: Man gan ne! Pretēji tev, es protu aizpildīt savu dienu. Domāju, izdomāju. Bagātinu sevi. Mācos no sava kaķa. Tikai bezinterešu cilvēki, kā tu, turas baros.

Anšlavs: Un tādi kā tu pūst izolētībā, kļūst modīgi. (Veronika rāda ar pirkstu uz metāla biķeri.)

Veronika: Pirms pārejam uz personīgiem apvainojumiem, beigsim šo spēlīti, Anšlav!... Es nupat kā ievēroju. Kas tas tāds tev uz plaukta. Kur tu to nogrābi? (Paceļ bronzas veidojumu.)

Anšlavs: Gribi patiesību jeb literāru fabulu?

Veronika: Abus!

Anšlavs: Vērtīgs bronzas veidojums. Atradu antikvariātā. Šeit pamatā iegravēts vārds.

Veronika: Man tas neko neizsaka.

Anšlavs: Slavens dzejnieks.

Veronika: Es viņu nepazīstu.

Anšlavs: Tas jau tūlīt nenozīmē, ka viņš nav slavens.

Veronika: Slavenāks par manu iemīļoto Jaunsudrabiņu?

Anšlavs: Slavenāks.

Veronika: Neticu! Jaunsudrabiņš bija slavens makšķernieks.

Anšlavs: Es neciešu zivju mocīšanas sportu.

Veronika: Un es atkal neciešu, ka tu novirzies no temata. (Paceļ stikla dozi.) Un kādēļ tu vēl turi šo neglīto stikla dozi uz sava galda? Netīra un noļepsējusi. Sen jau vajadzēja aizsviest.

Anšlavs: Neaiztiec! Skaties pa gabalu! Tā ir goda balva. Paglābšu no taviem nagiem. Aprakšu zem citrona koka mūsu dārzā.

Veronika: Piemirsīsi kā visi vecāki cilvēki un nākamgad, zemi uzrokot, sadrumstalosi ar lāpstu.

Anšlavs: Nekad. Bet tavai zināšanai. Šī doze ir Oskars, Zelta Globs un Gramijs apklusušam rakstniekam.

Veronika: Gluži apklusis jau tu vēl neesi, bet ja jau mēs reiz spēlējam tavu spēlīti... Tu jau, protams, to neatceries, bet MAN arī plauktā nesen vēl glabājās divi skaisti biķeri.. Tu neatceries? Kāpēc gan tu lai atcerētos, jo tie arī bija MAN domātie Globi, Oskari, Gramiji.

Anšlavs: Tie paši, kuŗus tu novinnēji Latviešu biedrības bazārā?

Veronika: Anšlav, kā tev nav kauna! Manējie bija... nu bija...

Anšlavs: Droši vien no tīra zelta ar rūpīgi iegravētu Triju Zvaigžņu ordeni uz vāka.

Veronika: Klusu! Es tos neapdomīgi atdevu svešam cilvēkam.

Anšlavs: Atdot man? Tā bija neldzīga kļūda.

Veronika: Bija! Nejūtīgā persona, kam es tos atdevu, pavirši iegrūda papīra kulē un devās uz durvīm. Es paskrējos pakal un saucu: „Kļūda, kļūda! Es gribu tos atpakaļ! Tie ir mana mīļā rakstnieka Oskari, Zelta Globi un Gramiji.” Es skrēju pa ielu un saucu: „Es gribu tos atpakaļ! Gribu atpakaļ!”... Kāja aizķērās. Es paklupu. Sēdēju tumsā uz ielas un dusmojos. Nelga! Nelga! Es atdevu.

Anšlavs: Tu vienmēr esi bijusi histēriska. Tādus stāvokļus vajag iepriekš izdomāt. Tad atkritīs dumjā rīcība.

Veronika: Kur tu agrāk biji ar savu gudrību?

Anšlavs: Es nekad neuzbāžos ar savu padomu, ja kāds no manis to neprasa... Nu runā, runā, pirms tev aizmirstas tā tava fabula.

Veronika: Es saucu pēc tevis, bet nekā. Kamēr es tupēju uz ielas, satvērusi rokās sagrūzto, sāpošo kāju... Pretēji tev, kāds svešs garāmbraucējs gan pieturēja ratus.

Anšlavs: Droši vien tas pats kaimiņš ar kūku. Vai viņš tev piedāvāja kādu kumosu?

Veronika: Kaunies! Es nokaunējusies rausos augšā un kliboju uz savu pagalmu.

Anšlavs: Fabulas beigas. Un no tevis rakstnieks laikam neiznāks. Ej labāk un glezno.

Veronika: Anšlav, vai tev kādreiz ir bijusi tāda emocija kā ilgas?

Anšlavs: Pēc kā? Ne jau pēc tā?

Veronika: Es nezinu. Tikai ilgas. Atceries, kad mēs precējāmies?

Anšlavs: Tev ilgas, bet man te tā kūka... (Cilā kūku.)

Veronika: Jā gan! Kā visiem amerikāņiem, droši vien tā pārcukurota, ka neēdama. Svied atkritumu spainī!

 

 

 

Desmitā aina.

 

(Runā skatuves priekšā.)

Veronika: To kūku, paldies Dievam, iemetām spainī, bet ar ilgām negāja tik viegli. Ne jau, ka mani mocītu tas nemināmais. Pavisam nē! Sievietei gadu gaitā vajadzība pēc tā pazūd pati no sevis. Ir citas rūpes. Kamēr Anšlavs veiksmīgi izdod grāmatu pēc grāmatas, es tikai rakstu un rakstu. Bet man ir tāda sajūta, ka netieku no vietas. Nekad neko nenobeigšu. Kādas mokas ar teikumu, latvisko teikumu, tautiski blaumanisko teikumu, salauzīto teikumu. Gribu atrast savu teikumu, bet tas tik viegli rokā nedodas. Papes kārba jau līdz pusei pierakstīta aprakstītām lapām.

(Veronika pie galda raksta. Ienāk Anšlavs, skatās pār plecu.)

Anšlavs: Kā visi gleznotāji, kāpēc tu nomokies ar absurdām būšanām - kā cilvēku attiecībām. Raksti viegli. Dabīgi. Tā, lai tevi var lasīt katrs bērns.

Veronika: Pats zini - aizstāvēties pret tevi ir nederīgi. Iet pretuzbrukumā - bezjēdzīgi. Lūdzu piedošanu.

Anšlavs: Kā var uzbrukt tam, kas atzīst savas kļūdas. Atvainojos!

Veronika: Sparojies pretim. Strīdies. Aizstāvi savu viedokli. Izskaidro, kā tas ir ar rakstīšanu. Ar tavu lielo mākslu.

Anšlavs: Nav jau tik traki. Šo to jau tavos darbos var sameklēt. Piemēram, tavas grāmatas virsraksts ir gluži ciešams. Pieņemams. Vai tu ilgi gar to strādāji? Saprotams, nē! Tas tev gadījās kā aklai vistai grauds.

