Jaunā Gaita nr. 263. ziema 2010

 

 

Pieminēšanas laiks. Bija ap ziemas, ir atkal ap vasaras saulgriežu laiku. 2. Meža kapos zemē guldīja Olafa Stumbra urnu. Nu Gunars [Saliņš] steidzas pievienoties lielajai saimei viņsaulē. Nāk prātā, ka viņš varētu tur debesu ķēķī atvērt Miglas krogu, un tad jau būtu gandrīz vai jāapskauž tā dzīvīte pēc dzīves. Mums atliek pieminēt un cerēt, ka būs vēl kāda brīva vietiņa pie letes. Ņujorka gan laikam šaisaulē paliks neapmežota     * * *     JG260 – pamatīgs numurs! Paldies! Pie manas īsbiogrāfijas (74. lpp.) derētu daži precizējumi. Savā veidā jau biju viens no JG dibinātājiem, bet precīzāk ir, ka JG dibināja ALJAs valde, kad nolēma pārtraukt Rakstus un sākt jaunu žurnālu, kam tai brīdī nebija nosaukuma. Mani iecēla par pirmo atbildīgo redaktoru un vairāk vai mazāk atstāja savam liktenim. No aprīļa, kad nolēma pārtraukt Rakstus un izdot jaunu, līdz septembrim, kad tam bija jāiznāk, bija četri mēneši! Par to esmu rakstījis pašsarunā 100. numurā, arī par to rakstīts Aivara Ruņģa brošūrā Jaunā Gaita: Stāsts par žurnāla tapšanu un sākuma gadiem. Katrā ziņā bez Aivara iesaistīšanās arī nezin, vai kas būtu sanācis. Bet mana loma, ja pirmā redaktora tituls nebūtu piemērots, precīzāk būtu – „viens no pirmajiem JG veidotājiem”. Tai pašā laikā nav precīzi mani minēt kā LOM Gadagrāmatas redaktoru. Tas gods pienākas Heinriham Strodam, jo viņš atbild par saturu. Nezinu, kā manu darbu vislabāk aprakstīt – es vērtēju darbus kopā ar citiem un tad gādāju par visu tālāko, sākot ar gatavo rakstu galīgo apdari līdz pat publikācijai. Tas ir drīzāk tehniskā redaktora darbs, lai gan tā nav atzīmēts pasītē. Te tās lietas notiek drusku citādāk nekā Amerikā.

Valters Nollendorfs, Rīgā

 

 

Kā jau nereti, Ainārs Zelčs uzrakstījis kaut ko interesantu, polemiku rosinošu (JG260:45). Nudien, vienubrīd par latviešu rakstnieku aptuveni 20. gs. otrajā pusē Latvijā tā vien gribas pārjautāt ar paša AZ citātu no romāna 1945 Rīga: Bet ko viņš vēl ir darījis? Vai tikai viņš nav bijis latvietis? – Dorothea jautā Robert par tēvu (189). Bet, nopietni runājot: to, ko uzrakstīja/paveica rakstnieki Latvijā līdz neatkarības atjaunošanai, nevarēja uzrakstīt/paveikt rakstnieki trimdā. Un otrādi. Šodien jau droši var teikt, ka visai liela būs abās pusēs radītā ilgmūžīgā daļa. Vēl neaizmirsīsim arī totalitāro režīmu nometnēs, izsūtījumos radīto vai no tās rūgtās pieredzes izaugušo. Teikšu vēl vairāk: neviens nevar cita vietā, jo literatūru tomēr rada atsevišķi cilvēki, talanti, nevis tās vai citas tautas daļas. Teiksim, mūsu dzeju jau grūti iedomāties kā bez Ojāra Vācieša, tā bez Linarda Tauna. Vēl un vēl. Arī prozā, arī dramaturģijā līdzīgi. Un pilnīgi lieki Ojāram Vācietim vai Gunāram Janovskim diezin kāpēc kā svaru bumbu pie kājām karināt citus literātus... Bet par to, kā debesīs, kā mūžībā lems — Te nu der atcerēties vienu Marka Tvena stāstu: debesīs par potenciāli dižāko visu laiku rakstnieku atzīts nevis Šekspīrs, bet kāda ASV štata drēbnieks, tikai viņš diemžēl dažādu iemeslu dēļ neko nav uz zemes paguvis uzrakstīt. JG261 trīs atšķirīgas balsis dzirdamas Briežu trijotnes dzejas publikācijā, kur īpaši atzīmējamas Marijas vārsmas par vārdiem.

