Jaunā Gaita nr. 231, decembris 2002
Juris Kronbergs | |
* * * |
sākums godīgs
nesaka: zinu
redz pazudušu atslēgu nezinot
ka pazudusi
sākums nav it nekā nobeigums
beigas nav it nekā sākums
|
* * * |
gads iesācies apmācies kurp ies šī gadsimta pēdējais
(pilsēta kā melnbalts foto attēls no kuŗa izlido attāls putns
es pats tikpat melnbalts kā viens no pirmajiem foto attēliem pēc pasaules kaŗa
kad katrs dara ko var to var redzēt no sastingušajiem atvēzieniem no dūrēm kuŗas tik tikko izņemtas no kabatām
un mākoņiem kuŗi noteikti ir ceļā...)
cik nevajadzīgs tas troksnis ap katru gadu kas vēlas būt vēsture pirms laika
|
* * * |
ārā vēss laiks pirmais mani ievēro no rīta
kad atvēris acis vēroju laiku
laiks kā jau daždien tā šodien draņķīgs
nav laika
|
SOLO OSLO |
Lēna nakts iela ir izejviela miega naftalīnam
Oslo iela ir Stokholma un Rīga vienā Narvesens Seven Eleven Pripps un citi dāņi
Pavasaris pie krasta Atlantijas okeāna paskatā mitri rietumi klauvē pie durvīm
Tumsa vairs nekrīt kā sega tā velkas kā aizkari logos
Solo Oslo iela zolēs
Nu sāksies vasaras terapija: terra incognita pierāpija
|
ĀLANDES SALĀS |
|
I |
Klinšains krasts, pamale Sārta, gaišnakts vidū, Ezeri, jūra Rāms vakars Bērnu čalas, smiekli Nekā ārpus tā nav Un tomēr, nekas nav aizmirsts Tik jānosauc vārdā, Tas atgriežas Un tu to uzņem Kā ciemiņu, kuŗam jāsniedz Palīdzība, vai kā senu draugu Sen neredzētu, kas tevi tomēr Apliecina Tā paiet pāris dienas Un arī ja nekas nav mainījies Nekas vairs nav tas pats |
II |
karstas ogles kaili vīri alus sarunas par futbolu un alus skārdenes kvēlo nakts vidū mākoņi kvēlo pamale kuģi auksta duša bet nakts ir kļuvusi siltāka
ziemeļu vasaras izmisīgais skaistums tās gaisma deg tik īsu brīdi:
tās miera arums gada gaŗums
|
* * * |
gaiša diena tāli lietus režģi gaišreģi prātulo televizoros un spoguļos
es noguļos zālē
ausīs iespraužu varavīksnes abus galus klausos kā tālē
radības agrīnā rītā kāds spriež par to kā sanāca kā būs
|
ROOM WITH A VIEW |
Kad šorīt piecēlos, Paskatījos spogulī Un redzēju zilas debesis, zaļoksni, Doma baznīcu un jūru Un es nodomāju: laikam šodien esmu Reti labā omā − Samierinājies ar zaļoksni, jūru, Domu un debesīm sev
Par Juri Kronbergu skat. JG 229:2
|
Gundars Pļavkalns | |
PĒDĒJAIS CĒLIENS |
Simtgades tuvumā viņš palika tai sapnī, Kurā meklēja, gaidīja, sauca Savu draisko, skaisto suni, Kas it kā nozagts, It kā aizmaldījies... Varbūt tomēr skraida pa dārzu, Ošņādams kaķu smārdus? − Kāro, Kāro, brokastis jāēd! Bet suns jau kopš septiņiem gadiem zem rozēm. Vecīgais radinieks, bērnībā ķircināts, Tas gan uzradās. Atriebās beidzot! Pieslēja spieķīti, rādījās spogulī, Apmetās namā un negāja projām. Ko nu darīt? Kurp doties? Labi būtu vēl redzēt tās ielas − Bieži rādās: ik dienas tur soļo Vīrietis domīgs, bet stiprs un veikls, Pajaunu seju, kas mainījās gausi. Ieceres prātā, vēstule kabatā, Divi priecīgi suņi nāk līdzi... Īstenība Ilgi pazītā, vienīgā! Viss cits − tikai ķēmīgā apburtībā.
