Liels paldies Jums par JG ziemas numura (271) elektroniskā varianta atsūtīšanu. Kā arvien ir patiess prieks un baudījums skatīt saistošus tekstus un daudzas vērtīgas mākslas darbu reprodukcijas, arī fotoattēlus. Par sevišķi svarīgu JG veidotāju veikumu var uzskatīt plašo un vispusīgo dažādu kultūras un mākslas dzīves notikumu fiksējumu apkopojumu (Dažos vārdos) – Latvijā un citur pasaulē. Tas ir patiešām nozīmīgs faktu vākums, jo īpaši rēķinoties ar ierobežotajām kultūras izdevumu iespējām Latvijā. Noteikti iegādāšos JG drukātā formātā. Novēlu patīkamām noskaņām bagātu mūsu valsts svētku laiku.

Ruta Čaupova, Rīgā

 

 

Misiņa bibliotēkā šorīt ieradās JG271. Lai gan man jālasa trīs biezi akadēmiski izdevumi, ķeros tomēr pie JG. Tādu sānsoli nožēlot nenākas. Daudz, daudz saistošu apcerējumu. Ekmaņa sākuma posmā faktiem pārblīvētais pētījums par Minchenes radio tagad samērojies un lasāms ar pastiprinātu interesi, īpaši par Leonīdu Zariņu. Laimoņa Pura ielaišana žurnālā (autora kapacitātē) jau ar to vien cildināma, taču Purs mums arvien atklāj pasauli, kas līdz šim bijusi slēpta. Arī beletristiskā daļa ir saturīga un emocionāli iedarbīga. Nākamajā numurā jālūdz Jānim Krēsliņam plašāk izteikties par Svenu Lūkinu. Nule LU Rakstu krājumā iespiests mans apcerējums par Haraldu Lūkinu. Diemžēl tas, ko varēju attiecināt uz Haralda brāli un it sevišķi viņa brāļa dēlu, palika raksta ārpusē.

Jānis Liepiņš, Rīgā

 

 

Paldies par dzejoļu publikāciju JG271! Tie – elektroniskajā versijā – bija kā pirmās bezdelīgas (vai kādi citi putni), kas palīdz mūža kalnu pārejās. Labprāt piesavinātos arī Leona dzejoli. Šajā nr., var teikt, spēcīgs publicistikas zīmogs. Piemēram, Franka Gordona, Rolfa Ekmaņa, šoreiz arī Laimoņa Pura lappuses labi rāda, ko nozīmē faktos balstīts analītisks izklāsts – ne jāšķendējas, ne jāapsaukājas, ne jālamājas... Cita starpā – tad ir par ko padomāt, par ko diskutēt. Iespaidīgi. Atkārtošos: atkal patika – kā Sēlijā saka, BRIESMĪGI patika žurnāla veidols, arī detaļās. Lai veicas arī turpmāk!

Imants Auziņš, Rīgā

 

 

Paldies redaktoram par JG271 rakstu un pamatīgo izklāstu par vervētajiem jauniešiem, tādiem kā Leonīdu Zariņu. Arī mans brālis Laimonis (1932-1997) [JG atbildīgais redaktors1960-1997] vienā no pēdējiem dzīves gadiem man īsi minēja, ka 20 gadu vecumā (tolaik dzīvodams Anglija) arī ticis mudināts kļūt par naivu patriotu. Izglābās varbūt tādēļ, ka bija pārāk jauns, vai arī tāpēc, ka ģimene jau dzīvoja Kanādā, bet visdrīzāk viņa intelekta dēļ, jo kopš 10 gadu vecuma (pēc tēva nāves Skrundā) “pats domāja un pats darīja”. Viņa saglabātā dzīve un darbi no ierašanās Kanādā deva latviešu jaunatnei, sabiedrībai, pat Latvijas kultūras izaugsmei vērtīgu mantojumu. Tas joprojām labi turpinās. Paldies viņam par labo izšķiršanos arī ģimenes un tās turpinājumam caur viņa diviem dēliem.

Modris Zandbergs, Sarnijā (Sarnia, Ontario)

 

 

Nupat izlasīju Franku Gordonu JG271. Ļoti interesants raksts! Paldies Gordona kungs! Jūsu raksti ir vienmēr interesanti.

Dace Ķezbere, Evanstonā (Evanston, Illinois)

 

 

Ļoti patīk, ka JG „miksējas” literatūra un glezniecība, tā ir ļoti laba tradīcija kas, diemžēl, pašreiz LV pavisam apsīkusi.

