Alfrēds Tauriņš

 

KAŖA PĒDĒJĀS SEPTIŅAS NEDĒĻAS −
NO SAKSIJAS UZ BAVĀRIJU

Sākums JG 235:51-54 un 236:34-37

 

1945.27.III Kopš sabiedroto lieluzbrukuma rietumu frontē 23.III nedaudzu dienu laikā amerikāņu tanku smailes jau pie Štutgartes! Vai Vācijas patstāvības pēdējās dienas? Pusotru mēnesi neesmu rakstījis savas piezīmes. Bija daudz smagu, grūtu, neziņas pilnu brīžu, kad viss likās vienaldzīgs un nebija ne mazākās patikas domāt par rakstīšanu. Īsumā atzīmēšu svarīgākos notikumus šinī laikā. 15.II atstāju ar vilcienu Radebeulu un caur Meiseni, Nisseni un Freibergu devos uz Annabergu, lai brauktu tālāk uz Drezdeni. Annabergā bija pānika. Latvieši, baidīdamies no krieviem, taisījās uz prombraukšanu. Dabūjām atļauju braukt uz 475 km tālo Augsburgu. 19.II iebraucām Cvikauā (Zwickau). Ātrvilciens uz Augsburgu vairs negāja. Pārcietuši gaisa trauksmi sliktā patvertnē, nākošajā rītā devāmies uz Reicenbachu (Reizenbach). Visur gāja tikai „personu vilcieni” ar nedaudziem vagoniem. Ilgs bija brauciens tālāk caur Plauenu, Hofu, Bambergu u.c. Daudzas reizes bija jāpārsēžas. Apmēram 30 km no Nirnbergas (Nürnberg) sliedes bija izpostītas. Ar līdzpaņemtajām mantām bēgām pāri pavasara ūdeņos izmirkušajai pļavai, jo bombardēja Nirnbergu, un arī mūs pārlidoja lidmašīnas. Beidzot no Erlangenas nokļuvām Firtā (Fürth), kur dzelzceļa apkārtnē dega mājas, bet tas viss likās ikdienišķs, pierasts, nemaz neuztrauca. 22.II sākām doties Augsburgas virzienā. Bija jābrauc cauri Ansbachai, kur viss bija sapostīts. Stacija un visa pilsēta dega. Ilgu laiku bija jāiet kājām kādas citas stacijas virzienā. Uz rīta pusi nokļuvām Treuchtlingenā, tad Donauvertā (Donauwörth). Kāda mūķene, žēlsirdīgā māsa ar asarām acīs stāstīja par lielo postu, kas piemeklējis ļaudis bombardētajās pilsētās. Šķērsojām Donavu, kas tur bija apmēram tik plata kā Lielupe pie Jelgavas, un pēc kāda laika iebraucām Augsburgas stacijā. Mūs reģistrēja [vācu palīdzības organizācijas] NSV darbinieki un sūtīja uz ārzemniekiem iekārtotu nometni (Durchgangslager − Rosenaustrasse 3) dzelzceļa tuvumā. Neļāva palikt iepriekšējā vietā, jo tā bija tikai „valsts vāciešiem”, par ko biju sašutis. Nometnes pārzinis saņēma mūs asi, nelaipni, teica, ka še varot uzturēties tikai vienu nakti un ēst mums nedošot. 25.II no NSV dāmas dabūjām vairākas adreses Haberskirchē un Untercellē (Unterzell) − Augšbavārijā, Augsburgas apkaimē, kur bija cerības palikt. Vispirms devāmies pie kāda skolotāja, bet tur mūs saņēma ļoti nelaipni. Kundze nevēlējās nevienu svešinieku laist savā istabā. Untercellē pirmajā vietā mūs arī saņēma nelaipni, bet citur mājasmāte sākumā raudzījās uz mums neuzticīgi savām melnajām acīm, bet vēlāk kļuva laipna. Ierādīja mums istabu. 26.II paziņoja, ka Untercellē tomēr nevarot palikt − vajadzīga darba pārvaldes piekrišana un jāsaistoties darbā. Kaut arī biju slims, nākošajā dienā braucu meklēt darbu Gertshofenā, divas piestātnes no Augsburgas. Izziņoja trauksmi. Bija jādodas uz patvertni, kas izrakta zem kalna. Krita bumbas. Neraugoties uz to, ka pilsētiņu mākslīgi apmigloja, daudzas mājas bija sagrautas, dažas bija liesmās. Cieta arī dzelzceļi un tilti. Parkos koki saplosīti. Sliedes sajauktas juku jukām, visur milzīgi bumbu krāteri, dega vagoni. Tādu postažu redzēju pirmo reizi. No viadukta, kas bija gan trāpīts, bet tomēr palicis vesels, pavērās skats uz mūsu nometnes ēku − tā bija bez jumta un dega. Mājas priekšā uz koferiem sēdēja ļaudis, to starpā arī Mikīte ar bērniem. Tādu briesmīgu lietu, kā atrasties zem „bumbu paklāja” Mikīte ar bērniem piedzīvoja primo reizi. Ilgi sēdējām degošās mājas priekšā. Beidzot, kad sāka krēsla mesties, mūs veda uz Augsburgas priekšpilsētu Pfersee, kur kādā viesnīcā, lielā ēdamzālē ar skatuvi, mēs varējām palikt pa nakti. Tur bija pavisam 80 cilvēku, latvieši, lietuvji, krievi, ukraiņi u.c. Atļauju palikt Untercellē ar lielām grūtībām tomēr izdevās dabūt.

