JG275 Una Alksne. Estētisms Friča Bārdas lirikā

Una Alksne

ESTĒTISMS FRIČA BĀRDAS LIRIKĀ – VI

IEDOMĀTĀS PASAULES

Sākums JG270-JG274

Literārajā estētismā viens no veidiem, kā samazināt dzejas mimētisko un didaktisko funkciju un sociālo aktualitāti, ir attālināšanās no sava tiešās realitātes laika vai telpas, attēlojot eksotisko – vai nu tālas zemes, vai vēsturiskus periodus, kas bieži saistīti ar mītiskiem motīviem, piemēram, liroepiskie dzejojumi „Simsana gals”, „Tamāras nakts”, „Sapņotājs pāžs”, „Dafnis un Kloja”, „Sūnu māmuliņa” u.c. Bārdas senatnīgie sižeti ir skaidri apolitiski. Tas redzams, salīdzinot šos dzejojumus ar Bārdas tiešām politiski angažētajiem dzejoļiem („Sauciens tālē” un „Tautas dvēsele” krājumā Dziesmas), kur tiek piesaukts Zilaiskalns un atkārtoti lietots epitets „latvju” un publicistiski aicinājumi lasītājam. Pretstatā nacionālas idejas propagandējošajiem darbiem, šajos dzejojumos galvenās tēmas ir mīlestība, māksla un cilvēka iekšēji sajustais Dievs, kas jāaizstāv pret pūli. Tie pārsvarā novietoti pēc iespējas tālā, ar tiešo realitāti nesaistītā laiktelpā – piemēram, dzejojuma „Sūnu māmuliņa”, kura notikumi fabulas līmenī atbilst Staburadzes teikai, darbība norisinās nomaļā meža vietā pie kāda vārdā nesaukta ezera, tādējādi Bārdam norobežojoties no sasaistes gan ar īstenību, gan ar nacionālu retoriku.

Sižeti un tēli šiem dzejojumiem aizgūti gan no Bībeles, gan no antīkās un viduslaiku kultūras. „Dafnis un Kloja” (Bārda 1992,96-100) ir idillisks mīlasstāsts visai neskaidrā laiktelpā, kaut arī mīlētāju vārdi atbilst Longīna hellēnisma laika romānam. Dzejojumiem „Simsana gals” (Bārda 1990,181-188) un „Dāvids Zaula priekšā” (Bārda 1992,254-256) dzejnieks sižetus aizguvis no Bībeles, ko viņš bija iegādājies īsi pēc kāzām un lasīja ziemas vakaros (Kraujiņš 1935,136), lai gan tā rosinājusi viņa iztēli jau no bērnības. Dzejojuma „Tamāras nakts” pamatā ir oriģinālā neizvērsta epizode no krievu rakstnieka Mihaila Ļermontova (1814-1841) poēmas „Dēmons”. „Sapņotājs pāžs” (Bārda 1990,198-220) ir mīlasstāsts aptuveni ieskicētā viduslaiku laiktelpā, kurtuāzās literatūras tradīcijā – slepens sakars starp pāžu un karalieni. Viduslaiku kultūrai pastiprināti pievērsās Prerafaelītu brālība Viktorijas laikmeta Anglijā. Dzejojums „Sūnu māmuliņa” (Bārda 1992,272-286) ir veidots kā teika, līdzīgs Staburadzes teikai, bet bez atsauces uz to; sižeta pamatā ir divu jaunu cilvēku mīlestība, kura apraujas, jo līgavainis, braucot pēc līgavas rotas, noslīkst ezerā. Gaidošā līgava pārvēršas akmenī. Arī dzejojums „Sukuburs” veidots teikas veidā — vispirms pastāstot par Sukuburu, kas dzīvo purvā, un purva lilijām, kas malduguņu veidā vilina garāmgājējus uz Sukubura pili purva dzīlēs, kur viņas apkalpo viesus un dejo, pēc tam atainojot, kā Sukuburs pie noteikta akmens nāk tīksmināties par savu naudas krājumu, satiek trīs meitenes, kas notur viņu par tēti, un, apsolot bagātību, ievilina vienu no meitenēm savā pasaulē, kur viņa kļūst par vienu no purva lilijām. Dzejojuma „Rītazvaigzne un Ziemeļzvaigzne” (Bārda 1992,247-249) pamatā ir pretstats starp sievišķo un vīrišķo, kas rada mūžīgas nepiepildītas ilgas.