Veronika: Grauds! Banāla klišeja.

Anšlavs: Bez visa tā tu esi pavirša. Pastrādā centīgāk. Papūlies. Varbūt ar gadiem no tevis iznāks ciešama rakstniece. Raksti vairāk par dzīvniekiem. Bērniem tādas lietas patīk. Septiņgadīgs bērns izboksterē tavas grāmatas virsrakstu. Nolemj, kad paaugsies, izlasīs arī grāmatu. Tu to apšaubi?

Veronika: Neapšaubu. Es tikai domāju, kāpēc tu mani izsmej?

Anšlavs: Kā tā? Tavā grāmatā ir dažas sirsnīgas vietas, ko var gluži labi lasīt. Par kaķīti. Par ķirzaciņu.

Veronika: Nē! Par kaķi, Par ķirzaku.

Anšlavs: Nu vienalga, par kaķi. Par ķirzaku. Pieaudzis kaķītis ir kaķis. Es gan savu veco dzīvnieku uzrunāju tikai par kaķīti.

Veronika: Tas ir nepareizi. Tu tikai viņam sajauc galvu.

Anšlavs: Kā tā!? Ja es kādreiz sadusmojos, es uzkliedzu - kaķi laukā! Kaķītis apvainojas. Dzīvnieki ir jūtīgi. Es cenšos apvaldīties. Neizrādīt savu slikto omu dzīvnieka priekšā.

Veronika: Es gan. Man kaķis ir kaķis.

Anšlavs: Kaķītis. Tev nav vārdu izjūtas. Siltuma.

Veronika: Ar pamazināmo vārdu vēl nekādu dvēseli lietās nevar ieburt. Putnu nīdējs kaķis ir un paliek slepkavīgs dzīvnieks. Negants kaķis.

Anšlavs: Nē, kaķītis ar aizkostu putniņu zobos.

Veronika: Man liekulīgā latviešu mīlināmā izteiksme uzdzen zosādu.

Anšlavs: Ja tu tā domā, tu nekad nevarēsi skaisti, iejūtīgi rakstīt. Kā Poruks. Vismaz latviešu valodā ne. Tu esi auksts tips.

Veronika: Varbūt tikai tavas acīs, un padoma kāpēc.

Anšlavs: Vai tagad tu man kārtējo reizi pārmetīsi, ka es tevi tādu pataisīju?

Veronika: Stāvi klusu.

Anšlavs: Bet ja nu cilvēks nevar stāvēt klusu? Ja tas pēc dabas ir tarkšķis?

Veronika: Tad ir slikti. Tad ir tikai divas iespējas. Divas... divas...

Anšlavs: Nu runā, runā! Kas tu par rakstnieku, ja neproti tikt no murda ārā! (Pauze.)

Veronika: Tagad laikam esmu sapinusies... Redzi, zirneklis pie griestiem izvilcis tīklu. Tu esi garāks. Paņem slotu un...

Anšlavs: Nomierinies. Lai velk. Lai ķer mušiņas. Nabaga zirneklīti nevajaga vajāt. Bet ejot atpakaļ pie tā, ko tu teici...

Veronika: Ak Dievs! Vai mēs tiešām sākam kašāties kā veci cilvēki?

 

Vienpadsmitā aina.

 

(Skatuves priekšā.)

Veronika: Vecums pēc gaŗa mūža ir diezgan skumja lieta, tā Anšlavs mēdza teikt. Nogāžas elks pēc elka, ideāls pēc ideāla nostiepjas dubļos. No dzīves izgaist viss romantiskais, tā kļūst arvien tukšāka, kā rāpjoties kalnā, kur beigās nav vairs nekā cita kā tikai akmeņi. Un miesiskās vajadzības? Tur tālu apakšā miglas tītajā ielejā? Biju pateicīga Anšlavam, kad vājuma brīžos viņš man bija palīdzējis tikt tām pāri... Taču, neskatoties uz to, mani beidzamajā laikā sāka uztraukt, ka Anšlavs runāja ar visiem par visu ko, bet tikai ne par sevi. Arī viņa tuvākie paziņas nekā nezināja par viņu kā cilvēku, par citiem nemaz nerunājot. Viņš bija kā Kazanova, kurš atteicās novilkt savu mēteli. Un atkārtoti mani nomāca doma, ka, nonākot tur akmeņos, neviens nekad neuzzinās, kas slēpjas zem šī mēteļa. Varbūt tieši tādēļ nopirku video kameru, lai viņu intervētu.

(Anšlavs raksta pie galda. Veronika viņu uzņem ar videokameru. Ievērot starpību starp runas veidu fotografējot un ikdienas sarunu.)

Anšlavs: Pietiek! Tā kameras sīkšana mani uztrauc.

Veronika: Un mani atkal kārtējo reizi māc pelēcīgais lietuvēns. Izbrauksim kaut kur.

Anšlavs: Bet kur? Visur jau esam bijuši. Visu redzējuši.

Veronika: Kā visi vecāki cilvēki...

Anšlavs: Nejauc tur mani iekšā... Kā būtu uz Hersta pili?

Veronika: Par tālu.

Anšlavs: Tu zini, ko teica Šovs? Kaut ko tādu kā Hersta pili varētu uzbūvēt tikai Dievs, ja viņam būtu bijusi nauda...

Veronika: Āķīgs vecis.

Anšlavs: Kāpēc es ko tādu nekad nevaru izdomāt?

Veronika: Tāpēc, ka tu... (Apraujas.) Nu brauksim, beidzot.

Anšlavs: Labi. Es pārvilkšu bikses. (Velk bikses.) Un tu neaizmirsti savu video.

Veronika: Un tu atkal izlem pa kuŗu ceļu.

Anšlavs: Brentvudas virzienā - gar aktiera Holdena māju.

Veronika: Ceru, ka tev kas no viņa pielips. Vīrs iemācījās pievilcīgi smaidīt - glīti parādīt zobus. Tev, kā aktierim, tas ir svarīgi.

Anšlavs: Smaids viņu nepaglāba. Pārdzērās, pārsita galvu un nomira... (Skatās pulkstenī.) Kamēr tu iztērē savu enerģiju mani noliekot, paliek jau vēls. Labāk norausim tepat lejā uz dārgo Rodeo Draivi. Atceries, kā reiz, apstaigājot bodītes, tu biji iekārojusi blašķīti ar Jean Patou. Man trūka naudas. Es biju lielākā bankrotā kā parasti, un tu man to pārmeti.

Veronika: Es to nedomāju nopietni.

Anšlavs: Bet kāpēc tu man to neteici?

Veronika: Es domāju, ka tu mani saprati bez vārdiem... Un es nezinu, vai es šodien gribu metaties gar dārgajiem skatlogiem. (Uzgriež video.)

Anšlavs: Ļauj man uzlikt smiņķi uz sejas, lai es neizskatītos kā nāvei parādā. (Nosmērē seju ar brūnganu aktieru smiņķi.)

