Jaunā Gaita nr. 223, decembris 2000

Notikums (ar lielo N) ir lietuvju un latviešu literātūru speciālista Dr. Radegasta Paroleka Prāgā klajā laistā grāmata Latyšski literatura (Praha: Nakladetelstvi Bohemika, 2000. 189 lp), ko viņš veltījis savas mātes (latvietes) piemiņai. Pirms vairākiem gadiem Paroleks publicē līdzīgu lietuviešu literātūras vēstures grāmatu. Mūsu literātūras aplūkojumu čechu profesors iesāk ar mītoloģiju un tautasdziesmām un nobeidz ar 1990. gadu. Nav aizmirsts arī literātūras devums, kas pēc II Pasaules kaŗa radies trimdā. (re)

 

 

Pie latviešu lasītājiem Tomass Transtremers nāk par vēlu − tā Zviedru akadēmijas loceklis Kšells Espmarks (Kjell Espmark) savos ievadvārdos 1999. gada beigās zviedru un latviešu valodā klajā laistajā Solveigas Elsbergas sastādītajā dzejkrājumā atmiņas mani redz / minnena ser mig (Rīgā: Jumava, 1999. 328 lp). Visā pasaulē cildinātais „Baltijas jūras dzejnieks,” metaforas meistars tulkots vairāk nekā 30 valodās, turklāt ar tādu skubu, ka angļu, ungāru, holandiešu un vēl citi tulkotāji gandrīz vai rauj manuskriptus viņam no rokām ārā. Jau labi pasen, kopš Transtremera dzejoļu izlases parādās igauniski un lietuviski. Krājums atmiņas mani redz − vienkāršā, bet pievilcīgā poligrāfiskā apdarē − tapis ar Zviedru institūta un Kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu. Tur atlasīti dzejoļi no vienpadsmit Transtremera dzejgrāmatām, kas izdotas laika posmā no 1954. līdz 1996. gadam. Lasošs latvietis ar atdzejotājiem nav jāiepazīstina − Vizma Belševica, Uldis Bērziņš, Solveiga Elsberga, Zigurds Elsbergs, Andrejs Irbe, Juris Kronbergs, Knuts Skujenieks. Belševicas tulkotais dzejojums Baltijas jūra / Östersjöar ir visgaŗākais (14 lp). Tikai viena piezīme: kādēļ šajā divvalodu izdevumā Espmarka ievads un Solveigas Elsbergas biogrāfiskās piezīmes par atdzejotājiem iespiestas tikai latviski? Citēsim Transtremera, tūdaļ pēc viņa pirmās leģendārās padomjlaika tikšanās ar Vizmu Belševicu un viņas vīru Zigurdu Elsbergu, uzrakstīto dzejoli (Andreja Irbes atdzejotu) Draugiem aiz robežas / Till vänner bakom en gräns. Akadēmiķis Espmarks zin vēstīt, ka šī sastapšanās ar kolēģiem no rakstnieku vidus 1970. gadā Rīgā ir tāda, kas dod impulsus arī vēlākiem Transtremera darbiem. (re)

 

 