 

1945.31.III Aizgājām uz Augsburgu uz latviešu dievkalpojumu, ko mazā luterāņu baznīciņā noturēja latviešu mācītājs Rūdolfs Krafts, kurš atstāja labu iespaidu. Baznīcā bija apmēram 100 cilvēku. Pēc pēdējo laiku pārdzīvojumiem un grūtībām esmu kļuvis ticīgāks. Dievkalpojumu dziļi izjutu. Vēlējos saņemt Svēto vakarēdienu. Mācītājs Krafts runāja par Kristus nāvi pie Krusta, aizlūdza par mūsu tautiešiem dzimtenē. Domāju par saviem studentiem. Kaut varētu atkal lasīt lekcijas pilnā klausītavā kā kādreiz Jelgavā!

 

1945.1.IV Lieldienas. Svētku pirmo dienu pavadām cilvēcīgos apstākļos. Mikīte izcepa apaļu kūku un baltmaizi. Sestdienas vakarā visi nomazgājāmies, apvilkām tīru veļu un gājām gulēt baltās, tīrās gultās. Cerējām atbrīvoties no tām nedaudzajām utīm, kas pa ceļam uz Augsburgas nometni bija piemetušās. Kopā ar vāciešiem, kuŗu mājoklī dabūjām patvērumu, apmeklējām Lieldienu dievkalpojumu Haberskirches baznīcā. Zemnieces bija tērpušās melnos apģērbos, platiem brunčiem un priekšautiem, melniem lakatiem ap galvu, bet gaišiem ap pleciem.

 

1945.2.IV Saulaina pavasaŗa diena. Visi lauki un pļavas pilnīgi zaļi, bērziem raisās pumpuri. Atkal biju baznīcā. No Haberskirches kalna uz dienvidiem ieraudzījām neredzētu brīnumu − robotus Alpu kalnus ar Cugšpici (Zugspitz), kas ir gandrīz 3,000 m augsta.

