Jaunā Gaita nr. 248. marts 2007

 

 

 

Rolfs Ekmanis

STARPTAUTISKIE RAIDĪJUMI LATVIEŠU VALODĀ 20. GS. OTRĀ PUSĒ

Sākums JG235 (2003), 237, 238 (2004)

 

MADRIDES BRĪVĀ LATVIEŠU BALSS 1955-1965

Radio Nacional de España vimpelis pag. gs. 60. gados.

Radio Vatikāns (Radio Vaticana) ¹ sāk raidīt latviešu valodā 1948.2.IX, bet Amerikas Balss (Voice of America) ² - 1951.3.VI. Pagājuša gadsimta 50. un 60. gados ģenerāļa Franko (Francisco Franco Bahamonde,1892-1975) autokrātiskā režīma laikā uz valstīm aiz Dzelzs aizkara raida arī Radio Nacional de Espańa Madridē (Spānijas Nacionālais radio). No šī radioraidītāja, kas tolaik ir viens no spēcīgākajiem visā Eiropā, programmas sāk atskanēt 16 Maskavas orbitā iekļauto tautu valodās, to vidū arī baltiešu - vispirms igauņu un lietuviešu, pēcāk arī latviešu - Brīvā Latviešu Balss (BLB).³ Tās galvenie iniciatori ir Latvijas diplomātiskais pārstāvis Spānijā Roberts Kampus un Madridē mītošā rakstnieka Pāvila Rozīša meita Dzidra Rozīte. BLB raidījumus uzsāk1955.1. III.

 

DIRIĢENTI UN SPĒLMAŅI VIENĀ PERSONĀ

Brīvības cīņu dalībnieks Ziemeļlatvijas armijā, Roberts Kampus (1888-1969), pēc Latvijas Universitātes (LU) tautsaimniecības fakultātes beigšanas un pēc papildināšanās Sorbonnas (Sorbonne) Universitātē, Parīzē, veic dažādus darbus Latvijas Ārlietu ministrijā. 30. gados viņš ir sūtniecības sekretārs un vēlāk padomnieks gan Stokholmā un Maskavā, gan arī Romā un Londonā. No 1953. gada līdz savai nāvei viņš pārstāv Latviju Spānijā. Sakarā ar savu diplomātisko statusu Kampus nespēj veltīt daudz laika BLB raidījumu gatavošanai.

Pirmos sešus gadus (1955-1961) BLB vada Rīgā dzimušais Kārlis Videnieks (19111989), kuŗš pirms tam strādā par ierēdni ASV valsts dienestā, Vašingtonā. Ikdienas vienīgo programmu, kas tiek raidīta divas reizes 24 stundās, viņš sagatavo praktiski viens pats. Diemžēl informācijas par šo posmu ir gaužām maz tāpat kā par nākošajiem gadiem (1961-1964), kad pie BLB vadības ir Arturs Teodors Strautmanis (1910-1993). Jau pirms LU lauksaimniecības fakultātes beigšanas (1936) Strautmanis pievēršas žurnālistikai - strādā avīzes Rīts redakcijā (1934-1940), vācu okupācijas laikā ir laikraksta Tēvija ārlietu redaktors, pēc Kurzemes kapitulācijas (1945.V) dodas pāri Baltijas jūŗai uz Zviedriju, kur vada avīzi Latvju Vārds. Pirms stāšanās Spānijas Nacionālā radio darbā, viņš ir Amerikas Balss (AB) Eiropas raidītāja latviešu nodaļas redaktors Minchenē.⁴ Visplašāk Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) Kultūras fonda goda balvas ieguvējs (1975) ir pazīstams kā Ņujorkas latviešu avīzes Laiks galvenais redaktors (1970 -1976; 1978 -1983); arī kā vairāku publikāciju autors, piemēram, Pulkvedis Kārlis Lobe 70-gadnieks (1965) un Kurzemes cietoksnis. Sešas lielkaujas Otrā pasaules kaŗa pēdējā ziemā (1985).

No 1964. gada līdz 1965.31.V, kad Spānijas valdība baltiešu raidījumus pēkšņi pārtrauc, BLB stūrmaņa krēslā sēž LU jurisprudences maģistrs (1938) un viens no latviešu trimdas žurnālistikas grand old men, Vilis Skultāns (1914-1990) - daudzšķautnaina personība ar daudzdimensionālu garīgo pasauli, kura liktenis cieši saistīts ar šo profesiju jau kopš darba Latvijas Telegrāfa aģentūras (LETA) ārzemju nodaļā. 1939. VIII toreiz aģentūras jaunākajam darbiniekam nakts maiņas laikā nākas pamodināt ārlietu ministru Vilhelmu Munteru ar satraucošo vēsti par Vācijas ārlietu ministra Ribentropa (Joachim von Ribbentrop) izlidošanu uz Maskavu, lai tiktos ar Staļinu un viņa ārlietu ministru Vjačeslavu Molotovu un spriestu, kā izrādās vēlāk, par I Pasaules kaŗā zaudēto bijušo impēriju kundzības atjaunošanu Vidus- un Austrumeiropā.

Vācu okupācijas laikā, līdz iesaukšanai (1944. gada sākumā) Latviešu leģionā, Skultāns ir avīzes Tēvija darbinieks. Leģionā līdz pat kaŗa beigām viņš strādā frontes laikrakstā Daugavas Vanagi. 1947. gadā, pēc diviem gadiem bēgļu nometnēs Vācijā, Skultāns pārceļas uz Angliju, kur aktīvi piedalās vairāku latviešu trimdas preses izdevumu veidošanā. Viņa raksti parādās laikrakstos Nedēļas Apskats (Zviedrijā), Latvju Ziņas (Zviedrijā) un Latvija (Vācijā). Vēlāk viņš ir arī trimdas plašākās avīzes Laiks (Ņujorkā), arī Latvija Amerikā (Kanādā) Eiropas redaktors un gadskārtējā izdevuma Latvija Šodien (ASV) pastāvīgs līdzstrādnieks. Personisko veiksmju pūrā jāiekļauj arī viņa no vācu un angļu valodas tulkotie darbi, ieskaitot astoņas grāmatas, no kuŗām vispazīstamākās ir Džordža Orvela (George Orwell) fantastiskais antiutopiskais romāns Dzīvnieku ferma (Animal Farm, 1945) un Vladislava (Wladyslaw) Andersa memuāri Armija trimdā (An Army in Exile, 1949) - leģendārais poļu ģenerālis II Pasaules kaŗā rietumu frontē cīnās pret vāciešiem vada (1943-1945) Persijā saformēto Polijas Armijas 2. korpusu. Paralēli žurnālista, tulkotāja un redaktora darbam Skultāns uzsāk (1967) vēstures studijas Gētes Universitātē (Johann Wolfgang Goethe Universität), Frankfurtē, kur iegūst cand.hist. grādu un kļūst par doktorandu. Kaut arī viņam neizdodas pilnīgi nobeigt savu disertāciju Finis Lettoniae 1939-1940, tā ir ievērības vērta ar tur iekļautajiem un apstrādātajiem unikālajiem materiāliem no Bonnas, Berlīnes, Londonas un Vašingtonas bibliotēkām un archīviem. Pētījumu lielu daļu pārraida BLB otrā posmā (1969-1972) no Madrides un pēc 1975. gada Radio Brīvība (Radio Liberty) no Minchenes. Disertācijas izvilkumi publicēti Latviešu korporāciju apvienības izdevumā Universitas, kas Adolfa Šildes redakcijā tiek atjaunots trimdā 1954. gadā.