Veronika: Nu ātrāk, ātrāk - pirms man roka notirpst.

Anšlavs: (Izdarās.) Kungi un dāmas! Braucam jūrmalas virzienā. Pa labi ir Klusais okeāns. Pa kreisi Pacifika Palisādes. Pie horizonta Santa Monikas kalni. Nu, jautā man kaut ko! Intervē!

Veronika: Vispirms pasaki, kāda veida interviju tu vēlies!

Anšlavs: To primitīvo. Kā! Tu neatceries? Jāzepu un Anniju Vītolu - divas slavenības? Šis turēja rokā savu tikko iznākušo autobiogrāfiju un jautāja madāmai: Vai šī grāmata ir laba? Un Vītolene nokurkšķēja: Jā, šī grāmata ir laba... Intervija beidzas... Kur tava galva, ka tu neatceries...

Veronika: Nu, runā, runā, darbojies, rīkojies! Iekonservē sevi nākamajām paaudzēm! Kamera skrien. Tā lai nav pa tukšo!

Anšlavs: (Izdarās.) Mīļie skatītāji! Braucam uz jūru miglā. (Nogriež kameru.)

Veronika: Tu varbūt esi pieņemams rakstnieks, bet aktieŗa dāvanu tev... Es tālāk neteikšu.

Anšlavs: Bet vai tev ir ienācis prātā, ka aktieŗus iztaisa rakstnieki. Bet vai viņi saņem pelnīto uzmanību? Nē! Balamutes aktieŗi ir nodrukāti ar trekniem burtiem - rakstnieks pieminēts tikai tā starp citu. Izņemot Vudiju Allenu...

Veronika: Vudijs Allens ir arī labs aktieris un režisors, kas tu neesi.

Anšlavs: Un turklāt žīds.

Veronika: Un tev par to skaudība?

Anšlavs: Būt par žīdu nav nekāds noziegums. Man vairāk nepatiktu būt par krievu. Es labāk gribētu būt kā tas franču režisors Vadims... (Apstādina kameru.)

Veronika: Kāpēc tu Vadimu apzīmē par franču režisoru? Viņa īstais vārds ir Pļemjaņikovs.

Anšlavs: Franču žīds?

Veronika: Nē, ukraiņu žīds.

Anšlavs: Kāda tur starpība?

Veronika: Ukrainis tomēr ir drusku labāks par vienkāršu, prastu krievu.

Anšlavs: Bet komunists tā kā tā. Šejienes miljonāri jau ir viņu centīgākie skolnieki.

Veronika: Tu taču nedomā Čarliju Čaplinu? (Uzgriež kameru.)

Anšlavs: Es nevaru panest komiķus, kas tēlo idiotus. Lūk, Džonijs Karsons. Tas prata ielikt daudz bērnišķīga, jauka humora. Zīmīgi tikai, ka latvieši labu humoru neprot novērtēt. ...Tu taču viņu atceries? Nu, protams, neatceries! ... Blakus mašīnā man tas uzpūtīgais Latvijas latvietis. Nu tas! Līdz nāvei ienīst šejienes moderno architektūru. Jo tālāk braucam, jo uzpūtīgāks paliek. Beidzot tā uzpūties, ka aizņem vai divas sēdamvietas, līdz kamēr braucam gaŗām kalnainai vietai. Uz augsta paugura rēgojas cietokšņa veida celtne. Mūŗu iežogota, atgādina senlaicīgu bruņinieku pili. Es atkal: Šī spoku pils, šis brīnums stāv šeit Kalifornijā no 12. gadsimta. Mūsu dārgais paziņa noskatījās ar cieņu un izbrīnu. Kaut ko tādu necerēdams redzēt mežonīgajos rietumos.

Veronika: Bet vai tad viņš neatģidās?

Anšlavs: Tikai pēc laba laika, kad dusmās sasarka kā biete un visu ceļu mājās nerunāja ne vārda. (Nogriež kameru.)

Veronika: Anšlav! Vienu es tev gan nevaru piedot: Tur blakus pilij bija mūsu iecerētā grunts. Atceries? Gandrīz nopirkām. Gandrīz. Bet tu zūdījies, ka par dārgu. Ja mums tikai būtu bijusi tā naudiņa.

Anšlavs: Ja būtu bijusi... Atceries? Mēs plānojām kādreiz būvēt māju ar izbīdāmām sienām. Ek, vajadzēja tomēr pašiem kaut ko īsti skaistu uzbūvēt.

Veronika: Vajadzēja. Bet tagad par vēlu... Apstājies! Apstājies šeit! (Rāda uz balto, pliko sienu aizmugurē.) Tepat! Tepat! Te ir izdevīgs fons. Nostājies un paplāties. Tev skaisti plīvo baltie mati. (Fotografē.)

Anšlavs: Pagaidi! Pagaidi! Pa-gai-di! Izslēdz aparātu. PAGAIDI, lai es nostājos pareizā vietā!

Veronika: Nē! Aizej labāk nostājies tur. Uz tādiem foniem Fellīnī mēdz uzņemt SAVUS mošķus.

Anšlavs: Labāk uzmanies! Ienāks vēl kāds neaicināts tautietis ar banti pār vēderu un redzēs, kā mēs te... Neielūgs vairs tevi uz korporāciju balli!

Veronika: Ielūgs tāpat. Viņiem jau citu nav. (Uzgriež kameru.)

Anšlavs: Neesi nu tik droša. Kur tie gadi, kamēr tu krāso abstrakti, bet vietējie latvieši tevi joprojām uzskata par salkano galviņu krāsotāju.

Veronika: Dažs arī neuzlūko.

Anšlavs: Vairums uzlūko... Cik tu esi pārdevusi savas tiešām izcilās abstraktās bildes? Mini man vienu! (Pauze.) Nu redzi. Bet galviņu simtiem. Tavs biezais triepiens šejienes latviešu materiālistu fascinē. Uzkrāso reālistisku, pliku meitu un ietriep fonā biezu krāsu un bilde skaitīsies vērtīga. Par to pašu naudu mūsu latvietis būs nopircis plikumu un biezu krāsas kārtu. Tas ir turīgo noslēpums. Viņi prot pirkt...

Veronika: Anšlav! Ņem vienreiz par visām reizēm vērā, ka es ar bildēm vairs neandelējos.

Anšlavs: Un es sāku pagurt te stāvot. Kaut kas šodien ir gaisā. Smaržo pēc krieviem. Vistumšākā, visbarbariskākā, visslepkavīgākā tauta trāpījās mums kaimiņos. Nesaprotu tos latviešus, kas ar barbariem vēl cenšas sadzīvot.

Veronika: Kā tu pēkšņi pārsviedies uz krieviem?

Anšlavs: Jo krievs ir sliņķis, kas grib profitēt no centīga cilvēka darba!... Neskaties tā! Es tikai gribēju savu politisko pārliecību atstāt nākamajām paaudzēm. ...Un kāpēc tu tik skopi izsaki savas domas? Šo lentu es pierunāju gandrīz viens pats.