Imants, Rīgā

 

 

Nesen, rakājoties gūglī, uzdūros rakstam: „Starptautiskie raidījumi latviešu valodā 20. gs. otrā pusē” pdf formātā, tikai ar virsrakstu un autora Rolfa Ekmaņa vārdu – <http://tinyurl.com/eraksti>). Tā kā strādāju Amerikas Balss (VOA) latviešu redakcijā (1983-1993), šīs publikācijas 12. lpp. par mani lasāma sekojoša informācija: Gita Gulēna Vagenheima ir „Latvijas latviete”, strādājusi toreiz Drāmas (tagad Nacionālajā) teātrī, arī Latvijas radio un televīzijā, trīs gadus pēc ierašanās ASV 1980. gadā sāk strādāt AB. Kaut arī divas reizes godalgota kā Eiropas nodaļas veiksmīgākā diktore, 90. gadu vidū viņai darbu AB uzsaka. Šajā informācijā iezagusies būtiska kļūda; proti, man darbu neuzteica, es pati iesniedzu atlūgumu. Aizīmeiļoju autoram, prof. Ekmanim, kurš paskaidroja, ka raksta oriģināls publicēts JG237 (2004):41. Jauno Gaitu allaž esmu uzskatījusi par augstas klases izdevumu, kam īpaši nopelni daudzu Latvijas vēstures balto plankumu aizpildīšanā. Jūtos pagodināta, ka arī mans vārds parādījies tik cienījamā izdevumā, turklāt rakstā par starptautiskajiem radioraidījumiem latviešu valodā, jo 10 gadus ilgo līdzdalību to veidošanā AB uzskatu par vienu no nozīmīgākajiem posmiem savā radošajā un profesionālajā biogrāfijā. Tāpēc nešaubos, ka [attiecīgajā nr.] gluži vienkārši iezagusies drukas kļūda; proti, iespiedies lieks burtiņš „i”, kā iznākumā 90. gadu vidū viņa darbu AB uzsaka pārvērtās par: 90. gadu vidū viņai darbu AB uzsaka. Latviešu valodā tāda misēšanās itin viegli var notikt. Godalgu uzskaitījums varēja būt precīzāks: saņēmu tikai vienu kā Eiropas nodaļas izcilākā diktore; pārējās četras par izcilību programmu veidošanā un/vai līdzdalību tajās. Bet tas nu tā. Būtiska ir atšķirība starp „atlūgšanos” un „atlaišanu” no darba!

Gita Morris - Vāgenheima alias Gulēna, Washington, DC

 

 

Pret latīņu cilmes lietvārda kollektīvs lietošanu (JG261:59) latviskā latviešu valodā var būt vairāki iebildumi. Pirmkārt, latviešu valodā ir jau sen lietots šīs cilmes īpašības vārds, kas ir gluži līdzīgs tagad lietotajam lietvārdam. Tiek runāts, piemēram, par kollektīvu drošību, kollektīviem līgumiem, kollektīvām saimniecībām, kollektīvu vainu. Bet latviešu valodā nav parasti vārdi, kas reizē varētu būt gan lietvārdi, gan īpašības vārdi. Lietvārda kollektīvs lietošana posta latviešu valodas vārddarināšanas sistēmu un notrulina valodas izjūtu. Otrkārt, šis vārds ir padomisms, ar kuru cīņā pret buržuāzisko nacionālismu nomainīti tādi latviski vārdi kā saime, kopa, darbinieki un arī svešvārdi ansamblis, grupa u.c., padarot latviešu valodu nabagāku un pietuvinot to krievu valodai. Bez lietvārda kollektīvs latviešu valodā ļoti labi var iztikt, tāpat kā bez tā iztiek angļu un citās valodās, kur nerunā par skolu vai deju kollektīviem. Treškārt, šī vārda lietošana liecina par latviešu pašcieņas un lepnuma trūkumu. Komunistu Partijai Latvijā bija sava latviešu valodas politika: valodas „demokratizēšana”, valodas internacionālizēšana un valodas pietuvināšana lielās krievu tautas valodai. To dēvēja par „valodas attīstību”. Mēs aizmirstam, ka katra jauna krievu valodā lietota svešvārda ieviešana latviešu valodā to nebagātināja, bet padarīja to par vienu latviešu vārdu nabagāku. Ir laiks sākt veicināt latviskas latviešu valodas atjaunošanu. Kāda vaina skolas saimei?

