Venēcijā atklātais Baltijas Paviljons (2016.27.V-27.XI) ar vairāk nekā 100 dažādu autoru darbiem sporta zālē Palasport Arsenale aplūko Baltijas reģionu kā vienotu ideju telpu no zemes dzīlēm līdz cilvēku veidotajai videi... no Rail Baltic ambīcijām, enerģijas avotiem, speciālajām ekonomiskajām zonām un kultūras infrastruktūrām, līdz pat minerālo resursu prognozei, tā skaidro paviljona kuratori. Atklāšanā Kultūras ministre Melbārde izsaka ticību, ka sadarbība pirmā Baltijas Paviljona izveidē ieies Baltijas valstu attiecību, kā arī biennāles vēsturē. Vienotā ekspozīcija parāda, ka sociāli atbildīga arhitektūra ir viena no mūsu prioritātēm un mūs vieno ne vien infrastruktūra, bet arī kopīgas vērtības.

LNB Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavā, klātesot Latvijas Valsts prezidentam Raimondam Vējonim, Gruzijas vēstniekam Latvijā Džandžalijam (Teimuraz Janjalia) un ASV vēstniecei Latvijā Petitai (Nancy Bikoff Pettit), atklāts un pastāvīgi deponēts lielizmēra mākslas objekts Latvijas karogs, ko veidojis gruzīnu izcelsmes mākslinieks Datuna (David Datuna) no pozitīvām un negatīvām optiskām lēcām, kas novietotas virs attēlu kolāžas, kurās redzami Latvijas vēsturē svarīgi notikumi, vietas un cilvēki cīņā par valsts brīvību.

Izvērtējot izstādes š.g. pirmajos divos ceturkšņos, neatkarīgo ekspertu grupa Purvīša balvai nominējusi Daigu Krūzi, Ojāru Pētersonu, Aiju Zariņu, Kristapu Epneru, Andu Lāci, Ingu Melderi.

LNB saņēmusi daļu vācu mākslas zinātnieka un restauratora Pētera Betgera kolekcijas, kas vākta 40 gadus un kurā ietilpst ap 5 000 Francijas, Itālijas, Nīderlandes, kā arī nedaudz Vācijas gravīru. Par godu šim dāvinājumam bibliotēkā sarīkota Nīderlandes 16., 17. un 18. gs. iespiedgrafikas izstāde.

Masačūsetas mākslinieku kooperatīva Potaketa fonda (Pawtucket Foundation) šī gada augstāko godalgu par gleznu Mans vectēvs saņēmusi Maira Reinberga. Skat. mākslinieces gleznas Logs #42 reprodukciju un Maijas Meirānes rakstu JG234(2003):24, 43.

LNMM izstāde (2016.13.VIII-30.X) Janis Rozentāls (1866-1916). Māksla un tehnika. Glezniecība, grafika, fotogrāfijas. Rozentāls, 19. gs. 80./90. gadu mijā Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā izskolojies par profesionālu gleznotāju, tiek uzskatīts par mūsu nacionālās mākslas pamatlicēju. Vienlaikus Somijas-Latvijas sadraudzības biedrības Rozentāls-seura neliela ceļojošā izstāde Ar skatienu Somijā, ar sirdi Latvijā.

(mb)(re)

 

TRADĪCIJU KOPŠANA

VIII Starptautiskā tautas deju festivālā Sudmaliņas (Rīgā, Jelgavā, Jūrmalā, Rundālē – 2016.2.-7.VII), piedaloties kolektīviem no Armēnijas, Baltkrievijas, Gruzijas, Ķīnas, Latvijas, Polijas, Turcijas u.c., 1. vietu ieguva poļu Poznaņas Tehnoloģiju U. ansamblis Poligrodzianie, 2. vietu – armēņu Ečmiadzinas klostera ansamblis Amberd, bet 3. dalīja armēņu Mush un Talsu kurši. Grand Prix piešķirta gruzīnu Envera Habadzes vārdā nosauktajam ansamblim Batumi. Sudmaliņās, kas notiek ik pa trīs gadiem (kopš 1992) līdz šim piedalījušās 114 Latvijas grupas un 93 no 43 valstīm. Šogad festivāla režisore bija dzejniece Dace Micāne Zālīte, kura pēc 10 gadu nodzīvošanas ASV atgriezusies Latvijā uz palikšanu. Uz NRA korespondentes jautājumu: Kas jums pietrūkst no Amerikas? – Dace atbild: Pašreiz – nekā. Nekā un itin nemaz (2018.1.VII). (dc)

TEKSTI – VIŅDIENĀS UN MŪSDIENĀS – Ojāra Vācieša muzejā (2016.1.VI) Rīgā notiek atvēršana sērijas Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas pirmajai grāmatai Nepazītā mīlestība un citi stāsti (sakārt. Jānis Elsbergs) un triloģijas Bille pirmā sējuma 4. izdevumam („Mansards”). Arhīva burtnīcas apkopo Belševicas (1931-2005) nepublicētos vai tikai periodikā 50. un 60. gados publicētos sešus stāstus, kuros daudz autobiogrāfisku motīvu – mācības Rīgas 2. poligrāfijas skolā, studijas Maksima Gorkija Literatūras institūtā Maskavā, pieredzējumi Salacgrīvā 1960. gadu sākumā. Triloģija Bille iekļauta Latvijas Kultūras kanonā un LTV raidījuma „Lielā lasīšana” veidotajā latviešu iemīļotāko grāmatu sarakstā, tulkota zviedru un krievu valodā. Belševica dzeju publicējusi kopš 1947. gada. Viņas vārds kļūst par vērtību 60. gadu beigās, kad emocionālais vēstures motīvu izmantojums krājumā Gadu gredzeni kļūst par notikumu literārajā vidē un saceļ skandālu okupētās Latvijas politiskajā vidē. Tam seko nacionālismā apsūdzētā ukraiņu rakstnieka Ivana Dzjubas prāva, kurā liecina Belševica, un pēc tās viņai 70. gadu pirmajā pusē liegtas publicēšanās iespējas, viņas vārdu aizliegts pieminēt. Belševica pārtrauc rakstīt dzeju pēc sava dēla dzejnieka Klāva Elsberga bojāejas 1987. gadā. Viņa tulkojusi Šekspīra sonetus un lugas Dots pret dotu un Makbets, Puškina Bahčisarajas strūklaka, M. Vingranovska, M. Cvetajevas, I. Drača, T.S. Eliota, G. Ekelēfa, T. Transtremera dzeju, K. Paustovska Zelta rozi, E.A. Po stāstus, Dž.K. Džeroma Trīs vīri laivā, nerunājot nemaz par suni, A. Milna Vinnijs Pūks un viņa draugi, A. Muntes Stāstu par Sanmikelu, E. Hemingveja Sirmgalvis un jūra un Salas straumē, M. Tvena Konektikutas Jeņķis karaļa Artura galmā u.c. Vizma Belševica bija Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle (1990), apbalvota ar TZO (1994), Andreja Upīša prēmiju (1982), Ojāra Vācieša prēmiju (1988), E. Forseta prēmiju (Zviedrijā, 1992), Kārļa Goppera balvu (1993), KF Spīdolas balvu (1997), Tomasa Transtremera prēmiju (Zviedrijā, 1999) un Literatūras gada balvu (2002, 2004). Vairākkārt nominēta Nobela prēmijai. Nice Place Mansards literāro kino vakaru sērijas ietvaros (2016.9.VI) Vizmas Belševicas zīmē tiek izrādīta īsfilma Tās dullās Paulīnes dēļ (1979), atmiņās daloties režisorei Vijai Beinertei. [Šo piezīmju pamatā ir „Mansarda” pārstāvja Arvja Ostrovska dotā inormācija. Par rakstnieci skat. arī <jaunagaita.net>.]

