Jaunā Gaita nr. 272. pavasaris 2013
Māris Brancis
KRĀSU UN LĪNIJU ZINTNIEKS MIERIŅŠ IV
Sākums JG269:44; JG270:42; JG271:21
1965. gada rudenī vakarējais students ieradās savā bijušajā Alma Mater nu jau kā pedagogs. Viņam bija jāmāca zīmēšana vai, kā pats sacīja, vizuālā analīze. Viņa studenti dienās nebūs tīro mākslu pravieši, bet nodarbosies ar ļoti praktiskām lietām, modelējot, veidojot reklāmas, plānojot interjerus, darinot dažādu ierīču un iekārtu ārējo izskatu. Viņiem jāsaprot krāsas nozīme un ietekme, formu veidošanās pamatprincipi. Mieriņš apzinājās sava darba nopietnību, tā tālejošās sekas. Bet viņš bija izjutis arī ko citu – bez kārtīga darba, bez sevis dīrāšanas, vāšu uzplēšanas, pat zināma mazohisma – nekas labs neiznāks. Dzīve pasviedīs daudzus izaicinājumus, kurus būs jāprot satvert un vērst sev par labu, pretējā gadījumā tos pārķers citi. Lai tas nenotiktu, jāmācās. Studenti, no kuriem daudzi nāca tieši no vidusskolām, parasti to neapzinājās. Viņi bija jāpiespiež strādāt, sevi nežēlojot. Pedagoga darbs ir nežēlīgs.
Komerciālā dizaina fakultāte (Commercial Design Department) Līdsas Mākslas koledžā bija vispopulārākā, arī visprasīgākā. Tur iekļūt kāroja daudzi, jo īpaši jaunieši ārpus Jorkšīras robežām un no ārzemēm. To nodrošināja Harija Tabrona izstrādātā apmācību sistēma. No tās dabūja ciest arī pats Laimonis – pedagogs izmantoja, kā viņa bijušais skolnieks mēdza teikt, kavalērijas uzbrukuma metodes. Tikai vēlāk latvietis saprata – viņam vairāk nekā citiem audzēkņiem bija nepieciešama palīdzība. (Varbūt skolmeistars redzēja skolnieka potences?) Žēlastības šī apmācības metode nepazina. Šādu mācību stilu visā savā pedagoģiskajā praksē pielietoja arī Mieriņš. Audzēkņiem esmu mācījis būt gataviem šādai garīgai piepūlei, būt gataviem arī zaudējumiem, vēlāk viņš atzinās žurnālistei.[1] Es esmu ļoti prasīgs. Es biju ļoti prasīgs arī pret citiem. Bieži nepopulārs koledžā. Sevišķi zīmējumā. Es devu, ko es pratu un varēju. Kā var viņiem ko iemācīt? Nevar iemācīt. Tu tikai redzi situāciju. Tu palīdzi viņiem augt, bet tā lielākā augšana ir ārpus koledžas sienām – ārpusē, kur viņi iet, kāda viņu sociālā vide, kāda ģimene. Tas ir tas putras katls, no kurienes viss nāk, uzskata latvietis Šiplejā un cieši nosaka: Kad dari, dari ar visu sirdi, vai arī ej mājā.[2]
Pateikts ļoti strikti un noteikti, nedodot iespēju atpakaļceļam un atpūtai. Ej un nežēlojies. Ir divas izejas – vai nu pieņemt noteikumus, vai arī meklēt vieglāku fakultāti citas profesijas apguvei. Pastāvēt var tikai tas, kur‑am ir zināšanas. Gaidīt uz pēkšņu apskaidrību? Varu tikai parādīt virzienu. Varu vienīgi kādā laimīgā brīdī viņos atraisīt tādu iekšējo atbrīvotību, tādu garīgu lidojumu, lai viņu roka varētu atbrīvoti klausīt iekšējam mudinājumam. Taču, lai to visu varētu, nepieciešamas ne vien dotības, bet arī zināšanas, iedziļināšanās gan seno, gan mūsdienu meistaru atļaušanās pakāpē, tajā savdabīgajā „dullumā”, ko pieņemts saukt par iedvesmu. Es to tik smalki nesaucu, man tās ir mokas, trakums, sevis meklēšana, pārvarēšana un laimīgā gadījumā – sevis atrašana.[3]