Rūdis Hofmanis, Losandželosā, ASV

 

 

Paldies Pāvilam Ieviņam par interesanto, izcilā pareizrakstībā sagatavoto atmiņu stāstu „Darbs Latvijas Radiofonā 1938-1944” (JG259).

Aina Sveile, Sidnejā, Austrālijā

 

 

Paldies par JG261! Kā vienmēr, viss numurs uzreiz ir jāizlasa, nevar atstāt neizlasītu.

JG entuziaste, Stokholmā

 

 

JG veidotāju darbs ir izcils profesionalitātes, talanta, godaprāta, pacietības un nesavtības paraugs mums visiem šeit Latvijā. Tā turēt! Un ilgi vēl.

Leons Briedis, Rīgā

 

 

1) No JG260: ...prezidents Lehs Kačiņskis (Lech Kaczynski) novembra beigās paraksta likumu, ka personām, kuras glabā, pērk vai izplata priekšmetus vai ierakstus, kas satur komunistu simbolus, draud sodanauda vai cietumsods līdz diviem gadiem, jo, izsakoties senatora Zbigņeva Romševska vārdiem, „pret komunismu jāizturas tieši tāpat kā pret nacismu (..) abu upuru skaits ir salīdzināms, ņemot vērā badu Ukrainā Staļina laikā un deportācijas uz Sibīriju. 2) Prezidents Lechs Kačiņskis zaudē dzīvību pie Smoļenskas jau nākošā gada aprīlī, līdz ar daudziem pavadoņiem. 3) Empire Strikes Back (Kādas ASV filmas nosaukums.) (..) Skaudrāks zemteksts izpaužas 2009. gada vasarā grupas izstādē Katerinholmā (Zviedrija) parādītajā objektā. Tas ir televizoram vai mūzikas pastiprinātājam līdzīgs šķietami nevainojami izpildīts priekšmets, kuram vajadzētu būt funkcionālam, bet kurš nekam neder. Tam dots nosaukums We are proud. Made in Latvia – „Mēs esam lepni. Izgatavots Latvijā” (JG261:42 – no Rutas Čaupovas raksta par mūsu tēlniecību „Krīzes laika iespējas un paradoksi”.) 1) Ja katrs pats - Latvijā izgatavotais - uz savas pieres nav ar mieru uzrakstīt Es nekam nederu, tad nav ko apvainot Latvijas vārdu. 2) Ja pietrūkst dūšas paņirgāties par Ziemeļkoreju, Krieviju, Irānu vai Baltkrieviju, tad vismaz tik daudz goda jūtām vajadzētu būt, lai neņirgātos par nelielo, bet nesalīdzināmi jaukāko – derīgāko – demokratisko Latvijas Republiku. 3) Tas ir labi, ka mums, tēlniekiem, ir divas biedrības jeb kopas. Vieni dod priekšroku tam, kas reiz ir ticis saukts par „tīro mākslu” („tīro formu”), otri veido tā, kā joprojām vairāk patīk tautas lielākai daļai. 4) Kura kopa labāka, par to uzzināsim pastardienā. 5) Ja pirmajā punktā man asins vārās, tad ceturtajā jau varu mīlīgi pasmaidīt.    * * *    Īpaši mani iepriecina (JG262:63) Putina karikatūra. Man šķiet, ka šeit brīvajai presei tas ir brīvi aizliegts. Jā, Putina režīms ir darījis visu iespējamo, lai stāvoklis Latvijā būtu tāds, kāds tas ir tagad. Un Krievija taču ir tik ļoti, ļoti vāja, bet − šeit tai piekāpjas visās frontēs. Dažkārt man rodas − ak, vai! − pat pa kādam mir­klim, kad tas, ko redzu apkārt, sāk šķist kā no purva izrāpies un taču noslīcis − bet vai tad patiesi vēl joprojām dzīvs?!− padomijas mošķis.

