Māris Brancis

KRĀSU UN LĪNIJU ZINTNIEKS MIERIŅŠ III

Sākums JG269:44; JG270:42

 

Pirms specializēšanās Laimonim Mieriņam nācās apgūt glezniecību, grafiku, skulptūru, pat arhitektūru, tās tehnisko pusi, iekštelpu apdari. Taču zīmēšana un glezniecība, kuras, kā viņam pašam šķita, jau kaut cik apguvis, sagādāja vislielākās ciešanas. Daudzus gadu desmitus vēlāk ar manāmu ironijas devu mākslinieks ņēmās restaurēt to dienu situāciju: Līdsā mēs tikām nežēlīgi mocīti. Katru dienu līdz vēlam vakaram darbnīcā stāv dzīvs modelis. Tev tas bija jāzīmē. Taču otrā rītā liek visu izdzēst un sākt atkal no gala. Piektdienas nogalē lektori atkal nāk un uzmanīgi pēta uzzīmēto, un tad izaicinoši saka: „Ko jūs visu nedēļu esat darījis?” Velns viņus rāvis, tu esi ņēmies melnās miesās, nosvīdis un beigās saņem šādus pārmetumus! Īsti studentu mocītāji! Nākošās nedēļās atkārtojas apmēram tas pats. Ar krāsu mijiedarbes studijām gāja līdzīgi. Apgūt vizuālo valodu nav viegli. Tikai daudz vēlāk izpratu, kāpēc tāda mocīšana bija nepieciešama. Bez disciplīnas un paškritikas nav jaunrades. Bet, ja tu pēkšņi iedomājies, ka taisi meistardarbu, labāk nodarbojies ar kaut ko citu. Nevajadzēja precīzi attēlot dabu, bet tā bija jāanalizē, jātaisa savi spriedumi. Tie varēja būt aplami, bet tiem bija jābūt. Latviešu students rāva no sevis nost iemantotās „gudrības” kā mizu kārtas no sīpola un jau otrajā gadā varēja ziņot kanādietei: Turpinu veidoties kā mākslinieks. Kā viss tas beigsies, nezinu, jo man bezgala daudz jāmācās. Viens ir skaidrs – akadēmisks gleznotājs gan nebūšu, bet tīri abstrakts ekspresionists arī laikam ne. Viss jāatstāj, lai organiski pats veidojas.[1]

Cik tālu Laimonis Mieriņš jau bija ticis, dažus gadus nomācījies Līdsā, liecina dažas grafikas lapas, galvenokārt linogriezumā. Kāds ostas skats vēl veidots diezgan reālistiski, uzsverot balto, melno un pelēko laukumu kontrastu. Vēl ir pietiekami daudz detaļu, kas jau kārtotas ritmiski, līniju virzieni un ēku proporcijas iezīmē telpu. Linogriezumā Laivas[2] uzsvērta plakne, bet laivas, mola nostiprinājuma plāksnes, tilts, zāli apaugušais mols, kuģu un celtņu silueti veidoti robusti, izteikti ornamentāli, tajos var izlasīt tālas jūgendstila atbalsis.

Kāda klusā daba Mieriņa kolekcijā ar baltiem, dzelteniem, ziliem un violetiem ziediem brūnā un zilā vāzē gleznota ļoti vispārināti, lielos laukumos. Ne vēsts no materialitātes, gaismēnām un telpiskuma. Tomēr pilnīgi saites ar realitāti vēl nav sarautas, vēl nabassaite ar māti dabu nav pārcirsta, bet tuvu gan ir šim visai sāpīgajam aktam. Topošais mākslinieks krāsas uz audekla liek samērā pavirši, vietām vienu uz otras, citkārt diezgan plāni, tad jaušama pat auduma faktūra, šur tur palikušas otas vilcienu pēdas. Viņš izmanto arī aplikāciju, uzlīmējot uz gleznas augšējās daļas šā tā plēstu avīžu strēmeles, ierobežojot dzeltenās krāsas laukumus. Un vēl viena detaļa – aptuveni labās malas vidusdaļā parādās visai precīzi taisnstūri, kas ar klusās dabas sižetu nepavisam nav saistīti. Vai tas jau būtu priekšvēstnesis interesēm nākotnē? Vai viņš jau paredz savu ceļu mākslā?

