JG258 Eva Eglāja Kristsone.OKUPĒTĀS LATVIJAS UN LATVIEŠU TRIMDAS SASKARSME UN TĀS DINAMIKA

Eva Eglāja-Kristsone

OKUPĒTĀS LATVIJAS UN LATVIEŠU TRIMDAS SASKARSME UN TĀS DINAMIKA – IV DAĻA

INTENSĪVO KULTŪRAS SAKARU TAKTIKAS LAIKS (1964-1987)

1972 - 1975

1972. gadā Maskava atļāva LPSR Valsts drošības komitejai (VDK) izveidot specializētu tūristu grupu ar VDK virsnieku priekšgalā, kas uzdevās par LPSR Ārlietu ministrijas darbinieku. Grupas sastāvā ietilpa Komitejas sekciju locekļi, tai skaitā ievērojami skatuves mākslinieki un mūziķi. Grupas ceļojuma uz ASV oficiālie rezultāti bija iepriecinoši – emigrācija bija gatava uzņemt kultūras darbiniekus no LPSR. Kā 1985.gadā savā runā Komitejā kultūras sakariem (KKS) plēnumā atminas Arvīds Grigulis: ...mums daudzi emigrantu rakstnieki vaicāja: „Vai Latvijā mums nav vietas?” – Ir vieta, ja cīnāties pret reakcijas spēku, kas cenšas apdraudēt dzīvi jūsu dzimtenē, mēs atbildējām. Mūsu literatūra veic savu uzdevumu – palīdz pārvarēt šaubas tiem, kas tic un mīl Padomju Latviju [1].

Atkal un atkal / sarunas ieslīd strīdā, raksta Grigulis dzejolī ”Pie Sanfrancisko latviešiem” [2] pēc iepriekšminētā brauciena. Nav brīnums, / Ja emigranta ceļš / Ir īgnuma ceļš. Kā viens no galvenajiem 40. gadu Latvijas padomju literatūras toņa noteicējiem Arvīds Grigulis nebūt neizrādījās piemērots VDK mērķu sasniegšanai trimdas sabiedrībā. Anšlavs Eglītis vēstulē draugam Alvim Šķipsnam, rakstnieces Ilzes Šķipsnas brālim, savā asprātīgajā tēlotāja manierē rāda šādu ainu: Grigulis gastrolējis Sanfrancisko, uzņemts pie populārā liberāļa R. Staprāna. Taču viņa stāja un ekspostulācijas bijušas tik dramatiski rusofīlas, ka pat Lindbergs [3] saļodzījies. Uz Klīdzēja izmisušiem mēģinājumiem atdzīvināt viņu kopīgās jaunības atmiņas Grigulis atbildējis tikai ar nepielūdzamu: neatceros! (..) Pat Lapenieks [4] teicis: ar kuru katru, tikai ne Griguli! Jaunie Rīgas literāti Grigulim aiz muguras rādot saliektu pirkstu, par zīmi, ka viņš atkal redzēts klauvējam pie Stabu ielas durvīm [5].

2005. gada JG240 publicēts Ivara Lindberga raksts „Kā Arvīds Grigulis viesojās Sanfrancisko”, kas tapis kā piezīmes pie Evas Eglājas-Kristsones raksta „PSRS okupētās Latvijas literātiem veltīto sarīkojumu savdabība trimdas latviešu auditorijās: saistība ar kultūras sakaru komiteju” [6] un ir nozīmīga liecība, jo Lindbergs, kā jau minēts Anšlava Eglīša vēstulē, bija viens no tiem, kas tikās ar Griguli. Lindbergs uzsver, ka, ...balstoties uz notikumam klāt nebijušu cilvēku atstāstījumiem (šajā gadījumā – Eglīša vēstuli - E.E.K), var tiešām rasties visādas kļūdas. Piemēram, Griguļa viesošanās gadījumā Lindbergam nekāda saļodzīšanās nesanāca, jo viņš jau pāris dienas iepriekš bija valsts drošības iestāžu brīdināts par iespējamo Griguļa viesošanos Sanfrancisko. Pārrunājām savā starpā kā un vai vispār viesi uzņemt, jo Griguļa reputācija citu jaunāko Latvijas literātu vidē mums jau bija zināma. Pirmie šīs puses sakarnieki, Olafs Stumbrs un Velta Toma, bija jau atgriezušies. Nospriedām, ka tomēr viesis būtu jāuzņem, jo viņa labvēlība varētu nākotnē izšķirt citu, jaunāko un gaišāko literātu viesošanos šaipus [7].

