Alfreds Tauriņš

UNTERCELLĒ PIE AUGSBURGAS

 

Sākums JG235:51-54, JG236:34-37, JG238:40-43

Par ķīmijas zinātņu doktoru Alfrēdu Tauriņu un viņa dienasgrāmatu skat. JG 235:51

 

 

 

Jau 1519. gadā Augsburga lepojās ar savu Fuggerei − sociālās apgādes rajonu. Zīm. Z. Tīls (Thiel)

II Pasaules kaŗā anglo-amerikāņu sabumbotā Augsburgas tūkstošgadīgā Doma baznīca 1946. gadā. Zīm. Herberts Sils

Augsburgas tūkstošgadīgā Doma baznīca pirms sabumbošanas. Zīm. Z. Tīls (Thiel)

Imperātors Augusta strūklakas detaļa

1945.8.V  Radio vēstījis, ka Anglijā svinot uzvaras svētkus, jo Vācija pilnīgi kapitulējusi. Šodien no Untercelles (Bavārijas ciema jeb „dorfa”) aizbraucu ar riteni uz Augsburgu, uz latviešu pārstāvju apspriedi mācītāja Rūdolfa Krafta dzīvoklī pie Sv. Pāvila [St. Paulus] luterāņu baznīcas. Visi par vari gribēja mani ievēlēt par komitejas priekšsēdi, bet es atteicos, jo šāda sabiedriska darbība nav pa manai garšai. Par priekšsēdi iecēla juristu [Artūru] Tīlmani, kas pēc šī amata ļoti kāroja. Es paliku par priekšsēža biedru. Strādājām pie deklarācijas izstrādāšanas iesniegšanai amerikāņu militāram komandantam. Par ārzemnieku atpakaļ sūtīšanu uz dzimteni jaunākie rīkojumi pārraidīti pa radio: latvieši varot izvēlēties − vai nu palikt Vācijā, vai arī doties uz Latviju, t.i., Padomju Latviju. Poļi tāpat. Krieviem jānogaidot, tāpat Balkānu valstu pilsoņiem. Tūliņ uz mājām var doties franči, itāļi, beļģi un holandieši. Vācijas armijas un kaŗaflote kapitulējusi. Šonakt pulksten 23.00 sākas pamiers. Faktiski tas sācies jau 7. maijā. Krievi ieņēmuši Drezdeni!

 

1945.12.V  Atkal pagājusi viena nedēļa, pavadīta Bavārijas ciematā. Laiks neparasti karsts, droši vien 25^o – 30^o C. 9.V aizgāja poļu strādnieks Rafaels ar sievu, jo negribot tā vairs strādāt un saimniece savukārt negribēja ēdināt. Pieteicos saimniekam palīdzēt. 10.V braucu viņam līdzi uz Dazingas krejošanas punktu ar pienu, kas no Untercelles jāved katram saimniekam vienu nedēļu no vietas, tad trīs nedēļas ved citi. Vakar un aizvakar braucu jau viens pats. Tagad pusdienas visai mūsu ģimenei dod saimniece − parasti divi ēdieni (knēdeļi ar zupu un gaļa ar kartupeļiem vai arī dampnūdeļi). Launagā dabūju pudeli alus un sviestu, vakarā saimniece ienesa baltmaizi. Pa pusdienas laiku aizsteidzos uz Frīdbergu (Friedberg), kur veltīgi izmēģinājos dabūt vīnu. Pa šoseju brauca daudzas amerikāņu transporta mašīnas un tanki.

 

1945.13.V  Uzrakstīju nodaļu par proteīniem, apmēram to, ko lasīju lekcijās organiskā ķīmijā Jelgavā. Gandrīz viss vēl palicis labā atmiņā. Mācījos arī angļu vārdiņus. Pievakarē izgājām pastaigāt pa mežu, kur pļavā sēdējām un skatījāmies, kā amerikāņi ripo pa autoceļu.

 

1945.20.V  Pirmie Vasaras Svētki! Atbrauca arī Atis no Ēekirchenas (Ehekirchen). Dzimis 1896.25.II. Izskatās sakrities un grūtību nomākts. Arī drēbes nav viņam labas, ar tām pašām viņš iet darbā. Salīdzinot ar to, kāds bija mājās, sāp sirds viņu redzot. Māju pieminot, viņam bieži asaras acīs. Saimnieks viņam negribot neko dot ēst, lai iztiekot ar kartiņu devām. Bieži staigājot pie lauksaimniekiem, lai tie iedodot kaut ko ēdamu. Arī ar dzīvokli slikti, jo no Zella brūža bijis jāpāriet uz skolu. Brūzī iekārtojušies amerikāņu kaŗavīri, galvenā kārtā melnie. Pēc pusdienām visi aizgājām uz bērzu birzīti, kas šeit liels retums. No tās varēja redzēt autobāni (Autobahn), pa kuŗu abos virzienos ripo amerikāņu kaŗa un transporta mašīnas.