Dzejojumu pasaules ir vairākos līmeņos attālinātas no ikdienas realitātes. Pirmkārt, pastāv telpas distance: attēlotas tālas zemes vai – dzejolī „Rītazvaigzne un Ziemeļzvaigzne” – pat starpplanētu telpa. Dzejojuma „Sūnu māmuļiņa” ievadā īpaši uzsvērts, cik nomaļa ir (bijusī) darbības vieta. Caur sirmām sila priedēm, / kas mūžam teikas melš, / uz mežezeru tumšo / ved vientuļš, aizmirsts ceļš. Ceļš aizaug ar zāli, un uz tā jau skudras ceļ pūžņus. Tik reti vientuļš gājējs / šo kluso taku min - / par Sūnu māmuliņu/ kas skumjo stāstu zin. Telpas noslēgtību un neatrodamību papildina laika distance, un notikumu atstāsts sākas ar vārdiem reiz dzīvoja: Priekš daudziem, daudziem gadiem – / jau neziņā to skaits – / tur mežezera malā / reiz dzīvoja līdumnieks skaists (Bārda 1992,272-273). Dzejojuma „Sūnu māmuliņa” ievads tādējādi stipri līdzinās brīnumu pasaku ievada formulām, kas zināmā mērā pilnvaro stāstītāju tālāk atainot nereālo un fantastisko. Bārda apzinājās, ka ir „nereāls”, un juta, ka to var uztvert ar nosodījumu: viņa izvēlētais moto dzejoļu kopai, kas ir pēc dzejnieka nāves sastādītā krājuma Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam pamatā, skan: Es nereāls esmu un gribu tāds būt – / man smalkāk un dziļāk viss svērts. / Par jums tikai pasmiešos kādreiz varbūt, / lai dusmotos – neesat vērts (Bārda 1992,3).

Laika distance dzejojumos izpaužas gan sižeta izvēlē no Vecās Derības, hellēnisma laikmeta literatūras vai viduslaiku kurtuāzās tradīcijas, gan notikumu attēlojumā. Visskaidrāk šī izolācija redzama darbā „Sūnu māmuliņa”; tur tagadnei atbilst mūžīga sastinguma stāvoklis, kurā galvenā varone gaida atgriežamies savu līgavaini, un visi aprakstītie notikumi ir vairs tikai sena teiksma. Šo un citus dzejojumus attālina no realitātes arī tēlu un notikumu nosacītība – personificētas zvaigznes, dēmons, izlijusi dvēsele, izšuvumu un bareljefu atdzīvošanās, meitenes kļūšana par malduguni un Sukubura zemūdens pils, kā arī sapņa vairākkārtējā pārvēršanās par realitāti dzejojumā „Sapņotājs pāžs”.

Par iekšējās pasaules pārsvaru liecina arī tas, cik nekonkrēti vairākos no dzejojumiem ir iezīmēta apkārtējā pasaule – telpa. Dzejojumā „Tamaras nakts” ir pieminēts „sniegs uz Kazbeka” (virsotne Kaukāza kalnos), un kopumā ir skaidrs, ka darbība notiek klosterī kalnos tādā klimatā, kur var augt tamariski. Jādomā, laiktelpa domāta atbilstoša Ļermontova poēmai. Dzejojumā „Simsana gals” ir salīdzinoši daudz laiktelpai īpatnēju detaļu – minēts vietvārds Timnata, vīna kalni, mandeļu koki un atainoti vīlistieši (filistieši) ar savu Dievu Dagonu. Savukārt dzejojumā „Sapņotājs pāžs” telpa veidota stipri vispārinātos (simboliskos) tēlos – dārzs un mežs, pils un vientuļā kalnu būda tikpat kā nav sīkāk aprakstīti, un vispār nav iespējams noteikt, kādā zemē tie atrodas. Galvenais telpas akcents šajā dzejojumā ir tālums, kādā pāžs ir spiests doties, pametot pili un karalieni. Ļoti nenoteikta telpa ir arī dzejojumā „Dafnis un Kloja”: pieminētas pīnijas un cipreses, bet arī birze, pavasaris ar sveķainiem pumpuriem, liepas un vītoli.

