Kārlis Račevskis

VĒL MAZLIET PAR RACIONĀLISMU UN LATVIJAS KOLONIZĀCIJU

 

Esmu pateicīgs Uldim Bluķim par informatīvo un vispusīgo komentāru (JG 229:23-29) − viņa reakciju uz manu rakstu par Latvijas kolonizāciju (JG 227:26-31). Sevišķi interesants viņa raksturojums par zinātnes vēsturisko attīstību un par zinātnieku uzskatiem attiecībā uz zināšanu radīšanas procesu. Protams, visi Bluķa paskaidrojumi mani nepārliecina. Turklāt, man, kā bijušam Ņujorkas Pilsētas kolledžas (CCNY) mācībspēkam, nemaz nepieklātos tik viegli pieņemt bijušā Bruklinas kolledžas profesora uzskatu. Gribu vēl padebatēt par diviem jautājumiem − kas laikam ir paši galvenie − proti, par koloniālismu un racionālismu.

Apskatot racionālisma problemātiskās attieksmes pret marksismu-ļeņinismu un pret PSRS totalitārismu, Bluķis iesaka paļauties uz t.s. „stipro” racionālismu, kuŗš efektīgi nodrošinātu cilvēku prātus pret sekulāru reliģiju izplatītājiem un citiem fanātiķiem, tādējādi arī aizkavējot totalitārisma izvēršanos. Vienīgā grūtība ar šādu ieteikumu ir − ja mēs sākam racionālismu sīkāk analizēt, tas, izrādās, ir tikai tukšs jēdziens. Racionālisms ir forma, kas viegli piepildāma ar jebkāda veida saturu, kā tas jau ir vēsturē daudzkārt pierādījies. Vēl jo vairāk tas būtu sakāms par „stipru” racionālismu, jo kuŗš gan labprātīgi atzīsies, ka viņa racionālisms tāds nav? Tradicionāli, protams, racionāla domāšana ir tikusi kontrastēta ar tādiem domas veidiem, kas attīstās jūtu vai arī ticības iespaidā. Šodien mēs sākam saprast, ka šādam pretstatam nav pamata. Un to mums ir pierādījusi zinātne pati: izrādās, ka cilvēks savā būtībā nav un nespēj būt racionāls. Piemēram, neirologs Antonio Damazio ir atklājis, ka konsekventi racionāla domāšana ir nenormāla: to spēj tikai tādi cilvēki, kas zaudējuši daļu no smadzenēm sakarā ar smagu galvas ievainojumu vai smadzeņu operāciju − tā saucamo lobotomiju (lobotomy). [1]

Pēdējos desmit gados strauji attīstījusies viena no jaunākajām zinātniskajām jomām, proti, smadzeņu jeb neirozinātne. Neskaitāmi pētījumi liecina, ka attiecībā uz cilvēka prātu un būtību notikušas revolucionāras pārmaiņas. Protams, tradicionālie domāšanas veidi par šiem tematiem − kas galvenokārt saistās ar Dekarta un Kanta milzīgo iespaidu Rietumu kultūrā − bija krietni iedragāti jau pirms nesenajiem neirologu atklājumiem. Mūsdienās šī tradicionālā pieeja piedzīvo pilnīgu apvērsumu. Rezultātā, citējot franču neirobiologu Sanžē, humanitārās un sociālās zinātnes no šī brīža tiek gribot negribot apvienotas ar smadzeņu zinātnēm. [2] Šī humanitāro un dabas zinātņu saplūšana izskaidrojama ar pavisam vienkāršu un neapšaubāmu secinājumu: cilvēka prāts ir neatdalāms no miesas.

Tajā pašā laikā šis vienkāršais fakts sola mums vēl neaptveŗamas konsekvences − it sevišķi humanitārajās zinātnēs. Ir uzplaucis vesels lauks − tā sauktā kognitīvā zinātne, kuŗas iespaidā tagad jāpārvērtē visi līdz šim pieņemtie jēdzieni par cilvēka individuālo un sabiedrisko esamību, par lomu, kādu spēlē cilvēka prāts, valoda un jūtas viņa attiecībās pret savu vidi, kā arī līdzcilvēkiem. Kognitīvās zinātnes revolucionāro iespaidu izskaidro trīs galvenie atklājumi, kā paskaidro Kalifornijas Universitātes (University of California, Berkeley) profesors Lakofs: (1) prāts ir būtiski iemiesots ķermenī, tas ir ķermeņa neatņemama daļa, (2) domāšana visvairāk noris cilvēka zemapziņā un (3) abstrakti jēdzieni ir galvenokārt metaforiski, t.i., atkarīgi no pastāvošām ķermeniski un kulturāli radītām konstrukcijām. Līdz ar to tādi racionāli domāšanas modeļi kā Kanta autonomais un transcendentālais prāts un Frēges (Gotlob Frege) analitiskā domāšana filozofijā, Čomskija (Noam Chomsky) sintaktiskā iedzimtība lingvistikā un cilvēka utilitārā racionālitāte ekonomikā, izrādās, balstījušies galvenokārt uz ilūzijām. [3]

