JG244 Atbildes uz akadēmiķa Jāņa Freimaņa rakstu NRA

ATBILDES UZ AKADĒMIĶA JĀŅA FREIMAŅA RAKSTU

LAIKRAKSTĀ NETKARĪGĀ RĪTA AVĪZE

(2004.9.VIII; pārpublicēts JG 239:66)

Sākums JG239, JG240, JG241, JG242 un JG243

Valters Nollendorfs

PAR TRIMDAS „ATLŪZUŠAJIEM ZARIEM,” „ATGRIEZTAJIEM RIECIENIEM” UN „GĀJPUTNIEM”

Savā laikā rakstnieks Andrejs Upīts Rietumu latviešu trimdai veltīja apzīmējumu „atlūzušais zars”. Mūsdienu akadēmiķis Jānis Freimanis lieto vārdkopas „ekonomiskie emigranti” un „atgrieztais rieciens.” Latvijas Avīzē (2004.23.X) viņiem pievienojas Juris Cibuļs ar apzīmējumu „gājputni”, ar ko liek saprast, ka tie ir cilvēki, kas rīkojas tikai pašlabuma dēļ. Nav grūti iedomāties, kas spieda rakstnieku Upīti tā izteikties par trimdu grāmatā Bezsaules noriets (1967). 1960. gadi bija laiks, kad padomju vara izvērsa plašu apmelošanas un nomelnošanas kampaņu pret trimdas latviešiem, un bija izdevīgi tajā iesaistīt cienījamu rakstnieku un akadēmiķi. Bet kas gan tagad liek Freimanim un Cibuļam lietot apzīmējumus, kas principā ieņem līdzīgi naidīgu nostāju pret tiem, kas 1944. un 1945. gadā devās bēgļu gaitās, saglabāja savu latvietību un tagad atjaunotajā Latvijā vēlas piedalīties tautas un valsts dzīvē?

Padomju propaganda trimdas cilvēkus nicīgi dēvēja pat „klaida latviešiem”, pašlabuma meklētājiem un tautas nodevējiem, visiem spēkiem cenšoties šķelt trimdas sabiedrību, lai tiešām trimda kļūtu par „klaidu.” Tas nebūtu bijis vajadzīgs, ja trimda patiešām būtu sastāvējusi no „atlūzušiem zariem”, „atgrieztiem riecieniem” vai „gājputniem”. Bet trimdas apzinīgākā daļa tā laika Latvijas varas aparātam bija pietiekami svarīgs un varbūt pat bīstams politisks un kulturāls spēks, lai tās neitralizēšanā paļautos tikai uz normāliem asimilācijas procesiem svešumā. Neba jau tie, kas patiešām bija aizklīduši savu labumu meklēt, bija svarīgi, bet gan tie, kuŗu mērķis bija palikt par latviešiem, kam rūpēja savas zemes atbrīvošana no Maskavas jūga. Un ne jau akadēmiķim Freimanim rūp tie patiešām „atgrieztie riecieni,” nedz arī pavisam aizlidojušie „gājputni” Jurim Cibuļam, bet gan tie, kuŗus sāk piebarot un labi aprūpēt un kuŗi tomēr kādu laiku var arī nelidot prom. Nezinu gan nevienu Rietumu trimdas latvieti, ko te tādā veidā pieskata vai pabaro, drīzāk otrādi − daudzi no viņiem Latvijai būs devuši vairāk nekā no Latvijas ņēmuši. Ir vienmēr izņēmumi, bet esmu drošs, ka tie, kas trimdā palika latvieši, tādi palika savas pārliecības un lojalitātes dēļ. Tādi izauga arī viņu bērni. Un tie, kas tagad dzīvo Latvijā, nebūt negrasās palikt tikai „kādu laiku” kā „nometnieki” − viņi ir mājinieki.