Veronika: Man ir jāuzmana, kā uzņemtie skati ievietojas lodziņā. Lai nenogrieztu tavu balto gaiļa cekulu.

Anšlavs: Veikls kamermans to visu savlaicīgi paveic un pa starpām attopas vēl pateikt kādu asprātību... Pietiks! Brauksim lejā uz kafejnīcu! Uzņem kādu skatu, kā es dzeru kafiju.

Veronika: Nē, es to nedarīšu! Cilvēki skatīsies. Domās, ko tā vecene ākstās.

Anšlavs: Ar visu lielo muti tomēr kautrīga - kā jau latviete. (Pielec klāt.) Es uzņemšu tevi!

Veronika: Nē, Anšlav, nē! Esmu pārāk izspūrusi!

Anšlavs: Saglaudies! Uzliec tumšās acenes! Tevi neviens nepazīs!

Veronika: Ja nepazīs, kāpēc tad man mērkaķoties kameras priekšā? (Tin kameru lupatā.)

Anšlavs: Lūk, loģika! ... Man jau sāk rasties apetīte... Ko tu tur tīsties?

Veronika: Vai neredzi! Gribu kameru ietīt lupatā, lai restorānā neizskatās tik uzkrītoša.

Anšlavs: Atceries, kā Luvras apmeklējumā es plānoju, kā nofotografēties pie Monas Līzas sarga degungala. Es jau tevi gandrīz pierunāju paslēpt minikameru jakas atlokā.

Veronika: Un Romas Sistīnas griestus man vajadzēja noknipsēt ar kameru paslēptu cepurē. Tikai cepures dibenā būtu jāizgriež caurums.

Anšlavs: Sargs dzirdētu aparāta klikšķi un kā nagla būtu klāt.

Veronika: Tikai tev - ne man! Atceries, ka kaŗa laikā Švābijā tu laukmalā tēmējies izraut tādu nevainīgu lietu kā burkānu. Un tūlīt vācietis, kā no zemes izlīdis, bija klāt un kliedza kā aizkauts. Tādas lietas notiek tikai tev.

Anšlavs: Ahā! Bet es to burkānu jau biju paguvis iespraust atpakaļ dobē, un vācietim bija jāatvainojas... Un padod man to kameru. Brīžam likās, ka aparāts attiecīgi nesīca. Varbūt, ka mēs te mērkaķojamies pa tukšo. (Skatās kamerā.) Nu skaidrs, ka pa tukšo! Vai tad tu nedzirdēji?

Veronika: Kamera laikam gudrāka par mums abiem. Zina, ko vērts uzņemt, ko ne. Nu tad braucam?

Anšlavs: Paliek vēls, un krēslā manas acis... Ja tas velna kataraktu dakteris nebūtu ielicis tos stiklus šķībi... Norausim tepat lejā dabūt hamburgeri.

Veronika: Anšlav, kā tas nākas, ka tu vienmēr plāno, bet mēs nekur netiekam? Pat ne uz Latviju. Visi cēlie nodomi nobeidzas ar to pašu hamburgeri.

Anšlavs: Ahā! Tur dziļa gudrība. Tie Latvijas braucēji pēc atgriešanās parasti tūlīt nomirst. Bet hamburgeru ēdāji dzīvo mūžīgi.

Veronika: Tavas grāmatas, kaut arī bezgaumīgā ietērpā, tomēr Latvijā publicē. Lugas, kaut arī sacūkotas, tomēr uzved. Vai tad tev uz to pusi nemaz nevelk?

Anšlavs: Cik sen atpakaļ, kad manas un mana tēva grāmatas sadedzināja vai izsvieda mēslainē? Un viņu pašu nomušīja. Un visi tie lielie dzejnieki kā Ziedonis, kas tagad klauvē pie manām durvīm, toreiz aiz bailēm neiestājās par savu kolēģi. Vai man jābūt pateicīgam laupītājam, kad tas man atdod laupījumu? Vai man būtu jāpateicas tiem latviešu neliešiem, kuri nomocīja manu tēvu tikai tāpēc, ka tie paši velni viņu tagad rehabilitē? Kamēr tā sauktajā brīvajā Latvijā viņi saimniekos - es nebraukšu. Mana Latvija ir tur, kur ir mana valoda, kur esmu es -šeit, Palisādēs! Lūk, kur MANA Latvija. UN tagad mašīnā iekšā pirms paliek galīgi tumšs.

Veronika: Un ēdīsim to Amerikas hamburgeri. Kā vienmēr. Anšlav. Tu kļūsti vecs... Nē! Labāk to nedomāt.

 

 

 

Divpadsmitā aina.

 

(Skatuves priekšā.)

Veronika: Bet bezmiega naktīs nevarēju par to nedomāt. Mocīja arī šaubas, vai zem erudītā Kazanovas mēteļa slēpās kas... cilvēks, jeb tikai cilvēka ideja? ... Ārsti apgalvo, ka vecumā miegs kļūstot plānāks. Un vēl jo grūtāk bija gulēt, kad rudens karstie Santa Anas vēji no pārkarsētajiem zemes iekšienes tuksnešiem kauca pār mūsu plakano mājas jumtu, grabinādami uz tā uzbērto grants kārtu. Bija labi šādos pamošanās brīžos atrast kādu, kam sūdzēties, jeb vienkārši kaut ko paprasīt. (Vēja aurošana.)

(Nakts, Anšlavs rīta svārkos raksta uz rakstāmmašīnas. Ienāk Veronika.)

Veronika: Es nevaru gulēt, kamēr tu te atkal klabini savu mašīnu. Vai nevari pagaidīt līdz rītam?

Anšlavs: Nevaru aizmigt. Riteņi griežas pa galvu. Visi korī kā viens prasa no manis komēdiju. Mazais Teātris, vēl citi.

Veronika: Paprasi tiem nelgām, vai viņi neapzinās, ka tā ir grūtākā literatūras nozare.

Anšlavs: Tāpēc jau nevaru sevi piespiest pie nepateicīgā darba. Ko viņi no manis grib? Visu mūžu esmu pētījis jociņus, visus komēdijas veidus. Viss jau ir bijis. Izsmelts, izmalts un pārmalts. Rakstu un rakstu, bet iecerētie tipi atsakās savā starpā runāt. Un, ja saka, tas izklausās tik samocīti, ka labāk būtu turējuši mutes ciet. ...Sasodītais hamburģeris vēl stāv kakla galā. Derētu aizskalot ar malku vēsa „Chivas Regal” viskija. Ja nebūtu nakts, varētu iet uz krogu.

Veronika: Un tu domā, ka es tagad ģērbšos?

Anšlavs: Kas tevi tumsā ievēros?