 

1945.4.IV Šorīt mazā gaismiņā devos uz Augsburgu. Cauri tumšajam mežam un Haberskirchei, pāri laukiem drīz sasniedzu Šteclingu (Stätzling). No turienes ar autobusu nokļuvu Augsburgas priekšpilsētā Lechhauzenā (Lechhausen), tad ar tramvaju uz centru, iepirkos pārtiku. Mēģināju dabūt kādu grāmatu, bet nekā prātīga neatradu. No kāda latvieša dzirdēju, ka dažā vietā lauku saimnieki jeb baueri ļoti slikti apejoties ar latviešu strādniekiem, liedzot tiem gluži cilvēciskas tiesības. Angļi un amerikāņi pēdējās nedēļas laikā gājuši stipri uz priekšu. Dienvidos ieņemta Karlsruhe, Heidelberga, Heilbronna. Tuvojās Nirnbergai un Štuttgartei. Vidus daļā sasniegtas jau Tīringenas (Thüringen) pilsētas − Mīlhauzena (Mülhausen), Gota (Gotha), Eisenacha.

 

1945.5.IV Saimnieks taisās apstādīt kādas četras vai piecas pūrvietas (Tagwerke) ar kartupeļiem. Tīrums ar labi iestrādātu, iemēslotu augsni. Pie kūts izmūrētā bedrē sakrātos mēslus ved uz kartupeļu lauku. Divas meitas piemet vezumu, saimnieks ar traktoru aizved uz tīrumu. Tur puisis ar diviem zirgiem ved vezumu, mēslus izgāž kaudzēs, tad izklāj iepriekš izartās vagās. Nekur agrāk neesmu redzējis, ka kartupeļus tik bagātīgi apmēslo ar kūtsmēsliem. Tad jau arī var augt. Latvijā vidējā kartupeļu raža ir 125 kvintālu no hektāra. Šeit −160 kv/ha. Manam saimniekam augot pat 200 kv/ha. Šķiet, ka augstās ražas šeit panāk ar rūpīgāku zemes izstrādāšanu, arī pavasaris iestājas agrāk. Mājas zemes platība 30 hektāru. 24 govis, ieskaitot jaunlopus. Vēl sugas bullis un četri zirgi. Arī traktors, kuļmašīna, kūlīšu sējējs u.c. mašīnas. Elektrība dzen ūdens sūkni un malkas zāģi.

 

1945.10.IV Pēdējās dienās notikumi strauji iet uz priekšu. Vācu pretestība rietumos, šķiet, pilnīgi salauzta. Sabiedrotie virzās uz priekšu, cik ātri vien iespējams, un okupē Vāciju, arī ziemeļos − Brēmenes, Hamburgas, Hannoveras, Braunšveigas un Magdeburgas virzienā. Cilvēku noskaņojums ļoj satraukts. Vācu iedzīvotāju sašutums vēršoties pret brūnajiem, t.i., partijas vīriem, kuŗus lamājot visās malās pilnīgi atklāti. Lielu nemieru izsauc arī vecu vīru un zēnu (līdz 16 gadiem) iesaukšana folkšturmā (Volksturm). Stāsta, ka sabiedrotie uzskatot šos iesauktos par partizāniem un nošaujot. Bet, ja viņi atsakās iet kaujās, tos nošaujot paši vācieši. Augsburgas apgabala vadītājs gribējis izsludināt pilsētu par cietoksni, bet pilsētas galva tam pretojies, jo vēlējies novērst veltīgus pilsētas iedzīvotāju upurus. Pievakarē redzējām kādas 200 līdz 300 lidmašīnas, kas atgriezās no uzbrukuma Minchenei. Pie zilajām debesīm saulē mirdzēja zemu lidojošie lidaparāti, kas slēgtās formācijās mierīgi lidoja ziemeļu virzienā. Tagad caurām dienām lido arī atsevišķas amerikāņu lidmašīnas, apšaudīdamas vilcienus un auto ceļus. Augsburgā trauksmes sirēnas skan gandrīz bez apstājas.