 

1945.25.V  Naktīs neguļu sevišķi labi, tāpēc brīžiem jūtos piekusis. Aizvien sapņos rādās gaisa uzbrukumi, degošas pilsētas, drupas un bumbas. Sapņoju arī par Universitāti (sapnī vadīju Universitātes padomes sēdi), par Akadēmiju (sākām strādāt pa daļai izpostītā pilī, es ieņēmu prorektora vietu). Pagājušo nakti redzēju sapņos pie debesīm augsti, augsti lielo Latvijas ģerboni. Radio vēsta, ka Hitlers pēdējās savās dienās bijis ārprātīgs un triekas pārņemts. Hitlera ārsts iešļircinājis 1.V viņam kādu indi, no kuŗas tas arī miris. Tagad vācieši visu vainu uzveļ Hitleram un tā partijai, un nemaz nedomā, ka visā visumā vācu tauta arī ir līdzvainīga. Tauta varbūt maz ko zināja par koncentrācijas nometnēm un žīdu iznīcināšanu, bet vai tā priecīgu prātu negāja poļu muižās, pilsētās, mājās, dzīvokļos, no kuŗiem poļi bija izdzīti, un vai nesēdās pie poļu galda? Vai tauta nebija tā, kas gāja kaŗā un pārvaldes aparātā svešās, iekaŗotās zemēs un centās iedzīvoties uz citu tautu rēķina? Vācu tauta ar šo kaŗu cerēja tikt pie materiāliem labumiem citās zemēs, pie fabrikām, lauku saimniecībām un veikaliem. Vācu luterāņu mācītājs Nīmelers [Martin Niemöller, 1892-1984], atsvabināts no koncentrācijas nometnes, kur tas pavadījis daudzus gadus, amerikāņu un angļu žurnālistiem izteicies, ka Vācijā tagad valdot lielas garīgas slāpes un bads. Vāciešiem neesot vairs ne politisku, ne sociālu ideālu, kam pieķerties. Ilgus gadus vajadzēšot Vāciju sabiedrotiem pārvaldīt, jo pašreiz radīt Vācijā demokrātisku iekārtu būšot neiespējami. Arī es jūtu garīgas slāpes. Negribu tās veldzēt politikā un sabiedriskā darbībā, bet gan zinātnē. Pēc pēdējā gada pārdzīvojumiem − Jelgavas izpostīšanas, Latvijas atstāšanas un klīšanas pa svešumu ar bezcerību smagumu dvēselē − tagad mostas cerība, ka varēsim atgriezties Latvijā un strādāt tās labā. Ar lielu saspīlējumu vērojam, kas notiek lielajā politikā, un mēģinām tur saskatīt norādījumus mūsu nākotnei.

 

1945.27.V  Augsburgā dievkalpojumā bija pulcējušies daudz cilvēku. Vadīja mācītājs Upītis no Neiburgas [Neuburg / A.D.]. Ērģeles spēlēja mākslinieks Eižens Freimanis, prelūdijā atskaņodams latviešu skaņas − Saulīt’ tecēj’ tecēdama. Tā visiem sirdis aizkustināja. Kāds vijolnieks atskaņoja Jāņa Mediņa Āriju.

 

1945.29.V  Pēcpusdienā mēs visi strādājām pie siena grābšanas un vešanas divās kalnu pļavās, kas atrodas abpus celiņam uz kapellu mežmalā. Ar dakšām raušam sienu vālos. Atnāca uz pļavu apciemot un atnest dažas ķīmijas grāmatas (Karrera organisko ķīmiju, Eggerta fizikālo ķīmiju un Waldena Drei Jahrtausende Chemie) ķīmijas inženieris, pulkvežleitnants A. Bārs. Arī parādīt uzņēmumus no studiju laika ķīmijas fakultātē un Latvijas skatus. Savāds cilvēks šis Bārs. Tēvs latvietis, māte krieviete, 1941. gadā kopā ar vāciešiem „repatriējies” uz Vāciju, kur atzīts par Volksdeutsche un staatenlos, tagad meklē atkal sakarus ar latviešiem, grib atgriezties tēvijā.