Ainārs Zelčs, tēlnieks Alūksnē

 

 

Katram roka jāpieliek. Dzīve ir kā ātrumu sasniedzis smagsvara kravu vilciens, kas dārdina tikai uz priekšu, pat ja dīzeļdzinējs palicis bez degvielas. Inercei piemīt milzu spēks. Diemžēl ne tikai materiālajā pasaulē, arī garīgajā, sabiedrības, cilvēka uzskatos, vērtējumos. No tā sauktās plānsaimniecības ielēcām brīvajā tirgū, drīkst brīvi runāt, rakstīt, bet... Padomijā uzkrātā inerce turpina dārdināt pa ierasto ceļu. Gandrīz 20 gadus dzīvojam neatkarību atguvušā valstī, bet, ieskatījies šodienas (2010.6.IV) Latvijas Avīzē, – lasu, ka Latgales skolās turpina aktīvi mācīt no citiem mūsu novadiem atšķirīgu vēsturi; aicina piedalīties rakstiskā konkursā „Lielais Tēvijas karš un ģimenes vēsture”, „Latvijas iedzīvotāju cīņa pret fašismu”, „Fašisms sagrauts. Bet vai uzvarēts?” utt… Apsveicami, ka avīze tam pievērsusi nosodošu uzmanību. Taču šajā numurā lasāma vēsturiska izziņa, kā pirms 20 gadiem sašķēlās LKP, par krieviskās CK pirmo sekretāru ievēlēts Alfreds Rubiks, par latviskās CK pirmo sekretāru Ivars Ķezbers. Fakti pareizi, tikai ne mazākais mājiens par Ķezbera īsto nodarbi – spiegot PSRS labā, darboties tās labā. Padomju smagsvara ideoloģiskās kravas vilciens dārdina uz priekšu, joņo un joņo pa mūsu šodienas sliedēm, aizsedzot pagātnes patieso ainavu. Tagadne un pagātne krustojas arī Ildzes Krontas recenzijā (JG257, 2009) par LKP CK instruktora, no 1969. gada laikraksta Literatūra un Māksla (LM) atbildīgā redaktora Jāņa Škapara grāmatu Barjerskrējiens. Ja iepriekšējie septiņi LM redaktori varēja justies gandarīti, noturoties redaktora krēslā pāris gadus, tad Škapars šajā amatā pabija līdz 1985. gadam, līdz Gorbačova ērai. Tāds kā rekords. Kāds? Uzcītīgai kalpošanai KP idejām un prasībām. Tā jāvērtē viņš pats, tā jāvērtē grāmata. Un iebildumi pret grāmatu saplaktu, ja autors to būtu izdevis par savu kā Saeimas bijušais deputāts diezgan apaļo pensiju, taču iekšlapā lasām: Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Rīgas domes Kultūras departamenta atbalstu, tātad paņemts no mūsu maksātiem nodokļiem. Ne velti esam jau iemācījušies gudrību – viss maksā tik, cik tas maksā. Barjerskrējiens ir brāķis. Kāpēc mums jāmaksā par brāķi? (..) Saturā gandrīz tikpat kā Toričelli tukšums. Recenzente Ildze Kronta – lai gan ir tālaika līdzgaitniece – neizvirza nevienu nopietnāku prasību patiesīguma atklāsmei. Noklusēt un klusēt joprojām ir visparocīgākais paņēmiens, kā atmazgāt bijušo. Nav izmantota izdevība pastāstīt mazliet vairāk par Škapara konfliktu ar redakcijas kritikas nodaļas vadītāju Voldemāru Melni. Šo Padomju Savienības ideoloģiskajā gaisotnē gluži vai neticamo redakcijas kolektīva pārdrošību mazliet esmu pieminējis savu atmiņu atspulgās par noklusēto un viltniecisko Aizejot atskaties otrās grāmatas nodaļā „Lielais Pret”. Notikušā neparastību apliecina kaut vai tas, ka iejaucās pat ceka un čeka. Barjerskrējienā par to ne vārda. Arī Ildze Kronta apiet ar līkumu. Var patikt vai nepatikt Meļņa personība, tomēr tas ir fakts – viņš savā mūžā neuzrakstīja LM vairs nevienu rakstu. Vēl daži aizgāja no redakcijas, pārtrauca sadarboties. Čekas materiāli nav pieejami, bet cekas glabājas tepat Latvijā. Kāpēc recenzente tajos neieskatījās? Ir arī vēl dzīvi notikuma līdzgaitnieki, pat CK kultūras daļas vadītājs Aivars Goris. (..) Jānis Škapars 16 gadus bija LM redaktors, pie tam arī kompartijas RS pirmorganizācijas sekretārs, tātad labi informēts. Grāmatā šo informāciju nejūtam. Garāmejot gan pieminēts kāds čekists N. Kokorēvičs. Kas viņš, no kurienes, kādos amatos pabijis? Melna tumsa. Ko darīja Litfonds un tā ilggadējā priekšniece E. Zaķe? Kāpēc ar RS trešajiem sekretāriem ierindas rakstnieks piesargājās būt atklātāks?... Uzskaiti var turpināt. Škapara dienasgrāmata beidzas ar 1979. gadu. Solīts turpinājums. Vai tikai par nedienām ar paša veselību un kāpināto kāri peldēt? Man iebildumu nav, ja 2. daļu autors izdod par savu naudu. Bet ja par nodokļu maksātāju, tad... tad tomēr gribētu izlasīt, kas galu galā bija slavenais radošo savienību 1988. gada plēnums, kuru cildina un cildina, lai gan čekas ģenerālis Edmunds Johansons savā grāmatā neslēpj, ka viss noticis viņa un čekas virsnieku tiešā pieskatījumā. Vai varam beidzot sākt nopietni izvērtēt šo divdabīgo notikumu? Škapara pieredzētais te lieti noderētu. Un kā viņu no redaktora amata nomesto uznesa Latvijas Tautas frontes valdes priekšsēdētāja augstajā postenī? Vai Ivars Ķezbers piepalīdzēja? Viņš taču bieži esot redzēts ejam un nākam no Škapara dzīvokļa... Stāstāmā daudz. Par patiesību nebūtu žēl izlietot nodokļu maksātāju naudu. Jo bez patiesības komunistiskās idejas kravas smagsvara vilciens dārdina un dārdina. Neapstājas pat, kad Latvija ievesta visdziļākā tautsaimnieciskā krīzē un ar savu parādnastu piebiedrojusies dažām valstiņām Āfrikā. Katram no mums roka jāpieliek pārmijai, lai pagātnes padomju dzīves vilciens iedārdinātos strupceļā, beidzot apstājies.

