Jaunā Gaita nr. 268. pavasaris 2012

 

 

TRANSTRĒMERS UN LATVIEŠU MOMENTS

ZIGURDA ELSBERGA UN ROLFA EKMAŅA SARUNA

 

Zigurds Elsbergs

RE: Jaunās Gaitas lasītājiem 2011. gada Nobela prēmijas laureāts Tomass Transtrēmers (Tranströmer) nebūt nav svešinieks. Zviedrijā patvērumu atradušais dzejnieks, prozaiķis, kritiķis, ilggadējs JG redakcijas loceklis un Transtrēmera studiju biedrs Stokholmas Universitātē Andrejs Gunars Irbe (1924-2004) jau pirms 44 gadiem savā nepretenciozajā mēģinājumā (JG61,1967:18-29) dod ieskatu zviedru mūsdienu dzīvajā dzejā, atdzejojot Martinsonu (Harry Martinson), Karlsonu (Stig Carlson), Okesoni (Sonja Åkesson) un piecus paša jaunākā, tolaik četru plānu grāmatiņu autora Transtrēmera dzejoļus – „Vētra”, „Koks un lietusgāzes”, „Skaņa”, „Noslēpumi ceļā” un „Kuģa kapteiņa stāsts”, turklāt pēdējais iespiests arī oriģinālā – Skepparhistoria. Transtrēmers, Irbes latviskots, seko arī vēlākos JG laidienos un paša atdzejotāja dzejoļu krājuma bez gulbjiem un bez sniega (1973) beigu daļā „kaimiņu pagalmos pacelti”, kur atrodams arī plaši pazīstamais veltījums „Draugiem aiz robežas”.

JG92(1973), kur ievietots nepabeigtā cikla fragments „Baltijas jūras”, Irbe precīzi, bez daudzvārdības raksturo visnotaļ daudzsološā Transtrēmera līdz tam laikam klajā laistos dzejoļu kopojumus no 17 dikter (1954 – 17 dzejoļi) līdz Mörkerseende (1970 – Redze tumsā): tos raksturojot nevis jaunas, neesošas vai fantastiskas pasaules radīšana dzejas līdzekļiem, bet gan neatklāto, pārbagātās īstenības jaunu dimensiju atsegšana acīm, kas spēj un grib saskatīt neparasto parastajā ikdienā. Viņa dzeja ir it kā pūces rakstīta, kas sēž tumsā un pēkšņi iepleš acis un redz (62-63). Gluži „mūsdienīga” atziņa (ne pārāk atšķirīga no Nobela komisijas vērtējuma), ko var droši attiecināt uz visām 12 par literatūras spīdekli kļuvušā, vairāk nekā 50 valodās tulkotā dzejnieka grāmatiņām – līdz pat viņa pēdējai Den stora gatan (2004 – Lielā mīkla). Tajā pat JG laidienā Irbe norāda, ka Rīgas gadskārtējā izdevumā Dzejas diena (1969) publicēta Transtrēmera dzeja ar piezīmi iekavās: (atdz. Z. Elsbergs). Sameklējot attiecīgo sējumu, atklājas, ka sadaļā „No zviedru dzejas” ievietotas sešas tavas atdzejas – Ērika Lindegrēna un Artūra Lundkvista darbu atdzejojumiem piebiedrojas Transtrēmera „Telpas, kas vaļā, un telpas, kas ciet” un „Par vēsturi”.

60. gadu beigās trimdas kritiķa minētais Z. Elsbergs, Latvijā jauns, profesionāls mūziķis, altists, politiskās trimdas aprindās Rietumos bija, tā teikt, totāli nezināms kvantums. Bet jau nākošajā dekādē tu kļūsti visvairāk pazīstams kā teju izcilākais stīgu instrumentu eksperts/vijoļmeistars Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (agrāk Latvijas Valsts konservatorijā), arī docētājs, un dzejnieces Vizmas Belševicas (1931-2005) dzīvesbiedrs, 1987. gadā Dubultos traģiskā nāvē bojā gājušā dzejnieka Klāva Elsberga patēvs un dzejnieka/tulkotāja Jāņa Elsberga tēvs. Man ir uzglabājies žurnāla Mūzikas Saule 2007. gada 4. numurs, kas lielā mērā veltīts tev. Bet atgriezīsimies zviedru zemē, pie Transtrēmera, kuru pirmoreiz tu esot klausījies kādā dzeju lasījumā 1966. gadā Stokholmas Universitātē. Kāds tavā atmiņā iesēdies pirmais priekšstats par dzejnieku, kurš 45 gadus vēlāk spēj lepoties ar Nobela balvu literatūrā?

