ATBILDES UZ AKADĒMIĶA JĀŅA FREIMAŅA RAKSTU

LAIKRAKSTĀ NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE (2004.9.VIII; Skat. JG 239:66)

Sākums JG239, JG240, JG241 un JG242

 

 

Gunārs Nāgels

FREIMAŅA SLAVINĀTAIS STEREOTIPS

 

Jāņa Freimaņa raksts maļas šurpu un turpu ar dažādiem apgalvojumiem, bet, ja atrodam tēzes aiz demagoģiskiem izteicieniem, tad kopsavilkums ir vienkāršs. Viņa argumenti un pierādījumi ir šādi: (1) Latviešu izbraukšana no Latvijas teritorijas uz rietumiem 1944. gadā nebija trimda, bet bija tikai un vienīgi ekonomisko labumu meklēšana. Vienīgais pierādījums: Ja nav masveidā Rietumu repatriantu, tad nebija arī trimdas. (2) Sibīrijā izsūtītie un mirušie ir daudz vērtīgāki latviešu tautas nākotnei. Pierādījums: ... šo mājup atnākušo skaits ir liels, daudz, daudz lielāks par to latviešu repatriantu skaitu, ko līdz šim ir devušas rietumvalstis. Te vēl ir pieņēmums, ka nekas, ko latvieši būtu darījuši ārpus Latvijas (gan Rietumos, gan Sibīrijā) būtu pat kripatu vērts latviešu tautas nākotnei: Latviešu tauta saglabājās un izdzīvoja no tiem, kuŗi palika, un nekādi no tiem, kuŗi savu zemi pameta paši... (3) Ja tomēr kāds atgriežas no rietumiem, tad esi gatavs savu reizi pakrimst arī pa ekonomiskai un politiskai garoziņai. Pierādījums: Rietumu latvieši nav mūsu tautas ekskluzīva daļa, bet − pašos pamatos − tāda pati kategorija kā ekonomiskie emigranti citās valstīs.

Par 1. punktu vispirms jāatklāj, kā pats Freimanis saprot jēdzienu „trimda”. Rīgā iznākušajā Politiskā enciklopēdijā (1987) vispār nav atrodams šķirklis „trimda”. Latvijas Padomju enciklopēdijas 10. sējuma 1. grāmatā (1987) zem šķirkļa „trimda” ir tikai norāde uz šķirkli „politiskā trimda”. Tas ir atrodams LPE 8. sējumā (1986) ar tekstu: car. Krievijā piespiedu izsūtījums personām, kuŗas apsūdzēja polit. noziegumos. (Seko vēl apraksts par piespiedu izsūtījumiem cariskā Krievijā). Tātad ne vārda par iespēju, ka cilvēki var paši izlemt izbraukt. Vēl apstiprinājums ir Latviešu-krievu vārdnīca (Rīgā, 1981), kur latviešu „trimda” ir tulkota kā „ssylka, izgnaņije” − abi vārdi apzīmē izsūtīšanu piespiedu kārtā.

Enciklopēdiskās vārdnīcas 2. sējumā (Rīgā, 1991) beidzot vārds „trimda” ir izskaidrots kā piespiedu izsūtījums no savas zemes, vai tās atstāšana, pastāvot polit. vajāšanas draudiem.

Turpmāk es pieņemšu šo pēdējo „trimdas” definīciju, kaut gan liekas, ka Freimanis nevar pat iedomāties, ka cilvēki var paši pieņemt lēmumu izbraukt.

Pats Freimanis 1. argumentā atzīst, ka izbraucēji iekļāvās šīs definīcijas ietvaros:

Tātad bija latvieši, kuŗi patiesi vai iedomāti baidījās represiju un bēga. Bet bija citi − tie, kuŗi arī baidījās, bet nebēga. Tātad viss jau pierādīts − izbraucēji bija trimdinieki.

Bet, ja neņemam vērā šo paša Freimaņa izgāšanos, tad analizēsim dīvaino kritēriju − trimda pastāv tikai tādā gadījumā, ja visi, vai lielākā daļa izbraucēju un viņu pēcteči atgriežas. Kur tad ir šie dati − cik izbrauca, cik nomira izbraucot (padomju nogremdētos bēgļu kuģos vai citā veidā), cik nomira nākamos gados, cik atgriezās no Vācijas tūliņ pēc kaŗa (vai šie arī bija tikai ekonomiskie emigranti, un kas vispār ar viņiem notika, un kā viņi veicināja latviešu tautas izdzīvošanu?). Un cik lielai daļai būtu jāatgriežas, lai visi skaitītos trimdinieki − 100%, 80%, 50%??

Un kad viņiem bija jāatgriežas? Jau 1945. gadā, kad „Lielais Tēvijas kaŗš” bija uzvarēts? 1953. gadā, kad Staļins bija miris? 1990. gadā, kad Latvijas Augstākā Padome pieņēma neatkarības deklarāciju? 1991. gadā, kad Krievija atzina Latvijas neatkarību? 1994. gadā, kad okupācijas militārais garnizons oficiāli atstāja Latviju? Varbūt drīkstētu gaidīt, līdz kamēr okupācijas civilais garnizons atstās Latviju? (Bet vai Freimanis tic, ka tas jebkad notiks?)