Lojalitātes jautājums, par ko norūpējušies gan akadēmiķis Freimanis, gan arī Cibuļs, ir svarīgs. To Saeima savā laikā izšķīra, dodot trimdas latviešiem iespēju līdz 1995.1.VI atjaunot Latvijas pilsonību, paturot trimdas valsts pilsonību. Ar to bija arī skaidri pateikts, ka savās attiecībās ar Latvijas valsti viņi uzskatāmi tikai par Latvijas pilsoņiem. Juris Cibuļs smīn par plašo sirdi, tas ir, lojalitāti jeb uzticamību divām valstīm. Viņa ieskatā tas ir vienīgi un tikai merkantilisms. Tiem, kuŗi trimdā palika uzticīgi Latvijai un ir gatavi Latvijai kalpot, šādi vārdi labākajā gadījumā nozīmē neizpratni, sliktākajā − klaju naidīgumu. Lojalitāte, protams, ir personīgās ētikas jautājums. Trimdas latviešiem akūtāks gan bieži vien nav bijis jautājums par lojalitāti Latvijai, bet drīzāk − par lojalitāti mītnes valstij. Vienpilsonība pati par sevi nenodrošina lojalitāti − piemēru pēdējā laikā Latvijā netrūkst. Divpilsonība pati par sevi to nepadara neiespējamu. Ka valsts var noteikt ierobežojumus valsts amatu ieņemšanai, ir saprotams, bet vai valstij patlaban nebūtu svarīgāk rūpēties, lai tās vadībā būtu cilvēki, kas godprātīgi, atbildīgi un profesionāli veic savus pienākumus, nekā vadīties no pilsonības kritērijiem, kas par sevi to nenodrošina? Ar iestāšanos Eiropas Savienībā Latvijai šādu cilvēku drīz vien var sākt pietrūkt, un valstij būtu svarīgi pavairot, nevis samazināt potenciālo kalpotāju skaitu. Tāpēc jāprasa, kāpēc gan šis jautājums paceļas tagad, bet ne toreiz, kad dubultpilsonība tika pieļauta? Cik zinu, neviens dubultpilsonis starplaikā nav apsūdzēts lojalitātes trūkumā vai nodevībā. Nav arī dzirdēts, ka kāds būtu iesaistīts korupcijā vai „valsts nozagšanā”, toties daudzi ir veikuši svarīgu darbu un apzinīgi pildījuši savus pienākumus. Vai te tiešām ir runa par lojalitāti vai, kā izriet no šīs publiskās debates, vienkārši par tās tautas daļas noniecināšanu, kas savulaik devās bēgļu gaitās un trimdā, un tagad gatavi strādāt Latvijā un Latvijai? Andrejam Upītim tas bija jādara komunistiskās varas dēļ, bet kas spiež Freimani un Cibuli to darīt? Un kam tas nāk par labu?

