Jaunā Gaita nr. 279. Ziema 2014
Rolfs Ekmanis
DISHARMONIJAS HARMONIZĒTĀJS MĀRIS ČAKLAIS* – IV
Sākums JG276:10-13; JG277:30-33, JG278:23-26
LAPAS BALSS UN ZĀĻU DIENA. Lai es dzīvotu, man jākļūst dalībniekam – šo Antuāna de Sent-Ekziperī (Antoine de Saint-Exupery), Mazā prinča (Le petit prince) autora, rindu Māris Čaklais izmanto par epigrāfu savam trešajam krājumam Lapas balss (1969). To tikpat labi var attiecināt gan uz ceturto – Zāļu dienu (1972), gan arī pēcāk iznākušajiem dzejkrājumiem. Liriskais „es“ vienmēr atklājas kā sava laika, dabas un vēstures daļa. Visa pulsējošā radība, / kurai reiz dieviņš to siltumu iepūtis, / tā ir mans prieks. Dzejniekam raksturīgas ir lauztas rindas, ātras un precīzas:
Un labi, ka ir rokas. Sajust,
ka prieks nav plakans. Sakņu
mezglus noglāstīt un stumbra
izvagoto seju un atbrīvot to
bērza sulā iestigušo skudru.
Cik labi, ka par cilvēku tev
izdevies ir piedzimt. Un ne par akmeni
vai zvēru. Kaut spētu iestāstīt
šo patiesību sev, kad putns atkal
klāt un stiprie vārdi noslīkuši.
Kad stiprie vārdi noslīkuši nespēkā.[1]
Brīžiem šķietami naivais, priekpilnais optimists harmoniski sadzīvo ar ironisku un skeptisku intelektuāli, bet visvairāk tomēr dzejnieka interesi saista kaut kas mazs, niecīgs, apslēpts, nevis tādi visuma nieki kā lielas un tālas zvaigznes: Zemei pašai nav rokas, / bet noglāstīt gribas, / katra ozola zīlīte / pilna mīlestības. Viņš grib saredzēt apslēpto, dzirdēt to, ko ir grūti uztvert, saprast to, kas ir grūti aptverams – Un nu jau es… saprotu smilšu sākumu, / vēja jēgu.[2] Arī vēlākos krājumos dzejnieks svin dzīvi mierīgi, domās nogrimis, un atsakās dziedāt pilnā balsī: Uzdāvini man / vienu piemirstu mīļu vārdu, / kaut ko pavisam bez nozīmes, / kaut ko tik nenozīmīgu kā / lapas balsi, kas / decembrī turas pie plika zara.[3]
No tradicionāliem tēliem Čaklais ir kā apsēsts uz putniem – tie atkal un atkal planē un lido cauri viņa vārsmām:
šorīt
es domāju tikai par putniem
kur
kādos debesu dobumos
kādām nošu līnijām
pieķērušies
ārdās
priekšpavasaris
jauns laiks
ar žestiem
ko nepārtulkot
priekšpavasarim
putni nav vajadzīgi
putniem priekšpavasaris
gan[4]
Dažādās simbolisma sistēmās putnus visbiežāk tuvina zvaigznēm, un parasti tie ir sinonīmi, nevis antonīmi. Toties Čaklajam – tiešāk vai netiešāk – zvaigznes un putni ir izvietoti opozīcijā. Tāpēc, ka Putnu ceļš debesīs, / redziet, tik pilns, ka mudž,[5] zvaigznēm nākas paiet sāņus: ... zvaigznes pavirzīsies. Pavirzīsies,[6] vai: Putaini putni pie debesīm / plunčojas saules rietā. / Sargieties, ir jau ceļā / zvaigznes, aukstas un cietas![7] Nozīmīgāks par ilgām pēc augstumiem vai kārdinājumu iegūt spārnus un lidot ir trausls, trīcošs putns, ko iespējams uzmanīgi paņemt rokās un apmīļot. Starp citiem tēliem ūdenī lokus metošām zivīm ir mazliet mistiska loma (Zivju mēmums ir neizturams… / Nevar taču nest sevī / veselu okeānu – / neizrunātu).[8] Kritiķe Ruta Veidemane savukārt norāda, ka baltajai krāsai Čaklais piešķir negatīvu nozīmi – aizmirstību vai pat nāvi. Visas taisnības aizsniga, / baltas netaisnības pārklātas.[9]