Bitītes Vinkleres (<bvinklers@aol.com>) atdzejotajā Imanta Ziedoņa krājumā Each Day Catches Fire (Katrai dienai ir uzliesmojums) („Red Dragonfly Press”, 2015) iekļauti galvenokārt dzejoļi no dzejnieka Epifānijām, Poēmas par pienu un Taureņu uzbrukuma. Daži no atdzejojumiem publicēti žurnālos Poetry un Paris Review. No Ziemeļkalifornijas Apskata redaktores Laimas Martinskas intervijas uzzinām, ka dubultmaģistre Vinklere strādā par redaktori Ņujorkas grāmatu apgādā „Penguin Random House”. Sagatavošanā esot jau Ziedoņa grāmatas otrais izdevums, kas būs divvalodīgs un paplašināts. Jau pirmajā dzejoļu lasīšanas vakarā Ņujorkā atdzejojumi saņēmuši lielu piekrišanu, pēcāk arī no amerikāņu dzejnieces Jeanne Marie Beaumont kultūras žurnālā Manhattan Review (Winter 2015-16) un arī no jaungaitnieces Baibas Bičoles Ņujorkas avīzē Laiks. Vinklere atdzejojusi arī Gunara Saliņa dzejoļus, kas publicēti latviešu un Austrumeiropas dzejas antoloģijās. Šī gada beigās apgāda „BOA Editions” sērijā „Lannan Translations” iznāks Knuta Skujenieka divvalodīga dzejas izlase no krājuma Sēkla sniegā – dzejoļi, kurus dzejnieks rakstīja izsūtijumā Mordovijā 60. gados. Atdzejotāja vēl piebilst, ka no visām ASV izdotajām grāmatām gadā apmēram tikai 2% ir tulkojumi, no kuriem pavisam neliels skaits ir dzeja. Pašlaik viņa tulkojot Baibas Bičoles dzeju: iznācis interesanti, ka esmu strādājusi pie trim vienas paaudzes dzejniekiem, kuri rakstījuši apmēram vienlaicīgi, bet pavisam citos apstākļos – Imants Ziedonis padomju [okupētajā] Latvijā, Knuts Skujenieks izsūtījumā Mordovijā un Baiba Bičole trimdā Amerikā. Skujenieks izsūtījumā nevarēja neko publicēt, bet varēja brīvi rakstīt. Ziedonis, savukārt, ne vienmēr varēja rakstīt, ko vēlējās, un Bičole varēja rakstīt Amerikā, kā vēlējās, bet ilgus gadus viņas dzeja nebija brīvi pieejama Latvijā.

Viens no lielākiem nozīmīgu Latvijas kultūras pasākumu atbalstītājiem lielbagātnieks Boriss Teterovs, Latvijas krievs, un viņa sieva Ināra atbalstījuši Imanta Lancmaņa grāmatas Vidzemes muižu arhitektūra / Architektur Livländischer Gutshäuser (349 lpp., 433 attēli) izdošanu, kā arī lielā mērā finansējuši Rundāles pils restaurāciju. Grāmata atspoguļo Vidzemes muižu arhitektūras attīstību no viduslaikiem līdz I Pasaules karam.

(lm)(mk)

 

LATVIJA – 1939.23.VIII-1991.21.VIII

JG281-283 (2015) publicējām vēsturnieka Ritvara Jansona pētījumu „Latvijas PSR drošības iestādes – okupācijas režīma mugurkauls” (<jaunagaita.net>). Tagad Valsts drošības komitejas (VDK/KGB) zinātniskās izpētes vietnē <lu.lv/vdkkomisija> pieejams šīs komisijas rakstu 2. sējums – vēsturnieka, šobrīd Saeimas deputāta Jansona monogrāfija LPSR drošības iestāžu darbība 1944.-1956 – pirmā par VDK vispārējo darbību, kā to raksturo VDK dokumentu komisijas vadītājs Kārlis Kangeris. Grāmatā visvairāk ir runa par nacionālo partizānu kustības apkarošanu. Tobrīd Baltijā tas bija čekas galvenais uzdevums – panākt kontroli pār teritoriju. Tas bija masveida represiju periods, kam sekoja individuālo represiju periods. Jansons uzsver, ka LPSR drošības dienesti strikti pildīja Maskavas pavēles – piemēram, 1949. gadā konkrēto izsūtāmo skaitu uzdeva Maskava, bet Stūra mājā pieņēma lēmumus, kurus izvest, kurus vēl ne: Nebūt nebija tā, kā sabiedrībā mēdz domāt, ka tie galvenie lēmēji bijuši kaut kur apriņķu izpildkomitejās vai partorgi. Izpildot to plānu, 1949. gadā katram izsūtāmajam lietu aizsāka Stūra mājā, norādot informāciju, kas bija ņemta pat no 1939. gada tautskaites materiāliem par saimniecību stāvokli. Grāmatā pirmo reizi apkopotā veidā runāts par LPSR drošības dienestu vērsto darbību pret trimdas organizācijām, apmelojot to vadītājus.

LNT raidījumā 900 sekundes Dr.hist. Kārlis Kangeris nožēlo, ka Latvijā sabiedrībā nepastāv uzskats, ka cilvēkiem vajadzētu atzīt savu vainu, lai varētu viņiem piedot. Viņš atgādina, ka 4. maija republikas izveidošanas laikā VDK vadītājs bija arī Ministru kabineta loceklis… VDK likvidēja tikai 1991. gada 24. augustā. Partijas cilvēkus neskāra nekādi ierobežojumi, Gorbunovs darbojās tālāk, kaut vai viņš bija augstākais VDK uzraugs… Attiecībā uz „čekas maisiem” Kangeris nepievienojas apgalvojumiem, ka visi tikuši piespiesti sadarboties, it sevišķi, ja runā par pēdējiem 15-20 gadiem. Bija jau starp viņiem arī noteikti visādi labuma guvēji, ne tikai piespiesti (<apollo.lv> 2016.16.Vi).

Dr. hist. Uldis Neiburgs sakarā ar Rīgas mēra Nila Ušakova divdomīgo pateicību padomju armijai par iespēju svinēt 4. maiju un 18. novembri, par KF vēstnieka Latvijā Aleksandra Vešņakova aplamo vēstures interpretāciju, kas izpelnījās LV Ārlietu ministrijas aizrādījumus, un viņa ziedu nolikšanu (2016.1.I) uz čekas un milicijas darbinieka, par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas atzītā kara noziedznieka Vasilija Kononova kapa, publicējis rakstu „Kara noziegums Mazajos Batos 1944. gada 27. maijā. Upuri un slepkavas” (Mājas Viesis – 2016.18.V) – par Kononova vadītās padomju specgrupas veikto deviņu cilvēku noslepkavošanu Ludzas apriņķa Mērdzenes pagasta Mazajos Batos – brīdī, kad ciema 10 māju iedzīvotāji gatavojās nākamās dienas Vasarsvētkiem, tur ieradās turpat blakus Straujas sādžā uzaugušā 21 gadu vecā Kononova komandētā vācu armijas formas tērpos pārģērbusies, ar meijām pušķota un kroplā vācu valodā dziedoša 18 cilvēku liela padomju diversantu vienība un sistemātiski nogalināja sešas šeit dzīvojošās ģimenes un aizdedzināja viņu viensētas. Nogalināto cilvēku vidū bija seši vīrieši – Bernards (1884), Julians (1895) un Vladislavs (1900) Šķirmanti, Ambrožs Buļs (1890, viņu, sava tēva paziņu, noslepkavoja pats Kononovs), Modests (1895) (smagi sašauts, mira mežmalā, no kurienes līdz pat nākamās dienas rītam bija dzirdami palīgā saucieni, bet vietējie iedzīvotāji baidījās viņam tuvoties) un Meikulis (1907) Krupniki un trīs sievietes – 57 gadus vecā Gelenta Šķirmante, 63 gadus vecā Veronika un 32 gadus vecā Tekla Krupnikas. Pēdējā no viņām bija grūtniecības devītajā mēnesī un mēģināja glābties, bēgot uz mežu, bet tika noķerta un, noraujot daļu bizes, pa logu iemesta savā mājā, kur sadega dzīva kopā ar vēl nedzimušo bērnu un savu vīru, kuru pirms tam jau bija nošāvuši padomju diversanti. Raksta autors piemetina, ka Atmodas gados Kononovs vērsies pret Latvijas neatkarības atjaunošanu, sadarbojoties ar Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteju, un savā 80. dzimšanas dienā saņēmis Vladimira Putina apsveikumu un rokaspulksteni.