 

1945.12.VI  Sākot ar piektdienas pēcpusdienu laiks apmācies, vēsāks, brīžiem uzlīst. Nobeidzām stādīt bietes un kāpostus. Šī nedēļa vaļīgāka. Vakar aizbraucu uz Frīdbergu, šodien biju Šteclingā (Stätzling), kur no Graudiem uzzināju par latviešu nometni Haunštetenā (Haunstetten). Dabūju arī jaunās Minchenes avīzes pirmo numuru − krievi dabū vēl klāt Meklenburgu [Mecklenburg], Anhalti [Anhalt], Saksiju [Sacksen] un Tīringu [Thüringen]! Kur paliks latvieši, kas atrodas šajos apgabalos?

 

1945.13.VI  Ap pusdienas laiku aizbraucu uz Augsburgu piedalīties latviešu pārstāvju sēdē, kas notika Maksmiliana ielā 84, Dombrovska kantorī. Komitejas sekretārs Ļubkāns ziņoja, ka latviešu nometnē Haunštetenā ieradies amerikāņu komandants un ziņojis, ka uz Krieviju varot braukt tie, kas 1939. gadā bijuši Krievijas pavalstnieki. Teica, lai latvieši neejot strādāt pie vāciešiem, lai tiekot paši galā ar saviem darbiem. Noskaņojums sēdē mierīgs, jo amerikāņi tiešām mums labvēlīgi. Priekšsēdētājs Ulmanis ar savu darbību latviešu lietu kārtošanā atstāj labu iespaidu. Kopā ar advokātu Jēkabu Kalniņu, kas labi pārvalda angļu valodu, jo dzīvojis senāk Amerikā, ir panākta vienās, otrās latviešu lietās labvēlīga izšķiršana. Ļubkāns, kuŗš bijis Latvijas Universitātes Bibliotēkas darbinieks, raksta sēžu protokolus, rūpīgi seko politiskiem notikumiem un par tiem ziņo citiem. Šovakar radiofonā − Anglijas, ASV un Padomju Savienības valdības paziņojušas, ka drīzumā notikšot Maskavā poļu konference, kuŗas nolūks radīt demokrātisku Polijas valdību. Piedalīšoties Varšavas poļu valdības prezidents (komūnists), Londonas poļu valdības pārstāvis un poļu demokrātisko partiju vadoņi. Ar to esot panākts zināms atslābums poļu jautājumā. Šī ziņa man liekas ļoti svarīga. Sabiedrotie ir piespieduši Padomju Savienību piekāpties poļu valsts atjaunošanā. Līdz ar to mūsu cerības tikt pie savas nacionālās neatkarīgās valsts atkal pieaug. No Ulmaņa dzirdēju, ka prof. Konstantīns Čakste (Latvijas pirmā valsts prezidenta dēls), kuŗu vācieši apcietināja Rīgā, 1944. gada pavasarī, miris Vācijā, ziemā, ceļā no Dancigas uz nezkuŗieni, no nervu sabrukuma un vājuma. Latvju politiskie apcietinātie dzīti kājām bez pietiekoša uztura. Bruno Kalniņš un ministrs [Bernhards] Einbergs esot nošauti kādā koncentrācijas nometnē. Čakste esot apcietināts par sadarbību ar lietuvju un igauņu nacionāliem darbiniekiem. Viņš bija Latviešu nacionāla centra dvēsele. Ap viņu vācu okupācijas laikā (1941-1944) pulcējās arī citu politisko partiju darbinieki, kuŗu doma bija brīva, neatkarīga Latvijas valsts.

 