Pirms darba Madridē Vilis Skultāns kopā ar Arturu Strautmani un vēl citiem nostrādā divus gadus Amerikas Balss Eiropas raidītāja latviešu redakcijā Minchenē ⁵, kur, pateicoties visai plašajam administratīvajam un techniskajam personālam, ir iespēja nodoties tikai radioprogrammu izstrādāšanai, ko veic veseli astoņi darbinieki. Salīdzinājumā darba apstākli Madridē ir gaužām primitīvi. Ikdienas 20 minūšu gaŗā raidījuma sagatavošana, ieskaitot starptautiskās preses izdevumu analizēšanu, formāli jāveic diviem cilvēkiem, bet ļoti bieži tikai vienam. Iespēju robežās tiek darīts maksimālais, lai programmas atbilstu nepieciešamās kvalitātes normām, un par darba stundu skaitīšanu nemaz nevar būt runas. Tiklīdz vienu no darbiniekiem slimība vai kāds cits iemesls izsit no ierindas, raidījumiem tūdaļ jācieš, jo aizvietotāja nav.

 

ORGANIZĀCIJU REMDENĀ PALĪDZĪBA

Kaut arī Amerikas Latviešu apvienība (ALA), tāpat Daugavas Vanagu (DV) Centrālā valde, šķiet, izprot Madrides ārzemju raidījumu pozitīvo nozīmi ⁶, kopumā trimdas organizāciju vadītāji nostāda sevi ne visai apskaužamā stāvoklī. Kamēr Spānijas Nacionālā radio vadība, izprazdama uz Austrumeiropu un Padomju Savienību raidīto programmu galveno mērķi - palīdzēt gūstekņtautām uzturēt dzīvu nacionālo garu, dod raidījumu laiku, atvēl lietošanai telpas un aparatūru, kā arī atalgo redakciju darbiniekus, gan tikai daļēji, latviešu trimdas organizāciju vadošās aprindas, liekas, raidījumu finansiālai atbalstīšanai un to informētības un operativitātes nopietnai uzlabošanai pieiet, tā teikt, ar gaŗiem zobiem. Katrā ziņā radioraidījumi uz Latviju neliekas esam viena no viņu prioritātēm ne BLB laikā, nedz arī vēlāk. Pat nozīmīgo Radio Brīvība/Radio Brīvā Eiropa latviešu redakcijas darbību (1975-2003) trimdas prese gandrīz pilnīgi ignorē. Tāds ir arī Viļa Skultāna no 1986. gada līdz viņa nāvei (1990) sarunās ar šo piezīmju autoru Minchenē bieži paustais un, maigi izsakoties, nesaudzīgais vērtējums. Vēl taustāmāku liecību par to dod Skultāna plašais archīvs - daudzas kastes pilnas ar papīru ķīpām (korespondence, vēsturiski raksti, izraksti, dati, uzmetumi, nozīmīgi avīžu vai žurnālu izgriezumi, etc.) - ko viņa sieva, dermatoloģijas doktore Lilija Zariņa-Skultāne 90. gadu sākumā nodod Latvijas Valsts archīvam.

Tā kā Spānijas valsts Informācijas ministrija nevienam no abiem BLB darbiniekiem nemaksā pilnas algas, neuzskatīdama 20 minūšu ikdienas programmas sagatavošanu par pilna laika darbu, kādu laiku ALA atvēl nelielu summu algām (Skultānam $300 mēnesī) un 60. gadu sākumā arī sola izstrādāt vadlīnijas latviešu raidījumiem, bet, liekas, netiek tālāk par padomu izvirzīt uzmanības centrā komunistu raidījumu atspēkošanu ⁷, kaut arī sakāmvārds liecina, ka no padomiem putru neizvārīsi. Nozīmīgāka ir DV organizācijas palīdzība - vismaz cenšanās dot šādus tādus konkrētus materiālus (raidījumu tekstus, intervijas u.tml.), kuŗu vidū daļa gan ir veidota amatieriskā un sasteigtā pašdarbības garā.

Viena no veiksmīgākajām materiālu piegādātājām ir 1960.gadā Čikagā dibinātā slēgtā organizācija Apvienība Tēvzeme (AT), kas izvairās no jebkādas publicitātes, un līdz šai dienai rokasgrāmatās ziņas par tās eksistenci, tāpat kā par pašu BLB, nav atrodamas. AT valdes dibināšanas laikā valdē sastāv Aleksandrs Osis (priekšsēdis), prāvests Norberts Trepša, Jānis Vilciņš, Arnolds Strautnieks, Arvīds Bite, Hermanis Kreicers, Ojārs Jēgens, Dagmāra Vallena, kā arī krasi pretpadomiskā izdevuma Brīvības Talcinieks redaktori Aivars Osis, Andris Bite, Austris Klētnieks, Gatis Plūme, Jānis Vilciņš un Juris Kēlers. Par pusslepenās organizācijas darbību ASV bruņoto spēku Korejas kaŗa veterāns Aivars Osis, domājams 1973. gada beigās vai 1974. gada sākumā, uzraksta atskaiti (nepublicētu un bez datuma) Apvienības Tēvzeme nacionālie radio raidījumi uz okupēto Latviju 1960.g. - 1973.g., kas, pavairota rotatora technikā, nelielā skaitā tiek izplatīta "tēvzemiešiem". Šeit vēstīts, ka vismaz reizi nedēļā sagatavotie materiāli bijuši patstāvīgi un neatkarīgi raidījumi, lai veicinātu un atbalstītu cīņu par latviešu tautas nacionālo eksistenci, par atbrīvošanos no komunistu režīma un par brīvu un demokrātisku iekārtu Latvijā. AT atsakās pūst Vašingtonas oficiālajā taurē un vienlaikus asi vēršas pret ALAs pretpolitisko un proamerikānisko nostāju. Kā vēstīts Oša atskaitē, todienu noteicošās ASV prezidenta «Trūmaņa doktrīnas» nolūks bijis noturēt Padomju Savienības impērijas teritoriju, iespaidu sfēru un subversīvo agresiju trešās pasaules zemēs Jaltas un Potsdamas vienošanās robežās, tajā pašā laikā ievērojot Padomju impērijas un tās iespaida sfēras teritoriālo un iekšējās iekārtas neaizskaramību. ALAs vadība, lai izpatiktu ASV valdībai, ar visiem spēkiem centās novērst jebkādus ASV latviešu pasākumus, kuŗi būtu vērsti pret Padomju Savienības režīmu un īpaši tādus, kuŗi būtu vērsti pret krievu komunistu okupācijas varu Latvijā (..) ALAs pirmo 15 gadu stagnācijas periodā ASV latviešu vadības aprindās valdīja pakalpības, izpatikšanas un verdziskuma stāja pret ASV valdību.⁸