(re)

 

FILMA/FOTO

Vēsturiskās dokumentālās filmas Padomju stāsts / Soviet story režisora, Saeimas deputāta Dr.hist. Edvīna Šnores jaunā filma Nezināmais karš: Baltijas pretošanās (angļu valodā ar titriem latviski, 43 min. – <balticresistance.com> ), kam pamatā gan lietuviešu, latviešu un igauņu nacionālo partizānu atmiņas, gan arī rietumu ekspertu un pat bijušā kagebešņika (KGB/VDK) liecības, atspēko Kremļa dezinformāciju par baltiešu bruņoto pretestību Padomju Savienības okupācijas varai pēc II Pasaules kara.

(re)

DIASPORA

Kamēr pērngad ASV Rietumkrasta Vasaras vidusskola „Kursa” bija spiesta atcelt mācības skolēnu trūkuma dēļ, šovasar tā darbojās pilnā sparā „Kursas”absolventes (2007) Indras Ekmanes vadībā, financiāli piepalīdzot LR Sabiedrības integrācijas fondam, Latvijas Valodas aģentūrai un vairākām latviešu organizācijām/biedrībām ASV (ALA, ALJA, DV, biedrības Vašingtonas un Oregonas štatā, Sietlas ev. lut. draudze).

Mācībām „Kursā” beidzoties, kā vēstī Vašingtonas Universitāte (U. of Washington), Indra deviņus mēnešus pavadīs Latvijā kā Starptautisko studiju (International Studies) Fulbraita (Fulbright) stipendiāte, lai pētītu minoritāšu iesaisti LV kultūras dzīvē. No ASV minētās programmas ietvaros šajā akadēmiskajā gadā uz Latviju dodas divi „fulbraitisti”. Skat. arī JG285:58.

Īrijas galvaspilsētā Dublinā iedibināta Baltijas diena – ar lietuviešu, latviešu un igauņu muzikāliem priekšnesumiem, tautasdejām, izstādēm, daiļamatnieku izstrādājumiem u.c.

(vg)

 

LATVIJA – AR SKATU MŪSDIENAS

Pirms paziņošanas (2015.16.VI), ka ir gatavs kandidēt ASV prezidenta amatam, apšaubāmos veidos par miljardieri kļuvušā Donalda Trampa (Trump) galvenās intereses bija lētu, ne visai apgaismotam skatītājam domātu TV šovu uzvešana, skaistumkaralieņu konkursu rīkošana, daudzstāvu viesnīcu/kazino finansēšana u.tml. 13 mēnešus vēlāk Republikāņu partijas konvencijā Klīvlandē, Ohaio (Ohio) štatā (2016.21.VII), viņš tika izvirzīts par galveno kandidātu. Paretam medijos, sakarā ar Trampa un Putina savstarpējiem, reizēm visai siekalainiem komplimentiem, atskanējušas bažas par viņa iespējamo bīstamību Krievijas kaimiņzemēm. Tās izkliedēja pats republikāņu kandidāts ar savu atbildi uz The New York Times korespondenta jautājumu (2016.20.VII), vai ASV dotos palīgā Baltijas valstīm, ja Krievija tām uzbruktu? Trampa ieskatā par to vēl būšot jālemj pēc Baltā nama izsvēršanas, vai šīs valstis ir izpildījušas to pienākumus pret mums... Demokrātu partijas kandidātes Klintones (Hillary Clinton) galvenais ārpolitikas padomnieks Salivans (Jake Sullivan) Trampa atbildē sadzirdējis: maybe, maybe not (varbūt, varbūt arī nē). Un republikānis Ņūts Gingričs (Newt Gingrich), kādreizējais ASV Kongresa Pārstāvju palātas spīkers (1994-1999), uz līdzīgu TV kanāla CBS jautājumu atteicis, ka tas pamatīgi jāpārdomā... Igaunija ir Sv. Pēterburgas priekšpilsētā... neesmu pārliecināts, ka es riskētu kodolkaru par kādu vietu, kas ir Sv. Pēterburgas priekšpilsētā (<http://www.cbsnews.com/news/newt-gingrich-trump-would-reconsider-his-obligation-to-nato/>). Trampam pa prātam bijis arī Brexit referendums. Plašsaziņas avotos parādījās ziņa, ka Trampa štābs sekmīgi pielicis milzu pūles, lai izslēgtu no republikāņu politiskās platformas tēzi par palīdzību Ukrainai, jo tas aizvainotu Krievijas vadību.

No savas puses varam piebilst, ka Trampa padomnieks Manaforts (Paul Manafort), pirms kļūšanas par viņa politiskās kampaņas vadītāju bijis Ukrainas uz Krieviju aizbēgušā (2013) prezidenta Viktora Janukoviča, masveidīgās korupcijas simbola, padomdevējs jeb „politiskais tehnologs”...

The Washington Post (2016.22.VII) ievadrakstā ar nosaukumu „Donald Trump is a Unique Threat to American Democracy” (D.T. ir savdabīgs drauds amerikāņu demokrātijai) pausta arī doma, ka ne tikai amerikāņiem, bet visai pasaulei.

Prezidents Raimonds Vējonis, nekomentējot ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas norises, uzsvēris, ka nesenajā NATO samitā Varšavā pieņemtais lēmums par četru daudznacionālu bataljonu izvietošanu Baltijas valstīs un Polijā nepārprotami demonstrē NATO apņēmību pastiprināt Austrumu flanga dalībvalstu aizsardzību, uzsverot arī nepieciešamību (līdz 2018) veltīt valsts aizsardzībai vismaz 2% no IKP (<delfi.lv>, <irlv.lv>, <tvnet.lv>).

Bijušais NATO spēku Eiropā virspavēlnieka vietnieks (2011-2014) Širefs (Richard Shirreff) ne reizi vien ieteicis palielināt NATO spēku klātbūtni Baltijas valstīs, jo pretējā gadījumā pastāvot risks nonākt uz kodolkara ar Krieviju sliekšņa. Ģen. sera Širefa ieskatā Krievijas uzbrukums Igaunijai, Latvijai un Lietuvai esot ticams scenārijs, tāpēc Rietumvalstīm jārīkojas tagad: Mums jāvērtē Vladimirs Putins pēc viņa darbiem, ne vārdiem. Viņš iebruka Gruzijā, nu ir iebrucis Krimā, Ukrainā. Viņš pielietoja spēku un tika cauri sveikā... Krievija ir gatava likt lietā kodolieročus, ja būs tāda vajadzība (The Independent 2016.16.VI).

ASV armijas Eiropā komandieris ģenerālleitnants Hodžess (Frederick „Ben” Hodges) noliedz, ka intervijā Vācijas laikrakstam Die Zeit pieļāvis NATO nespēju aizsargāt Baltijas valstis, kā ziņots dažos medijos, bet gan minējis bruņojuma savietojamības izaicinājumus, par ko liecinājušas dažas problēmas Polijā notikušo militāro mācību Anakonda 16 laikā. Hodžesa uzskatā – ir maz ticams, ka Krievija varētu kādreiz uzbrukt Baltijas valstīm, tomēr esot jābūt gataviem dažādām iespējām (tvnet 2016.25.VI).