Kognitīvās zinātnes liecina, ka cilvēka domāšanas un valodas motīvi rodas viņa ķermeņa neironu tīklos, kuŗi savukārt uztveŗ impulsus no saskares ar vidi, kuŗā cilvēks apgrozās. Tajā pašā laikā cilvēka prāts un apziņa palīdz veidot viņa turpmākās spējas un iespējas uztvert un uzņemt sevī šīs vides iespaidus. Tātad šī jaunā pieeja cilvēka attiecībām ar realitāti neuzskata cilvēku kā tikai pasīvu būtni, bet piešķiŗ viņam iespēju apzināti un mērķtiecīgi domāt un darboties. Un, kaut gan racionālisms kā tāds izrādījies par ilūziju, racionālisma jēdziens netiek pilnīgi atmests. Kaut arī nesasniedzams, racionālisms paliek spēkā kā ideāls, pēc kuŗa mums būtu jātiecas pat tad − un it sevišķi tad, kad konstatējam un apzināmies visu to, kas ir šķērslis racionālai darbībai.

Šai ziņā mēs esam līdzīgi zinātniekiem, kuŗus Bluķis raksturo kā satisfaierus − arī mēs esam spiesti apmierināties ar aptuveno un ierobežoto. Bez tam mums ir jāpieņem tas, ka mūsu t.s. racionālā domāšana smeļas savu pārliecību mūsu jūtu un jutekļu pārdzīvojumos. Tāpēc arī koloniālisma jēdziens ir, manuprāt, nepieciešams, lai pilnīgi izskaidrotu to, kas noticis, un izprastu to, kas joprojām notiek Latvijā.

Bluķis ļoti kodolīgi izklāsta starptautisko nostāju pret Baltijas valstu okupāciju, arī izgaismo BATUN darbību (kuŗā arī es kādreiz piedalījos) un nonāk pie slēdziena, ka, salīdzinot kolonizācijas un okupācijas jēdzienus, juridiski svarīgākā ir okupācija. Kolonizācijai nav konvencijas ar starptautiska likuma spēku (27. lp.). Šis arguments ir pilnīgi racionāls. Bet man pret to būtu divi iebildumi. Vispirms, kaut gan okupācija, paldies Dievam, beigusies, koloniālā sistēma joprojām pastāv [4], kā norāda Vilnis Zariņš. Otrkārt, ņemot vērā to, ka cilvēka domāšana ir nešķirama no viņa ķermeniskās eksistences, koloniālisma jēdziens ir tieši tas, kuŗš dod iespēju aptvert, atzīt, analizēt to, ko pārdzīvojuši un turpina pārdzīvot kādreiz kolonizētie. Okupācija ir bijusi daudz kas vairāk nekā tikai juridisks fakts. Kolonizācijas jēdziens ir tas, kuŗš pasvītro šo „vairāk”, izceļot garīgo un fizisko varmācību, netaisnību, kādu piedzīvojusi latviešu tauta. Tas arī pasvītro Rietumnieku liekulību, parādot, kā Rietumu vadoņi un runas vīri slēpjas aiz racionāliem argumentiem par cilvēku tiesībām, kuŗas it kā tiekot liegtas bijušajiem kolonizētājiem un to pēctečiem. Ir skaidrs, ka savā laikā Vācijas premjeram Helmūtam Kolam un nupat nesen NATO ģenerālsekretāram Robertsonam vairāk par cilvēku tiesību aizstāvēšanu interesē pielabināšanās krievu lācim. Vilnis Zariņš secina, ka mums būtu jāatbrīvojas no ilūzijas, ka Rietumu liberālajām valstīm kopumā būtu liela interese par latviešu tautas izdzīvošanu (111).