Neraugoties uz minēto un vēl citu organizāciju lielāku vai mazāku atbalstu, tas ir nepietiekošs normālam radio darbam. Par to liecina atkārtotie aicinājumi trimdas laikrakstos, biļetēnos un apkārtrakstos, īpaši Viļa Skultāna laikā, sūtīt materiālus raidījumu sagatavošanai. Bet, tāpat kā prasība pēc vēl viena redakcijas pastāvīgā darbinieka, ko algotu un kuŗa ceļa izdevumus segtu latviešu saime Rietumos, mudinājumi darīt kaut ko lietas labā nekrīt uz pārāk dzirdīgām ausīm ne Brīvās Pasaules latviešu apvienībā (BPLA, vēlāk PBLA - Pasaules Brīvo latviešu apvienība), nedz kur citur. Tajā pat laikā dzirdama kurnēšana par šādām tādām bezjēdzīgām rosībām trimdas organizācijās, kam vienmēr rodas līdzekļi, lai to valdes locekļi no Eiropas, Austrālijas un Dienvidamerikas ņemtu dalību "jumta organizācijas" (PBLA) sēdēs (parasti Ziemeļamerikā), kas lielā mērā noris omulīgas tērzēšanas līmenī.

Ik pa laikam atsevišķi trimdas vadošo aprindu amatvīri, šķiet, nespēdami atšķirt būtisko no nebūtiskā, nedibināti aizbildinās par it kā Spānijas valdības mēģinājumiem uzspiest savu zīmogu radioprogrammām. Patiesībā vienīgais spāņu nosacījums ir atturēties no bijušo vai joprojām trimdā esošo politisko partiju vai nogrupējumu uzskatu paušanas. Protams, redakciju darbinieki bez īpašiem norādījumiem zina, ka programmās jāatturas no Franko autoritārā režīma kritizēšanas, bet šāds temats tik un tā neietilptu ne latviešu, ne citu Maskavas varā nokļuvušo tautu klausītāju interešu lokā. Tas, ka darbinieki spēj strādāt pēc sava ieskata un labākās apziņas un bez nevienas ārējas struktūras paralizējošas cenzūras, ir augsti vērtējams fakts, ar ko izskaidrojami arī BLB raidījumu relatīvi veiksmīgie rezultāti.

 

ATBALSIS NO LATVIJAS

Pēc Rietumeiropas laika raidījumi latviešu valodā iet ēterā (ar tā saukto diriģēto vilni) ikdienas no plkst. 17.55 līdz 18.15 (31,2 m īsviļņos) ar tās pašas programmas atkārtojumu nākošajā rītā no plkst. 7.00 līdz 7.20 (49 m). Padomju traucētāji, protams, gandrīz bez apstājas vemj trokšņus, bet ir arī brīži, kad tie tiek nogriezti, jo arī padomju drošības dienestam ir vēlēšanās iepazīties ar BLB (tāpat Radio Vatikāns un Amerikas Balss) raidījumu saturu. Ir arī laika posmi, kad Rīgā iedarbina tikai vienu traucētāju. Tādā gadījumā dzirdamība ārpus pilsētas esot bijusi samērā laba. Diemžēl Spānijas Nacionālajam radio nav rocības ņemt talkā kādu no trim galvenajiem pretlīdzekļiem, proti, (a) raidīt vienā laikā ar daudziem raidītājiem daudzās joslās, (b) raidīt vienlaikus no savstarpēji tālām vietām un (c) atkārtot raidījumus daudzas reizes. Baltijas reģionā vislabākā dzirdamība bijusi no novembŗa līdz pavasara mēnešiem. Nevar būt šaubu, ka vismaz daļa latviešu aiz Dzelzs aizkara, par spīti "zāģiem", klausījušies BLB ar lielu interesi. Par to liecina krietns skaits redakcijā pa dažādiem ceļiem saņemto vēstuļu. Visvairāk tajās pieminēta BLB radiodiktore Anna Liepa (Dzidras Rozītes segvārds). Neraugoties uz ne visai stabilo veselības stāvokli, viņa nostrādā BLB turpat desmit gadus pie programmu sagatavošanas un pārraidīšanas praktiski bez jebkādas atlīdzības, un ar saviem vārdiem, kas vienmēr "trāpījuši mērķī", piekļūst klausītāju sirdīm. Vairākas no RLB klausītāju vēstulēm tiek nolasītas Dr. Anša Karpa organizētajā 1. Latviešu Kultūras kongresā Čikāgā (1965.9.-10.1). Uzzinām, ka daudziem klausītājiem ir pa prātam pret Maskavas varu vērstais Madrides balsu "indīgais tonis" un jūsmas piesātinātie mudinājumi latviešiem turēties. Paliekat sveiks!-Sveiciniet abus spīkerus. Sevišķi patīk dzirdēt "indīgo" toni attiecīgajās vietās! Malači! Šie agrie rīti ir mana vienīgā veldze! (..) Paldies vēlreiz par visu labo! Paldies, Jūs laimīgie! (..) Ar Dzimtenes sveicienu! - raksta klausītājs, kurš vēstulei pievienojis kāda uz Sibīriju deportēta latvieša trimdā sacerētus pantiņus:

Aiz kalniem, aiz tālajiem kalniem,
kur saule vakaros riet,
stāv Dzimtene sarkanā miglā -
daudz moku tai pāri iet.

Pie kājām tai ezers aiz meldriem,
pilns sāpju sudrabā liets;
tam pāri, kā mierinot roku,
vējš skumju vītolu liec.

Tur pļavas un laukmalas ziedi
bez smaida uzplaukst un vīst...
Pa sentēvu lielceļiem svētiem
nu naids un izmisums klīst!

Bet apkārt, kā vainagā melnā,
mežs senas atmiņas auž...
Vaid naktsputni tumšajos zaros,
par lielo postu tie pauž...