Latviešu PEN Centra paspārnē iznāk Latvian Voices − occasional papers of the Latvian pen 2000 trešais laidiens (dzejnieka Jāņa Elsberga redakcijā), kā kodolu veido angliski veiksmīgi atdzejotas septiņas radošas personības − Amanda Aizpuriete (atdz. Inguna Jansone), Vizma Belševica (Māra Rozīte), Māris Čaklais (Ieva Lešinska), Guntars Godiņš (Rita Laima Krieviņa), Astrīde Ivaska (autore), Edvīns Raups (Ieva Lešinska), Gunars Saliņš (autors + Laris Saliņš). Dzejkopām, kas lielākoties liecina par atdzejotāju spēju iedziļināties gan oriģināla tekstā, gan stilistikā, pieslēdzas ASV dzimušā un kopš 1991. gada Latvijā mītošā Pētera Cedriņa stāsts. Par katru autoru ievietotas īsas biobibliografiskas piezīmes. LV pēdējās lappusēs atrodamas anotācijas par sešām latviešu literātūras grāmatām svešvalodās − Veltas Sniķeres dzejkrājumu Husks (1999, skat. JG 218:59-60); dzejas izlasi Baltic Poets (1999; red. Juris Kronbergs; skat. JG 222:62); Vizmas Belševicas Bille och kriget (1999 − Bille dzīvo tālāk; tulk. Juris Kronbergs; skat. JG 213:52-53) zviedru valodā; Vaengstyfdir Draumar (1999; red. un tulk. Hrafn A. Hardarson) ar desmit latviešu dzejniekiem islandiski; Kijevas Universitātes izdoto dzejas izlasi ukraiņu valodā Z latvijskogo berega (1999 − No Latvijas krasta; red. un tulk. Juri Zavgorodni) un pāragri mirušā Jura Kunnosa (skat JG 215:3-5) dzejas izlasi krievu valodā Kontrabanda (2000; red. un tulk. Sergei Morejno). Īsos vārdos pastāstīts par Latgales autoru izlasi Pagrauda (1999), kas ietveŗ 13 dzejnieku darbus, latgaliski atdzejotus lietuviešu, slovēņu un amerikāņu dzejniekus, kā arī apceres par latgaļu literātūru. LV nobeidzas ar piezīmēm par Lietuviešu PEN Centra organizēto Druskininku Dzejas festivālu un Latvijas PEN valdes rezolūciju sakarā ar Krievijas Federācijas drošības dienesta vajāto Radio Brīvība krievu nodaļas korespondentu Andreju Babicki. LV katrs laidiens neapšaubāmi ir factum notorium. Izdevējs: Nordik apgāds (Daugavgrīvas ielā 36-9, Rīgā LV-1007; e-pasts: <peteris@nordik.lv>). Var droši pieņemt, ka nelatviešu lasītāja secinājums pēc LV izlasīšanas varētu būt aptuveni šāds: iepazīšanās ar latviešu vārda meistariem, t.i., ar latviešiem kā kultūrtautu, ar latviešu garīguma telpu bija patīkama un vēl jāturpina − cik bieži vien iespējams, prasās arī pēc lappušu skaita vismaz trīskāršošanas. (re)

 

 

Latvijā, tāpat kā visās pārējās Maskavas iekšējās un ārējās impērijas sastāvdaļās, „dzejiskai izteiksmei bija milzu nozīme, jo tā atsedza aizbērto dzejas valodā. No otras puses − vārdu vieta un pastāvēšana šai pasaulē bija apdraudēta. Valoda glābās caur dzejniekiem. Pazaudējot valodu, būtu zudusi arī tauta” − tā Margita Gūtmane nobeidz savu lakonisko, bet apbrīnojami ietilpīgo pēcvārdu sevis vāciski atdzejotajā Māra Čaklā divvalodu dzejoļu izlasē Blūzs alejas galā / Blues am Ende der Allee (Rīgā: Nordik, 2000. 132 lp), kas pievienojas citām autora grāmatām svešvalodās − angļu, armēņu, krievu, lietuviešu, tadžiku, ukraiņu, vācu. Bet glābās ne jau caur visiem, kas karināja dzejnieka birku sev pie svārku atlokiem. Lielai daļai neglābjami diletantisko režīma grafomānu latviskās identitātes saglabāšana bija vismaz vienaldzīga. Dienu pirms Sarkanarmijas iesoļošanas Latvijā (1940.16.VI) dzimušais Māris Čaklais, kuŗa radošo darbu kontā ir turpat pusotrs ducis dzejkrājumu, trīs prozas un četri eseju krājumi, tad vēl bērnu grāmatas un neskaitāmi raksti periodikā, katrā ziņā bija viens no tiem dzejniekiem, caur kuŗiem glābās mūsu apdraudētā valoda − kopš sešdesmito gadu sākuma (pirms tam literātūra bija novesta „līdz briesmīgam apklusumam”). Blūzos ietverti 52 Čaklā dzejoļi, varētu pat teikt, viņa dzejas spīdekļi. Pārskatot dzejoļu vāciskojumus, jākonstatē, ka autoram ir ļoti paveicies ar atdzejotāju − Margitu Gūtmani, kas arī pati ir četru dzejkrājumu, divu prozas grāmatu, vienas bērnu grāmatas un daudzu periodikas rakstu autore. Dižs veikums ir arī grāmatiņas mākslinieciskais noformējums, par ko jāpateicas Tomasam Folkam. (re)

 

 