ZE: Slaids, kalsns jauns cilvēks ar ļoti izteiksmīgu dzejas lasījumu.

RE: Rīgas kuluāros mēļo, ka tu tagad intensīvi esot nodevies somu valodas apgūšanai. Kas pirms 50 gadiem tevi tuvināja zviedru valodai?

ZE: Kopš 1954. gada strādāju Radiofonā par toņmeistaru. 60. gadu sākumā tiku pieaicināts par mūzikas redaktoru Latvijas radio, t.s., zviedru redakcijā. Vācu valoda, ko zināju no bērnības, palīdzēja man ātri saprast zviedru valodu. Sāku lasīt zviedru daiļliteratūru. Man ļoti iepatikās dzeja zviedru valodā. Tajā skaitā arī Somijas zviedru dzeja. Radās mani pirmie mēģinājumi atdzejošanā.

RE: Okupācijas gados parasti tikai īpaši izredzētiem homines sovieticus direktīvie orgāni piešķīra atļauju skatīt svešas zemes, salas. Kāds labais gars tev stāvēja blakus?

ZE: Kāds nu tur labais gars. Padomju propagandas aparātam bija iecere ar šiem raidījumiem zviedru valodā pārliecināt zviedrus, kāda paradīze ir Baltijas jūras otrā pusē Padomju Latvijā un kādā ellē jādzīvo viņiem kapitālisma žņaugos. Es vienīgais šajā, t.s., zviedru redakcijā biju apguvis zviedru valodu tādā līmenī, lai varētu tikt iekļauts Rīgas un Stokholmas universitāšu apmaiņas studiju programmā. Protams, bija no svara arī, ka man Latvijā palika ģimene, sieva un maza meitiņa, lai es nedomātu „piesist pēdu” un nepaliktu rietumos. Bez tam es biju partijas biedrs ar 10 gadu stāžu. 19 gadu vecumā, kopā ar Liepājas Mūzikas vidusskolas direktoru Valdi Vikmani stājāmies partijā, lai paši būtu saimnieki savā skolā, nevis krievu oficieru madāmas... (Par Valdi Vikmani skat. Lāsmas Ģibietes recenziju JG266:74-75.)

RE: Cik ilgs bija tavs uzturēšanās laiks karaļzemē, kur kopš 1944. gada beigām un 1945. gada sākuma, pirms otrreizējās krievu okupācijas pāri jūrai, visvairāk zvejnieklaivās, bija aizbēguši apmēram 5 500 latviešu, kuru dzīvākā daļa negrima viss sīkulībā, bet visai aktīvi darbojās, tā teikt, „nacionālās lietas” labā – gan politiski, gan arī turpinādami dažādā veidā bagātināt latvisko kultūru. Vai iznāca piedalīties ar šiem trimdiniekiem kopus būšanā un kopus spriešanā?

ZE: Mācījos Stokholmas Universitātes Ziemeļu valodu institūtā vienu mācību gadu: 1965/1966. Mēģinājumi no padomju vēstniecības darbinieku puses mani uzraudzīt un kontrolēt ne vienmēr izdevās. Universitātē par pasniedzējiem strādāja Veronika Strēlerte un Andrejs Johansons. Viņi pret mani bija ļoti draudzīgi un aicināja pie sevis ciemos. Paziņu un draugu loks no trimdinieku vidus pieauga, tiku pie „Jaunās Gaitas”, sociāldemokrātu mēnešraksta „Brīvība” un citiem trimdas izdevumiem. Ar Andreju Irbi mūs vienoja interese par dzeju, ar Uldi Ģērmani apspriedām, kā pretoties padomju sistēmas viltībām un nejēdzībām. Protams, šādi kontakti bija bīstami un es riskēju nonākt pa tiešo no Stokholmas uz Gulagu.