Aiz kalniem, aiz tālajiem kalniem,
kur saule sarkana riet,
raud Dzimtene, slēpusies miglā,
vel daudz tai asru ko liet...⁹

Lai demonstrētu uz Latviju vērstu radioraidījumu vajadzību, Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības (ALJA) Radio kuģa komisija 1965. gada otrā pusē, kad baltiešu raidījumi Madridē jau izbeigti, sakopo veselu rindu no Latvijas saņemtu vēstuļu izvilkumus, kur minētas Madrides radio latviešu programmas. Daži piemēri:...cik labprāt mēs Jums spiestu roku par tiem nedaudziem vārdiem, ko starp lielajiem dārdiem mums pasakāt, kas vēl kā mazs cerības stariņš un dārgs rasas piliens atlido līdz mums. Vai atkal: Ak, ja Jūs, tālie un laimīgie latvieši zinātu kā es un daudzi mēs tveram šīs Jūsu rīta minūtes! Paldies Jums par tām, paldies! Kāds klausītājs raksta, ka nevar sagaidīt turpmākās programmas ar daudz interesantām tēmām, t.i., tādām, kā iepriekšējās, un vēl daudz, daudz kuplākas varbūt. Un kāds cits visai konkrēti dara zināmu savu vēlēšanos attiecībā uz programmu paplašināšanu: Saturs labs, man patīk! Stāstiet par mūsu tautas nac[ionālajiem] svētkiem un tradīcijām, jo komunisti grib panākt, lai jaunatne nekā no tā nezinātu; stāstiet par mūsu tautiešiem svešumā, jo par to mūsu pusē nekas netiek rakstīts, izņemot žultainus lamu vārdus. Stāstiet, kādas avīzes, žurnāli un grāmatas iznāk latviešu valodā, kāds to saturs, stāstiet, ko dara brīvā pasaulē, stāstiet arī kas notiek citās Austrumeiropas zemēs. Šis pats rakstītājs vēl piebilst: Aizkustinoša bija 18.XI pārraide, kad dzirdēju mūsu valsts himnu. Kāda cita klausītāja uztverē Madrides latviešu raidījumi ir vienīgie, kas mūs - brāļus un māsas šeit - uztur pie moža gara, cerības un ticības dzīvot, citādi mēs šeit esam bez dzīves un cerības prieka (..) Mēs lūdzam Jūs, nepagurstiet par mums gādāt, nepagurstiet arī mūs stiprināt un informēt par visu.

Ir arī pa nelabvēlīgai atsauksmei, piemēram, tīši apvainojoša latviešu raidījumu nodēvēšana par Amerikas Balsi no Madrides. Tad vēl minēta nelietderīga laika izmantošana, īpaši Kārļa Videnieka un Artura Strautmaņa vadības laikā, kad bieži vien gudrs komentārs par vispasaules notikumiem, kuŗus lielā mērā jau atreferējis TASS (Padomju Savienības Telegrāfa aģentūra), ticis vienkārši norunāts (..) mocošā balsī, kas šķita nogurusi, veselas 20 minūtes bez pārtraukuma. Kaut ko tādu varot atļauties tikai Nikita! Pat Radio Vatikāns esot interesantāks, jo savā 15 minūšu ilgajā latviešu raidījumā bieži ielaiž starpā dziesmu. Šai kritikai pievienojas arī Stokholmā mītošais rakstnieks un publicists, pulkvedis Aleksandrs Plensners (1892-1984), norādīdams padomju radioraidījumu noklausītājam Stokholmā, Alfonsam Laurim ¹⁰, ka Strautmaņa laikā (..) Madride raida to pašu, ko TASS, vienlaikus pauzdams īpašu atzinību Vilim Skultānam, kuŗš izrādot krietni lielāku interesi par latviešu raidījumu kvalitāti nekā viņa divi priekšgājēji ¹¹.

Par latviešu raidījumu dzirdamību savu liecību dod arī Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (KKS) Latvijā nepieejamie izdevumi, piemēram, avīze Dzimtenes Balss (1965,9) gaužas par pirātiem ēterā, par viņu pārraidēm no fašistiskā raidītāja Madridē.

 

SKULTĀNA MEMORANDS

Pārņemot latviešu redakcijas vadību, Skultāns mēģina uzšķelt jaunu entuziasma dzirksti ar savu memorandu Kas Madrides raidījumiem visvairāk vajadzīgs? (1964.V), sastāvošu no septiņām pamatnostādnēm - jāuzlabojot materiālu pasniegšanas veids; raidījumus jāuztur daudzpusīgus, tematiem bagātus un interesantus, un vienlaikus jāpievērš lielāka vērība ideoloģiskās cīņas iedarbības paaugstināšanai ar mērķi uzturēt tautā nacionālo pretestību un neļaut izplēnēt cerībām; pastāvīgi jāatgādina, ka mēs brīvajā pasaulē esam dzīvi, rosīgi un darbojamies Latvijas labā, ka brīvā pasaule joprojām nav zaudējusi interesi par latviešu tautu un tās likteni. Raidījumos jāatsedz padomju varas nereti daiļrunības aizsegā paustie īstie mērķi (piemēram, tautību jautājumā, kas izpaužas kompartijas 22. kongresā pieņemtajā programmā 1962.X), jāatmasko režīma melīgā statistika visās dzīves jomās, jāiestājas par reliģisko brīvību utt. Svarīgi esot arī raidījumi, kuŗos trimdas jaunatne vēršas pie saviem vienaudžiem Latvijā. Nobeigumā Skultāns atkal pasvītro, ka politiski un sociāli aktuālu raidījumu ēterā palaišanai nepieciešama trimdas latviešu palīdzība: Ļoti noderētu kopija no ikvienas trimdas publikācijas (žurnāli un grāmatas). Būtu labi, ja redakcijas tās varētu nosūtīt pa gaisa pastu tieši uz Madridi (kuŗa financiālā stāvokļa dēļ nevar atļauties abonēšanu vai pirkšanu). Arī organizāciju apkārtraksti un paziņojumi izmantojami kā ziņu avots par mūsu darbību.