Arvīds Grigulis savas izjūtas un pārdomas pēc Amerikas apciemojuma aprakstījis dzejoļu ciklā „Marginālijas angļu valodas vārdnīcā Amerikas ceļojuma laikā”, kuru var lasīt gan Literatūrā un Mākslā, gan 1983. gadā izdotajā grāmatā Kļavas lapa sniegā, debesskrāpji mākoņos [8]. Kā 1973. gadā Jānim Aneraudam raksta Anšlavs Eglītis: Ne bez intereses lasīju Griguļa dzejas prozā „Marginālijas”, resp. „Naši za graņicei”. Pārsteidz iecietīgā stāja. Tikai rets, nenozīmīgs pārmetums. Patiesībā – slavinājums Savienotajām Valstīm. Par dažu labu lietu viņš informējies pareizi, piem., par hipijiem īstajiem un neīstajiem. Bet demonstrācijas, kuras viņš braucis skatīties uz Vašingtonu, gan noteic mode un nauda. Amerikāņi nekā nedara par velti [9].

Vēl no Anšlava Eglīša vēstules Alvim Šķipsnam var uzzināt sekojošas nianses: Izbaudījis viens pats veselu buteli burbona, nelietojot ne ledu, nedz šķīdinātājus, Grigulis tomēr drusku atmaidzis un atzinies, ka tik labi kā Amerikā dzīvojot „prastākie” latvieši, Rīgā dzīvojot tikai ļoti reti no visaugstākajiem funkcionāriem. Un pat tiem pietrūkstot daudzi šeit pieejami artiķeļi. Viņš atzīmēja arī savu, kancelejas vadītāja pieredzi: ja šeit saplīstot kāda kancelejas mašīna, tad piezvanot uz veikalu, un ja ne tieši rīt, tad parīt to atvedot jaunu. Ja viņam pie mašīnas pietrūkstot tikai kāda vada vai „štepseļa”, tad viņš arī zvanot uz veikalu un arī dabūjot prasīto, tikai – pēc gada. Šāda veida izteikas intervijas aprakstītājs Gvido Augusts bija izlaidis, lai nesabrūvētu Grigulim nepatikšanas atgriežoties Rīgā!! It kā būtu kāda vajadzība šo taupīt! Latviešu izkalpības gars izpaužas pat tādos sīkumos. [10]

Trimdā 70. gados vairāki spilgti notikumi joprojām saistīti ar žurnālu Jaunā Gaita un tā veidotājiem. Valija Ruņģe savas grāmatas Uzticības rūgtā cena 1. daļā runā par t.s. sākotnējiem jaungaitniekiem, kā Valteru Nollendorfu, Aivaru Ruņģi, Laimoni Zandbergu, Gunaru Andreju Irbi u.c., kuri iesaistījās literārajos un sabiedriskajos procesos 50. gadu otrajā pusē, paši būdami to rosinātāji vai katalizatori. Sākotnējiem jaungaitniekiem pieder arī Latviešu Rakstnieku Apvienības (LaRA) dibināšanas ideja. Apvienība dibināta 1972.31.XII ar nolūku pārstāvēt un aizstāvēt ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu rakstnieku intereses latviešu sabiedrībā un veicināt literāru jaunradi. Tā radusies arī kā alternatīva konservatīvajai Latviešu preses biedrībai. LaRAs dibināšanas protokolu parakstījuši 43 latviešu rakstnieki, dzejnieki, dramatiķi, tulkotāji, kritiķi un literatūrzinātnieki. Kā liecina Ruņģe, ar rakstnieku interešu aizstāvēšanu latviešu sabiedrībā LaRAi nav veicies tik spoži, kā būtu bijis vēlams. Piemēram, 1983.gadā ASV latviešu Dziesmu svētkos Milvokos LaRAs valdes pārstāvis Valters Nollendorfs veltīgi centās pārliecināt Rīcības komiteju, ka ieplānotajās rakstnieku tikšanās pusstundās ar publiku tiesības piedalīties Valdim Krāslavietim un Olafam Stumbram. Liegums palika spēkā. Rīcības komitejas uzdevumā rakstītā vēstulē teikts, ka minēto lēmumu Rīcības komiteja motivē ar minēto dzejnieku rīcību, kas nesaskan ar Rīcības komitejas nacionālo viedokli, t.i., iemesls bija tas, ka Krāslavietis un Stumbrs bija ciemojušies Latvijā un tur arī publicējuši vai lasījuši savus dzejoļus. Taču tieši LaRAs izdevumā LaRAs Lapa daudz tika analizēti latviešu literatūrai svarīgi jautājumi, kas saistīti gan ar abu dzelzs priekškara pušu rakstnieku sadarbību, gan latviešu literatūras pazīstamību starptautiskā mērogā.