Andra Manfelde, Liepājā

 

 

Priecājos, kā vienmēr, par katru JG rindiņu. Katrs JG nr. paver ieskatu literāros jaunumos, papildina jau lasīto. JG270 izcilību piedod manā leksikonā vēl neierastie Madaras Rutkēvičas un Unas Alksnes vārdi. Arī pārrunas, atceres „Dažos vārdos”, kur viss tik skaidri aprakstīts. Ir arī raksti „pāri manai galvai”. Ļoti patika Daces Micānes Zālītes dzejrindas. Linda Treija, vienmēr jauna un pārsteidzoša ar savu domu un ideju bagātību, mūs, Garezera draugus, jau gadiem iepriecina ar savu personību un otas vilcieniem.

Biruta Abula, Pleinvelā (Plainwell, Michigan)

 

 

Nevaru noslēpt interesantu sagadīšanos – priecājoties sev blakus redzēt Imanta Auziņa darbus (JG271), nāk prātā mana recenzija par viņa 1962.-1965. gadu krājumu Jaunu rītu lauki, kuru iespieda JG65(1967). Interesanta ir toreizējo darbu līdzība patreizējiem, uz kuriem varu attiecināt jau toreiz teikto, ka viņa iekšējais spēks ir viņa tautas spēks, citējot Most manī spēks, kas ir manā tautā, / Kad viņa aprīļa tīrumos iet. Bet abos gadījumos parādās arī politiskās pareizības nepieciešamība vai tieksme, toreiz: Uz mūžu es palikt gribu Tev, kazahu stepe, labs”; šobrīd noliekot ziedus visiem abās pusēs kritušajiem, lai kurā pusē kuri cīnījās, gluži kā prezidents Bērziņš to paveica ar savu uzrunu Lāčplēša dienā pie Brīvības pieminekļa, par ko viņam uzbrūk vairāk nekā 200 klausītāju/lasītāju DELFU tīmekļa sarunās. Tāpat līdzīgas ir arī Auziņa atskaņu spēles un frāžu atkārtojumi, ar variācijām. Bet tautas spēks/ticība tai ir noteikti daudz spēcīgāka un dziļāka. Paldies!

Paulis Birznieks, Vašingtonā

 

 

Žēl, ka vervēja jaunus ideālistus, patiesībā nezinīšus, apšaubāmiem pasākumiem Latvijā. Visi tapa nodoti (skat. JG271). Man vēl tagad nav skaidrs, kas šiem cilvēkiem Latvijā bij jādara. Lielvaru ārpolitikas noteicēji tai laikā jau Baltijas valstis bij atdevuši Padomijai... Staprāna piezīme par Ulmani nav patīkama, patiesa. Ulmanis var nepatikt, bet ne šādā veidā. Laikā (2012.17.-23.XI) iespiesta Ligitas Kovtunas un Gundegas Saulītes intervija ar dzejnieku un diplomātu Jāni Peteru. Intervijas virsraksts „Paužot patiesību, kas nenonāvē cerību”. Peters intervētājām saka: Tagad mēs maz runājam par to milzīgo enerģiju un daudziem talantiem, kas savus spēkus veltīja nevis Latvijas valsts izveidošanai, bet gan boļševisma nostiprināšanai Padomju Savienībā. Tādu latviešu bija daudz, mēs par viņiem zinām maz, pat vēsturnieki nav daudz tos pētījuši. Ja šie spēki savulaik būtu atdoti Latvijas celšanai, mēs arī šodien būtu daudz citādākā situācijā. Varētu uzdrošināties teikt, ka latviešu tautības cilvēki ir pārvaldījuši divas valstis – Latviju un Padomju Krieviju, vēlāk - Padomju Savienību līdz 1937.-1938. gadam. Eduards Bērziņš, Jēkabs Peterss, Lācis, Stučka, Mežlauks, Rudzutaks, Eidemanis, Ivars Smilga – ievērojami padomju valsts darbinieki, visi bez tiesas nošauti 37.-38. gadā. Un viņu vārdi turpmāk no vēstures tika izdzēsti. Izdzēsti varbūt uz brīdi Padomju Savienībā, bet ne no vēstures vispār. Par visiem šiem latviešu komunistiem, ja meklē, ir rodamas ziņas, pētījumi. Dažas piezīmes par intervijā pieminētajiem slaveniem komunistiem. Pēteri Stučku nenošāva 37.-38.gadā. Viņš, Raiņa māsas vīrs, nomira 1932.g. un ir apglabāts Kremļa sienā. Stučka 1919. g. bija neaprakstāmi asiņainās īslaicīgās Padomju Latvijas valdības priekšsēdētājs, arī Ļeņina Krievijas Padomju Federatīvas Sociālistiskās Republikas Tieslietu tautas komisārs. Jēkabs Peterss, ievērojamais revolucionārs un līdzdalībnieks latviešu teroristu laupīšanas un slepkavošanas pasākumā Londonā 1911.g., bija Ļeņina čekas priekšnieka Džeržinska palīgs (Valsts Ārkārtējās Komitejas priekšsēdētāja vietnieks un Revolucionārā Tribunāla priekšsēdētājs). Mārtiņš Lācis, profesionāls revolucionārs un rakstnieks, bija augsta ranga čekists, VAK kolēģijas loceklis un Visukrainas Ārkārtējās Komitejas priekšsēdētājs. Eduards Bērziņš arī strādājis valsts drošības orgānos, izveidoja un vadīja slaveno Kolimas koncentrācijas un darba nometņu sistēmu, kurā aizgāja bojā milzīgs skaits ieslodzīto. Ivaram Smilgam liela loma, veicinot un atbalstot komunistus, kas cīnījās pret Somijas neatkarības aizstāvjiem. Agrāk kā citi slavenie latviešu komunisti viņš kā trockists nokļuva staļinistiskā režīma nežēlastībā, tika apcietināts, tiesāts, pēc kādas versijas nošauts 30. gadu sākumā, bet iespējams, ka viņu likvidēja vēlāk vienlaicīgi ar citiem diženiem latviešu komunistiem. Valērijs Mežlauks, varbūt ievērojamākais latviešu izcelsmes komunists, bija Vissavienības Komunistiskās partijas Centrālkomitejas loceklis, Jānis Rudzutaks bija Vissavienības Komunistiskās partijas Centrālkomitejas Politbiroja loceklis, Roberts Eidemanis, latviešu rakstnieks, bija slavens Padomju Savienības militārais darbinieks. Vērts minēt, kā zinīgais Daugavpils vēsturnieks Vitālijs Šalda rakstījis, ka būtībā „lielais terors” 30. gadu otrajā pusē bija tikai agrākā atklātā Pilsoņu kara un daļēji slēptā pēckara terora turpinājums. Jānis Peters saka, ka latviešu tautības cilvēki ir pārvaldījuši Padomju Savienību līdz 1937-1938. gadam. Nav šaubu, ka savs skaits latviešu izcelsmes ļaužu bija augstos amatos Padomju Savienībā, bet nav tiesa, kā Peters saka, ka latviešu tautības cilvēki pārvaldīja Padomju Savienību līdz 1937.-1938. gadam.