* * *

Rakstā „Varbūt faktus un ne tikai emocijas?” (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2004.7.X) akadēmiķis Freimanis sakarā ar S. Āboltiņas Dienā paustajiem uzskatiem par trimdu, cita vidū, uzsveŗ, ka vēsture tomēr ir jāzina, un nostalģisku emociju vietā šodien lasītājam jādod fakti. Tik tiešām, bet akadēmiķim gan būtu derējis pašam ar faktiem iepazīties, pirms rakstu piesūtīšanas NRA redakcijai. Daži piemēri. Jānis Freimanis: ...lielākā daļa bēgļu septiņus gadus mitinājās Bādenē-Virtembergā slavenajās dīpīšu nometnēs. Tomēr 1951. gadā sākās viņu otrreizējā masveida izbraukšana... Fakti: Bādenē-Virtembergā nebūt nemitinājās „lielākā daļa” latviešu bēgļu. Tie bija izkaisīti nometnēs visā Rietumvācijā. „Lielākā daļa” nebūt nedzīvoja Vācijā septiņus gadus. Plaša tālākā izceļošana sākās 1947. gadā. Līdz 1951. gadam tā jau bija noslēgusies. Jānis Freimanis: Šīs valstis [ASV, Kanada, Austrālija] bija ieinteresētas augstvērtīga darbaspēka uzņemšanā... Fakti: Ja kāds uzreiz strādāja „augstvērtīgu darbu” savā profesijā, tas bija izņēmums. Gandrīz visi ieceļotāji iesākumā strādāja ļoti vienkāršos un vāji atalgotos darbos. Anglijā, piemēram, daudzi pirmie ieceļotāji sāka darbu ogļraktuvēs un laukos; ASV daudzi savu „karjeru” sāka dienvidu pavalstīs, kokvilnu plūcot un veicot citus vienkāršus lauku darbus nepierastā klimatā. Austrālijā latviešu ieceļotājiem vispirms divus gadus bija jādzīvo nometnēs un jāstrādā valsts ierādītos darbos. Kanadā bija jānostrādā obligāts līguma gads. ASV gan šādu noteikumu nebija, bet tāpat bija jāsāk no apakšas. Profesionāļiem, piemēram, ārstiem un zobārstiem, parasti bija jāpārkvalificējas. Labu vietu iegūšanu sākumā ierobežoja arī angļu valodas trūkums. Arī Freimaņa kunga minētās finansētās kuģa biļetes bija uz bijušajiem amerikāņu kaŗavīru transporta un citādi krietni izdienējušiem un sagrabējušiem Liberty tipa kuģiem ļoti saspiestos apstākļos. Jānis Freimanis: Tā bija izbraukšana no valsts, emigrācija, un viss. Teikt, ka „valsts” toreiz nemaz nebija, un nebija vairāk nekā 45 gadus, varbūt būtu matu skaldīšana. Bet nekādā ziņā tā nebija vienkārša „izbraukšana”, vismazāk jau tiem, kam nokļūšana Rietumos bija jāizcīna ar ieročiem, daudzus atstājot aiz sevis. Jānis Freimanis: ...nav ko glorificēt latviešu ekonomisko emigrāciju uz Rietumiem 1944. gadā. Kā var glorificēt „ekonomisko emigrāciju,” ja tādas vienkārši nebija? Tiesa, sākotnējais patriotiskais vilnis noplaka, atstājot Vācijas bēgļu nometnes, un tālākajās izceļošanas zemēs lielākajai tiesai izdevās sevi materiāli nodrošināt. Taču tai pašā laikā līdzekļi netika taupīti ne politiskajam, ne kulturālajam darbam, ne arī palīdzībai radiem un draugiem dzimtenē. Tie netiek taupīti arī tagad.

Tādi nu ir fakti, un tos tik tiešām akadēmiķim būtu derējis uzzināt, kaut vai nesenajā konferencē Rīgā „Trimda, kultūra, nacionālā identitāte” (2004.30.IX - 2.X). Protams, ir jau arī pieejamas grāmatas par šo tematiku.

Akadēmiķis cenšas nostatīt 1944./1945. gada bēgļus pret tiem, kuŗi palika un bija pakļauti Maskavas varas teroram. Nezinu, vai atradīsies kāds Rietumu latvietis, kuŗš nepievienosies akadēmiķa teiktajam: Latviešu tauta saglabājās un izdzīvoja no tiem, kuŗi palika ... Tāpat − ikviens Rietumu latvietis vienmēr ir dziļi noliecis un nolieks galvu visu represēto, no Sibīrijas atgriezušos personu priekšā. Nedomāju, ka Rietumu latviešu vairākumam būtu jebkad ienācis prātā sevi uzskatīt par tiem, kuŗu dēļ Latvija atguva neatkarību. Bet ir tikpat nepelnīti neatzīt to, ko viņi Latvijas labā ir darījuši, dara un vēl ilgi darīs, ja tikai viņus neatgriezīs no simboliskā tautas kukuļa.