 

1945.13.IV Lielajā politikā sensācija! Šonakt miris ASV prezidents Franklins Delano Ruzevelts (Roosevelt). Rietumu frontē amerikāņi sasnieguši Magdeburgu un pārcēlušies Elbes upei 90 km no Berlīnes. Bavārijā viņi tuvojas Bambergai un Nirnbergai. Vācieši ar nepacietību gaida amerikāņus.

 

1945.16.IV Skaista pavasaŗa diena. Pārlido daudz amerikāņu lidmašīnu, šauj flaks, dzird tālumā bumbu dunoņu. Esot bombardēts lidlauks Geblingā. Amerikāņi iegājuši Nirnbergā un Saksijas pilsētā Altenburgā. Sācies arī krievu uzbrukums austrumu frontē.

 

1945.20.IV Vakar biju Augsburgā. Mēģināju dabūt sev un Ilzei kurpes par piešķirtajām „markām”, bet veltīgi − ādas kurpju nav. Var dabūt vienīgi klikatas un drēbes kurpes ar gumijas zolēm. Neiespējami dabūt arī cigaretes. Ar visu iet uz beigām! Kādā veikalā gan dabūju nelielu katliņu un papes čemodānu, citā − nazi un trīs tējkarotītes, un grāmatveikalā − piecas grāmatas lauksaimniecībā. Atpakaļceļā satiku kādu tautieti, kuŗš divus mēnešus dienējis propagandas rotā. Vienā no tur pieejamiem žurnāliem angļu valodā bijusi karte ar Vācijas sadalīšanas plānu pēc Sabiedroto uzvaras. Krievijas robežas novilktas ārpus Baltijas valstīm un Polijas, bet aptveŗ Balkānus, izņemot Grieķiju. Ungārija, Slovākija un Čechija parādītas atsevišķi. Vācija sadalīta starp Holandi, Franciju, Čechiju un Poliju! Mani, protams, visvairāk interesēja Baltijas valstu stāvoklis. Ja jau Krievijas robežas iet gar Baltijas valstīm, tad atjaunots agrākais stāvoklis. Iespējams, ka mums dod ja ne pilnīgu patstāvību, tad zināmu pašnoteikšanos Skandināvijas valstu, Somijas un Baltijas valstu savienībā. Visus latviešus pastāvīgi nodarbina jautājums, vai latviešu bēgļus izdos krieviem? No pēdējās iespējas visi baidās. Bet domājam, ka tas nenotiks! Mums būs vairāki gadi jādzīvo kā politiskiem emigrantiem, līdz politiskā situācija noskaidrosies. Un, kas notiktu, ja izceltos III Pasaules kaŗš starp Angliju, Franciju un ASV no vienas puses un Padomju Savienību no otras? Runājos ar saimnieka poļu tautības strādnieku − viņš vārās naidā pret tās zemes iedzīvotājiem, kas izpostījuši viņa valsti. Vācijā viņš neko labu nespēj saskatīt, visur redz tikai pārestības. Kaŗa vēstis Vācijai aizvien sliktākas. Ieņemta Magdeburga, Cvikava (Zwickau), Halle un Leipciga. Amerikāņi dodas uz Drezdeni un no Chemnicas (Chemnitz) uz Čechiju. Dienvidos ieņemta Tībingena (Tübingen). Nirnbergā notiek kaujas un amerikāņu vienības dodas uz Regensburgu un Ingolštati (Ingolstadt).

 