Lapas balsī un Zāļu dienā – tāpat kā vēlākos krājumos – vairākiem dzejdarbiem iedvesma gūta no vēstures – no Pompejām un 17. gs. raganu prāvām līdz latviešu strēlniekiem Krievijas pilsoņu karā (1917-1922), viņu traģiskajam liktenim. Vienam šādam dzejolim – „Piemiņas diena: Poēma ar prozu un Rekviēms“ – padomju cenzūra atļāva publicēt tikai fragmentus. Pilnā apjomā dzejdarbs publicēts 2000. gadā. Citus dzejoļus apdzīvo Auseklis, pašmācības ceļā gleznošanu apguvušais Voldemārs Irbīte, vācu dzejnieki Johaness Bobrovskis un Hanss Magnuss Encensbergers un moldāvs Grigore Vieru. Citā poēmā „Dolce Maria“ (..) dzejnieks meklē atbildes: Kur mums pielūgt savu dievu, mums, / divdesmitā gadsimta neticīgajiem / ticīgajiem? Un slēdziens: Ne dolce vita, / Ne c’est la vie, / ne ‘ak mans dievs! / glābs pasauli. / Miers, kas pēc urdoša / nemiera atnāk. / Dievs, kas mīt / neticīgajam skatienā. / Nomods, kas putnu / gaisā notur. / Cilvēcība, kas novērš / no aļņa skroti. Pēdējais dzejolis Zāļu dienā izceļas ar īsām, muzikālām rindām, kas liekas vairāk rada tēlotājai mākslai:
Logā – guntiņa,
uguns meitiņa.
Krāsnī –
siltmaizīte.
Uguns un maize,
bērns, tavā valodā –
tā mana dzimtene
maija rītā.
Es izvelku visas sāpes
caur ērkšķa krūmu,
caur dadža krūmu;
es izvelku visas sāpes
caur akmeni.
Un topu bagāts kā maize.
Un topu tīrs kā uguns.
Un topu lokans kā valoda.[10]
NO SASTRĒGUMSTUNDAS LĪDZ STRAUTUGUNIJ. Krājumi Sastrēgumstunda (1974), Cilvēks, uzarta zeme (1976) un Strautuguns (1978), kurus dzejnieks uzskata par triloģiju, nāk klajā pēc viņa sievas nāves autokatastrofā. Dzejnieks izjūt trulas sāpes: .. putns, / tas melnais, ar ēnu kā slotu, / ir izslaucījis tevi un atstājis.[11] Vai: Pa reizei atlido mēms bēdu / putns un nodzēst cer ar / savu kārno spārnu šo prieku.[12] Tajā pat laikā tur izvērsta paaudžu saskaņas un dzīves atjaunotnes tēma. Bieži lietots uguns tēls kā attīrīšanās simbols, gaisma, kas seko tumsai. Triloģijas pirmās daļas galveno motīvu skaidri formulē virsraksts Sastrēgumstunda:
Motors pie motora, purns pie purna,
bauma pie baumas, gurns pie gurna,
radio vilnis ēd otru vilni,
ūdenskrāns tevi pa pilei pilina,
mūris pie mūra, aisbergs pie aisberga,
atpakaļceļš – ar smiltīm aizbērts;
baile pie bailes, bēda pie bēdas,
slānis uz slāņa, kad būs pēdējais? –
Tā kā lūsis ap cilvēku luncinās
ievilktiem nagiem sastrēgumstunda.
Cilvēk, tu iestrēdzinātais zundā,
vai esi gatavs savai stundai?
Nosaucis virsējās detaļas, dzejnieks cieši ieskatās iztēles avotā, lai atrastu plašāko, daudz grūtāk tveramo – izolētību, vientulību. Viņš meklē dzīves jēgu sastrēgumstundā, t.i., laikā, kas traucē individuālo un ir postošs. Šī stunda spiež cilvēku aizmirst to, ko viņš nedrīkst aizmirst:
…dzīvot – nozīmē atcerēties,
atcerēties, kur otram ir rēta,
atcerēties aiz loga to vēju,
kurš uz tevi ir notēmējis,
atcerēties, kas gadsimtos izsists,
atcerēties, kad aizmirst sāk visi.