Viļa Skultāna memorands apmēram pusgadu vēlāk gūst atbalstu jau minētajā 1. Latviešu Kultūras darbinieku kongresā Čikagā 1965. gada janvārī. Vienā no tur pieņemtajām rezolūcijām lasām: Pēc Kultūras kongresā pieņemtā aicinājuma visiem trimdas latviešiem atbalstīt Madrides latviešu raidījumus un aicinājumu trimdas laikrakstiem ievietot nesaīsinātu tekstu «Kas Madrides raidījumiem visvairāk vajadzīgs?», kongress nodibina desmit locekļu komiteju raidījumu veicināšanai uz Latviju. Komitejai arī būtu jāturpina informēt latviešu sabiedrība par raidījumu vajadzībām un palīdzēt atbalsta palielināšanai no trimdas sabiedrības puses. Tiek nolemts aicināt trimdas centrālos laikrakstus ievietot pirmajā lappusē daļēji citēto Madrides latviešu raidījumu klausītāja vēstuli ar vārsmu Aiz kalniem, aiz tālajiem kalniem. Arī, sabiedrības informēšanas labad un lai sekmētu vienu no vissvarīgākajām latviešu lietām, izziņot trimdas presē kongresā ievēlēto (tieši un aizmuguriski) Madrides raidstacijas komitejas pārstāvju vārdus, lielākoties ārpus Latvijas pazīstamus sabiedriskus darbiniekus - no ASV (Jānis Brūns, Augusts Īvans, Kārlis Ķezberis, Valdis Muižnieks, Valters Nollendorfs, Dzintars Paegle, Andris Skreija, Jāzeps Lelis) un pa vienam no Kanādas (Pāvils Vasariņš) un Zviedrijas (Haralds Biezais).

Neraugoties uz kongresā pausto aicinājumu, Kolorado (Colorado) Latviešu akadēmiskās kopas vecākais Augusts Īvans janvāra otrā pusē avīzes Laiks lasītāju vēstuļu nodaļā ir spiests izteikt sašutumu un vienlaikus neizpratni par to, ka ne Laikā, nedz arī citos trimdas periodiskos izdevumos populāri nekas nav ziņots ne par izraudzītiem pārstāvjiem, ne arī par viņu līdzšinējo darbību. Vēstulei pievienota Kolorado štata senatora G. Allota ASV Senāta ārlietu komisijai nodotā rezolūcija ar prasību (a) atvilkt no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas padomju karaspēku, drošības spēkus, aģentus un kolonistus, un (b) atbrīvot no Sibīrijas cietumiem un vergu nometnēm visus baltiešus un atļaut viņiem atgriezties mājās, kas gan svešatnes publiskajā telpā izskan kā saucēja balss tuksnesī.

Latviešu Kultūras kongresā ievēlētais Madrides Raidstacijas komitejas priekšsēdētājs Andris Skreija, toreiz jauns Minesotas Universitātes (U. of Minnesota) doktorands, vēlāk antropoloģijas profesors Nebraskas Universitātē (University of Nebraska), 1965.18.I vēstulē Vilim Skultānam solās parūpēties, lai memorands Kas Madrides raidījumiem visvairāk vajadzīgs? kopā ar topošo žurnāla Jaunā Gaita numuru tiktu izsūtīts visiem «šī rakstu krājuma kultūrai un brīvai domai» abonentiem. Seko kaut kas dīvains, kas pirmajā brīdī daudzos izraisa neizpratni. Atbildes vēstulē (1965.5.II) Skultāns lūdz, lai to noteikti nedarot, jo taču tas viss nav jāzina mūsu ienaidniekam, kuŗš pieķeras ikkatrai mūsu neuzmanībai un to ļaunprātīgi izmanto savas propagandas vajadzībām. Turklāt viņš min vēl vienu svarīgu faktoru, proti: būtu vairāk nekā vēlams, ja Jūsu komiteja saskaņotu savas aktivitātes ar Amerikas Latviešu Apvienību, kas taču nāktu visai lietai tikai par labu. Tas pats attiecas arī uz raidījumu materiālo atbalstīšanu. Kādēļ Skultāns pēkšņi noraida Madrides komitejas palīdzību un sāk dziedāt pavisam citu dziesmu ar šķietami neloģiskiem vārdiem? - Skultāna atbilde izrādās gluži likumsakarīga. Tajos gados tā dēvēto konservatīvo cietās stājas spēku ieskatā Jaunā Gaita skaitās politiski šaubīgs, kreisi tendēts izdevums, kur 50. gadu otrā pusē iespiesti vairāki «ķecerīgi» materiāli, piemēram, Upsalas Universitātes maģistranta Ingvara Kalniņa (trimdas sociāldemokrātu vadītāja Bruno Kalniņa dēla) raksts «Domas par valsti», ¹² humora daļā lasītāju uzjautrināšanai no Latvijas periodikas pārspiestās dažas «leņiniānas» peršas, piemēram: Drīz visi ļaudis rokām sadosies, - - / Tā teica Ļeņins, visiem taisnīgs tēvs (..) Un latvji brīvā darba svīdumā / Tad Ļeņinu kā rīta sauli sveiks, ¹³ fragmenti no Dzintara Soduma latviskotā Džeimsa Džoisa Ulisa, ¹⁴ Jāna Turbada pasakas Ķēves dēls Kurbads fragmenti, ¹⁵ kuŗos tiek saskatīta netikumības cildināšana un nacionālo svētumu zaimošana, jo autors iedrošinās pazoboties par mūsu vadoņiem un varoņiem. Viss tas izvēršas par ironiski sakāpinātu grotesku. Pat toreizējā ALAs valde vērš uguni pret žurnāla redakciju, kuŗas ieturētais virziens neatbilst latviešu kopējiem mērķiem un morālei (ALAs 8. kongresā, 1959) un tādēļ JG nav ieteicama trimdas latviešu sabiedrībai. Atsevišķi vienvirziena domātāji turpina kratīt dūres vēl 60. gados, un viņu skaļo vārdu salikumi atstāj sekas uz mazāk informētiem un bieži vien nelasošiem (ja neskaita apkārtrakstus un draudžu biļetēnus) tautiešiem. ¹⁶ JG zākātāji, protams, ir vienaldzīgi pret faktu, ka tajos pašos kritizētajos numuros vairākums rakstu ir pavisam «politkorekti», piemēram, Ulda Ģērmaņa (vairākkārt grāmatās publicētie un lietuviski tulkotie) Latviešu tautas piedzīvojumi turpinājumos, no Latvijas izbēgušās ārstes Lilijas Zariņas (vēlāk Lilijas Skultānes) pieredžu odiseja, ¹⁷ pat asā pretpadomju izdevuma Brīvības Talcinieks redaktora Ojāra Gobiņa uzsaukums "Propagandas vietā revolūciju!", kas daļēji vērsts pret trimdas mietpilsoņiem: Agrāk vai vēlāk, ar vai bez mūsu pūlēm, Rīgas, Prāgas, un Bukarestas ielās līs asinis kā tagad Budapeštas cietumos un padomju nāves vietās (..) Kaut tā stunda nepārsteigtu mūs pie glāzes kokteiļa! ¹⁸

Radio Nacional de España ēka Madridē 20. gs. 50. gadu otrā pusē.

 

KO VĒSTĪ BALSIS?