Pēc pusgada, sūtot agrāku gadu linogriezuma un kokgriezuma novilkumus, kuri acīmredzot bijuši krietni reālistiski, topošais mākslinieks rakstīja Indrai Gubiņai:

Šodien tādā garā vairs nestrādāju. Esmu palicis, kā Kruščovs teiktu, „izvirtis”, vai arī ar vienkāršu ļautiņu muti – abstrakts! Turpat nedaudz tālāk vēstules autors priecīgs paziņoja: Domāju, ka man pavērusies jauna pasaule, jauna valoda. Jūtos kā jauns (!) putns.[3] Vēl pēc kāda laika – ir jau 1963. gada rudens – latviešu students krietni pārliecinošāk prātoja: Pamazām savu pieeju glezniecībai esmu mainījis. Bet tas nenotiek uzreiz. Varbūt, ka mani var saukt par „abstraktu”.[4]

Tas bija brīdis, kad Mieriņš gatavojās beigt studijas. Varēja gan, absolvējot koledžu, iesniegt abstraktus darbus, taču tad eksaminatoru augstie kungi, visticamāk, izgāztu. Un pareizi ir, mūža nogalē domāja bijušais abiturients – jābūt noteiktiem kritērijiem, kas nosaka audzēkņa gatavības pakāpi mākslai un kas apliecina, ka esi apguvis noteiktu zināšanu un prasmju daudzumu. Tā nu viņš gleznoja nepieciešamo kluso dabu, aktu un ainavu daudzumu, jā, arī figurālu darbu.

Taču vajadzēja rakstīt arī teorētisku apcerējumu, kuru tālāk sūtīja uz Londonu komisijai, kas apstiprināja audzēkni kā skolas apmācību beigušu. Laimonis Mieriņš izvēlējās izpētīt Anrī Matisa (Henri Matisse, 1869-1954) glezniecību. Tobrīd latviešu studentu īpaši interesēja krāsas un formas problēma. Tādā gadījumā franču fovisma ciltstēva daiļrade bija vispiemērotākā. Arī viņš ar krāsu izteica savu emocionālo ideju, uzsvēra tīro krāsu iedarbību uz skatītāju. Par laimi, Laimonis bija pārdevis kādu savu gleznu. Iegūtā nauda deva iespēju skatīt Parīzi un – galvenais – Anrī Matisa gleznu oriģinālus. Redzētais sagādāja nelielu vilšanos. Toreiz viņš vēl nezināja, ka francūža labākie darbi atrodami Pēterburgā, Krievijā.

Ceturtajā mācību gadā Mieriņš bija izlēmis mācīties tālāk mākslas pedagoģiju Goldsmita mākslas koledžā (Goldsmiths’ College of Art). Ar gleznošanu sevi nenodrošināsi, bija jādomā, kur nopelnīt maizi un sviestu. Iet reklāmas vai kādā citā industrijā viņš nevēlējās. Vienīgā izeja – kļūt par mācībspēku. Laimīgā kārtā, studiju laikā Londonā viņu uzaicināja strādāt Līdsas mākslas koledžā. Tas bija liels panākums – nākotne bija nodrošināta. Goldsmita mākslas koledžā bija jāmācās gads. Tās mākslas pedagoģijas pamatnostādne – māci citiem to, ko pats saproti. Līdztekus teorētiskajiem priekšmetiem iepazīšanās ar grāmatu iesiešanu, skatuves tērpu radīšanu, gāja praksē skolās mācīt zīmēšanu. Godīgi atzīstos, ka īsti neesmu vēl paspējis iejusties jaunajos koledžas apstākļos. Uzsvars likts uz to, kā vislabāk mākslas problēmas iemācīt, resp., iepazīstināt audzēkņus. Taču pieeja ir eksperimentāla, jo netiek balstīta uz tradīcijām, resp., konvencijām. Un kā tad citādi var, jo pasaulē nekas nestāv uz vietas. Darba daudz, un jādara būs arī lietas, kas mani pārāk daudz neinteresē. Ceru, ka varēšu arī gleznot. Katrā ziņā te sastopos ar idejām, kuras manī atstās zināmas pēdas,[5] Laimonis rakstīja Indrai.