RE: Kā pirmoreiz sastapies aci pret aci ar Tomasa Transtrēmera un citu skandināvu dzejnieku atdzejotāju, Stokholmā mītošo eksilrakstnieku Andreju Irbi?

ZE: Liekas, ka pirmā tikšanās ar Andreju bija Stokholmas Universitātes Baltijas institūtā kādā lekcijā, ko lasīja Bruno Kalniņš. Tur tad arī Andrejs uzaicināja mani pie sevis ciemos.

RE: Transtrēmers esot cildinoši izteicies par tavu tulkošanas veikumu. Kā tas sasniedza viņa ausis?

ZE: Savā laikā Transtrēmers un Irbe bija kursa biedri universitātē. Andrejs Irbe, kuram biju aizsūtījis „Dzejas dienu”, „Literatūru un Mākslu”, žurnālu „Liesma”, kur bija publicēti mani zviedru dzejas tulkojumi, iepazīstināja ar tiem Transtrēmeru, tos arī atzinīgi novērtējot.

RE: Kas tevi visvairāk paņem savā varā, lasot zviedru dzeju? Kas, grāmatiņas novietojot plauktā, visdziļāk ir aizķēries? Kādas ir tevis atdzejoto zviedru visbūtiskākās atšķirības pazīmes? Kuru dzejas visdziļākajos slāņos ienirt bija visgrūtāk? Un vēl, joka pēc, – kā tu reaģētu uz Jevtušenko dzejisko apgalvojumu: Es, draugi, ticu dzejai vien, / Bet neticu es tulkojumiem?

ZE: Atbildēt īsi uz šiem pieciem jautājumiem būs pagrūti. Visvairāk mani saista tā klasiskā zviedru dzeja, kas radās pēc 1940. gada. Ērika Lindegrēna dzeju cikls „Vīrs bez ceļa” (Mannen utan vaeg) mani saistīja ar to, ka nekas tamlīdzīgs latviski nebija lasīts. Tādēļ to arī sāku tulkot. Šie mani atdzejojumi savukārt iespaidoja arī jauno dzejdari Juri Heldu. Lindegrēnam ļoti tuvi bija franču sirreālisti, kurus viņš tulkoja zviedriski... Ļoti aizrāvos arī ar Gunāra Ēkelefa dzeju, bet to tulkot neuzdrīkstējos. Ar manu parindeņu palīdzību Vizma atdzejoja šo brīnišķīgo dzejnieku, publicētu tajā pašā 1967. gada „Dzejas dienā”. Uz Jevtušenko pausto atziņu es reaģētu tā: Lielai dzejai jāskan kā lielai dzejai arī tulkojumā. Secinājums: To var paveikt tikai labs savas valodas un dzejas pratējs, respektīvi liels dzejnieks. Man bija tā laime 35 gadus būt blakus, vērot darbā un mācīties no Vizmas Belševicas. Viņas tulkojumiem var ticēt.

RE: Tagad jau par leģendu ir kļuvis Transtrēmera pēkšņais klauvējiens 1970. gadā pie tava un Vizmas dzīvokļa durvīm. Kāda bija jūsu abu pirmā reakcija, ieraugot šo neparasto „parādību” toreiz Gorkija (Valdemāra) ielā 145 tikai gadu pēc tam, kad Vizma bija kritusi nežēlastībā dzejkrājuma Gadu gredzeni dēļ? Kas sekoja pēc tam, kad viņš pārkāpa pār slieksni, līdz pat atpakaļ došanās brīdim uz savu mājokli Vesterosā (Västerås)?