1945.17.VI  Pirms pieciem gadiem pienāca mūsu valstij gals. Krievu tanki pārbraucu mūsu zemes robežas un caur Jelgavu iebrauca Rīgā. Labi atceros šo dienu, biju Jelgavā, Akadēmijā. Bija jauka saulaina diena. Pār Lielupes tiltu Rīgas virzienā aizripoja dzelžainas mašīnas ar uz priekšu vērstiem stobriem... Pieci gadi pagājuši. Cik daudz vētru gājušas šinī laikā pāri mūsu zemei, ļaudīm un visai pasaulei. Cik daudz ļaužu, pilni spēka un spara, aizgājuši mokās un nelaikā viņā saulē, veļu valstī! Cik daudz ļaužu klīst pa svešumu, degdami ilgās pēc dzimtenes... Šodien biju Augsburgā uz dievkalpojumu. Šaubījos, vai braukt, vai ne, jo mana kreisā kāja ap gūžas vietu dabūja pāris spērienu no ķēves Floras. Dievkalpojums negāja īsti pie sirds. Nebija ne sprediķa no kanceles, ne dziesmu no lapiņām. Runāja divi amerikāņu armijas mācītāji un mācītājs Krafts tulkoja katru viņu teikumu latviski. Runāja gan par debesu valstību, bet kur būs mūsu laicīgā palikšana šeit, to neviens neteica. Bija skumīgi un sāpīgi ap sirdi. Krafta dzīvokļa verandā latviešu komitejas sēdē advokāts Kalniņš nolasīja prof. Arveda Švābes vēstuli − Minchenē arī nodibināta latviešu pārstāvniecība, bet amerikāņu komandanti latviešiem neizrādot nekādu pretimnākšanu. Vēstule ieturēta drūmos toņos, runā par latviešu nesaticību, par pārticīgāko latviešu vienaldzību. Augsburgas komiteja stāsies sakaros ar Minchenes komiteju, un, iespējams, dibinās Bavārijā latviešu nacionālu centru.

 

1945.20.VI  Amerikāņu virsnieks noteicis, ka latvieši var palikt savās līdzšinējās dzīves vietās un turpmāk saņemšot lielākas pārtikas devas − 2 000 kaloriju (vāciešiem 1 150). Latviešu Nacionālā Komiteja Minchenē ievēlēta 1945.17.V plašā sapulcē, kuŗā ņēmuši dalību daudz delegātu no dažādām Bavārijas vietām. Priekšsēdētājs Arveds Švābe. Mūsu komiteja atzīs Minchenes komiteju par augstākstāvošu, visas Bavārijas mērogā. Tagad daudz latviešu dzīvo Haunštetenas nometnē, Augsburgā. Tā ierīkota bijušās Meseršmita (Messerschmitt) strādnieku zīdlunga (Siedlung) mājās, īpašos norobežotos kvartālos, kur vāciešiem ieeja aizliegta. Tur esot 350 latviešu, lielāks skaits igauņu un lietuvju. Dzīvojot saspiesti mazās istabiņās. Arī Latvijas Universitātes profesors [Aleksandrs] Delvigs ar ģimeni pārnākšot uz nometni. Ļoti daudzus gribētājus nometnē nevarot uzņemt telpu trūkumu dēļ. Latviešu 15. divīzija esot kritusi angļu gūstā, Ziemeļrietumvācijā. Ap 150 000 latviešu kaŗavīru esot no gūsta atbrīvoti. Arī ģenerālis Rūdolfs Bangerskis un pulkvedis [Arturs] Silgailis esot uz brīvām kājām. Angļu valdība pieprasījusi četrus latviešu pārstāvjus braukšanai uz Londonu sarunām ar Latvijas sūtni Kārli Zariņu. Amerikāņu kareivju avīzē Stars and Stripes 1945.10.VI raksta par nenokārtotiem teritoriāliem jautājumiem Eiropā. Arī Latvija piederot pie vietām, kuŗu pievienošanu Padomju Savienībai sabiedrotie neesot atzinuši.

 

1945.23.VI  Jāņu vakars... Bijām domājuši nopīt vaiņagus, bet Gigīte jau ilgāku laiku nav vesela, nevar kalnā ozola zarus salauzt, esam te vieni un neviena Līgo dziesma neatskan. Pagājušo gadu līgojām Vaivaros, dedzinājām jāņugunis, un pirms 15 gadiem Jāņu vakarā mums ar Mikīti bija kāzas... Cik daudz jauku Jāņu vakaru senāk pavadīts. Un tagad − jāmīt svešumā, svešos ļaudīs, tālu no tautas, kas sirdī nes Jāņu dziesmas kā noslēpumainas, dzīvinošas burvības vārdus... Līgo!

 

1945.1.VII  Dievkalpojums Augsburgā... Kāpēc mums tāds liktenis, ka nevaram dzīvot savā zemē kā cilvēki, kam ir brīvība, darbs un iztikšana. Šeit mēs velkam dienas, mēnešus, bet īsta darba neatrodam. Latviešu komiteja saņēmusi ziņas par latviešiem Tīringā − Veimārā (Weimar), Gotā (Gotha), Jenā u.c. Tur arī nodibinātas latviešu komitejas. Augstākās latviešu komitejas prezidijā ieiet bijušie ministri Alfreds Valdmanis, Valdemārs Bastjānis un Alfreds Bērziņš, arī archibīskaps Teodors Grīnbergs un profesors Teodors Celms. 1945.13. un 14.VI Valdmanis un Arvids Dravnieks (tautskolu direktors) bijuši Frankfurtē-pie-Mainas sabiedroto virspavēlnieka ģenerāļa Eizenhauera (Dwight Eisenhower) mītnē. Panākta vienošanās, ka sabiedrotie evakuēs latviešus uz rietumiem no tiem apgabaliem, kas atdodami krieviem. Gotas latviešu komiteja savu protokolu nobeidz tā: Kopējiem spēkiem mums jāatgūst mūsu tautai brīvu dzīvi mūsu pašu zemē.