Jānis Krēsliņš Sr. Bronksā (Bronx)

P.S. Mūsu namu Bronksā lielorkāns Sandy pasaudzēja. Nebij arī ūdens plūdi, jo dzīvojam kalnā. Vētra mazliet apskādēja jumtu. Visapkārt gan bēdu stāsti. Un tie jau vēl nav beigušies. Bij tā kā Vecais Stenders rakstīja:

Te plīst un lūst, un krīt viens kuplais zars,

Tur vecais ozols kustās, brakšķē, šķeļās.

Redz, cik drīz gāžās viņa stiprais svars,

Kad tam jo stipra briesma pretī ceļās.

Daudz koki tapa rauti, apgāzti

Un kārtu kārtām šurp turp griezti, mesti.

It kā ar spārniem skrēja debeši

No vēja plosīti un skriešu nesti.

Bet, kā Eriks Ādamsons teica:

Ak, kas gan ir dažs kļūmīgs gads

Ar sērgām, bēdām postu.

Kas ugunsgrēki ir un bads,

Kaut tas līdz kaulam kostu.

Lai zemestrīces gavilē,

Lai trako kari sīvi,

Ja miers - ja miers mums dvēselē -

Dod apskaidrotu dzīvi.

Izlasīju nupat Rožkalnes megagrāmatu par Astrīdi Ivasku. Pāršķirstu Latvju Teksti 9. nr., ko nupat atsūtīja Velta Sniķere no Rīgas. Tur daži interesanti raksti, bet vairums man nav pa spalvai. Sadots arī arogantā veidā Soduma Ulisam pa dibenu. Petera dzejiskās/vēsturiskās pārdomas par latviešu boļševikiem u.c. personām atrodamas arī viņa jaunajā, nozīmīgajā, neparastajā, ļoti glīti izdotajā dzejkrājumā minhauzens un kamikadze (2012). Ar pēcmegaorkāniskiem sveicieniem! – JK (Pelikāns ) Bronksā

 

 

