Jaunā Gaita nr. 261. vasara 2010

 

Rolfs Ekmanis

STARPTAUTISKIE RAIDĪJUMI LATVIEŠU VALODĀ 20. GS. OTRĀ PUSĒ

Sākums JG235 (2003), 237, 238 (2004), 248 (2007), 250, 251 (2007), 253, 254, 255 (2008), 256 (2009)

RADIO BRĪVĀ EIROPA /
RADIO BRĪVĪBA (RBE/RB) – I

Tāpat kā latviešu radioraidījumi no Madrides (1955-1965; 1969-1972) un Frankfurtes (1965-1972), gandrīz nemaz nav pētīta latviešu 27 gadus ilgstošā piedalīšanās vispirms deviņus gadus (1975-1984) Radio Brīvība (Radio Liberty), pēcāk Radio Brīvā Eiropa (Radio Free Europe) sastāvā līdz pat raidījumu norietam pēc Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarības atjaunošanas 1991. gada augustā un raidījumu izbeigšanai 2004. gada pašā sākumā. Ja periodikā paretam ir parādījusies pa viena vai otra apskatnieka slejai, tad parasti tās raksturo ne visai informatīva leksika, sapiparota ar visai paviršiem priekšstatiem, pat faktoloģiskām aplamībām, mītiem un leģendām. Līdz šim visvairāk informācijas var atrast rakstu sērijā „Lai izbeigtu baltiešu diskriminēšanu” (Laiks 2004, 19-26), kur Dr. Ilgvars Spilners stāsta par savu pieredzi un lomu RB latviešu raidījumu uzsākšanā. Ievērības vērta ir arī viņa sērija „Lai latvieši Latvijā mūs sadzirdētu” par Madrides un Frankfurtes gadiem (Laiks 2004,13-16), kaut arī rindu apgalvojumu, šķiet, noteikuši pārāk personiski ieskati, kas ne gluži saskan, piemēram, ar Viļa Skultāna arhīvā (kas tagad atrodams Latvijas Valsts arhīvā, Rīgā) atrastajiem dokumentārajiem avotiem, uz kuriem, citu vidū, atsaucos savos iepriekšējos JG rakstos par starptautiskajiem raidījumiem latviešu valodā. Lai nu kā, gan Ilgvara Spilnera, gan arī manas piezīmes, cerams, rosinās nākotnes zinātniekus un pētniekus izsekot gadu garumā vienai no aizraujošākām Aukstā kara nodaļām, ko dažbrīd raksturo visai spraigs sižets un aizraujoši tēli. Lai no Minhenes 1975. gadā ēterā palaistās latviešu radiobalsis, tā teikt, nekarātos gaisā, ielūkosimies nereti kontroversālajā un bieži neizprastajā raidstaciju RBE/RB ģenēzē.
 

KONFRONTĀCIJA BRIEST

No ASV žurnāla Time, 1945.V

Galvenās II Pasaules karu uzvarētājas trīs lielvalstis jau 1943. gadā Teherānas konferencē un 1945. gadā Jaltā un Potsdamā sadala Vidus- un Austrumeiropu anglo-amerikāņu un padomju ietekmes sfērās. Ignorēdams veidu kā noris Padomju Savienības „ietekmes nostiprināšanās” Baltijas valstīs, Besarābijā un Austrumpolijā neilgi pēc Molotova-Ribentropa Pakta noslēgšanas (1939.23.VIII), arī Somijā trīs mēnešus pēc vācu iebrukuma Polijā, Lielbritānijas premjerministrs Čerčils (Winston Churchill), bet īpaši līdz pat savai nāvei (1945) ASV prezidents Rūzvelts (Franklin Delano Roosevelt) vairāk vai mazāk notic, ka Padomju armijas „atbrīvotajās” valstīs notiks demokrātiskas vēlēšanas, kurās tautas izvēlēsies savus vadītājus, pieņems demokrātiskas konstitūcijas un izveidos visādā ziņā demokrātiskas valstis. Bet jau tūlīt pēc Polijas, Čehoslovākijas, Ungārijas, Rumānijas, Bulgārijas un Vācijas austrumu daļas okupācijas Maskava sāk mērķtiecīgi un vardarbīgi īstenot tādu valsts politiku, kuras noteicošā īpašība ir slēgta un represīva pārvaldes sistēma, kurā citāda domāšana tiek bez žēlastības apspiesta un politiskie pretinieki represēti, kur ekonomisko dzīvi stingri vada totalitārās varas iestādes, nacionalizējot uzņēmumus un privātīpašumus, un rūpīgi cenzētie mediji tiek izmantoti kā propagandas instrumenti valsts rokās. Jau deviņus mēnešus pēc kara beigām Eiropā Staļins savā runā Maskavas Lielajā (Boļšoj) teātrī (1946.9.II) visu vainu par kara izcelšanos uzveļ Rietumvalstīm, īpaši kapitālistiskajām ASV. Nepilnu mēnesi vēlāk Čerčils savā vēsturiskajā runā (1946.5.III) Fultonā, Mizūrī (Missouri) štatā, ASV, iezīmē neaizmirstami drūmu ainu ar Dzelzs priekškaru, ko pār Eiropu nolaidusi Padomju Savienība no Ščecinas pie Baltijas jūras līdz Triestai pie Adrijas jūras. (..) Aiz šīs līnijas atrodas visas senās Vidus- un Austrumeiropas valstu galvaspilsētas. Varšava, Berlīne, Prāga, Vīne, Budapešta, Belgrada, Bukareste, Sofija – visas šīs slavenās pilsētas un to iedzīvotāji atrodas tā sauktajā Padomju zonā. Premjerministram nākas atzīt: tā noteikti nav tā atbrīvotā Eiropa, par kuru mēs cīnījāmies.