Lielā mērā šo dzejojumu darbība norisinās nevis kādā reālās pasaules daļā, bet gan noslēgtā mikrokosmā, ko nosaka varoņu iekšējā pasaule. Dzejojumu kompozīcijā Bārda bieži izmanto tēzes-antitēzes principu, tādējādi viņa pasaules var būt savā ziņā sevī pilnīgas un noslēgtas, ietverot pretstatus, kas veido veselumu. Dzejojumā „Simsana gals” ir spēcīgs pretstats starp Samsonu – stipru indivīdu ar ticību savam Dievam – un naidīgo vīlistiešu pūli. Dzejojumā „Dāvids Zaula priekšā” pretstati ir vairākos līmeņos, piemēram, starp veco un jauno, starp nedzīvo un dzīvo un starp laicīgo (valdnieka vai fizisko) un garīgo (mākslas) varu). Dzejojumā „Rītazvaigzne un Ziemeļzvaigzne” pretstats starp sievišķo un vīrišķo pārnests ietiecas telpā, kur dzejojuma tēli mitinās, viņu raksturos, atribūtos un darbībā. Bārdam bija ticība sievietes un vīrieša vienlīdzīgajai, tomēr atšķirīgajai būtībai; vienā no pirmajām vēstulēm Paulīnai Puskalnei viņš rakstīja: Noliegt sievietes emancipāciju intelektuālā, morāliskā, juridiskā etc. ziņā būtu nekas cits kā barbarisms. Bet, kas attiecas uz savstarpēju attiecību starp sievieti un vīrieti, tad – kamēr viņi stipri un īsti, man šķiet – nav citādi domājams, ka tie ir divi pretēji poli, būtībā nevienādi, kuri tomēr savā dziļākā iekšienē ilgojas pēc tuvināšanās, izlīdzināšanās, saplūšanas. Un šīs ilgas rada Ērosa burvju pasaules ar visām cīņām, ciešanām, sāpēm un jaukumiem. (..) Un tāļāk gluži loģiski: kur šo kontrastu nav, tur arī, man liekas, nevar būt īsti dziļas tiekšanās, šo ne ar ko neizskaidrojamo un neklusināmo ilgu un laikam arī nekādu īsti dziļu pārdzīvojumu tuvinoties (Bārda 1992,489).

„Rītazvaigzne un Ziemeļzvaigzne” ataino sievietes un vīrieša mīlestību kā divu zvaigžņu ilgas vienai pēc otras, raidot gaismas starus kā sveicienus cauri tumsai, bet nespējot satikties. Rītazvaigzne dzejojumā pārstāv sievišķo. Viņas pasaulei – ziedu ieskautam skaidram avotam – raksturīgs skaistums, maigums un pasivitāte. Ziemeļzvaigzne pārstāv vīrišķo spēku, un viņa pasaule ir skarba un trauksmaina: tā dun un šķind ledū un tēraudā, un to apdzīvo kāvi ar asiņainiem šķēpiem. Avotiņš un puķes vienā telpas daļā un zirgi un bultas otrā ne tikai asociējas ar dvēseli, skaistumu un trauksmainības vai ilgu izpausmi kustībā, bet ir arī klasiski sievišķā un vīrišķā simboli. Nepārvaramais attālums, kādā abas pasaules atrodas, un tā radītās ilgas vispār ir tipiskas romantisma pasaules izjūtai, bet šeit tālums izsaka Bārdas uzskatu par sievietes un vīrieša būtisko atšķirīgumu, kas ir mīlestības pamatā. Liekas, ka attālinātās un nereālās pasaules ļauj Bārdam pievērsties intīmākiem vai morāli apšaubāmākiem tematiem. „Sapņotājā pāžā” sižeta pamatā ir ārlaulības sakars; „Sukuburā” ir suteners un dejotājas (ar purva simboliku); „Tamāras naktī” dēmons paved promesoša varoņa līgavu; un dzejojumu „Dafnis un Kloja” pilnībā veido ļoti intīmi pārdzīvojumi.

Šajās pasaulēs ievietotajiem dzejojumiem piemīt īpašs krāšņums, ko veido ne tikai eksotiskais (eksotisku tēlu tajos faktiski nav daudz). „Sapņotājā pāžā” īpaši bagātīgi lietoti epiteti, galvenokārt simboliski krāsu epiteti: