Jaunā Gaita Nr. 260. pavasaris 2010

JG258 Benitas Veisbergas Pierakstus lasot, nāk prātā Alberts Caune, arī tas, ka, kā jau rakstīju agrāk, trimdas literātūra ir saistošāka un vērtīgāka par to, kuŗu spējām sarakstīt vairāk nekā 40 zaudētajos gados dzimtenē. Būtu ļoti interesanti – pasvērt. Bet tad ar likt uz svaru kausiem visu, sākot jau ar to, kas tika sarakstīts 1940. gadā, sovjetizācijai iesākoties. Jau Indriķa Lēmaņa darbi tad vareni rautu augšup Ojāru Vācieti. Savukārt Gunars Janovskis krietni pasvērtu uz leju tos, kas trimdā sarakstīja pa kādai grāmatiņai, jo mācēja rīkoties tā, lai sarakstīto arī iespiestu. Dzimtenē pat Latvijas vārda uzrakstīšanai bija sava, kompartijas noteikta kārtība. Nāk prātā Dzintaru koncertzāle, kas tagad atkal „piepesņota” no augšas līdz apakšai. Biju tur uz Zigmāra Liepiņa koncertu, un tas laikam notika ap Čatokvas konferences laiku. Tajā koncertā atskanēja dziesma ar līdz šim no skatuvēm nedzirdētu piedziedājumu: Latvijā, Latvijā, Latvijā! Šiem vārdiem atkal un atkal izskanot, un priekšējām rindām skaļi, gavilējoši piebalsojot, šķita, ka vismaz daļu no klausītājiem apcietinās. Mūziķus noteikti. Neapcietināja. Z. Liepiņš tagad cēli iestūrējis Vadoņa ostā. Vai Anšlavs Eglītis būtu uzrakstījis tik daudz lielisku grāmatu savā izcilā stilā, ja tā arī būtu palicis viens no LPSR rakstniekiem?..

Pirmkārt, vai viņš būtu palicis dzīvs? Pieņemsim, ka dzīvs paliktu. Nogalinātu tikai viņa tēvu. Otrkārt, vai viņu neapcietinātu par brīvdomību, par zobgalībām?... Pieņemsim, ka neapcietinātu. Ka viņš – viens un divi – saprastu, kā tagad jāuzvedas. Treškārt, vai viņu neizsūtītu?... Pieņemsim, ka neizsūtītu. Ka neierakstītu izbijušu pils īpašnieku, ļaunu latvju buržuļu sarakstos. Ceturtkārt, cik manuskriptu viņš tad uzrakstītu, un cik no tiem izdotu grāmatās?... Vienu ap atkušņa laiku, otru, kad perestroika un glasnostj, trešo, kad 90.gados daudzi gribēja lasīt par pirmskaŗa, „miera laiku” Latviju. – Jā, kā nosvērt to, ko sarakstījuši vienas tautas rakstnieki „dzelzs aizkara” vienā un otrā pusē?

Ainārs Zelčs, Alūksnē

 

 

 

 