Nezināju, ka Ulmanis slavenajā pieclatniekā bija gatavs iekalt savu „ģīmi”. Atceros tikai kā bērns viņa snuķi uz Ls 20 banknotes. Tālāk: Šeit, patreiz būdams Latvijā, nevaru saprast, kādēļ tik dziļi Alfrēda Bērziņa propaganda ir skārusi šejienes latviešu veco paaudzi, daļēji pat arī vidējo – raksta Raimonds Staprāns JG271:32-33. Mana vecāmāte mēdza pielabot manas valodas zināšanas aizrādot: Ģīmis ir tikai kazām, cilvēkiem ir seja. Par snuķi saukt kādas galvas atrašanos uz naudas banknotes izklausās jau dīvaini. Katrs, kas ar zooloģiju savās izglītības gaitās ir iepazinies, zinās, ka snuķis ir ziloņiem, bet pagarinātās mutes vietā arī bitēm, mušām, odiem u.c. radniecīgiem lidoņiem. Cik bagāta gan būs bijusi mazā Raimonda fantāzija saskatot to Ulmaņa galvas vietā uz 20 Ls naudas zīmes! Tālāk mans seno laiku draugs konstatējis, ka pašreizējo Latvijas latviešu veco paaudzi dziļi skārusi Alfrēda Bērziņa propaganda. Dzīvoju šeit jau 17 gadus. Šaubos, ka Rīgā un citur Latvijā atradīsies daudzi vecās paaudzes latvieši, kas piekritīs, ka viņos iesakņojusies A. Bērziņa propaganda. Viņi gan noteikti atcerēsies Ulmaņlaikus kā gaišus, priecīgus un labus laikus, kādi tautai diezin vai kādreiz vēl atnāks. Raimonds Staprāns ir daudz nodarbojies ar Ulmaņa tematiku. Radušās divas lieliskas lugas par padomju okupācijas sākumposmu Latvijā. Kaut abās autors ir nopūlējies parādīt, cik sīks un nespēcīgs valsts nenovēršamās sagrāves brīdī ir bijis pašieceltais vadonis un prezidents, tauta lugās ir saredzējusi (un ne jau bez veiksmīgas režisora un aktieru līdzdalības!) Ulmanī lielu, traģisku personību. Mēģinājumi Ulmani noniecināt Staprānam ir atmaksājušies kā no lidojuma atgriezušies bumerangi – dotie sitieni nemīlētam vadonim maģiski pārvērtušies par maziem Ulmaņa triumfiem. Baidos, ka arī ģīmis un snuķis šo centienu sērijā autoram iecerēto efektu nenesīs.

Ojārs Celle, Rīgā

 

 

Turieties un turpiniet laist tautā lielisko JG!

Franks Gordons, Telavīvā

 

 

Attiecībā uz dusmīgās <baltic-ireland.ie> redaktores Laimas Ozolas apgalvojumu, ka mūsdienu ekonomiskie migranti neatšķiroties no tiem, kuri glābās no komunistiskās iekārtas (JG271:61), neviens pats no manis neformāli apjautātajiem 1944./1945. g. izbēgušajiem neminēja kā iemeslu glābšanos no komunistiskās iekārtas, bet gan savas plikās dzīvības glābšanu no deportācijām un bojāejas Sibīrijas Gulagā – pēc piedzīvotā pirmajā krievu gadā, sevišķi 1941. g. 14. jūnijā. Iesaku Ozolai iepazīties ar neseno vēsturi, piem., izlasot Annas Žīgures Viņi. Ceļā un Viņi. Svešos pagalmos vai arī sēriju „Freimaniāde” (JG239-245, 2004-2006).

Lasītājs ASV Rietumkrastā

 

 

JG271 apsveicu ar brango ķērienu – jaunievēlētā LZA prezidenta Ojāra Spārīša īso, bet pilnīgo Pēterbaznīcas rakstu! Lasot dzejoļus, iešāvās prātā Herdera teiktais, ka dzejnieku loma ir būt tautas vadoņiem. Kur tie palikuši? Neredzu viņus politiskā koncerta apmeklētāju vidū. Saistošs ir Unas Alksnes raksts par Frici Bārdu un viņa laiku, kaut vai tāpēc, ka Antons un Paulīne Bārdas bija tuvi maniem vecākiem. Īpaši jauki mums ar Valdu bija lasīt par Bārdas un vispār latviešu skaistuma izjūtu. Lindai Treijai un Sarmai Muižniecei ļoti labi izdevies apmainīties lomām. Attiecībā uz Otto Ozolu, Rimanda Cepļa recenzija ir īstā vietā un laikā! Zīmīgi ir Rolfa Ekmaņa pieraksti par diversantu vervētāju solījumiem. Pats savā laikā atteicu vervētājam, ka negribētu būt savu uzraugu kontrolēts izlūks viņu nekontrolējamos apstākļos. Nemaz nepārsteidz lielie, varbūt pat sagaidītie, zaudējumi speciālās akcijās. Patīk Ilmāra Rumpētera vāks!

Gundars Ķeniņš-Kings, Takomā (Tacoma, WA)

 

 

JG spēki un noturīgums dziļi rakt ir apbrīnojams. Lai izdodas arī Jaunajā gadā! Tas nepieciešams mums visiem (domāju, visvairāk Latvijā).

Ildze Kronta, Rīgā