ZE: Iepazināmies. Vizma ar Tomasu runāja angliski. Tomasam bija līdzi viņa dzejoļi arī angļu tulkojumā, tāpat jaunākie dzejoļi rokrakstā zviedriski. Viņš izteica vēlēšanos tikties arī ar citiem latviešu dzejniekiem. To mēs solījām noorganizēt vakara pusē. Tad abi ar Tomasu klaiņojām pa Rīgu, runājām par mūsu dzīvi padomju saulītē, esot „nepersonām” bez tiesībām publicēties un pārvietoties. Vakarā laimējās saaicināt uz tikšanos ar zviedru kolēģi mūsu dzīvoklī Uldi Bērziņu, Knutu Skujenieku, Imantu Auziņu, Viku, viņa brāli Imantu Kalniņu u. c. Tā kā Tomass labi spēlēja klavieres, nolēmām izveidot klavieru duetu, un stiprākie vīri atnesām klavieres no stāvu zemāk dzīvojošā Alberta Jansona dzīvokļa. Vizma bija sarūpējusi arī cienastus, es savukārt nedaudz dzeramos. Tā ciemošanās un domu apmaiņa sita augstu vilni. Pēc pusnakts, atgriezies viesnīcā Tomass uzrakstīja Vizmai un man veltītu dzejoli „Draugiem aiz robežas”. Šo rokrakstu Tomass, nākamā dienā atnākot atvadīties, mums pasniedza. Ilgāk uzkavēties Rīgā Tomass nevēlējās, jo bija aktivizējušies un mācās viņam virsū „draugi” no, t.s., Kultūras sakaru komitejas.

RE: Vai pastāvēja kontakts ar Transtrēmeru līdz 1990. gadam, kad viņu piemeklē smadzeņu trieka – ķermeņa labās puses paralīze un runas spēju zaudēšana.

ZE: Jā, pa retam kāda īsa vēstulīte vai kartiņa, bet Tomass un viņa draugi popularizēja Vizmu ārzemēs un veicināja, ka Vizmu neizslēdza no Rakstnieku savienības un pēc septiņiem gadiem tika arī atcelts publicēšanās aizliegums.

RE: 1965. gadā Transtrēmers pārceļas no Stokholmas uz Vesterosas pilsētu, kur 1998. gadā tiek nodibināta Transtrēmera vārdā nosauktā literārā balva, kuras paši pirmie saņēmēji bija Vizma Belševica un Knuts Skujenieks. Šeit varētu piebilst, ka arī citādi „gurķu pilsētas” (gurkstaden) Vesterosas vārds ir ievērojams mūsu grāmatniecībā – ar Jāņa Abuča (1914-1978) bēgļu nometņu laikā nodibināto (Lībekā, 1948) un vadīto „Ziemeļblāzmas” apgādu, kas trimdinieku Lielās izklīšanas laikā pārceļas uz Vesterosu (1950), kur laiž klajā ap 100 tikai latviešu autoru grāmatu, to vidū Raiņa Rakstus 17 sējumos, Virzas, Jāņa Grīna, Erika Ādamsona, Jaunsudrabiņa, Dziļuma, Knuta Lesiņa, Anšlava Eglīša, Irbes, Strēlertes, Ķezberes, Dagdas u.c. darbus. Vienīgais nelatvieša darbs – Dzintara Soduma tulkotais Džeimsa Džoisa Uliss. Tranströmer Connection jomā jāmin arī kāda būtiska trivialitāte – „rakstos un sērijās” (kā teiktu Uldis Ģērmanis), proti EI (ELJA Informācija 71-72,1974) var atrast vēsti, ka Vesterosā nākotnes nobelists kopā ar Frici Dziesmu, Andreju Irbi, Richardu Rīdzinieku, Juri Kronbergu, Pāvilu Johansonu un Ojāru Rozīti piedalījies ELJAs priekšsēža Viļņa Zaļkalna atklātajās Skandināvijas nodaļas jaunatnes dienās 1974. gada aprīlī, Lieldienu laikā, lasīdams savu dzeju (lasīti arī tās atdzejojumi latviski un vāciski) un pie reizes baudīdams gan „Vācijas letiņu” atvesto alu, visādā ziņā pārāku par zviedru brūvējumu, gan arī Minsteres jeb „Mārtiņa vīru kora” un pārējo dalībnieku sprindzīgo dziedāšanu.