Veronika: Protams, ka neievēros. Ievēros jau tikai tevi. Un tu to kokteiļa meiteni ar bizīti. Katru reizi, kad tu pasūti, viņa negaida, lai es izvēlos, bet steidzīgi noskaita divus „Chivas Regal” un aiznesas pēc dzērieniem. Un viņa vienmēr atceras, ka tu parasti dzer ar Klub sodā.

Anšlavs: Man patīk, ka kāds iegaumē manu gaumi.

Veronika: Vienkāršākais veids kā iegūt identitāti. Tā vien liekas, ka tu valkā gaŗus, baltus matus, lai bārmeņi krogos tevi pamanītu.

Anšlavs: Nav jau tikai tie vien. Pat aktrise Šēra ir iegaumējusi manu vārdu.

Veronika: Un tas tev kā nelgam glaimo. Vai tāpēc tu pirms intervijas ar viņu lūdzi mani nogrimēt tavu ģīmi ar tavu brūno smiņķi?

Anšlavs: Lai, redzot manu bālo seju, viņa neiedomātos, ka es viņai varētu pielaist kādu ļaunu slimību.

Veronika: Vai tev neliekas, Anšlav, ka mēs visu savu dzīvi esam nodzīvojuši tā pa virspusi - kā ar savu brūno smiņķi, ar kuŗu tu rādies cilvēkos?

Anšlavs: Kā tā? Pa virspusi? Tas, ko tu sauci par virspusi, esam mēs. Mēs esam gleznojuši, rakstījuši, plēsušies, priecājušies par padarīto. Ko tu vēl gribi?

Veronika: Bet dziļi apakšā - nu tā emocija - mīlestība, kaislība bez kuŗas... Anšlav, atvaino! Man atkal izspruka.

Anšlavs: Es laikam pārklausījos.

Veronika: Tu nepārklausījies!

Anšlavs: Un vēl mūsu gados?

Veronika: Jā, mīlestība, kaislība!

Anšlavs: Tu tagad... tu tagad gaudo kā tas neirotiķis Rainis. Tādas mīlestības, kaislības nemaz nav! Tas ir vārds, ko ir izdomājuši nejēgas un vārguļi, kuŗi nav pratuši dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Plebeji kuŗiem dzīvē bez tā lopiskā vairāk nekā nav.

Veronika: Kā tas nākas, ka tu esi vienmēr tas gudrais un es ne?!

Anšlavs: Tāpēc, ka es skatos uz dzīvi reālistiski. Mīlestība, kaislība vajadzīga dramaturgiem, kā tu, lai ievilinātu naivos plebejus teātrī.

Veronika: Tie nu ir salti meli! Manos darbos, un laikam gan tikai pateicoties Tev, no mīlestības nav ne smakas, bet tas jau nenozīmē...

Anšlavs: Nu, par ko tad mēs te nakts vidū plēšamies? Kas ar tevi šonakt? Slikti sapņi?

Veronika: Tu patiešām gribi dzirdēt?

Anšlavs: Negribu, bet stāsti, jo citādi miera nebūs!

Veronika: Nu tie paši, Anšlav... Atkal un atkal... Tiklīdz aizveru acis... Par Latviju. Savu brālīti. Kā krievu vilki viņu saņēma ciet. Nošāva. Redzēju viņa izmisušo acu skatienu, čekistiem aizvedot. Iegāza ar šautenes laidni un iegrūda ratos. Mans brālītis - viņš nepazina ļaunumu. Kad sētā ietriecās vilkaču rati, viņš panācās pretim, jo nejutās neko nogrēkojies. Būtu vismaz pabēdzis. Ieracies sienā. Palicis dzīvs. Gribējās tikai kliegt: „Stop the world! I want to get off!” Tad pamodos. Piedod, Anšlav, ka stāstu tev to jau kuŗo reizi.

Anšlavs: Pagātnes murgi. Piedod un piemirsti.

Veronika: Tu tagad runā kā latviešu kristietis. Sit man - es otru vaigu. Un krievs zvetē arī. Es labāk turos kopā ar žīdiem: Kā tu man, tā es tev! Un es tāpat! Par manu brālīti vienu krievu. Vai man nav taisnība?

Anšlavs: Miers un Dievs ar tevi...

Veronika: Par kādu Dievu tu runā? Vai to tur augšā? Es viņam neskaitāmas reizes saku:

„Nu, dari taču, dari ko, augstais kungs! Atmosties! Nodzen bārdu! Uzvelc tīras apakšbikses. Sarausti bikšturus, lai atloki nevazājas pa zemi! Rīkojies. Neguli uz lauriem... Bet šis tikai... Ak, ko nu... Kur ir manas miega zāles? Anšlav, vai tu neatceries, kur es noliku savas miega zāles?

 

 

 

Trīspadsmitā aina.

 

(Skatuves priekšā.)

Veronika: Taču Visuvarenais laikam neatmodās, nerīkojās, neuzvilka tīrās apakšbikses un nesāka kustēties - vismaz mūsu labā ne. Kad Anšlavs kļuva vājāks, it kā zaudēja savu enerģiju, ārsti viņam konstatēja vēzi, kas laikam bija jau izplēties pār visu ķermeni. Mani gan mierinot stāstīja, ka šāda veida vēži esot ļoti parasta parādība vīriešiem viņa gados, bet es vēl nebiju droša, vai šī informācija mani kaut kādā veidā pozitīvi ietekmēja.

(Slimais Anšlavs sēž lēnkrēslā. Kājas apsegtas ar segu. Viņam blakus glezno Veronika.)

Anšlavs: Varbūt, ka tas bija tikai vējš, bet man šķita, ka pastnieks noklaudzināja pasta kasti... (Pauze.) Varbūt, ka man tas tikai tā izlikās.

Veronika: Pēdējā laikā tev daudz kas izliekas.

Anšlavs: Tas no negulēšanas. Un kopš pēdējās Rentgena apstarošanas un zālēm...

Veronika: Indēm...

Anšlavs: Nu labi - indēm... Kopš tā laika man brīžiem šķiet, ka nespēju atšķirt realitāti no iedomām.

Veronika: Par to tu vari pateikties nekam nederīgajiem vēža dakteriem, kuŗu dēļ tu esi nonācis šajā krēslā.

Anšlavs: Mani vienmēr kaitina tas, ka tu runā ar tādu autoritāti it kā būtu izpelnījusies MD grādu.

Veronika: MD! Medicīnas dakteris! Atceries, ko Zenta Mauriņa savā laikā teica: „Ja cilvēks reiz ir nodzīvojis līdz 50 gadiem, viņš pats sev ir tas labākais MD.” Un tev vēl vairāk kā 30 gadu pa virsu.

Anšlavs: Nu aizej taču apskaties, vai nav kas pienācis. Varbūt kas no brāļa, kāda rijīga grāmatu izdevēja Latvijā.

Veronika: Tiem krāpniekiem, kuri iespiež tavus darbus bez prasīšanas un vēl uz avīžu papīra tā, ka kauns rokās ņemt, (Iet saņemt pastu.) ...Laikam citādi man miera no tevis nebūs. (Veronika atgriežas ar vēstuli rokā, atplēš un lasa.)