Liela nozīme bijusi arī Jaunās Gaitas Draugu klubam (JGDK). Kā informē JGDK Apkārtraksta 1.numurs, klubs dibināts 1959.gadā, lai palīdzētu JG finansiāli. Kopš 1977.gada JGDK sabiedrībai paskaidro, ka šo atbalstu vēlas palielināt, tāpēc rīko sarīkojumus, kas palīdz mūsu jauniešiem iepazīties ar latviešu kultūru radītu gan šeit, gan Latvijā. Par Draugu klubu interesi izrādījis, piemēram, Pāvils Klāns no Kopenhāgenas, vēstulē JG (1976.23.VII) redaktoram Laimonim Zandbergam paužot pārliecību, ka izejot no pieņēmuma, ka mūsu tauta nav kļuvusi idiotiska pēc tam, kad to atstājusi emigrācijā devusies daļa, atliek akceptēt, ka tās vispāratzītais ģenijs turpina dzīvot un radīt, tātad sniegt arī augstas kvalitātes pienesumus mūsu kultūrai. Tāpēc vienas vai otras filmas, izstādes, mūzikas vai literatūras ceļu pavēršana uz rietumiem ir labs un nepieciešams veikums. Jautājums ir par to, cik tādam veikumam tiek piešķirta polītiska uzdevuma nozīme. Tā organiskā bāze, uz kuras stāv trimda, tapusi pretkomūnistiskas pārliecības (arī baiļu, personīgā labuma meklēšanas utt.) rezultātā, te nedrīkst notikt kolīzija.

Jaunās Gaitas Draugu klubs pāraug biedrībā Dardedze 1978. gadā. Dardedzes darbība, tāpat kā ikviena iniciatīva, kas saistīta ar sadarbību ar KKS, kritizēta presē un publiskos sarīkojumos. Savu mērķi, t.i., būt par starpnieku starp trimdas sabiedrību un Latvijas varas iestādēm, īpaši KKS, Dardedze vairāku gadu garumā veiksmīgi pildīja. Arī KKS bija ieinteresēta un atsaucīga pret biedrību, kas uzņēmusies mediatora lomu. Vēstulē Anitai Liepiņai Jānis Anerauds uzmanīgi vaicā: Kādas ir Jūsu domas par „Dardedzes” rīkoto pasākumu atspoguļošanu Rīgas radio pārraidēs un laikraksta „Dzimtenes Balss” slejās? Vai tas būtu vēlams, jeb tas varētu kaitēt Jūsu organizācijas darbībai. [11] Dardedzes darbību sīki aprakstījis Nikolajs Bulmanis rakstā „Dardedze”, [12] kā arī viens no visaktīvākajiem dardedziešiem, proti, Guntis Liepiņš, trimdas kultūras izpētei veltītās konferences Trimda. Kultūra. Identitāte. referātu krājumā. [13]