Skatoties no ārpuses uz Latvijas neseno vēsturi un uz tagadējo situāciju, varam, protams, spriest visādi. Varam visu racionalizēt ar abstraktu jēdzienu un teoriju palīdzību. Svarīgākais, manuprāt, būtu tomēr uzklausīt tos, kuŗi okupāciju ir paši pārcietuši, jo viņu izpratne ir veidojusies būtiski, un viņu domāšana par šiem jautājumiem ir iemiesota pārdzīvojumā, kuŗa sekas ir vislabāk izprotamas postkoloniālisma teorijas gaismā. Šovasar man bija izdevība noklausīties referātus un debates par šo jautājumu. Jūnijā piedalījos konferencē par „postkomūnismu”. To organizēja Vorvikas (Warwick) Universitāte Koventrijā, Anglijā. Visā visumā biju vīlies dzirdētajā, jo nereti pavīdēja kaut kas līdzīgs naīvai nostalģijai par Padomju Savienības sapņa izplēnēšanu. Toties ar gandarījumu noklausījos Latvijas Universitātes moderno valodu fakultātes profesori Sigmu Ankravu, kuŗas referāts pievērsās postkoloniālisma sindromam Latvijā − par šo pašu tematu viņa bija jau referējusi dažus mēnešus pirms tam Latvijas Psīchoterapeitu asociācijas rīkotajā konferencē. Ankravas secinājums: Latvija dzīvo postkoloniālisma situācijā, tomēr gan mēs paši, gan citi par šo jautājumu runājam maz. Pierādīdama, cik svarīgi būtu runāt par šo jautājumu, Ankrava plaši un izsmeļoši raksturoja šī sindroma īpatnības, izceļot deviņas kategorijas, kuŗas paveŗ iespēju labāk izprast to, ko pārdzīvojuši un − kaut arī bieži neapzinādamies − vēl joprojām turpina pārdzīvot latvieši savā zemē.

Bez šaubām varētu teikt, ka Ankravas pieeja ir zinātniska, t.i. augstākā mērā racionāla. Bet šāds raksturojums maz ko izsaka. Ankravas analize nav tikai abstrakta vārdu spēle vai loģikas pielietošana. Viņas valoda un zināšanas izriet no daudz kā dziļāka un būtiskāka. Tāpat kā Alberta Bela attēlojumi un Viļņa Zariņa pārdomas, Ankravas analize smeļas savu pārliecību ne tikai novērotajā, bet arī dziļi izjustajā un pārdzīvotajā. Un kaut arī kolonizācijai kā tādai nav juridiska statusa, kā to Bluķis ļoti pareizi mums atgādina (būtu interesanti izdibināt, kāpēc gan ne?), tās upuŗi ir pelnījuši, lai neaizmirstu ne viņus, nedz arī kolonizatoru pastrādātos noziegumus.

 

 

Kārlis Račevskis, franču literatūras profesors Ohaijo Valsts universitātē (Ohio State University), pēdējā laikā nodevies arī padomju varas gados deportēto baltiešu literatūru pētīšanai. Viņa pēdējā grāmata: Modernity’s Pretenses: Making Reality Fit Reason from Candide to Gulag (1998). 

[Skat. arī JG 215:14-16]

 

 

Vēres

[1] Damasio, Antonio R. Descartes' Error. New York: Grosset/Putnam, 1994.

[2] Changeux, Jean-Pierre. Raison et Plaisir. Paris: Odile Jacob, 1994.

[3] Lakoff, George and Mark Johnson. Philosophy in the Flesh: The Embodied Mind and Its Challenge to Western Thought. New York: Basic Books, 1999.

[4] Zariņš, Vilnis. Kam pieder nams? Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 1999.

 

 

 

 

 

 

 

 

Sigma Ankrava

 

POSTKOLONIĀLISMA SINDROMS UN IDENTITĀTE LATVIJĀ

 

Mūsdienu globalizācijas skartajā pasaulē identitātes apzināšanās un saglabāšana ir viena no aktuālākajām problēmām. Tā skaŗ gan veselas valstis gan atsevišķu indivīdu. Valstis šim nolūkam rada attiecīgus institūtus un algo augsta līmeņa reklāmas speciālistus. Cilvēkam ar šo problēmu jātiek galā pašam jau no senseniem laikiem. Izzini sevi! sludināja senie grieķi un orienta filozofi. Un tomēr cilvēks, ko no viņa anonīmās eksistences izcēla un par indivīdu salīdzinoši nesen padarīja renesanses humānisma ideoloģija, modernajā pasaulē atkal riskē pazaudēt savu identitāti. Latvijā abas šīs problēmas – valsts identitātes un cilvēka identitātes jautājumi ir vienlīdz aktuāli un savstarpēji saistīti. Tāpēc tie nav aplūkojami atsevišķi viens no otra.

