Jaunā Gaita nr. 248. marts 2007
JG redakcijai:
Rasmas Birzgales recenzijā JG245 par Viktora Hausmaņa grāmatu Latviešu teātris trimdā starp citu lasāms, ka grāmata ataino to laikmetu, kuŗā teātris darbojās, ka latvieši ir tiešām neparasti teātŗa cienītāji un nenogurstoši lugu iestudētāji. Žēl, ka Viktors Hausmanis kā raksturīgu piemēru šīm aktivitātēm savā grāmatā nav pakavējies pie Zviedrijas latviešu teātŗa entuziastiem Uppsalā, kur pagājušā gadsimta 50., 60. un 70. gados mita tikai kādi 120 latvieši, bet no kuŗiem bija izveidojušās divas amatieŗu teātŗa kopas - Uppsalas dramatiskā kopa un DV Uppsalas dramatiskā kopa. Tās abas intensīvi darbojās no 1950. gada līdz vismaz 1965. gadam, sniedzot daudz izrāžu ne tikvien Uppsalā, bet arī Uppsalas kaimiņu pilsētās - Stokholmā un Vesterozā (Vėsterĺs). Kā pirmo lugu, piemēram, Uppsalas dramatiskā kopa 1951.27.I izrādīja Anšlava Eglīša Kazanovas mēteli, kuŗu palīdzēja sagatavot vecmeistars Jānis Ģērmanis, bet kā vienu no pēdējām 1965.14.I - Jāņa Viesiena [skat. lpp. 6-7. Red.] satīru Viņa pēdējā griba.
Arnolds Kursis, Stokholmā
Va' velnu, cik interesants raksts par tiem vāciešiem (JG246:13-17)! Tūlīt sagribējās visu, ko nebiju lasījusi dzīt rokā, bet vēl laikus atcerējos savus gadus - nākošā aprīlī būs 85 - un laika vairs nav daudz. (..) Ar prieku baudu JG. Otru eksemplāru, kā parasts, aizsūtīju uz Latviju lāga vīram Olafam Gūtmanim. Viņš vienmēr tik ļoti priecājas un slavē.
Lasītāja Merilendā (Maryland), ASV
[No kāda Latvijas Universitātes mācībspēka vēstules dzejniecei Veltai Sniķerei]: Paldies mūsu lasītāju vārdā par Jūsu atsūtītajiem Jaunās Gaitas numuriem - tur ir tik daudz interesantas lasāmvielas! Kādu laiku Jaunā Gaita bija pārdošanā Rozes grāmatnīcā, bet pašlaik nav. Reiz, kad tur atrados, kāda dāma jautāja, kur varētu izlasīt žurnāla vienu numuru? Varēju viņai norādīt, ka tas ir pieejams mūsu [Latvijas Universitātes] lasītavā.
Ļoti priecājamies par JG247. Raimonda [Staprāna] luga bija absolūts pārsteigums. Paldies arī par abām Viktora Hausmaņa grāmatas Anšlavs Eglītis recenzijām [Rasmas Birzgales un Ainas Siksnas]. Nepagurt! Tāpat tik uz priekšu!
Gvīdo Augusts, Kornvalisā (Cornvallis), Oregonā
Nupat atgriezos Ņujorkā pēc trīs mēnešu ciemošanās Rīgā. Sakrājušamies pastam, kas izskatās kā siena kaudze, vēl neesmu iedrīkstējusies ķerties klāt (..) pēdējos divus JG numurus neesmu vēl redzējusi, bet noteikti tos izķeksēšu pirmos, jo man JG vēl aizvien nozīmē kalngalus.
Lasītāja ASV austrumkrastā
Vismaz manā atmiņā JG246 paliks kā termina "valstssieva" ienesēja mūsu domu izmaiņās, līdzās jau apgrozībā esošam "valstsvīram." Par pašu oriģinālu - "Mūsu valstssieva Vašingtonā" (JG246:26-27) - nav vajadzības lieki runāt. Varu tikai uz vissiltāko ieteikt katram to lēnā garā izlasīt. Tur, manuprāt, līdzās ASV Kongresa runā (2006.7.VI) teiktam, ir arī nolikti objektīvi skatīti fakti. Kā šo kopsummu pieņemt un vērtēt ir katra paša ziņā. Citādi ir ar JG nodaļu "Kiberkambaris," kuŗā it jestri vārdos "izmet villu" Ojārs Kalniņš un Juris Žagariņš. Kaut kādi svešs un pārmainījies kopš ASV laikiem liekas Kalniņš ar savu līdzīgi Prezidentei pausto multikulturālismu. Manuprāt, nez kādēļ, viņi abi īsti neizprot, ka Eiropas Savienība ir nacionālu un ne multikulturālu valstu savienība. Un šajā jautājumā pirmskaŗa Latvijas modelis visumā derēja Eiropai toreiz, der tai tagad un, pāri visam, tas der arī Latvijai tagad. Nelaime ir tikai tā, ka tagadnes Latvija nezina un negrib zināt, cik labi un taisnīgi pirmskaŗa Latvija bija organizēta. Neņemos tuvāk iztirzāt "villas izmešanu," bet nevaru noliegt, ka man patīk Žagariņa "pipars," un ar vilšanos pārsteidz Kalniņa "būtu, ja būtu." Vai tikai nav tā kā tai parunā: Ja esi Romā, tad dari tā kā romieši, ko varētu attiecināt arī uz Rīgu, kur, protams, aplamību "ir vairāk kā sunim blusu," un spēkā ir prātula: Kā maizi ēd, tā dziesmu dzied! Visumā valda doma, ka mūsu Prezidente, līdzās diezgan daudziem "kūleņiem," ir darījusi arī daudz laba. Šādā sakarā nāk prātā laiks, kad sāku mācības skolotāju institūtā. Tur kādreiz Rīgas puikas naski "sita zolīti," bet kāds lauku zēns, tievs un gaŗš kā cērme, cītīgi vēroja viņu kārtis un to, ko viņi pierakstīja. Un tad pēkšņi viņš piecēlās kājās un savā malēniešu mēlē priecīgi izsaucās: Vī vī ku feini! Pluss un mīnuss štimmē! - Kaut Dievs dotu, ka arī mēs tā kādreiz varētu teikt par savas Prezidentes prezidentūru.