1945.23.IV Vakar pirmo reizi ziņojumos parādījās Augsburgas vārds: amerikāņi ir 60 km no Augsburgas! No rietumiem tuvojas franči − Degolla (Charles de Gaulle) armija.   Nirnberga kritusi. Vakarvakarā Untercellē sanāca ap 600 vācu kaŗavīru. Apmetās staļļos, kūtīs, šķūņos, daži istabās. Nakts bija nemierīga − ar klaigāšanu, staigāšanu, skaļām sarunām. No rīta salijuši, neizgulējušies kaŗavīri sāka nākt sildīties mājā, piepildīja visas telpas. Mūsu istabā līdz kādiem 15.00 gulēja četri cilvēki. Kurināju krāsniņu, lai siltumā izžūtu viņu salijušās drēbes. Kareivji stāsta bēdu lietas. Viņi atkāpjas, nākuši no Štuttgartes caur Ulmu. Lai dienā viņus amerikāņu lidotāji neapšaudītu, jāmaršē pa naktīm. Pagājušo nakti nogājuši 45 km. Daudziem jāklibo, jo kājas noberztas, citi slimi, trūkst mēteļu un citu apģērba gabalu. Apbruņoti karabīnēm, rotā pa pāris automātisko šauteņu un mašīnpistoļu. Līdzi divi pajūgi ar zirgiem, vairāki ar rokām velkami ratiņi. Atkāpšanās notiekot galīgi neorganizēti, kā jau sabrukuma laikā. Amerikāņi jau esot pārdesmit km no Augsburgas − pie Veldenas (Welden) un Dillingenas. Šodien paiet gads, kopš atstājām Jelgavu.

 

1945.24.IV Neraugoties uz labo uzņemšanu, kareivji paņēmuši no saimniekiem divas zirgu paugas. Šodien sieviešiem darba pilnas rokas, tīrot māju no lielās mēslu kārtas, ko pienesušas vācu zaldātu daudzās kājas. Kaimiņu mājās, kur kareivji nav ielaisti divas stundas, viņi promiedami paņēmuši zirgu ar ratiem, velosipēdu, traukus, segas un citas mantas. Gribēju Šteclingā nopirkt sieru un gaļu, bet veikali slēgti. Laiks pavēss, bez mēteļa staigāt nevar, kaut arī pavasaŗa saule jauki apmirdz zaļos laukus, izplaukušos bērzus un ziedošo ķiršu un bumbieŗu baltās kupenas. Tuvojoties Haberskirchei, redzama ieleja ar izpostīto Augsburgu − tāda pat drupu kaudze kā visas lielās vācu pilsētas. Vācu iestādes vēl darbojas, kaut arī nekādas varas tām nav. Līdzīga sajūta bija pagājšgad jūlija beigās, kad krievi bija iebrukuši Zemgalē un mēs braucām uz Ventspili. Toreiz visa Kurzeme bija bez kaŗaspēka, pilnīgi valsts varas pamesta zeme. Pānikā varas vīri bija aizbēguši no Jelgavas un citām pilsētām, vācu kaŗaspēka nebija, krievi viegli būtu varējuši doties uz priekšu, bet droši vien viņu rīcībā tajā frontes daļā nebija pietiekoši lielu spēku. Viņus pie Saldus un Tukuma apstādināja pavisam nelielas latviešu vienības − leģionāri un aizsargi. Kurzemnieki darīja savu ļoti svarīgo ikdienas darbu − pļāva rudzus. Šodienas vācu avīzē ziņojums, ka viņu vadonis ieradies valsts galvaspilsētā un vadot tās aizstāvēšanu pret krieviem. Tā varbūt būs Hitlera pēdējā kauja. Ja pilsētu būtu atstājis un kareivjus tagad pamestu, viņš morāliski zaudētu pēdējo ietekmi. Bet iespējams, ka šis vīrs jau ir drošībā un citi valda viņa vietā. Avīzē ziņots, ka Augsburga ir kaŗa joslā, un iedzīvotāji uzaicināti apzināties stāvokļa nopietnību un pildīt savu pienākumu. Viņiem izpārdod apavus, drēbes, izsniedz arī papildus pārtikas rācijas, bet uz turieni netīkas doties pastāvīgo gaisa trauksmju dēļ. Pievakarē mūs ilgāku laiku baidīja zemlidotāji (Tiefflieger), kas nelielās grupās nikni apšaudīja Aichachas-Friedbergas šoseju un autobāni (Reichsautobahn), nometa pa bumbai un arī mūs pārlidoja. Pašā vakarā tieši virs mums notika gaisa kauja. Notrieca divas vācu vienvietīgās lidmašīnas un it kā vienu amerikāņu. Redzējām trīs izpletņu lēcējus ātri slīdam uz leju. Viens nolaidās netālu no mazās kapellas kalnā pie kājceliņa uz Haberskirchi. Domājām, ka amerikānis, bet izrādījās vācietis. Bija drusku satriecis kāju.