 

1945.4.VII  Haunštetenas nometnē esot ap 400 latviešu. Nodibināta latviešu pamatskola, kuŗai gan trūkstot telpu un solu. Daži cilvēki pasteigušies ar dibināšanu, lai citiem tas neienāktu prātā. No Jenas un apkārtnes vakar Augsburgā ieradušies 1 000 latviešu, kuŗiem amerikāņi atļāvuši aizbraukt no Tīringas, ko atdod krieviem. Arī Jenas latviešiem esot sava komiteja. Vispār, komiteju tagad ir bezgala daudz. Domāju, ka tās varētu pastāvēt un darboties viena no otras neatkarīgi, un nemaz nebūtu vajadzīgs strīdēties, kuŗa kuŗai padota.

 

1945.8.VII  Ziemeļvācijā Valdmanis grib uzmesties par vienīgo latviešu pārstāvi visas Vācijas mērogā. Pret to uzstājas advokāts Kalniņš. Grupa, kas izbīdījusi Valdmani, atsūtījusi delegāciju uz Augsburgu pie Latviešu Nacionālās komitejas, lai dabūtu tam piekrišanu. Atbrukušo latviešu starpā ir arī jelgavnieki − Skolotāju institūta direktors Ernests Aistars ar kundzi, Jelgavas Lauksaimniecības Akadēmijas vecākais asistents, architekts Zēbauers ar kundzi, arī mans studiju biedrs, ķīmijas inženieris Eikstrēms. Braukuši no Jenas līdz Augsburgai ar vilcienu uz vaļējām platformām, bez silta ēdiena un dzēriena.

 

1945.11.VII  Jēkabs Kalniņš atsakās iestāties latviešu komitejā, jo tās divi locekļi ar savu parakstu atbalsta Valdmaņa izvirzīšanu par galveno latviešu lietu kārtotāju. Liku priekšā uzaicināt Ernestu Aistaru par latviešu vidusskolas direktoru, kam komiteja arī piekrita. Pēc sēdes aizbraucu uz Augsburgas priekšpilsētu Hochfeldu, kur atrodas lēģeris. Klajā laukā, pilsētas nomalē stāv lieli māju bloki, kas pa daļai cietuši gaisa uzbrukumos. Blokā 87 atradu Aistaru ģimeni nelielā istabā − divstāvu dzelzs gultas, divi skapīši, galds, daži soliņi, viens krēsls un neparasti daudz biezu grāmatu, kas sakārtotas uz galda un skapja augšas. Aistars sēdēja pie galda un rakstīja − Eiropas tautu literatūras vēsturi, apskatot dažādo virzienu savstarpējo ietekmi. Parādīja man daļu no darba − biezu manuskriptu. Komitejas uzdevumā lūdzu viņu uzņemties vidusskolas organizēšanas darbu, par ko viņš bija pārsteigts. Šaubījās, vai priekšlikumu pieņemt, jo tad viņam būtu jāpamet iesāktais darbs. Tomēr pārrunās kļuva piekāpīgāks un solījās atnākt uz nākošo komitejas sēdi. Pie Aistara ciemodamies, sajutu sirdī smeldzi − cilvēks grūtos apstākļos ar tādu dedzību savācis daudz grāmatu un strādā garīgu darbu, kamēr es savu laiku pavadu fiziskā darbā, kaut arī saņemdams par to vairāk pārtikas nekā citi. Līdz amerikāņu ienākšanai Aistars Jenā strādājis Zeisa (Zeiss) optiskā fabrikā, kur darbs nebijis grūts, bija iespējams atlicināt garīgam darbam enerģiju un domas. Vakarā no Brukbergas (Bruckberg) atbrauca Erbuta. Stāstīja par Kurzemes pēdējām dienām. Dzīve tur bijusi pilnīgi neciešama, trūcis pārtikas. Cilvēku skaits Kurzemē pieaudzis no 300 000 uz 450 000 + 300 000 vācu kaŗaspēka. Visi lopi un zirgi bijuši rekvizēti. No latviešu divīzijas pāri palikuši tikai kādi 3 000 cilvēku, sagājuši mežos. Rīga esot tukša no civiliedzīvotājiem. Pār Daugavu saspridzināto tiltu vietā esot uztaisīti četri jauni. Rīgā neesot ne darba, ne maizes. Tik bēdīgu likteni piedzīvojusi mūsu dzimtene! Un mēs nezinām, vai varēsim kādreiz tur atgriezties!