Pēdīgi, nedrīkst būt svarīgāks tas, kas mūs šķiŗ, par to, kas mūs tur kopā, lai cik dažādi un lai cik dažādos apstākļos esam dzīvojuši un dzīvojam. 20. gs. mūs šķīris daudz kas − kaŗi, emigrācijas, ideoloģijas, okupācijas. Mūsu zaudējumi šajā gs. dažu labu citu tautu būtu iznīcinājuši ne tikai fiziski, bet arī morāli, un piemēri nav tālu jāmeklē, kaut vai mūsu kaimiņu valstī Baltkrievijā. Jā, ASV un Kanadā pēc kaŗa bija nokļuvis nospiedošs vairākums Latvijas rakstnieku, gleznotāju, teātrinieku un citas inteliģences. Še jājautā − kāpēc? Un kas būtu ar viņiem noticis, ja viņi būtu palikuši Latvijā? Vai arī viņiem tā nebija trimda, bet ekonomiska emigrācija? Tie ir jautājumi, ko vērts ar izpratni pētīt. Ir vērts pārdomāt, ka daļa tautas ir izkaisīta visā pasaulē un tur arī paliks. Bet tas nenozīmē, ka tā ir atgriezta no tautas kukuļa, kamēr vien tā apzinās un atzīst savu piederību. Kas veido šo piederības sajūtu? Kas veido patriotismu, lojalitāti arī svešumā? Mums svarīgs katrs tautas loceklis, un mums nav tiesību noniecināt viņa lojalitāti vai latvisko pārliecību tikai tāpēc, ka viņš ir nonācis un dzīvo ārpus Latvijas. Šiem jautājumiem jāpieiet ar dziļu izpratni un lielu iejūtību, lai 21. gs. mūsu tauta beidzot varētu sasniegt to, kas 20. gs. tai bija liegts. Lai to izdarītu, ir vajadzīgs ikviens, kas tic un ir gatavs piestrādāt un palīdzēt − ir te Latvijā, ir arī pasaulē. Mums jau tā ir maz draugu. Vai drīkstam iztikt arī bez savējiem?

Es esmu viens no tiem, kas ir atgriezušies. Labā pārliecībā − palīdzēt ar zināšanām un pieredzi. Akadēmiķa Freimaņa teiktais skar arī mani, kas 1944.IX 13 gadu vecumā „izbrauca” un kam tik tiešām godīgā darbā izdevās nopelnīt „solīdu pensiju”. Lasot cienījamā akadēmiķa nosodošos vārdus par trimdu, man liekas, ka varbūt esmu darījis nepareizi savulaik turēdamies pie tā paša trimdas latviskuma mīta un pārliecības, ka daru kaut ko savas tautas, zemes un valsts labā. Nejūtos morāli pārāks par tiem, kuŗi nav atgriezušies. Daudzi ir mani draugi un − iedrošinos apgalvot − latvieši iz pārliecības, jo neviens viņus nespieda par tādiem palikt, taisni otrādi. Viņi arī bez amatiem tādi paliks un ar visu savu dubultpilsonību ir pelnījuši visas morālās tiesības uz piederību savai tautai. Jūtu dziļu cieņu pret tautu, kas palika Latvijā un, par spīti neiedomājamiem pazemojumiem, apspiešanai un fiziskai iznīcināšanai, spēja atkal celties un ar pašcieņu izcīnīt un ieņemt savu vietu pasaulē. Ir gods piederēt tādai tautai, un šo sajūtu man neviens neatņems. Mana atgriešanās nebija viegla, jo man viņā krastā daudz kas palika un daudz kas paliks. Tās saites nekad nezudīs, un labi tā, jo tās nenāks par labu tikai man. Man nav jānoraida Amerika, lai būtu mājās Latvijā. Es esmu diezgan iecirtīgs cilvēks, kā jau laikam daudzi latvieši, un reiz te esmu, te arī palikšu. Un, ar vai bez amatiem, centīšos darīt, ko vien varu un ko vien ņem pretī kā noderīgu.