Viens no ģen. Širefa minētajiem Putina „darbiem” ir pavēle nostiprināt KF karaspēka grupējumus rietumu virzienā, kā ziņo <leta/grani.ru>. No Jekaterinburgas uz Brjansku tikusi pārvietota 28. atsevišķā motorizētā strēlnieku brigāde, bet no Samaras uz Belgorodas Valujkiem – 23. atsevišķā motorizētā strēlnieku brigāde. Līdz gada beigām trīs jaunas divīzijas bāzēšoties Smoļenskas, Voroņežas un Rostovas apgabalos. Lidojuma attālumā no Rīgas un Tallinas atrodas ap 100 kaujas helikopteru. Kamēr visas NATO mācības ir ar aizsardzības raksturu, Krievijas militārajās mācībās tiek izspēlētas ofensīvas operācijas. Agresīvās un neprognozējamās rīcības dēļ NATO ir spiesta pastiprināt savu klātbūtni Krievijas kaimiņvalstīs.

Kanāda ir vienojusies nosūtīt uz Latviju vairākus simtus karavīru „gatavības brigādi” – vienu no četriem bataljoniem NATO ietvaros Austrumeiropā (<www.irlv.lv> 2016.1.VII). Ādažu poligonā un tā apārtnē jūnijā notika (2016.11.-21.VI) starptautisko militāro mācību Saber Strike lauka taktiskais vingrinājums, kurā piedalījās vairāk nekā 10 000 karavīru no ASV, Dānijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Lielbritanijas, Norvēģijas, Polijas, Slovēnijas, Somijas un Vācijas.

(re)

Māris Bišofs <www.irlv.lv> 2016.24.VI

BREXIT

Latvijas Vēstneša portāls Par likumu un valsti ievietojis (2016.21.VI) plašu interviju ar politoloģi Vitu Matīsu divas dienas pirms Brexit referenduma (23.VI). Ieskatam nedaudzas rindkopas: Es saskatu vairākus iemeslus: nacionālisms Eiropā atkal ir uzplaucis. Lielā mērā tas noticis tādēļ, ka daudzi politiķi nav kavējušies izmantot imigrācijas problēmu, lai uzkurinātu savus tautiešus. Turpretim spontanitāte, ar kādu uzstājas Tramps, liek cilvēkiem domāt, ka viņš ir vienīgais, kurš tiem stāsta patiesību… [viņš] uzrunā cilvēku emocijas, viņu bailes – ASV ir milzīgs skaits cilvēku, kuriem neiet tik labi, kuri jūtas globālo procesu apdraudēti… [vainoti tiek] meksikāņi, musulmaņi, imigranti u.tml. Eiropā notiek kaut kas līdzīgs… Eiropas būtība, manuprāt, ir tā, ka eiropietis nav tikai kaut kāds ekonomikas patērētājs, bet kultūras cilvēks, domājoša būtne, tādas civilizācijas sastāvdaļa, kura mēģina tiekties uz kaut ko augstāku nekā tikai uz arvien pieaugošu labklājību, tāda sabiedrība, kura cenšas iemiesot visaugstākās humānās idejas. ES kļūda no pašiem tās pirmsākumiem bija likt pārāk lielu akcentu uz šo labklājību…. Eiropas politiķiem vajadzētu konsekventāk, reālāk darboties ar bēgļu problēmu, lai visi redzētu, ka tos patvēruma meklētājus, kurus uzņem, pieņem reālu iemeslu dēļ un neatņemot nevienam vietējam to, kas viņam pienākas – darbu un iztiku. Otrkārt, vajadzētu likt cilvēkiem saprast, ka ES nav tikai neskaitāmas regulas un normatīvie akti, bet kas vairāk, kas tāds, ko ir vērts aizstāvēt. Treškārt, dot iedzīvotājiem kādu ilgtermiņa vīziju, iedvesmot viņus, ka ir vērts iet vēl tālāk kopīgas Eiropas civilizācijas virzienā, nevis krist atpakaļ vissliktākā Eiropas nacionālisma apskāvienos. Protams, arī veicināt labklājību tajās Eiropas valstīs, kur tās vēl stipri pietrūkst, jo, kā jau redzam, tur, kur tās nav, vietējie politiķi meklē vainīgos, kas nekad nav viņi paši, bet visdrīzāk – Eiropa… Pašreizējais ES modelis ir hibrīds, ne īsti neatkarīgu valstu konfederācija, kurai sadarbības saites ir nesaistošas, ne īsti federatīva, politiska savienība, kurai nacionālās prerogatīvas tiek nodotas centralizētajai varai… Viena no lielākajām atšķirībām starp Austrumeiropu, ieskaitot Latviju, un Rietumeiropu ir tāda, ka Rietumeiropā var labi dzīvot, nepiederot kādam savējo grupējumam. Tur nevajag obligāti kādus sakarus, lai cilvēks tiktu pie labas veselības aprūpes, laba darba, vietas bērnudārzā, kāda pakalpojuma. Latvijas mērķis varētu būt tāds, ka cilvēki vairs nepamet savu zemi, jo var dabūt to visu šeit bez blata sakariem. Fundamentālām lietām vajadzētu būt vienlīdzīgi vienkārši pieejamām visai sabiedrībai.

Nabaga Eiropa – kas kaitēja Lielbritānijai joprojām kopā ar Vāciju un Franciju saturēt vienkopus 28 dalībvalstu saimi – milzīgu (500 miljoni eiropiešu) nesaskaldītu brīvo tirgu, kas pārspēja ASV ekonomisko jaudu, izsaucas Franks Gordons „Laiku un vietu mijās” (Laiks / Brīvā Latvija, nr. 24, 2916) un turpina: ... par atdalīšanos no ES balsoja galvenokārt Anglijas dienvidu novadu iedzīvotāji – visumā vidēja vecuma, samērā maz izglītoti provinciāļi, drusku vienkāršojot – bodnieki, automehāniķi, fermeri, mājsaimnieces... Donalds Tramps vēlas novembrī kļūt par ASV prezidentu. Kas ir Tramps, to mēs – diemžēl un paldies Dievam – ļoti labi zinām. Un tagad paskatīsimies, kur Trampam ir visvairāk piekritēju – valsts vidienē, neskaitāmajās mazpilsētās, kur par viņu grasās balsot baltie – tā dēvētie rednecks: drusku vienkāršojot – bodnieki, automehaniķi, fermeri, mājsaimnieces, samērā maz izglītotu ļaužu, kas uzķeras bļaustītāja demagoģijai. Vismazāk piekritēju Trampam ir abās ASV piekrastēs.

Eiropas Komisijas (EK) viceprezidents Valdis Dombrovskis uzņēmies no amata atkāpušos finanšu pakalpojumu komisāra Hila (Jonathon Hill) pienākumus pēc Lielbritānijas izstāšanās no ES. Hils Briselē ieradies ar skeptisku attieksmi pret Eiropu, tomēr tagad esot pārliecināts, ka, neskatoties uz neapmierinātību, dalība ES nākot par labu britu vietai pasaulē un ir labvēlīga viņu ekonomikai.

Starplaikā Lietuva ir pārliecinājusi starptautiski pazīstamās finanšu institūcijas Barclays un Western Union pārcelt daļu no savām operācijām uz Viļņu. Dombrovskis aicina arī Latvijai būt gatavai piedāvāt izdevīgus nosacījumus potenciālajiem investoriem (<www.irlv.lv> 2016.26.VI).

Blogeris Vladimirs Alehins (<alehinsblog>) savukart: ir skaidrs, ka Brexit ir vājprāta triumfs. Jā, par izstāšanos no EU nobalsoja „depraved”, t.i., materiāli (un tie paši arī gara) nabagie… Skaidrs ir arī tas, ka pēc pirmā šitstorm, viss nostāsies savās vietās. UK ilgi un sāpīgi šķirsies no EU (2016.24.VI).

Kā ziņo mediji, jau īsi pēc Brexit 2,2 miljoni britu parakstījuši petīciju par atkārtotu referendumu.