Sākot ar š.g. 1. oktobri, dzejnieks, esejists, radio žurnālists (RBE=RFE) un laikraksta Literatūra un Māksla Latvijā literātūras nodaļas redaktors, arī laiku pa laikam JG līdzstrādnieks, Māris Čaklais pārņem no drāmaturģes un dzejnieces Māras Zālītes literārā mēnešraksta Karogs vadību. Žurnāls sāk iznākt pirmajā „krievu gadā” −1940. gada septembrī. Galvenie redaktori: Andrejs Upīts (1940-1941, 1945-1946), Ignats Muižnieks (1946-1948), Andrejs Balodis (1948-1963), Kārlis Krauliņš (1964-1967), Andris Vējāns (1967-1989), Māra Zālīte (1989-2000). Līdz Trešajai atmodai žurnāls labi atspoguļo (tāpat kā to vēl labāk dara nedēļas laikraksts Literatūra un Māksla) latviešu literātūras gaitu okupācijas gados, kad visas mākslas nozares ir pakļautas stingrai cenzūrai, un vienlaikus arī to, kā apzinīgākie radošo profesiju pārstāvji cenšas saglabāt mūsu nacionālo kultūru un līdz ar to latviešu nacionālo identitāti. Šodien K un LML ieņem svarīgu vietu latviešu garīguma telpā. Par LML Literātūras nodaļas redaktoru kļuvis kritiķis Arno Jundze − pētnieks Literātūras, folkloras un mākslas institūtā un speciālists latviešu un somu literārajos sakaros. LML galvenā redaktore ir kritiķe Aija Lāce (laikraksta 20. jūlija numurā viņa plaši apraksta JG 221. numuru). Adreses: LML −  Balasta dambis 3, Rīgā, LV-1081; Karogs − Kuršu iela 24, Rīgā, LV-1006. (re)

 

 

Šā gada 16. jūnijā Latvijas Universitātes Studentu padomes rīkotajā Pateicības vakarā sakarā ar fiziķa Juŗa Zaķa aiziešanu no LU rektora amata (pēc 13 gadiem) klātesošie, arī šo rindiņu rakstītājs, saņem LU studentes Andas Zvingules sakopotu, bagātīgi ilustrētu 34 lp. biezu brošūru No studenta Zaķa līdz rektoram Zaķim, kur cita vidū iekļauti rektora paša teikti domu graudi, pareizāk sakot, pērles, lielākoties pašam par sevi. Še neliela atlase, tikai mazliet tendenciozā sakārtojumā: LU strādāt bez izglītības ir grūti... izglītība ir glīta cilvēka taisīšana... es esmu tieši tāds, kāds izskatos... augstskolai grēku nav... mums ir tikai viena problēma... pliki profesori LU nedrīkst būt... es gribētu zināt, kad LU docenti vienreiz beigs ēst profesorus... ja mācībspēkus visus atlaidīs no darba, LU vienalga funkcionēs − studenti sēdēs bibliotēkās... mēs esam uzklājuši laulības gultu, nenāksi − pati vainīga... un tad es aizgāju pie baznīcas, un ar viņu izrunājos... gribēju būt svēts un drusciņ laikam būšu... Jācer, ka jaunajam LU rektoram, Ivaram Lācim, ies vieglāk. (re)

Prof. Dr. Juris Zaķis

 

 

No 2000. gada 7. jūlija līdz 27. augustam gandrīz visā Latvijas Valsts mākslas mūzeja pirmā stāvā bija apskatāma Skulmju dzimtas izstāde (Mākslinieki Skulmes 20. gadsimts Latvija). − Martas Liepiņas-Skulmes, Oto Skulmes, Uga Skulmes, Džemmas Skulmes, Ojāra Ābola, Jurģa Skulmes, Jura Dimitera un Martas Skulmes darbi, kā arī plaša fotogrāfiju kollekcija, kas deva interesantu ieskatu par laiku, kuŗā šie darbi radīti. Izstādītie eksponāti dokumentēti nevainojami noformētā 232 lappušu katalogā, kuŗam tekstus rakstījušas Dace Lamberga un Inese Riņķe, bet māksliniecisko iekārtojumu devis Juris Petraškēvičs. Teksti tulkoti arī angļu un krievu valodā. Gada iesākumā (1.III-2.IV) skate bija redzama Valsts Tretjakova galerijā Maskavā. (ib)

 

 

Latgales Svečturis 2000 Raiņa Literātūras un mākslas vēstures mūzejā Pils laukumā 2 bija varena Latgales keramiķu spēju apliecināšana Latvijas galvaspilsētā jaunās tūkstošgades aizsākumā. Kāda brīnumaina formu dažādība no ļoti komplicētām, sak, kā to var dabūt gatavu, līdz svečturītim, ar ko var droši atrast mazo mājiņu tumšā ziemas naktī. Un kur nu vēl vāpu mirdzēšana! Tās daudzveidība un skaistums. Pārstāvēti bija gan Latgales keramiķu klasiķi un vecmeistari, gan vidējās un jaunākās paaudzes meistari. (ib)