 

1945.25.IV Ziemeļos jau divas dienas rīb artilērija un atskan bumbu sprādzieni. Tālumā redzami melni dūmu stabi. Apkārtni nemitīgi pārlido lidmašīnas. Pēdējās ziņas no Augsburgas, ka to tomēr neaizstāvēšot. No patiltēm izrokot mīnas un nojaucot tanku aizsprostus. Berlīnē krievi guvuši ievērojamus panākumus. Bavārijā amerikāņi tuvojas Augsburgai samērā lēni, toties strauji dodas uz priekšu gar Regensburgu uz Passauu (Passau), lai sasniegtu Austriju, kur krievi jau ir pie Sanpoltenas (St. Polten).

 

1945.27.IV Vācu lidotājs, kuŗa kāja kļuvusi mazliet labāka, un kāds cits kaŗavīrs, kuŗš pazaudējis savu pie Neuburgas sakauto vienību, uztaisa no diviem ritenīšiem un dēlīšiem mazus ratiņus izpletnim un somām. Šādi motorizēti, abi grenadieŗi klibodami aiziet. Pa ceļiem klīst nelielas pajukušas kaŗavīru grupas, kas teicās meklējam savas noklīdušās daļas, bet patiesībā grib izvairīties no kaŗa darbības. Baumo, ka kāds SS ģenerālis devis pavēli Augsburgu tomēr aizstāvēt.

 

1945.28.IV Ap pusnakti sāka šaut artilērija. Visa māja drebēja un skanēja. No gulēšanas nekas liels neiznāca. Pusvienos naktī atskanēja piecas minūtes ilga trauksme − no vietas pavisam īsi pūtieni. Šādu signālu dzirdēju pirmo reizi, un tas nozīmē − nāk tanki! Tātad tanki Augsburgā iebrauca ap to laiku. Ap 3.00 cīņas troksnis aprima, bet pēc 5.00 atkal sāka skanēt artilērijas lādiņu sprādzieni, likās, arvien tuvāk un tuvāk. Saimniece bija ļoti uztraukusies. Baidījās, ka Untercelli varētu apšaudīt, jo pa nakti šeit bija apmetusies lielāka grupa vācu kareivju − apgādes daļa ar zirgiem un vezumiem un arī kājnieki. Ļaudis stāstīja, ka naktī amerikāņi ieņēmuši Augsburgu un tagad tie virzās pa Aichachas šoseju uz Friedbergu, kur sievietes iepriekšējās dienas vakarā esot izjaukušas no koka būvētus tanku aizsprostus, lai Friedbergu amerikāņi varētu ieņemt. Kaŗavīri esot aizsprostus atjaunojuši, un SS vīri sievietēm draudējuši ar nošaušanu. Paēduši pusdienas, vezumnieki aizbrauca Dāzingas (Dasing) virzienā, bet kājnieki gaŗā, izstieptā rindā devās bezcerības cīņā. Dažiem vienīgais pamatīgākais ierocis bija „tanku dūres” (Panzerfaust). Nelaimīgie ļaudis! Tos aizvien vēl dzen Hitlera un Gebelsa neprātīgā griba un iedoma − aizstāvēt vācu godu, cīnīties līdz pēdējam vīram, līdz pēdējai patronai. Pievakarē atnāca ziņa, ka netālajā Šteclingā visur izkārti baltie karogi. Baznīcas tornī esot bijis vācu novērotājs ar telefonu, bet birģermeistars un iedzīvotāji vadus pārgriezuši un novērotājus aizdzinuši.