(re)

SLĀVU IZCELSMES LV IEDZĪVOTĀJI

Latvijas Avīzes sarīkotā sarunā (2016.28.IV) katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs minējis mūri, kas izaudzis neatkarības gados starp krieviski un latviski runājošo Latvijas daļu. Līdzīgas raizes paudis evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. Latvijā mītošā vēsturnieka/publicistsa Igora Vatoļina uzskatā visiem labas gribas cilvēkiem, kuri saprot norises pasaulē un kuri jūtas kā eiropieši, jāizšķiras, kam būt lojāliem – Latvijai vai Krievijai… tagad Latvijā ir arvien vairāk cilvēku, kuri pārcēlušies no Krievijas, jo izlēmuši, ka viņi vēlas būt Eiropai piederīgi, piebilstot, ka savstarpējo attiecību pamatā vajadzīgas brīvas diskusijas iespējas risinājumu atrašanai – nevis, ka viena puse zina, kā ir pareizi, un otra puse tikpat kategoriski pastāv par savu taisnību. Rakstniece Anna Žīgure oponē abiem garīdzniekiem par it kā mūri starp latviešiem un krievu izcelsmes Latvijas pilsoņiem: viņi ir savai valstij un bieži arī savai dzimtenei Latvijai lojāli pilsoņi un patiesi patrioti, kuriem runāt valsts valodā nav pazemojums... daļa no šiem krieviem, domājams, ir lielāki patrioti nekā dažs labs tā saucamais etniskais latvietis, kurš ilgu pilns sēro pēc padomju pagātnes, „kad viss bija tik labi”... mēs visi, gan latvieši, gan citas Latvijas tautas, esam padomju okupācijas upuri, un, jo ātrāk mūsu sabiedrība to sapratīs, jo ātrāk mēs varēsim uzbūvēt saskanīgu pilsoņu kopumu. Okupācijas laikā atbraukušie/atvestie cilvēki ir izrauti no savas tautas, atrauti no savām saknēm un reizēm garīgi aizgājuši tālu. Rakstniece aicina izturēties ar pašcieņas pilnu iecietību... pret tiem, kuri nevēlas runāt latviski arī pēc tam, kad pabeiguši valsts apmaksātu vidusskolu, un tiem, kuri visu mūžu nodzīvojuši Latvijā, to nesaprazdami... ir jābūt garīgai stingrībai aizstāvēt savas pozīcijas savā tēvzemē un jāmeklē sabiedrotie to cilvēku vidū, kuri, būdami cittautieši, ir uzticīgi Latvijai.

Edinburgas Universitātes izdevniecības publicētajai Glāzgovas Universitātes mācībspēka Českina (Ammon Cheskin) grāmatai Russian Speakers in Post-Soviet Latvia nedaudz pieskārāmies JG285:69. Pamatīga Paula Raudsepa intervija „Eiropeizētie krievi” ievietota žurnālā Ir (2016.5.V). Českins Latvijā divus gadus bijis mormoņu misionārs, kurš gan vairs sevi nesaistot ar mormonismu. Par Latviju: Tā ir brīnišķīga vieta. Varbūt ir klišejiski tā teikt, bet es mīlu Latviju, mīlu gan latviešu, gan krievu kultūru, un tāpēc ir pilnīgi loģiski, ka nolēmu pētīt Latvijas krievvalodīgos. Českins savā pētījumā secina, ka daudzi Latvijā mītošie krievi jūtas atsvešināti gan no Krievijas, gan no tur dzīvojošajiem krieviem... Mēs esam pavisam citādi... mēs esam kaut kā tikuši eiropeizēti – teicis kāds students. Českins saprot latviešu bailes no „piektās kolonas”. Tādi cilvēki Latvijā ir, viņš uzsver, nedrīkstam izlikties, ka viņi neeksistē. Viņu satrauc arī naida vilnis, kas veļas no Krievijas valsts TV, bet viņaprāt nedrīkstot dot ekstrēmistiem krievu kopienā ieganstus apgalvot, ka latvieši viņus apspiež. Českins pamatā ir optimists. Pētnieka fokusgrupu dalībnieki uz jautājumu, vai tu vairāk identificējies ar Krieviju vai ar Latviju, izvēlējušies Latviju, un, kā liels vairākums cilvēku, kas pazīst Latviju, atzīst, ka ikdienā attiecībās starp abām grupām nav problēmu, jo sevišķi tāpēc, ka liela daļa jaunu cilvēku tagad runā latviski.

Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente Baiba Kušķe (2016.28.IV) atsaucas uz Krievijā dzimušo Helēnu Margu, kura pirmo reizi ieradās Latvijā 1990. gadā, apprecējās ar latvieti, tagad strādā par LV diplomātiskās etiķetes un protokola speciālisti un palūkojas uz Latviju ar mazliet citādākām acīm nekā ierasts: Latvijā dzīvo krievi, viņi nemācās latviešu valodu, un tiešām viņi domā, ka viņiem automātiski būs pilsonība? Draugi, nu pilsonība nav dāvana! Nu kāda etniskā diskriminācija Latvijā ir? Mums ir krievu prese, mums ir televīzija, radio programmas, krievu teātris. Nu kāda diskriminācija?

Maija mēneša trešā ceturtdiena ir Višivankas diena, kad ukraiņi ne tikai Ukrainā, bet visā pasaulē velk krustdūrienā izšūtas blūzes un kreklus vai pilnībā tautastērpu, arī Latvijā, kur šogad notiek pulcēšanās Rīgas operas laukumā, lai tālāk dotos nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Latvijas Ukraiņu kongresa organizetā pasākuma kulminācija bija Kronvalda parkā pie Tarasa Ševčenko pieminekļa, vēstī Aina Gailīte (Latvietis 2016.22.V).

(re)

 

LELBA/LELBĀL

Rīgas Lutera draudzes virsmācītājs Linards Rozentāls sakarā ar Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas (LELBA) lēmumu liegt sievietēm prasīt ordināciju izsakās, ka diskusija par sieviešu kalpošanu dievkalpojumā un pēc tam arī par sieviešu ordināciju ir visa 20. un arī šā gs. jautājums visās luterāņu baznīcās. Šis process sācies pagājušā gs. 20. gados. Luterāņu baznīcā Latvijā kopā ar citām Eiropas baznīcām ir gājusi šim procesam līdzi, jau 1932. gadā pieņemot lēmumu, ka sieviete var, kā tas toreiz tika formulēts, dievkalpojumā „runāt no pults” – tātad teikt sprediķi… luterāņu baznīca pamazām ir nonākusi pie vienotākas izpratnes, ka Svētie Raksti pieļauj sieviešu kalpošanu dievkalpojumā un sieviešu ordināciju. 21. gs. sākumā uz šo lietu šādi raugās absolūtais vairākums luterāņu baznīcu – 82 procenti. Uz izdevuma Sestdiena intervētāja Egīla Zirņa jautājumu, ja tagad ienāktu Kristus un teiktu, ka sievietes nevajag ordinēt, jūs ar viņu strīdētos? – Linards Rozentāls atbild: Es gribētu pastrīdēties!

Dievkalpojumā Anglikāņu baznīcā Rīgā, kur piedalās LELBĀL (ĀL – ārpus Latvijas) arhibīskape Lauma Zuševica, prāveste Ieva Graufelde, bīskape emeritus Jāna Jēruma Grīnberga, LELBĀL pārvaldes priekšnieks prāvests Gunārs Lazdiņš, prāvests emeritus Kārlis Žols u.c. garīdznieki, arhibīskape Zuševica vairākas reizes atkārtoja: Durvis ir jāatver no iekšpuses... būsim tie, kas durvis paši atvērs, aicinādami un nešķirodami nevienu (Latvietis 2016.8.VI).

Vairakas Latvijas draudzes ir pasludinājušas neatkarību vai iestājušās LELBĀL – Liepājas Krusta Evanģēliski luteriskā draudze (māc. Mārtiņš Urdze), Rīgas Reformātu (Juris Cālītis), Rīgas Evanģēliska (Klāvs Bērziņš), Aizputes, Valtaiķu u.c. draudzes. LELBĀL ir arī savs iecirknis LV (māc. Kārlis Žols).