ZE: Jā, Vesterosā mūs svinīgi uzņēma. Pēc balvas saņemšanas un Vesterosas pilsētas mēra rīkotajām pusdienām, Tomass un viņa kundze Monika uzaicināja mūs uz brīnišķīgu izbraucienu ar kuģīti pa Mēlara (Mälaren) ezeru. Tā kā pūta jestrs vējš, es Tomasam aizdevu savu cepuri.

RE: Pērngad, vairākus mēnešus pirms kļūst zināms Nobela prēmijas laureāts literatūrā, „Mansarda” apgādā, Rīgā, iznāk Transtrēmera Dzeja (288 lpp.), kur Jura Kronberga un Guntara Godiņa latviskojumā apkopoti visi krājumos izdotie nobelista dzejdarbi.

Šim Notikumam seko otrs Notikums (ar lielo N). 28. oktobra vakarā dzejnieks, neraugoties uz spēku izsīkumu un slimību, ielido Rīgā, lai nākošajā dienā ņemtu dalību sevis un savas dzejgrāmatas atvēršanas suminājumā Melngalvju namā. Prieks bija tik liels, it kā Nobela prēmiju būtu saņēmis kāds latviešu dzejnieks – tā savā uzrunā „Mansarda” vadītājs Jānis Oga. Tu biji redzams goda vietā 1. rindā līdzās rakstniekam un viņa dzīvesbiedrei Monikai. Pastāsti par savu atkalredzēšanos ar Transtrēmeru, par viņa godināšanu 1941. gadā izdegušajā, 90. gadu beigās no jauna krāšņi uzceltajā 14. gs. tirgoņu namā, līdz pat Tomasa un Monikas došanās atpakaļ uz viņu pašreizējo dzīves vietu Stokholmas Sēdermalmas (Södermalm) rajonā.

ZE:Melngalvju nama lielā zāle bija stāvgrūdām pilna ar dzejas cienītājiem. Nebija gan neviena lūgtā viesa no valdības vai prezidenta kancelejas puses. Toties ārzemju diplomātu korpuss bija plaši pārstāvēts ar ekselencēm. Es arī teicu apsveikuma runu zviedriski, bet klavieru skaņdarbus kreisajai rokai spēlēja Vestards Šimkuss. Tajā pašā vakarā godināšana turpinājās Zviedrijas vēstniecībā. Nākamajā dienā Tomass un Monika ieradās Raiņa kapos un ar krāšņu rožu pušķi sveica Vizmu viņas atdusas vietā. Pie Raiņa kapu izejas es un Jānis atvadījāmies no dārgajiem viesiem, bet viņi devās vēl uz Majoriem pajūsmot par jūru. Novakarē ar lidmašīnu atpakaļ uz Stokholmu, Ārlandu.

RE: Atdzejojumiem ir tāda daba, ka ar laiku nākas atkāpties modernāku atdzeju priekšā. Kāds ir tavs spriedums par „Mansarda” klajā laisto Transtrēmera Dzeju, kur, kā minēts ievadrindkopā, viengabalainības labad nav iekļauti agrākie atdzejojumi – Vizmas Belševicas, Knuta Skujenieka, Andreja Irbes, Ulža Bērziņa, Solveigas Elsbergas, arī tavējie?

ZE: Mans spriedums ir, ka, diemžēl, šis pirmais notikums jāraksta ar mazo „n”, nevis, kā tu saki, ar lielo „N”. „Viengabalainības labad” skan, maigi izsakoties, nekorekti. Daudzu lasītāju reakcija ir: Ko, vai par kaut ko tādu dod Nobela prēmiju? Protams, tik biezā grāmatā ir arī vietām labāk izdevušies tulkojumi. Tomēr lielās līnijās „viengabalainības labad” – haltūra. Žēl, ka Juris Kronbergs nepieaicināja mani, bet igauņu un somu valodu zinātāju Guntaru Godiņu... Rezultāts ir tāds, kāds nu tas ir. Zviedriski Tomass Transtrēmers ir liels dzejnieks, par ko viņam arī Nobela prēmijas laureāta gods.