 

1945.29.IV Diena bija skaidra, bet vēsa un vējaina. Drīz pamanījām amerikāņu kājniekus, kas nāca rindās no Haberskirches pa lejas ceļu un cauri Untercellei devās Dāzingas virzienā, nepiegriezdami mums nekādu vērību, tikai mierīgi soļoja uz priekšu, tērpušies pelēkdzeltenās uniformās, dziļās bruņu cepurēs. Visi skrējām pie logiem apbrīnot svešos, tālās zemes kaŗavīrus. Vēlāk pa to pašu ceļu brauca daudz automašīnu, artilērijas u.c. Priekšpusdienā aizgāju uz baznīcu Haberskirchē. Tai iepretim kādā dārzā gulēja un sēdēja amerikāņu zaldāti, visi jauni cilvēki. Noskaņa mums visiem bija neparasta. Jauns posms, jaunas gaitas stāv mūsu dzīvei priekšā. Bija noticis tas, ko gaidījām − mēs, politiskie bēgļi, tagad atrodamies citas politiskas varas rīcībā. Ko šī vara ar mums darīs? Tas ir jautājums, kas mūs visus nodarbina. Kas notiks ar Vāciju un vāciešiem? Mani personīgi nodarbina jautājums, cik lielu brīvību sabiedrotie dos vācu zinātnei. No tā lielā mērā atkarīgas arī latviešu zinātnieku darba iespējas Vācijā līdz laikam, kad izdosies atgriezties dzimtenē.

 

1945.1.V Baltie karogi plīvo pie katras mājas vārtiem vai arī augstu pie ģēveles. Tie ir pazemošanās un padošanās karogi. Bet vāciešu lielākā daļa par to nedomā. Galvenais tikai, lai amerikāņi neizpostītu viņu mājas un mantu. Uzzinājām, ka mācītājs Krafts Augsburgā bijis aizgājis pie amerikāņu militārā komandanta, lai latviešu grupas vārdā uzņemtu sakarus. Atbildēja, ka pēc pāris nedēļām ieradīšoties civīlpārvalde. Arī minēja iespēju, ka Bavārija varētu kļūt patstāvīga valsts.

 

1945.2.V Pa radio ziņots, ka krievi ieņēmuši Berlīnes centru. Hitlers esot kritis, aizstāvēdams valsts kanceleju, Gebels [Joseph Goebbels] nošāvies, bet Gērings [Hermann Goring] aizbēdzis uz Zviedriju. Tā nu nacionālsociālistu galvenie vadoņi vai nu vairs nav pie dzīvības, vai atstājuši Vāciju. Visa Bavārija ir amerikāņu rokās. Vācija totāli sakauta. Tās labākie vīri krituši, varbūt 6 līdz 10 miljonu. Tad vēl kaŗa invalīdi un gūstā saņemtie. Un cik cilvēku nogalināja krievi un vēl turpina to darīt ieņemtajos austrumu apgabalos!  Visas lielās pilsētas sagrautas drupās, dzelzceļi, fabrikas izpostītas. Zemi okupē svešas varas, vācu valdība vairs neeksistē. Septiņu nedēļu laikā, kopš amerikāņu un angļu lieluzbrukuma sākšanās 1945.23.III, Vācija ir satriekta pīšļos. Ar neatlaidīgajiem gaisa uzbrukumiem pilsētām un satiksmes ceļiem, Sabiedrotie ir piespieduši vācu tautu pretoties savai valdībai, nekaŗot vairs ar ienaidnieku, bet pavērt tam vārtus pašu zemē. Augsburgā, kā jau varas maiņu laikā − krievu un poļu strādnieki uzlauzuši un izlaupījuši veikalus. Bet arī jaunās varas kareivji parādot nedisciplinētību, sevišķi nēģeri un franči attiecībā pret sievietēm.