Latvijas Radio Ziņu dienesta producente Rudīte Spakovska savu Ārpus ētera komentāru (2016.4.VI) nobeidz ar vārdiem: lai gan neesmu luterāne un negrasos kļūt par mācītāju, šķiet nepieņemams baznīcas pamatdokumentos ierakstīts aizliegums sievietei kļūt par mācītāju. Jo es uzskatu, ka tā ir diskriminācija, un esmu 100% pārliecināta, ka mācītāja pienākumus neveic ar tām vietām, kas bioloģiski atšķiras vīriešiem un sievietēm.

(re)

KRIMAS TATĀRI

Eirovīzijas dziesmu konkursā (2016) šogad uzvarējusi Ukrainas dziedātāja, faktiski Krimas tatāriete Džamala (īst.v. Susana Džamaladinova), ar pašas sacerētu dziesmu 1944, kas attiecas uz gadu, kad Krimas tatāri tika deportēti no savas dzimtenes uz Vidusāziju. Daudzi no viņiem nomira brauciena laikā vai no bada neauglīgajās stepēs pēc ierašanās izsūtījuma vietā. Kaut arī dziesmā, kur Džamala stāsta par savu vecvecmāmiņu, konkrēti nav pieminēts ne tā laika PSRS diktators Staļins, ne arī Krimas tatāri, tā sadusmojusi Krieviju, jo tikusi uzskatīta kā uzbrukums mūsdienu Kremļa vietvaldim Putinam. Dziesma sākas ar vārdiem: Kad nāk svešinieki, viņi nāk uz jūsu māju, viņi nogalina jūs visus un saka: „Mēs neesam vainīgi.” Dziesma, protams, sauc atmiņā II Pasaules kara laiku, kad Staļins apstiprina vispirms (1941.28.VIII) dekrētu „Par Pievolgas vāciešu pārvietošanu”, jo viņi it kā slēpjot savā vidū tūkstošiem un desmitiem tūkstošu diversantu un spiegu. Staļins nolemj ar līdzīgām specnometināšanas operācijām vērsties pret Kaukāza reģiona veselām tautām, kas kļuvušas ideoloģiski neuzticamas, izrādījušas apšaubāmu lojalitāti Maskavai. Neskaitāmos ešelonos, visvairāk 1943. gada beigās un 1944. gada sākumā, aizrestotos lopu vagonos tiek iesēdināti un izsūtīti uz austrumu apgabaliem bez izņēmuma visi kalmiki (ap 100 000), karačaji (ap 80 000), čečeni (ap 500 000), inguši (ap 100 000), balkāri (ap 35 000) un kabardieši (ap 300 000). 1944. gada maija pirmajā pusē NKVD priekšnieks Lavrentijs Berija ar Staļina piekrišanu nolemj, ka, ņemot vērā Krimas tatāru nodevīgo darbību pret padomju tautu, nav vēlams turpmāk ļaut viņiem dzīvot PSRS pierobežas nomalē. 1944. gada 18. maija rīts ir sākums visu Krimas tatāru (tolaik ap 200 000) trīs dienu ilgstošajai deportācijai, galvenokārt uz Uzbekiju. No Krimas tiek izsūtīti ne tikai tatāri, kuru senči tur mituši jau ap 700 gadu, bet arī reģionā dzīvojošie armēņi, bulgāri, turki, kurdi, hemšini, grieķi u.c. Kopš Ukrainā iekļauto Krimu okupē Krievijas armija (2014), pussalu pametuši ap 20 000 tatāru.

(re)

UKRAINAS ģenerālprokurors Jurijs Lucenko ziņojis prezidentam Petro Porošenko, ka plaši pazīstamais žurnālists Pāvels Šeremets (1971-2016) noslepkavots Kijevas centrā, eksplodējot spridzeklim zem viņa vadītās automašinas, lai valstī destabilizētu iekšpolitisko situāciju. Iekšlietu ministra padomnieks Zorjans Škirjaks nav vienīgais, kurš norādījis uz kādiem nepatīkamo Šeremeta profesionālo darbību, neizslēdzot arī „Krievijas pēdas”: Mēs nevaram izslēgt, ka šajā noziegumā varētu atrast Krievijas specdienestu līdzdalību. Savā pēdējā blogā laikrakstā Ukrainskaja pravda žurnālists paudis atbalstu Ukrainas bataljonam „Azov” un tā komandierim Andrejam Biļeckam. Minskā dzimušais Šeremets strādājis Baltkrievijas TV, arī Krievijas sabiedriskajā TV (ORT), nodibinājis opozīcijas preses izdevumu Belorusskij partizan un (kopš 2012) dzīvojis Kijevā, kur sadarbojies ar Ukrainska pravda un Vesti. Es netaisos mainīt savu pilsonību un neiedomājos, ka esmu ukrainis. To neviens arī nepieprasa. Taču es redzu, cik daudz cilvēku saudzīgi attiecas pret dzimto valodu, ukraiņu valodu, tāpēc arī es sāku pāriet uz ukraiņu valodu – tā Šeremets (<eironews>, Kyiv Post, Ukrainska pravda, TV kanāls Doždj, RFERL, <irlv.lv>, <tvnet.lv> u.c. – 2016.20.VII).

Ukrainas prezidents Petro Porošenko pēc atgriešanās no 709 dienu ieslodzījuma Krievijā Nadijai (Nadeždai) Savčenko (dz. 1981) piešķīra Ukrainas varones goda nosaukumu. Galīgā vienošanās par Ukrainas kara lidotājas apmaiņu pret diviem ukraiņu sagūstītiem Krievijas karavīriem tika panākta telefonsarunās starp Porošenko, Vācijas kancleri Angelu Merkeli, Francijas prezidentu Fransuā Olandu un Putinu.

Attiecībā uz Ukrainu, kā norāda rakstnieks/publicists Otto Ozols, liela daļa Krievijas iedzīvotāju lieliski saprot, ka brāļu karš, kurā krievu un ukraiņu jaunieši viens otru nogalina, ir vājprāts. Iespējams, daļa Krievijas iedzīvotāju nojauš, ka tas ir briesmīgs noziegums, šausmīga nodevība pret Ukrainu. Vienlaikus izskanot cerība, ka viss, agri vai vēlu, krieviski sakot - rassosjotsja (krievu val. – рассосётся), t.i., atrisināsies, uzsūksies, izzudīs… ukraiņi samierināsies, pieņems Krimas zaudējumu kā notikušu faktu un viss atkal būs kā agrāk – Krievija būs cienījama Eiropas lielvara, Krievijas pilsoņi – cienījamas valsts pilsoņi. Ozola uzskatā tās ir veltas cerības – nekas netiks aizmirsts, nekas netiks piedots. Ukrainas tauta atcerēsies šo gļēvo un nodevīgo uzbrukumu ilgi. Pat ja Krievijai izdosies paturēt savā valdījumā Krimas pussalu, tas ļaus Ukrainai nemitīgi atgādināt Krievijas valdības nelietīgo laupītāju dabu. Vēl vairākas jauno ukraiņu paaudzes dzīvos ar šo aizvainojuma un apdraudējuma sajūtu. Viņi mācīsies no saviem tēviem un ielāgos – neuzticēties Krievijai (<delfi.lv> 2016.15.V).

Slimnīcā uzņemtā Ukrainas Drošības dienesta publiskotā video viens no vairākiem pie Troickas ciema Doņeckas apgabalā ukraiņu spēku sagūstītajiem (2016.11.VII) Krievijas armijas karavīriem, kājā ievainotais vada komandieris, atzīst, ka krievu virsnieki komandē separatistu vienības un ir štābu priekšnieku vietnieki, kā arī atklāj, ka separātisti šāvuši uz savējiem un arī ukraiņiem… divi šāviņi turp, divi – atpakaļ… domāju, ka tas provokācijas nolūkā (skat. video <www.irlv.lv> 2016.15.VII).