 

 

2000. gada jūlijā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) lietpratēji izteikuši bažas par izglītības kvalitāti Latvijas skolās, kur nevien trūkst šodienas mērauklām atbilstošu mācību līdzekļu, bet arī skolotāju profesionālajā izglītībā saglabātas nevērtīgas padomju laika tradicijas. Latvijas Izglītības ministrs Kārlis Greiškalns OECD ziņojumu novērtējis par objektīvu, bet piebilst, ka uzlabojumi jau uzsākti. (bs)

 

 

Trešās šķiras Triju zvaigžņu ordenis piešķirts pieciem Latvijas iedzīvotājiem (Jadvigai Arcehovskai, Olgai Krūzmanei, Jurim Bērziņam, Ilgai Krūmiņai un Bruno Rozentālam) par ebreju glābšanu II Pasaules kaŗa laikā. (bs)

 

 

Latvijas Kultūras akadēmijas mācībspēka, komponista Paula Dambja skaņdarbs Lux Mundi korim un zvanam 2000. gada vasarā starptautiskā koŗdarbu konkursā Norvēģijā ieguvis pirmo vietu. Sacensībās Čechijā savukārt pirmā vieta piešķirta Dambja koŗa darbam Laudate Dominum. Komponists Dambis prot veikli rīkoties arī ar žurnālista rakstāmrīkiem. Viņa acīgos vērojumus un vērtējumus par mūzikas dzīvi Latvijā var regulāri lasīt arī laikrakstā Latvija Amerikā. (bs)

 

 

Ņujorkas Brodvejā aizkars pēdējo reizi aizvēries iecienītajai Kaķu (Cats) izrādei, ko tik ļoti kāroja noskatīties arī daudzi ciemiņi no Latvijas. Komponists Vebbers (Andrew Lloyd Webber) savas dziesmu spēles libretam izmantojis Eliota (T.S. Eliot) aušīgos bērnu dzejoļus, bet režisors Nanns (Trevor Nunn) bija sarūpējis krāšņu izrādi ar talantīgiem un akrobātiski lunkaniem aktieŗiem/dziedātājiem, kuŗi varēja ielīksmot arī dažu labu „cēlo pieri,” kas parasti šādus „mūziklus” neapmeklē. Pirmizrāde Ņujorkā notika 1982. gada 7. oktobrī. Pēdējā izrāde Brodvejā 2000. gada 10. septembrī bija 7 485. pēc kārtas. (bs)

 

 

Pirms 33 gadiem Zviedrijā apgāds Zelta Ābele izdod Dr. Arnolda Spekkes (1887-1972) grāmatu Atmiņu brīži (1967, 604 lp). Jūnija vidū Rīgā notiek tās ottreizējie atvēršanas svētki (Jumava. 2000, 328 lp), klātesot diplomāta un vēsturnieka meitai Vijai Spekkei da Sakko, kuŗai tajā pašā dienā atklāj jau trešo gleznu izstādi Latvijā. Itālijā dzīvojošās mākslinieces darbu lielumlielajā vairumā atklājas bagātīgas fantāzijas piesātinātas un Vidusjūras ietekmētas vīzijas. Arī Austrālijā mītošā 85. gadus vecā grafiķa (Jūlija Madernieka skolnieka) un mākslas kritiķa, Austrālijas Latvieša līdzstrādnieka Mārtiņa Gaujas darbu izstādes atklāšanas dienā Rīgā tiek svinēti viņa grāmatas Latviešu tēlotāja māksla Sidnejā atvēršanas svētki. (re)

 

 

Nedēļas laikraksts Literātūra un Māksla Latvijā ievietojis divu kādreiz aktīvo jaungaitnieku nelielas dzejoļu kopas − Ivara Lindberga Jaunas balsis vēju sauc (2000.1.VI) un Andreja Irbes Rudenī, kad cielaviņas (2000.8.VI). „Es taču esmu viņai acīs / zvaigžņu lietu saredzējis,” izsaucas Ivars, kamēr Andreju pārņem skumjas, jo „Zaļa vardīte lēkā / pa maniem matiņiem baltiem. / Otrā grāvī tupele / piesmeļas pilna un grimst.” (re)

 

 

Ernests Kļaviņš. Kaktusu pikets. Pedvāles Brīvdabas mūzejā 2000. gada vasarā.

 

Materiālus šai nodaļai sagatavojuši Ingrīda Bulmane, Biruta Sūrmane un Rolfs Ekmanis