Laimonis Purs, Zaubes pagasta „Biķerniekos”

 

 

Prof. Gundara Ķeniņa-Kinga raksti (JG260:28; 261:23) ir OK, kaut arī paīsi. Tie mudina uz domām par tematu citam rakstam: Kādam vajadzētu plašāk apskatīt ieteikumu par angļu valodu kā Latvijas galveno zinātniskās pētniecības valodu. Tai lietai ir vismaz divas puses. Nenoliedzami, angļu valoda palīdz latviešu pētniekiem piedalīties pasaules zinātnes apritē (bet tikai ja tā ir laba angļu valoda, kas nepadara mūs smieklīgus). Tomēr svešvalodas (vienalga, krievu vai angļu) dominance augstākajā izglītībā neizbēgami atsauksies nelabvēlīgi uz latviešu valodas stāvokli, it sevišķi reāli pielietotajā terminoloģijā visās nozarēs. Valoda neglābjami tiks noplicināta vēl vairāk. Ja neesam akli, mēs jau tagad redzam kas noticis ar latviešu valodu pēdējos 65 gados, kad krievu valoda bija dominējošā: par spīti daļas valodnieku pūlēm, pārāk maz ir panākts, lai latviešu valoda būtu moderna, izteiksmīga un bagāta, ar pietiekamu (un plaši pazīstamu) vārdu krājumu visās dzīves nozarēs. Varbūt lietuvieši ir mums priekšā? Norvēģi, piemēram, ir ļoti noraizējušies par savu situāciju šai ziņā un, skatoties uz nākamajiem 100 gadiem domā, ka pētniecības valodai jābūt pamatā norvēģu − ar tulkojumiem kur vajadzīgs. Arī eksaktajās zinātnēs, par sabiedriskajām un humanitārajām nemaz nerunājot. Tāpat kā kara lietas nedrīkst atstāt ģenerāļiem, latviešu valodu šodien un nākotnē nedrīkst atstāt tikai valodnieku rokās. Arī šovinistisku „nacionālistu” rokās ne. Ir jāapzinās, ka valoda ir vērtība, ka bez valodas mēs neesam tauta un ka ir jābūt robustai un ilgtspējīgai bagātas un dzīvas latviešu valodas politikai visā valstī, visos līmeņos, no prezidenta līdz pirmskolniekam. Ar skatu 100 gadus uz priekšu, tāpat kā norvēģiem. Tur atslēgas pozīcija ir augstskolu visām fakultātēm. Man tomēr ir nelabas aizdomas, ka taisni tur sagaidāma vislielākā pretestība.