Starptautiskie izmeklētāji, kas pēta virs prokremlisko separātistu kontrolētās Austrumukrainas teritorijas notriektās (2014.VII) Malaysia Airlines MH17 lidmašīnas atlūzas, atraduši KF karavīru vai arī KF atbalstīto nemiernieku izšautās Krievijā ražotās zenītraķetes Buk pakaļgalu (LETA 2016.6.VI). Kremļa propagandisti pastiprinājuši sēt apjukumu MH17 notriekšanas lietā un KF specdienesti esot mēginājuši uzlauzt izmeklētāju datorsistēmas. Kā zināms, visi 298 uz lidmašīnas klāja esošie cilvēki gāja bojā.

(re)

 

ĒRMIGAS BŪŠANAS

Ērmīgu, pareizāk būtu teikt, slimīgu būšanu sadaļā ietilpināma Kremļa/„putinisma” pret Rietumiem vērstā demonoloģija. Piemēram, pavisam nopietnie apgalvojumi, ka „tatāru-mongoļu jūgs”, kas smacēja Krievzemi 300 gadu garumā, paglābis pareizticīgo krievu tautu no pakļaušanās Rietumiem, kur dominēja katolicisms. Šajā sakarībā, kā savā slejā (Latvijas Avīze, arī ārpus Latvijas iznākošajos laikrakstos Brīvā Latvija un Laiks) norāda Franks Gordons, visiem, kas orientējas Latvijas vēsturē, no brīnumiem mute būšot vaļā, lasot apcerējumu „Par krievu zemēm Baltijā”, ar kuru Maskavas laikraksta Zavtra portālā nācis klajā Konstantīns Šuļgins, kura „virsuzdevums”, kā var manīt, ir dot pretsparu Baltkrievijas nacionālistiem, kas apgalvo, ka baltkrievu tautas etnoģenēze būtiski atšķiras no uzskata, ka lielkrievi, ukraiņi un baltkrievi ir viena pareizticīga tauta. Kā zināms, kriviču cilts (no kuras radies latviskais etnonīms „krievi”) mita novadā, kura centrs bija Polocka, un baltkrievu nacionālisti krivičus uzskata par baltkrievu nācijas pirmatnējo kodolu. Šuļgins kategoriski iebilst un uzsver, ka Polockas kņaziste bijusi tīrs „krievestības” iemiesojums un uzspiedusi nedzēšamu krieviskuma zīmogu Baltijai un tās ciltīm – latgaļiem, līviem un citām. Zinātnieks un pētnieks ar lielu nopietnību apgalvo, ka no 10. līdz 13. gs. plaukušas tādas pilsētas kā „Koknes”, „Gersika”, „Talava” „Sotikli”, „Kolivaņ” un vēl daudz citas. Visur slējušās pareizticīgās baznīcas un klosteri, ļaudis pulcējušies gadatirgos un „večes” laukumos (pēc Novgorodas un Pleskavas pirmatnējās demokrātijas parauga), un visur skanējusi krievu mēle. Piejūras pilsētās ieradušies kuģi no Hanzas pilsētām. Un visas šīs pilsētas, ostas un ciemati it kā ietilpuši Polockas kņazistē, to iedzīvotāji bijuši „krievi vai jaukti”. Šajās zemēs valdījuši kņazi no Rjurikovičiem. Mēs, protams, zinām, ka Jersika maksāja meslus Polockas kņazam, ka tagadējā Austrumlatvijā kristietība atnāca pareizticības veidolā un latviešu vārds „baznīca” nāk no slāvu „božņica”, bet no šiem faktiem līdz apgalvojumam, ka „Baltija bija krievu zeme”, ir ļoti, ļoti tālu. Taču Šuļgins kļūst vēl nekaunīgāks: „Kāpēc tad melo vēsturiskās kartes, vaicās izbrīnījies lasītājs. Tas ir politkorektums, lai netraumētu mūsu Baltijas kaimiņu vārīgās dvēseles, atgādinot, kuru zemēs viņi šodien dzīvo. (..) Protams, krievu pilsētu un ciematu vidū patiešām mita augšminētās (latgaļi, sēļi, līvi u.c.) ciltis, bet viņi bija kņaza pavalstnieki un maksāja tam noliktās nodevas.” Šuļgins patētiski jautā: „Kā tad Krievzeme pazaudēja savas sensenās teritorijas Baltijā un izeju uz jūru?” Tas esot sācies ar to, ka „pieticīgs klaiņojošs katoļu mūks misionārs Meinards (..) 1150. gadā augšup pa Dvinu (Daugavu) ieradās Polockā un pazemīgi lūdza, lai Polockas kņazs Vseslavs II Vasiļkovičs visžēlīgi atļauj viņam sprediķot Polockas kņazistes līvu zemēs. Un pareizticīgais kņazs vieglprātīgi atļāva šim svešiniekam krievu zemē (!) mācīt savu ticību. Tā bija liktenīga kļūda.” Tālāko mēs zinām arī bez Šuļgina – Meinards uzcēlis baznīcu Ikšķilē, 1157. gadā ieradās tirgoņi no Brēmenes, bet vācu krustneši krievu sargposteņa vietā nodibinājuši nocietinājumu „Riga” un izveidoja Zobenbrāļu ordeni, bet 1212. gadā „Polockas kņazs zaudēja visu Livoniju (..), Dvinas (Daugavas) grīvu, šo svarīgo tirdzniecības ceļu…” Šuļgina murgam seko visai nozīmīgs noslēgums jeb baiss drauds: „Visa katoliskā Eiropa virzījās pret Krievzemi, gribēdama grābt plašas un auglīgas zemes ar visām bagātībām un paverdzināt vietējos iedzīvotājus. Un tikai hana Batijas ordu ierašanās, izmētājot iedomīgos suņus-bruņiniekus pa visu Eiropu, uz 300 gadiem ar savu vareno valsti palīdzēja pasargāt krievu zemes un apturēja katolisko iekarotāju spiedienu uz Krievzemi.” Tātad – labāk 300 verdzības gadu zem tatāru-mongoļu pātagas nekā kas kopīgs ar Rietumiem. Šī Krievijas un Rietumu pretstāve šobrīd – 2016. gadā – ir „putinisma” ideoloģijas kodols.

Par mūsdienu ērmībām KF, kā vēsta <tvnet> (2016.25.V), visai atklāti izteicies Krievijas NTV agresīvā diskusiju programmā Mesto vstreči (Satikšanās vieta) uzaicinātais Otto Ozols. Diskusijas karstumā viņš skaļi un skaidri pateicis: Latvijai ir spēcīgi sabiedrotie, un, ja Krievija mēģinās apdraudēt Latvijas suverenitāti, dabūs pa purnu tā, ka maz neliksies! Atmosfēra raidījumā bijusi drausmīga un oponenti izturējušies ļoti naidīgi. Bet es biju nolēmis ļoti stingri izskaidrot, ka Latvija 20. gs bija neitrāla un piedzīvoja smagu traģēdiju, 50 gadu okupāciju. Tagad paši esam lūguši uzticamus sabiedrotos [NATO] mūs aizsargāt. Un to skaidroju ļoti mērķtiecīgi. Bet nekauņam atbildēju tā, kā viņš saprot. Lūpa šim pēc tam raustījās… Šoreiz bez kaujas brīvību neatdosim. Ja viņi mēģinās atkārtot Ukrainu, tad tā dabūs pa purnu. Domāju, ka „kremlini” tikai šādu valodu saprot un respektē. [Ozols ir grāmatu Latvieši ir visur (2010), Theodorus: Deja ar Ziloņzivi (2014) un Neērtas patiesības: Vēstules 21. gs. latvietim (2016) autors. Skat. LU socioloģes Dagmāras Beitneres interviju ar Otto Ozolu JG271:27-29.]