Šī trakuma pamatā ir pašdisciplīna. Tā sākas ar mazumiņu, ar šķietami sīko, nevajadzīgo. Mākslinieks smejas, ka viņu koledžā saukuši par Lemu – angļiem vārdu „Laimonis” ir neiespējami izrunāt, tādēļ viņa pedagogs Frenks Lails atrada savu saīsinājumu –, bet, iespējams, viņu cienījuši. Sācies viss vienkārši. Pedagogs pagaidījis dažas minūtes pēc noliktā laika, kad jāsākas nodarbībai, tad aizslēdzis durvis, un nokavējies students varējis raustīt kliņķi, cik gribējis, vienalga durvis viņam nav vērušās vaļā. Niķīgākie un augstprātīgākie meklējuši aizstāvību gan studentu arodbiedrībā, gan pie skolas vadības, bet neko nav panākuši. Pēc tam visi zināja – pedagogs nekādus iebildumus nepieņems. Kad nepieciešams, nebaidījos būt teatrāls, paceļot balsi vai ar skaļu blīkšķi aizcērtot durvis, lai apvienotu pēc iespējas lielāku troksni ar vizuālo efektu. Bet, līdz ko biju ārpus viņu redzesloka, izplūdu vētrainos smieklos, Laimonis Mieriņš pazobojas par sevi atmiņu stāstījumā.[4]
Šī paša mērķa labad viņš pat tīšām pastiprināja savu latvisko akcentu. Dažs neesot sapratis, cits domājis, ka šis „ārzemnieks Lems” ir traks.
Tomēr pedagogs nekad neliedza studentiem laiku, ja ar viņu tiem bija pārrunājamas kādas problēmas, tai skaitā tīri personiskas dabas lietas.
Trakais Lems bija ieguvis vēl vienu iesauku – „Tikai bez ēnām!”. Tā nāca no brīžiem, kad zīmēšanas nodarbībās kāds no studentiem vēlējies ēnot. Tad Laimonis Mieriņš pārtraucis šīs „vaļības” un uzkliedzis: Tikai bez ēnām!
Latvietis bija prasīgs, kas bieži studentus tracināja, turpretim vēlāk viņi savā praksē pārliecinājās par pedagoga prasīguma pareizību. Audzēkņu vidū ir pasaulē lielākās un izplatītākās komercdizaina firmas „Mother” izveidotājs un īpašnieks Veits (Mark Waites); rakstnieks, aktieris un producents Lī Frensiss (Leigh Frances), kurš Anglijā visvairāk pazīstams kā komiskais tēls Bo Selecta; Līdsas lielākās reklāmas aģentūras īpašnieks Glendenings (Andrew Glendenning); Ečesona (Susan Acheson) u.c. ne vien Anglijā, bet arī ārpus tās, pat Indijā, kurp devās divi viņa studenti un strādā ļoti sekmīgi. Pats Laimonis pēc 20 gadu ilgās pedagoga prakses atzīstas: ...mācīšana nav tikai labi apmaksāts darbs. Tas ir dzīves veids, radošās darbības cita puse, savu iespēju paplašināšana.[5] Kā viņš to domājis, noformulēts kādā intervijā: Mācīšana ir pašanalīze.[6] Tātad pedagoga darbs un gleznošana bija viņa radošās dzīves divas nedalāmas puses. Tās viena otru papildināja.