Latvija dzīvo postkoloniālisma situācijā, tomēr gan mēs paši, gan citi par šo jautājumu runājam maz [2]. Kā atzīmē Prof. Kārlis Račevskis: Ievērojams izņēmums ir nesens pētījums Ņujorkā publicētajā, akadēmiskajās aprindās labi pazīstamajā žurnālā PMLA (Publications of the Modern Language Association). Speciālists koloniālisma jautājumos Deivids Čioni Mors konstatē divus, šķietami pretrunīgus apstākļus: pirmkārt, cik ārkārtīgi postkoloniālas ir sabiedrības, kas ietilpa bijušajā Padomju Savienībā, un, otrkārt, cik ārkārtīgi maz vērtības tiek piegriezts šim faktam (…), ka postkoloniālisma apzīmējums un viss, kas ar to saistās – valoda, ekonomika, politika, cīnīšanās pretī, brīvības atgūšana un tai sekojošās grūtības – viss tas būtu pavisam dabīgi attiecināms uz Krievijas vai padomju varai pakļautajām teritorijām kopš 1989., resp. 1991. gada. Tas pats attiecināms uz Dienvidāziju pēc 1947. un Āfriku pēc 1958. gada. [3] (23. lpp) Tās kopīgās iezīmes, kas situāciju mūsdienu Latvijā padara salīdzināmu ar situāciju Dienvidāzijā vai Āfrikā attiecīgajos laika posmos, var nosaukt par postkoloniālisma sindromu. Postkoloniālisma sindroms ir vairāk vai mazāk tipisks visām neatkarību atguvušām valstīm. Tam raksturīga plaša emocionāla amplitūda. No vienas puses tā ir eiforija, ko izraisa ticība, ka neatkarības atgūšana automātiski atrisinās visas agrākā režīma laikā samilzušās problēmas, no otras puses – ilūziju zaudēšana, vilšanās, pat depresija, atklājot, ka pie varas visbiežāk nonākuši iepriekšējā režīma demoralizēti cilvēki. Jo gan totalitārisma, gan koloniālisma apstākļos, kā to savulaik jau pārliecinoši aprakstīja Džavaharlals Neru, parasti izvirzījušies nevis godīgākie un principiālākie cilvēki, bet gan tieši otrādi – iztapīgākie bezprincipu ļaudis. Tomēr tie ir vienīgie jaunajā neatkarīgajā valstī, kam vispār ir jelkāda pieredze sabiedrības organizēšanā un vadīšanā.

1991. gadā, kad man gadījās pirmo reizi tikties ar kolēģiem no Londonas Universitātes Slāvistikas un Austrumeiropas institūta, vaicāju institūta direktoram prof. Maiklam Brančam: Kā jums liekas, kad mēs sāksim dzīvot labāk, kā cilvēkiem klātos? Smaidot un ne brīdi nevilcinādamies viņš atbildēja: Pēc 35 gadiem. Jautāju, kāpēc tieši pēc 35 gadiem. Tāpēc, ka tad jūsu parlamentu sāks veidot cilvēki, kas dzimst tagad, neatkarības apstākļos.

Nomācošu noskaņojumu rada arī atklājums, ka kapitālisms tā veidošanās stadijā nav īpaši humāns, bet uzreiz ielēkt pārticības sabiedrībā (welfare society) vienkārši nav iespējams. Tā, raksturojot pašreizējo situāciju Polijā M. Kruls, Varšavas Universitātes vēstures profesors, raksta: Padomju tipa tautsaimniecības varēja izlikties par industriālās modernizācijas iemiesojumu, taču lielākajā daļā PSRS bijušo satelītvalstu marksistiski ļeņiniskā ekonomika ieslodzīja milzīgu skaitu cilvēku zemnieku saimniecībās. Šodien šī zemnieku rezerves armija rada visnopietnākos politiskos konfliktus, kādi vien redzēti Polijā kopš komūnisma krišanas un laikā, kad tā cenšas kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti. [1] (2. lpp)