Literatūrzinātnieks, esejists Gundars Pļavkalns ir
|
Jānis Krēsliņš | |
IMITĒJOT KĀDU ROMIETI |
Sirmgalvji, aizmirsuši savas dullās dienas, Veci, mācīti, cienīgi plikpauri Raksta atmiņas un skaidro rindas, Ko jauni vīri savās koikās, nemiera pilni grozoties, Virknēja mīlestības izmisumā, Lai glaimotu skaistuļu nedzirdīgām ausīm.
Viņi klepos tinti līdz pasaules galam, Deldēs dibeniem krēslu sēdekļus pie rakstāmgaldiem,
Lai iegūtu cieņu, tēvzemes balvu. Tiem nebūs vairs neviena traka drauga. Kungs, Dievs, ko gan tie teiktu, Ja Linards Tauns tos ceļā sastapis sveiktu?
Par Jāni Krēsliņu skat. JG 227:43.
|
Juris Zommers | |
PAVEŖ DURVIS |
Arī mākoņi Vēl pabīdās nostāk. Saule nu atspīd tik cerīgi Skaisti te sarūsējušās margās. Tad paver durvis. Iemet ielmalas Cepurē sīknaudu kādu, nu tāpat vien, Dods devējam mazliet, paveŗ Durvis, lai saule iespīd tur Tālā telpā, citā lappusē Vēl neierakstītā. Tik Gaišs un skaists viss pēkšņi. Laikam darīšana ar sirdslietām, sen It kā izdalītām, jaunatrastām, kas visas Tavas tagad, starojošas. Kā sapnī jūtu, sirds Eksplozija, pie mutes mute, Tava Dzīvības dvesma. Trakais! Atkal varbūt teiksi, bet − Skaties! − cik krāšņi saule atspīd margās, Un tas ir skaisti. Atver durvis. Redzi, Neskarts rīts, jaundzimusi diena, Auklējama, iemīlama, aptveŗama.
|
ALĀ |
Kurmja patsaruna, pašsaruna, monologs, tāds tam, dialogs, triologs, nē, nekad nē, savsaruna, nesaruna, jā, vienmēr tā, tikai tā, nekad citādi, citādi, nekad, nu jā, savsaruna gana tam, kurmja runa tāda, alā gana, gana tam, tur jau gan, tikai tad, tikai tā, vienmēr tā. Tā.
Par Juri Zommeru skat. JG 224:6−9
|
Kārlis Vērdiņš | |
BIEZPIENS AR KRĒJUMU |
redzi kā dzīvo biezpiens ar krējumu putu čemuri ceļas un plok aizbāz muti ar pabiezu sējumu guli pa vidu un neesi skops |
1 |
jūti kā zemajās debesīs maldās piena kunkuļos bezkaunīgs skats mūsu ļipas glāstīs vēl saldāk
analfabētiski nospeķots |
2 |
šīm vēstīm adresātu nav uz katras lapas rakstīts LOVE tu jautri laipno lavu lej kā cāļa zupu dvēselei
klāt atkal līksmes apogejs tu šonakt atkal medīt ej kāds aploksnīti vaļā rauj un paostījis saka WOW! |
3 |
padebešos ciemojos ēdu nieri taukos piedzēruši pūpēži putēja un plauka
laipni ļāva padziedāt saldi nobučoja maigi aknas knābāja kad negāju projām
|
Kārlis Vērdiņš raksta dzejoļus kopš pieciem, sešiem gadiem, kad vel skaitās padsmitnieks. Neraugoties uz to, daļa jau atdzejota ukraiņu, baltkrievu, somu un angļu valodā, un Nordik apgāds pērngad laiž klajā viņa dzejkrājumu Ledlauži (skat. JG 228:43−45).
|