Andris Priedītis, Toronto

 

 

Absurda situācija „uz zemes” rosina absurdo teātri. 1958. gadā parādījās Ionesco Rhinoceros (Degunradzis). 2010. gadā Juris Helds lugā Ko darīt? (JG 262) arī lieto degunradzi, attēlojot absurdo situāciju Latvijā. Kā saka fanču sakāmvārds „Jo vairāk mainās, jo vairāk paliek kā bijis” (plus ça change plus c’est la même chose.)

Anita, Oranžvillē, Kanādā

 

 

Gribu izteikt visdziļāko cieņu un apbrīnu par Franka Gordona aso prātu un tikpat aso spalvu. Vienmēr ar baudījumu lasu viņa uzrakstīto.

Janīna Kursīte, Rīgā

 

 

Saņēmu joprojām dzīvās un allaž interesantās JG 262. nr. Saturs, kā vienmēr, ļoti bagāts. Visvairāk iepriecina ELJAs Saulkrastu kongresa (2004) referentes, starplaikā filoloģijas doktores Evas Eglājas-Kristsones rakstu sērijas turpinājuma „Okupētās Latvijas un latviešu trimdas saskarsme un tās dinamika” VII daļa. Rīgā JG var nopirkt Okupācijas muzeja grāmatgaldā un „Satori” grāmatnīcā.

Ģirts Zēgners, Rīgā

 

Lasu ar aizrautību JG261. Jauki! Arkārtīgi interesanta intervija ar Žagariņu – kā top JG. Man kā vecam preses vilkam tas ir „aizrāvīgi”. Jūs JG redakcijā esat VAROŅI! Bet te man lūgumiņš: 30. lpp. pirmo pēckara gadu apskatā attēlota karte no 1945. g. maija Time! Tas man ir pārsteigums – vai tad Henry Luce vareja jau 45. g. maijā dot tādu karti? Es, strādādams LTA 1945-1957, labi atceros tos laikus – skatoties no tāspuses - staļinisma baisajā norietā. Lūdzu, vai nevarētu man ieskenēt/pārsūtīt to Time rakstu, kur ievietota šī karte? Man tie gadi saistīti ar ļoti drūmu jūtoņu – Ždanova trakošana, „Stokholmas uzsaukuma” piespiedu parakstīšana u.tml.

Franks Gordons, Telavīvā

 

 

Jaunā Gaita 262

Laiks ir kapitāls, kas vēlēts

Ar vienu mēru visiem mums.

Vai lietosim to savā labā,

Vai atstāsim to atmatā?

No neskaitāmām iespējām,

Kā doto laiku lietā likt,

Būt draugam vārdam rakstītam

Ir ceļš pie apgaismības tikt.

Parastai grāmatai autors ir viens,

Jaunajai Gaitai to piecdesmit.

Šeit žurnāls cēls, ko vērā ņemt:

Esejas un jauna dzeja,

Gleznu klāsts un ziņu pūrs.

Gan vajadzību daudz ir mums –

Šeit maksājums, tur ziedojums,

Bet tikai tas, kam kūtrums krūtīs,

Sev Jauno Gaitu nepasūtīs.

Uz rudens dienām bagātām cer
E.D. Rusovs, Anglijā