Kā iepriekš minēts, mākslinieks, iestājies koledžā, apzināti sevi lauza, lai pilnībā atteiktos no latviešu vecmeistaru vadībā iegūtās bagāžas. Viņš dzīvoja tagadnē. Tā pieprasīja mainīties, bet gleznotājs ne jaunībā, ne arī vēlāk nemeklēja mieru. Toreiz, 30 un mazliet vairāk gadu vecumā, pakļāvis sevi dziļai jo dziļai izpētei, topošais mākslinieks saprata, ka man ir vajadzīga saspīlēta situācija, lai „dzīvotu”, nerviem jābūt sasprindzinātiem līdz pēdējai iespējai. Šāds stāvoklis ir mana degviela![7] Mieriņš mūždien dzīvoja līdz galējībai uzvilkta loka stāvoklī. Tāds viņš bija līdz pēdējai dzīves minūtei, tāds viņš bija arī studiju laikā, kad meklēja savu izteiksmi mākslā. Arī tad, kad koledža bija pabeigta un viņš sāka strādāt par pedagogu, veidošanās process joprojām turpinājās. Es baidos laimes, jo to savādāki nevaru iedomāties kā kaut ko inertu vai, labāki izsakoties, – mērķis sasniegts, ceļš noiets. Laimē jau vairs nav un nevar būt cenšanās, tikai baudīšana. Tu vairs neesi radītājs, tikai ņēmējs.[8] Arī pārkāpis 80 gadu slieksni, Mieriņš neuzskatīja, ka sasniegts kārotais mērķis, – joprojām viņam pavērās kādas jaunas iespējas tālākai virzībai.
Radošās darbības sākotnē mākslinieks izsaka pašu būtiskāko: Savās mākslas problēmās patlaban esmu galīgi aizrāvies ar krāsu problēmām. Tā viņš paziņoja, vēl nebeidzis apmācību kursu, un turpināja: ...krāsa mani ir interesējusi jau ļoti sen – manu „gleznu” tēma ir krāsa.[9] Par krāsu Mieriņš runāja atkal un atkal, to aplūkojot no dažādiem skata leņķiem. Krāsa eksistē kā fizisks fakts. Viena pret otru nostādīta, tā var radīt zināmu noskaņojumu, emociju. Tātad krāsa var eksistēt pati [par sevi], var būt neatkarīga no priekšmeta. Es domāju, ka tā ir māksla, jo māksla ir EXPERIENCE[10], ne objekts.[11] Citētie izteikumi par krāsu apliecina, ka viņš kā gleznotājs nevēlējās izteikties ar sižetu, reāli uztveramām, no ikdienas dzīves patapinātām ārējām priekšmetu formām. Krāsa eksistē kā izteiksmes līdzeklis pati par sevi, tai ir emocionāla vērtība. To taisni gleznotāji ignorē. Ignorējot krāsas vērtību tādā nozīmē, viņi domā, ka atvieto domāšanu. (..) Vārdu sakot, var gleznot bez objekta, satura,[12] mākslinieks skaidroja savu viedokli. Var jau ar viņu strīdēties, vai visi gleznotāji ignorē krāsu emocionālo iedarbību uz skatītāju, taču šajā vēstījumā ir izteikts pats būtiskākais Mieriņa glezniecībā – viņš vēlējās strādāt tikai un vienīgi ar krāsām, to mijiedarbību, attiecībām, pārējais viņu neinteresē. Viņaprāt, ar krāsu var izteikt to pašu, ko ar stāstījumu. Par nožēlu, skatītājs ir pieradis gleznā ieraudzīt sev pazīstamo pasauli, taču glezniecībai jāprot izteikties skaidri tikai ar saviem specifiskajiem izteiksmes līdzekļiem. Kādēļ gan glezniecībai būtu jāseko un jāatkārto tas pats, ko dara literatūra. Šādā nozīmē Mieriņš pieskaitāms pie abstrakcionistiem.