JG, kas par sevi bija radījusi brīva un it kā ārpus ideoloģijām stāvoša žurnāla iespaidu, mēdza nonākt arī situācijās, kur parādās piesardzīgums. Tā 1976. gadā laikrakstā Brīvība parādās raksts „Savāda Jaunās Gaitas rīcība”, kuru parakstījis kāds B.K. [Brūno Kalniņš, red.]. Raksta pamatā ir satraukums par to, ka pēc mūsu rīcībā nākušām ziņām „Jaunās Gaitas” redakcija (galvenais redaktors Laimonis Zandbergs) nolēmusi šogad vairs neievietot sava ilggadīgā līdzstrādnieka un redakcijas locekļa, prof. Rolfa Ekmaņa rakstus par Padomju Latvijas literatūru, kas guva plašu interesi un bija pieskaitāmi žurnāla vērtīgākajiem rakstiem. Iemesls šādai pārsteidzošai un savādai rīcībai it kā esot redakcijas uzskats, ka R. Ekmanis savos rakstos atklājot Padomju Latvijas rakstnieku zemtekstus un tādējādi kaitējot šiem rakstniekiem dzimtenē, par ko daži no viņiem esot sūdzējušies. [14] Šajā gadījumā ir iespēja uzzināt arī paša Rolfa Ekmaņa versiju par šiem apgalvojumiem: Kopš 1967.gada mans vārds parādījies vairākos polemiskas iedabas rakstos, kur „Jaunajai Gaitai” pārmests, cita starpā, par to, ka šis rakstu krājums pārtraucis ievietot manus gadskārtējos pārskata rakstus par iezīmēm mūsdienu Latvijas literārajā dzīvē. Sakarā ar to gribu darīt zināmu, ka 1975.gada augustā saņēmu no JG galvenā redaktora Laimoņa Zandberga ierosinājumu nepublicēt apskatu par 1974.gadu. Iemesls: vairāku JG autoru raksti sagādājuši „grūtības rakstniekiem un kultūras darbiniekiem” dzimtenē. Ierosinājumam pamatā bijusi aptauja pie JG redaktoriem, apgāda „Ceļinieks” vadības un tiem trimdas literātiem, kas tajā laikā apmeklējuši Latviju. Aptaujas rezultāti: 50% ierosinājuši ievērot lielāku piesardzību (nacionālo interešu labā), 20% -- turpināt kā līdz šim, 25% -- apskatus pārtraukt, jo tie nodarījuši tikai ļaunu. 1976.g. februārī Laimonis man lūdza atsākt apskatu rakstīšanu, konkrēti par 1975.gadu, gan notušējot „zemtekstus” rakstnieku darbos. [15]

Šis nebūt nav pirmais gadījums, kad Rolfam Ekmanim nākas saskarties ar līdzīgu attieksmi. Jau 1969. gadā Mičiganas Universitātes pilsētiņā Anārborā speciāli sasauktā JG darbinieku sēdē tika nolasīta Ekmaņa sagatavotā raksta par Latvijas kultūras dzīvi 1968.gadā pirmā daļa par latviešu dzejnieku devumu. Kā atceras Ekmanis, pēc tam, kad vairāki klātesošie kategoriski iestājušies pret dzejas daļas publicēšanu, jo tā varot bēdīgi atsaukties uz Latvijas dzejnieku likteni, ticis izsludināts kaut kas līdzīgs pašcenzūras manifestam. 1968.gada kultūras norišu apkopojušais pārskats gan ticis iespiests JG ar nedaudziem svītrojumiem. Bet iecerētais apskats par 1969.gadu, kad iznāk Vizmas Belševicas Gadu gredzeni, Māra Čaklā Lapas balss, Vitauta Ļūdēna Trīsdesmitgadīgās acis, Ojāra Vācieša Aiz simtās slāpes u.c., paliek neuzrakstīts. Redaktors Laimonis Zandbergs gan vēstulē Rolfam Ekmanim lūdzis pārskatu rakstīšanu turpināt, piebilstot, ka mūsu lielā brīvība jāierobežo, lai jaunie autori [Latvijā] varētu paturēt savu mazo brīvību (..) tā kā Tu ļoti bieži trāpi naglai uz galvas un norādi uz dažādiem zemtekstiem, cenzoru neuzmanību utt., tad rezultātā JG publicētie raksti tiek izmantoti kā argumenti, lai zināmus Latvijas rakstniekus viņu vecākie un dogmatiskākie kollēgas varētu nobāzt aizkrāsnē. [16] Uz to Ekmanis atbildējis: …manā uzskatā jāapskata visas puses, t.i., Ļūdēns, Peters, Līvena, bet arī Grigulis, Jūlijs Vanags, Andrejs Balodis un Kārlis Krauliņš. Bet, ja mums pastāvīgi jādomā par to, ko teiks Goris, Haralds Priedītis vai kāds cits kultūruzraugs par, teiksim, Vizbuļa Bērces vai Ignāta Muižnieka pelnītu nopelšanu vai pazobošanos JG, bet turpat Egīla Plauža vai Dagnijas Dreikas paslavēšanu, tad jau nav vērts tērēt laiku. [17]

Ja šeit vēl pārrunas par cenzūru un pašcenzūru risinās JG veidotāju internās sarunās, tad 70. gadu otrajā pusē tās tiek risinātas atklātībā. Latviešu politisko aktīvistu demokrātiskā spārna pārstāvju uzskatā JG kļūst konservatīva, tās politiskā ievirze regresīva. Latviešu sociāldemokrātu vadītājs Brūno Kalniņš jautā: …vai JG redaktori domā, ka pie tagadējiem Rīgas cenzūras apstākļiem vispār ir iespējams izdot romānus, dzejas, stāstus ar apslēptu zemtekstu, ko cenzori nebūtu pamanījuši un nostrīpojuši (..) Vai tad mūsu Toronto draugi tiešām domā, ka visi šie padomju cenzori savu amatu neprot? (..) „Brīvība”, kas ik gadus uzskatīja JG par savu sabiedroto cīņā par demokrātijas principiem, nožēlo, ka padomju literatūras jautājumā JG turpmāk uzliek sev nevajadzīgu pašcenzūru un klusēs. [18]