Postkoloniālisma sindromam raksturīga arī drāmatiska sociālo lomu maiņa, ko būtībā var saukt par dziļu identitātes krīzi. Tūlīt pēc neatkarības atgūšanas Latvijas pamatiedzīvotāji teorētiski kļuva par pilntiesīgiem savas zemes saimniekiem, bet pēckaŗa ienācēji cittautieši no sev pierastā atbrīvotāju statusa teorētiski kļuva par kolonistiem. Abas iedzīvotāju grupas praktiski nebija gatavas šādai lomu maiņai. Latvijas neatkarība šoreiz bija atnākusi straujāk, nekā ļaudis bija gaidījuši. 1991. gada augusta pučs dažu dienu laikā šo jautājumu atrisināja. Pie tam par Latvijas neatkarību iestājās daudzi Latvijā dzīvojošie cittautieši, tāpēc tie sava neoficiālā statusa maiņu un diskusijas sabiedrībā par šo temu uztvēra ļoti sāpīgi. Vēsturiski šie cilvēki Latvijā bija nonākuši dažādi. Sākumā tie ieradās kopā ar padomju kaŗaspēku Otrā pasaules kaŗa beigās pilnīgā pārliecībā par savu atbrīvotāju misiju, toties vietējiem iedzīvotājiem tas bija kārtējais okupācijas kaŗaspēks; tad sekoja atvaļinātās militārpersonas, kam gluži kā Senās Romas leģionāriem pēc izdienas ļāva apmesties plašās impērijas kolonijās. Lietojot vēsturiski korektu terminoloģiju, tieši šos cilvēkus var dēvēt par kolonistiem. Tiem sekoja ekonomiskie bēgļi sākotnēji no kaŗa un vēlāk – no nesaimnieciskuma izpostītajiem Krievijas reģioniem, kā arī cilvēki, kas te nonāca pēc augstskolu beigšanas ar darba norīkojumiem. Īpaši šis process pastiprinājās pēc 1959. gada, un to var dēvēt par Latvijas slēpto kolonizāciju. Kaut arī šiem cilvēkiem tika piešķirtas tādas privilēģijas, kādas nebija pamatiedzīvotājiem attiecībā uz valodas lietošanu, sadzīves apstākļiem, darba un karjeras iespējām, un daudzām citām jomām, viņus ieplūdināja tik lielā skaitā, ka vairs nespēja nodrošināt cilvēka cienīgus apstākļus arī viņiem – gadiem ilgā nīkšana kopmītnēs, komūnālajos dzīvokļos un desmitiem gadu ilgās dzīvokļu rindas, faktiskais cilvēka beztiesiskums saskarē ar birokrātisko valsts aparātu utt. zināmā mērā satuvināja pamatiedzīvotājus un ienācējus. Kaut gan būtiskas atšķirības psiholoģijā saglabājās. Tēlaini izsakoties, tā bija atšķirība starp graudu un dzirnakmens psiholoģiju.

Tieši tāpat kā graudi starp dzirnakmeņiem jūtās ne tikai Latvijas pamatiedzīvotāji, bet arī citu Austrumbloka valstu ļaudis, kaut arī tur kolonizācija bija vairāk garīga, nekā fiziska. Kā atzīmējis K. Račevskis: Šīs metodes izsmeļošu aprakstu sniedz rakstnieks, patlabanējais Čehijas prezidents Vaclavs Havels. Havels komūnistu metodi apzīmē kā posttotalitāru, jo, kaut gan tā bija totalitāra caur un cauri, tā vienmēr centās izlikties par kaut ko pavisam pretēju: Posttotalitārā sistēma pavada cilvēku katrā viņa solī, bet dara to ar uzvilktiem ideoloģiskiem cimdiem. Tāpēc arī dzīve šajā sistēmā ir pilnībā piesūkusies ar meliem un liekulību. Birokrātijai padotā valdība tiek saukta par tautas valdību. Strādnieku šķira tiek verdzināta strādnieku šķiras vārdā. Indivīda totāla degradēšana tiek dēvēta par visaugstākās pakāpes atbrīvošanu. Informācijas liegšanu sauc par tās pieejamību visiem. Varas pielietošanu manipulācijas nolūkos sauc par publisku varas kontrolēšanu un varas kaprīzu izmantošanu – par likumību. Kultūras apspiešanu dēvē par tās attīstību. Impērijas iespaida izvēršanās tiek izskaidrota kā atbalsts apspiestajiem. Domu brīvības paušanas aizliegums pārvēršas par vislielāko brīvības izpausmi. Smieklīgās vēlēšanas kļūst par demokrātijas viscēlāko paveidu. Neatkarīgas domāšanas aizliegšana kļūst par viszinātniskāko no pasaules uzskatiem. Militāra okupācija top par brālīgu palīdzību. Valsts iekārta ir sapinusies savos melos. Tādēļ tā ir spiesta viltot. Tā vilto pagātni. Tā vilto tagadni. Un tā vilto nākotni. Tā vilto statistiku. Tā izliekas, it ka tā nebalstītos uz policejiska aparāta, kam pieder visa vara un ko raksturo jebkuŗu principu trūkums. Tā izliekas, ka respektē cilvēktiesības. Tā izliekas, ka neviens netiek vajāts. Tā izliekas, ka ir visvarena. Tā izliekas, ka tā neizliekas. [3] (24. lpp)