Ielūkojoties nedaudzo pieejamo BLB programmu tekstos par laika posmu no 1962. gada otras puses līdz baltiešu raidījumu pārtraukšanai 1965.V, uzzinām, ka, bez ikdienas ziņām par reālo politisko stāvokli pasaulē, trīs reizes nedēļā tiek sagatavots apskats par kultūras, sabiedriskiem un politiskiem pasākumiem, izmantojot piemērotus materiālus no trimdas preses. Tekstu autori, vienmēr pasvītrodami faktu, ka esam no viena celma un vienu sakņu, informē klausītājus Latvijā par trimdā jauniznākušām grāmatām, rīkotām izstādēm, koncertiem, konferencēm, svētkiem u.tml. Reizi nedēļā tiek komentēta kāda aktuāla Maskavas propagandas tēze vai arī "atsists" kāds pret «Rietumiem» vērsts uzbrukums. Divreiz nedēļā aplūkotas problēmas, kas skar latviešu pārkrievošanu, vai arī kādi ekonomiskas iedabas jautājumi. Tad vēl īpašs raidījums Jaunatne runā. Reizi nedēļā turpinājumos tiek lasīta vai arī atstāstīta kāda grāmata par mūsu tautas pagātnes, tagadnes un nākotnes jautājumiem, pasvītrojot, ja vien tematiski iespējams, neatlaidīgas pretestības nepieciešamību pret okupācijas varu. Izmantoti tiek atsevišķi tiesībnieka un publicista Ādolfa Šildes (1907-1990) darbi, piemēram, Pa deportēto pēdām (1956), Važu rāvēji (1960), Bez tiesībām un brīvības (1965); kādreizējā Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas aktīvista Ādolfa Bļodnieka (1889-1962) memuāri angļu valodā The Undefeated Nation (Nepieveiktā nācija,1960); raksti no Kalamazū (Kalamazoo, Michigan) Latviešu studiju grupas referātu krājumiem u.c. Ar vislielāko gandarījumu atzīmē katru nacionālā gara izpausmi Latvijā un citās PSRS «tautu cietumā» ietilpinātās nekrievu republikās, arī pašā Iekškrievijā. Un plaši ir to reto gadījumu atstāsti, kad Baltijas valstu lieta tiek šķietami pacelta pasaules forumā.

Vilis Skultāns, visai labi pārzinādams vēsturiskos avotus, nopamatoti un argumentēti raksta komentārus par padomju autoritāšu izdomājumiem, patiesības viltojumiem un noklusētiem vēstures faktiem, piemēram, par 1920.11. VIII parakstīto Miera līgumu, ar kuru Krievija uz mūžīgiem laikiem atsakās no jebkādām tiesībām uz Latviju. Uz KKS laikrakstā Dzimtenes Balss un trimdiniekiem domātos raidījumos Latvijas PSR varas aparāta propagandistu lietajām krokodila asarām par latviešu asimilēšanos svešumā Skultāns stāda pretim mēnešrakstā Padomju Latvijas Komunists (1964,7) pausto sajūsmu par to, ka Latvijas PSR vārda pilnā nozīmē esot kļuvusi par daudznāciju republiku, jo 19 000 latviešu, lūk, par savu dzimto jau uzskatot krievu valodu. Kādā raidījumā 1964. gada otrā pusē veikli tiek salīdzināti divi Latvijas kompartijas dienas laikraksta Cīņa numuri -14. un 18. oktobŗa. Pirmajā Padomju Armijas iesoļošanas Rīgā 20 gadu jubilejas numurā - kompartijas sekretārs Arvīds Pelše (tautas mutē "dzeltenā nāve") zemu klanās Ņikitam Hruščovam kā uzticamam ļeņinietim un nenogurstošam cīnītājam par tautu laimi. Otrajā - pret to pašu Hruščovu tēmētais pārdrukātais Pravdas 17. oktobra ievadraksts par kompartijai svešu un nereālu plānu kalšanu, par tukšu salmu kulšanu. Tas ir laiks, kad PSKP CK pirmais sekretārs krīt nežēlastībā un neceremoniāli tiek aizstāts ar Leonīdu Brežņevu. Ka pār "uzticamā ļeņinieša" galvu tajās dienās savelkas biezi un draudīgi mākoņi, Pelše, acīmredzot, nav zinājis.

Komentējot no Maskavas žurnāla Komuņist mēnešrakstā Padomju Latvijas Komunists (1964,9) pārpublicēto rakstu par Staļina personības kulta laikā Latvijas kompartijas 30. gados zaudēto vadību un sakariem ar kominternu, par likvidētajiem jeb, lietojot todienu padomju terminoloģiju, "nepamatoti represētajiem" latviešiem, sākot ar kādreizējo Visssavienības Komunistiskās (boļševiku) Centrālās Komitejas Politbiroja locekli Jāni Rudzutaku (1887-1938) un beidzot ar cariskās Krievijas uz Sibīriju izsūtīto un padomju režīma likvidēto latviešu revolucionāru Robertu Bauzi (1895-1942), BLB min tos nedaudzos "laimīgos" latviešu komunistu pagrīdniekus, kuŗi par savu dzīvību var pateikties neatkarīgās Latvijas cietumiem, jo Padomju Savienībā viņu liktenis būtu apzīmogots. Apmēram tādā pat garā aplūkota Teodora Draudiņa (1890-1962) strēlniekiem veltītā grāmata krievu valodā Bojevoi putj. ¹⁹

Un sakarā ar Maskavas režīma Rīgas pārstāvju skaļo klaigāšanu par tā sauktajiem latviešu kaŗa noziedzniekiem, BLB vaicā, kad īsti notiks krievu okupācijas varas noziedznieku tiesāšana, sākot ar NKVD šefu pirmajā krievu gadā Latvijā, Simonu Šustinu, un beidzot ar PSRS drošības dienesta ģenerāli, latviešu un vairāku citu tautu genocīda organizatoru, Ivanu Serovu. Neesot vispār dzirdēts, ka kāds no Staļina laika represijās dalību ņēmušajiem būtu saņēmis sodu, ja neskaita padomju drošības spēku (NKVD, kopš 1946. gada MVD) vadītāju Staļina laikā un Politbiroja locekli Lavrentiju Beriju (1899-1953) un līdz ar viņu vēl dažus sīkākus gariņus. Citu tematu vidū latviešu radioraidījumi 60. gadu vidū nemitīgi un sistemātiski atspēko padomju propagandistu paustās nepatiesības par nelegālo latviešu iesaukšanu vācu bruņotajos spēkos, par Latviešu leģionu un tā cīņām pret daudzkārtīgi pārspēkā esošo ienaidnieku; melus par to, ka īstās latviešu nacionālā kaŗaspēka daļas cīnījušās Padomju Armijas rindās. Vienā no atbildes raidījumiem Madrides latviešu balsis pazobojas par padomju varas pārstāvjiem, kuŗi esot tā aizrāvušies ar nepatiesību melšanu, ka turpinot cīņu pat pret kritušajiem leģionāriem - gan nolauzdami krustus, gan arī nolīdzinādami viņu kapu kopas ar zemi.