Kamēr, II Pasaules karam beidzoties, Padomju Savienība iegūst kontroli pār Viduseiropu un Balkāniem, Francijas un arī Lielbritānijas ietekmei ievērojami samazinoties rietumos no Elbas, varas vakuumu ne tikai Rietumeiropas, bet pasaules politikā arvien vairāk sāk aizpildīt ASV. Saspīlējums starp Austrumiem un Rietumiem pieaug. Pretēji norunām „lielās trijotnes” konferencēs, Vācija tiek sadalīta Austrumvācijā (oficiāli Vācijas Demokrātiskā Republika jeb VDR) un Rietumvācijā (Vācijas Federatīvā Republika jeb VFR). Itālijā un Francijā komunistiskās partijas ir kļuvušas tik spēcīgas, ka varētu iegūt majoritāti. Piedevām Maskava gluži atklāti atbalsta kara laikā pretvācu cīņā aktīvos grieķu komunistu partizānus pret eksistējošo valdību Atēnās, bet no Turcijas pieprasa brīvu kuģniecību caur Bosforu un Dardaneļiem, un pat piedāvā savu armijas vienību izvietošanu abu jūras šaurumu it kā apsargāšanai, uz ko turki neielaižas. Jau aptuveni pusgadu pirms kara beigām (1944.XII) Čerčils pavēl angļu vienībām apspiest grieķu komunistu sacelšanos Atēnās, jo pēc tolaik slepenās „procentuālās vienošanās” (percentages agreement) starp Čerčilu un Staļinu (1944.X) Grieķija iedalīta angļu iespaida sfērā, toties Bulgārija, Rumānija un Ungārija ar vieglu roku tiek piešķirtas Maskavai. Zīmīgi, ka Staļinam naivi vēlīgais Rūzvelts angļu „iejaukšanos” Grieķijā visai nīgri nosaucis par britiem tipisku „imperiālisma izpausmi”. 1946. gada beigās, 1947. gada sākumā Lielbritānijas bēdīgais finansiālais stāvoklis spiež angļus uzdot cīņu pret grieķu komunistu partizāniem. Grieķu monarhistu u.c. pretkomunistu nogrupējumu atbalstīšanu pārņem amerikāņi ar miljoniem dolāru un saviem „militārajiem padomdevējiem”.

ASV prezidents Trumens (Harry S. Truman) uzrunā 80. kongresam (1947.12.III) pārliecina amerikāņu likumdevējus piešķirt Grieķijai un Turcijai 400 miljonus dolāru lielu ekonomisku un militāru palīdzību, un vienlaikus paziņo atklātībai jaunu ārpolitikas doktrīnu, t.s. Trumena doktrīnu – pacelt valsts politikas līmenī konfrontāciju ar padomju totalitārismu – ideoloģijā, politikā, ekonomikā, tirdzniecībā, kultūras un zinātņu jomās, bruņošanās sacensībā u.c. Pretējā gadījumā apdraudēts būšot pasaules miers un, galvenais, arī mūsu pašu nācijas labklājībai draud nonākšana bīstamā stāvoklī. Saspīlējums jeb Aukstais karš abu lielvaru starpā pastiprinās. Sākot ar 1949. gadu, t.s. Rietumu pasaule ir spiesta rēķināties ar PSRS kodolpotenciālu, ar kodolraķešu kara iespējamām sekām, kas Savienotajās Valstīs rada brīžiem histērisku reakciju. Situāciju vēl sarežģītāku padara Korejas karš (1950-1953) (kad amerikāņu bruņotajos spēkos tiek iesaukti arī daudzi, pavisam nesen no kuģa nokāpuši baltiešu bēgļi, arī šo rindiņu rakstītājs).
 