Filoloģijas zinātņu doktors (U. of Michigan, 1962) Valters Nollendorfs ilgus gadus vada vācu valodas / literatūras fakultāti Viskonsīnas U. (University of Wisconsin, Madison). Ģermanistikas žurnāla Monatshefte galvenais redaktors. Ne tikai JG, bet arī žurnālu Mēs un Mazputniņš, LaRAs (Latviešu Rakstnieku apvienības − trimdā) un Baltijas Studiju veicināšanas apvienības (Association for the Advancement of Baltic Studies jeb AABS) iniciatoru grupas loceklis. AABS akadēmiskais direktors. JG redaktors (1955-1956; 1957-1959). Publicējis literatūrzinātniskus rakstus, dzejoļus un lugas. Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmatas redaktors un LOM valdes loceklis. Kopš 1996. gada Valters dzīvo un strādā Rīgā.

Uldis Siliņš

BAIDĪJĀMIES VISI

Neesmu lasījis, ko rakstījis Visvaldis Lācis (Diena, 2005.20.lll), ne arī, ko rakstījis Jānis Freimanis savā otrajā rakstā (Diena 2005.12.IV), bet uzdrošinos minēt, ka Lāci bija aizkaitinājis Freimaņa raksts „Vai trimda, vai tikai svešums” (NRA, 2004.19.VIII), un nu savukārt Lācis ar savu rakstu Dienā (2005.20.III) ir aizkaitinājis Freimani. Pēdējā atspēkojuma raksts ir zaudējis savu kareivīgumu, kāds bija manāms viņa pirmajā rakstā. Es nepavisam neesmu automātisks „trimdas līnijas” aizstāvis, bet Freimaņa pirmais raksts man likās tendenciozs. Ir lietas, par kuŗām esmu ar Freimani vienisprātis, tāpēc komentēšu tikai viņa divus izteikumus.

(1) Jānis Freimanis dala bēgļus divās kategorijās: tie, kam bijis jābaidās, un tie, kam nav bijis jābaidās. Tātad tie, kam nav bijis jābaidās, Freimaņa grāmatās ir ekonomiskie bēgļi. Manās neizglītotajās ausīs tas skan absurdi. Bailes ir brīnišķīgs nonivelētājs un vienotājs faktors, un tajās dienās mēs, nekomunisti, baidījāmies visi. Es te, protams, nevaru runāt Freimaņa vārdā, ja viņš vispār ir bijis to laiku liecinieks.

1949. gadā izveda uz Sibīriju tūkstošiem cilvēku no kategorijas, kam pēc Jāņa Freimaņa receptes nebūtu bijis „jābaidās.”

(1) No izsūtījuma pēc Staļina nāves daudzi atgriezās. Freimaņa arguments, ka no Sibīrijas atgriezās vairāk nekā no Rietumiem, nav apstrīdams, bet cienījamajam akadēmiķim būtu jāpatur prātā, ka mums 1950. gados šāda iespēja bija liegta. Vai varbūt Freimaņa kunga uztverē mums tāda iespēja bija un nebūtu bijis ko baidīties?

Pilnīgi piekrītu Jānim Freimanim, ka mums nevajadzētu savā starpā plēsties, bet tajā pat laikā arī nevajadzētu plauktiņus iztīrīt no mītiem tikai tāpēc, lai tur ieliktu paši savējos.

Viens no Austrālijā mītošajiem jaungaitniekiem, Uldis Šiliņš <usilins@optusnet.com.au>, sarakstījis lugas, kas iekļautas grāmatā Kad pārnāksi, bāleliņ (1984), un humoristisku skeču sēriju „Kaleidoskops”, kas sakopota krājumos Konservēts latviskums (1969) un Letiņi nezudīs (1977). Viens no Sidnejas Latviešu teātŗa dibinātājiem. Novadpētnieciskas grāmatas Mēs esam carnikavieši (Rīgā, 2002) autors.