Galvenā atšķirība ienācēju un pamatiedzīvotāju psiholoģijā bija tā, ka pirmie šai ideoloģijai ticēja, bet otrie – neticēja. Tālākais jautājums – ja ticēja, tad tāpēc, ka bija izdevīgi tai ticēt vai arī sava naivuma un neizglītotības pēc? Šis ir ārkārtīgi delikāts jautājums, un uz to pilnīgi atklāti var atbildēt tikai sirdī katrs cilvēks pats sev. Ja šī ticība bija īsta un neviltota, un nāca no nepietiekamas izglītības, tad tikai lieku reizi apstiprinās fakts, ka Krievija vairumā gadījumu kolonizēja kaimiņu teritorijas, kuŗas bija sasniegušas augstāku attīstības un izglītības līmeni nekā tā pati. Ja ticēt bija izdevīgi, tad automātiski vairs nevar būt runa par augstiem mērķiem. Līdz ar to starp abām pusēm pastāv zināma neveiklības sajūta, kā rezultātā abas jūtas neērti.

Tāpēc postkoloniālisma sindromam Latvijā ir savas īpatnības:

(1) Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas ienācēji to nav atstājuši, kā tas bija klasiskās koloniālisma jūgu nometušu valstu situācijās (Indija, Alžīra u.c.), bet gan turpina dzīvot, izliekoties, ka nekas nav mainījies, ka dzīvo tajā pašā valstī, kāda tā bija agrāk, un nereti cenšas pasniegt savu privilēģiju zaudēšanu kā minoritāšu apspiešanu vai cilvēktiesību pārkāpumus.

(2) Latvijas pamatiedzīvotāji savukārt izliekas, it kā ienācēju nemaz nebūtu, un tos ignorē, uzskatot, ka viņu problēmas nav Latvijas problēmas; tā starp abām iedzīvotāju grupām neveidojas dialogs.

(3) Bijušai metropolei arī šie iesūtītie cilvēki vairs nav vajadzīgi, bet viņu bērni ir dzimuši Latvijā un bieži uzskata to par savu vienīgo dzimteni.

(4) Pēc neatkarības atjaunošanas politiskā vara nokļuva Latvijas pamatdziedzīvotāju rokās, bet ekonomiskā vara lielākoties nokļuva ienācēju rokās, kas izmantojot savus padomjlaika priviliģētos amatus, komūnistiskās partijas, komjaunatnes u.c. tā laika valstisku organizāciju naudas fondus un kontaktus, izveidoja gan jaunās Latvijas spēcīgākās ekonomiskās privātstruktūras, gan ēnu ekonomiku,

(5) tā savukārt radot labvēlīgu augsni korupcijai (arī kontrabandai, centieniem izvairīties no nodokļu maksāšanas utt.). To veicināja gan pieredzes un zināšanu trūkums likumdošanā un valsts pārvaldē,

(6) gan valstiskuma apziņas trūkums plašā Latvijas sabiedrībā, nespēja sevi identificēt ar valsti. Tieši „morāli mazvērtīgu cilvēku nonākšanas pie varas un labklājības, plašu sabiedrības aprindu demoralizācija” [5] (130. lpp) ir viens no kolonizācijas smagākajiem pēcefektiem.

(7) Fakts, ka Latvijas pamatiedzīvotājiem gadsimtiem ilgi bija liegta iespēja veidot savu valsti, ka latviešu aristokrātija tika iznīcināta jau 14. gadsimtā pirms nacionālas valsts izveidošanas (Rietumeiropā nacionālās valstis pamatos izveidojās Renesanses laikmetā), latviešu sabiedrībai ir svarīgs trūkums, jo tieši aristokrātijai vēsturiski ir bijusi īpaši svarīga vieta valstiskuma idejas nostiprināšanā; Rietumeiropā tieši aristokrātijas pārstāvji paaudžu paaudzēs gadsimtiem ilgi veidoja profesionālās diplomātijas tradīcijas, izkopa valstiski stratēģiskas domāšanas principus.

(8) Līdz pat 19. gadsimta vidum latviešiem praktiski bija liegtas tiesības nodarboties ar jurisprudenci, garīdzniecību, profesionālu mākslu, tirdzniecību, bet padomju laikos – ar Latvijas iedzīvotājiem tradicionālo jūrniecību. Šīs nišas aizņēma cittautieši, tāpēc latviešiem šajās jomās vēl nav izveidojušās spēcīgas tradīcijas; kā rezultātā bieži vērojama neprasme veidot savas valsts tēlu (arī valstisko identitāti) un veiksmīgi aizstāvēt savas intereses starpvalstu līmenī.