IEROBEŽOŠANAS PIEKRITĒJI PRET ATPAKAĻRULLĒTĀJIEM

Viena no vadošajām lomām Aukstā kara stratēģijas veidošanā ir tolaik ASV Valsts sekretāra (Secretary of State) jeb ārlietu ministra politikas plānošanas pārvaldes direktoram, II Pasaules kara laikā augsta ranga diplomātam ASV vēstniecībā Maskavā, Džordžam Kenanam (George Kennan, 1904-2005), vēlāk vairāku godalgotu, ASV ārpolitikai veltītu grāmatu autoram. Reālās situācijas teicams izpratējs, kura pieredze liek viņam raksturot Kremļa vadītājus kā neuzticamus, zvērīgus, neprognozējamus un neizdibināmus, jau 1946. gadā savā no PSRS izsūtītajā, no 8 000 vārdiem sastāvošajā Garajā telegrammā (Long Telegram) un vēlāk rakstā ietekmīgā amerikāņu izdevuma Foreign Affairs 1947. gada jūlija numurā Kenans, slēpdamies aiz segvārda „Mr. X”, nāk klajā ar t.s. Containment jeb Maskavas ietekmes „ierobežošanas” jeb „apturēšanas” doktrīnu, kas visnotaļ ir pamatā Trumena doktrīnai, proti, Padomju Savienības agresīvi ekspansionistiskās tieksmes visveiksmīgāk „savaldāmas” ar politisku un ekonomisku spiedienu, ar ideoloģiska rakstura ieročiem, arī ar saprātīgi izvērstām slepenām aktivitātēm un, varbūt vissvarīgāk, ar parādīšanu, ka valsts iekārtas ārpus Padomju Savienības orbītas, īpaši Rietumeiropā, ir visādā ziņā pārākas un tādēļ imūnas pret Maskavas komunisma variantu. ASV izvēršas spraigas debates starp Kenana ierobežošanas doktrīnas un „padomju komunisma atpakaļvelšanas” (rollback of communism), t.i., Vidus- un Austrumeiropas atbrīvošanas, sludinātājiem. Pie pēdējiem pieder ASV delegāts ANO un viens no tās Hartas līdzveidotājiem, Džons Fosters Daless (John Foster Dulles, 1888-1959), kurš Dvaita Eizenhauera (Dwight Eisenhower, 1890-1969) prezidentūras laikā kļūst par Valsts sekretāru. 1948. gadā Dalesam gan negribīgi nākas atzīt, ka bruņota cīņa pret PSRS būtu tikpat nepiemērota kā Mažinō līnija [Maginot Line jeb Ligne Maginot] cīņā pret vācu armiju. Viens no tā laika konkrētiem ieteikumiem ir ietekmēt ar visiem iespējamiem līdzekļiem vēlēšanu procesu valstīs ar spēcīgām komunistu partijām.
 

POLITISKO BĒGĻU IESAISTE

Aukstajam karam izvēršoties plašumā, Kenans kopā ar savu tikpat liberāli tendēto Valsts sekretāra vietnieku Džosefu Grū (Joseph Clark Grew,1880-1965), Versaļas miera sarunu dalībnieku pēc I Pasaules kara un ASV vēstnieku Japānā 30. gados līdz pat uzbrukumam (1941) Perlharborai (Pearl Harbor), vienojas, ka cīņā pret padomju izplešanos Savienotās Valstis varētu gūt lielu atbalstu no nometnēs Rietumvācijā jeb tolaik angļu, amerikāņu un franču okupācijas zonās patvērumu atradušajiem politiskiem bēgļiem. Seko ierosinājums izveidot amerikāņu vadītu pretboļševistisku organizāciju, kas lielā mērā sastāvētu no politiski ievirzītiem un sabiedrībā pazīstamiem bēgļu inteliģences pārstāvjiem. Dzīvu interesi šajā jautājumā izrāda arī ASV Aizsardzības sekretārs (Secretary of Defense) Forestals (James V. Forrestal), viņa padomdevējs Džoiss (Robert Joyce) un īpaši Franks Visners (Frank Wisner, 1909-1966), kara laikā leģendārā ģenerāļa Donovana (William „Wild Bill” Donovan) izveidotā un vadītā amerikāņu Stratēģiskā resora (Office of Strategic Services – OSS) Dienvidaustrumeiropas un Balkānu nodaļas vadītājs. Tūlīt pēc kara Visners, kuram kā ASV vēstniecības darbiniekam Bukarestē acu priekšā atklājas krievu okupācijas spēku vardarbība, ieskaitot „neērto” vietējo iedzīvotāju likvidēšana un deportācijas, kļūst par Forestala pilnvaroto padomju satelītvalstu jautājumos.