Pateicos par saturā bagāto JG259 ar tur iekļautajām Pāvila Ieviņa atmiņām par Latvijas Radio un nosūtu izrakstu no sava tēva, Artura Lāča, Teodora Reitera kora sekretāra un grāmatas Teodors Reiters un viņa kori līdzautora 60.gados tapušajām piezīmēm par kādu Ziemsvētku vakaru Latvijas sākuma gados Rīgas radiofonā: Šodien jau nedēļām pirms svētkiem sēžam pie saviem radio un televīzijas aparātiem un ko vien tur nedzirdam un nesaskatām. Taču nav nemaz tik tālu laiki, kad viss tas bija vēl tikai šūpulī – bērnu autos, Latvijas pirmajos neatkarības gados, ap 1920.gadu vidu. No reiteriešiem jau 1920.gada maijā, diriģenta Teodora Kalniņa vadībā izveidojas vīru dubultkvartets „Latvija”, kas dziedāja tā, ka kaļķi bira no griestiem. Bija jau arī vīri! Tenoros vien divi kapteiņi – no Armijas štāba Jēkabs Poruks, dzejnieka Jāņa Poruka brālis, un Teadors Rijkurs no Auto tanku pulka. Un kur tad vēl tenors, kurš dziedājumos peldēja kā gulbis – Jūlijs Pamiljēns, aktrises Antas Klints pirmais vīrs. Kādā svētku vakarā dziedam Māras baznīcā. Dziesmu atelpas brīdī redzam: aiz Alfrēda Kalniņa pie ērģelēm sēž kāds kungs un ir visai nemierīgs – te sēž, te pieceļas, berzē rokas un galva šaudās kā spole. Laikam kāds no baznīcas kalpotājiem. Kad nu dziedāšanu esam beiguši, kungs kā nagla klāt:„Mīlīši, esmu Arvēds Pārups no Radiofona. Iedomājaties – ir svētku vakars un mums Radiofonā nekā nav. Nākiet nu, lūdzu, un nodziediet pāris Ziemassvētku dziesmas!” Negribam, visus taču mājās gaida ģimene un eglīte. Māras baznīcā pulkstenis ir turpat 22.00. Taču galu galā Pārups mūs pierunā un ar taksīšiem aizrauj uz Pasta ēku, kur tajā laikā atradās Radiofons. Ieejam ēkā no sētas puses un tad kaut kur augšā. Ak tu mūžs, kas tā par būdu! Vienā istabiņā viss nodrapēts – griesti, sienas, grīda. Kad runā ar otru, neko nevar dzirdēt. Tais laikos mākslinieki kāju tur nespēra. Visatturīgākais bija Ādolfs Kaktiņš. Istabiņas vienā galā kaut kāda stikla būda. Kāds tur ko lasa. Izrādās – režisors Feldmanis. Sēžam un gaidām, tak lasīšana nebeidzas. Draudam iet projām. Pārups stikla būdas ārpusē vicina un rāda dūres, bet lasītājs to neredz. Kad, sniedzoties pēc ūdens glāzes, ierauga Pārupa mājienus, viņš lāgā nezin, kas par lietu, tik aizsit savu grāmatiņu un projām gan. Kur viņš savā Ziemassvētku stāstā palicis, ej nu uzmini. Beidzot, nu tiekam pie dziedāšanas, bet visā tajā drapērijā dziesmas iebirst kā maisā. Tas nekas, Pārups tik stāv priekšā un lūdz vēl un vēl. Kad nu šī haltūra beidzas, Latvijas Ziemasvētku vakarā jau rāda pusnakti. Satiksme pilsētā apstājusies. Kā tikt majās? Pārupam neatliek nekas cits kā samaksāt par taksīšiem. Dziļā svētku naktī aizlidojām kā zvirbuļi katrs uz savām mājām.

Indulis Lācis, Ņujorkā

 

 

 

 

Pāvila Ieviņa, Irēnes Avenas un Evas Eglājas-Kristsones raksti JG259 ir nenovērtējami dārgumi. Tādi paši ir visi apskati, Maijas Meirānes dzeja, recenzijas. Apskatā „Litprocesi.Litpersonības” reizē amizants un skumjš ir ziņojums par kultsakaru komitejas Svešuma Balsi, ko kāds bijušais, vārdā nonosaukts redaktors „izvācis” no Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas.

Lasītāja Bruklinā

 

 

 

 

Gribu novēlēt Jaunajai Gaitai un tās veidotājiem spēku un veiksmes Jaunajā gadā! JG Latvijā daudzi kultūras cilvēki gaida un aizrautīgi lasa.

Ruta Čaupova, Rīgā

 

 

 

Rolfs Ekmanis JG259:93 komentē Gundegas Grīnumas grāmatu Piemiņas paradoksi: Raiņa un Aspazijas atcere Kastanjolā, brīnoties, ka Kastaņola dēvēta par Kastanjolu. Protams var jau arī tā, raksta Ekmanis. Rainis pats raksta tā: Maza ortografiska ekskursija. Jārunā un jāraksta latviski Kastaņola, ne Kastanjola, ne Kastaniola un nepavisam ne Kaštaniola. Itāļu ortografija samērā vienkārša un pārredzama:...gn=ņ.. Castagnola= Kastaņola. Ar to laikam pietiks mūsu mērķiem; kas gribēs zināt, gan jau dabūs kādu itāļu gramatiku; tādēļ vien nevajadzēs braukt uz Kastaņolu. Bet ja viņš tomēr brauc ij tādēļ vien, jo labāk, viņš iegūs daudz ko citu arī, un to es viņam novēlēšu no sirds (Jānis Rainis. Raksti. Västerås: Ziemeļblāzma. 17.sējums, 1965. 20.lpp.). Pārsteidzoši, ka rainoloģe Gundega Grīnuma uzklausījusi valodniekus, kuru itāļu valodas zināšanas nesasniedz Raiņa līmeni.

Aina Siksna, Stokholmā