(9) Saglabājies padomjlaika komūnikāciju stils, kas izpaužas kā:

(a) orientēšanās uz korporatīvām jeb partejiskām interesēm nevis uz valstiskām jeb nacionālām interesēm,

(b) jēdziena „nacionāls” izpratne kā „etnisks” nevis „valstisks”, un ar to saistītās problēmas,

(c) 20. gadsimtā piedzīvoto politisko nodevību un padomju totalitārisma rezultātā izveidojies nepamatots aizdomīgums un sazvērestību saskatīšana,

(d) noslēpumainība lēmumu veidošanā un pieņemšanā,

(e) rupjība un pavēlnieciskums attiecībās ar padotajiem,

(f) nevēlēšanās un neprasme strādāt komandā,

(g) skaļa, agresīva runas maniere.

Latvija pasaules vēstures kontekstā stāv vientuļa un unikāla. Kā atzīmē Knuts Skujenieks: Ja Baltija ieņem īpašu vietu Eiropas panorāmā, tad Latvija savukārt ir bijusi ne tikai Baltijas, bet arī visas Austrumeiropas krustcelēs. Sensenos laikos šajā teritorijā sastapās baltu un somugru cilšu virsotnes, cilšu pamatnes atradās daudz viendabīgākās kaimiņzemēs. Tas ir vēstures cienīgs fakts, ka no šī cilšu un tautību konglomerāta izveidojās latviešu tauta. Šo laiku atbalsis vēl jūtamas Latvijas multikulturālajā panorāmā. [4] Vēsture liecina, ka daudzās ciltis un tautības izveidoja latviešu tautu, gadsimtu gaitā apvienojoties pret svešzemju iebrucējiem sākot no aptuveni 13. gadsimta. Tā no vienas puses iebrucēji veicināja latviešu tautas konsolidāciju, no citas – kavēja tās attīstību, atvēlot latviešiem tikai vergu vai kalpu lomu.

Sākot ar 14. gadsimtu Latvija ir veidojusi robežšķirtni starp rietumniecisko Hanzas savienību un orientālo Zelta Ordu, faktisko robežu starp Rietumiem un Austrumiem, bet plašākā kontekstā tā bija robežšķirtne starp zemkopju un lopkopju psiholoģiju. Zemkopju psiholoģijai raksturīga „cieņa pret jebkuŗu dabas objektu un dzīvo radību, tiekšanās neaizņemt pasaulē vairāk vietas nekā nepieciešams, pozitīvo un negatīvo spēku līdzsvars dabā un cilvēka dvēselē”. [4] No šādas attieksmes izaug arī tradīcija turēt kārtībā apmetnes vietu. Zemkopja dzīvesveids radījis arī monogāmiju un no tās izrietošo ciešo sadarbību starp vīrieti un sievieti visās dzīves jomās, un vienādu cieņu pret abiem kā līdzvērtīgiem sadarbības partneŗiem.

Lopkopju psiholoģija būtiski atšķīrās: lopkopim bija svarīgi aizņemt pēc iespējas plašāku vietu un to izmantot, kamēr derīga, bet tad doties ar saviem ganāmpulkiem tālāk. Rezultātā liela nozīme tika atvēlēta mitekļa labiekārtošanai un ērtumam, bet apkārtnes tīrībai un turēšanai kārtībā netika piešķirta nekāda nozīme. Lopkopji varēja atļauties vairākas sievas, jo lopkopība nodrošināja ar pārtiku daudz stabilāk nekā zemkopība. Sievietes lopkopības darbos bija salīdzinoši mazāk nodarbinātas, tāpēc arī attieksme pret sievietēm izveidojās kā pret mazāk nozīmīgu sabiedrības locekli.