Anšlavs: Nu!?

Veronika: Neesi tik nepacietīgs. Nu pagaidi! No Holivudas žurnālistu apvienības. ...Pagaidi! Te saka, ka no 2000 žurnālistiem par sevišķiem nopelniem izvēlēti 73.

Anšlavs: To jau viņi dara katru gadu. Vai pastā vēl kaut kas?

Veronika: Pagaidi! Tikai šogad tu esot viens to tiem septiņdesmit trijiem. Ar visādām privilēģijām. ...Esi uzaicināts saņemt goda rakstu.

Anšlavs: Pēc 40 gadiem. Ironija tikai, ka tas šoreiz nāk par vēlu.

Veronika: Anšlav, mums jāiet!! Kaut nešus tevi jāaiznes, mums jāiet!

Anšlavs: Ne man vairs ir spēka, ne vēlēšanās.

Veronika: Lai redz tie, kuŗi tevi tik daudzus gadus ignorēja. Vai tu gribi, lai es eju to saņemt viena pati?

Anšlavs: Ja tu patiešām to tā gribi, es sazvanīšu kādu, kuŗš tevi aizvedīs.

Veronika: Un parādīt viņiem, kas mēs par nespējniekiem? To nu gan ne!

Anšlavs: Nu tad ignorēsim.

Veronika: Tu esi optimists. Viņi zvanīs. Neliks vecam cilvēkam mieru.

Anšlavs: Ne nu zvanīs, ne traucēs...

Veronika: Traucēs gan! Kā vakar, kad tu atpūties, gulēji... Bez iepriekšējas pieteikšanās gandrīz vai ielauzās. Sociālā darbiniece no kādas tur baznīcas. Gribot rūpēties par mums. Es saku: „Viss, ko es vēlos ir miers un atpūta. Mans ierastais darbs.” Bet šī: „Jums vajadzīga sabiedrība. Draugi. Izklaidēšanās. Nākošo svētdienu es vedīšu jūs abus uz savu baznīcu.” Es atkal: „Man nav laika. Es vēlos strādāt savu darbu.” Bet šī atkal: „Mēs jums mācīsim, kā aizpildīt dzīvi. Brīvo laiku.”

Anšlavs: Gandrīz kā Padomju iekārtā. Un kā tu tiki no viņas vaļā?

Veronika: Viņa neatlaižas. Saka: „Tā nevar! Jums var kas atgadīties. Kam atstāsiet savus ietaupījumus? Savus ratus. Dzīvokļa iekārtu.

Anšlavs: Mums taču nav nekādu ietaupījumu. Arī rati ir uz beidzamas kājas.

Veronika: Taisni tā es viņai teicu. Bet šī atkal: „Katram ir ietaupījumi. Labi tos atstāt kādai reliģiskai organizācijai.”

Anšlavs: Un tu?...

Veronika: Es teicu, ka visu atstāšu savam kaķim. Arī vecos ratus. Lai mācās braukt kā citi dzīvnieki.

Anšlavs: Un ko šī?

Veronika: Kā jau krietnele. Domāja, ka es traka. Steigā meklēja durvis.

Anšlavs: Melnsvārči, mācītāji, vienmēr kā kraukļi pie mirēja durvīm. Kā viņi saož. Kā viņi zin?

Veronika: Nerunā par nāvi. Tu dzīvosi. Ilgi. Savai mākslai.

Anšlavs: (Glauda kaķi.) Vai tā ir māksla, ko mēs taisām, kaķi? Vai nav skumji, ka visus šos gadus esam dzīvojuši un biedrojušies ar cilvēkiem, kam prātā tikai sīknauda. Skaita un pārskaita savu pelēcību. It kā tur būtu kas paliekošs. Man viņu žēl, kaķi.

Veronika: Nesāc vēl raudāt, žēlodams pelēko cilvēku. Katram ir dota izvēle nomocīties pelēcībā vai tvert pēc spožuma.

Anšlavs: Es nezinu, kā mums ar to spožumu. Kaut kas jau bija, kas apmirdzēja mūsu dzīvi. Kā tu mēdzi teikt: Laikam jau bija un tad atkal nebija. Bet droši vien vairāk kā lielākai daļai latviešu šeit. (Pauze.) Bet tad es iedomājos: Noliec uz ietves dolāru un blakus mākslas darbu. Tad redzēsi, kas aizies pirmais.

Veronika: Dzīvnieks ātri pakamps sīknaudu un pie tava mākslas darba pacels kāju. (Apčubina Anšlavu.)

 

 

 

Četrpadsmita aina.

 

(Veronika skatuves priekšā.)

Veronika: Paziņas nāca un gāja. Pie manām gleznām kāju gan nepacēla, bet pirkt arī nepirka. Tā vietā nāca talkā ar visādiem labiem un derīgiem padomiem. Kā rakstīt testamentu, tā lai nāves gadījumā nebūtu jāmaksā lieki nodokļi. Kā pasargāt mani no financiāla kracha, Anšlavam aizejot. Beigās ieteikumi palika tik sarežģīti, ka pazaudēju pacietību. Teicu, lai liek mani un manu kaķi mierā. Labdarīgie padoma devēji apvainojās. Ko tā trakā gan iedomājas. Pie turības tikuši, mēs taču labāk zinām, kā ar naudu rīkoties. Beigās tomēr atstājās, bet ne visi. Pēdējie palika tie, kuri, mūs abus mierinot, atgādināja, ka bez tā Kunga ziņas neviens matiņš no galvas nenokrīt. Kad es izteicu neizpratni, kāpēc mūsu labajam mācītājam ir plika galva, arī tie devās uz durvīm, un mēs ar Anšlavu, kā agrāk, palikām vieni.

(Vakars. Anšlavs guļ gultā pussēdus. Veronika viņu apčubina. Aizmugurē dzird bērnu čalas, pa laikam iesaucamies: „Trick or treat!... Trick or treat!”)

Veronika: Good night, sweet prince.

Anšlavs: Es nīstu šo Šekspīra tekstu...Paliec kādu bridi.

Veronika: Vēl darba diena. Nicinu neko nedarītājus. Gaudīgos vaimanātājus.

Anšlavs: Man gan neliekas, ka tu pašlaik smagi strādātu.

Veronika: Es domāju. Nodarbinu smadzenes.

Anšlavs: Domāšana nav darbs. Darbs uzrāda taustāmus rezultātus...Aptausti savas domas... Nu redzi, tu nevari nekā sataustīt. Roc zemi. Mizo kartupeļus!

Veronika: Tas nav nekāds darbs.

Anšlavs: Apkrāso audeklu.

Veronika: Lūk, tas ir darbs. Grūts darbs. (Pārcilā krāsu tūbas.) Sakaltusi krāsa uzdzen drūmumu.. Nekā nav skumjāka par beigtu krāsu. Krāsa ir iznīkusi.