 

1945.16.VII  Aistara piemērs − nodošanās garīgam radošam darbam arī grūtos apstākļos, šaurā istabiņā, kuŗā jādzīvo ar visu ģimeni − atstāj uz mani ierosinošu ietekmi. Tikšanās ar lieliem, cildeniem cilvēkiem ierosina tāpat kā ievērojamas grāmatas, tāpat kā lielisks koncerts, kur skanējusi skaista, pacilājoša mūzika. Baznīcā mācītājs Krafts nolasa Aistara uzaicinājumu pieteikties skolniekiem un skolotājiem jaundibināmā latviešu Augsburgas ģimnāzijā.

 

1945.17.VII  Vēstulē Aistaram pieteicos uz ķīmijas skolotāja vietu ģimnāzijā. Vakar Augsburgā iebraukuši seši vagoni ar latviešiem no Čechoslovākijas. Ar lielu viltību un kukuļošanu tiem izdevies atstāt krievu zonu un tikt pie amerikāņiem. Atbraucēju starpā arī līdumietis Fricis Hūns un Jelgavas prāvests Jēkabs Ķullītis.

 

1945.22.VII  No Ķullīša uzzināju par divu Jelgavas Lauksaimniecības Akadēmijas mācības spēku likteni. Bijušais rektors Prof. Dr. Pāvils Kvelde (agrāk Kreišmanis), rektors 1939-1940 un atkal 1941-1944, krieviem atgriežoties, palicis savās lauku mājās Platones pagastā, jo straujā iebrukuma dēļ ceļi nogriezti. Tagadējā vara Kveldi notiesājusi uz nāvi, kā pārkāpumu pierakstot „nepareizu jaunatnes audzināšanu” un, vāciem iebrūkot, viņš neesot rūpējies „par Akadēmijas mantu evakuāciju uz Krieviju”. Līdzīgs liktenis par līdzīgiem pārkāpumiem ķēris arī Prof. Dr. Pauli Lejiņu, lopkopības speciālistu. Latviešu skaitu angļu un amerikāņu okupācijas joslās Vācijā sabiedroto iestādes vērtējot uz 350 000. Tātad šeit dzīvo apmēram viena ceturtā vai viena piektā daļa no visas mūsu tautas. Ziemeļvācijā, angļu okupācijas joslā, esot divas latviešu leģionāru nometnes. Viena esot Šlezvigholšteinā (Schleswig-Holstein) pie Huzumas (Husum), otra Oldenburgā. Abās nometnēs kopā esot no 15 000 līdz 20 000 kaŗavīru. Viņi pielīdzināti vācu Vērmachta (Wehrmacht) zaldātiem.

 

1945.24.VII  Pievakarē atnāca mans Līduma draugs Fricis Hūns ar sievu Austru, manu Ķīmijas fakultātes farmācijas studenti, un dēlu Uģi. Tādi viņi izskatās − latvieši, ceļa gājēji svešās zemēs, bez mājas un pajumtes, novārguši, slikti ģērbušies, nekopti. Stāstīja par savām gaitām Bodenbachā, kur zem krievu un čechu valdīšanas nodzīvojuši piecas nedēļas, pēc tam devušies dēkainā ceļojumā uz vakariem, lai sasniegtu amerikāņu okupācijas joslu. Brauciens ildzis piecas nedēļas. Augsburgā iebraukuši un palikuši 90 latvieši, bet otri 90 aizbraukuši tālāk uz Lindauu. Bēdīgu likteni piedzīvo daudzi latvieši austrumu apgabalos − viņus izraida no čechu un poļu apgabaliem uz vācu apgabaliem, kur tos sagaida visādas ciešanas. Izrādās, iedzīvotāji Kurzemes vakaros, dienvidos no lielās Jelgavas-Liepājas šosejas, izraidīti uz Vāciju, nedodot tiem apmešanās atļauju arī dziļāk Kurzemes iekšienē. Ap novembŗa vidu Kalvene jau atradusies frontes aizmugurē. Tur jau kritušas krievu tālšāvēju artilērijas granātas. Dzīve Liepājā bijusi grūta − bēgļi gulējuši uz grīdas, trūcis ūdens un ateju. Uz kuģi bijis ilgi jāgaida. Beidzot Fricis un Ādolfs dabūjuši kuģa kartes un devušies ceļā. Liepāja no gaisa uzbrukumiem bijusi stipri sagrauta. Nedēļas laikā, ko viņi tur pavadījuši, notikuši arī vairāki gaisa uzbrukumi. Kuģis jūrā torpedēts vai arī uzskrējis uz mīnas, bet nenogrimis, toties nogrimis kāds pavadītājs kuģis. Vācijā visi bijuši spiesti doties nometnē, bet Fricis izmucis un aizbrucis uz Bodenbachu.

Melna veļu laiva naktī lēni brauc,
Melni veļu airi lēni rakstā klaudz.
Daudz, daudz vēl daudz,
Daudz, daudz vēl daudz...

(Rainis „Daugava”)

 

1945.29.VII  Pieci gadi pagājuši kopš zaudējām patstāvību, un šajos piecos gados nāve ir pārstaigājusi mūsu zemi, aicinādama daudzus par braucējiem melnajā veļu laivā. Kad atgriezīsimies dzimtenē, tad tikai redzēsim, cik lieli robi radušies mums tuvo un pazīstamo ļaužu starpā. Mācītājs Ķullītis vakar teica, ka Jelgavas Lauksaimniecības Akadēmijas ārkārtas prof. Pēteris Delle esot palicis Latvijā, kur tagadējās varas pārstāvji viņu notiesājuši kopā ar profesoriem Kveldi un Lejiņu. Kāds sods viņam uzlikts, nav zināms, bet jārēķinās ar ļaunāko. To pastāstījis prof. Delles brālis Bodenbachā.

 

1945.1.VIII  Pēc piena aizvešanas priekšpusdienā strādāju pie auzu kūlīšu celšanas laukā netālu no autoceļa. Pēc pus dienas, lietum drusku līstot, aizbraucu uz Hochfeldas nometni, uz pedagogu sēdi. Mazā istabiņā ar dažiem soliem un pianīno sapulcējās ap 25 cilvēku − jaunās ģimnāzijas skolotāji. Direktors Aistars ziņoja, ka skolas piecās klasēs pieteikušies 87 skolnieki. Skolotāju ir pietiekoši, trūkst vienīgi dziedāšanas skolotājs. Pagaidām mācības noturēs bēniņos. Amerikāņi piešķīruši kaut kādas telpas, uz kuŗām, pēc iztīrīšanas un remonta, pārvietošot skolu. Sestdien, 4.VIII būs ģimnāzijas atklāšanas akts. Man ķīmijas stundas būs 3. un 4. klasē, katrā divas stundas nedēļā. Apbrīnoju Aistaru, cik lietišķi viņš vadīja sēdi. Daudzus jautājumus ātri izšķīra. Labāku direktoru grūti iedomāties. Pie tam viņš nav sauss savā runā, un pa starpām iepin jautru humoru.

 

1945.5.VIII  Vakar Hochfeldas nometnē atklāja pamatskolu un vidusskolu. Bija saulaina diena. Kādā laukumā ierīkota tribīne un sēdekļi. Tur sapulcējās skolotāji, skolēni un vecāki. Aktu vadīja docents Rūdolfs Drillis, dievkalpojumu − prāvests Ķullītis un mācītājs Artūrs Dūmiņš, runāja pamatskolas pārzine Strausa kundze, pēc tam ģimnāzijas direktors Ernests Aistars. Interesantākā bija Aistara runa − par jautājumu, vai mēs kā emigranti varam radīt kādas kultūras vērtības, vai mēs nebūsim tādi pat aizlauzti zari, kā tie latvieši, kas savā laikā emigrējuši uz Krieviju vai Ameriku? Aistars aizrādīja, ka tieši svešumā radīti nozīmīgi latviešu kultūras darbi − Krišjānis Barons un Fricis Brīvzemnieks sāka vākt un izdot Latvju dainas, Rainis radīja Uguni un Nakti, Akurāters − Kalpa zēna vasaru.

 

1945.7.VIII  Pirmās ķīmijas stundas Augsburgas latviešu ģimnāzijā − 4. klasē ar 12 skolniekiem un skolniecēm, otra − 3. klasē ar 25. Esmu apmierināts. Runāju brīvi, varbūt pārāk daudz. Turpmāk būs jādiktē no konspekta. Sāku pierast pie domām, ka mums būs jāpārceļas uz nometni. Tur taču tagad dzīvo tik daudz latviešu inteliģences. Liekas arī, ka amerikāņi apgādās ziemā ar nepieciešamo un kurināmo.