Arī Jānis Streičs intervijā Krievijas medijam Sobesednik (delfi 2016.20.V) nebaidās izteikties par ērmībām KF. Kad intervētājs lūdzis viņam kā kinorežisoram izskaidrot Putina fenomenu, Streičs norādīja: Diktatori rodas no cilvēkiem, kurus atstāja saimniecībā. Pārliecībā, ka viņi neko no sevis nevar iedomāties, viņiem nav savas personības, šī varas aura aizpilda visu viņu būtību un tā var darīt visu, ko vien grib. Un tas ir pats šausmīgākais. Tā bija ar Staļinu. Viņš pats nebija karalis, to lomu spēlēja tauta un padotie. Šajā talantā krieviem neviens nevar līdzināties. Putins sākumā bija kautrīgs, kā leitnants pieņemšanā pie gubernatora. Nerunāja, bet visu ziņoja kā padotais. Bet šodien pat kļuva asprātīgs, radīja īpašo, „Putina humoru”. Pats Putins izstaro svešu starojumu – to, kas rodas, kad viņu pielūdz kā dievību.

Sociālo tīklu blogere Ludmila Movele vēstī (Ir 2016.26.IV) par bij. Baltkrievijas Ārlietu ministra (1990-1994) (Belovežas gāršas vienošanās par PSRS likvidēšanu līdzautora), tagad profesora Pjotra Kravčenko lekciju krievu valodā „Maidans kā Krievijas imperiālistiskās politikas krahs” LU Akadēmiskajā bibliotēkā. Jau pirmajā mirklī sapratu – kaut kas man nepatīk. Viņš krieviski pateica nevis „v Ukraine”, bet [prokremlisko lietojumu] „na Ukraine”... Es sastingu no apgalvojuma, ka ukraiņu oligarhi uzpirka studentus un tāpēc notika Maidans!... Latvijā labi pazīstamie ukraiņi Tatjana Lazda un Mikola Pavļuks, protestējot piecēlās ar saucieniem: „Jūs melojat!”... No krēsla mani kā korķi no vīna pudeles izmeta viņa teiktais par Krimā godīgi notikušo referendumu (2014.16.III). Blogere sākusi protestēt, jautāt Kravčenko par Budapeštas 1994. gada līgumiem [t.i., arī KF parakstīto memorandu, kas garantēja Ukrainas suverenitāti un esošās robežas], Putina asiņaino lomu ukraiņu konfliktā, un, tāpat kā abi ukraiņi, zāli pametusi. Lektora teikto: es esmu starptautisko attiecību profesors (Я профессор международных отношений), – blogere Movele komentē šādi: bet es teiktu – профеccор кислых щей! [šči jeb skābu kāpostu zupas pagatavošanas profesors]. Domāju, ka vajadzēja šo cilvēku no zāles izdzīt ar netīru trauku lupatu, kā to dara ukraiņi!

Ar Franka Gordona minēto Šuļginu un lektoru Kravčenko kopsolī iet Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, sūdzēdamies intervijā Zviedrijas laikrakstam Dagens Nyheter (2016.28.IV), ka Baltijas valstis nav izrādījušas nekādu pateicību par to, ka Maskava ļāvusi tām mierīgi aiziet, sabrūkot Padomju Savienībai, kaut arī droši vien zina, ka Krievija Borisa Jeļcina laikā bija viena no pirmajām valstīm, kas atzina de facto neatkarību atguvušās (1991) Baltijas valstis.

Pērngada beigās Kremļa „Melnajā sarakstā” tika ievietota dzejnieka Jevgeņija Jevtušenko pazīstamā dzejoļa Vai krievu tauta karu grib? (Хотят ли русские войны?) parodija, kas šovasar parādījās arī <tvnet.lv>, <www.irlv.lv> un <mixnews> krievu valodā – par nepatiku Krievijas Federālās mediju uzraudzības dienestam Roskomnadzor (Роскомнадзор), kas izdeva direktīvu nobloķēt piekļuvi minēto portālu lietotājiem Krievijas teritorijā, kur gan joprojām esot labs skaits interneta pakalpojumu sniedzēju, kas nepilda – kā Džordžs Orvels būtu teicis – Patiesības Ministrijas aizliegumus.

(re)

SPORTS

Zigismundam Sirmajam Eiropas 23. meistarsacīkstēs Amsterdamā Eiropas zelta medaļa (2016.8.VII) par šķēpa raidīšanu 86,66 metru attālumā, apsteidzot pasaules čempionu Viteslavu Veseliju (Čehija) un somu veterānu Anti Rūskanenu.

(re)

STATISTIKA

Ārvalstu studentus un praktikantus no Norvēģijas, Francijas, Dienvidkorejas, Turcijas, Kanādas, Indijas, Nigērijas, Turkmenistānas, Krievijas, Slovākijas, Vācijas, Čehijas un Ķīnas patīkami pārsteidzis latviešu strādīgums, viņu labās angļu valodas prasmes pat senioru vidū, patriotisms un savas zemes mīlestība, izglītības sistēmas kvalitāte, interneta ātrums un pieejamība, sēņošanas sacensības, pašaudzētu sakņu/augļu/ogu ēšana, skaistās ziemas un tīrā daba. To uzzinām no Latvijas institūta organizētās Latvijas stāstu darbnīcas (diena.lv 2016.13.V).

Tautību klasifikators Latvijā papildināts (2016.31.V) ar 16 jaunām tautībām, ietverot: nigērietis/nigēriete, puštuns/puštuniete, hazārs/hazāriete, bakongs/bakongiete, oroms/oromiete, amhars/amhariete, Palestīnas arābs / Palestīnas arābiete, berbers/berberiete, tuaregs/tuaregiete, jorubs/jorubiete, igbo/igbo, hutu/hutu, tutsi/tutsi, dinks/dinkiete, tamils/tamiliete un aimaks/aimakiete. Precizēti arī četru tautību nosaukumi – lībietis (līvs) / lībiete (līviete), kostarikānis/kostarikāniete, čigāns (roms) / čigāniete (romiete) un kurds jezīds / kurdiete jezīdiete. Kopumā tautību klasifikatorā ietvertas 330 tautības.

Igaunijā 2015. gadā pirmo reizi 25 gadu laikā imigrācija bija lielāka nekā emigrācija, un kopumā iedzīvotāju skaits kaimiņvalstī pieauga, pat neskatoties uz to, ka mirstības rādītāji pārsniedza dzimstības rādītājus. Valstī iebraukuši 15 413 cilvēki, bet aizbraukuši – 13 003. Mirstības rādītājiem pārsniedzot dzimstības rādītājus, iedzīvotāju skaits samazinājās par 1336 cilvēkiem, bet imigrācija pārsniedza šo rādītāju – valstī iebraukuši par 2410 vairāk cilvēku nekā aizbraukuši.

Innobarometer 2016 liecina, ka inovāciju jomā ES ir panākusi Japānu un ASV. Līdere atkārtoti ir Zviedrija, bet par visstraujāk augošo inovētāju kļuvusi Latvija – astoņu gadu periodā (2008-2015) uzlabojot izaugsmi par 4% (Eiropas Komisija un LR Izglītības un zinātnes ministrija, 2016.15.VII).

Pasaules lielākās ceļojumu aģenturas Lonely Planet uzskaitē tūristiem kā pirmā ieteikta Igaunija. Seko Vjetnama, ASV štats Jaunmeksika (New Mexico), Bosnija/Hercogovina, Galīcija Spānijā, Kvebeka (Québec) Kanādā, Kostarika (Costa Rica), Austrumtimora (Timora-Leste) un Rietumaustrālija.

(re)

 

 

Sadaļas Daži vārdi veidotāji ir Vita Gaiķe (vg), Māris Brancis (mb), Anna Žīgure (až), Franks Gordons (fg), Dace Micāne Zālīte (dm), Laima Martinska (lm), Māra Krēsliņa (mk), Rolfs Ekmanis (re).