Anšlavs: Tad tu arī esi iznīkšanas procesā.

Veronika: To es zinu. Līdz apnikumam. Līdz vēmienam... „Sweet prince!” Šos burvja vārdus neviens nekad tev vairs neteiks. Tici, ka tā tas būs.

Anšlavs: Es ticu tev, es ticu.

Veronika: Tu esi aplams Anšlav, ka tu man tici. Pie tevis viss ir aplams jau no sākta gala.

Anšlavs: Es zinu. Es esmu neizdevies mistrojums.

Veronika: Nezūdies. Brašojies. Strīdies pretīm.

Anšlavs: Nekāda dārgā zelta Pārkera pildāmspalva tu arī neesi. Tu esi vienkāršs rakstāmirbulis. Pielādējies ar nekam nederīgo Šekspīra tekstu.

Veronika: Aizmirsti Šekspīru. (Ārā dzird: „Trick or treat! Trick or treat!) Atkal tas nolādētais Halovīna vakars. Nāks mošķi. Mūs traucēs.

Anšlavs: Mošķi nenāks. Es zinu. Nāks nevainīgs bērns ar kamieļa masku, vai cūkas masku.

Veronika: Ko lai es daru? Ne man ķirbja logā, ne konfekšu tūtiņā, ko bērnam iedot.

Anšlavs: Kad mošķi nāks, neatver durvis... Trick or treat!

Veronika: Un ja nu aiz durvīm ir godīgs bērns?

Anšlavs: Tad ir slikti. Tad tu būsi apkaunota visu šīs zemes bērnu priekšā.

Veronika: Es esmu latviete. Mans budēļu laiks ir citā galaksijā, citā laikā.

Anšlavs: Tāda laika tev vairs nav. Tu esi iesviesta brutālā šejienes telpā. Cieties, vai ej laukā no laika.

Veronika: (Pasmejas.) Anšlav! Filozofs tu laikam neesi. Tāpat kā es. Bet vienu gan varu teikt: Pēc mūžīgas dzīvošanas nav ko plēsties. Pietiek ko noņemties ar šo pašu dzīvošanu.

Anšlavs: Tev taisnība. Nav nekāda prieka mētāties pa pasauli kā veciem drēbju gabaliem. Novalkātām drēbēm vajaga zināt savu vietu. Noiet no skatuves pie laika un ar cieņu. Es tikai nezinu, kā to izdarīt.

Veronika: Man nekas nebūtu pretīm nobeigt dzīvi mēslu dzirnavās. Ātrs un cienīgs gals.

Anšlavs: Man gan tāds gals par prastu. Tikt samaltam vienā putrā ar plebejiem. Lūk! Sadedzināt! Atsevišķi! Uz sārta! Bez kopējās, plebejiskās drazas.

Veronika: Tu esi optimists. Kas notiek, ja liktenis ir cietsirdīgs un mēs nonākam kādā netīrīgā, nehigēniskā, smirdīgā mājā? Pestīšanas armijas aprūpē? Ap tevi saslēgsies vilku bari. Pētīs tavu varēšanu un nevarēšanu. Smadzeņu darbību. Gudros, cik ilgi vēl kustēsi.

Anšlavs: Pesimiste. Es tur gleznošu un tu rakstīsi.

Veronika: Galīgi šķībi! ES gleznošu un TU rakstīsi.

Anšlavs: Mēs abi gleznosim.

Veronika: Un piesmērēsi māju ar zaļo krāsu? Rakstīsim!

Anšlavs: Gleznosim!

Veronika: Rakstīsim!

Anšlavs: Un mūsu mākslas radīšanas ekstāzes augstākajā punktā noies puf, un mēs abi, gaismai iemirdzoties, izgaisīsim, pazudīsim no zemes virsas.

Veronika: Kā tavā agrīnā stāstā Vācijā? Anšlav, vai tas ir viss, ko tu pēc šiem daudzajiem gadiem esi varējis izdomāt?

Anšlavs: Viss! Es nesaprotu, ko tu sagaidi no manis?

Veronika: Mākslu, Anšlav, mākslu!

Anšlavs: Gribētu jau tu gan, bet tikai retam lemts tai pieskarties.

Veronika: Kā tev.

Anšlavs: Bez ironijas... Laikam ne man, ne tev. Bet dievišķās mūzas veciem ķiplokiem pārsātināto elpu gan esam sasmaržojuši.

Veronika: Fui, Anšlav! Fui!

Anšlavs: Vai tev ar to nepietiek?

(Pie durvīm dauzās. Balsis: „Trick or treat! Trick or treat!'' Durvis paveras, un parādās bērna galva ar nāves masku. Veronika aizcērt durvis.)

Veronika: Anšlav, ko lai es daru? Man nav viņiem ko dot.

Anšlavs: Izdzēs ugunis. Tad viņi domās, ka neesam mājās.

Veronika: Bet tad jau mēs abi paliksim tumsā?

Anšlavs: Laiks pierast. Vismaz man, ja ne tev.

Veronika: Anšlav, tā nerunā! Tā tu nedrīksti runāt! Mēs dzīvosim, dzīvosim...

Anšlavs: Nu protams, ka mēs dzīvosim. Un rausim vaļā jokus uz to trakāko... Runājot par jokiem - cik pulkstenis? Es negribētu nokavēt savu iemīļoto televīzijas programmu.

Veronika: Ne jau to briesmīgo, primitīvo ar tiem prastajiem jokiem?

Anšlavs: Neviens joks, kas ir īsts, dzīvs joks, nevar būt prasts. Uzgriez to kasti un tad nodzēs uguni.

(Veronika nodzēš ugunis. Lentā dzird iespēlētu amerikāņu situāciju komēdiju, ko ik brīdi pārtrauc iekonservēto smieklu brāzma. Teksts pamazām apklust, kamēr pāri paliek tikai smiekli - sākumā bieži, tad klusāki un- ar progresīvi lielākām atstarpēm līdz apklust pavisam. Tad tumsa un klusums.)

 

 

 

Piecpadsmitā aina.

 

(Veronika aplūko Anšlava urnu. Aizmugurē dzirdama viļņu šļakstēšana pret klintīm.)

Veronika: Atceries, mēs sēdējām un skatījāmies kalnos. Satumsa. Neko vairs nevarējām saskatīt. Tu teici: Skaista ainava. Atceries, augsts vilnis sitās pret krastu. Tu kaut ko stāstīji. Vilnis to norija. Aiznesa jūrā. Atceries, mēs plānojām māju. Nevis kur dzīvot, bet kur pabūt mirkli un aiziet. Tad atcerēties. Atceries, mēs plānojām pārcelties uz kalnainu vietu. Tu teici: Nebūs peldbaseina, nebūs ielu, nebūs jūras. Nebūs nekas. Atceries, tu teici, ka negribi dzīvot, kur nav nekā. Tu nespētu pārkļūt par mežoni. Atceries, tu teici, ka tā ir kļūda cēlo mežoni sajaukt ar briesmoni krievu. Nevēlējies neko zināt par trulo pasauli, kas biedrojas ar briesmoni krievu.