 

1945.4.V Vakar, no saimniekiem neatvadījusies, aizgāja kalpone − poliete, pamezdama Vācijā vīru, jo viņš baidās atgriezties Polijā. Citās mājās poļi vairs nestrādājot, bet, piesprauduši poļu karodziņus, braukā ar vācu pamestiem motocikliem un automašīnām. Pats brīvo laiku izmantoju, lai atkārtotu angļu valodu. Katru dienu izstudēju pa gabaliņam.

 

1945.6.V Jaunākās ziņas par ārzemnieku stāvokli Vācijā − tos savācot pēc tautībām nometnēs, no kurienes tad sūtīšot uz dzimteni. Nometnēs dodot labi ēst. Arī vairākas latviešu ģimenes tur nokļuvušas, bet neviens latvietis negrib pašreiz atgriezties Latvijā. Ziņa par ārzemnieku nometnēm ir mūs uztraukuši. Augsburgā esošie latvieši, ar mācītāju Kraftu priekšgalā, nosprieduši, ka jāsasauc sapulce un tajā jāizvēl pārstāvji, kas sastādītu deklarāciju iesniegšanai amerikāņu militārajā pārvaldē. Tajā būtu jāpaskaidro latviešu īpatnējais stāvoklis un jālūdz atļauja palikt arī turpmāk līdzšinējās dzīves vietās. Uzzinājām, ka kapitulējusi vācu armija Itālijā, kur vietējie iedzīvotāji sacēlušies, pārņēmuši daudzas pilsētas vācu aizmugurē, sagūstījuši savu bijušo dūči Benito Musolini, notiesājuši uz nāvi, nošāvuši un līķi pakāruši aiz kājām. Pirms gadiem itāļi priekā kliedza un viņam uzgavilēja... Krievi ieņēmuši Berlīni. Vācu kaŗaspēks pēdējo pretestību izrādot Čechijā. Arī Kurzeme vēl turoties. Augsburgā tiek sasaukta latviešu sapulce, pirms tās dievkalpojums. Piedalījās apmēram 200 cilvēku, arī amerikāņu 7. armijas divīzijas mācītājs, kuŗa sprediķi angļu valodā tulkoja mācītājs Krafts. Pirms dievkalpojuma nodziedājām „Dievs, svētī Latviju!” Ievēlēta tika septiņu vīru komiteja. Mācītājs Krafts rādīja kādu amerikāņu 1945. gadā izdotu rokasgrāmatu, kur sakopotas ziņas par visu pasauli, arī par Latviju, kuŗas pievienošanu Padomju Savienībai ASV valdība neesot atzinusi. Latvijas sūtniecību Amerikā vadot sūtnis Alfrēds Bīlmanis.

1945.7.V Pēc pāris nedēļu vēsa un nemīlīga laika Bavārijā atnācis atkal ziedonis. Zied ābeles rožainiem ziediem, zied pļavas, gaiss smaržu pilns. Katru dienu nāk prātā dzimtene, sāp pēc tās sirds. Kad varēsim atgriezties? Vai tiešām mums būs gadiem ilgi jāklīst un jāmētājas pa pasauli!? Sāp sirds arī par zaudētajām grāmatām, lekciju uzmetumiem, pētījumu materiāliem, kartotēku. Tik ļoti daudz darba tur ielikts! Organiskās ķīmijas lekcijas varētu apmēram pēc atmiņas restaurēt. Vēlu vakarā sāku rakstīt nodaļu par alkoholiem.

1945.8.V Radio vēstījis, ka Anglijā svinot uzvaras svētkus, jo Vācija pilnīgi kapitulējusi.

 

 

 

Publikāciju sagatavoja Ilze (Elsa) Tauriņa Dwyer un Rolfs Ekmanis

Turpinājums JG241:29

 

Par ķīmijas zinātņu doktoru Alfrēdu Tauriņu un viņa dienasgrāmatu skat. JG 235:51