 

Tomass Transtrēmers (vidū) ar dzīvesbiedri Moniku un Zigurdu Elsbergu Raiņa kapos ceļā uz Vizmas Belševicas atdusas vietu (2011.30.X)

 

 

Ādams Zagajevskis

SVEICIENS TOMASAM TRANSTRĒMERAM

Veltījums zviedru dzejniekam vēl pirms Nobela prēmijas piešķiršanas

 

Šis zviedru dzejnieks man ir tuvs. Vai mēs būtu kopā četrrocīgi spēlējuši Šūbertu? Nē, tas nebūs tiesa, es taču neprotu spēlēt, toties reizēm protu klausīties mūziku. Vai mēs esam kopā stāvējuši romāņu klosterī, apbrīnojot velvju veidojumu? Vai seno laiku atbalss mūs skārusi vienā un tajā pašā mirklī, vai agrā pavasarī esam piepeši attapušies vesela vizbulīšu klaida malā? Atbilde ir vienkārša – nē, neesam kopā staigājuši ne pa romāņu baznīcām, ne pavasarīgām pļavām. Es esmu viens no Transtrēmera lasītājiem un labi pazīstu sajūtu, kas, sastopoties ar viņa dzejoļiem, visticamāk, piemeklē ikvienu. Jā, es pazīstu šo miegaino sasprindzinājumu, šo uzasināto un reizē gurdo būšanu nomodā, lai pamanītu, ja piepeši notiek kaut kas negaidīts, brīnišķīgs. Spraugā starp nomodu un sapni / kāda liela vēstule velti mēģina iespraukties [„Noktirne”, krāj. Pusgatavās debesis, tulk. Juris Kronbergs un Guntars Godiņš Tomasa Transtrēmera krājumā Dzeja. Rīgā: Mansards, 2011]. Jā, zinu, par ko šeit stāstīts. Vai gan ir kāds, kurš nebūtu mēģinājis atlauzt šīs vēstules zieģeli – un velti, jo mums nemaz neizdodas piekļūt noslēpumainajam vēstījumam, taču mēs, tam par spīti, turpinām domāt, kas rakstīts, kas varētu būt rakstīts neizlasāmajā vēstulē. Un varbūt mēs nemaz negribētu to izlasīt no sākuma līdz galam. Mums tīk priekšnojautas, minējumi, un pusdienas saules pedantiskās noteiktības vietā mēs izvēlamies rītausmas vai vakara stundas dūmakaino aptuvenību...

Kultūras dzeja, dabas dzeja? Nē, šie sausie, enciklopēdiskie piekariņi nepavisam nepalīdz saprast Transtrēmera fenomenu. Tomēr gan kultūra ar glezniecības, mūzikas un arhitektūras dārgumiem, gan zaļā vai ziemā baltā daba ir pašsaprotama un nepieciešama dubultā tēvzeme, pa kuru ceļo dzejnieka sirds. Dubultā tēvzeme un dzīvības avots. Transtrēmera rakstītais ir radars, dzejolis atgādina bezdelīgu, kas traucas gar viduslaiku mūriem, pārlaižot ar spārniem veco māju sārtajiem ķieģeļiem un pieskaroties stāvus uzslietajām rekrūšu mundieru filca apkaklēm, kad tie atgriežas no rīta treniņiem, cits lamādamies, cits dziedādams.

Literatūra, dzeja var ieburt un apvienot daudz; tajā iespējama arī negaidīta gara radniecība, sakritības, tikšanās. Tomass Transtrēmers mani apbūra ar savas dzejas melodiju, saviem meklējumiem un atradumiem, ar kaprīzo bezdelīgas lidojumu. 