Lai dotu pretsparu Maskavas ietekmes sfēras paplašināšanai, sākas drudžaina un vienlaikus visai haotiska, brīžiem pat amizanti komiska dažādu administratīvu struktūru veidošana, ko raksturo mulsinoši bieža, grūti izsekojama nosaukumu mainīšana un vēl biežāka vadošo posteņu nomainīšana. Naivi iedomāties, ka pēc vienošanās ar Kremli Teherānā, Jaltā un Potsdamā par Eiropas sadalīšanu amerikāņi pēkšņi būti iedegušies par Čehoslovākijas, Polijas, Bulgārijas, Rumānijas un Ungārijas (nemaz nerunājot par Baltijas valstīm) iznešanu brīvībā. Pirmām kārtām ASV pašas vitālās intereses un nevis citu tautu brīvības un neatkarības aizstāvēšana spiež Vašingtonu visai steidzīgi veidot vairogu pret padomju inerci un propagandas rulli pēckara gados. Cīņā par savām Maskavas jūgā nonākušajām valstīm, zemēm un tautām šo amerikāņu ārpolitikas stratēģiju un taktiku savukārt savā labā cenšas izmantot politisko bēgļu pārstāvji, kuru vairākums – ar saucienu Todo por la Patria uz lūpām – ir par savu valstu tūlītēju atbrīvošanu.

1947.14.XII ASV Nacionālā drošības padome (National Security Council – NSC) uzdod tajā pat gadā nodibinātajai, kara laika Centrālās izlūkošanas grupas (Central Intelligence Group) un OSS pēcniekorganizācijai CIA (Central Intelligence Agency jeb Centrālai izlūkošanas pārvaldei) izveidot slepenu „psiholoģisko operāciju” daļu – Special Procedures Group (SPG) jeb Speciālu pasākumu grupu, kuras viens no pirmajiem uzdevumiem ir ievirzīt vēlēšanas Itālijā tā, lai tur uzvaru noteikti gūtu Democrazia Cristiana (Kristīgie demokrāti), nevis Partito Comunista Italiano.

1948. gada janvārī ASV kongress pieņem Smita-Munta likumprojektu (Smith-Mundt Act) par iespējami plaša prorietumu, īpaši proamerikāņu, propagandas darba izvēršanu aizrobežu ārvalstīs kā daļu no ASV ārpolitikas stratēģijas.

1948.18.VI Trumens paraksta Kenana izstrādāto NSC Direktīvu 10/2 par Office of Special Projects (Specprojektu birojs) izveidošanu. Drīz vien šo superslepeno un no Valsts departamenta un arī CIA visumā neatkarīgo iestādi pārdēvē par Office of Policy Coordination (OPC) – Akciju koordinācijas biroju – ar mērķi veicināt slepenas aktivitātes Aukstā kara ietvaros, to vidū ekonomiskas diversijas, sabotāžu, spridzināšanas, apvērsumus pret naidīgām valdībām, sakarus ar pagrīdes pretestības kustībām, ar sacelšanās dalībniekiem, partizānu un citāda veida pretboļševiku grupējumiem, kā arī īstenot citus visnotaļ riskantus pasākumus. Kādā citā superslepenā direktīvā (NSC/20) atrodams norādījums mēģināt gāzt padomju varu visiem līdzekļiem, izņemot atklātu kara darbību. Straujāku un krāsaināku dzīves ritmu alkstošais Franks Visners, kurš nav jāaicina divreiz iesaistīties dažādos slepenos pretpadomju projektos, kļūst par OPC vadītāju. Jau pirms tam, pēc iepazīšanās 1947. gadā ar DP (Displaced Persons) nometnēm Rietumvācijā, viņš secina, ka tur rodams bagātīgs materiāls Aukstajam karam. Grupa bijušo OSS karabiedru, kuri tagad vairāk vai mazāk cieši saistīti ar CIA, slepenās apspriedēs 1948. gada otrā pusē, apzinādamies masu mediju lielo varu un ietekmi, arvien nopietnāk pārcilā jautājumu par iespējamiem īsviļņu radioraidījumiem ar mērķauditoriju Vidus- un Austrumeiropā.

Turpinājums JG262

 

Raksta autors, paralēli darbam Arizonas Valsts universitātē, ASV, kļūst par RBE/RB jeb RFE/RL ārštata darbinieku (segvārds Māris Rauda) jau latviešu raidījumu pašā sākumā 1975. gada vasarā, visvairāk komentējot iezīmes Latvijas kultūras dzīvē, arī t.s. nacionālo jautājumu Padomju Savienībā. No 1986. gada (neilgi pēc Černobiļas katastrofas un pirms Šatakvas konferences Jūrmalā) strādā pilnu laiku RBE/RB centrā Bavārijas metropolē Minhenē, sākumā par vecāko redaktoru, kopš 1990. gada – par RBE latviešu redakcijas vadītāju. 1993. gada augustā atgriežas zinātniski pētnieciskā un pedagoģiskā darbā Arizonas Valsts universitātē.