Arturs Neparts, Milfordā, Mičiganā
Nav jau tā, ka cilvēki tikai skatītos TV, spēlētos ar saviem "i-podiem," mobīlajiem telefoniem vai "blakberijiem," nē, viņi arī lasa. Latvieši nevien lasa latviski, viņi lasa arī angliski. Lasa avīzes, Chicago Tribune, arī citas, un redz, ka tāds Pauls (Pauls, ar "s" vārda galā, tak jau laikam latvietis) Toutonghi Čikagā lasīs kādus sava jaunākā romāna Red Weather fragmentus.
Čikagā ir iespējas rakstniekus redzēt un klausīties grāmatnīcās, bibliotēkās, gan arī citās vietās vai katru dienu, pat dučiem. Tomēr, latvieši viņu vidū parādās samērā reti. Bet ne jau visi, kas lasa, sajūt mudinājumu kaut ko darīt.
Es lasu trešo sludinājumu:
Luftverkehr Riga - Berlin, un jūtu mudinājumu
Pacelties gaisos ar vareno propelleru dudinājumu. *Nu, bet mēs to jutām (nu, to mudinājumu) un dodamies uz dižkrogu Hopleaf Klarka un Fostera ielu krustojumā (tagad jautājums valodniekiem: vai Fostera ielas nosaukumā būtu jālieto mīkstinātais "ŗ" vai nē? (Fosteris, Fosteŗa?).
Dižkrogs divos stāvos - pirmajā pulks ļaužu apmierina savas miesas kārības, "bezgramotņiki" ēd un dzeŗ. Mums ar viņiem nav nekā kopīga, noejam tiem gaŗām, tiecamies uz augstākām sfērām (sfairām?). Otrā stāvā literāra gaisotne, neēd, bet tikai dzeŗ. Pats literārais krogus kungs pie šeņķa, un alus ir tiešām labs.
Telpa sanākusi pilna, liels pulks ļaužu. Sāku skatīties, kur tad tie latvju lasītāji - tad apjēdzu, jāskaita tak tās sirmās galviņas. Skatos, skaitu, sanāk tā, ka mudinājumam būs sekojis vesels laimīgais ducis no tautas kopības, nu, tas maiznieka ducis, vai kā daži ari saka, tas v.... (negribās to vārdu teikt, jo kā jau mēs visi zinām, kā To piemin, tā Tas ir arī klāt, un ko tad?) ducis. Nu, bija jau arī daži jaunāki latvieši, bet tie bija tā pāris vai kādi trīs. Mūsu literāro grupu reprezentēja veseli pieci (mēs nevaram vien sagaidīt, kad atkal atsāksim mūsu pārrunas - tagad par Anšlāva Eglīša agrīnajiem darbiem, un pēc tam par Jāņa Mauliņa Vilkaču sila līdumnieks. Nāciet arī Jūs!)
Pats rakstnieks ļoti jauks kungs, tā ap trīsdesmit, tik tiešam arī runā latviski (tāpēc tas Pauls ar to "s" galā), tikai tā kā bārdu nebūtu griezis kādas trīs dienas. Klusi saku to sievai. Viņa mani atkal šušina un saka, tā ir tagad tāda mode, un tas esot pievilcīgi. Es nu nezinu, man tāds gluds vaidziņš, un varbūt tāpēc jau ar to piekrišanu ir tā kā ir...
Nekādas diskusijas jau nebija, tāpat arī nebija nekādi oficiālie jautājumi. Tāpat neformāli kāds ievaicājās, vai romānā esot kaut kas autobiogrāfisks? Rakstnieks atteica, ka romāns esot romāns, un viss ir izdomāts no viena gala līdz otram. Tāda tā opera. Par rakstnieku pašu un viņa darbiem jums būs jāizlasa citos rakstos, ko ir sarakstījuši zinātāji un citādi gudri cilvēki gan tepat Čikagas Ziņās, gan Laikā vai citur (droši vien Jaunajā Gaitā arī būs kas rakstīts). Nu, tagad Jūs visu ziniet, kas un kā tur tajā dižkrogū notikās.
(Olivereto - Jānis Sudrabkalns, no krājuma Džentlmens ceriņu frakā, 1924).Ivars Antēns