Kā raksta Ekmanis, zīmīgi, ka hiperbolizēto baiļu rašanās pamatā gandrīz vienmēr ir patiesajām proporcijām neatbilstoši no Latvijas atvesti nostāsti. Visvaldim Lāmam, piemēram, esot bijis jācieš sakarā ar manu apceri par romānu „Kāpj dūmu stabi” (1960), kaut arī Lāms nonāk oficiālās kritikas krustugunīs jau pirms raksta JG (1962), visvairāk par stāstu „Baltā ūdensroze” (1958)”. [19]

Padomju ideoloģijai raksturīgu nostāju pret Rolfu Ekmani varam skaidri saskatīt Jāņa Anerauda rakstā „Atskatoties…”, kas veltīts kultūras sakariem, kur Anerauds pauž pārliecību, ka antikomunisma psihozes pārņemtie ASV valstsvīri no dažādu tautu vidus izraugās nozaru speciālistus un tos īpaši sagatavo ideoloģiskajām diversijām pret sociālistiskajām valstīm, piemēram, pāris šādu latviskas izcelsmes profesoru skrupulozi izpēta katru Padomju Latvijā publicētu dzejoli un stāstiņu, rakstu un feļetonu, lai atrastu (kas meklē, tas vienmēr atrod) padomju iekārtu „kritizējošus” materiālus, „dumpīgas” domas un buržuāziskās Latvijas „slavinājumus”. Neveikli vai nemākulīgi uzrakstītās rindās tiek atrasti „zemteksti” un „brīvdomības”, kādas pats autors pat sapnī nav redzējis. Šādiem „atklājumiem” seko apgalvojumi par padomju iekārtas „disidentiem”. Būtībā par saimnieku dolāriem sovjetologi veic visprimitīvākās ideoloģiskās diversijas, cenšas sēt aizdomas, neuzticību un naidu inteliģences jaunajā paaudzē, nepelnīti cildinot otrus, ar lišķīgiem glaimiem kūdot vienu paaudzi pret otru. [20]

Trimdas žurnālā Treji Vārti [21] literatūrai Latvijā netiek atvēlēta būtiska vieta. Taču 1972. gadā Trejos Vārtos sadaļā ar virsrakstu „Okupētās Latvijas dzeja” [22] publicēti vairāki Latvijas autori, tostarp Jānis Peters u.c. Jau nākamajā Treju Vārtu numurā rakstā ar nosaukumu „Fašistisks dzēliens” aplūkoti daudzie iebildumi pret šādu žurnāla iniciatīvu. Pārpublicēti arī Jāņa Plotnieka izteikumi Literatūrā un Mākslā: Es tāpat kā citi mani biedri, kuru dzejas izmantotas netīrajai politiskajai spēlei, esam sašutuši par šādu nekaunību. Emigrācijas darboņi aizmirsuši to, ka nevienam demokratiskam, progresīvam latviešu dzejniekam nekad nav darījis godu (..) tāds fakts, ka ar viņa darbiem sevi cenšas izrotāt kāda reakcionāra lapele. Kungi bēguļi, jūs esat sajaukuši adreses; jums Latvijā vairs nav nekā ko meklēt un atrast; latviešiem, arī latviešu padomju dzejniekiem, nav nekā kopēja ar tādiem vēstures atkritumos aizslaucītiem fašistu bēguļiem. Tādēļ, lūdzu, aizveriet durvis no ārpuses! Un – uz neredzēšanos! [23] Imants Auziņš arī šo Treju Vārtu publikāciju nodēvē [24] par provokatoriskiem trikiem, taču izlīdzinoši cenšas Plotnieka apvainojumus nogludināt, novērtēdams dzejoļu pārpublicēšanu trimdas literārajā presē kā ieguldījumu kultūras sakaru veicināšanā un pat priecādamies, ka starp tautiešiem ārzemēs Latvijas dzejai ir un rodas jauni draugi. [25]