Dzejolis “Apmātība“ veido dialogu starp Donu Kihotu un Sudraba sievieti, kura vēlas apmainīt savu mūžīgo nezūdošo skaistumu pret dzīvi: Es vairs negribu sudraba būt. / Izplēs, izglāsti mani ārā, / dari mani par dzīvu un kāru / (..) manu čaulu par ādu padari![13] Mīlestība Čaklajam ir kā zemeslode, un tās krāsa ir zaļa: Tava auguma karstajā lietū / zaļiem mutuļiem aizaug debesis.[14] Sievietes viņa dzejoļos ir īstas un iegūstamas. Vairākos darbos atrodami dažāda līmeņa erotiski motīvi: ... dod man savu sudraba nazi, tepat / ir tas pusnakts koks... / ieiesim pusnakts auglī ar lūpām; / ar lūpām, ar zobiem, ar pirkstiem, ar iedomām / (..) pāršķelsim viņu un izšļakstīsim, izšļakstīsim / it visu, kas mūsos šļakstāms, un, pilni / sāta un aplipuši viens otra, modīsimies.[15]
Rindas par zemes netveramu garojumu, kas varētu būt Viņu elpa, atbalso atšķirīgu mīlestības izpratni. Dziļu mīlestību un apbrīnu dzejnieks pauž pret aizgājušiem – pret Pirmo dziesmu svētku (1873) organizētājiem Rīgā; 1905. gada cīnītājiem pret carismu (piemēram pret Juri Zinbergu, ko Melnā sotņa vispirms pakar, pēc tam sakapā gabalos); pret Latvijas 19. / 20. gs. mijas rakstniekiem, arī cittautu dzejniekiem – ungāru Ferencu Molnāru, spāni Federiku Garsiju Lorku, krievu Nikolaju Ņekrasovu, arī abhāzu, armēņu, Krimas tatāru.
Žilbinošā poēmā „Nerudas nāve“ (Nobela prēmijas laureāts no Čīles) ir refleksija par laiku un mākslu, cilvēku un cilvēci, sabiedrības un varoņa attiecību dialektiku, varonības ētisko pusi un upurēšanās jēgu: Cilvēka balss ... / un redz, / un mūžīgi redz, / ka par agru. / Bet zogas. / (..) visiem saprotamā – / vientuļā, / vientuļā – / cilvēka balss. Šī balss Izlobījusies / no ļaužu balsīm, / piedzimstot nolemtā, bet arī / nolemti piedzimstošā.[16]
Līdzīgi kā Josifs Brodskis, Alens Ginzburgs un vēl citi, Čaklais vēlas būt universāls, tāds, kas visur jūtas kā mājās. Ceļojumu iespaidi triloģijā rāda, ka viņš ir spējis saskatīt analoģijas tur, kur citi tās pat nenojauš. Tēlojot ar neierobežoto iztēli pieredzi un acumirklīgos iespaidus Skandināvijas valstīs, Spānijā, Ziemeļāfrikā vai Indijā, viņš demonstrē vēstures zināšanas, mītu un klasiskā mantojuma pārredzi, bet neslīgst pro forma reveransos, piemēram, Odiseja dzimtenei Itakai vai Dionīsam, vai Bakham, vai Fēniksam. Vienlaikus, lai arī kā viņu valdzinātu spāņu un marokāņu mūzika, kad tā apklust, vējš atnes mūziku bez vārdiem, / mūziku no Latvijas. Viņš salīdzina sevi ar gliemezi, kas sev uz muguras nes Rīgas mājas, rotaļlaukumu šūpoles un smilšu kastes, un pat baložus riebīgi astainos.[17]
NO PULKSTEŅU EZERA LĪDZ CILVĒKSAUCIENAM. Nākamajos trīs krājumos Pulksteņu ezers (1979), Kurzemes klade (1982), Cilvēksauciena attālumā (1984) uzmanība piesaistīta gaismai un izmaiņām laiktelpā. Pasaulē nav nekā statiska, viss nemitīgi plūst: Jauns gads ir atnācis, un it nekā pa vecam.[18] Viņu interesē nianses, nevis kontrasti, pārmaiņu process vai pats pārmaiņu mirklis. Viņš necenšas šokēt vai izsist no līdzsvara. Vien dzejoļos par vēstures traģēdijām, dabas un karu postījumiem vai zudušiem pagātnes kultūras cilvēkiem atrodami asāki, disonējoši vārdi un tēli. Daudzkārt Čaklais tiecas atgriezties pie savām saknēm, atdzīvinot atmiņas par savu dzimto Kurzemi, tāpēc arī – Kurzemes klade.