 

1945.10.VIII  Pēdējo dienu politiskie notikumi − 1945.6.VIII amerikāņi nomet pirmo „atomu bumbu” uz kādu japāņu pilsētu. Tās svars − 25 kg, bet tās darbība 2 000 x stiprāka par desmit ar sprāgstvielām pildītu bumbu. 9.VIII nosviesta otra bumba − uz japāņu pilsētu Nagasaki. Tātad cilvēce beidzot ir tik tālu, ka spēj atraisīt lielāko enerģijas avotu − atomu iekšējo enerģiju! Cik ilgi tas būs amerikāņu vienīgais īpašums! Gan arī citi to pratīs izmantot, un savstarpēja iznīcināšanās turpināsies visbriesmīgākā kārtā. Otrā sensācija − Krievija pieteikusi Japānai kaŗu un sākusi iebrukumu Mandžūrijā. Ar to Japānas sakaušana ies ātrāku gaitu un rezultātā Eiropa tiks drīzāk pie miera konferences, kas varbūt noteiks arī Latvijas nākotni.

 

1945.12.VIII  Kad kādreiz rakstīšu atmiņas par Bavārijas ciemā Untercellē pie Augsburgas pavadīto vasaru, varēšu sīki aprakstīt visas noskaņas un rūgtos brīžus, kas mums jāpiedzīvo, sevišķi Mikītei kā saimniecei. Ja nebūtu šo sarūgtinājumu, varbūt mums no šejienes būtu grūti aiziet, bet tagad to darām ar vieglu sirdi. Pirms pāris dienām japāņi piedāvājuši kapitulāciju ar noteikumu, ka japāņu ķeizars paliek savā krēslā kā suverēns valdnieks. Amerikāņi kapitulāciju pieņēmuši. II Pasaules kaŗš ar to beidzies. Visu jautājumu atrisināšana Eiropā ies ātrāk uz priekšu. Amerika arī Japānu satrieca no gaisa, tāpat kā Vāciju.

 

1945.14.VIII  Neraugoties uz pērkona negaisiem un daudzām lietus gāzēm pēcpusdienā, laimīgi izbraucu uz Augsburgu un pasniedzu divas otrās stundas ģimnāzijā. Bēniņos cauri jumtam dažās vietās pil ūdens, turpat blakus guļ − brīvklausītāji, bēniņu iemītnieki. Lai skolnieki varētu pierakstīt, nākas ļoti lēni stāstīt, pat diktēt, teikumus atkārtojot. Stundas sagatavoju brīvā laikā − lietainās dienās un svētdienās. Stāstāmo uzrakstu, pēc iespējas izceļot pašu svarīgāko. Komitejas birojā tikos ar nometnes priekšnieku Ozoliņu, lai iesniegtu lūgumu uzņemt mani nometnē, jo kā ģimnāzijas skolotājam man nepieciešams dzīvot uz vietas. Arī pašu bērni sūtāmi skolā. Nometnē tagad grūti iekļūt, bet, iespējams, ka ar mani taisīs izņēmumu.

 

1945.19.VIII  Hochfeldas nometnes priekšnieks Ozoliņš paziņoja par mums piešķirto istabu. Pateicu vācu saimniekam, ka mums drīzumā jāaiziet. Viņš gluži mierīgi uzņēma šo ziņu, kaut arī nākšoties meklēt jaunus strādniekus.

 

1945.22.VIII  Aizbraukšana no Untercelles! Esmu saslimis, mugurā asas sāpes. Nevaru palīdzēt ne saiņus sasiet, ne mantas nonest. Saimnieks ar Zepu sataisa vezumu gumijriepu ratos. Tur nāk salmu saiņi gulēšanai, maisi ar oglēm un čiekuriem un mūsu pašu mantas. Saimniece dod līdz dažus šķīvjus un pietiekoši ēdamā. Šķiršanās notiek ļoti draudzīgi. Braucam ar „buldogu” − caur Vulfertshauzenu (Wulfertshausen) un Šteclingu (Stätzling) uz Augsburgu. Laiks saulains un jauks. Pa ceļam iegriežamies Lechhauzenā (Lechhausen) pie kurpnieka. Saimnieks Breitsameters, pie nometnes atvadoties, iedod simts marku − manu vasaras pelnījumu.

 

 

Publikāciju sagatavoja Ilze (Elsa) Tauriņa Dwyer un Rolfs Ekmanis