Psiholoģiski šī robežšķirtne starp Austrumiem un Rietumiem iet caur Latviju arī tagad, modernajā kultūrā. Visuzskatāmāk tā redzama uzskatu sadursmē par indivīda un valsts attiecībām. Daļa Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka starp valsti un sabiedrību jāpastāv sava veida „sabiedriskā līguma” attiecībām, kur katrai no līgumā skartajām pusēm ir savi pienākumi un savas tiesības, un valsts prezidentam ir drīzāk reprezentatīvas funkcijas, nevis reāla lēmējvara; cita iedzīvotāju daļa uzskata, ka valstī prezidentam jābūt ar visplašākajām pilnvarām un izpildvaru – sava veida modernizēts Austrumu despots vai valdnieks, kuŗa personīgā iejaukšanās atrisina visus jautājumus, normalizē jebkuŗu dzīves sfēru. Daļēji šie uzskati izauguši un joprojām tiek balstīti arī baznīcas tradīcijā. Sākot ar 19. gadsimtu Rietumeiropas baznīcas tradīcija, kaut dažreiz tīri formāli, tomēr pacēla ticību un augstākās humanitārās vērtības pāri pār atsevišķu valstu interesēm, un vēlāk attīstīja arī indivīda brīvas izvēles un personīgās atbildības principus, kas rezultātā noveda pie cilvēku brīvības, brālības un vienlīdzības idejas, un izveidoja mūsdienu demokrātijas pamatus. Austrumeiropas pareizticīgā tradīcija savukārt attīstīja nacionālās baznīcas un nacionālās valsts ideju, kur indivīda dzīve un darbība ir pakļauta nacionālas valsts interesēm. Latvijā mēs varam atrast abus šos domāšanas modeļus gan latviešu, gan cittautiešu vidū.

Latvijas valstiskā identitāte nākotnē lielā mērā atkarīga no tā, kādu sabiedrības modeli izveidos tās iedzīvotāji, kam jāatrisina vairākas dilemmas. Cittautiešu dilemma ir jautājums, vai viņi var sevi identificēt ar Latvijas valsti, vai arī viņi to uztveŗ kā pagaidu mītnes zemi, kuŗā spiesti atrasties īslaicīgi. Latviešu dilemma ir saprast, ka mūsdienu pasaulē jēdziens nacionāls nozīmē „valstisks”, un atvērt savu sabiedrību cilvēkiem, kas lojāli Latvijai.

Tāpat latviešiem derētu reāli apzināties savas identitātes stiprās un vājās vietas. Pie „vājajām vietām” es pieskaitītu faktu, ka tieši padomju kolonizācijas laikā latviskā identitāte ir pamatīgi deformēta: ir devalvēts tikums, it īpaši darba tikums; latvieši bieži kautrējas no savas tautības vai arī tieši otrādi – ir iedomīgi uz to, it kā piederība pie tās būtu viņu nopelns, un tajā pašā laikā savu valodu un apziņu piesārņo ar jēdzieniem, ko Vilnis Zariņš gleznaini nosaucis par „okupācijas laika sanesumiem”. [5] (130. lpp) Pie latviskās identitātes trūkumiem es pieskaitītu pārmērīgu sabiedriskās kautrības, bikluma ieaudzināšanu bērnos, kas ir pārspīlēta tā pati nevēlēšanās aizņemt vairāk vietas, nekā nepieciešams. Tomēr hipertrofētā veidā tā mazina latviešu iespējas pašrealizēties un radoši darboties mūsdienu pasaulē. Pie „stiprajām vietām” es pieskaitītu latviskās mentalitātes daudzslāņainību, kuŗā īpaši svarīga vieta ir pirmsindoeiropeiskās, Senās Eiropas kultūras tradīcijai, kas orientējas uz matrilineāro un matrilokālo principu. Sievietei latviešu kultūrā vienmēr bijusi tik svarīga loma kā nekur citur Eiropā. Tāpat svarīga nozīme ir tautas „ģenētiskai atmiņai” – lepnumam par savām senajām saknēm, jo, ja mēs vērtējam valodu kā tautas identitātes galveno kritēriju, tad vienīgie visā Eiropā, kas senatnīguma ziņā var mēroties ar mums, ir lietuvieši. Mūsu valoda ir aristokrātiska vēsturiskā kontekstā, no tās izriet mīlestība uz savu zemi un lepnums par tās skaistumu, arī zināma pašpārliecinātība, atvērtība pret jauno vai svešādo un tieksme pēc izglītības, ko gan mazinājuši 50 „nodzertie” gadi, tomēr nav varējuši izskaust pavisam. Bet gan būs labi. Savās mājās pat sienas palīdz. Un mēs esam savās mājās.

 

Bibliogrāfija:

[1] Kruls, M., Polijas zemnieku dumpis, Diena, 2002.6.IV.

[2] Milošs, Č. Sagūstītais prāts. Zvaigzne ABC, 1998.

[3] Račevskis, K. „Cilvēki būrī.” Jaunā Gaita, 2001,4(227): 23-24.

[4] Skujenieks, K. Stāvot uz sliekšņa, (vēl nepublicēts).

[5] Zariņš, V. „Kad okupanti ir it kā aizgājuši...,” Karogs, 2001,4: 120-130.