Viņš nebija tikai gleznotājs. Būdams emocionāls mākslinieks, viņš daudz domāja par to, ko dara, analizēja savu radošo pieredzi. Gleznu ieceres viņš iznēsāja sevī ilgi. Gleznošana notiek galvā, viņš apgalvoja ikvienam, kurš par to painteresējās. Gleznotājs ir kā grūtniece, viņš tik ilgi nēsā domu vai tēlu, līdz tas nobriedis parādīties pasaulē. Forma rodas it kā pati no sevis, ne mākslinieka rokas vadīta. Mieriņa glezniecībā krustojas intuīcija un intelekts. Ar krāsu viņš izsaka sevi. Savos darbos izgāžu ārā visu savu būtni: visas neveiksmes un izdošanās, nožēlu un laimi. Manas gleznas ir mani psiholoģiskie pašportreti,[13] atzinās mākslinieks. Māksla ir intuitīva, rodas allaž spontāni – tāpēc vairāk apelē pie mūsu jūtām, viņš skaidroja Indrai Gubiņai.[14]
Jūtu un prāta līdzsvars ir tas, kas latviešu gleznotāju atšķir no Mondriāna (Piet Mondrian, 1872-1944), holandiešu neoplasticisma jeb ģeometriskā abstrakcionisma pamatlicēja. Slavenais holandietis visu noveda līdz galējai konsekvencei – līdz vertikālēm un horizontālēm, līdz trim krāsām – melnai, baltai un pelēkai. Jūtas viņš izslēdza no gleznotāja radošā darba veidotāju sarakstiem. Mondriāns ir mākslinieks zinātnieks. Latvietim šis priekštecis ir svarīgs paraugs, bet ne pats nozīmīgākais. Te jāpiezīmē, ka Mieriņam neeksistē personības, kuru priekšā sarktu un bālētu vai justos sīks un nenozīmīgs. Neviena kultūra nav lielāka vai mazāk vērtīga pasaules vēsturē nekā cita. Katrs laikmets rada savu mākslu, dod savu priekšstatu par mākslu, tās uzdevumiem un mērķiem. Tāpat ikviens cilvēks ir nozīmīgs, tostarp, arī mākslinieks. Var jau runāt par mākslu cēlā valodā, skaistos epitetos un salīdzinājumos, taču mākslinieks pirmām kārtām izsaka sevi. Tāpēc ir unikāls. Mācības Līdsas Mākslas koledžā sadragāja agrāk iegūtos priekšstatus, arī attieksmi pret priekšgājējiem. Tās iedeva iekšēju brīvību un pašapziņu, kas ir ļoti būtiska jebkuram radītājam.
Jaunradei ir jābūt pilnīgi brīvai. Varbūt tā ir pretruna. Ja tā ir pretruna, tad mēģini no iemauktiem tikt vaļā. Sapin zirgam kājas, viņš lēkās kā circenis karstos pelnos. Tev jābūt brīvam kā putnam gaisā, saka mākslinieks.[15] Pie šīs putna brīvības netiek uzreiz. Jāiziet īsāks vai garāks pašizziņas, mākslas izpētes ceļš. Sevis atrašanas muklāji jāizbrien.
Turpinājums sekos
[1] „Ceļojums laikā un telpā”. Laimonis Mieriņš intervijā Irēnai Lagzdiņai. Brīvā Latvija, 2001. 26.V-1.VI.
[2] No sarunas ar Laimoni Mieriņu (2006.16.X). Autora arhīvs.
[3] „Ceļojums laikā un telpā”. Brīvā Latvija, 2001.26.V-1.VI.
[4] Pēc Laimoņa Mieriņa manuskripta Leeds College of Art: Notes from memory circa 1952 to 2007.
[5] Turpat.
[6] Laimonis Mieriņš Ingas Šteimanes intervijā. Literatūra un Māksla 1994.3.VI.
[7] Vēstule Indrai Gubiņai (1962.11.XI) – LVA, 2436. fonds, 1.v apraksts, 14. lieta: 112.
[8] Turpat, 112-113.
[9] Vēstule Indrai Gubiņai (1965.27.III). Turpat, 59.
[10] Experience – pieredze, piedzīvojums, pārdzīvojums.
[11] Vēstule Indrai Gubiņai (1965.21.IX) – LVA, 2436. fonds, 1.v apraksts, 14. lieta: 47.
[12] Laimonis Mieriņš. „Pie velna ar visu to (mākslu)!” Intervējis Māris Brancis. Kultūras Forums 2005.8.- 15.VII.
[13] „Jūsu māksla mani apvaino!” L. Mieriņu intervē Anda Kļaviņa. Kultūras Diena 2005.16.VII.
[14] Vēstule Indrai Gubiņai (1963.26.VI) – LVA, 2436. fonds, 1.v apraksts, 14. lieta: 101.
[15] No sarunas ar Laimoni Mieriņu (2006.16.X). Autora arhīvs.
Laimonis Mieriņš. Zigzags. 1974. Akrils uz audekla. 150 x 150 cm