 

BLB STĀJAS

1965.31.V bez iepriekšēja brīdinājuma, Gesang- und klanglos (lietojot. Skultāna izteicienu) visus baltiešu, kā arī dažus citus ārzemju raidījumus no Madrides pēkšņi pārtrauc, gan tikai it kā "uz vairākiem mēnešiem", kas galu galā izvēršas par 52 mēnešiem. Uzdotie oficiālie iemesli - techniski uzlabojumi un jaunas raidstacijas būve. Tajā pat laikā, citējot Viļa Skultāna teikto DV Centrālās valdes sēdē 1967.VIII Vācijas pilsētiņā Bīlefeldē (Bielefeld) pie Detmoldas, neviens visā Spānijā nebija un joprojām nav kompetents pateikt, kādēļ šie raidījumi tika partraukti. ²⁰ Daudzu uztverē raidījumu pārtraukšanas pamatā ir politiskais klimats, proti, tajos gados izplatītā koeksistence starp Rietumiem un Maskavu. Baumo, ka arī Spānijas tūrisma un propagandas ministrs Fraga Iribarnes, kam pakļauts valsts radiofons, sācis meklēt sadarbības ceļu ar Padomju Savienību un tās satelītvalstīm. Maskavas acīs, protams, uz Padomju Savienību vērstie raidījumi ir nopietns šķērslis šādai sadarbībai. Tāds ir arī Viļa Skultāna ieskats, ko viņš, kā lasāms vēstulē (1966.29.I) Robertam Kampusam, pamato ar kādu Spānijai veltītu rakstu amerikāņu nedēļas žurnālā Time, ko caurstrāvojot atziņa, ka spāņu valdošās aprindas kļuvušas iecietīgākas pret PSRS un Varšavas Pakta valstīm, cerībā uz koeksistences augļiem. Kampusa domas atšķiras. Viņa uzskatā baltiešu raidstaciju slēgšana nenozīmē, ka būtu notikusi kāda politiska maiņa, un Time rakstā minētais pragmatisms attiecoties tikai uz komerciāliem sakariem ar tā dēvētajiem Austrumiem, bet ne politiskiem. Vēl nesen atpakaļ man to apgalvoja viena no galvenām personām [Spānijas] ārpolitikā, raksta Kampus un turpina: Pati koeksistence arī pārdzīvo zināmas neveiksmes un pie tagadējiem apstākļiem, kad komunisma akcijas visā pasaulē slīd uz leju, būtu neloģiski sagaidīt kādu koeksistences padziļināšanos (1966.2.III).

Savu Madrides mitekli ²¹ Vilis Skultāns atstāj 1965.VIII, mazliet vairāk nekā divus mēnešus pēc baltiešu raidījumu pārtraukšanas, lai dotos vispirms uz savu bijušo patvēruma zemi Angliju, tad uz Frankfurti (kur viņam iznāk apmesties uz neilgu laiku 60. gadu sākumā), bet ar ciešu pārliecību, ka dažu mēnešu laikā baltiešu raidījumus atjaunos. Līdzīgās iluzorās domās ir igauņu redakcijas vadītājs un diplomātiskais pārstāvis Spānijā Dr. Vilibalds Rauds, īpaši pēc viņa ieskatā daudzsološās tikšanās ar kādu uzvārdā nenosauktu spāņu valdības vīru - don Luis de A. (vēstulēs Skultānam 1965.18. un 20.IX).

Augustā Londonā Vilis Skultāns tiekas ar prof. Pēteri Lejiņu, ALAs valdes priekšsēdi, kurš arī saņēmis no vairākām pusēm iepriecinošus pareģojumus par Madrides turpmāko likteni, un kādā pacilātā brīdī pat piesolījis ALAs honorāru maksāšanu varbūtējiem līdzstrādniekiem. Latvijas toreizējais pārstāvis Lielbritānijā Teodors Visvaldis Ozoliņš (1899-1981), kam raidījumu izbeigšana un latviešu raidījumi vispār bijuši visai vienaldzīgi, juties tomēr aizvainots, ka neviens viņu neesot savlaicīgi informējis par situāciju Madridē, un tāpēc viņam esot izcēlušās nepatikšanas... (Skultāna vēstulē Kampusam, 1965.1.IX). Paliek noslēpums, kādas nepatikšanas. Skultāns tolaik ir tik cerību pilns, ka Frankfurtē uzsāk likvidēt visas savas līdzšinējās saistības, lai tās pat mani domās netraucētu, un es ar visu sirdi varētu nodoties savam darbam Madridē (vēstulē Kampusam 1965.9.X). Pat vienmēr intelektuāli skeptiskais un uzskatos līdzsvarotais Roberts Kampus ticējis, ka varētu būt runa par darbības atsākšanu ap tā gada 1. novembri, īpaši tad, ja spāņu vadība būšot ar mieru pieņemt viņa plānu, proti, samazināt raidījumu laiku poļiem un ukraiņiem, kuri tam nemaz nepretotos, un atdot baltiešiem daļu no viņu ikdienas stundu gaŗā raidījuma. Kampusa ieteikumu spāņi noraida. Ar ne sevišķi lielu ticību tiek uzņemts Spānijas Informācijas ministrijas pārstāvja Santiago de Pablo minējums, ka baltiešu raidījumi varētu tikt atjaunoti kaut kad 1966. gada pavasarī (Rauds vēstulē Skultānam 1965.17.X). Vienubrīd zināmu cerību dod 20 minūšu gaŗais Igaunijas valsts svētku raidījums (1966.24.II), ko igauņi uz poļu rēķina izkaulē no paša Spānijas informācijas ministra, bet jau divas dienas vēlāk (26.II) Rauds raksta vēstuli uz Skultāna adresi Frankfurtē,²² iesakot viņam tur palikt un mēģināt atrast kādu darbu, jo Spānijas Informācijas ministrijā vai kaut kur citur nez' vai varēšot ko atrast. Turpat Rauds nožēlo, ka Skultāns nav varējis ņemt dalību Igaunijas neatkarības dienas svinībās Madridē, kur publika bijusi muy selecta (ļoti izlasīta) - Ķīnas vēstnieks, vācu ministrs, Austrum- un Viduseiropas diplomāti, Spānijas Ārlietu ministrijas pārstāvji, Spānijas Informācijas ministrijas ārlietu nodaļas vadītājs Castro-Farinas u.c. Vēstuli Rauds nobeidz ar visai bēdīgu piezīmi: Nur eine Flasche Smirnoff wurde getrunken... (izdzērām tikai vienu Smirnova pudeli). 1966. gada vidū Skultāna cerības turpināt latviešu raidījumus no Madrides ir gandrīz izgaisušas. Esmu sācis jau mazliet aprast ar domām, ka Madridē tomēr mums pagriezīs muguru, cik tas arī žēl mums personīgi, vai arī no nacionālā viedokļa (vēstulē Kampusam 1966.4.V). Un pusgadu vēlāk nosūtīto vēstuli (1966.13.XI) raksturo arvien lielāka bezcerība un bezspēcība: Esmu jau pamazām pieradis pie domām, ka spāņi tomēr mūs un mūsu raidījumus aizmirsīs. Liekas, tā ir labāk, nekā sevi barot ar nemitīgām cerībām. 1966.15.XII Kampus apsveic Skultānu ar iejūgšanos jaunā darbā Frankfurtē: Ja šis darbs ir saistīts ar tirdzniecību, tad Jums var paredzēt "prospero ańo nuevo" [bagātu Jauno Gadu], jo tirdzniecība ir nozare, kur visātrāk tiek pie naudas! Frankfurtē Vilis Skultāns vada nelielo TAZAB firmu, kas par samaksu sūta pārtikas un drēbju saiņus uz Padomju Savienību un tās satelītvalstīm. Bet merkantilas aktivitātes Skultānam nav pa spalvai, ir pat pretīgas, tomēr nepieciešamas izdzīvošanai. Nav pa prātam arī kaut kāda miegaina filistrība. Jau tūdaļ pēc baltiešu raidījumu izbeigšanas Madridē un atgriešanās Frankfurtē viņš ar enerģiju sāk darboties, lai rastu citas raidīšanas iespējas uz Latviju.