Freimanis uzskata, ka tas bija jādara jau 1991. gadā: Ja 13 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tu vēlies ekonomisku nodrošinājumu visai turpmākajai dzīvei, lūdzu, paliec tās valsts pilsonis, kur tev ir un būs labāk, tikai beidz reiz sevi saukt par trimdinieku. Un seko teksts par pakrimšanu par garoziņu.

Es dzīvoju un strādāju Latvijā 1991. gadā, un bija vairāk nekā skaidrs, ka „ierindas trimdiniekam” nebija tur nekādas vietas. Pirmkārt, nebūtu kur dzīvot − pārdod visu savu īpašumu Rietumos, bet nevari neko nopirkt Rīgā. Vai Freimanis aizmirsis, vai vienkārši nezin visus šķēršļus, kas kavēja atgriezties Latvijā? Un kur rastos darbs un ienākumi?

Ja pieņemam, ka jaunākais izbraucējs, kuŗš apzināti pieņēma lēmumu izbraukt no Latvijas 1945. gadā, bija ap 20 gadus vecs, tad 1991. gadā viņam bija jau 66 gadi, un 2004. gadā, kad Freimaņa raksts publicēts, šim trimdiniekam būtu jau 79 gadi.

Freimanis ir sevišķi nežēlīgs, ja viņš apšauba cilvēka motivāciju 20 gadu vecumā tikai tāpēc, ka viņš 79 gadu vecumā nepamet savu dzīves vietu, lai dotos uz zemi, kur būs jādzīvo nesalīdzināmi grūtākos apstākļos (ja pat var atrast vietu, kur dzīvot). Principā sākt dzīvi pilnīgi no jauna.

Vai varbūt Freimanis uzskata, ka bērnu darbi vai nedarbi pierāda vecāku domāšanu pirms 55 gadiem? Ja dēls nerepatriējas uz Latviju, tad tas pataisa tēvu (kuŗš varbūt jau 30 gadus ir miris) mazāk par trimdinieku?

Bet beigās par Freimaņa 1. argumentu − cik liels patiešām ir izbraucēju procents, kas atgriezās Latvijā vai nomira pirms 2004. gada? Mēs varam uzskatīt mirušos par īstiem trimdiniekiem, jo mums vairs nav tiesības apšaubīt viņu motivāciju.

Par Freimaņa 2. argumentu. Atkal ir runa par skaitļiem − cik atgriezās. Nu, tad cik? Un kā tiek skaitīti tie daudzie, kuŗi atkal brīvprātīgi atgriezās Sibīrijā, jo Latvijā viņus nepieņēma − nedeva pierakstu, nedeva darbu. Bet Freimanis netiek tālāk par tukšiem apgalvojumiem par skaitļiem − tukši, jo paši skaitļi neparādās.

Kā var salīdzināt latviešu politisko un ekonomisko darbību Rietumos ar izsūtīto atgriešanos no Sibīrijas? Freimanis noklusēti uzskata, ka šī darbība nav nekā vērts. Kāpēc viņš to atklāti nesaka, lai šī absurditāte būtu acīmredzama? Es nemēģinātu aprēķināt, cik daudz cilvēku atgriešanās no Sibīrijas ir vienlīdzīga ar, piemēram, Emīla Dēliņa darbu Austrālijā, veicinot valdību atcelt Latvijas okupācijas de jure atzīšanu un vēlāk atzīt atjaunoto Latvijas Republiku. Bez viņa un līdzīgu trimdas latviešu darbības Dainis Īvāns nebūtu ticis ne tuvu Austrālijas Ministru prezidentam. Pilnīgi noliegt šādas darbošanās vērtību latviešu izdzīvošanai ir politisks infantilisms.

Freimaņa 3. arguments ir visa viņa raksta „sāls”. Tā kā ir pierādīts, ka visi izbraucēji uz rietumiem ir nelieši (jo ekonomiskie migranti viltus kārtā uzdodas par trimdiniekiem), tad visi tie, kas atgriežas Latvijā arī ir nelieši, un jādara viss iespējamais, lai viņus apspiestu − lai viņi iztiktu no „garoziņas” un nepretendētu uz kārtīgu bijušo padomju pilsoņu vadošo lomu Latvijas politiskā un ekonomiskā dzīvē. Freimaņa arguments ir aizraujošs ar savu bezkaunību − Pēteris Bērziņš, kuŗš repatriējās uz Latviju, ir nelietis, jo Pēteris Ozoliņš nerepatriējas!

Freimanim vienīgie vērtīgie cilvēki ir tie, kas pazemīgi klausa varai − mierīgi gaidot izsūtīšanu uz Sibīriju, vai pakrimstot pa „ekonomiskai un politiskai garoziņai”. Kāds bēdīgs liktenis mums būtu, ja visi latvieši iekļautos Freimaņa slavinātā stereotipā!

 

 

 

 

Melburnā, Austrālijā, dzimušais kodolfizikas zinātņu doktors Gunārs Nāgels, mācību spēks Melburnas Universitātes Matemātikas fakultātē, IT konsultants Latvijā, Vācijā un Saūda Arābijā, bijis arī Latviešu Jaunatnes apvienības Austrālijā valdes priekšsēdis.

 

 

Turpinājums JG244