Padomju Latvijā ik gadus tiek uzsvērta optimistiskā statistika, kas rāda, ka trimdas latvieši labprāt izmanto iespēju apciemot Latviju un piedalīties KKS sarīkojumos. Kā 1973. gadā intervijā liecina Latvijas kultūras sakaru komitejas prezidija priekšsēdētājs Imants Lešinskis, 1972. gadā ļoti kupls skaits dzimtenes apmeklētāju ar lielu atsaucību piedalījās svinīgajā vakarā, ko rīkojām par godu 32. gadskārtai, kopš padomju varas atjaunošanas Latvijā un tās iestāšanās PSR Savienībā. Minētie un daudzi citi fakti liecina, ka ārzemēs dzīvojošo latviešu domāšanā notikušas un notiek nopietnas izmaiņas, kas pamatojas apziņā, ka ir bezjēdzīgi, kā to joprojām dara emigrācijas pretpadomju elementi, mēģināt pretstatīt jēdzienus „latvisks” un „padomju”, Latvijas intereses visas Padomju Savienības interesēm, latviešu nacionālās kultūras attīstību padomju sociālistiskajai iekārtai, kuras apstākļos šī kultūra iemantojusi patiešām neierobežota uzplaukuma iespējas, bagātinādamās un gūdama jaunus, plašus apvāršņus padomju tautu kultūru mijiedarbes gaitā. [26]

Turpinājums JG259

Par filoloģijas doktori Evu-Eglāju-Kristsoni skat. JG254(2008):15.

[1] „Lielās uzvaras un rītdienas miera vārdā”. Dzimtenes Balss 1985.9.V:5.

[2] Arvīds Grigulis. „Marginālijas angļu valodas vārdnīcā Amerikas ceļojuma laikā”. No: Kļavas lapa sniegā, debesskrāpji mākoņos. Ceļojumu piezīmes, apraksti, dzeja, fotoattēli. Rīgā: Avots, 1983: 30.

[3] Ivars Lindbergs - dzejnieks un aktieris mazajā teātrī sanfrancisko.

[4] Vilis Lapenieks - filmu operators

[5] Anšlavs Eglītis vēstulē Alvim Šķipsnam 1971.V RTMM 503181, K 5/30

[6] JG235:31-35.

[7] JG240:32.

[8] Arvīda Griguļa viesošanās trimdas presē ažiotāžu nesacēla, ir vēl zināms, ka kāds trimdas latvietis sarunas ar Griguli ierakstījis diktofonā un pēc tam publicējis laikrakstā (nav pagaidām izdevies atrast) ar virsrakstu „Tā runāja Arvīds Grigulis”.

[9] Anšlava Eglīša vēstule Jānim Aneraudam 1973.26.III RTMM 558825.

[10] Anšlava Eglīša vēstule Alvim Šķipsnam 1971.13.VII RTMM 503182.

[11] Jānis Anerauds vēstulē Anitai Liepiņai 1979.12.II. Gunta un Anitas Liepiņu privātais arhīvs

[12] Nikolajs Bulmanis. „Dardedze”. Karogs 1996,8:197.

[13] Guntis Liepiņš. „Kultūras sakari – Latvija/Ziemeļamerika (1967-1990)”. Trimda. Kultūra. Nacionālā identitāte. Referātu krājums. Rīgā: Nordik, 2004:34-43.

[14] Brīvība 1976,3.

[15] Rolfs Ekmanis. „Drukas aizlieguma nebija, tikai ierosinājums: Jaunā Gaita turpina iespiest R. Ekmaņa rakstus.” Ziemeļkalifornijas apskats. 1980. gada februārī.

[16] Laimonis Zandbergs vēstulē Rolfam Ekmanim.

[17] Skat. 15. zemteksta piezīmi.

[18] Turpinājums 21. lpp. Brīvība 1976, 3

[19] Rolfs Ekmanis. „Jaunās Gaitas vētru un dziņu gadi”. Diena 2005.17.XII.

[20] Jānis Anerauds. „Atskatoties…” Dzimtene – īstenās vērtības mērs. Rīgā: Avots, 1984:117.

[21] Žurnāls „Literatūrai, mākslai, zinātnei, Baltijas kultūrai, jaunatnei un nākotnei” (sāk iznākt 1967. gadā).

[22] Treji Vārti 1972,35:32.

[23] Jānis Plotnieks. Literatūra un Māksla 1972.2.IX.

[24] Imants Auziņš. Literatūra un Māksla 1972.9.IX.

[25] Turpat.

[26] „Uz drošiem, principiāliem pamatiem”. Intervija ar Imantu Lešinski. Dzimtenes Balss 1973.22.III.