Kad es atklāju sev Transtrēmera dzeju – visai vēlu, 1980. gadu otrajā pusē –, man tas bija savveida šoks: it kā pēkšņi būtu atradies lielajam dīķim otrpus dzīvojošs brālēns. Viņš dzīvoja otrā pusē Baltijas jūrai, Skandināvijas pussalā, kas nolūkojas uz Viduseiropu kā kūmiņš no vistukūts jumta. Dzejoļos Transtrēmers, kā es atklāju, izrādījās atstājis lielas un slapjas pēdas kā peldētājs, kas nupat izniris no pelēkās jūras, tās pašas, kuras sāļo pieskārienu es septiņu gadu vecumā iepazinu Gdaņskā. Vakaros pēc smagas un melnas dienas viņš spēlēja Haidna sonātes. Mīlēja Vermēra gleznas. Bet aizkustināt viņu spēja arī ļaužu nelaimes un bērna skatiens. Viņš daudz ceļoja un dažādās pasaules vietās uzgāja labos un ļaunos garus, un neskaitāmas jautājuma zīmes. Sāku viņu lasīt tulkojumos angļu valodā, Amerikā iepazinu daudzus Transtrēmera dzejas mīļotājus, un tad visbeidzot uzgāju arī atdzejojumus poļu valodā; tos radījis Leonards Noigers, ko Krakova, likās, bija tīšām aizsūtījusi uz Stokholmu, lai Transtrēmera garo dzejoļu sarežģītais frāzējums varētu ienākt un iekļauties Krakovas Plantu līkumos.

 

Šos vārdus poļu dzejnieks Ādams Zagajevskis uzrakstījis Tomasa Transtrēmera 80. dzimšanas dienā (2011.15.IV); veltījums parādījies arī zviedru presē, un autors to laipni atvēlējis publicēšanai latviski iznākošā Transtrēmera dzejas apkopojuma sakarā. Atliek vien piebilst, ka mums ir veicies – šī gada Nobela prēmijas ieguvējs bijis domās tuvs un tekstos klātesošs Latvijā jau no 1960. gadu beigām, tātad, veselu paaudzes lēcienu ilgāk nekā Polijā. Transtrēmera rindas, ja labi grib, var redzēt iekļaujamies, kā Zagajevskis saka, arī Rīgas parku celiņu labirintos – pateicoties daudzajiem zviedru dzejnieka atdzejotājiem latviešu valodā: Zigurdam Elsbergam, Uldim Bērziņam, Knutam Skujeniekam, Solveigai Elsbergai, Vizmai Belševicai un šī gada apkopojuma veidotājiem, dzejniekiem un atdzejotājiem Guntaram Godiņam un Jurim Kronbergam. 

Ingmāra Balode, tulkotāja, ¼ satori

 

Raiņa kapos pie Vizmas Belševicas kapa (2011.30.X) (no kr.) Juris Kronbergs, Tomass Transtrēmers, Zigurds Elsbergs, bij. diplomāte Zviedrijas vēstniecībā, Rīgā, Gunilla Forsēna (Forsén), Stokholmas Universitātes lingvistikas un literatūras vēstures profesors Malmkvists (Göran Malmquist), Jānis Elsbergs. Foto: Jānis Oga

 

 

 

 

Tomas Tranströmer
Draugiem aiz robežas	I Biju skops, kad jums rakstīju. Bet neatļautie vārdi brieda un piepūtās kā veclaiku gaisakuģis un visbeidzot aizpeldēja pa nakts padebešiem.     II   Vēstule tagad pie cenzora. Viņš iededz spuldzi. Tās gaismā vārdi iztrūkstas un salec kā pērtiķi pie restēm, parausta tās, apklust un rāda zobus.     III   Lasiet starp rindām! Tiksimies pēc 200 gadiem, kad mikrofoni viesnīcas sienās būs aizmirsti un beidzot pie miera, pārtapuši par ortoceratītiem*. Atdz. Andrejs G. Irbe *Ortoceratīti – pārakmeņojušās tinteszivis
Vētra	Pēkšņi ceļinieks šeit nonāk veca milzu ozola priekšā, kas līdzīgs pārakmeņotam alnim ar jūdzēm platu ragu kroni iepretī septembra jūras               melnzaļajam cietoksnim.   Vētra no ziemeļiem. Tas notiek laikā, kad pīlādžogu ķekari nobriest. Tumsā, bet vēl nomodā, var dzirdēt kā zvaigznāji mīdās savos aizgaldos               augstu pāri kokam. Atdz. Zigurds Elsbergs
Tomass Transtrēmers pie Mēlara (Mälaren) ezera (1958) Foto: Olle W. Nilsson