Dzīve un cerības uz nākotni, tāpat arī nāve un iznīcība ir galvenās tēmas krājumā Cilvēksauciena attālumā. Labs piemērs ir 27 lappušu garā poēma „Māte, es nākšu“[19], kas attiecas uz patiesu notikumu pēc 1905. gada revolūcijas. Vācu muižnieks, barons Silvio fon Brēdrihs (von Bredrich) noķer, spīdzina un beigās nogalina zemnieku, revolucionāru Rūdolfu Miezi, kurš piedalījies vairāku vācu muižu dedzināšanā. 30. gadu beigās Brēdrihs aizbraucis uz Vāciju, kur pēc II Pasaules kara netraucēti rakstīja savas atmiņas, par ko vēlāk saņēma augstu valsts balvu – Konrad-Adenauer-Preis. Dzejnieks variē perspektīvas un pantmēru, lieto dialogus un prozas citējumus no reāliem dokumentiem. Simpatizēdams revolucionāriem, viņš tomēr nožēlo, ka bojā gājuši izcili mākslas darbi. Poēmas kulminācijas punkts ir divi monologi – zemnieka un barona. Kamēr zemnieks iztēlojas nākotni šalcošā ķiršu dārzā, barons lieto ķiršu zarus, lai sistu pa zemnieka kailajām pēdām. Poēma beidzas ar rindu no luterāņu mācītāja ziņojuma par 1905. gadu Latvijā: Nākotne ir neaprēķināma, un nav neiespējams jauns uzliesmojums. Liekas, dažos no „vēsturiskajiem“ dzejoļiem Čaklais ilgojas pēc dienām, kad ļaudis dzīvoja cilvēksauciena attālumā un zināja: saņems tūlītēju palīdzību cīņā pret vilkiem un uzbrucējiem.
Gandrīz trešdaļas dzejoļu avots Cilvēksauciena attālumā ir ceļojumi – uz Serbiju, Tadžikiju, Armēniju, Kanādu. Visi tie ir intīmi un apcerīgi, īpaši par armēņu literātiem, tādiem kā Jegiše Čarencs, Paruirs Sevaks, Dāvids Hovhaness. Dzejnieka interese par Armēniju sākās, kad viņš žurnāla Karogs redakcijā iepazinās (1968) ar armēņu rakstnieku Aleksandru Topčjanu. Ar saviem tulkojumiem Čaklais izvērtās par vienu no galvenajiem latviešu-armēņu kultūras sakaru veicinātājiem, par ko viņam piešķirts goda nosaukums „Armēnijas tautas draugs“, ko pirms viņa saņēmuši tikai divi cilvēki – norvēģu polārpētnieks Fritjofs Nansens un krievu simbolists Valerijs Brjusovs.
Tulk. Beatrise Reidzāne
[1] Māris Čaklais. Lapas balss. Rīgā: Liesma, 1969:17, 53).
[2] Māris Čaklais. Sastrēgumstunda. Rīgā: Liesma, 1974:27, 65.
[3] Māris Čaklais. Četri balti krekli. Rīgā: Liesma, 1991:39..
[4] Māris Čaklais. Mana mājas lapa tavai mājas lapai. Rīgā: Jāņa Rozes apgāds, 2000:12.
[5] Māris Čaklais. Cilvēks, uzarta zeme. Rīga: Liesma, 1976:101.
[6] Māris Čaklais. Uz manām trepēm. Rīgā: Liesma, 1979:77.
[7] Māris Čaklais. Cilvēks, uzarta zeme. Rīgā: Liesma 1976:32.
[8] Māris Čaklais. Četri balti krekli. Rīgā: Liesma, 1991:48.
[9] „Sašvīkota ir zeme”. Kritikas gadagrāmata. IX. Rīga: Liesma, 1982.
[10] Māris Čaklais. Zāļu diena. Rīgā: Liesma, 1972:39, 115.
[11] Māris Čaklais. Cilvēks, uzarta zeme. Rīgā: Liesma, 1976:95.
[12] Māris Čaklais. Priekšsajūta. Rīgā: Liesma, 1987:52.
[13] Māris Čaklais. Sastrēgumstunda. Rīgā: Liesma, 1974:10-11, 149-150.
[14] Māris Čaklais. Pulksteņu ezers. Rīgā: Liesma,1979:9.
[15] Māris Čaklais. Sastrēgumstunda. Rīgā: Liesma, 1974:34.
[16] Māris Čaklais. Cilvēks, uzarta zeme. Rīgā: Liesma, 1976:96-97.
[17] Māris Čaklais. Strautuguns. Rīgā: Liesma, 1978:53.
[18] Māris Čaklais. Kurzemes klade. Rīgā: Liesma, 1982:9.
[19] Māris Čaklais. Cilvēksauciena attālumā. Rīgā: Liesma, 1984:88-113.
 No kr.: Juris Rozītis, Māra Krēsliņa, Māris Čaklais un Juris Kronbergs Stokholmā (1981) No Ģirta Zēgnera arhīva |