Atceries, tu vēlējies ielīst dziļi mežā. Atceries, ka tu solījies nenākt no meža laukā, kamēr vēl krievs staigās pa tavas pilsētas ielām. Atceries, ka es tevi par to cienīju. Cienu un cienīšu kamēr vien elpošu. Atceries, mēs gājām pa meža taku un pretīm nāca suns. Suns pieklājīgi pagrieza mums ceļu un turpināja savu gaitu.

Atceries, uz takas parādījās cilvēks. Tas ierūcās un parādīja zobus. Atceries, tu teici, ka tas varētu būt krievs. Atceries, tu teici, ka krievs kaunas atvainoties. Atceries, tu teici, ka neattīstītas tautas nekad neatvainojas. Ar elkoņiem plēš sev ceļu. Atceries, tu teici, ka labāk draņķis latvietis, nekā tukša vieta. Atceries, mēs par to strīdējāmies. Kāds labums no tukšuma - kāds no draņķīga latvieša.

Atceries, tu svēries uz draņķīgā latvieša pusi. Es svēros uz tukšuma pusi. Atceries, tu teici mana pieeja aplama. Lai cik draņķīgs latvietis, viņš aizņem tukšā rindā vietu. Draņķis var mainīties - pārtapt. Atceries, es teicu, ka tādai pārtapšanai neticu.. Tumši spēki virza draņķi draņķīgā virzienā. Atceries, tu teici, mēs draņķīgā, mīļā latviešu tauta.

Atceries, es teicu, ka pirmie tūlīt aiz slepkavām maršēs draņķi.

Atceries, tu teici, ka tā nebūs. Atceries, es teicu, ka varbūt arī nebūs. Anšlav, vai tu atceries...atceries...atceries... atceries...

(Balss izgaist viļņu šļakstēšanā.)

 

Beigas

 

 

 

Anšlavs un Veronika autors Raimonds Staprāns pie Zelta vārtu (Golden Gate) tilta Sanfrancisko. Skat. Biogrāfisku piezimi JG 216:49.  Foto: Ingrida Bulmane

 

 

 

Pēc gleznotāja un drāmaturga Raimonda Staprāna drāmatiskā darba Anšlavs un Veronika Vitauta Sīmaņa ilustrēto pirmo septiņu ainu publicēšanas (JG 220:9-21), daudzi lasītāji pauda sajūsmu (telefoniski, pa elektronisko un arī „gliemežpastu”). Bija arī uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi lasītāji, kuŗi atsevišķās vietās ne tikai konstatēja „patiesības sagrozījumus”, bet pat uztvēra šo literārisko veidojumu kā „ķengu sacerējumu”, gandrīz vai kā paskvilu, skubinot mani neiespiest lugas turpinājumu un vienlaikus piesaucot manu „godaprātu”. Viņu vidū bija arī cienījamā gleznotāja un rakstniece Veronika Janelsiņa, Anšlava Eglīša (1906-1993) dzīvesbiedre. Lasītāju gaidīto lugas nobeigumu nolēmu nepublicēt JG 221, bet tieši godaprāts pret literātūru bija tas, kas neļāva man atstāt Anšlavu un Veroniku, tā teikt, karājoties gaisā, jo luga taču ir poētiska parādība, kas dzīvo pēc literātūras likumsakarībām. Literārs teksts, nevis juridisks dokuments. Tiesa, pēc autora norādes lugai pamatā ir „dzīves īstenība” − Janelsiņas publicētās atmiņas un literāri darbi, Staprāna personīgā saskare ar prominento rakstnieku pāri un pat Janelsiņas pašas piesūtītās „raksturīgas (..) komiskas epizodes” no kopdzīves ar Anšlavu, jo Raimonds (Veronikas labs paziņa) „rakstot pārāk nopietni”. Bet viss tas, lietojot Gunta Bereļa izteiku, nenosaka „attiecīgā teksta poētiku”. Kaut arī autors, lugu rakstīdams, bijis „uzmanīgs, lai uzskati un spriedumi” būtu Veronikas Janelsiņas un Anšlava Eglīša pašu, viņš „jaucis (..) dialogu ar savējo”, un iznācis kaut kas līdzīgs Conversation with André un Ingmāra Bergmaņa Scenes from a Marriage − abi pazīstami literāri darbi. Tie ir tikai daži, kam no mūsu pašu literātūras varētu pievienot Māras Rozītes Rainis un Aspazija. Ilūzijas (skat. JG 140:3-16, 44-49), un kuŗos visos izejas punkts ir nevis īstenības atdarinājums jeb fotogrāfiska kopija, bet gan dzīves īstenība, skatīta caur mākslinieka temperamenta prizmu. Jebkuŗa lasītāja attiecībās ar literātūru, protams, šis tas jau var arī nesakrist ar personīgo patiku. Un, ja runājam konkrēti par Raimondu Staprānu, kā trāpīgi norāda literātūras profesors un kritiķis Juris Silenieks, viņu „daudzi uzskata par mūsu trimdas lugu korifeju”, kaut arī viņš „nekad nav bijis labas daļas mūsu kritiķu un dažādu prātvēderu mīlulis” (JG 217:49). Bet grūti noliegt, ka Staprāna jaunrade devusi veiksmīgus, paliekamus darbus mūsu drāmaturģijā, pievienojot tai arī dažas līdz šim neapzinātas teritorijas. Viens no tiem Ir Anšlavs un Veronika − par diviem spēcīgiem raksturiem (bālas, nenozīmīgas personas taču nespētu izraisīt un attīstīt drāmatisku darbību!), par diviem izsmalcinātiem kultūras cilvēkiem, kas mākslas pasaulē meklē dzīves ideālu, par cilvēkiem, kas pilni „nedziestošas guns” (tā būtu teicis Edvarts Virza). Raksturu zīmējumos (kustības, žesti, smaidi, balss nianses, utt.), spraigajos dialogos un Veronikas monologos saturiska konkrētība apvienojas ar formas gatavību. Nedaudzos vilcienos pateikts būtiskais un svarīgais − attiecības starp „es” un „pasauli”, starp „ideju” un „īstenību”, nemiers ar ikdienu, patvēruma zemes un arī trimdas sabiedriskās dzīves nakšņainums, tad vēl indivīda mūžīgās un sāpīgās vientulības izjūtas, čehoviskā nekomunikabilitāte, revolucionāra nemiera paušana un spēcīgs patriotisms, labākas nākotnes ilgas, sapņi par pagātni un vēl daudz kas cits. Šīs pārdomas gribas beigt ar Jāņa Jaunsudrabiņa atziņu: „Nav jau nekas ļauns un briesmīgs. Cilvēki vien esam, līdz eņģeļiem tālu”.

Rolfs Ekmanis