Bez jebkādas komerciālas ieinteresētības visu šo laiku savās diezgan biežajās publiskajās runās latviešu saietos, arī rakstos trimdas presē Skultāns, kam pretpadomju radioraidījumi kļuvuši par dzīves saturu, ar lielu degsmi izklāsta brīvas, necenzētas balss nepieciešamību, un viņa ieskatā paši asākie cīņas ieroči ir tieši radio balsis, ieroči, ar kādiem vislabāk apkarot un trāpīt Maskavai pakalpīgo varas aparātu Latvijā un vienlaikus izraisīt Latvijas iedzīvotājos nacionālo jūtu uzjundījumu. Nav nemaz iespējams šo kaujas līdzekli novērtēt par augstu, viņš uzsver runā Anglijā 1966.V. Nav iespējams apstrīdēt tā vajadzību, vēl jo vairāk tāpēc, ka pēc dažu lietpratēju vērtējuma tuvāko deviņu gadu laikā latvieši Latvijā var kļūt minoritāte (..) Kaut arī mūsu tauta kopā ar igauņiem un lietuviešiem ir visvairāk savā eksistencē apdraudētās Eiropas tautas, tomēr no Rietumu pasaules tās ir noslēgtākas, nekā citas. Tas jo sevišķi sakāms par radio sakariem no Rietumu puses. Kamēr poļiem pastāv radioraidījumi gandrīz no katras Rietumeiropas galvaspilsētas, baltieši patlaban atstāti pilnīgā novārtā. Tas mums uzliek divkārt, trīskārt un daudzkārt vēl lielāku uzdevumu mobilizēt mūsu spēkus, lai šinī plāksnē ko radikāli grozītu. Jo - laika nav daudz... ²³

60. gadu vidus trimdā radioraidījumu jomā pieredz dažādus priekšlikumus un dažkārt visai karstas diskusijas, piemēram, par pašu baltiešu pusslepenu vai slepenu raidītāju - vai nu Rietumvācijā, uz "radiokuģa" Baltijas jūrā, vai kur citur. Radiokuģa variants būtu varbūt visideālākais atrisinājums. Bet tā atbalstītāji piemirst par grūtībām apgādāt Madrides radio latviešu redakciju ar trimdā izdotām grāmatām un periodiku, kur nu vēl uzturēt radiokuģi. Un, ja arī tas materializētos, jārēķinās ar neizbēgamo saduršanos ar dažāda kalibra traucētājiem padomju pusē un vēl - ja "slepenais" raidītājs atrastos, teiksim, Rietumvācijā - tādiem grūti pārvaramiem faktoriem kā vācu drošības iestādes, provinču un centrālās valdības iestādes utt. utjpr.

Turpinājums JG250

 

 

VĒRES UN PIEZĪMES

1.	Skat. JG 238 (2004) :35-39.
2.	Skat. JG 235 (2003) :23-31; JG 237 (2004):35-44; JG 246 (2006):37-44.
3.	Publicēta informācija par Brīvās Latviešu Balss raidījumu pirmo posmu (1955-1966) Madrides Radiofona paspārnē ir gandrīz neeksistējoša, un tās šķirklis nav atrodams ne Latvju Enciklopēdijā (Vašingtonā, 1983), nedz arī Latvijas Enciklopēdijā (Rīgā, 2002).
4.	1956-1958; skat. JG 237(2004):44, 55. 5.
5.	Turpat.
6.	Vilis Hāzners. Laiks, telpa, ļaudis. Toronto: DV CV izdevums, 1974:365.
7.	Latvija Amerikā (1963.23.11).
8.	Apvienības Tēvzeme nacionālie raidījumi uz okupēto Latviju 1960.g.-1973.g., 1. lpp.
9.	No Kultūras kongresā cirkulētajiem materiāliem.
10.	Skat. JG 237 (2004):55.
11.	Vēstulēs Skultānam 1964.16.VI un 1964.20.IX.
12.	JG11 (1957).
13.	JG15 (1958).
14.	JG29 (1959).
15.	JG19-21 (1959).
16.	Skat. Aivars Ruņģis. Jaunā Gaita. Stāsts par žurnāla tapšanu un sākuma gadiem, 1990; Valija Ruņģe. Uzticības rūgtā cena: Apceres par literatūru, recenzijas, sabiedriski motīvi, 1996; Rolfs Ekmanis. «Jaunās Gaitas vētru un dziņu gadi.» Kultūras Diena (2005.17.XII).
17.	JG 14 (1958).
18.	JG 17 (1958).
19.	Gadu vēlāk klajā laistais latviskais variants Latviešu strēlnieku cīņu ceļš, 1917-1920 redakcijai acīmredzot nav bijis pieejams.
20.	Latvija Amerikā (1967.20.IX).
21.	Serrano 84-3, Madrid 6.
22.	c/o TAZAB, Taunusstrasse 52-60, Frankfurt/M.
23.	No runas nedatētām piezīmēm.