Kas tad tās bija par jaunām idejām, ar kurām viņš saskārās? Tās bija Freida skolas psihoanalītiķa Ērencveiga (Anton Ehrenzweig, 1908-1966) lekcijas par zemapziņas lielo lomu radīšanas laikā, par krāsu uztveri, krāsu savstarpējām attiecībām, par krāsu iedarbi uz redzi. Lekcijas bija svētīgas. Pedagogs divatā ar latviešu audzēkni bieži pārrunāja ļoti konkrētas lietas. Ērencveigs bija tas, kurš ierosināja dziļāk pārdomāt mākslas jautājumus, pētīt teorijas un prakses jautājumus. Students nežēloja stundas un cītīgi studēja Freida rakstus. Dzirdēto, izlasīto un pārdomāto viņš tūlīt pārbaudīja uz audekla – koledžā viena vai pat divas dienas nedēļā bija atvēlētas praktiskajam darbam katra audzēkņa izvēlētā mākslas nozarē. Mieriņam uz mācību laiku pat piešķīra darbnīcu. Diemžēl no studiju gadiem mūsu rīcībā nav neviena darba, lai ielūkotos viņa augšanas laboratorijā, viņa sāpju ceļos. Cik var nojaust, Mieriņa kā mākslinieka personība, viņa izteiksmes veids un atziņas izveidojās un nostiprinājās tieši šai vienā studiju gadā. Arī pārliecība par izvēlētā ceļa pareizību, noskaidrojās centrālā ideja, kas viņu mākslā saista. Pēc gada, nokārtojis nepieciešamos eksāmenus un ieguvis A.C.T.[6] grādu, kas deva tiesības strādāt par mākslas priekšmetu pasniedzēju augstākās mācību iestādēs, viņš atgriezās no Londonas Līdsas mākslas koledžā, bet nu jau kā lielās līnijās noformējies gleznotājs. Gribētu teikt, ka glezniecības problēmās esmu „ļoti kreiss” (..) krāsa un krāsu izjūta ir ļoti personiska, un pati par sevi krāsa ir ļoti relatīva, tāpēc glezniecība, resp., izjusta krāsu lietošana viena no visgrūtākajām „mākslām”. Man pret to ir varena bijāšana un respekts – līdz reliģijai.[7] Šis tūlīt pēc mācību gada Londonā sacītais ir liekams pamatā izpratnei arī par turpmāko gadu glezniecību. Ilgie prakses gadi ir tikai precizējuši un konkretizējuši sacīto, varbūt arī ieviesuši kādas korekcijas, taču kodols ir palicis neskarts – glezniecība ir ļoti personiska māksla, kurā mākslinieks izsaka sevi, savas izjūtas, pārdzīvojumus un atziņas. Ja tā nav, tad tā vairs nav māksla, bet komercija, tirgus prece, ar kuru Mieriņam nav nekāda sakara.

Turpinājums JG272

 

Mākslas vēsturnieks Māris Brancis ir JG regulārs līdzstrādnieks. Dzīvo Jelgavā.

 

 

---

[1] Vēstule Indrai Gubiņai (1962.7.XI) – LVA, 2436. fonds, 1.v apraksts, 14. lieta: 116.

 

[2] Reproducēts JG43(1963):142.

 

[3] Vēstule Indrai Gubiņai (1963.25?.VI) – LVA, 2436. fonds, 1.v apraksts, 14. lieta: 98,100.

 

[4] Vēstule Indrai Gubiņai (1963.22.X) – Turpat, 94: 9.

 

[5] Vēstule Indrai Gubiņai (1964.29.IX) – LVA, 2436. fonds, 1.v apraksts, 14. lieta: 82–83.

 

[6] A.C.T. - Art Certificate for Teachers, t.i., mākslas skolotāja diploms.

 

[7] Vēstule Indrai Gubiņai (2965.27.VII) - LVA, 2436. fonds, 1.v apraksts, 14. lieta: 53.